Oktobris 1961 (Ķikure/Kikure)

1. 10. 61.

[[Galvas sāpes naktī mitējās. Rīts – O.K. Ļoti ļoti karsta diena. Man bija grūt. No rīta – raudāju ārā izgājusi – par brīnišķīgo svēto pavasara rītu. Skaistums apkārt tik liels un es tāds vergs un slims un nekur glābties. Kā tikt ārā uz Inesi, Bidiju? Bezgala gribās – cilvēka tiesības – lemt par sevi. Mežu dedzināja. Zils!!]]

*Tās jausmas kas mums līdzi nāk no
Dienām pašām pirmām te
Ir tās kas prātus mulsina 
Līdz dienām pašām pēdējām?
Dienām, pašām pirmām te
Ka izliekas kā nojautas par to
Kas solīts nākotnē.
Vai brīnums, ko izjūtam ik katrā
Rīta daiļumā
Or tikai mulsa atspulga no
Bērnu acīm skatītā
Vai nojautas visdaiļākās
Kas izgaistoši ieskanas kā
Citas zemes valodas ir tikai
Akla griešanās kā odu baram
Līdzīgas?

2. 10. 61.

[[Briesmīga runāšanās ar P. Man visi 9 mātes brāļi (nebij neviena!) bijuši vājprātīgi u.tt. Bija visu dienu – briesmīgs naids. Un vakarā pēkšņi pārgāja. Bet no tā nav vieglāk. Tomēr – saspīlējums mazāks. Parastais bezcerīgais stāvoklis. Nebij tik karsts – vieglāk. Skaista diena – ko redzēju. Mazgāju veļu, gatavoju, gatavoju u.tt. Bezgala skumja diena. Varētu raudāt un kliegt par to – kā iznieko, kā samin Dieva dienu!]]

Kā nolūgties par to ko nedarīju šinī dienā, kas bija Dieva paša smaids? Pat – neredzēju to, šo smago, ziedu dienu, un neuzziedēja neviena laba, jauna doma. Naids plosīja kā murgs un drudzis. Brīnišķīga diena, vēl tavas pēdas ziedos garo naktī dārzā laukā. Ko man vēl darīt, kā man vainu izpirkt un kā to izpirks tas, kas savu sīkumu kā siksnu cilpā apsvieda ap mani, pie mieta pieraujot. Vai atrast varu ko šai lopa stāvoklī? Vai varu ieraudzīt kaut dzirksti vērtības? – Izbrīns un līdzjūtība, kas indēta ar naidu un lāstiem.

3. 10. 61.

[[Klusa diena. Nav citu izredžu, kā meklēt neatkarību – tikai tā reiz vēl pēc cilvēka varētu dzīvot. Bet – ko vērta, cik laba un kā panesama tā dzīvošana – kas to teiks.
Ceriņu krūmam skaitīju ziedus – pāri par 50 un īsti, lieli ziedi. Izkatās skaists tas krūms!]]

4. 10. 61.

[[Mierīgs rīts. Piemācies. Nu jau saule. Ceriņkrūms zied! Pārlaboju dzejoli par maija krūmiem un varbūt būs lietojams. Cik skaists ir ceriņkrūms! Nosūtīju Klauver. vēstuli ka nebūšu rakstn. atsvētē. Vakars. Olu tīrītāja bija te. Vēstule no Freimaņa, ļoti laba par dzejoļiem. Inese piezvanīja – ļoti laba atzīme eksāmenā!]]

*Kad debesīs reiz nonākšu
(Jo kur gan citur nelgu sūtīs?)
Šos ziedus gaisos stādīšu
Kas gadiem mirdz man logu rūtīs.

Tur ceriņ krūms un maija krūms
Tur oleanders, džekaranda...
Viss kluso dienu dzīvojums,
Kur valodas tik putni skandē
Bet mani atstāj meditējot
Par to kas nav un to kas nebūs
Bet rītā austi vakarējot
Kā ziedā mīt, tā saujā ledus...

Kad debesīs reiz nonākšu,
Ar puķēm gan jau iekšā laidīs,
Ne brīnumus vien satikšu –
Tur zemes radi mani gaidīs.

5. 10. 61.

[[Lāpīju papam kreklus un bikses – pēkšņi jūtos brīva – jo olas nav jātīra. Tiešām – kaut ko var salāpīt un labāku ēdienu sagatavot. P. teica Dzidra – mums būs jauna māja – viņš aizveda bankas direktoram 2 duči olu! Kā smērē, tā brauc! Bet man – jākaro neatkarība.]]

6. 10. 61.

[[Kāds vecis atnāca un ķēpāja mājas plānu – liekas viņam nebija nekādas jēgas. Es spēros vidū – lai papam patīk vai nē. Tad sāka nopietni gudrot. Bet es noguru un vakarā nebraucu uz Liberāļu balli. Paps ar Dzidru bija. Tikko pļekst kā briesmas – virsū Kameronam u.tt. Ko tur lai dara! Tas tā ir un tas tā paliek. Lietus līst.]]

7. 10. 61.

[[Rakstīju Freiman. vēstuli un kārtoju dzejoļus. Ļoti tukša diena. Maz padarīts. Šie zīmē jau plānu gatavu mājai. Varbūt – O.K. Manas rūpes tikai – kā tikšu ārā, kā nostiprināšu independence! Lasīju pa Jāni Medeni [?] un dzejoļus, vēstules – simpātisks bez gala!]]

8. 10. 61.

[[Paps bija briesmīgs – spiedza sarkans aizrīdamies – es tupēju pie galda bailēs, kā tikt sveikā cauri. Vakarā gandrīz atkal – kopš tās reizes, kad teicu meklēt darbu citur – ārdās katru dienu un pavisam – on the edge. Ko lai daru? Tīrīju olas jo dāmas nav.]]
[photo: Janis and dog in front of hen shed]

9. 10. 6.

[[Papa dzimš. diena. Cepu kūku no rīta – sasvīdu. Temp. gaisā, klepus. Atkal olas jātīra. Galva rūc. Dzidrai gribējām palīdzēt rēķināt, sajaucām visi galvas – P. neļauj ne brīdi domāt – jeb visi kopā – nevar domāt. Inese piezvanīja. Nekas man padarīts.]]

10. 10. 61.

[[Starks tīrīja olas. Nevarēju tur pat kārtīgi tējas laiku būt – jo jābēg no olām.
Pa ielu kāds gāja – ar draugiem garām. Tad viens.]]

Pār mežu galiem zilgani dūmi viz
Bēg čūskas, zvēri guns nāves glābdamies
Savu vaļu uz nebēdu spēlēt
Atnācis zemē pavasaris straujais.

Ne zini pretī iet ne zini noslēpties
Sauc dūmi kā ziedi no briesmām nebīties
Pār melnām eglēm zaļi asni
Bagāti līdzina degušās rētas.

1           2-3       4-5       1
Pret   riet iem   sau le   tālu   debesīs
ta     ta-ta             tata              tatata tatata
ta          tata     tata          tatta tatata
ta          tatata     ta              tatta
tatata  tatta    tata          tata

11. 10. 61.

[[Bijām ar Swancottu Gosfordā mājas (jaunās mājas) krāsnis un t.t. skatīt. Nopirka lielo pag. gada modeli, kam nāk līdz 10 mārc. vērtībā pannas un katli.
Ak – dzīve! Kaut man būtu vecā mājā vasaras pansiju turēt!]]

12. 10. 61.

[[No rīta – nelabi, vakarā nelabi. Gribēju vai sākt pierast pie nedzīvošanas domām. Viss ir izsīcis gaidot, gaidot, gaidot 20 gadus. Vēl ko ceru? Nezinu. Iestādīju 2 pašenus. Vēl 1 palika rītam. Aizsūtīju Stārkam malberiju kasti. Stārks tīrīja atkal olas. Viņa valoda apstiprina manu spriedumu par viņu.]]

13. 10. 61.

[[Paps brauca uz Gosfordu + es. Pie zobārsta netiku, bet skaists brauciens – visi koki krūmi zied. Man ārkārtīgi gribas brīvības. Sēdu kā cietumnieks mašīnā un ar acīm skrienu pa pasauli, kas nepieder. P. netrako šodien, bet pateikt nevaru, ka gribu pie Bidijas [below right]. Viņš jau neko nesaprot.]]

14. 10. 61.

[[Sestdiena. Vakar iestādīju 1 pašenu (aizvakar 2) un tas bija smags darbs – ka tikko dzīva pa nakti paliku. Šodien teicu savus nodomus – iet pie Bidijas [right]. Bet p. jau nemaz līdz galam nenoklausījās. Uz kino negājām. Iešu gulēt. Neko nevaru rakstīt ne lasīt ne domāt.]]

*Kad diena iet
Lai neatgrieztos
Tad mirklī pēdējā
Vēl gribētu to lietā likt
Ja ne ko citu vairs, tad
Pateikt Dievam par izdevību doto dzīvot
Kāda melodija bij skaista. Zieds. Viens
Skats pret zilām debesīm, kas pateica
Cik dzīve rotaļīga bija... Vai atspulgu vēl
No tā samanīšu.
Šai vientulībai gribi atrast pāri eju
Tiltus celt ar arkām izliektām
Pār nakti un pār bezdibeņiem
Ar uguns krellēm izgreznotus
Kas mirdzētu tad debesīs
Un ļaudis ietu šurpu turpu...
Un pētītu viens otra drēbes.
Vientiešiem un maziem bērniem
Tirgotāji šķietas bagāti
Viņi var tik dot un dot
Mantas dot un dot
Dot visiem, nepārtraukti visu dienu
Un viņi var tik naudu ņemt un ņemt.

15. 10. 61.

[[Tīru atkal olas un acis un galva sāk tūkt. Tomēr – iestādīju 1 pašenu, kaplēju rozes un pārrakstīju dažus dzejoļus. Nolija lietus pāris lāses un pāris krusas graudi. Un tā – visa diena. Ceru un domāju par braukšanu pie Ineses. Un par dzīvi pie Bidijas un par kaut kā labāka gūšanas.]]

16. 10. 61.

[[Vēstule no Kreišmanes (New Yorkā) Puķītes un Sarmas. Par daudz uz reiz pēc ilga tukšuma. Paps laikam beidzot puslīdz pieņem manu braukšanu uz Bidiju. Tikko to nojautu – prasīja vai Dzidra māk ķīseli vārīt. Gaļas arī daudz sapircis. Jaunā olu tīrītāja šodien – ļoti simpātiska francūziete. Kad runāju telefonā ar Starku, nevaru citādi, kā uzklausīties un justies 18 gadi veca.]]

17. 10. 61.

[[Saliku burkās zirņus, burkānus, gaļu – Dzidrai gatavu lietošanai. Cepu cepeti. Taisīju maršmellovus, vēl biskvīti iejaukti – rītā jācep. Gādāju lai nebūtu grūt, te bez manis. Un tā ir visa diena. Nav cits nekas darīts ne justs. Naktī bij sapnis par Latvijas mājām, mežu. Tā iespaids vēl klājas pār dienu. Un tas ir viss.]]

18. 10. 61.

[[Bij pasmaga sirds (vai sirdsapziņa) ka es tā braukšu sevis labā uz Sidn. bet – redzu atved papam atkal dārgu nieku – ķēžu zāģi! Kļuvu noteikta par to kas man jādara – jāgādā par sevi, bez domāšanas par ko citu. Inese piezvanīja. Rītu braukšu pie viņas. Skaista silta pēc lietus diena. Pašenfrūts aug pa drātīm pāri celiņam kur iet drēbes kārt. Rozes zied pie loga –]]

19. 10. 61.

[[Esmu Ineses istabiņā. Gaidu – ko? Tikko domāju – atbraucu, nomazgājos, jūtos labi un atpūsties tomēr nevaru atguļoties – kas? Jāgaida. Un kas īsti jāgaida? Inese. Viņa atnāks bez gaidīšanas. Ko es gribētu? Spēlēt. Spēlēt nevar. un ilgi es nevarētu arī spēlēt. Ko es gribu? Dzīve paiet gaidīšanā.]]

20. 10. 61.

[[Pie Bidijas. Sākumā nobaidīja elegantā virtuve. Bet – viss vēl nav tik elegants un laikam vienmēr cilvēki pietaisa netīrumus un tie nevar acumirklī pazust. Un vienmēr gadās kurpes ar nošķiebtiem papēžiem. Bet – runāju par daudz ar Bidiju šorīt – un tagad ir bailes. Jāsaņemas. Viņa iedāvināja rīta kurpes – izkritušas no ‘truka’. Spēlēju, skatu grāmatas.]]
[Photo in Biddy’s kitchen. L to R: Daughter Sally, Inese, son David, Biddy, Laimons]

21. 10. 61.

[[Tikpat gara (no piedzīvotā un brīvas) diena, kā vakar. Nogurums tomēr – jo maz gulēts. Guļu – vakariņas gultā. Attiecības – labas. Vajadzētu rakstīt par suni Smuču. Inese piezvanīja… Jāguļ.]]

22. 10. 61.

[[Laba diena, kā vienmēr te, tikai ne rakstīts.
Piezvanīju Freimanim.
Gribēja nākt šurp – tad labāk lai ejot uz latv. namu.]]

23. 10. 61.

[[Garas sarunas ar Bidiju vakarā. No rīta redzēju Inesi uz brīdi lietū pie Univ. Ieliku ilgviļņus. Ļoti sirmi izskatās. Jūtos nekas! Neko lielu nedaru.]]

Daža suņa mūžs ir laimīgs.
Tāpat, kā daža cilvēka mūžs –
Skaisti ir laimīgi, nelaimīgi mūži
Kā skaistas ir ziemas, tā vasaras dienas.
Smudža mūžs ir laimīgs.
Smudzis ir sarkanbrūns suns
Viņam trīspadsmit gadu – nāk vecum diena
Spalva izbālējusi kā rūsgana kūla,
Zobi dzeltenīgi, bet labi vēl un stipri
Smudzis vēl var ēst maizi ar sieru
Un sagrauzt jēlu jēra kaklu
Tik viņa acis mazliet neskaidras,
Kļūst pamazām neredzīgas,
Un viņš ir smags un pastīvs.
Lielāko tiesu dienas noguļ.
Guļ aizmidzis vai vaļā acīm,
Guļ uz vēdera, nolicis galvu uz
Vienas priekšķepas
Skaistajā, klasiskajā suņa stāvoklī
Guļ arī uz sāniem, smagāk
Neveiklāk, izstiepis vecās kājas
Guļ uz mauriņa, aiz rozēm sarkanām
Guļ uz dzeltenbrūnā parketa
Pie porcelānu un kristālu skapja
Guļ uz mīkstā paklāja pie grāmatām.

Dažu suņu mūžs ir laimīgs
Tāpat kā dažu cilvēku mūžs
Kad veras stikla durvis
Un pēcpusdienas saule iespīd
Smudža acīs viņš pieceļas
Un pastīvs pāri parketam
Un pāri paklājam un smaida
Lēnām staigā bērniem līdz
Smaidot noraugās kā tie noliek skolas somas
Kā izsvaida grāmatas
Smudzis staigā līdz
Bērniem pāri parketam un paklājiem
Smaidot pēcpusdienas saulē
Smudzis vairs nerej un nelec strauji
Smudzis smaida un noraugās.
Un apgūlies iesnaužas
Ar bezgala laipnību vecā suņa vaigā.
Dažu suņu mūžs ir laimīgs
Kā dažu cilvēku mūžs.

Vai daudz ir atmiņu
Vecajā suņa galvā?
Un kādas tās? Vai viņš varbūt
Redz nākošo, kā mēs pagājušo –
Viņš arvien pieceļas kājās pirms saimnieks
Pārnācis viņš to nestāsta.
Ir mājas, greznas un ērtas, ļoti ērtas
Greznas un bagātas
Celtas cilvēkiem, kalpo cilvēkiem
Un ir kā nopirktas veikalā
Tikko iztītas no zīdpapīra
Ar jaunuma smaržu un
Kādu vispārības piesmaku
Kas neizvēdinās nekad no viņām

Ir mājas, bagātas
Kā baidos?
Gaismas savās mājās?
Vītušu mūžu valodas
Ar papīru smaržu kas
Dveš no grāmatām plauktos.
Kā baidies?

24. 10. 61.

[[Sarunas ar Bidiju. Gatavoju malberiju ķīseli. Neizdevās krējums, taisīju icingu klāt – iznāca labs. Bērniem ļoti garšoja. Spēlēju Bacha invencijas. Pie tām var nosēdēt vai mūžu, to nemanot.]]

Nu tā, te Tava kafija – ar krējumu un salda.
Un stāsti, ko pilsētā lielā redzēji, vai skaisti?
Ļoti skaisti.
Ko satiki?
Suni. Brūnu, gaiši brūnu, noplukušu spalvu – vecs.
Dažam sunim ir laimīgs mūžs, kā dažam cilvēkam.
Skaists ir laimīgs mūžs. Tāpat kā nelaimīgs, kā lietus diena skaista. Un saules diena.
Vecs. Trīspadsmit gadu.
Resns un stīvs, guļ visu dienu, apcirptā mauriņā aiz rozēm, guļ uz parketa pie porcelānu skapja vai pie grāmatām uz mīksta paklāja, kas maigs kā jēra mugura.
Mūžu tur nodzīvojis, visur drīkst līdzi ar cilvēkiem.
Guļ dažreiz vēl uz vēdera ērtā suņa gulēšanas paņēmienā, bet ar galvu uz vienas ķepas lai saliktu abas priekšķepas kopā.
Dažam sunim ir laimīgs mūžs kā dažam cilvēkam.
Laimīgs mūžs skaists, tāpat kā nelaimīgs.
Jauns vīrs, pirms trīspadsmit gadiem bij atnesis to mazu mājās, ielicis jaunai sievai klēpī – par sargu.
Trīspadsmit gadu māju sargājis, liels brūns, laipnīgs suns…
Trīspadsmit gadu bijis visa līdzgaitnieks.
Atveras stikla durvis.
Pēcpusdienas saule pamodina veco suni.
Stīvs un sašķiebies un pievilkdams vienu kāju, smaidīdams viņš iet pretī, lēni staigā nopakaļus bērniem un smaida.
Noraugās kā tie nomet skolas somas, izsvaida grāmatas, meklē ko ledus skapī.
Suns smaida priecīgs paklibodams tur līdzi, noraudzīdamies kā vecais tēvs aiziet.
Tad iesnaužas ar lielu laipnību vaigā.
Dažs suņa mūžs ir laimīgs
Ko vēl redzēji pilsētā?
Koku. Aug ielas malā, akmens apkārt, tik vien brīvas vietas pie saknes kā lietum zemē ielīt.
Bet stumbrs un zari stipri, varens tāds izlocījies izzāģēts līku loču, kā bronzas vīrs.
Bet zaros sastājušās atvasītes kā jauni karavīri zaļās rindās visnotaļ vienādi un saulē mirdzēdami.
Soļo augšup rindās karavīru pulks pa resnajiem zariem kā pa brūniem zemes kalniem.
Un to Tu redzēji pilsētā?
To es redzēju pilsētā.

Sweet and sour pork.
4. serv. Chinese

1 lb. pork (loin) (lean and fat)
1 egg
Solt
Cornflour
Lard or oil

Sweet sour souce

2 slices pinapple (or 4 oz. Chinese mix. Pickles)
2 tabl. Sp. Winegar
1 ½ ‘’ sugar
1 desert spoon cornflour
1 ½ teasp. Soya souce
1 teasp. Brandy
2 oz. Finely chopped spring onions
Pinch ground green ginger
Oil
½ pint woter
Salt

Nakts ir mierīga
Vējš stājies līdz ar tumsu
Un lietus mitējies
Suns guļ uz paklāja
Un kaķis.
Nakts vaļā durvīs melna
Lampas maigi dala
Gaismu pār grāmatām
Un krēsliem...
Kaut kas iesāpas
Kā zobens durtu ātrs
Pats salūzdams
Tik mirkli 
Asi gribējis un skāris
Kur roka
Un kādēļ cēla zobenu
Kas griež
Kad nakts tik mierīga
Suns mierā guļ uz paklāja
Un kaķis.
Lampas dala gaismas rožainas.
Salasi dienu
Kā tīrumu nokop
Vārpu pa vārpai
Šķiro un vēti
Nebīsties 

25. 10. 61.

[[Noslinkoju. Spēlēju visu dienu. Bacha invencijas.]]

26. 10. 61.

[[Biju pie daktera. Gludināju veļu.]]

No savas mežabūdas,
Kur kalni vien, ar savu lielumu
Un savu bezgalīgo vientulību, Tevi aiztiek
Ar savām gaismām, krāsām,
Cieto stāvēšanu pāri cilvēkmūžiem
Ar savu lielumu un sāpīgo atškirtību
Kas Tevi katru dienu aiztiek
Kā rokām ierastām,
No savas meža būdas
Nācis cilvēkos un krāšņos mājokļos
Lai justu dzīvi veramies
Tev vaigā silti smaržīgi
Kā roze veras pielikta pie vaiga
Lai dzīve vērtos Tev to dodot
Ko Tev solījusi roze veroties
Te nācis cilvēkos
Tu jūti kalnu vientulību
Augušu pār ielām, sliedēm
Stikliem ugunīm un torņiem
Jūti kalnu vientulību
Kas vēl daudz cietāk noslēgusi tiltus
Vārtus, durvis ozolā kas grieztas
Spožas dižojas, kalnu vientulību noslēgusi
Jūti to gulušos
Pār visu visu, tik ejas neredzamas
Ir vēl kur
Ir ejas neredzamas
Dzīvībā ka aizved
Kur lampas silti deg
Smilšaina jūrmala vēl
Dzīve šī.
Cik alkains prieks spert soļus
Rauties, it
Dzied vējš un zāle
Jūra, smilts
Cik krāšņi horizonts
Ar debesi un jūru kopā līdams
Aicina kā piepildījums. 
Bet stiepjas pludmale
Nebeidzami ejama
Un bailēs iedzīdama
Vēstot beigas
Šai nebeidzamai iešanai
Smilšaina jūrmala
Ar veldzi neizdzeramu
Kas slāpes rada
Un smilts kas gurdina
Un smilts kas maigi saņem pēdas
Smilts kas maigi ņem
Kā bērnu dienu gaisma.
There is a danger
A danger in the cool, fresh air
In the windy, bright day
There is a rock
There is a rock in your way
You know, you know it
You don’t see it,
You know.
You don’t want to know it
You want to see it.
You want to see – there is
No rock in your way.
It’s honey suckles, just
Honey suckles
You wont to touch it
The rock in your way
To prowe – its just honey suckles
To reach bihind danger
For the promise of the breath of honey suckles.

27. 10. 61.

[[Gludināju veļu. Sataisīju aknu desu. Sagatavoju tēju – pusdienas Hedlijam [right]. Nomazgāju vakara traukus – un tikko tagad iesāpas galva. Jau man ir – par daudz darba. Gludināšana, mazs saspīlējums pie vakariņām un trauki. Arī savāda nelabuma sajūta parādās jo nav vairs tabletes. Skaista saulaina vēsa diena. Spēlēju Bachu. Bet tikko saimniec. pienākumi – citam daudz neatliek.]]

28. 10.61.

Dievs skaistāko dienu sūtījis lejā
Ar savu nemākulību to pildi
Ar aklumu savu dzēs tās gaismu
Ar savu salšanu sauli saldē
Kādēļ tik daudz trokšņu
Ir dalījis cilvēks, kas
To vien meklē – siltu sirdspukstu (kluso skaņu) ritmu?
Kādēļ tik daudz bagātības
Kad cilvēks tik nabags kļuvis
Savu māju neuzcēlis
Pasaules piļu labirintos maldas?
Maizi lauzdams to pirkstos paturi ilgāk
Pieminot miežus
Pieminot cepēju, sējēju, sauli
Maizi ēzdams baudi dzīvību savu.
Kā zivis cita citu rīdamas
Cilvēki straumēs sitas
Mijas zilas un melnas un brūnas acis
Ūdeņu zaļumu, dzintaru mezdamas
Slēpdamas, melodamas, lūgdamas.


Koks zied. Tu tumsā nezini
Vai ābeli vai ķirsi esi apskāvis
Tik vaigā līst Tev ziedlapas.
Koks zied. Tā smaržā noreibis
Tu gribi atminēt – Tev kādu radu tas?
Aiz mizas saulē silušās
Tu dzīvas straumes jūti
Koks zied, un lūgšanas 
Sev neatzīdamies Tu naktī sūti.
Vien nemiers, draudzīgais
Kā lauvas rūkšana,
Kad aiztek Tava stunda
Vien nemiers
Tīģera solis
Staigāts veltīgi gar krātiņa sienām
Izošņāts vēl ik kakts
– Cik labi būvēts viss!
Ik ķēdes loceklis ir āķis āķī likts.

29. 10. 61.

[[No rīta ap 11 atvadījos no Bidijas un citiem. Hedlijs aizveda uz staciju. Viņš tāpat kā Bidija noskūpstīja uz vaiga.
[Photo: Biddy with son David]
Vakarā – pie latviešiem. Nevaru valdīties – jau pacēlu balsi runāšanā – nekas tur labs nebij. Saturēju Tomsonu ar spēku – palika mīksts. Kaupmanis laikam domā labi par mani, piemin vienu dzeju, sašutis ka Dute nesapratis – par Zelt. Spārn.]]

30. 10. 61.

[[Šodien – braucu šurp. Skaista diena. Man blakus sēd ‘sīti bookēti’ kāds jauns, čarmings New Zēlandietis. Ārkārtīgs šarms – par daudz un tomēr – ne par daudz! Ak – kur gan mani ir aizveduši gadi? Pēkšņi – sniegs! Un es – negribu, negribu vēl!]]

31. 10. 61.

[[Šuju galda servietes – istabu remontēs – teicu pap. savus nodomus un Gailītes braukšanu. Gatavojos sakārtot galda piederumus. Sauss. Viss sāk izkalst.]]