Viņa baltu galdautu klāja svētdienās (lini diedziņos), un mēs priecīgi lasījāmies pie brokastu galda. Rasas dzidrs, rāms un zaļš visapkārt stāja dārzs, pagalms, lauks, ceļš, mežs; upe, Aiviekste, sīkus vilnīšus vizinot, meta to atspīdumus uz sienām – aicinot, un pulkstens, savu svērteņa zeltu pazibinot, lēni sita rīta stundu. Bet laiks nestāvēja uz vietas. „Nu tad – aujieties, posieties...” Traukus novācot, sauca viņas balss. Tā mēs – aujamies, pošamies līdz šo stundu.
