1. 10. 61.
[[Galvas sāpes naktī mitējās. Rīts – O.K. Ļoti ļoti karsta diena. Man bija grūt. No rīta – raudāju ārā izgājusi – par brīnišķīgo svēto pavasara rītu. Skaistums apkārt tik liels un es tāds vergs un slims un nekur glābties. Kā tikt ārā uz Inesi, Bidiju? Bezgala gribās – cilvēka tiesības – lemt par sevi. Mežu dedzināja. Zils!!]]
*Tās jausmas kas mums līdzi nāk no Dienām pašām pirmām te Ir tās kas prātus mulsina Līdz dienām pašām pēdējām? Dienām, pašām pirmām te Ka izliekas kā nojautas par to Kas solīts nākotnē. Vai brīnums, ko izjūtam ik katrā Rīta daiļumā Or tikai mulsa atspulga no Bērnu acīm skatītā Vai nojautas visdaiļākās Kas izgaistoši ieskanas kā Citas zemes valodas ir tikai Akla griešanās kā odu baram Līdzīgas?
2. 10. 61.
[[Briesmīga runāšanās ar P. Man visi 9 mātes brāļi (nebij neviena!) bijuši vājprātīgi u.tt. Bija visu dienu – briesmīgs naids. Un vakarā pēkšņi pārgāja. Bet no tā nav vieglāk. Tomēr – saspīlējums mazāks. Parastais bezcerīgais stāvoklis. Nebij tik karsts – vieglāk. Skaista diena – ko redzēju. Mazgāju veļu, gatavoju, gatavoju u.tt. Bezgala skumja diena. Varētu raudāt un kliegt par to – kā iznieko, kā samin Dieva dienu!]]
Kā nolūgties par to ko nedarīju šinī dienā, kas bija Dieva paša smaids? Pat – neredzēju to, šo smago, ziedu dienu, un neuzziedēja neviena laba, jauna doma. Naids plosīja kā murgs un drudzis. Brīnišķīga diena, vēl tavas pēdas ziedos garo naktī dārzā laukā. Ko man vēl darīt, kā man vainu izpirkt un kā to izpirks tas, kas savu sīkumu kā siksnu cilpā apsvieda ap mani, pie mieta pieraujot. Vai atrast varu ko šai lopa stāvoklī? Vai varu ieraudzīt kaut dzirksti vērtības? – Izbrīns un līdzjūtība, kas indēta ar naidu un lāstiem.
3. 10. 61.
[[Klusa diena. Nav citu izredžu, kā meklēt neatkarību – tikai tā reiz vēl pēc cilvēka varētu dzīvot. Bet – ko vērta, cik laba un kā panesama tā dzīvošana – kas to teiks.
Ceriņu krūmam skaitīju ziedus – pāri par 50 un īsti, lieli ziedi. Izkatās skaists tas krūms!]]
4. 10. 61.
[[Mierīgs rīts. Piemācies. Nu jau saule. Ceriņkrūms zied! Pārlaboju dzejoli par maija krūmiem un varbūt būs lietojams. Cik skaists ir ceriņkrūms! Nosūtīju Klauver. vēstuli ka nebūšu rakstn. atsvētē. Vakars. Olu tīrītāja bija te. Vēstule no Freimaņa, ļoti laba par dzejoļiem. Inese piezvanīja – ļoti laba atzīme eksāmenā!]]
*Kad debesīs reiz nonākšu (Jo kur gan citur nelgu sūtīs?) Šos ziedus gaisos stādīšu Kas gadiem mirdz man logu rūtīs. Tur ceriņ krūms un maija krūms Tur oleanders, džekaranda... Viss kluso dienu dzīvojums, Kur valodas tik putni skandē Bet mani atstāj meditējot Par to kas nav un to kas nebūs Bet rītā austi vakarējot Kā ziedā mīt, tā saujā ledus... Kad debesīs reiz nonākšu, Ar puķēm gan jau iekšā laidīs, Ne brīnumus vien satikšu – Tur zemes radi mani gaidīs.
5. 10. 61.
[[Lāpīju papam kreklus un bikses – pēkšņi jūtos brīva – jo olas nav jātīra. Tiešām – kaut ko var salāpīt un labāku ēdienu sagatavot. P. teica Dzidra – mums būs jauna māja – viņš aizveda bankas direktoram 2 duči olu! Kā smērē, tā brauc! Bet man – jākaro neatkarība.]]
6. 10. 61.
[[Kāds vecis atnāca un ķēpāja mājas plānu – liekas viņam nebija nekādas jēgas. Es spēros vidū – lai papam patīk vai nē. Tad sāka nopietni gudrot. Bet es noguru un vakarā nebraucu uz Liberāļu balli. Paps ar Dzidru bija. Tikko pļekst kā briesmas – virsū Kameronam u.tt. Ko tur lai dara! Tas tā ir un tas tā paliek. Lietus līst.]]
7. 10. 61.
[[Rakstīju Freiman. vēstuli un kārtoju dzejoļus. Ļoti tukša diena. Maz padarīts. Šie zīmē jau plānu gatavu mājai. Varbūt – O.K. Manas rūpes tikai – kā tikšu ārā, kā nostiprināšu independence! Lasīju pa Jāni Medeni [?] un dzejoļus, vēstules – simpātisks bez gala!]]
8. 10. 61.
[[Paps bija briesmīgs – spiedza sarkans aizrīdamies – es tupēju pie galda bailēs, kā tikt sveikā cauri. Vakarā gandrīz atkal – kopš tās reizes, kad teicu meklēt darbu citur – ārdās katru dienu un pavisam – on the edge. Ko lai daru? Tīrīju olas jo dāmas nav.]]
[photo: Janis and dog in front of hen shed]
9. 10. 6.
[[Papa dzimš. diena. Cepu kūku no rīta – sasvīdu. Temp. gaisā, klepus. Atkal olas jātīra. Galva rūc. Dzidrai gribējām palīdzēt rēķināt, sajaucām visi galvas – P. neļauj ne brīdi domāt – jeb visi kopā – nevar domāt. Inese piezvanīja. Nekas man padarīts.]]
10. 10. 61.
[[Starks tīrīja olas. Nevarēju tur pat kārtīgi tējas laiku būt – jo jābēg no olām.
Pa ielu kāds gāja – ar draugiem garām. Tad viens.]]
Pār mežu galiem zilgani dūmi viz
Bēg čūskas, zvēri guns nāves glābdamies
Savu vaļu uz nebēdu spēlēt
Atnācis zemē pavasaris straujais.
Ne zini pretī iet ne zini noslēpties
Sauc dūmi kā ziedi no briesmām nebīties
Pār melnām eglēm zaļi asni
Bagāti līdzina degušās rētas.

1 2-3 4-5 1 Pret riet iem sau le tālu debesīs ta ta-ta tata tatata tatata ta tata tata tatta tatata ta tatata ta tatta tatata tatta tata tata
11. 10. 61.
[[Bijām ar Swancottu Gosfordā mājas (jaunās mājas) krāsnis un t.t. skatīt. Nopirka lielo pag. gada modeli, kam nāk līdz 10 mārc. vērtībā pannas un katli.
Ak – dzīve! Kaut man būtu vecā mājā vasaras pansiju turēt!]]
12. 10. 61.
[[No rīta – nelabi, vakarā nelabi. Gribēju vai sākt pierast pie nedzīvošanas domām. Viss ir izsīcis gaidot, gaidot, gaidot 20 gadus. Vēl ko ceru? Nezinu. Iestādīju 2 pašenus. Vēl 1 palika rītam. Aizsūtīju Stārkam malberiju kasti. Stārks tīrīja atkal olas. Viņa valoda apstiprina manu spriedumu par viņu.]]
13. 10. 61.
[[Paps brauca uz Gosfordu + es. Pie zobārsta netiku, bet skaists brauciens – visi koki krūmi zied. Man ārkārtīgi gribas brīvības. Sēdu kā cietumnieks mašīnā un ar acīm skrienu pa pasauli, kas nepieder. P. netrako šodien, bet pateikt nevaru, ka gribu pie Bidijas [below right]. Viņš jau neko nesaprot.]]
14. 10. 61.
[[Sestdiena. Vakar iestādīju 1 pašenu (aizvakar 2) un tas bija smags darbs – ka tikko dzīva pa nakti paliku. Šodien teicu savus nodomus – iet pie Bidijas [right]. Bet p. jau nemaz līdz galam nenoklausījās. Uz kino negājām. Iešu gulēt. Neko nevaru rakstīt ne lasīt ne domāt.]]
*Kad diena iet Lai neatgrieztos Tad mirklī pēdējā Vēl gribētu to lietā likt Ja ne ko citu vairs, tad Pateikt Dievam par izdevību doto dzīvot Kāda melodija bij skaista. Zieds. Viens Skats pret zilām debesīm, kas pateica Cik dzīve rotaļīga bija... Vai atspulgu vēl No tā samanīšu.
Šai vientulībai gribi atrast pāri eju Tiltus celt ar arkām izliektām Pār nakti un pār bezdibeņiem Ar uguns krellēm izgreznotus Kas mirdzētu tad debesīs Un ļaudis ietu šurpu turpu... Un pētītu viens otra drēbes.
Vientiešiem un maziem bērniem Tirgotāji šķietas bagāti Viņi var tik dot un dot Mantas dot un dot Dot visiem, nepārtraukti visu dienu Un viņi var tik naudu ņemt un ņemt.
15. 10. 61.
[[Tīru atkal olas un acis un galva sāk tūkt. Tomēr – iestādīju 1 pašenu, kaplēju rozes un pārrakstīju dažus dzejoļus. Nolija lietus pāris lāses un pāris krusas graudi. Un tā – visa diena. Ceru un domāju par braukšanu pie Ineses. Un par dzīvi pie Bidijas un par kaut kā labāka gūšanas.]]
16. 10. 61.
[[Vēstule no Kreišmanes (New Yorkā) Puķītes un Sarmas. Par daudz uz reiz pēc ilga tukšuma. Paps laikam beidzot puslīdz pieņem manu braukšanu uz Bidiju. Tikko to nojautu – prasīja vai Dzidra māk ķīseli vārīt. Gaļas arī daudz sapircis. Jaunā olu tīrītāja šodien – ļoti simpātiska francūziete. Kad runāju telefonā ar Starku, nevaru citādi, kā uzklausīties un justies 18 gadi veca.]]
17. 10. 61.
[[Saliku burkās zirņus, burkānus, gaļu – Dzidrai gatavu lietošanai. Cepu cepeti. Taisīju maršmellovus, vēl biskvīti iejaukti – rītā jācep. Gādāju lai nebūtu grūt, te bez manis. Un tā ir visa diena. Nav cits nekas darīts ne justs. Naktī bij sapnis par Latvijas mājām, mežu. Tā iespaids vēl klājas pār dienu. Un tas ir viss.]]
18. 10. 61.
[[Bij pasmaga sirds (vai sirdsapziņa) ka es tā braukšu sevis labā uz Sidn. bet – redzu atved papam atkal dārgu nieku – ķēžu zāģi! Kļuvu noteikta par to kas man jādara – jāgādā par sevi, bez domāšanas par ko citu. Inese piezvanīja. Rītu braukšu pie viņas. Skaista silta pēc lietus diena. Pašenfrūts aug pa drātīm pāri celiņam kur iet drēbes kārt. Rozes zied pie loga –]]
19. 10. 61.
[[Esmu Ineses istabiņā. Gaidu – ko? Tikko domāju – atbraucu, nomazgājos, jūtos labi un atpūsties tomēr nevaru atguļoties – kas? Jāgaida. Un kas īsti jāgaida? Inese. Viņa atnāks bez gaidīšanas. Ko es gribētu? Spēlēt. Spēlēt nevar. un ilgi es nevarētu arī spēlēt. Ko es gribu? Dzīve paiet gaidīšanā.]]
20. 10. 61.
[[Pie Bidijas. Sākumā nobaidīja elegantā virtuve. Bet – viss vēl nav tik elegants un laikam vienmēr cilvēki pietaisa netīrumus un tie nevar acumirklī pazust. Un vienmēr gadās kurpes ar nošķiebtiem papēžiem. Bet – runāju par daudz ar Bidiju šorīt – un tagad ir bailes. Jāsaņemas. Viņa iedāvināja rīta kurpes – izkritušas no ‘truka’. Spēlēju, skatu grāmatas.]]
[Photo in Biddy’s kitchen. L to R: Daughter Sally, Inese, son David, Biddy, Laimons]
21. 10. 61.
[[Tikpat gara (no piedzīvotā un brīvas) diena, kā vakar. Nogurums tomēr – jo maz gulēts. Guļu – vakariņas gultā. Attiecības – labas. Vajadzētu rakstīt par suni Smuču. Inese piezvanīja… Jāguļ.]]
22. 10. 61.
[[Laba diena, kā vienmēr te, tikai ne rakstīts.
Piezvanīju Freimanim.
Gribēja nākt šurp – tad labāk lai ejot uz latv. namu.]]
23. 10. 61.
[[Garas sarunas ar Bidiju vakarā. No rīta redzēju Inesi uz brīdi lietū pie Univ. Ieliku ilgviļņus. Ļoti sirmi izskatās. Jūtos nekas! Neko lielu nedaru.]]
Daža suņa mūžs ir laimīgs. Tāpat, kā daža cilvēka mūžs – Skaisti ir laimīgi, nelaimīgi mūži Kā skaistas ir ziemas, tā vasaras dienas. Smudža mūžs ir laimīgs. Smudzis ir sarkanbrūns suns Viņam trīspadsmit gadu – nāk vecum diena Spalva izbālējusi kā rūsgana kūla, Zobi dzeltenīgi, bet labi vēl un stipri Smudzis vēl var ēst maizi ar sieru Un sagrauzt jēlu jēra kaklu Tik viņa acis mazliet neskaidras, Kļūst pamazām neredzīgas, Un viņš ir smags un pastīvs. Lielāko tiesu dienas noguļ. Guļ aizmidzis vai vaļā acīm, Guļ uz vēdera, nolicis galvu uz Vienas priekšķepas Skaistajā, klasiskajā suņa stāvoklī Guļ arī uz sāniem, smagāk Neveiklāk, izstiepis vecās kājas Guļ uz mauriņa, aiz rozēm sarkanām Guļ uz dzeltenbrūnā parketa Pie porcelānu un kristālu skapja Guļ uz mīkstā paklāja pie grāmatām. Dažu suņu mūžs ir laimīgs Tāpat kā dažu cilvēku mūžs Kad veras stikla durvis Un pēcpusdienas saule iespīd Smudža acīs viņš pieceļas Un pastīvs pāri parketam Un pāri paklājam un smaida Lēnām staigā bērniem līdz Smaidot noraugās kā tie noliek skolas somas Kā izsvaida grāmatas Smudzis staigā līdz Bērniem pāri parketam un paklājiem Smaidot pēcpusdienas saulē Smudzis vairs nerej un nelec strauji Smudzis smaida un noraugās. Un apgūlies iesnaužas Ar bezgala laipnību vecā suņa vaigā. Dažu suņu mūžs ir laimīgs Kā dažu cilvēku mūžs. Vai daudz ir atmiņu Vecajā suņa galvā? Un kādas tās? Vai viņš varbūt Redz nākošo, kā mēs pagājušo – Viņš arvien pieceļas kājās pirms saimnieks Pārnācis viņš to nestāsta.
Ir mājas, greznas un ērtas, ļoti ērtas Greznas un bagātas Celtas cilvēkiem, kalpo cilvēkiem Un ir kā nopirktas veikalā Tikko iztītas no zīdpapīra Ar jaunuma smaržu un Kādu vispārības piesmaku Kas neizvēdinās nekad no viņām Ir mājas, bagātas
Kā baidos? Gaismas savās mājās? Vītušu mūžu valodas Ar papīru smaržu kas Dveš no grāmatām plauktos. Kā baidies?
24. 10. 61.
[[Sarunas ar Bidiju. Gatavoju malberiju ķīseli. Neizdevās krējums, taisīju icingu klāt – iznāca labs. Bērniem ļoti garšoja. Spēlēju Bacha invencijas. Pie tām var nosēdēt vai mūžu, to nemanot.]]
Nu tā, te Tava kafija – ar krējumu un salda.
Un stāsti, ko pilsētā lielā redzēji, vai skaisti?
Ļoti skaisti.
Ko satiki?
Suni. Brūnu, gaiši brūnu, noplukušu spalvu – vecs.
Dažam sunim ir laimīgs mūžs, kā dažam cilvēkam.
Skaists ir laimīgs mūžs. Tāpat kā nelaimīgs, kā lietus diena skaista. Un saules diena.
Vecs. Trīspadsmit gadu.
Resns un stīvs, guļ visu dienu, apcirptā mauriņā aiz rozēm, guļ uz parketa pie porcelānu skapja vai pie grāmatām uz mīksta paklāja, kas maigs kā jēra mugura.
Mūžu tur nodzīvojis, visur drīkst līdzi ar cilvēkiem.
Guļ dažreiz vēl uz vēdera ērtā suņa gulēšanas paņēmienā, bet ar galvu uz vienas ķepas lai saliktu abas priekšķepas kopā.
Dažam sunim ir laimīgs mūžs kā dažam cilvēkam.
Laimīgs mūžs skaists, tāpat kā nelaimīgs.
Jauns vīrs, pirms trīspadsmit gadiem bij atnesis to mazu mājās, ielicis jaunai sievai klēpī – par sargu.
Trīspadsmit gadu māju sargājis, liels brūns, laipnīgs suns…
Trīspadsmit gadu bijis visa līdzgaitnieks.
Atveras stikla durvis.
Pēcpusdienas saule pamodina veco suni.
Stīvs un sašķiebies un pievilkdams vienu kāju, smaidīdams viņš iet pretī, lēni staigā nopakaļus bērniem un smaida.
Noraugās kā tie nomet skolas somas, izsvaida grāmatas, meklē ko ledus skapī.
Suns smaida priecīgs paklibodams tur līdzi, noraudzīdamies kā vecais tēvs aiziet.
Tad iesnaužas ar lielu laipnību vaigā.
Dažs suņa mūžs ir laimīgs
Ko vēl redzēji pilsētā?
Koku. Aug ielas malā, akmens apkārt, tik vien brīvas vietas pie saknes kā lietum zemē ielīt.
Bet stumbrs un zari stipri, varens tāds izlocījies izzāģēts līku loču, kā bronzas vīrs.
Bet zaros sastājušās atvasītes kā jauni karavīri zaļās rindās visnotaļ vienādi un saulē mirdzēdami.
Soļo augšup rindās karavīru pulks pa resnajiem zariem kā pa brūniem zemes kalniem.
Un to Tu redzēji pilsētā?
To es redzēju pilsētā.
Sweet and sour pork.
4. serv. Chinese
1 lb. pork (loin) (lean and fat)
1 egg
Solt
Cornflour
Lard or oil
Sweet sour souce
2 slices pinapple (or 4 oz. Chinese mix. Pickles)
2 tabl. Sp. Winegar
1 ½ ‘’ sugar
1 desert spoon cornflour
1 ½ teasp. Soya souce
1 teasp. Brandy
2 oz. Finely chopped spring onions
Pinch ground green ginger
Oil
½ pint woter
Salt
Nakts ir mierīga Vējš stājies līdz ar tumsu Un lietus mitējies Suns guļ uz paklāja Un kaķis. Nakts vaļā durvīs melna Lampas maigi dala Gaismu pār grāmatām Un krēsliem... Kaut kas iesāpas Kā zobens durtu ātrs Pats salūzdams Tik mirkli Asi gribējis un skāris Kur roka Un kādēļ cēla zobenu Kas griež Kad nakts tik mierīga Suns mierā guļ uz paklāja Un kaķis. Lampas dala gaismas rožainas.
Salasi dienu Kā tīrumu nokop Vārpu pa vārpai Šķiro un vēti Nebīsties
25. 10. 61.
[[Noslinkoju. Spēlēju visu dienu. Bacha invencijas.]]
26. 10. 61.
[[Biju pie daktera. Gludināju veļu.]]
No savas mežabūdas, Kur kalni vien, ar savu lielumu Un savu bezgalīgo vientulību, Tevi aiztiek Ar savām gaismām, krāsām, Cieto stāvēšanu pāri cilvēkmūžiem Ar savu lielumu un sāpīgo atškirtību Kas Tevi katru dienu aiztiek Kā rokām ierastām, No savas meža būdas Nācis cilvēkos un krāšņos mājokļos Lai justu dzīvi veramies Tev vaigā silti smaržīgi Kā roze veras pielikta pie vaiga Lai dzīve vērtos Tev to dodot Ko Tev solījusi roze veroties Te nācis cilvēkos Tu jūti kalnu vientulību Augušu pār ielām, sliedēm Stikliem ugunīm un torņiem Jūti kalnu vientulību Kas vēl daudz cietāk noslēgusi tiltus Vārtus, durvis ozolā kas grieztas Spožas dižojas, kalnu vientulību noslēgusi Jūti to gulušos Pār visu visu, tik ejas neredzamas Ir vēl kur Ir ejas neredzamas Dzīvībā ka aizved Kur lampas silti deg
Smilšaina jūrmala vēl Dzīve šī. Cik alkains prieks spert soļus Rauties, it Dzied vējš un zāle Jūra, smilts Cik krāšņi horizonts Ar debesi un jūru kopā līdams Aicina kā piepildījums. Bet stiepjas pludmale Nebeidzami ejama Un bailēs iedzīdama Vēstot beigas Šai nebeidzamai iešanai Smilšaina jūrmala Ar veldzi neizdzeramu Kas slāpes rada Un smilts kas gurdina Un smilts kas maigi saņem pēdas Smilts kas maigi ņem Kā bērnu dienu gaisma.
There is a danger A danger in the cool, fresh air In the windy, bright day There is a rock There is a rock in your way You know, you know it You don’t see it, You know. You don’t want to know it You want to see it. You want to see – there is No rock in your way. It’s honey suckles, just Honey suckles You wont to touch it The rock in your way To prowe – its just honey suckles To reach bihind danger For the promise of the breath of honey suckles.
27. 10. 61.
[[Gludināju veļu. Sataisīju aknu desu. Sagatavoju tēju – pusdienas Hedlijam [right]. Nomazgāju vakara traukus – un tikko tagad iesāpas galva. Jau man ir – par daudz darba. Gludināšana, mazs saspīlējums pie vakariņām un trauki. Arī savāda nelabuma sajūta parādās jo nav vairs tabletes. Skaista saulaina vēsa diena. Spēlēju Bachu. Bet tikko saimniec. pienākumi – citam daudz neatliek.]]
28. 10.61.
Dievs skaistāko dienu sūtījis lejā Ar savu nemākulību to pildi Ar aklumu savu dzēs tās gaismu Ar savu salšanu sauli saldē Kādēļ tik daudz trokšņu Ir dalījis cilvēks, kas To vien meklē – siltu sirdspukstu (kluso skaņu) ritmu? Kādēļ tik daudz bagātības Kad cilvēks tik nabags kļuvis Savu māju neuzcēlis Pasaules piļu labirintos maldas?
Maizi lauzdams to pirkstos paturi ilgāk Pieminot miežus Pieminot cepēju, sējēju, sauli Maizi ēzdams baudi dzīvību savu.
Kā zivis cita citu rīdamas Cilvēki straumēs sitas Mijas zilas un melnas un brūnas acis Ūdeņu zaļumu, dzintaru mezdamas Slēpdamas, melodamas, lūgdamas. Koks zied. Tu tumsā nezini Vai ābeli vai ķirsi esi apskāvis Tik vaigā līst Tev ziedlapas. Koks zied. Tā smaržā noreibis Tu gribi atminēt – Tev kādu radu tas? Aiz mizas saulē silušās Tu dzīvas straumes jūti Koks zied, un lūgšanas Sev neatzīdamies Tu naktī sūti.
Vien nemiers, draudzīgais Kā lauvas rūkšana, Kad aiztek Tava stunda Vien nemiers Tīģera solis Staigāts veltīgi gar krātiņa sienām Izošņāts vēl ik kakts – Cik labi būvēts viss! Ik ķēdes loceklis ir āķis āķī likts.
29. 10. 61.
[[No rīta ap 11 atvadījos no Bidijas un citiem. Hedlijs aizveda uz staciju. Viņš tāpat kā Bidija noskūpstīja uz vaiga.
[Photo: Biddy with son David]
Vakarā – pie latviešiem. Nevaru valdīties – jau pacēlu balsi runāšanā – nekas tur labs nebij. Saturēju Tomsonu ar spēku – palika mīksts. Kaupmanis laikam domā labi par mani, piemin vienu dzeju, sašutis ka Dute nesapratis – par Zelt. Spārn.]]
30. 10. 61.
[[Šodien – braucu šurp. Skaista diena. Man blakus sēd ‘sīti bookēti’ kāds jauns, čarmings New Zēlandietis. Ārkārtīgs šarms – par daudz un tomēr – ne par daudz! Ak – kur gan mani ir aizveduši gadi? Pēkšņi – sniegs! Un es – negribu, negribu vēl!]]
31. 10. 61.
[[Šuju galda servietes – istabu remontēs – teicu pap. savus nodomus un Gailītes braukšanu. Gatavojos sakārtot galda piederumus. Sauss. Viss sāk izkalst.]]





