Maijs 1958 (Ķikure/Kikure)

1958. 2. 5. [included in first book of letters, but dated 1958. 2. 7.]

Cik skaists rudens. Vēl vienmēr skaistas siltas dienas un jaukas naktis. Es daudz staigāju. Nedomādams, tikai juzdams klusumu un siltumu. Nav par ko domāt. Varbūt atcerāties mierīgās, siltās vasaras naktis Latvijā, kad govis stāvēja mierīgi gremodamas laidarā? Vai viņas ko tad domāja vai ne? Laikam jau ne? Viņas baudīja labsajūtu un tas bija viss. Arī es tāpat daru vakaros, staigādams pa klusajām un mēnesgaišajām ielām. Staigāju bez domām. Senāk sapņoju, tagad arī to vairs nedaru. Nav ne par ko domāt, ne par ko sapņot.

Jums taisnība, tas par to L. Reiteri bij cūcīgi sarakstīts un rādīja tikai sliktu gaumi un nervozitāti. Kas tad īsti R. ir? Ne ar ko citu viņš neatšķiras kā tikai ar savu iedomību un tēva slavu. Kādēļ viņš pelnījis, ka taisīja tādu troksni? Bet lai, jo nu ir vēl dumjāk: Jaunsudrabiņš projektē atgriezties dzimtenē. Un mēs – mēs viņam savācām Tautas balvu! Bet viņam tas nav nekas, absolūti nekas! Un mēs esam visu pulveri izšāvuši uz Reitera! Bet var jau būt ka Jaunsudrabiņš vēl apdomāsies? Ja viņš tomēr aizbrauc, tad sabrūk mūsu ideoloģijas mugurkauls, jo tas taču ir tāds: neviens nedrīkst ar okupantiem ielaisties nekādās darīšanās, ja kāds to dara, tad tas ir tautas nodevējs. Tā tas nu tad būtu jāsaka par Jaunsudrabiņu un laikam jau netrūks tādu, kas to arī teiks līdzi Kroderam Latvju Vārdā, kas to jau pateica pagājušā gada septembrī. Bet varbūt, ka būs tādi, kas teiks citādi, piemēram tā: Jaunsudrabiņš visu mūžu ir bijis tikai sava ceļa gājējs un nav upurējis nevienam “ismam” ne arī režīmam ko darījuši daudzi. Vai tas var būt nodevējs, kas atgriežas pie savas tautas un kaut arī tikai tāpēc, lai tur nomirtu. Man šķiet pat tā, ka ja Jauns. tiešām atgriezīsies Latvijā, tad tie būs lieli visas tautas svētki, jo pierādīs to, ka ir kas, ko okupanti nav spējuši iznīcināt. Un jau šī apziņa vien dos Latviešu tautai daudz vairāk, nekā visa mūsu dižošanās ar to ka glabājam šeit latviešu kultūru, cīnāmies par Latvijas atbrīvošanu u.t.t. Bet varbūt runāt par to ir par agru. Vēl tikai jāizsaka prieks par to, ka Jaunsudrabiņš kā arvienu, tā arī tagad nav sev ļāvis nekā rakstīt priekšā. Par to viņu Latvijā vadošās literatūras aprindas uzskatīja par otrās šķiras rakstnieku, jo pie pirmās piederēja tikai Rainis. Tagad dažs kas mainījies šais uzskatos.

Pavalstniecības maiņu es uzskatu par pavisam vienkāršu lietu. Ar to brīdi, kad atstājām Latviju viņas posta brīdī, mēs arī esam zaudējuši tiesības uzskatīt sevi par tās pavalstniekiem. Mēs esam kādreiz bijušās Latvija pilsoņi. Tai Latvijai, kāda tā ir tagad un kāda tā var būt nākotnē, mēs esam sveši un ja mēs reiz atgriezīsimies, kad tur vairs nebūs okupācijas varas, tad būsim svešinieki un mums būs jālūdz, lai mums dod pavalstniecību, tāpat kā tas jādara še. Ka es pēc pirmā pasaules kaŗa atgriezos Latvijā, man vajadzēja lūgt, lai mani uzņem Latvijas pavalstniecībā, kaut gan man tur bija pašam nekustams īpašums un tur dzīvoja savās mājās mani vecāki un bij liels skaits cilvēku, kas mani pazina. Tas izklausās pēc anekdota un tomēr ir patiesība. Ko gan mēs varam gaidīt tagad!

Protams Jūsu Inesei tas nāks par labu, ja viņa ir Austrālijas pavalstniece, jo lai cik valdība spēlē liberālismu, katrā iestādē, nerunājot nemaz par sabiedrību, uzskata mūs par zemāk kvalificējamām būtnēm. Diemžēl Jūsu ģimenes vārds, kuŗš austrāliešiem laikam grūt izrunājams, vēl kādu laiku traucēs to, kas ar pavalstniecību iegūts. Bet sievietēm arvien ir izredzes savu vārdu mainīt…

Dagnija Cielava mani beigās tomēr piemānīja. Vienmēr jau ir tā, ka stāstu vai romānu labi iesākt ir samērā viegli, (tikai man tas arvien ir bijis grūti) bet to labi nobeigt ir ļoti grūti. Tā arī kollēgai Cielavai beigās bija jānonāk pie tā paša atraitnes dēla atrisinājuma. Ko lai dara! Atraitnes dēls mums ir svēts! (Austras Tamužas brēciens.) Jūs mani vēl līdz šim neesat piemānījusi – Jūsu darbos nav atraitnes dēlu un tas tos paceļ pāri viduvējībai kas spokojas tik daudzu autoru darbos.

Vistas, protams, ir tikai nožēlojami peļņas lopiņi un Jums no viņām nav ko gaidīt kādu palīdzību. Jums jāpagaida, kamēr Jūsu meitas kļūs patstāvīgas – viņas tad vienā gadā par abām sagādās Jums naudu grāmatas izdošanai. Gadi aizrit ātri, Jūs pat pabrīnīsities, kad abas jaunās dāmas vairs nebūs meitenes. Galvenā lieta ir saglabāt pašas spēku, neizšķiest to par velti bēdājoties un skumstot. Jums, kā man šķiet, ir arī ass prāts, nevien tikai dziļa jūtu pasaule. Jūs nekļūsit bez laika veca kā tas ir ar temperamentam pakļautām sievietēm, bet panāksit to, ko sauc par īstu sievietību. Ir taču sievietes, kas nekad neapstājas augšanā. Kāpēc Jūs man nekad neticiet?

Jūsu J. K.

… Heses, Jūsu tulkotais, dzejolis ir skaists. Man šķiet, tulkojums ir piemērots domai muzikālā ziņā. Es viņu drīz zināšu no galvas.

Man šis pēdējais gads ir mācījis kaut ko no tumsas izprašanas. Baigi, bet liekas – tas tikai sākums.

Jūs kādreiz aprakstījāt savu dienas gaitu – tur bija tik daudz laika mūzikai. Divi, kuŗus es dažreiz atveru, ir Šopēns un Mocarts. Citu man daudz te nav. Un laikam es neko tā nemīlu kā Šopēnu. Tikai no viņa nogurst, un tad gribās mazliet kā cita. Beethovena simphonijā (Rīgā) biju tā iegrimusi, ka sāku zīmēt tikai kādas viņa melodijas vadīta (9. simph. adagio). No tiem laikiem tā arī tas palicis, ka zīmējot mani arvien pavada kāds mūzikas motīvs, dažreiz to jūtu, dzirdu, dažreiz ne, pamostos tikai beigās no ritma sajūtas, kas mani vadījusi.

Kādreiz profesors Vippers (lasīja kultūras vēsturi Akadēmijā), to bija manās skicēs uztvēris. Prasīja vai es nodarbojoties arī ar mūziku, tas esot redzams (dzirdāms?) manos zīmējumos. Kā tas viss tomēr kopā saistās. Nu beidzot šī vēstule lai ir nobeigta. Viņu var attaisnot tikai ar šo trimdas laiku.

E. Dz.

Nevaru vēl beigt. Nezinu kas tas ir? Man būtu jāizrunā no sevis viss nomācošais un tad varētu strādāt. Bet tā nevar – ir jāizstrādā no sevis tas. No Sidnejas dabūju līdz kādus 5 referātu norakstus no tiem kas tur ik mēnesi ir lasīti. Lasīju tos līdz man vai galva sajuka no “augstiem mērķiem”, “mūžības”, “cīņu gara”, “nemiera”, “pārcilvēciskā” u.t.t.

Jau trešo dienu ir briesmīgs, nemitīgs lietus. Jau skalo projām stādus. Varbūt sāksies plūdi. Galējībās te sviežas daba.

Jūsu darbus vēl visus neesmu izlasījusi. Nosūtīšu Jums tos atpakaļ, kad būšu. Man bija jāsmejas, kad Jūs sakāt – vispirms vajadzētu no manis ko iespiest, lai lielāks respekts. Jā, tā tas ir. Sidnejā es arī redzēju kādus respekta saliektus stāvus. Bet redzēju arī kāda jaunekļa seju, gan respekta savilktu, bet brīnumjauku. Un tad es pirmo reiz iedomājos kādā sakarībā manas meitenes… Dažreiz man ir bijis smagi redzot Inesi, manu vecāko, tagad tā nododamies savām mācībām, baletam, lasīšanai (viņa lasa ļoti daudz) – un domājot par to, ka visu to lielo jaunības cīņu vajadzēs atdot kādam austrālietim. Protams – very nice viņš būs. Redzot šī jaunā latvieša seju man kļuva labāk. Vēl jau mēs esam kopā. Bet jau pazūd tik daudzi. Jaunatnes literatūras arī mums vajaga. Rakstiet to!?

Sveicinu.
E. Dz.