Melb. 29. 2. 60.

Tu tapsi vientulīgāks
Gads pēc gada,
no tevis atšķelsies
pēc rada rads.

Bet ko var darīt, ja visur redzi tikai oficiālos smaidus, bet pagriezies sāņus žāvošanos? Tad redzi, ka radi jau atšķīrušies un nu jāšķiras arī pašam. No kā jāšķiras? Jādomā, vai vispār ir bijusi kādā vienošanās, vai tikai paša iedomas par to? Mēs sevi projicējam citos un domājam, ka mūsu projekcijas ir citiem vajadzīgas. Var jau būt, ka kādu zināmu laiku tas tā ir, bet tad pēkšņi tas tā vairs nav. Projekcijas nāk no visām pusēm un jaunās ir interesantākas par vecajām.

Kārtojot vēstules vienā atradu lakatiņu. Reizi tas smaržoja, tagad vairs nē. Pagātnes projekcija? Varbūt kas vairāk. Jo vairāk kas mums pieder, jo vairāk ir jāzaudē. Un beidzot liekas, ka dzīve pastāv vairs tikai no zaudējumiem. Bet arī zaudējums ir kas pozitīvs. Tikai tad, kad vairs nav ko zaudēt, jūt, ka nekur nav nekā pozitīva, nekā īsta, nekā cilvēcīga un tad esi pilnīgi atšķīries no radiem, resp. no dzīves.

Šī vasara man aizgāja kā miglā, es dzīvoju kādā citā pasaulē, tai, kuŗas sen vairs nav. Tagad, kad romāns nobeigts, ceļas šaubas, vai tāda pasaule kādreiz maz bijusi? Varbūt ka tā ir tikai sapnis, akla fantāzija? Varbūt kāds to pateiks, es pats ne. Es esmu izgājis tai cauri kā kādai apburtai zemei. Otrreiz es vairs tur neatradīšu ceļu. Jāmeklē kas cits kur dzīvot. Patīkami būtu nedzīvot, bet nedzīvot nevar, jo vajag dzīvot.

Ja domāju par pasauli kur dzīvo atšķīrušies radi, tad, ja tai jādzīvo, rakstīt par to nevar. Vasarā mēs bieži bijām kopā ar E. Dunsdorfu un viņš mani nemitīgi mēģināja ievirzīt kādā dzīvē, kas viņam interesē. Tas ir 17. gadsimts. Mēs daudz par to runājām un reizēm man likās, ka es tiešām spētu iedzīvoties šai dēkainajā un baigajā laikmetā un tur rakņādamies aizmirstu tagadējo. Bet nu profesors pārgāja dzīvot citur un es nu viņu spēju satikt tikai reti un tāpēc jūtu sevi ļoti mazspēcīgu.

Sidnejieši atkal izgudrojuši ko labu – Rakstnieku dienas. Jums tām jāuzraksta īss bet iespaidīgs stāsts. Tas nav viegli, bet Jūs to variet. Un tā kā saņēmāt balvu, tad Jums ir arī pienākums to darīt.

Nē, es neko nesvinu, es tikai guļu vai sēžu. Kas ar mani notiek guļot, es nezinu, bet sēžot es arvienu rakstu. Neko citu es nezinu un svinēšana, atpūta vai izklaidēšanās man ir svešas lietas. Tā kā man nekur nav jāiet, tad es bieži samainu dienas un gadās, ka dzīvoju vai nu vienu dienu uz priekšu, vai atpakaļ. Bet tas rada tikai nelielus pārpratumus.

Ja Jūs vēl nodarbojaties ar franču valodu, tad es Jums varētu aizsūtīt Rasina drāmas. Es to grāmatu nopirku Vācijā, kad dzīvojām franču zonā, kaut kā lasīju franciski. Tagad es to vairs nevaru un Rasins man vairs nav vajadzīgs. Tā grāmata gan no ārpuses atgādina nejauku malkas kluci. Es visas savas grāmatas dodu prom, jo kam tās lai glabāju? Bet nav ņēmēju, jo man ir tikai vācu grāmatas un tās vairs neviens neprot lasīt. Protams es varu sūtīt grāmatas tikai tad, ja tās nesūta atpakaļ, jo citādi esmu par velti iztērējis sūtīšanas naudu.

Laiks Amerikā pašlaik iespiež manu jauno stāstu krājumu – Dandāra lieta. Tas ir viena stāsta virsraksts. Citu nosaukumu es nevaru sadomāt, jo virsrakstu izdomāšana man ir vissmagākā lieta. Tā kā stāsti jau sen bij Amerikā, tad esmu aizmirsis cik grāmatā būs. Varbūt kādi seši vai astoņi?

Jā, laiks vienmēr vēl ir vasarīgs, tā kā jādzīvo kreklos. Jums varbūt ir pat vēl siltāks nekā pie mums. Jā, vienu reizi es biju ekskursijā, kaut kur krietni tālu no Melburnas pie Jarrupes lielā aizsprosta, kas apgādā ar ūdeni Melburnu. Pa ceļam mēs ēdām pusdienu vienā mazā pilsētiņā un tur bij ļoti skaista maza viesnīciņa. Ja pa tā logiem skatījās kalnos, tad bij redzama īsta Šveices priekšalpu ainava – saulaina, zaļa un nāvīgi klusa. Viesnīciņā var dabūt istabas un viena istaba ar pansiju, ja to īrē uz nedēļu, maksā 23 šiliņi dienā. Ja tikai uz vienu, vai pāris dienām, tad 27 šiliņi dienā. Viesnīciņa atrodas Lalaila ielā un no turienes līdz Melburnai ir ar autobusu jābrauc stundas piecas. Es domāju ka tā būtu ļoti laba vieta Jums, jo Jūs tur ik divās dienās uzrakstītu vienu stāstu. Es tad varbūt aizbrauktu pie Jums ciemā un Jūs tos stāstus lasītu man priekšā. Tā būtu senlaicīga romantika un es Jūs pielīdzinātu vācu dzejniecei Drostei fon Hilsdorfai kad dzīvoja viduslaiku pilī pie Bodenes ezera un no kurienes bija redzama apmēram tāda pati ainava Alpu pakājē pāri ezeram, kā no Lalaila ielas. Bet es zinu, ka Jums daudz kas trūkst no Drostes uzņēmības un tāpēc Jūs uz Lalaila viesnīciņu nebrauksit.

Bet skaisti tas būtu.
Jūsu J. K.