1. 12. 62.

[[Sestdiena. Aizvedu Eglītim linolejus. Zirga galva tomēr vēl būtu jālabo.
Nogurums.]]

2. 12. 62.

[[Bij pirmo reizi peldēties. Olimpiskā “pūlā”. Skaisti. Mazliet silst mugura. Bezgala nogurums – miegainība. Nezinu kā glābties. Neko nevaru – radīt. Tik ikdiena – un sarežģījumi. Spēlēju tomēr.]]

3. 12. 62.

Charlijs, kā redzams, ir rīkojies pamatīgāk nekā es domāju: šodien viņam ir kauns un bailes no manis. No rīta kafiju ņemot, gan viņš vēl smaidīja ļoti viltīgi un zobgalīgi – bet vakarā viņš bija diezgan mēms!

Bija tā – Rob no rīta nāca iekšā ārā – tikko viņu nākam pamanīju – es aizgriezos. Visu dienu ne reizi nesaskatījāmies aci pret aci. Tā tad nezinu – kas un kā. Viņš bija pie Fejas vairāk reizes. Kad viņš gāja garām – es arvien sastingu – tas viss. Tad viņš bija redzams pie Irisas. Tur gāja valodas un smiekli un darbs arī laikam bija iedots kopā. Reiz – Ch. notvēra manu skatu, kad es paskatījos kur Rob. runāja ar Irisu. Bet viņš tur runāja daudz un bieži – un es tiešām vai vienīgo reizi (ne gluži tomēr) pagriezu galvu. Dzīvot visu dienu kā notiesātais, nedrīkstēt pagriezt galvu – tas ir gandrīz par daudz. Manas acis ir par vājām lai redzētu Ch. izteiksmi – viņš bija pie sava galda un stāvēja kājās – katrā ziņā – viņš bija ļoti nopietns. Es paskatījos viņā brīdi un aizgriezos pie darba. Irisa un Rob. strādāja pie stenc. pa brīžam man gluži blakus – Rob. ienesa tos, nolika un pagriezās pret Irisu – man ar muguru gandrīz. Es strādāju kā mumija.

Reiz viņš bija pret stenc. kaut kur un man bija jāņem tuvu kaste tur – es vilcinājos. Beidzot pastiepos un ņēmu kasti, kas man bija daudz par tālu. Man šķiet viņš tai brīdī skatījās uz mani. Zināt es nezinu, bet man likās tā. Manas acis bija nolaistas un vaibsti sakrampēti. Es atrāvu kasti pie sevis un strādāju tālāk. Un ja viņš līdz tam bija ar Irisu vairāk runājis (bija gan arī visas citas iejauktas) viņš tagad apsēdās uz galda (pret 9) ar muguru pret Irisu (arī man ar muguru) un strādāja un runāja ar Jani.

Un tad viņš bija pie Ch. galda, kā katru dienu tagad un kaut ko rakstīja. Pirms tam McInt. deva man 29 – filīt back, kad Rob tur sēdēja – es teicu es tur vēl nevaru iet. „Kā nevar?” viņa prasīja. „Tur var iet.” Protams – es arī tā agrāk domāju, bet šodien es nevarēju. Es nezinu ko Ch. ir par mani teicis. Bet kaut kas jau ir – un ir grūti iet tagad Rob. tuvu. Es aizgāju tur strādāt (pēd. pusst. pirms beigām) kad viņš bija aizgājis pie galda.

Varbūt Ch. to ņēma ļaunā, kā manu bāšanos iekšā kur viss jau iet gludi. Varbūt. Bet McInt. sūtīja. Un visu dienu es nebiju kustējusies no savas vietas ne soli.
Jā – un Rob. pazuda daudz ātrāk pirms zvana no mūsu ist. kā citas reizes.

Es viņam varu likt redzēt – ka jāatsakās. Bet es nevaru viņam rādīt (to kas nav) ka – nekas nav bijis. Lai kā tas – ir viņam tas ir vajadzīgs. Tā ir viņa pašapziņas stiprināšanas lieta un vispār visa šī piedzīvojuma jēga – ir kaut kas, bet ņemt to nevar. Bija diezgan liels sapīlējums – bet izciest varēja. Un vēlāk – vairs nebija jācieš.

Ch. stāvēja kājās kad gājām visi prom – garš kā soģis. Ak – viņš ir lāga vīrs varbūt. Bet ne visiem ir rūgušpiens dzīslās, kā viņam tas izskatās esam un – viņš gluži tā nevarēs diriģēt ja arī citu tad ne manas personīgās lietas.

Otra lieta ko man nevajaga risināt, bet kas risinās pati no sevis ir – ar to Garo.
No rīta viņš ir ienācis mūsu istabā ar savu radio.
Es nācu iekšā un – ieskatījos ātri viņa acīs – jo viņš sēdēja pretī un skatījās – es ātri un auksti novērsu skatu.
Kā es biju apstājusies savā vietā – viņš cēlās un aizgāja ar savu kastīti. To protams nevajadzēja. Lai gan – laiks bija arī cauri.
Man bija drusku viņa žēl – viņš tik labs mūziķis – svilpotājs un es bez vainas – nelaipna.
Bet man jau jāsargās izcelt jaunu traci.

Pusdienā viņš ar Feju lielo ienāca virtuvē, kur es biju, un es ieskatījos viņam sejā – viņš ātri novērsās – viņš nebija domājis ka tur esmu? Nezinu. Kad es mazgāju traukus – viņš ienāca atkal Fejai līdz virtuvē. Bet – tagad es nepagriezos.

Vakarā viņš smēķēja kaut kur Rob. parastā vietā, kad es grozījos pie kartēm, viņš nogāja agrāk lejā. Kad gāju prom viņš tur vēl ar citiem ārā bija. Man ir jāuzmanās. Bet – velns mani dīda. Ja Rob. sāpinās par daudz – tad arī man lai ir savs gandarījums.

Vecais ar vienu aci – smalkais kungs no Wavertonas – vienu rītu stāvēja uz stūra Eliz. ielā – kā dēmons! kur man jāiet pāri. Un no Fairfildas braucot viens blenza (caur saules brillēm) vilcienā. Tas bija paskrējis garām no Townhalles pa Gerog. streetu – un nāca man tur pretī skatīdamies. Es – izlikos neredzam.

Vispār ļoti daudzi paskatās otrreiz. Bet tas varbūt ir tādēļ ka man ir drošas acis. Nē – man arvien ir bijušas drošas acis – bet tagad gandrīz ir tā – ka jūtu ka tieku vērtēta par pievilcīgu. Jūtos arī tāda – jo kā lai nē – ja dzīvais Donžuāns pats skrien pēc manis.

Pēc visa tā, ko viņš cietis manis dēļ un darījis – un tagad – arī es ciešu un nesu pāri darījumus – pēc visa tā, mēs kļūstam tikai tuvāki.
Bet – jāgatavojas – aiziet.

P.S. Visu dienu McInt. bija rūgtu ģīmīti un nerunāja ar mani ne vārdiņa. Es cietu klusu un patstāvīgi. Pašā vakarā, kad viņa redzēja kā turos – viņa bija jauka un smaidīja un runāja. Un teica lai eju tur – kur Rob. bija.
Bet es nevarēju šodien. Un nezin vai es tik drīz varēšu.

Mani no jauna ir pārņēmis kāds kaislības vilnis pret viņu. Tas puika ir dievišķīgs! Viņš ir lielākais vīrietis kādu esmu redzējusi – viņš ir tik ārkārtīgi apķērīgs un spējīgs visu izprast un beidzot – viņš iet caur uguni un ūdeni dēļ manis.
Un tas – vai tas nav neticami skaisti?
Ārā līst lēni un pērkons ducina.
Un pilsēta guļ lejā aiz ostas līčiem un tur kaut kur par mani kāds domā.
Tas vīrs ir fata morgana.

Un tomēr tā ir – īstenība. Un tā ir daļa manas dzīves. Un viss ko es te rakstu – ir ierakstīts manā dzīvē. Un arī tas ko viņš domā – tas kas ir tik tālu un citādi un pieder viņam, arī tas ir manā dzīvē. Un pa daļai es to zinu un nojaušu.

4.12.62.

[[Inesei nolikts pēdējais eksāmens. Viņa vēl nav mājās (11.20 p.m.) ir pie Bidijas. Imants atnāca ar 2 vēžiem! Man skumīgs – kā mana afēra beigsies un cik vientuļi tad būs!]]

Visu dienu tikai vienu reizi uz viņu paskatījos – nezināju, ka viņš ir ienācis, biju no pusd. atnākusi, pārvilku kurpes un stāvēju vidū pie galda atspiedusies.

Man šķiet reiz vēl mans skats to pavadīja, kad viņš bija pie Fejas aizgāja pārmija vārdu ar Irisu un atpakaļ griezdamies gāja ārā. Man bija jāskatās – jāmierina viņš. Bet maz tur tika. Pusdienā, kā gāju ārā gar pulksteni, redzēju viņu smejam no savas vietas – bet man aiz muguras nāca Pegija – tā es iespēros siev. nod. tikai roka aizvēra durvis. Bet Pegija nenāca tur – kur viņa gāja un kas tur notika – nezinu. Tikai Feja tūlīt drīz aiz manis ienāca ļoti nosarkusi. Kaut kas varēja būt ar Rob. un Peg. vai – bet – nezinu kas. Peg. ir daiļa un droša. Galvenais droša. Cerību pilna. Ak – manu dieviņu!

Vakarā viņu neredzēju. Ko lai es daru – man jāslēpjas.
Vai viņš ir saskumis? Protams. Ja viņš manīja mani vai bēgam pirms pusd. un pēc tam – neievēroju to iekšā, kad viņš bija. Viņš vairs neienāca.
Ch. – atļāvās zīmīgi pasmaidīt – kad reiz uz to paskatījos un es arī to atļāvu darīt.
Jā, kad viņu neredzu – kļūstu mierīgāka. Tikai žēlas sažņaudz – kādēļ tik cruel life?

Feja izskatījās it kā jautājoša, kā gaidoša, kā izbrīnīta vai skumja. Bet arī – priecīga. Viņa varbūt baidās no Pegijas un prasa man – kāpēc es Rob. vairs nesargāju? Bet ko man darīt?
Gribētu visus ziņkārīgos noklusināt. Varbūt ka viņam sasāp sirds par to ka cietis – neko nesaņem. Bet – ko es varu darīt.
Neticu tomēr, ka Pegija ko panāks!

Garais no rīta bija iekšā pie mums ar savu kastīti. Nācu iekšā, smaidīju, gāju garām un kaut kā iesāņš vērsās mans skats ar smaidu – kas gan bija vispārējs.

Tomēr – viņš bija gaišāks un drošāks. No pusd. nākot es atnācu reizē tiekot uz liftu – viņš un vēl kāds zēns – apstājās un deva ceļu kā karalienei. Es pateicos. Liftā stāvēju vidū, pretī Roberta kdzei. Pakāpos kādu soli atpakaļ, lai ar viņu runātu un uzkāpu viņam virsū, viņš bija bijis man tuvu aiz muguras. Sorry un atrāvos un atkal atgāju mazliet atpakaļ. Viņš stāvēja man turpat pār plecu.

Vēlāk viņš reiz bija ienācis mūsu istabā pie zēna līdzās Irisai. Man nevajag jaukt gaisu – bet es daru to. Tik rafinēti nevainīgi. Īsta koķete. Agrāk man tādu dāvanu nebija. Āriņš teica reiz „kaut Tu mazliet vairāk koķetētu!” –

Nopirku Šopēna valšus. Manas rokas viņu ir tik daudz spēlējušas, ka viņu tās pazīst vislabāk un es varu to spēlēt viengabalaini – veidot ar izjūtu.
Šūbertu arī – bet tam man mazliet pietrūkst roku spēka, varbūt – technikas. Viņš nav tik daudz spēlēts. Šopēna gājieni man šķiet tik dabīgi un droši atrodami.

Spelēt man gribās. Bet – kauns vien ir. Kaut tās klavieres būtu labākas. Un kaut ar tiem ļaudīm es varētu mājīgāk justies. Viņas jau taisni burvīgas tās vecās un arī jaunās ledijas. Bet es jūtos tik tālu no viņām. Patreiz iecelta īsti debesīs – kā pianiste – un tomēr sveša arī. Tikai tas skuķis kas dejo, varbūt kāro vairāk tās spēlēšanas un tas garais, tas arī ir traks uz mūziku. Viņš dzied tādā siev. balsītē savam radio līdz.

5.12.62.

[[Māmiņas nāves diena. 15 gadi.
Bet es spēlēju visādus trakumus pa darbu! Kā tas beigsies un kā es labošos! Bet – nenodot sevi ar pazemību! Ja rīt kas nāks par slikto filingu – saņemties. Un mest pretī par visu sab. dzīvi.]]

Šodien māmiņas nāves diena. 15 gadi kopš viņa prom. 15 gadi. Tikai brīžam – reti, reti es par viņu domāju. Par ko gan es tagad vispār domāju? Pilnīgs ārprāts manī. Un tomēr – man nav miera un laika un veselas dzīves lai ko veselu domātu. Patreiz es domāju muļķīgāko neprātīgāko un visvairāk – Dieva sūtīto mīlestību savā mūžā. Ausis tikko svilst no kauna par to runājot.

Mana dzīve ir kaut kas nepasakāms. Tagad, kad man vajadzēja būt cienīgas kundzes gados – mana ‘psicholoģija’ ir kā teenaģerim. Protams – es sevi attaisnoju – man liegta dzīve un es tās gaidījusi 20 gadus u.tt.

Nē, šinī dienā man jāpārdomā prātīgi. Es jau pārdomāju. Katru dienu. Un atsakos, atsakos, atsakos! Es sviežu ar akmeņiem. Un tomēr – prāta manī nav. Un viss risinās tālāk. Ir kāds cilvēks kas lasa manī kā grāmatā – un kādēļ viņam manis vajag? Bet ir arī citi kas mani ieraudzījuši un liekas – varbūt viņiem manis vajag. Tā tad es to nevaru pieņemt kā ko nopietnu – Man taču tas jāsaprot. Es nevaru pieņemt kā ko nopietnu šī zēna – ko? Neprātību!

Vakar bij klusums. Un šodien tāpat. Un viņš nāca pēcpusdienā (no rīta tikai bālu seju pamanīju pie Ch galda pienākam) uz Dačeni. Es strād. ar McInt. un man šķiet es – nevarēju pamest viņu. Bet varbūt tagad man vajadzēja pamest visu. Bet Feja vakar man likās izbrīnīta. Protams – iedomas.

Jā – un pamanījusi ka viņš nāk, es iesāņš palūrēju – tikai iesāņu skatu – neko neredzot. Bet McInta to droši vien notvēra. Bet tas nebija tāds, ko viņa varētu domāt kā – raidītu viņam, tikai pašas nemiera izteicošu. (Vakar es pūtu un McInta teica „What is it?” – )

Jā. Viņš tūlīt pēc brīža ienāca otrreiz. Es nepakustējos no vietas, laikam skaitīju noliekusies. Bet es sažņaudzu kreiso roku dūrē un piespiedu pie krūtīm – pie kreisā pleca, es biju traka. Un tas trakais to laikam redzēja. Un es zināju, ka viņš redzēs. Tas ir visas šīs lietas dzinējspēks – ka mēs esam tik līdzīgi cīnītāji, ka mūsu trakulības ir tik tālu pāri tam visam ko tie labie ļautiņi apkār spēj izdomāt – un mūs tas aizrauj un mēs topam trakāki par trakiem. Tas ir tik bezgalīgs prieks zināt otru tikpat traku un tikpat pārgalvīgu un brāzmīgu un neapjaušamu sev pašam. Tādu, kas raisās acupriekšā kā rīta gaisma.

Jā – viņš drīz bija izdarījis kādu joku ar Wilson kdzi.
Merija teica McIntošai „Look Mrs. Wilson is back!”
Mēs atsaktījāmies – Mrs. Wilson stāvēja pie loga stenciliem iesāņš uz mums un uz viņas muguras bija liels papīris „Lilly” – tas izskatījās tomēr pārāk jocīgi – un mēs abas smējāmies kā briesmas. Kas tur bija – kas to lai zina.

Tad vēlāk viņš ieskrēja un nosēdās pie Dač. starp dač. un Pegiju. Kas tur bija nezinu. Bet McInt. norūpējusies paskatījās uz Pegiju. Un Pegija vēlāk bija ne dzīva ne mirusi. Visa pelēka un sarkana un necēla acis uz augšu. Viņai bija tik grūti, ka man sāpēja iekšas to redzot. Bet – kas tas bija – nezinu. Vai viņš no viņas krīt tagad citai virsū – kā no manis? Nevarētu būt. Vai viņa tad varētu būt tik nelaimīga? Nezinu – vai viņš izrādīja viņa nepatiku? Nezinu. Bet – tagad viņai bija ļoti ļoti jācieš.

Irisa vienu brīdi stāvēja pie sienas sastingusi – visas sāka par viņu smieties. Ko viņa domāja? Viņa bija ārkārtīgi bāla šodien.
Vai ar Rob. notiek kas ļauns? Vai viņš aiziet ar Dač. vai briesmās no Pegijas? – Nezinu. Tiešām nezinu. Domāju – ka viņš vēl mani redzēja – bet nezinu neko.

Es izgāju ar somu ārā. 12 min iepriekš, Rob. acis pussastapu vīr. ist. durvīs. Es aizskrēju garām, pazudu siev. istabā. Man bija bailes viņu satikt. Vai likt redzēt citiem, ka to satieku ceļā. Es izgāju no siev. ist. pēc laba laika 3-4 min. pirms zvana. Pagaidīju pāris min. Tad štempelēju – meitenes bija iznākušas un noštemp. pirms manis. Viņas visas izskatījās norūpējušās un izbijušās un skatījās atpakaļ uz mūsu ist. durv. kur pamanīju Robertu ienākam – bet neatskatījos, steidzos meit. pakaļ. Par mani viņas nelikās zinis šoreiz. Bet – ko viņas vaktēja?
Tur bija Irisa, Carmele.
Un – kas notika mūsu istabā.

Kāpēc es neiegāju? Bet man bija bailes. Un ja man kāda daļa tur vēl ir – tā nekur nepaliks. Bet maisīties visu nelaimēm un laimēm pa vidu – ir par traku. Pegija kļuva sasista. Bet kas un kā un kādēļ? Un Dač. kļuva laikam celta. Bet kas un cik un kādēļ?

Paņēmu savu gaļu, kas bija jau iesaiņota, tā tad tur biju tika pāris sekundes.
Gāju mājās. Rob. vai ko citu – neredzēju. Bet pirms manis mazajā kafejnīcā iegriezās Charls ar kādu jaunieti – vai viņi tur palika ‘uz vakti’?
Tā man gandrīz likās.
Ch. liekas – nezin vai bija jau sagat. mājā iešanai – varbūt bija. Un – ko viņi vaktēja uz šī ceļa? Te tikai es eju. Pegija iet citur – brauc ar busu. Dač. iet pa otru ielu. Labi ka es bēgu.

Kādu laiku man ir ārkārtīgi jāsargājas. Varbūt – pat visu laiku. Tas varbūt būtu pareizais un vienīgais. Vakar jau jutos labi, ka viss pāri.

Šodien viņa tuvums sagrieza kā dzirnavu ratu krūtīs – bet – tas nav briesmīgi. Es varu par to ļoti labi valdīt. Tikai Rob. dēļ es gribētu vēl turēties pie savas nopietnības. Protams – ja viņš nebūtu tik ārkārtīgi jauns un ja man nebūtu no viņa jau bailes, ka viņš pietiek ar spēli vien – es spēlētu tālāk.
Tagad – nezinu.
Man jāklusē. Man tomēr jāklusē. Šodien es to nedarīju pilnīgi.
Ch. bija ļoti bāls ar iekritušām acīm. Kas viņam par nelaimēm?
Bet ka Rob. jūtas labi – to tā Lilly pilnīgi ilustrēja. Man nav jābaidās par viņu – bet tikai par sevi.
Varbūt viņš pieder citai.

Un es vāji tam ticu. Tas ir viss tas pats vecais, viņam vajag lielu audienci tas viss. Viņam vajag ar ko spēkoties un kā priekšā izrādīties. Cik McIntai briesmīgi nāca smiekli par to Lilly to bija vērts redzēt. Es valdījos un smējos un viņa smējās ārkārtīgi – viņai tas likās – terrific! Roberta kdze teica kaut ko pie sevis „O this boy” – Es prasīju „beg your pardon” un viņa teica, ka viņa runājusi ar sevi. Bet – viss tas bija par Robertu.

Bet – kas bija ar Pegiju? Jā – tas man nedod miera. Kādēļ? Man – jābūt mierā.
No rīta nejauši aizgāju 8. Gribēju iet spēlēt uz zāli – bet redzēju ka durvis ciet.

Gāju mūsu telpā – tur Feja lielā, zēni un garais ar radio priekšā. Man bija neveikli. Bija arī. Rob. kdze tūlīt un arī tā brīnījās. Teicu par pulksteni un taxi. Un par meit. eksām.

Garais tomēr jutās labi, lai arī sākumā nobijās. Vēlāk viņš dziedāja līdz savā jocīgā balsī. Tas ir patiesi ļoti grūt – tiem hitiem balsī izdziedāt līdz. Viņu neredzēju vēlāk. Biju uz agro lunchu.

McInt. strādā ar mani labprāt – bet mūsu safilējums kas ir traks – viņai 10 reiz vairāk jāskandina kā tie citi – tamlīdzīgie darbi. Stenciļi pavisam neapzīmēti, un tāpat sajaukti no kastes kastē. Man zināms ir daudz grēku un nepareizo filēšanu.

Es pārskatos tās pakas, kas sakārtoto vidū, pēkšņi nāk nesakārtotas. Rītu jāturas droši. McInta man tomēr arī patīk. Kas būs rītu? Garlaicības tur sen vairs nav. Tam Charlijam pašam man gribētos pielaist skalu pie bikšu dibena. Viņš ir tik lēns tik lēns tik lēns. O – kaut tas Rob. turētos. Varbūt viņš turas. Lilly teica ka viņš turas lieliski.

6. 12. 62.

Šī bija viena no lielajām dienām.
No rīta Rob ieskrēja un kaut ko mīļi sakot uzlika roku Dač. plecam, jeb rokai – es biju pie loga Dač. vietā un viņa ar Feju pie 29. Man sažņaudzās sirds – jo domāju viņš tomēr mani ir pametis visu to pārpratumu dēļ – un paliek pie tās. Lai gan nākošā acumirklī – es tam neticēju. Dač. pēc Rob aiziešanas paskatījās uz mani – un es uz viņu. Reiz viņa nāca iekšā – un es krēslā no (20) atgriezusi galvu uz viņu noskatījos – un beigās pasmaidīju – viņa arī. Tas bija tā it kā es zinātu, ka Rob. mānās.

Tad viņš nāca ar stenc. pie Pegijas. Tas bija nolūgties to, es domāju. Viņam lika gaidīt aiz muguras. Viņš sarka un gaidīja pacietīgi. Viņš ir nepārvarams šinīs pazemošanās un nolūgšanās lietās. Beidzot Peg. saņēma dūšu – atgriezās un gāja (no 29) uz savu vietu ar viņu, ko un kā – es neskatījos, es biju savā vietā – laikam sēdēju.

Pegija atdzīvojās. Lai gan ne pavisam – bet vieglāk viņai bija. Un – mana atzinība Robert. par tādām lietām. Tikai – viņš iekrīt radu rados ar to.

Tad – vēl reiz viņš iedrāzās – atnāca man garām līdz Peg. vietai kur viņas nebija, viņa strād. kaut kur turpat kur pirmo reizi – un viņš bija nogājis tai garām! Viņš skaļi prasīja – kur Pegija? Ā – tur!
Tas vairs neizklausījās Pegijas dēļ.

Viņš smēķēja arī. Man bija jādomā – viņš lauž mani. Es sēdēju sasalusi. Un tomēr jutu – ka manā sejā kaut kas pārmainās. Varbūt pa durvīm ārā skriedams viņš to redzēja. Ka viņš skatījās – tas ir droši.
Tagad – mana kārta, es domāju. Viņš liks man ciest. Tomēr – es tā domāju. Jutu gandrīz arī atvieglinājumu un tomēr cietu.

Pegija pēcpusdienā staigāja ar augstajām kurpēm čībiņu vietā. Tā tas ir vienmēr ar mums.
Jā, es sarāvos un domāju – es mēģināšu panest savu daļu – graciozi. Man jau citas daļas nevar būt.

Un tomēr pēc brīža – es jutu ilgas pēc viņa un jutu viņa ilgas pie sevis. Cik daudz reiz tas ir bijis. Sažņaudz tādas skumjas un siltums un laime – un es zinu, ka tā neesmu tikai es – bet tas ir viņš pie manis – turpat no pāris telpām cauri attāluma.

Un viņš nāca. Uz mani. Pēc gumijām. Tā jau trešā reize ka viņš atlaužas – šoreiz tam nebija tik grūt vairs. Bet es sēdēju tur. Pie manis viņš nedrīkstēja tomēr nākt. Viņš prasīja Marijai (McInt) un kamēr viņš to darīja – viņš atkal bija nikni griezis man muguru, viņa lepnais melnais džemperis ko viņš tagad nēsā vaļā – vēdinājās man gar degunu.
McInta nāca deva gum. un teica – Tās Jums būs par tievām, Robert.

Es viņa straujo – muguras griešanu pirmā mirklī atkal tulkoju kā apvainojumu, tāpat kā toreiz ar Key kundzi. Viņš savā straujumā un aklumā tad izgrozījās tik noraidoši nepieklājīgi. Tad – man bija grūti.
Bet es biju nolēmusi – saņemt savu daļu cēli.
Un – tiešām bija arī atvieglojums.
Zināju, ka mana vaina nav ja nekas nevar iznākt. Zināju – cik ļoti viņš manis kārojis. Labi – lai jūk.
Pēc laika es tik sāku domāt – ka tas ir viņa parastais tuvošanās un izlīgšanas gājiens.

Atkal viņš ienāca. Es biju kaut kur ārā no vietas. Viņš aizgāja no Fejas laikam – uz Ch galdu. Es gāju uz Ainu (pēc stenc.) pēc darba. Aina deva kont. Es neskatījos uz Rob tik zinu – viņš ir pie galda. Kad es atgriezos uz vietu viņš jau atstāja istabu.
McInt. skatījās manī un redzēja ka es – neskatos, un skatījās pati uz Rob. un – es dzirdēju klusu „Oh, no!”

Sapratu, ka Rob. ir skatījies vai nu ar pārliekām dusmām vai mīlestību. Es vēl arvien to nezināju, kad pie McInt. piesēdās Merija un man šķita ka es dzirdēju ka McInt tai teica: „Rob. is back to Mrs Dzelme. I saw his eyes when he left.”
Tā. Tomēr es laikam dzirdēju pareizi lai arī tā bija vairāk dzirdēšana ar nojautu kā ar ausīm.

Un tā tas bija. Es zināju ka viņš ir back. Ne back. Viņš nekad nav īsti projām bijis. Viņš ir gribējis būt prom – sākumā. Tagad viņš arī negrib prom. Jeb grib?
Viņš skraidīja garām vairāk reizes.

Virsstundās pēkšņi viņš ienāca kad es kājās strādāju un – es viņā noskatījos. Un tad viņš nāca un nāca. Un reiz es biju tik nogurusi ka es biju atspiedusi galvu abās rokās – un lai gan jutu ka viņš ienāk – es nemainīju stāvokli. Es biju izmisusi un nogurusi.

Viņš tūlīt atgriezās – laikam redzēt – kas ar mani. Viņš pakrāmējās pa stenc. un droši skatījās. Es jau biju mierā tikai skumja. Viņš ieskrēja tūlīt – dziedādams, tas varēja būt Šopēna valsi ko es šodien zālē spēlēju, kur viņš to dzirdējis. Viņš klaigāja to vairāk reizes un grozījās un malās tur. Reiz stāv. kājās kad viņš nāca un es viņā noskatījos – es saņēmu viņu ar pārmetošu skatu. Viņš saņēma skatu – un savilka savādu bērna smaidu.

Viņš izpalika acumirkli ilgāk ārā – un nāca atkal. Es būtu ar viņu jau uzsākusi sarunu bet tad ‘Lillija’ man bija blakus un tā vočij tik traki.

Es tomēr ar savu skatu biju ar viņu runājusi – un kā ar mazu bērnu. Un tas viņam protams nepatika. Un viņš turējās braši.

Kad gājām mājās – viņš gaidīja atspiedies pie Spāņa galda – tur es tiešām nevarēju viņam paiet garām to neredzējusi. Es skatījos – atkal vairāk pārmetoši. Bet viņa skats bija tik bēdīgi apvainoti pārmetošs – ka es savu pārmetumu neizturēju līdz galam. Es aizejot jau – atkusu. Bet es neskatījos, es stāvēju aiz citiem. Viņš nebrauca (tīši?) mūsu liftā.

Irisa bija balta un galīgi neizskatīga šoreiz. Par daudz viņu lauž. Vidū – pēc tās gumiju ņemšanas es tomēr ļoti jautri triecu ar McInt., ļoti neparasti jautri. Viņš nāca pa durvīm un redzēja mani vaļā zobiem paceltu galvu smejot. To viņš reti ir redzējis. Viņš atpakaļ ejot apstājās pie Irisas lai mani vēl novērotu – un teica Irisai ko laipnu. Pats to neapjaušot viņš ir briesmīgs.
Bet – šie smiekli viņu darīja laimīgu. To viņš redzēja – cik mani viņš ir darījis laimīgu.

Ak. Es sēdēju MacInt. mašīnā, kad viņš iznāca uz ielas. Pagāja līdz stūrim, apstājās – novēroja ielu (kur es eju). Tad gāja uz autobusa pusi.
Es viņu mazliet pie Halles gaidīju. Bet – viņa tur nebija. Es jau aizbraucu tur ar mašīnu.
Bija skaista silta nakts un man bija žēl – ka viss tā iznāk. Ka nekas neiznāk. Viņš tik jauns bija, kad viņš uz stūra graciozi apstājās un bērnišķīgi maigi novēroja ielu.
Ak bērns. Kā lai es to varu panest! Es esmu ieslēgta otrā sevī un es netieku ārā. Tu!

7. 12. 62.

Nupat man šķiet – ka mūsu vairs nav ir tikai mūsu kaislība, tā izaug cauri kā koks mums un sazaro un sasakņo. Nav vairs ne Tevis ne manis, tikai šis kaislības koks. No tāluma mēs jūtam viens otru, mūsu domas ieaug šinī kokā. Es jūtu Tavas vēlēšanās atnākam pie manis un acis man satumst, rokas automātiski dara darbu iekšas ir sažņaugtas mezglos. Pēkšņi es lēni kā no miega paceļu galvu un nemaldīgi pavēršu acis pretī Tavam skatam – Tu esi kaut kad ienācis un kaut kur apstājies telpā, Tu skaties uz mani.

Tu seko man un es nemitīgi jūtu Tavu tuvumu, ja ne Tavu ķermenisko tad Tavu domu tuvumu.

No rīta viņš ilgi nenāca. Laikam pēc tea time tas bija, kad viņš beidzot nāca – es to pamanīju un lēni novērsu seju. Viņa seja bija klusa un saspīlēta un mocīta.

Ēdamzāle bija tukša beigās – bet veceņu dēļ pie mana galda – es kautrējos spēlēt.
Es paskatījos reiz uz augšu un kaut kas tur nozibēja. Esmu gandrīz pārliecināta, ka vakar viņš ir bijis tur augšā kad spēlēju – un šodien viņš arī tur bija.
Tas ir neprātīgi cik skaista ir jaunība, cik ārkārtīgi skaista. Ak šie veči. Nabaga Dūte. Un vecenes. Protams viņas mani apskauž un nīst. Un apskauž.

Pēcpusdienā es reiz pagriezu galvu – viņš smēķēja pie Ch galda un skatījās uz mani. Viņam tika mazākais tas mierinājums ka es klausu viņa skatam.

Pievakarē viņš daudz nāca pie Dač. un Fejas. Dač. sauca reiz skaļi „Hallo honey, how are you” – tas tomēr izklausījās sarkastiski. Vai viņa var tik ilgi viņu draudzīgi turēt ka zina – tas notiek manis dēļ.

Es uzrakstīju ar lielo texta colour uz kartes Savoy – domāju – ja viņš izlasīs – lai nāk. Es gāju uz kino. Bet viņš nebija to redzējis. Varbūt labi. Lietus lija. Filma bija laba.
Labo nevar iznīcināt. Bet viņu sit krustā. Tā tas ir.
He who must diy.

No rīta garais bija iekšā – ļoti smalki noģērbies. Es neilgi strādāju ārā. Tur man gandrīz bija izdevība Robertu satikt. Bet man ir panikas bailes no – sievietēm kas vaktē. Carmele tup pa visiem stūriem. Šodien kur arī mans skats negriežas – viņa ir priekšā. Ja es būtu zinājusi, ka tik maz viņu redzēšu – būtu varbūt saņēmusi dūšu – bet viss tā iet kā nevar nekā iespraukties vidū. Tikai viņš prot un var. Es esmu kā apmāta. Viņam pieder viss. Viņš bija iekšā, kad pērkons bija. Es teicu Šerlijai – Pērkons. – Viņš skatījās no krēsla pa logu ārā un kaut ko dzejoja par mūri ārā un lietu, viņš droši ir traks parādīt savas spējas.

Bet Feja laikam ir diezgan dumja, viņa varbūt ir ļoti laba, bet gudru viņa neko neparāda.
Ja vēl pirmdien viņš būs ar mani, nolikšu satikšanās. Tā biju to šodien izlēmusi. Bet – Bet.
Oh! Man pēkšņi pārņem bailes. Kādēļ es viņu atstūmu šodien!!! Bet – ko lai es daru. Un beidzot – es jau pustrakumā devu to zīmi Savoy – un domāju ka viņš to izlasīja, bet viņš nebija to izlasījis.
Un garais ienāca vakarā un nostājās pie loga un lūrēja uz mani. O, mī O žē! Roberts arī tur bija. Ja nu viņš to pamanīja?
Nav nekā vairs cita, tikai mūsu kaislība.
Un tikko tā bija gandrīz uzvarēta un es jutos – atbrīvota.
Bet tagad – greizsirdība mani sit pie zemes, ja man viņš jāatdod – acu priekšā jāatdod citai.

Iris mani nosauca vārdā, un mani tas pārsteidza. Es gribēju teikt „thank you Irise” bet teicu tikai „thank you” un viņa teica „thank you Mrs Dzelme” un viņas balss bija mīļa. Varbūt tā lūdzas par viņu. Lai es to neņemu, lai es to atstāju. Lai es to neiznīcinu. Un es domāju – lai viņa to neiznīcina, ar savu giglīšanu. Kad viņa klusa – viņa ir jauka. Pārsteidzoši jauka bija viņas klusā balss. Bet es viņu burtiski nevaru ciest, kad viņa laimīga un pļekst.

8. 12. 62.

Ko dari!
Tu manis dēļ debesis skaldi
Ik brīdim tās pa gabalam
Krīt uz mana galda
To gaisma aklina acis
Un skaņas ausis aizsit
Kam darbā nolauzties dienu
Pelnot ikdienai
Mazliet comfortam [..] labi
Bet kam man vairs ausis un acis?
Kam viss tas kas gadiem
Krāts un slīpēts
Mazums mazumā
Un rūpīgi sablīvēts 
Kam viss [..]
Man ritens
Kad debesis 
Pa gabalam vien
Tu svied manā galdā

Šorīt, tikko es smējos, gandrīz histēriski – ar mani notiek tas pats kas ar viņu: viņā ir samīlējušās visas meitenes un sievas arī – man jau nogāzies ir garais, tas jau beigts vairāk kā nedēļu, kas ar mazo apaļvaidzi – tas tik ārkārtīgi galanti atver durvis jau sen un vakar no rīta es ieskrēju pēc vēstules nonešanas atpakaļ istabā un biju satraukta kā briesmas un mans skats iekrita tā jaunā cilv. acīs, kas strādā mūsu istabā (saulē apdedz. seju, jāuzzina vārds) kas sēdēja pret (29) atgāzies krēslā un pavērsa seju man pretī kad es izbaiļu un nemiera pilnu skatu tur steidzos – un viņa acis bija lielas un platas un mūsu skati bezpalīdzīgi netika brīvi vaļā viens no otra. Mazā Feja arī uz mani skatījās un es domāju, ka viņa grib ko teikt. Es prasīju – viņa teica, nē, bet viņa domājusi kas noticis, man bijis tik wild expression. Wild? – Es prasīju vai ‘worried’? Jā viņa teica – worried.

Wild es biju tādēļ ka garais tur bija iekšā – ar savu kastīti un es jutos mazliet neveikli jo viņš jutās neveikli un es gribēju nest vēstuli lejā, bet iznāca, ka viņš tieši pirms manis iziet pa durvīm, es mazliet lēnināju soļus, lai neskrienu viņam pakaļ un tomēr nejutos labi – visi visu novēro. Tad es steidzos ar vēstuli lejā un augšā un biju wild – vai es redzēšu Robertu kaut kur – bet es to neredzēju – visa wildness bij manā sejā kad tas zēns uz mani paskatījās, es biju helpless un tas aizkustina.

Vēlāk es zinu, ka mans skats nemierā šad tad aizklīstot līdz Ch galdam (vai Rob. nav tur) neviļus satika šī jaunekļa seju. Nedomāju – ka viņš pa galam – bet tā tas sākas. Gluži kā Robertam – katra sieviete ko viņš uzskata pilns šo apslāpēto liesmu pret mani – nokrīt beigta viņa priekšā. Es biju nikna uz Charliju, par viņa sekošanu un izjaukšanu mūs satikšanos ar Robertu – un es niknumā domāju – pagaidi, Tevi vajadzētu nostiept gar zemi, tad Tu te gan maisītos citu personīgās un delikātās jūtās.

Nu Ch. var ātri novelties. Viņš jau labās domās tomēr par mani.
Ak Robert, Robert – mēs esam divi giganti. Mēs sajauksim visu šo dīķi pilnīgi.
Bet tagad es varu smieties un tagad es varētu Robertu satikt, jo varbūt arī ar viņu es varētu smieties.
O, McInt. to vajadzētu uzost – tad viņa smietos. Viņai ir humora izjūta un viņa nevar noturēties – lai gan kā pati teica – sēdot virsū uz to!
Man pēc šī atklājuma paliek labāks prāts. Beigu beigās – mēs tiksim kaut kā vieglāk visam pāri. Citādi – kā krampjos un netiek ne soli tuvāk, ne spēj atkāpties.

Vakars. Gara diena. Jūtos pamesta bez Ineses. Zinu – man jādomā – kur man mājas. Mazais Roberts ir prom, kā nāk pie nopietnības. Man nav ne viena. Veco Ch. nogāzt, gan būtu tikt kādu brīdi pie vietas, kas zina? Bet ko es ar viņu iesāktu? Tik lēns. Tik lēns. Tik lēns. Zinu – kāds skats ir vienam ko apsolījis un sen, sen, sen viņš to ir turējis jautājumā. Bet – sieva. Ko ar sievu? Akmeni pie kakla – upē iekšā. Bet – grēks priekšā.

Un vairāk nav neviena. Garais svilpotājs tikpat jauns kā Roberts. Mazliet vecāks – bet ne pat uz kino aiziet. Viņi ir laikā – tikai es esmu out of question.

Ak mans gars! Mans nabaga gars kas mocies manās miesās. Un mana nabaga miesa, kas joņo un rikšo vēl gara pavadā!

Lasīju Jevtušenko dzejas. Ļoti skaists!

Es gribētu spēlēt. Nieki. Bet es gribētu. Un vai tanī baznīcā nebūtu bijis dievišķīgi spēlēt – aizlaist tās vecenes lai iet un pašai palikt 5 minūtes! Neviena cita nebija. Tikai Roberts – otrā stāvā – balkonā! O! Romantika, romantika! Neizsakāma. Bet man vajag iedot ar mietu pa galvu lai es vajadzīgā brīdī ko sadomātu. Es tikai noskatījos uz klavierēm, kā suns uz desu. Es gribētu spēlēt klusu nakti. Es gribētu ziemsvētkos būt mājās. Bet ko ar veco čupiņu papu! Oh vēh! Ja viņš būtu mierīgs un neko neņemtu ne par labu ne par ļaunu – tad varētu. Bet viņš taisīs lielas lietas. Un beigu beigās – tik vienkārši arī nav, velna milti! Tas ir jocīgi! Es jau tā kā būtu atraisījusies no tā sava – vīra! Bet kur lai es eju. Pati zaļā jaunība mani sauc! Es varētu vēl palikt lustīgā atraitne. Bet – man nav dūšas. Ak tu mī tu žē – man desmitreiz vairāk dūšas iziet viņiem pretī turoties. Ak es stulbā vecene! Pegija vai garu laida ārā lai ko panāktu. Kaut ko – ne to, ko man liek pie kājām jau trīs mēneši. O, O, O, Oh, Oh, Oh!

Tagad parastā lūgšana: nu es būšu prātīgāka, mīļais likten, dod man vēl dienu, vēl reizi lai tas viss nāk un es kaut ko darīšu.

Bet simts vecenes mani vaktē. Ko es daudz varu iesākt? Ko? Visu. Visu. Viņu deguna priekšā! Tagad viņas top lielas, kad es saraujos. Ja es rīkotos kā sākumā, kad es nezināju, ka viņas vēro – viņas man varētu tikai šņākt no dusmām. Tagad viņas žēlīgi smaida. Jāsakurina dusmas pašai uz sevi. Tiešām!

Vakars. Drīz būs jāiet gulēt. Ineses tuvums ir vienīgais kas man dod te dzīves mājas. Citādi es būtu pagalam. Nē – es kaut kam pieķertos – reāli. Tas viss. Es vilktu kādu cilvēku iekšā.

Es teicu nesen ka Rob. nekas nav. Protams nē. Nē jau nē. Bet patreiz es atkal esmu viņa varā. Mani traucē tās vecenes. Tā nevar dzīvot – kā uz skatuves. Tas ir šausmīgi. Un nav nekādas izejas. Izņemot to ka es ar Robertu tiktos kaut kur citur un mēs kļūtu normālāki. Bet – vai tā būs. Un ja tas vīriešu lērums sāk tā maisīties iekšā! Bet – man jau tā kā tā – jāpieņem savs vecums. Oh. Kādēļ? Jāpieņem tas kā nav un kas ir pēdējais ko kāds gribētu pieņemt.

9.12.62.

[[Biju uz Simfoniskā Orķestra koncertu Townhallē. Spēlēja 8. Beethov. Simfoniju! To divreiz Latv. dzirdēju un pēd. daļa man ārkārtīgi patīk. Tomēr – nedomāju ka Deans Dixons viņu bija izstrādājis perfekti.]]

Runā, runā uz mani
Pāri pūļa galvām
Mugurām, rokām un ausīm
Ausīm kā trušu ausīm garām un spicām.
Runā uz mani ar acīm
Ik skatā ir tūkstoš vārdu
Un tūkstoš gadu paiet ik mirklī
Ko Tu man atsvied
Pāri pūļa galvām, deviņām
Divpadsmit galvām
Redzu Tavus zobeņus mirdzam
Tu uzvarēsi, bet mirsi
Tūkstoš nāves mirsi.
Tava seja ir bāla
Asins lāses izdeg zobenu
Asmeņos skaudros
Tava seja ir bāla, asins ir
Aizšalkusi bet baltas liesmas
Tavās dzīslās strāvo.
Runā, runā uz mani
Laiku izkausē peļķē
Kā jaungada svinu
No atvērtas mūžības
Noplēs un atmet man
Tūkstoš gadus.

10.12.62.

[[Rob. greizsirdīgs uz ‘garo muzikantu’. Man gandrīz bailes. Tas puika ir traks. Man jāņem atvaļinājums. Bet kad? Vēl 2 ned. līdz svētkiem. Nevar. Naudas vajag. Svētku ned. nevar tad vairāk maksā par maz. darba. Pēc svētkiem? Pēc jaunā gada?]]

Pirmdiena.

Kas tagad iet vaļā – tas ir traki – viņš ir greizsirdīgs uz garo muzikantu. Un viss tā sagadās – liek kā nažiem.

Es aizgāju šodien ar melno kleitu. Noskaitos tā sakot uz visu to bābu pulku – visu laiku tik vaktē un vērtē un soda u.tt. es Jums parādīšu, es domāju, Jūs ierodaties vakara kleitās un neesat too sexy, bet es eju savos vecos svārkos un blūzītēs – es tā vainīgā visur. Uzliku zeltīgās krelles, Ineses dotās – tās nav tik līdzīgas viņu varzām, kā zaļās. Bidija teica ka melnajā kleitā es izskatoties – „don’t touch me!” Tā varbūt arī bija. Es biju spītīga un mierīga. Rob. pamanīja mani no muguras. Drīz bija klāt un krāmējās pa stenciliem blakus. Bet Lillija bij man otra pusē – es nevarēju ne pīkstēt. Es tomēr noteicu – so sorry jo viņam stencili dancoja! Bet es necerēju, ka tūlīt pēc brīža viņš atkal būs klāt un rakāsies. Es tad nu būtu varējusi ko sadomāt. Bet – nesadomāju. Un vēl trešo reizi viņš bija tūlīt klāt, bet es jau biju tur beigusi strādāt. Tad viņš divi reizes aizskrēja pie Pegijas. Tā bija nogriezusi matus, šaurā kleitā, krellēs un augstās kurpēs staigāja. Nedomāju, ka šie mati viņai labāki. Bet – gari vai īsi – tas viss vienalga. Mana melnā tomēr izceļ manu augumu – izglaimo viņam ļoti. Jutos ērti un labi. Jāsataisa otra – puķainā kleita, arī tanī varēs justies labi. Ar svārkiem tomēr ir tā, ka man tie nekad nav laikā – un krīt nost un griežas uz riņķi. Bet rītu jau būs jāiet atkal ar svārkiem. Es tikai gribēju parādīt – ka es varu arī pa viņu modei.

Tā Rob. nāca arī vēl reiz pēc gumijām, bet – viņš nemaz neskatās – un es – tad arī nē. Pirmo reizi kad viņš pienāca pie stenciliem, viņš smēķēja. Es paskatījos uz viņu – bet tā kā viņš izturas kā svešs, tad es arī neko nevaru darīt. Kādēļ viņš nesveicināja. Es reiz to sveicināju un viņš atņēma. Bet tas jau sen tagad – un mēs nerunājam un vairs arī neuzmetam acis. Arī tā ir labi.

Vēlāk strādāju ārā – Tur Charlijs runāja vienu laiku ar mani – par koncertiem, vinš ejot uz visiem 3 simf. koncertiem. Tā esot lieta ko viņš atļaujoties. Viņš šoreiz tā izpētīja manas acis. Tā pavisam tuvi un mīļi.

Viņš bija tur otrreiz. Un tad Rob. kaut ko prasīja, man aiz muguras tas bija. Kāda sieva bija pacēlusi kādu papīri kas Rob. esot nokritis ceļā. Varbūt viņš mani māca kā dot ziņu. Es par to esmu domājusi – bet – patreiz jau visi ir spiegi un es ne soli nevaru būt droša, ka kāds cits visas tās ziņas nepaņems, ko es gribētu dot.
Pegija skraidīja atkal. Un viņš necēla ausis.

Bet iznāca tā. Es jau izgāju prom iešanai bet bij vēl 5 min. negribēju stāties rindā un gaidīt zvanu. Rob. neredzēju. Nostājos pie galdiem rindā uz āra durvīm, ar seju pret lielo telpu un neko nedomājot gaidīju. Rob. ienāca no vīr. ist. Gribēja doties uz mūsu telpu. – Te garais nāca no otra (sava) gala, varbūt tas paskatījās uz mani – Rob. ieraudzīja laikam mani un garo – un pēkšņi viņš apsviedās, sašķobīja seju un skriešus metās uz savu galu. (Pāris soļus pirms garā, viņš apgriezās.)

Tas bija traki. Es piegāju pie štempel. Paskatījos uz Rob. vietu. Tur viņš jau bija un aizsmēķēja. Garais gāja gar mani ārā. Es pavilcinājos, lai viņš aiziet, tad zīmogoju karti. Ceļā vēl apstājos. Bet tur gaidīja Irisa! Es gāju prom. Ar Irisu viņš draudzējās pašās pēdējās minūtēs. Varbūt viņiem norunāts iet kopā. Un ja ne – es neko lielu tur nevarēju darīt. Garais lejā pie durvīm ārā ar draugiem runājās. Es aizgāju ātri savu ceļu – –––

Bet šī skriešana un sejas saraušana un smēķēšana – tas cits nevarēja būt kā visneprātīgākā greizsirdība. Un es tur gadījos – kā nepārprotami gaidot. Es nekad tur neesmu gaidījusi. Uz to pusi neesmu skatījusies. Tad šīs dienas tērpu viņš arī var pierakstīt tam pašam.
Nabaga puika. Ko visu mēs nedarām. Un viss ir illūzija un meli. Ja viņš zinātu manus gadus – tas būtu………………

Kādēļ viņš tik jauns? Un kādēļ man jābūt tik vecai? Un kādēļ tas tā nekad negadījās, gluži tā, nekad, visā dzīvē? Vienmēr ja es kādam tik ļoti pieķēros, es neredzēju tik ļoti pretimnākšanu. Bet tagad. Jā. Vai tā ir illūzija? Vai tas ka viņš arī zina cik neiespējams viss ir, vai tas viņam liek tiekties tik traki? Kā viņš smēja! Man gandrīz bailes. Man bailes ko viņš rītā par trakumiem var laist vaļā. Mocīt mani ar greizsirdību. Vai ģērbties atkal par bītniku, vai vēl ko citu. Kas mūsu vēlēšanās tik ārkārtīgi kāpina? Es pilnīgi nespēju uz viņu runāt vai normāli paskatīties, kad viņš tuvu, un kad viņš otrā galā istabai es nevaru noturēties neuzmetusi tam slepenu skatu. Tas ir nosodāmi. Bet – ja es zinātu, ka tas viņam nāktu patiesi par labu – es to nedarītu un es ļautu lai viņš top greizsirdīgs un aizgriežas, vai ko citu. Bet es domāju, ka tas būtu visnepareizāk – izpostīt viņa iedomas, un piedzīvojumu – ka dzīvē ir kaut kas, kas ir pāri mūsu spēkiem, kas var valdīt par mums, kas ir liels un skaists, neizskaidrojams un varens. Un sevišķi tagad, kad tas savu spēku apliecina laikā un vietā, kur nav nekādu principu un illūziju – kur viss tiek uzskatīts par vieglu holding hands, kissing good night, swimming and dancing and hugging at picture shows, going with Mery and later with Peggy, a. s. on.

Jā – varbūt tas tomēr ir – aizliegums. Tas vienmēr padara lietas gigantas. Un saplaktu kā burbulis, ja to drīkstētu tvert rokās. Tā kādreiz es cietu Daumanta dēļ, arī Grabowskis bija līdzīgs. Bet kā ar Lielo? Tur nebija nekāda sevišķa aizlieguma, tikai pašas mīlestības lielums visu darīja neiespējamu. Tā tad tomēr pati mīlestība ir tā – jūtas, kas visu nosaka.

11. 12. 62.

Ronis iedeva Charl. £1 priekš manas zied. listes. Ron. no rīta bija Townhalles stac. un sveicināja. Tad laikam bija atcerējies par to ziedoj. vākš.

Ch. naudu man atnesa kad Rob. bija iekšā. Tas labi. Lai tas seks mazliet raujas. Varbūt Ch. to gribēja. Tas vecais Teddy Bears jau ir diezgan gudrs.
Vakar kad viņš man tā īsti tuvi izpētīja acis – nezin vai tas nebija jautājiens, ko es īsti domāju un kas tur ir ar to R? Tā es gandrīz to sapratu. Viņš mani tieši saņēma acīs ar acīm – un es atbildēju ļoti maigi – ka tā lieta man mazliet dārga. Viņš neko neprotestēja un vairāk nejautāja.
Bet šodien, viņš atnesa to naudu taisni laikā.

Bet Rob. reiz pēc reizes no rīta skraidīja un es absolūti nelikos zinis. Tad kad McInta un tā vecā raganiņa Mrs. Bary bija agrās pusdienās, Rob. pienāca starp mani un Ainu – kaut ko vēlēties no gumijām vai. Es pagriezos pret viņu un tā kā mēs ar Ainu tikko bijām jautri triekušas es nebiju sastingusi – es teicu: „Look yourself what you want there” – es pabīdīju to gumiju kasti. Es paskatījos ar smaidu viņa sejā un acīs un viņš uztvēris drošo un labvēlīgo un izprotošo toni – tūlīt atsmaidīja. Tad viņš aizgāja pie Ch. un atnāca atpakaļ. Parakājās atkal un paņēma kādu kastīti – un tad griezās pie manis – vai es varētu pateikt ka to spraud. trūkst – Es paskatījos uz augšu viņa sejā „Kam pateikt?” „Mrs Mcn.” viņš runāja grūti.
„Mrs McIntošai” – es atjautāju un sataisīju vissaldāko un zinošāko smaidu – gan jau vecenes trakoja. Bet – ka nu viņš atkal pēc vakardienas trakošanas ir saņēmies tik tālu – es to nevaru ‘let down’! Tā viņš aizgāja vislabākā gara stāvoklī.

Teddy B. (Ch.) smēķēja, saules apdegušais puika smēķēja – O – visi to pārdzīvo līdz.

Pusdienā es viņu nekur neredzēju. Domāju – ir iespējams ka viņš ir baznīcā vai zāles balkonā. Bazn. durvis bija mazliet pavērtas. Muzikanta pusdienās nebija. Un kad jaunie citi no galda aizgāja tikai kāršu spēļu galds un vecenes. – Es aizgāju spēlēt. Es nospēlēju Albenitza serenādi. Gluži labi. Sākumā pasausi, bet tad, es redzēju ka zēns, kas pag. reiz spēlēja, sāka nopietnāk klausīties – un tūlīt es spēlēju pavisam citādi.

Tikko ir viens vai viena – tas viss tas pats – kas patiesi klausās – tā es spēlēju nesalīdzināmi labāk.
Es iznesu visus vidus daļas ātros gājienus, ritento smagumu, vienas atkārtotās notes satraukumu un tad klusumu un maigo serenādi no gala.
Un savādi – līdz ar to, ka es sāku iedzīvoties un spēlēt ar jūtām mana technika top droša un spējīga. Nekas neviļas! Tas bija jauki.

Pēcpusd. Rob. nāca atkal. Bet es neskatījos, ko es tur varētu skatīties. Un reiz kad viņš bija apsēdies pie Fej. un negāja prom un runāja – atnāca Charl. un sauca mani pie telefona. Tas bija labi. Taisni laikā. Runāja Freimanis. Labāku laiku nevarētu būt izmeklējis. Robertam jāsaprot apstākļi. Es viņam atbildēju laipni un maigi. Es viņam nospēlēju serenadi – bet tas ir apmēram viss. Pie tā viņam jāpierod. Un – domāju, viņš to zina.

Viņš pazuda un nerādījās līdz vakaram. Tad viņš ielīda pie loga kā parasti – bet tu trakais tas muzikants – pirms beigām iedrāzās tas, un es aiz pārbīļa nekā liela neredzēju kas tur notika, tik zinu – ka es pamanīju viņu ienākot un pamanīju viņa skatu starp citu uz sevi.
Tiešām nezinu, kas tur bija tālāk – tikai kad es uzdroš. atkal ko redzēt – tur nebija vairs ne viņa ne Roberta.

Es izgāju rokas mazgāt pavēlu – neviena ārā arī nebija. Atgriezos mūsu telpā. Visas sievietes stāvēja un gaidīja zvanu iekšā – un neviena gandrīz negāja ārā. Ch – nāca un teica – „Go home” 3 min to five. Bija gan vēl 5 to 5. Bet tas bija savādi. Tas kaķis tur atkal ir spēlējis greizsirdības scēnu. Oh wēh! Tas man ne glaimo ne patīk.

Atliek – novērsties asāk. Tagad jau arī ir laiks. Viņš ir lutināts diezgan un pāri es neesmu darījusi. Un ja vien viņš spētu noturēties – mēs beidzot būtu uz runāšanas terma. Bet vai viņš varēs? Rītu staigās kā pūķis. Bet – tad tā ir viņa vaina, ja tā būs, un es tur vairāk neko nevaru darīt.
Šodien bija saņēmies.

Bet tas garais traks! Kāda vella viņš lied iekšā?
Šodien, kad strādāju pie Mollijas – garais strād. aiz Grinb. kundzes – un par nelaimi – es reiz paskatījos, kad viņš kaut kur gāja – tas viņam varēja likties nozīmīgi.

Bez tam es vienu brīdi pasmējos un parunāju ar Spāni franciski. Vella milti! Katra tur var runāt un giglīt ko tik māk – es arī varu! Es jau tā sēžu kā pūķis. Tagad pat – es tur biju stiff Roberta dēļ, lai tas atkal nesāk trakot, ka redz to garo pretī. Un viņš nesāka. Bet vakarā – nu tur viņš nenoturējās.

Tāpat kā man ar Pegiju. Taisni tāpat. Varbūt tad viņam arī jābēg, tāpat kā es bēgu un man lika bēgt prom. Varbūt, varbūt.

Tikai muļķīgi tas ir. Jo neviens nevar uzminēt (izņemot lielo Feju kas bija klāt un var saprast) kādēļ tas garais sāka mesties uz mani. Tā bija tā svilpošana. Un tā viņu vēl dīda – jo viņš nezina ka es zinu – ka viņš tas varonis. Oh! Kaut nu rīts būtu labs.

Pēcpusdienā McInt bija relaxing. Citādi nostāvēt un nosēdēt tanī savilktā atmosfŗrā – tas ir šausmīgi.

12. 12. 62.

Irisa pēdējās dienas ir tik ļoti laipna ar mani. Taisni – var redzēt ka viņa patiesi jūt cieņu. Un pat man, kam pret viņu nebija simpātijas – tagad viņa liekas pievilcīga. Tikai viņas smiekli man tāpat nepatīk. Tā – tad viņš palika Irisai. Ja tā var tirgot. Bet nav jau. Un tā bieži ir. Kad lielākais ir pārvarēts – tad ar to mazumu bēg pie cita.

Oh! Manu brīnišķīgo jauno zēn! Man vajadzēja Tevi atdot.
Life is cruel. Un tomēr – es zinu, ka Tu vēl ilgi būsi pie manis. Lai gan – Irisa ir tik skaista! Tik jauna. Un tagad viņa var aizraut. Ja nesāk nelaikā smieties. Oh. Viņa bij jauka.

Šodien no rīta garais bij iekšā. Kāds cits zēns iemeta man smieklu (tādu jautru smieklu) pilnas acis sejā. Es uz viņiem neskatījos. Garais drīz aizgāja, jo bija laiks.

Rob. šad tad nāca. Bet – nekad neskatījos. Ārā tāpat strādāju – galvu nodūrusi. Tur jau mani arī Dūte un sievas visu laiku vaktēja. Rob. pāris reizes gāja garām. Bet ne par daudz. Reiz kāds skatījās no sievu puses, tumšās biksēs – bet es izturēju un neskatījos.

Pusdienas laikā Rob. neredzēju.
Izgāju līdz Wiljam Street un aizgāju pusdienā mazliet vēlāk – lai nebūtu redzami atlicis laiks spēlēšanai.
Šodien negribēju spēlēt.

Garais bija pusd. ar citiem. Es – necēlu ne ausu. Pie kāršu galda bija vairāk jaunu cilvēku, un viens lasīja grāmatu pie blakus galda. Nezinu, kur tie radušies.
Garais aizgāja pēc kādiem ickremēm. Es neskatījos.
Viņi aizgāja agrāk prom.
Es nespēlēju tomēr. Ja Rob. tuvu – lai viņš zina, ka vakardienas spēlēšana bija viņam.

Nākot no pusd. garais nāca no Rob. istabas puses – pusacs iekrita acī un es tā bēgu, ka uzgāzos Rayam virsū. Man šķiet ka garajam šī acs bija smaidīga. Varbūt viņš jutis Rob. greizsirdību un manu izbīli.

Vakarā – tas ir pēcpusd. Rob. reiz nāca iekšā uz Feju – un es atļāvos paskatīties. Viņš nāca un skatījās. Un es ieskatījos viņā, un man bij jānovērš acis žēlabās – tik izmocīts viņš izskatījās, nekā no priecīgā jautrā zēna. Bet – tāda ir dzīve. Un prieks drīz atgriezīsies.

Viņš laikam saprata un pieņēma šo manu skatu kas lūdzās – esi mierīgs. Nekā cita mums nav. Viņš ilgi stāvēja aiz muguras pie Fejas vai kas tur nu bija. Un runājās. Zinu ka viņš skatījās uz mani.

Vakarā viņš ienāca pie loga. Tad sēdēja netālu no Irisas.
Peg. izgāja ienāca.
Es vēl strādāju, līdz 10 pirms.
Tad paņēmu somu un izgāju.
Pa labi kaut kur stāvēja Carmele un skatījās manī. Garais nenāca! (Arī Dūte pusd. laikā – uzgrieza man draudzīgas acis. Es gāju drīz aiz Pegijas tad – varbūt viņš domāja ka eju sargāt sargājamo!…)

Mazgājamā istabā paliku līdz kam iet prom. Kā nācu ārā – tā ne pa kreisi ne labi neskatījos – nozīmogoju karti un prom.
Dūte uz trepēm gāja pa priekšu un lejā nogriezās pa labi ielā – varbūt lai mani netraucētu.

Tad turpat nākošā ielas stūrī (es biju sieviešu barā) pagāja garām garais ar vienu meitenti, ar ko viņš šad tad ir kopā. Varbūt viņš arī rāda – ka manis nevajag un ka – viss kārtībā.
Tā es atbrīvota gāju pa parku un – cik tas bēdīgi – es jutu šo atbrīvojumu kā labdarību. Ka man nav jāuztraucas – ko ar šiem jauniem karstgalvjiem iesākt.

Ak, karātavu humors!
Es tik izsalkusi būtu pēc viena un otrs man arī varētu iepriecināt ar sarunu un uzmanību un visu… bet – nevar. Neko nevar. Es piederu citai ērai. Un lai arī viņi un es ilgojamies – nekas nevar iznākt. Tas ir neticami. Un tomēr tur vainīga šī pūļa sīkumainība, ka to nevar izveidot arī sabiedriskās robežās kā ko patīkamu. Bet – nevar.

Ja ziemsvētkos būtu sarīkojums – varētu padejot. Bet – nav nekā. Itin nekā. Tikai pūlis, kas vaktē lai kāds neiegūtu aizliegtu prieku.

Man jāpadodas. Kādēļ? Vispirms viņu dēļ. Un tikai viņu dēļ. Viņi (un varbūt es arī) ir par daudz neprātīgi. Mani skolēni kādreiz bija mazāk strauji – lai arī uz to pašu modi.
Tā tas ir.

Rob. tā tad nu izturēja kā liels vīrs. Palika pie Irisas. Bet kas zin – varbūt viņš jau bija āra – kad gāju prom. Es nepaskatījos pa kreisi – nemaz – nemaz – un neredzēju kas tur bija. Jutu tomēr – ka pūlis tur bija. Tur vienmēr stāv jaunieši.

Oh! Kādas lietas ar mani notikušas. Augšā, augšā vilnis mani uzšūpojis, pie jaunības. Un man bija jālec atpakaļ.
Un te nu es esmu.
Es tomēr – ilgojos Roberta.
Tā – kas nekad nevar būt.
Tas ir tik liels stāsts. Un katra lieta ir kā kādas citas rokas likta un veidota.
Jā – no rīta Rob. nostājās stūrī pie 20, aiz Fejas, kas tur bija – un es nācu no 29 – un tad es paskatījos viņā, viņš neskatījās tieši, bet vaktēja manu skatu un izturēšanos.
Tagad visiem parādīts – ka mēs esam draudzīgi. Vakar – tas ir – mēs runājām. Un tālāk – mums jāiet tā kā mēs ejam.

13. 12. 62.

Es teicu nē un mēs šķīrāmies.
Pārnācu mājā tur bija tāds tukšums 
It kā pat gaiss būtu nolijis zemē
Un piekaltis bēdās pie grīdas.
Tas bija vairāk kā var panest, 
Gaiss mans draugs, kas citreiz skanēja
Šūpoja
Zemes zaļumu un debesu zilumu
Manā traukā jaukdams
Un visur kā zīmogu spiezdams
Tavu seju
Kas kā rūsa atplaiksnījās
Nebeidzamos veidos
„Nu dzīvo, dzīvo ko izvēlējies”
Lietas aicināja
Sabēgušas gar istabas malām.
Ielīdu gultā
Pierāvos palagam 
Noslēpties miegā.
Šorīt mostoties jūtu:
Viss atkal ir saziedējis
Izstiepju rokas, gaiss
Virmo saujā mirdz nagos
Tik dažas lietas 
Vēl sienmalās rāvušās 
Manī lūkojas drūmi.
Es nolūdzos nolūdzos
Es zinu savu lielo vainu
Dzīvību sāpju
Dēļ gribēju noliegt.

Ceturtdiena.

Kas padara viņu tik ārkārtīgi nobēdājušos vai tamlīdzīgi, laikam ir greizsirdība. Viņš tomēr turējās brašāk, bet tagad viņš ir galīgi zaudējis galvu. Šodien viņš ienāca tikai pēc tējas laika. Apsēdās pie Ch. blakus tam. Es paskatījos – un viņa skats jau bij pie manis. Bet nu galīgi plukatīgs. Es nobijos. Tāda ubadziņa stāvoklī es nevaru viņu pamest. Man jāgudro kā viņu salāpīt. Vēlāk viņš reiz bija pie Janes (Dač) kas man gandrīz blakām strādāja. Gandrīz pie durvīm viņš vēl kaut ko atgriezās viņai teikt un viņa skats ubagoja pie manis, jo es skatījos ko palīdzēt. Es viņu tikai mierināju un teicu – kādēļ tik nolaidies.

Drīz viņš bija klāt – pēc gumijām. Viņš teica „excuse me” un raudzījās un smaidīja. Viņš meklēja – gumijas. Es smēju uz viņu, ka viņš nes te visu projām. Es? Viņš sauca. Jā.

Viņš aizgāja smiedamies. Bet smiekli bija briesmīgi, gandrīz salūza. Tomēr – tie bija smiekli. Un vēlāk viņš bija laimīgs un skraidīja. Kaut viņš tūlīt neskraidītu. Bet – viņš gaida rīkojumus. Viņš nevar saprast – ka tā visu varētu nobeigt. Un beigu beigās – pat es nevaru saprast. Ja viņš vakar būtu aizskrējis ar citu un man uzsvilpotu – es būtu saplakusi kā plācenis. Tas ir nejauki, kāda situācija.

Es vakarā izgāju 10 pirms. Un nenācu ārā no siev. ist. līdz zvanam. Un tad – tūlīt pie kastes, zīmogot, bet viņš jau izskrēja un gāja garām – kur viņš tai brīdī varēja rasties. Es šoreiz neskatījos. Man bija bailes smaidīt. Es apzīm. un drāzos lejā un drāzos pāri ielai. Jādomā viņš neredzēja, ka es bēgu.

Otra storija par garo arī traka:
Pusd. viņš ar 3 cit. jauniešiem (ne vienas meitenes) apsēdās pie blakus galda, viņš ar muguru pret manu galdu. Es vēl biju viena – citas vecenes nāca vēlāk. Es ēdu cik mierīgi varēju. Tas blondais puika atkal tur bija un viņam bij smieklu pilnas acis. Viņš laikam redz trako situāciju. Bet garais ņem diezgan nopietni. Kad viņi bija paēduši un es nekustējos uz spēlēšanu viņš iesvilpās divus pirmos toņus no valša ko spēlējām un svilpojām kopā. Nav divu domu – ka viņš ir svilpotājs un tas viņu dedzina – parādīt un varbūt iegūt vēl tādu kopspēli. Skaista tā ir. Kas to nav piedzīvojis, tā var būt bīstama. Visiem ir bīstama. Dzied. vai spē. un pavadītājs, ja tie pretējo sexu, arvien ir savā ziņā iemīlējušies. Tad viņš cēlās un viņi visi aizgāja. Viņš smēķēja. Augšā – kā par traku brīnumu, viņš sēdēja pus gaitenī pie galda ar galvu noliektu uz rokām kā sapņotāja meitene. Kas bija otrs zēns tālāk – neatceros. Domāju ka ne smieklu mazais. Es aizdrāzos garām.
Tas garais reiz pēcpusdienā bija iekšā pie l. Fejas. Bet vakarā paldies Dievam neieradās.

Kaut nu Rob. saņemtos un nomierinātos. Viņu pilnīgi smacē kaislība un tas nav labi. Bet tādas lietas dažreiz velkas ilgi. Nelāgākais, ka kādreiz pēkšņi metās uz pretējo pusi, bet šoreiz gan it kā par daudz maiguma un cilvēcīgu jūtu spēlējis līdz, lai tas gadītos! Ātrāk viņa jūtas varētu pārvērsties kā pret – mammī. Lai gan es nezinu – vai tas notiek. Tikai – tā tas būtu vieglāk, jo viņš nomierinātos. Varbūt man derētu nākošnedēļu nestrādāt. Varbūt es varētu kā nebūt iztikt. Es noteikti varētu – un šinī laikā viņš saņemtos. – Un es atpūstos, izpeldētos un uzgrieztu linolejus, kas man ienestu vairāk ka tā nedēļas alga. O.K.?

14. 12. 62.

Mūsu spēle iet ārkārtīgi augstu. Man ir svētas bailes – kā es visā noturēšos.
Šodien es paņēmu līdz Art. Millera lugas. Noliku tās blakus gumijām. Tur viņas stāvēja no tea time līdz pēcpusd. Jau gribēju likt prom. Bet – domāju – nu maza grāmatiņa, nevienam tā ceļā nestāv. Un tad viņš pienāca! Vispirms pie Fejas (pie vid. stenc. mūsu pusē) tā laikam sadrošināja – un klāt viņš bija. Apsēdās un prasīja vei es lasu to Arth. Miller grām. Jā – Tā mēs runājām. Vai es lasot arī Tennesy – Es uzgavilēju ar smaidu! Jā. Tā viss pārvētās. Viņš sarka no sajūsmas un man arī iemetās siltums sejā. Es teicu lai viņš ņem un izlasa to grāmatu. Bet viņš tur kavējās par daudz ar to. Šķirstīja un visādi – tas laikam bija – lai ilgāk tikai tur būtu. Tad es teicu – I brought it for you. Vēlāk domāju – to nevajadzēja. Bet viņš lokās un mocās un darās tik daudz. Es domāju – lai viņam tiek un viņš iet ar to grāmatu. Pirmdien viņš domāja atnest. Viņš gāja tad arī. Un visi apkārt šķita ļoti priecīgi. Es vēlāk tomēr izvairījos no ik viņa skata, lai viņš netaisās (Laikam tas notika tomēr pirms pusd.?) nekur līdz.

Bet tad – viņš tur grozījās un grozījās un Aina teica – „Man patīk viņa balss, sakiet lai viņš nāk parunā.”
Es iekritu – es izdarīju, ko pati nekad nedarītu, bet patiesi – tas bij tikai tas pats tālāk, kas ar grāmatu.
Es pasaucu „Robert”, kad viņš bija garām. Izņēmu to koncert. programmu un prasīju vai viņš par mūz. arī interesējās. Viņš apsk. to un teica nē – par tik nop. nē. Viņš mīl dzeju. Viņam tomēr patīkot Chaikovskis. Es teicu – kad iepazīstas ar kaut ko, tas sāk patikt.
Viņš teica viņam patīkot Nutcraker. Aina teica – „nu redziet … jau 2” – viņa domāja komponistus. Bet es viņam teicu – „jā, tas ir Čaikovska balets.” Nu – mēs iekarsām par daudz. Un runājām pēc trakiem – viņš zina par visām operām, teātr. koncert. arī univers. teātrus pazīst. Tā tad – man tur nav ko darīt. Viņš zina vairāk par mani. Viņš sarka un laistījās no laimes.
Es koķetēju – ne īsti, bet tā, kā tas ir ar mani – mans trakums laužas ārā – es teicu: – „koncerts ir kaut kas cits kā rekordi, kad Tu sēdi un mūzika šalc pāri no visam pusēm” – Es biju pacēlusi abas dūres. Protams – notika kam jānotiek: viņš redzēja trako meiteni. Viņa smaids bija ārkārtīgi maigs. Viņš teica – „ar stereo arī to var panākt, ja uzgriež stipri”. Velnu mēs bijām traki. Un viņš negāja vien vēl prom un tad klusu viņš teica – „runāsim kad iesim mājās” – Tad viņš bija mierīgs. Bet – citi ne tā. Reiz viņš atkal ienāca – un tad Charl. atnāca pie manis. Drīzi būšot beigas – vai kaut ko teica – laikam tikai lai es nesāktu atkal ar Robertu runāt. Traki, traki! Es aizgāju viņam līdz pie galda un prasīju vai Gailīte zvanījusi. Es spēlēju nevainīgo!

Patiesi – es gan ar visu (izņemot to otrreizējo sarunas uzsākšanu ko izsauca Aina) gribēju izdzēst saspīlējumu un pāriet normālās attiecībās. Bet pie tā – cik viņš ir traks un cik manī ir daudz neprātīgas meitenes – mēs ne pie kādām normālām lietām nevaram tikt. Mēs sākām degt ka liesmās. Un lai arī mēs tik ļoti gribam runāt par grāmatām, teātri un mūziku – to mēs gribam tādēļ ka mēs esam tie kas runājam – viņš un es. Viņš laikam nekā nav redzējis no mana vecuma, viņš dzīvo illūzijās un es viņam tās tikai sakurinu. Es nevaru ticēt!
Kā viņš neredz! –

Es aizskrēju rokas mazgāt labu kvot. pirms. Viņš bija pie loga. Es kavējos kādas 10 min. tad nācu atpakaļ.
Viņa nebija. Bet citu zēnu vidū – stāvēja garais!
Tas ir kaut kas traks. Vai tie puikas to atsauca, vai viņš pats iedrāzās un vai Rob. tādēļ aizskrēja?
Garais šodien ar Feju l. bija pie otra galda man blakus. Viņš sēd stūrī, tāpat kā es. Viņš ir traks.

Es būtu vēlējusies spēlēt – bet ienāca Muižniek kdze un viņa esot pianiste – Es nespēlēju. Gribēju iet pie viņas aprunāties. Bet negāju. Vēlāk siev. istabā bija viņa un Aina – tad lūdzu iepazīstināt. Viņa ir brīva, inteliģenta, droša. Mīksta maiga roka – ar tādu var ko darīt. Bet man – man viss dzinēja spēks ir trakums. Un es nupat domāju – ne gars ir tas, kas manā spēlēšanā pievelk bet ārkārtīgais impulss, jūtu uzplūdi. Tagad es zinu, ko nozīmē mūzikā dzīvot. Tas nav – ‘ar jūtām spēlēt’. Tas ir kliegt, izģērbties, ļaut savām vēlēšanām brīvu vaļu visu priekšā – it kā tās neviens nesaprastu – bet laikam saprot, visi aizdegās. Bet – tādi ir mākslinieki. Kādēļ iet uz koncertiem un maksāt milzu naudas? – Lai dzirdētu to dzīvo trako cilvēku.

Patreiz – es varbūt esmu spēlē neapvaldīta. Bet tas nekas – es vienmēr esmu bijusi pārāk apvaldīta, ir labi ja es atklāju, kā tas ir – spēt nevaldīties.

Jā – vakarā es Rob. neredzēju. Es aizgāju pa agri – jo visi gāja mūsējie. Un drāzos pa trepēm nevienu negaidot un neskatoties un nezinot kas notiek. Tikai Townhallē es gaidīju kādas 10 min šur tur pastaigāju, nopirku ābolus – bet viņa neredzēju. Iespējams ka Charl. viņu aizturēja. Nav nemaz ko brīnīties, ka tas to izdarītu – ja viņš to komandu bija taisījis toreiz! – Un – es gandrīz neņēmu ļaunā. Šoreiz es lai arī cik ļoti gribētu ar viņu runāt – tomēr atzīstu – nevar to izdarīt lai viss būtu O.K. labi ka viņa nebija un es varēju aiziet. Būtu elle – ja viņš nāktu līdz. Visi ģīmji jau bija balti!

Pat McInt. bija neziņā saviebusies.
Aina gan viņai pateica, ka viņa gribējusi dzirdēt Rob. balsi un teikusi lai es piesaucu to un es to izpildījusi.
Bet tagad – vai Aina nedarīja jokus? Tas ir – vai viņa negribēja lai kaut kas vairāk notiek. Viņa labi redzēja šīs dienas – kā es tur ar Rob. cīnos, un viņa visu droši vien novērojusi.
Man pat liekas ka McInta viņai reiz visu atklāja. Bet varbūt es maldos.
Kas būs tālāk? Kaut nu es tiktu ar viņu galā.
Cik ārkārtīgi viņš var mani aizraut. Un tomēr tomēr tomēr, tā ir niekošanās un man nekas nav atļauts.
Vai tas nav nejēdzīgi viss?
Es mainītu darba vietu. Es negribu šos ģīmjus redzēt!

Un ko tā mazā Feja man stāstīja ka viņš par grāmatām neinteresēšotos un ka ar viņu esot grūti runāt – viņš runājot savu? Ko viņš citu lai runā? Viņām līdz nav daudz ko runāt – viņš amizējas par viņām un runā savu.
Viņš zina daudz ko – bet varbūt viņš nedara nekā un nomētā savu dzīvi sīkumos.
Tomēr savādi – kā viņš mani ieraudzīja, kādēļ viņš man pieķērās.
Un ko – viņš zina par mani?

15. 12. 62.

Sestdiena. Biju apskatīties kleitas. Neko lielu neredzēju.

Man ienāk prātā viena lieta, kas mani nomierina (jo diezgan ciešu par saviem grēkiem). Kādas īsti ir M. Fejas tiesības un attiecības ar Robertu? Viņa ir precējusies, viņa apietas ar Rob. itkā tas būtu viņas īpašums. Viņa dara un iespaido kā grib. Neviens par to neuztraucas. Rob. ir viņas. Bet kas īsti ir pamatā? Viņa viņu mīl tāpat kā citas. Un viņš viņā droši ir bijis samīlējies un ir kaut kā novaldīts. Un – vai viņš salīgts par mūža kalpu?

Vakar Feja uzmēģināja savas sarkanās kurpītes kad Rob. bija tur. Rob. stāvēja un skatījās – un viņa stāvēja un rādīja. Un tas kaut kā – vilkās ilgi.

Viņa – ir uztraukusies, ka viņa var Robertu zaudēt man un – pielieto mūsu visu ieroci – taisās skaista. Rob. stāvēja un mierīgi jauki skatījās un viņi bija kā jauns pāris. Ļoti skaisti. Bet – viņi nav jauns pāris. Vakar Rob. tur gāja apkārt visu laiku – viņam nebija citur kur iet (Dač. nebija) un Feja bija tuvu man. Varbūt taisni tas pamudināja Ainu iemaisīties. Toreiz kad es runāju ar Feju par Rob. – viņa teica – „no I don’t think so,” kad es teicu – viņš varētu lasīt grāmatas. Man beidzot palika iespaids – ka viņš ir pamuļķis. Grūti pat ar viņu – runāt, vakar nemaz nebija grūti. Viņš teica pareizi par Art. M. playu – Wiew from the Bridge – pa emigrantiem. Tas apliecina – ka viņš zina. Un viņš zina univ. teātrus – pietiek. We will see!

Un dari muļķības
Laiku pa laikam
Lai Tava jaunība Tevī neapmirst
Savas sirds apmātībā
Kā debesu akā kritis
Un pamosties zaļā pļavā
Kur ābele ābolu pilna
Lūdzas lai zarus tai krati
Dari ko lūdz
Un svētības saņem lietu
Gailis lai vēl reiz Tev dzied
Pie vārtiem mājās kad pārnāc
Kikerikī zeltenīt.

Tavs sejs pār acīm man klājies
Kā saules migla
Pretī tai liecos 
Ar ziediem kā saules puķe

Nu Tu jau mana, pasaules pilsēta lielā,
Jau maza tā kā viss ir mazs
Kas ietilpst vienā dzīvē.
Tavas ielas kā groži satek man rokās
Jūtu to siltumu, putekļus, smaržas
Jūtu pūli kas ir kā mežs
Kas sācis staigāt.

16. 12. 62.

Naida un mīlestības lasso un cilpas
Tās reiz gar zemi velk un rauj.

–––––––––––––––––––––––––––––––-

Man baigi kļūst domājot par to, kur Rob. arī ir, ar visām savām sievietēm! Viņš ir varbūt pārāk maigs. Viņš žēlo visas. Tas ir gluži briesmīgi. Tā Feja droši vien ir pavisam viņam apkārt kā cilpa. Viņa ir – friend, tikai friend. Bet viņa sarka un tvīka toreiz ar mani par viņu runājot un kādēļ viņa lika man domāt – ka viņš grāmatas nelasa?

Tikko lasīju Art. Millera, kas viņam tagad ir – The Wiew from the Bridge, un tur ir līdzīga apslēpta, pat neapzināta kaislība. Feja protams apzinās to ļoti labi. Un aizbildinājums arī labs – viņa gādā par viņa labklājību, atbalsts un draugs un siltums. Tas arī taisnība. Bet ja viņa nesaprot – ko viņš runā. Kas zina, ko viņa saprot ko nē. Man jāgādā par mani pašu.

Un man ir bailes – kā es tikšu ar viņu galā. Tas sākums ar to grāmatu bij O.K. Bet vēlāk – par daudz. Un kā – lai izvada tālāk? Gribētu papētīt viņu, parunāties. Protams – es atkāpšos katrā laikā. Bet – viegli nebūs acupriekšā redzēt iznīcinātu šo pieķeršanos. Tādēļ vieglāk būtu tā – aiziet tagad citur – un neatgriezties… Bet tik ātri nevar. Un – varbūt viss ies viegli. Lai gan – viņš viss – viļņo, sarkst un bāl. Kā viņš sarka!

Cik viņš ir jūtīgs. Cik viņš ir wild. No tā man bailes. Bet – citus iejaukt dziļāk un dziļāk – to viņš nebaidās. Pegijai viņš – mirkšķināja un aizskrēja pie viņas – nejaucēns. Nav ko bēdāt par viņu. Nemaz tik nevarīgs nav.

Vientulība šodien pielīdusi te.
Dzidra drīz būs klāt!

18. 12. 62.

Biju nokaitinājusi Charl. – ka vakar nebiju darbā un nepiezvanīju. Man viņš to laikam jau kādreiz teica, ka jāzvana – un es aizmirsu. Viņš gandrīz – uzkliedza, kas vakar bijis! Oh. Bet tas nekas, tas pāries, bet ar Rob. man liekas ir trakāk kas viņam nepatīk. Vakarā viņš Fejai teica – „watch your brother” – ! O.K.! O.K. Your brother. Jā viņai īstās tiesības! Labi. Bet ko lielu viņa dara viņa labā? Viņš tur skrien manis dēļ. Un ja viņa domā – ka viņš pat grāmatas nelasa! Bet šodien viņš bija tāds, ka nevarētu ticēt ka viņš daudz lasa.

Viņš bija redzams šausmīgi sarūgtināts – par ko? To es īsti nezinu. Ka aizgāju viņu negaidījusi piektdien? Bet kur viņš pats bija ielīdis tanī brīdī, kad gāju prom? Varbūt Dute viņu bija pieturējis pie valga. Un sastājis atkal ko? Tā gandrīz varēja ticēt. Bet kā bija to es nezinu. Viņš nāca no Fejas, kad es gadījos pretī – es ieskatījos viņa sejā – jo domāju viņš sveicinās – bet viņš momentā uztvēris manu skatu un pussmaidu – apcirtās atpakaļ. Ko man bija darīt? Klusēju visu dienu. Viņš skraidīja ap Feju, nelaimīgs un satraukts un neziņā pavisam. Es neskatījos – jo – ko es tur varu glābt. Ja viņš nemaz pats neturas kājās – tad es nevaru nekā. Reizi es paskatījos (tā iznāca) kad viņš nāca uz Feju – viņš tikai juta manu skatu, ne redzēja. Reiz viņš runāja ar Dač. un lūrēja, vaktēja mani ar skatu. Citreiz – es nezinu, es neskatījos. Tikai šķita – viņš no rīta bija ļoti nelabs uz mani un pamazām tas pārgāja. Vakarā – (jau back vorkā) viņš pēkšņi pienāca (ar cigareti, nabags) un teica – (bez sveic. bez smaida) ka viņš manu grāmatu vēl nav iesācis lasīt. Es teicu tas nekas. Viņš jau laikam to agrāk lasījis, es teicu, jo viņš minēja, ka tā ir par migrantiem un tas ir taisnība.

Sarunā divi reizes mans skats ielauzās un ieglaudās viņa acīs, kas bija ārkārtīgi gaišas un bezkrāsainas. Tas viņu atkausēja. Viņam esot lots of other books to read – to viņš visu bija sadomājis. Bet par nelaimi viņš drīz sāka vairāk ienākt un es nenocietos un paskatījos – un viņš skatījās un mūsu skati brīdi satvērās – un Ch. to redzēja! Un – nelaime sākās, visas vecenes sāka skatīties un Ch. reiz jau laikam līdz manim atnāca, kad Rob. kaut kur tuvu bija un aizejot – teica to Fejai. Jūtos nelabi par visu to. Tas puika arī ir gluži traks. Viņam nekas nelīdz – viņš netiek no apmātības ārā. Gluži kā es kādreiz ar Daumantu vai. –

Es ietu citā jobā, ja būtu.
Bet grūt būtu aiziet. Grūt būtu aiziet. Tas ir traki. Ko lai es iesāku?! Un mēs nevaram tikt ne uz kādiem speaking terms – un ne uz ko. Mēs esam galīgi neziņā. Domāju par īstu izrunāšanos, labā, lielā, mierīgā stilā – kādā kafejnīcā. Pārrunāt visu, pārskatītu – Bet laikam kā arvien nepiepildāmās mīlestības – visam jāpaliek neatvērtam, jāsakalst pumpurā, nekad nezinot, nejaušot tā zieda daiļumu, to pasauli, kas vērtos – bet viņu nevar atvērt ar runāšanu vien – ja mēs runājam, tad mēs runātu kā mīlētāji, runātu līdz mēs būtu kopā.
Tagad, kad viņš pienāk – siltums plūst – viss gaiss kļūst pilns silta spēka un varas. Tikai pāris mirkļi un esi kā zem saules bijis.
Un – tas viss jālauž, jānogalina, jānīcina. ––––––––––––––––––––––––––––

––––––––––––––––––––––––––––––––

19. 12. 62.

No rīta meklēju adreses blakus lielajai resnai Normai (pie agr. 29). Kāds pienāca un kaut ko skatījās vai meklēja – es paskatījos ātri – tas bija Rob. Norma nošņāca kaut ko. Uch! Tā iet. Bet vairāk es nekad neko neskatījos, neredzēju – tomēr kādreiz es redzēju kaut kur tālu viņa seju. Arvien tāpat meklējošu un rūpēs. Viņi visi taisījās uz partiju. Man neviens nekā neteica. Ch. – Nu pagaidi vecīt! Taisni tas ko es vēlējos un meklēju – sabiedrību, lai ar Robertu nonāktu cilvēcīgās attiecībās – to viņš – un visi viņa vēl vairāk iespaidoti – baidās un liedz. Taisni tas dullais Ch. pēd. laikā visu sataisa tik bīstamu. Ute! Tā jau viņu arī sauc D – ute.

Tējas laikā Rob. vienu laiku sēd. pie viņa. Viņi laikam sprieda par to partiju. Rob. vēroja ilgu laiku šad un tad – laikam mēģināja redzēt – vai es iešu uz to partiju.

Pievakarē viņš ar kādu tukšu kasti atnāca pēc gumijām – es nebiju acumirklī gluži klāt. Viņš sita tukšo kasti uz delnas – lai pievērstu manu uzmanību – es piegāju tuvāk. Tur bija daudz citu sieviešu – bet kas? Aina un (droši) gar mani nogāja McInt. Kāmēr tā laikam kaut ko tur meklēja Rob. paklusu man teica „How are you today?” – tas bija jauki tomēr.
„Not too good,” es teicu pavisam sarūgtināta un droša un cieta – „but its all wright. I will cary one.” Es uzsvēru pavisam droši. „You too!” es pieliku!
„I say” viņš teica. Es neskatījos viņā daudz.
McInta visu dzirdēja – bet viņa to bija ņēmusi par lielu humoru – un tas viņai bija paticis. Viņa to laikam tūlīt atstāstīja arī Mrs Bary. Bet McInta tur tomēr manu kanti!
Es pati nobijos no tā, ka izteicu „You too!” Bet es gribēju viņu uzmudināt. Un gribēju arī sūdzēties. Viņš bija kā spārnos! Bet nejauks viņš ir – laikam lai mani iepriecinātu, viņš iekoda Pegijai – kādu stencili viņai pienesa un nogargalēja „thank you Darling”. Viņš ir briesmīgs un palaidnis. Lieta iet uz labo pusi un uz – beigu pusi. Kaislība drīz būs nomocīta. Šodien vēl viņa bija tur. Viņš aizgāja pie loga – un smaidīja arī ar cigareti. Viņi visi gāja uz partiju. Ch. smaidīja ar uzvarētāja smaidu! O.K. O.K.

Irisa balta no uztraukuma turpat stāvēja ar melnu blūzīti uz baltiem bruncīšiem, augšgals izskatījās jauks. Feja vilka zilo kostīmu ar baltu blūz ar punktiem. Dač. bija balta ‘adīta’ – ne pēc velna, bet – ‘ vakarīga’. Key kdze izkatījās smārta – zilā kleitā. Ļoti labi. Nezinu kā viņas meita. Rob. nepamanīju – kāds viņš bija – tas pats tumšais ar gaišu kreklu kaut kas. O.K. Tagad viņi līksmojas un Rob. aiz laimes būs laimīgs ar citām. Varbūt tā labāk. Varbūt nē. Noteikti viņš būs atraisīts un laimīgs. Bet mūsu saruna bija tāda – kas cary on. Un ko citu var paturēt kā daļu draudzības!

Jāatpūšas. Mēnešiem es trakoju un man jau šodien sākās drudža karstumi.
Jāguļ.

20. 12. 62.

Šodien es nicināju sevi un tās ir tādas jūtas ko es nepazinu un ko es negribētu vairs piedzīvot. Es skrēju pa ielām un domāju – vispareizākais būtu nonāvēties.
Ko es izdarīju? Tur? Kā to lai saka? Es izturējos nejēdzīgi.

Tur bija kāda sieviete kopā ar Ainu, kāda igauniete, ne jauna, bet viņa izskatījās jauka. Un man bija aizdomas, ka Rob. to kopā ar Ainu ievēroja. Viņa izgāja no mūsu istabas tā, kā es neesmu redzējusi nevienu sievieti ejam – viņai skaists augums un tas viss līgojās – ik muskulis mugurā, gūžās, kājās redzams un viļņo kā jūra. Es kļuvu nikna greizsirdībā (visu dienu es biju nikna uz visiem citiem, nicināju tos un t.t. par to ka tie mani izstūma no sava vidus partijā un tt) un tad, kad Rob. ienāca, es stāvēju kājās pie sava darba – es domās sāku dungot spāņu Albenitza melodiju un šūpojos pavisam viegli līdz. Velns bija manī – bet es nezināju cik briesmīgs. Tas bija tikai moments, bet Sherlija varbūt pamanīja! Tādu lērumu piedzīvot un izdarīt ir kaut kas neiespējams. Rob es pēc brīža pamanīju pie giglītes kur tas mani var redzēt. Viņa seja liesmoja. Beigas bija drīz – varbūt ne tik drīz vēl, jo es rakstīju pēc tam vēl timtable three! Man tikai tagad tas ienāca prātā. Tad jau vēl apm. stunda līdz beigām! Viņš pēc tam nenāca tik daudz, kā visu dienu, bet viņš vēroja laikam – es biju sasalusi no bailēm.

Kas tālāk notika nezinu, bet viņš laikam bija traks – McInt. seja rādīja, ka viņa ir nemierā ar mani.
Es viena skrēju viņai pa priekšu un viņa negribēja mani panākt.
Es vai zemē gribēju līst – par to ko darīju. Bet – kā tas tā ir? Kāda sieva staigā ka viss ļum un līgojas – un tas nekas, bet es pašūpojos pāris šūpās lai parādītu ka es arī varu šūpoties – un viss ir pagalam!
Es visu laiku tagad domāju – ka es neiešu uz darbu 2 ned. Lai notiek kas notikdams. Es jau būtu šīs ned. prasījusi, tikai gribēju to viegli pelnāmo svētku nedēļu paturēt.
Un tikko domājot – ka es neiešu, man tik ļoti top žēl Rob. ka es ar mieru būtu iet un nest visus pazemojumus ko tikai var iedomāties.
Bet atstāt darbu nebūtu nemaz tik traki. Nupat šodien es domāju, ka bez Rob es tur nespētu izturēt, viss būtu dead! Un es viņu nevaru dabūt – tā tad – man tur ir viss dead un ja es to nevaru izturēt, man jāmeklē cits darbs.

Bet – kas bija tas, kas tagad mierina? Tas ka viņa dēļ, visu varētu izturēt.
Man pat kauns vairs nav.
Kaut tikai es ar viņu varētu runāt un atstāt viņu tā, – lai viņš dzer vairāk piena un mazāk smēķē un dara kaut ko savas nākotnes labā. Un lai viņam nebūtu par daudz slikti par mani jādomā tādēļ – ka es biju viņa sirds dāma.

O, Ro! Vai es varu rītu iet uz darbu? Es laikam iešu. Tagad es sāku saprast kaislības varu. Es saprotu tagad arī viņu – kā viņš ālējās dažreiz. Zaudējis pats savu seju. Tagad es vairs nepazīšu sevi. – Man laikam jāiet lai kas notiek un viss jālabo. Par to muļķa Sherliju man nav jābēdā.

21. 12. 62.

Naktī redzēju sapnī zemenes. Es ēdu pat tās. Tās augot tik labi – nezin kādēļ, tur kur nemaz tās nevarētu būt.
Nezinu – iet uz darbu vai nē.
Un tomēr – es iešu. Es jūtos puslīdz uz labo pusi.

Tā versija par vakardienu var būt tomēr tāda, kādu es to izjutu un rīkojos un ja tas tā – tad mani nenogrūdīs lejā. Tas ir tā: Aina un igauniete uz ielas nāca no pakaļas Rob. un Bālajam – un smējās un trieca. Un es domāju Aina sāk ķerstīt Rob. Jo viņa muld ka viņa paliek traka no viņa balss.

Rob. nostājās reiz pie Rob. kdzes tā, ka viņš varēja redzēt mani un Ainu. Un es divi reiz paskatījos uz Ainu ar izbrīnu un pussmaidu. Tā?
Rob. gan jau to redzēja.

Tad vēlāk ieskrēja tā igauniete un gāja un izskatījās tā – kā sieviete gatava medībām. Vai ienākot vai citad – es gadījos viņas ceļā, ieskatījos viņas sejā un gandrīz gaidīju viņas smaidu – bet viņa sadurstījās tā, kā pieķerta nedarbos un neatsmaidīja. Tad Rob. ieskrēja un izskrēja pēc viņas, un drīz pēc tam ienāca un nostājās pie galda (Ch.) vērot. Un tad es taisīju trako soli, pašūpojos savā taktī. Un viņš drīz liesmās sarkdams vēroja no giglītes. Nenāca kādu laiku. Tad ieskrēja pie Fejas un kaut ko – paziņoja. Viņš liekas kaut kā gribēja kaut ko ziņot arī man – kaut kā es to jutu, bet es biju sastingusi, sakņupusi sēdot pār rokām un darbu. Viņam vajadzēja redzēt cik grūti tas man ir. Viņš aizejot klepoja. Tas bija mazu mazuliet stiprāk, kā dabīgs klepus. Viņš varbūt rādīja, ka ir slims.

Jo varbūt ka tās dāmas viņu vilka kaut kur un kaut kur viņas runāja iet, to es dzirdēju. Un Rob. protams to taisīja lai lauztu mani – un viņš to izdarīja.
Ja tas ir mazuliet uz to pusi – tad viņš neļaus man nogāzties. Viņš neļaus! Vai šīs divi sievietes citādas kā visas citas kuras viņš ir izsmējis?
Bet kas ar mani? Kāpēc viņš mani vēl nav izsmējis? O, Ro!

Vakarā – naktī.

Ro nebija. Jo vai viņš visu dienu spētu noslēpties?
Tās vecenes – tas ir Aina un tā igauniete – tomēr laikam bija kaut ko plānojušas. Igauniete ieskrēja reiz pie Ainas – un abas runāja – bet es biju par tālu lai dzirdētu. Tomēr man liekas ka es dzirdēju – „nezin kas noticis. Ir klepojis….”

Viņas droši bija to kaut kur aicinājušas. Aina jau izrādās ir savā ziņā varone. O! O!! Un tāpēc viņš – aizskrēja mājās. Un tāpēc es biju tā kas ‘nezin kas notika’ radīja. Un viņš redzēdams, ka es nespēšu iet nekur, kā parasti – aizskrēja. O, Ro! Man nebija tiesību. Un tomēr. Nu Tu redzēji. Bet – es muļķe pieskrēju pie Charl. un lūdzu atvaļinājumu un viņš to nevar dot, un viņš dabūja zināt – kādēļ es to gribu. Un viņš nevar saprast.

Protams nevar saprast!!! Bet viņš kļuva maigāks un labāks un Dievs vien (nezin kādēļ es gribēju teikt – velns vien) zin ko nozīmēja tas, ka viņš saticis mani pie mūsu istabas durvīm (7 min. pirms beig.) teica ne pārāk skaļi un latviski – „iesim mājās”. Tikai tagad man ienāk prātā, ka viņš to teica latviski un tur bijām tikai mēs – mani jau skāra tāda nozīme – iesim mēs mājās – bet es it kā to nesapratu un viss pajuka. Man vajadzēja atsaukties ātri. Nemaz nebūtu bijis slikti, viņš izskatījās ļoti maigs un jauks. Viņš droši vien redzēja ka tas garais muzikants bija 3 reiz mūsu istabā – un kas zin – viņš droši vien skatījās uz mani. Viņš jau to dara! Un tad tas iespaido citus! Šai dienā man bija mīlestības izvēle – No rīta vilcienā – tas ir Townh. stacijā – gaidīja 2 rītu redzētais garais džentelmenis. Es jutu viņa rudo galvu nostājamies pretī – bet es izcēlu seju un aizpeldēju citu vidū kā traks! Projām skriešanā mani neviens nevar pārspēt!
Bet – kā nē, man jāskrien prom. Pie Rob.!

Tad tur muzikants, no rīta bija iekšā, bet es nepaskatījos, ne ar pus aci. Pēcpusdienā pamanīju to, kad tas jau tur sen tērzēja. Dzirdēju viņa balsi. Bet – nepaskatījos. Reiz gāju ārā pēc kafijas un man liekas pāri citu galvām es ieskatījos tieši viņa acīs. Traks un traks.
Es domāju (ja tas bija viņš, es ar pusaklumu tālumā nespēju redzēt, tikai uzminēju pēc skata stingruma viņu) viņš drīz būs iekšā atkal pie mums, un bija. Bet es – nepaskatījos.
Šai lietā arī – mani drīz nevarēs pārspēt!

Un vakarā viņš bija ārā, agrākā Rob vietā. Varbūt viņš drošāk izmanto izdevību – kad Rob. nav un netrako. Bet – es tā paša iemesla dēļ – nepaskatījos. Un bez tam – es nevaru visu tik vienkārši nokārtot kā Aina – kur satiek izblaukš tūlīt tā un tā un neviens to ne redz ne dzird cik tas ir vienkārši. Man vajag viņam jau būt krietni cīņas karstumā, kad es beidzot to sāku ievērot, bet tad ir grūt tuvoties un viss iet pa gaisu.

Tā – man bija trīs izdevības no rīta līdz 5 – visas aizlaidu vējā – un visas būtu gari skaisti interesanti vīrieši.

.
Oh! Muļķe muļķe. Tā es arī domāju kad pārnācu mājā un tikko biju uzvilkusi mājas (rīta) kleitu, kāds klauvēja. Domāju – varbūt Imants ar kādu ziņu – bet bija Eglītis ar jauno grāmatu [right] un pudeli vīna!

Dzērām un ēdām (man bija vakar sagatavota vistas krūts) un tā kā es teicu, ka domāju iet uz kino – taisījāmies iet uz kino – bet es pavadīju to līdz stacijai, pasēdēju blakus uz sola – un man pietika. Mīlas lietās nu gan tas ir muļļa – sāk runāt kādā ģimnāzistu valodā – „un kā tad Jūs varējāt tos bērnus savaldīt?” (runājām par manu kalpones vietu). „Nu ko tad Jūs viņiem teicāt?”
Nē – un lied tik virsū – ko es filmā iesāktu!
Nē. Tā man laba mācība: dari ko dari ātri! Tā tad atceries, ļoti ļoti ātri! Un ļoti ļoti droši! Citādi neķeries klāt.
Anšlavs ari kaut kur raksta ka mīlestība ir kā ogle, lai neapdedzinātos… jāķer ļoti ātri un veikli.

Tā storija par to ceļa biedri ir tāda:
Aizvakar iekāpu vilciena reizē ar kādu kundzi ar puiku un meiteni. Apstājamies durvju telpā. No vagona pēd. gala iznāca kāds jauns (diezgan jauns, ne briesmīgi jauns) garš vīrietis, pēc angļa ar lietus mēteli un pīpi. Acumirkli it kā vilcinājās, bet arī nē – piedāvāja viņai vietu. Es uz viņu tāpat vien mazliet noskatījos, ne ar visu plato skatu, bet tādiem ‘īsiem’ skatiem, kas it kā atdūrās viņā, mazliet, iztaustot un neskatās pilnīgi. Bet šo skatīšanos, iztaustīšanu un atturību – to visu varēja sajust. Es tad atgāju tuvāk mana torņa logam un lūkojos ārā. Bet reiz es atgriezu skatu uz viņu – un viņš atgrieza savu no manis. Ārā izkāpjot Townhallē – es to acumirklī pazaudēju – neredzēju kur viņš palika. Bet mazajā šķērsielā – viņš bija pretī, ar visu pīpi lūkojās skatlogā – iepretī kur man jāiet. Es biju izbrīnīta – bet nogāju garām nepagriežoties.

Otrā rītā – es gāju gluži to pašu ceļu – pa tālāko izeju no pazemes – vēroju. Un pa gabalu ieraudzīju kādu garu stāvu ar kādu smēķi mutē, neredzēju tāluma dēļ vai tā pīpe, pa labi ielas malā. Kad mans skats to sataustīja – viņš aizgriezās un gāja pa priekšu, mazliet vilcinoties pāri ielai pa Ģeorģ Str. prom. Un šorīt viņš apstājās pretī tūlīt aiz barjeras mazliet pa kreisi – bet es aizšāvos kā peldoš gulbis! Nu – vai es to vairs sazvejošu. Jādomā gan – ja tas būs ko vērts. Pirmdien man bija vecais kost. veste ar dzeltenīgo zald. blūzi bet nevienas rotas izņemot rokas sprādzi.

Otrā dienā jaunā kost svārki ar zilo blūzi – izskatījos gracioza.
Šodien baltā blūze ar kost. melnie cimdi – izskatījos neat.

Man liekas ka šorīt vilcienā kāds man uzsvilpoja. Kad iekāpu viņš stāvēja ejā. Pamazāks, tas ir – ne tik garš kā mani šīs dienas garie, tumšs. Kad citi izkāpa viņš apsēdās un es apsēdos nākošā solā un pēc mirkļa viņš – svilpoja, bet tā ka tas bija ļoti neuzkrītoši. Citi, to gan daudz nebija – varēja nedzirdēt – abas svilpoš. daļas viņš nošķīra – Nu! Nu visu aizlaidu! Oh, Oh! Gan nu pirmdien ubagošu! Oh vēh! Nē!

Mana grāmata pavisam citāda nekā bij domāta – pelēka mierīga [above]. Bet kad lasa – tad nobeidzot vienu stāstu, otra stāsta ilustrācija varen dzīvi un silti nostājas priekšā. Gandrīz var teikt – atklājas lieliska iekšēja dzīve un saskaņa, ko pirmā mirklī izšķirstot nevar atrast.

22. 12. 62.

Kad Tu pie galda sēdi noliecies pār savu darbu
Es gribētu Tev pienu dot un medu
Un slepus aiznest cigaretes prom
Ko tūlīt kūpināsi Tu tiklīdz
Tu ieraudzīsi mani.
Bet kad Tu pretī nāc
Un Tavas acis līst kā upes
Un Tavi skati mani paceļ
No zemes prom
Kā stipras virves 
Rauties viesulī lai es gribu
Un mājās nenākt
Pa ielām prom
Simts ostmalās, zem tiltiem augstiem
Gar mājām torņiem
Debesskrāpjiem
Vēl pusnaktī es gribu klīst
Pa dienā piemētātiem ceļiem
Kur pilsēta ņirdz draudu gunīm.

Tu man atvēri pasaules durvis
Tu teici ka esmu skaista
Un nokriti man pie kājām
Un ne kā siena vāla
Bet kā eikalipts
Ko nolaiž no kāju – jūk zaļas lapas
Un zari nošalc debesīs
Un ielās vilciens 
Kā saule laistas
Es esmu skaista!
Es visiem saku
Un nevaru pat pilnam
Acīs skatīties no liela prieka
Tik šalkt ar zaļiem
Plūst ar siltumu kā upe
Pilna ūdeņu kas 
Kuģus var un laivas nest
Un izlēst kā tie noraugās 
Un uzsvilpo un atsedz 
Galvas un līdzi nāk – 
Kur zeme tā, nu kurienes
Tu nāc tik skaista!

You gave me back the world
An empty time had stolen from me
I got the trees with thouthand winds
All laughing – from you
What can I do for you?
As a Christmas present
I got the worlds largest
City from you
With bridges and streets
And million wheels all
Laughing from you.
What can I do for you?

(sketch man’s face)

Jūs laimīgie kas guliet
Pēc pļaušanas un kraušanas
Nesmejiet par daudz nabaga čigānu
Kam atāls cauri nepļautai pļavai audzis
Vai vēl būs izkaptij to glābt
Un vēlā saulē steigā grābt
Kas to lai zin
Pirms sniegs ir midzis
Bet kādu kroni vēl var vīt
Citu appļāvībām
Greznot galvas
Kad gludi nokoptos laukos
Vairs nav zieda kur raut
– Vēl krāšņums ir čigāna pļavās.

Līdz mākoņiem pāri Sidnejas ostas tiltam
Zem kura okeānu
Tvaikoņi mierīgi peld
Ir manas rokas stieptas
Uzgavilējot
Šai spēlei
Par ko dažs jauns un cinisks
Un dažs vecs un mācīts
Nedotu ne peniņu.
Šī brīnišķīgā aklā spēle
Kad nezini kādēļ un kur.

23.12.62.

[Group photo L to R: Inārs Brēdrichs, Lita Zemgale, Kārlis Gulbergs, Spodris Klauverts, Aina Neboisa, Erna Ķikure]

[[Manas grāmatas kristības pie Zariņiem Engadīnē. Aizbraucu un atbraucu ar Neboisiem (no Melburnas). Bija neredzētas izdarības. Es beigās tiku pie G. kg. viņš grib spēlēt un dejot…]]

24.12.62.

[[Mūsu darba un kopējas svētku svin. diena darbā. Nezināju ka tā būs – bet biju sagatavotā kostīmā (baltā). Bet kas visas dienas kronis Inesei 1. šķir. Honors! Ilsuma kdze. visiem to paziņoja. R. bija iekšā un droši vien dzirdēja. Cik skaisti Inese uzvarējusi! Sēdu viena savā ķēķītī un prieks ar mani.]]

Laimīga diena. No rīta iegāju – durvīs satiku garu un teicu good morning uzsmaidot, tas iznāca viss nedomājot – svētku diena. Pie Ch. g. pamanīju Rob. No sav. vietas uz to atskatījos – liekas satiku tā skatu – bāls nopietns un tāls. Novērsos. Stāvēju, satraukta. McInta kaut ko tina – nezin vai prasīju vai viņa tikai teica – „tas Christm. present for you” – Es neko nezināju domāt – tas taisnība vai nē. Es izņēmu savu ‘presentu’ un noliku viņai priekšā. Viņa bija pārsteigta. Paskatījās kartītē. Tad drīz nāca Aina un pusceļā jau sauca „Mrs. Dzelmes daughter has first class honors!”

Es saņēmu šo ziņu priecīgi, bet mierīgi un paskatīju avīzi. Oh! Labi labi tas bija. Es varot, vai esot nu lepna McI. teica. Es teicu jā, bet es esmu jau pie tā pieradusi, es teicu – jau no pirmskolas laikiem. Jauki tas bija. Visu dienu un tagad vēl vairāk šis prieks par Inesei – nu viņai tik daudz goda un iespēju un atmaksas par grūto darbu!

No Rob. man bija kauns. Viņu reiz redz. kaut kur ne tālu, bet viņš nerunāja un neskatījās, tomēr tuvu viņš tur bija, viņš reiz nesa kādu stenc. Mc.I sauca manu vārdu – es piecēlos pieiet pie viņas ar „beg your pardon” – kad Rob. gāja garām un nolika savu nesamo tur blakus kur biju sēdējusi. Otrreiz viņš nolika otrā pusē. Viņš izskatās ārkārtīgi vājš un bāls un es nezin ko viņam gribētu darīt – un nevaru nekā.

Pusd. laikā gāju uz Oxf. Street nopirkt citas zeķes, tumšas nelabi izskatās pie baltā kost. Kad es izgāju Rob. laikam bija pie Fejas – viņš tur daudz šodien bija un runāja.

Pusd. nākot no Oxf. Str. redzēju Pegiju nākam un ejam iekšā un pēkšņi redzēju Rob. tālāk aiz viņas nākam. Viņš paskatījās uz mani – it kā smaids būtu kā nebūtu – es nesmaidīju. Viņš iegāja blakus vol. durvīs. Negāja lifta telpā, kur es tūlīt gāju. Es uzgāju pa trepēm, viņš tūlīt ienāca un Fejai prasīja peniņus zvanīšanai. Es stāvēju savu parasto – mūmijas stāju.

Tad viņš visu laiku vēlāk trieca aiz mug. pie Fejas, Normas, Dač. Tad pēc diviem beidzām darbu un tur rīkoja glāzes pudeles un sīkus uzkožamos. Rob. klabināja rakst. mašīnu Fejas vietā un sākumā neņēma nekādu dalību, lai gan jau tika saukts un Irisa ar viņu runāja. Tad Pegija prasīja man – vai es tepat Sidn. pavad. svētkus, viena pati? – es teicu – Sidnejā. Jā Sidnejā. Nezinu – viena vai nē. Jutu ka Rob. šo sarunu noklausījās pagrieztu galvu.

Un tūlīt viņš aizgāja uz Ch. galdu – dzēra tur un runāja ar Irisu. Pavisam draudzīgi un jauki, nesk. ne reizi. Mazākais ne tās dažas reizes kad mans skats ātri tam pārslīdēja. Es pūlējos – neskatīties. Citādi man nebija ļauni, tikai ja viņš varbūt mani nicina – es domāju, no piektdienas. Tur par kādu traku – bet tā jau nebija, nebija. Tad ienāca ar garais. Vēlāk R. nostājās pie galda iepr. spogulim, tas ir – viņš bija uz durvju pusi vairāk – arī Irisas tuvumā. Bet vēlāk viņš bija pagriezis tai muguru. Tad viņš arī dzēra. Bet vairāk alu. Dzēra diezgan izslāpis – vienmēr drūms, lai arī [..] smaidīgs – viņš ir izmocīts? Es uz viņu varēju skatīties spogulī. Bet es to nedarīju. Un tad – viņš laikam arī to atklāja – ka viņš mani varētu redz. spog. bet es tad uzrāpos sēdēt uz galda, kā daudzi. Es tikai redzēju tad viņa rokas. Tagad man jādomā – kā es varēju tās redzēt tik mierīgas. Ko viņš darīja, ka arī nekā nedarīja, pūlī kur viss žestikulēja. Feja ar Carmeli dejoja Charlstonu un es viņu galvām uzliku dekorējumu no Sherlijas dāvanas, ko tai nedevu, jo nebūtu bijis labi. Abām šīs galvas dekorācijas patika.
Lielā Feja bija iedzērusi un izskatījās ļoti skaista –

Reiz garais uz mani skat. un es satiku viņa skatu. Un to pašu nezin vai nenoķēra Ch. jo viņš bija norūpējies un pusdusmīgs, man pretī pie loga galda. Garais tur vēl pagrozījās bet es vairs neskatījos. Ienāca arī Ronis – tas arī redz, ka esmu kārtīga sieviete. Nē! Varbūt pārcels drīzāk uz kādu labāka samaksas šefti!! Redzēt viņš mani redz labāk liekas no tās reizes, kad viņš mani bija redzējis townhalles stac. kur gāju laimīga un lepna.

Jā – un tad tā partija tikko iesilusi – beidzās.
Es sēdēju vēl turpat uz galda. Vairums pēkšņi bija pazuduši un Rob. nosēdās pie tā paša galda aiz stenciliem – viņš iznāca man tagad iepretī. Es pēkšņi nenogāju nost. Bija vēl it kā partija – un bija beidzot tā – it kā viss liekais nokritis – mēs atkal viens pret otru, klusējot un gaidot.

Tad redzēju viņu ielenca Feja un Dač. laikam glābt un es manījos no galda nost. Un tad arī projām. Viņu vairs neredzēju. Arī garo nē. Lietus lija.

Vēl aizejot visiem saucu Mery Xm. Pie savas vietas Irisa atsaucās pakojoties aiziešanai, pabāla – bez giglīšanas. „Have a good time” viņa teica, viņai bija kāda liela četrkant. dāvana ar zilu? Laikam ar zilu pušķi. Tā pirms tam bija redzama kaut kur pie Lielās Fejas vietas. Varbūt tā bija Rob dāvana Irisai.

Mana dāvana no viņa bija tā apsēšanās pretī –––––- „Mūs nekas nevar šķirt!” Tā mēs spēlējam.
Bet – esam jau izšķirti, esam pavisam citi, kā bijām. Kur tas laimīgais drošais charmingais zēns! Skumjš un bāls un pazudis.
Ko man darīt? Neko, neko, neko – visi stāv sargos kā mūris! Lai tikai es nebūtu uz to pusi! Vai tas viņam tiešām tikai ļaunu nestu?
Vai viņš Irisai? Ko viņš ar viņu darīs? Vai viņam nekas cits nav jādara, kā jāatrod girlfrienda?

Visam pa vidu bija tāda lieta: Spānis niekojās ar Dač. rakstīja kaut ko uz zīmītes – spāniski! Neviens nelasot spāniski. Vai varot kāds lasīt spāniski – McInta sauca. Es – teicu jā jā jā. Viņš pienāca ar zīmīti pie manis. Es bez kavēšanās lasīju „I love you too much” – visi lejā iesmējās skaļā smieklu šalkā. – Bet tad es mazliet nokaunējos. Bet – tas vis bij joks. Vai viņš varbūt dzirdēja manu diezgan skaļo lasīšanu?
Iespējams. Ļoti iespējams.

Un kāpēc es lasīju „too much”? Man būtu bijis jālasa – very much! Bet tas too much ir tas, kas mūs pazudina. Varbūt tas tādēļ izskrēja man pats no sevis – un varbūt viņu skāra.
Bet viņš jau tad bija viens, prom no visiem, stāvēja tur klusām rokām.

25.12.62.

[[Gulēju mierā. Piecēlos mierā – bet tad bija jāiet pie saimnieces iedzert vīnu, vēlāk spēlēt un ēst lieliskas pusdienas.
Pēc tām – nogulēju saldi savas 3 stundas. Iegāju vēl spēlēt – atnāca Gailīte. Nopļāpājām pāris stundas pie tējas un zuša. Tagad 10 p.m. Līst visu dienu. Sapnī redzēju Ro, kas gāja garām ar savu lielo aci –––––]]

Roze smaržo pie deguna. Balta uz galda. Mumfordi ir atrakstījuši. Palasīju Weskeri – un nedaru nekā. Jūtos dzejiski! Pietiek!
Tas ir tas no kā viss rodas.

Domāju vēl par mums: Ro un mani. Kā viņš vairs nekustējās no tās vietas kur bija pretī man spogulī – lai arī mēs redzējām tikai daļu, rokas – Ak mēs gluži trakie! Un tad viņš apsēdās pretī. Un tās bija uzvaras pilnās beigās – pasīvais Roberts – ja nav cita, ja neļauj neko citu – mēs stāvam kā pieminekļi viens otram pretī.

Cik labi, ka daudzi cilvēki vēl manus darbus nav lasījuši. Tiem mana grāmata būs ko vērts. Un tā būs labāka, kā tiem, kas lasījuši stāstus izstieptus, izkaisītus avīzēs.

Kaupmanis neesot neko lasījis! Fabulous!! Tagad viņš teica – es tik brīnišķīgi pareizi tur rīkojoties ar laikiem, tā kā teikts un izskaidrots tautas gara mantās vai kur tur! It kā es nezinātu latv. valodu! Viņš tur vēl par šo to dabūs brīnīties, teorētiķi, kas nekā neredz dzīvē un visu meklē ar likumu rakstos.

10 p.m. Gailīte bija te – daudz pļāpājām. Viņa prātīga vecenīte.
Bet – diena ir notērēta ar šiem te un ar viesi un rakstīt, neko zīmēt, neko citu – es vairs nevarēšu. Izgulēties arī vajag. Tas gluži labi manām diezgan satrauktām dienām pa vidu ielaist kādu ar ēšanu un gulēšanu.

Tu un Tu, miegā un nomodā, klātienē un prombūtnē
Ar savām acīm debesis aizsedz un atsedz.
Tavs gars un mans kā divi virves
Kas karājušās gaisos
Ko pēkšņi vēja brāziens sasviedis kopā
Kas savijušās, sagriezušās viena ap otru
Un zina, nojauš savu spēku, daiļumu
Pilnību, šai savijumā
Bet kam jāatraisās, jo tāds ir likums.
Mēs neesam tās virves, kas drīkst savīties
Mēs karājamies katrs citos dzīves gaisos,
Mums jāatgriežas, jāatvijas, jāatšķetinās
Un jāatvirzās prom, lai nekad vairs 
Nesatiktos.

Tavs gars un mans, apmiglojis mūsu mirstīgās acis ar savu nemirstību un mēs neredzam savu ķermeņu mirstību. Tu neredzi manu! Man savu ir viegli neredzēt. Savu mirstību ir vieglāk neredzēt kā redzēt. Bet Tu neredzi manu mirstību.

Vaina nav Tevī ne manī. Vaina ir likumos, ko cilvēki sev gatavojuši savai vieglākai dzīvei. Chaoss lai nebūtu. Chaoss lai nevaldītu – ja arī jāzaudē kas liels kādreiz, likumi ir vērtīgi, tie glābj tik daudz. Droši vien tie glābj arī mūs – Tevi un mani.

Tikai kaislību, ko izsauc ķermeņos gara iekvēlošanās pēc tuvuma, tā kaislība ir tik liela, tik grūt tai mirt pēc likuma pavēles, ka mēs nolādām likumu.

Tikai vienu dienu, kurā atpūsties mierā
No valdīšanas pār savām vēlmēm
No trako zirgu nebeidzamās valdīšanas
Tikai vienu dienu atpūsties saulē,
– Valodā, smieklos, acīs, rokās
Kas piekusušas valdoties, būtu rāmas
Un maigas un pieticīgas,
Netvertu nekā, tikai atpūstos tuvu
Tikai būtu tuvu, tikai smeltos spēkus tuvu
Un attālinātos ar mieru bijušas tuvu. 
Nē, nē. No asiņu dziļumiem sitas spēks
Kas gāztos kā vilnis
Kā izmestas zivis krastā mēs slāptu šī viļņa
Bet tas satiktu mūs un noslīcinātu – 
Vilnis noslīcinātu zivis.
Ne vienas dienas, kur atpūsties mierā.

26. 12. 62.

Visbrīnišķīgākais kādā (nenovēršamās, tas ir nemeklētās un pēkšņi atnākušās) mīlestības norisē ir bezgalīg, neierobežotā saprašanās bez vārdiem, bez katra parastā valodas veida, jūt visu no skata, no soļiem, no katra viena un no nekā pāri attālumiem.

Mēs nedrīkstam skatīties viens uz otru –
Jaunas pasaules veras
Un mēs krītam gāžamies viņās
Ne tur palikt ne ceļa atpakaļ zināt
Mēs ejam jau dienām un dienām
Viens otram garām ar nolaistiem
Acu plakstiem
Kā mašīnas kas satiekas naktī
Un tomēr pastāv briesmas
Mēs klupsim, mēs ieskriesim viens otrā
Kā mašīnas naktī, kas atstāj ugunis nesegtas
Nespējam nosegt tās pat aizverot plakstus.

Bij viesības mājās kur tikām uzmanīti
Kā divi politiskie, kam sargi pie sāniem
Nepārmīt skatu
Ne vārdu, ne zīmi mazāko dot.
Stāvējām katrs savā
Telpas malā, ne ceļot galvas,
Ne pagriežot sejas
Tur kur zinājām esam viens otru
Nezinot tā kur skatus likt visu 
Garo ciemošanos laiku 
Pēkšņi mūsu acis satikās spogulī
Izbailēs novērsāmies
Bet tikai tik daudz, lai acis neskārtu
Acis, atstājām
Mēs spogulī savas rokas
Un auklējām viens otru tā
Visu garo viesību laiku.

Tu liktu savas rokas uz manām rokām
Un piespiestu nekustēties
Dzertu un dzertu ik vaibstu
Es Tavu Tu manu
Paturot mūžos kā iededzinātu
Un tad mēs ietu
Šī brīža alkās mēs nīkstam
Jau dienas bez skaita
Ļauj likten šo brīdi
Lai varam iet
Jau esam kā pamiruši
Ļauj zināt lai varētu aizmirst.

Good Heavens, we have to meet so we could say good by!

Varu aizvērt un atvērt acis
Tava seja no tā nemainās
Tā stāv man tuvu
Kā redzēta simts dienās laimīgās
Un baiļu pilnās
Tā stāv man tuvu klusumā
Saistās ap mani saitēm
Kā simts vēju šūpām ap koku
Kas dreb tūkstošu lapām.
Tava seja stāv man tuvu
Ne to satvert un izdzert lūpām
Ne atstumt prom
Kā ēna tā nāk man līdz
Tā dzīvo man tuvu
Paveras smaidos, stingst skumjās
Savā sargpostenī man tuvu
Ko viņa apņēmusies
Es nezinu, drebu kā koks
Tūkstoš lapām,
Un varu vairs dzīvot tik tā
Ka atkal un atkal no jauna 
Atrodu to sev tuvu.

Eju jau mēnešiem ilgi
Tā it kā šī dzīve būtu jūrmala
Pēc vētras ar izmestām zālēm
Krastā, zivīm beigtām, jūras
Zvaigznēm, kas sakalst un trūd
Un garo gaisā
Kā dvinga gar jūrmalu, kur
Man jāiet. Turp jāiet un atpakaļ.
Un beidzot – projām. Reiz projām.
Atgriežos atgriežos vēl
Zinu aiz izmestām trūdošām 
Zivīm aiz glumām aļģēm
Kur ūdens putas slēpjas
Ir dzintara gabals
Kā saule.
Tas delnās iekļautos tas
Pieliptu krūtīm, kā saule,
Ar jūras valgumu un
Debess stariem siltiem.
Bet melni putni laižās
Un staigā gar izmestām zivīm
Milzīgi putni
Tie nezina kur dzintars zvīļo
Tie vēro mani un
Klups, norīs aiznesīs to,
Tikko es liekšos to aizskārt
Kā jūrmalā
Kur vētra izsviedusi dziļumu –
Kas sakalst un trūd
Zem jūrzālēm slēpies
Saules dzintars dus
Nevaru aizskārt to.

27.12.62.

[[Atkal darbā. Igauniete gaidīja lejā – lielu notikumu – saķert puiku – bet es esmu ievīta tādā pat lietā. Tikai es domāju – ar mani bij citādi. Bija jau bija. Bet – cik cilvēki ir izsalkuši!]]

Mana grāmata grām. veikalā izskatījās gluži jauka. Kalači teica – ejot labi. Nu redzēs, redzēs!
Citādi – nedroša diena. Uzvilku melno kleitu, un tad istabā jūtos labi, bet tikko kustu ārā uz ielas – nejūtos tik labi. Ielai kostīms, tā man ierasts, vai arī pareizāk ielai pieskaņota kleita.

Pusd. laikā, kā nu jau vai ikdienu – Ron. stāv pie savas mašīnas. Šoreiz ne tik smaidīgs – bet vairāk norūpējies. Sveic. Vēlāk viņš pāris reizes kaut ko meklēja pa mūsu kastēm – reiz bija pavisam tuvu pienācis – Rob. arī bija iekšā. Kaut nu mani pārceltu uz to labo vietu, ko solīja. Rītu jāģērbjas ielai – vai baltajā kostīmā vai.

Rob. staigāja braši. Reiz jau pienācis bija ar gumiju kasti, es to neredzēju, Feja tur bija, tā prasīja, vai viņš ņems, jo viņš stāvēja un reiz jau meklējās tur – bet es biju tik izmisusi, ka es aizgriezu galvu pavisam sāņš – un viņš metās pa durvīm ārā. Feja tikai nosauca – vai viņš ņems – viņš neatbildēja un bija jau prom. Varbūt tā biju es. Es tiešām izmisusi griezos prom.

O, dearest boy, kas gan viņam ar mani ir ko cīnīties – īsta lady! Varbūt tā vajag. Mūžam kaut kas ko nevar izvest un izprast. Viņš šķita saņēmies un drošs. Bet pie citām meitenēm viņš neiet, tikai gandrīz pie Fejas. Visa jūsmīgā amizēšanās un triekšana ar visām – ir pagalam, visas skumjas.

Pēcpusd. viņš atkal dīdījās ap Feju. Es pāris sāņus skatu pacēlu nejauši, bet mūsu skati nekad nekrustojās – esam vai spēlējam – svešus. Laikam jau neesam. Tikai mazliet acis viņa sejā iemetot – viņš tik mīļš šķiet, gribētos viņa labā ko darīt. Bet – neko nevar. Viņš klepoja atkal. Man bail vai viņa plaušas ir kārtībā, viņš jau tieši pēc tāda izskatās, kam sanatorija būtu vajadzīga.

Lielais bija ar draugiem un Feju – ēd. zālē lai gan tā bija ļoti tukša. Pat kāršu spēlmaņi nebija. Lielais noņēmās ar mazu puiku kas tur bija ienācis. Viņš runājās un runājās un atnesa viņam kādu gardumu, beidzot pieveda pie sava galda.

Vai vecenes pie mana galda – neskatījās norājoši uz mani? Es jau tikai pavēroju spēli ar bērnu. Bet Grinberga arī mani vēroja? Hm? Varbūt viņi tur ko nojautuši? Viņa teica „nedz. vārdu – mīl bērnus”. Nezin nezin vai tām vecenēm nav kas aiz ādas. Jo pag. reizē viņa Ilena teica – viena no mūsu meitenēm reiz raudājusi – (īsi tumši mati?) un teica to tā it kā es varētu zināt – kādēļ? Es nezinu. Varbūt Irisa. Varbūt Dačene.

Jā – bet Aina laikam lenc vēl Rob. Aina bija atturīga – bet neko daudz. Viņa palika rindā stāvot, kad gāju lejā un tur igauniete tā uzcirtusies, uzpūderējusies tiešām burvīga (vecenīte, jaunāka varbūt kā es), gaidīja to un atkal satrūkās no manis, to tik labi viņā var redzēt, ka viņai saraujas acis. O – šīs sievas šīs izsalkušās sievas! Es gan nebūtu ticējusi tam visam, ko atklāj tagad šī pasaka ar Rob. Viņu tak ķer no 10 – 100 gadīgās un bez mitas un stājas. Varbūt tiešām viņa glābiņš ir tāda Feja. Nabaga Rob.!
Feja tomēr dejoja ziem. sv. sestdienā tā – ka varēja redzēt – trakums iekšā tāpat arī tur – tikai nonīcis no valdīšanas.

Ko rītu varētu izdarīt? Satikt reiz Rob? Izrunāties? Kāda tam nozīme? Es gribētu runāt ar viņu katru dienu. Man tas atklātu tik bezgala daudz materiālu. Bet – es nedrīkstu jaukt gaisu. Vai viņš jau mierīgs? Droši vien nav. Un nebūs. Līdz pavisam kāda to paņemtu.

Ar garo arī tik labprāt iepazītos – šodien viņš izskatījās sevišķi maigs un labs, vel vakarā mazliet redzēju aiz durvīm noejot. Iekšā viņš nenāca.
Varbūt viņš atceras manu skatu – un tas ko nozīmē. Vinš skatījās sv. sest. un es uztvēru to. Protams – tas ko nozīmē.
Kā man gan iet! Un ja mani apskatītu tuvāk – vai viņi visi nebēgtu? Bet M. E. un G. ir apskatījuši tuvu – un tie ir gatavi uzsākt deju.
Aizvakar vēl Gail. par Egl. teica – „nu tas ir pavisam traki. Jums tik mazāko zīmi un tad ietu vaļā.” Bet viņa sieva esot pat uz Klauv. Katīnu greizsirdīga!
Man jāsatiek G.

Ko raksta šī diena debesīs
Ar stariem, ar zemes dūmu un cilvēku domu
          Atspīdumiem?
To nevaru lasīt
Man jumti pār galvu.
Kā trusīši kastē
Godīgi graužam papīru lapas.
Ko raksta šī diena, vieno
Atvērusi acis starp gadsimtiem
Iekļāvusies kā pērle viņas majestātes
          Kakla rotā
To zilēs un lasīs pēc gadsimtiem.
Ko raksta šī diena
Nevaru lasīt – jumti pār galvu.
Kā trusīši kastē
Godīgi graužam
Noliktos papīrus.
Ko raksta šī diena, diena
Starp gadsimtiem?

Cik skaisti ziedi man ir istabā – viņi ‘izskatās tik skaisti!’
Xmas buš ar skujiņu un baltās margrietiņas ar skujiņu.

Ko rakstīja šī diena debesīs
To es nedabūju lasīt,
Jo bija jumts pār galvu.
Bet es lasīju citu – to 
Ko viņa rakstīja cilvēku sirdīs
Tik daudzu ceļi krustojās ar manu.
Un varbūt ka ir vel kādi, ko es nezinu.

Man šķiet ka lielais būtu kļuvis ‘apskaidrotāks’ vaibsti nav tā sarauti, kā viņam mazliet bija, tādā mazliet skābā vaibstā. Tagad viņa seja mierīga un maiga. Arī balss labāka, vakar runājot ar bērniem. Man viņš tīri labi patīk – viņš šķiet tik silts un labs (laikam viņš tomēr reiz bija iekšā šodien, jeb tas bija vakar tomēr) viņš ir tik lēns. Un Rob. ir ātrs, kā liesma, kā balta liesma un vējš.

Viņi īsti pretstati – arī izskatā, Rob. seja kalsna, acis gaišas, Geffry (nezin vai to nesauc) tumša, apaļīgāki vaibsti, acis tumšas.

Mana sirds, kas gadiem, gadiem un gadiem, nav jutusi labvēlību, mīlestību peld kā ūdens puķe šinī siržu labvēlībā – garais, Rob. arī R. piedalās ar kaut ko.

Viņš aizdrāzās kā nelabā dzīts, kad ieraudzīja mani, tik izmisuši aizgriežam galvu! Ak, mīļais zēns – viņš ir tik jūtīgs un smalks un labs, kā viņš var dzīvot šinī apkārtnē dienu pēc dienas? Un vecenes gaida to? Oh, ne vecenes, sievietes! Un viņš mīl sievietes. Tas ir labi. Ja viņš nemīlētu – tad nebūtu labi.

28.12.62.

Iedevu dien. gr. Robertam! Sirds tomēr atraisīta, it kā būtu izdarījusi labu darbu! Plašuma, plašuma vairāk mums jāņem savā dzīvē! Manu grām. kāds korporelis esot atnesis atpakaļ un apmainījis pret citu! Kaupmanis grib izgudrot vai es rakstot ‘grāmatu valodā’ vai nē??!!!!

Izdarīju atkal vienas muļķības. Gudroju ilgi (patiesi varbūt 2 mēn. esmu to gudrojusi). Darīt to – nedarīt? Un tad ienāca prātā kāds dzejolis, kas rakstīts ir vienā izdevumā virs Lista ‘Mīlas sapnis’ – tur ir teikts – dod, dod, dod tai sirdij kas Tevi mīlējusi – jo rītu Tu varbūt velti raudāsi pie kapu kopas (apm). Un man tas bija jāpārdomā – kādēļ tik bailīgi mēs dodam? Es pati šoreiz nezin ko viņam nedarītu par to, ko viņš ienesis manā dzīvē un bez tam – tik daudz cietis un nenokavējis ne brīdi mesties atkal jaunās un jaunās nepatikšanās.

Es izgāju varbūt lai viņu satiktu – apstājos pie Kaupmaņa – jo kur lai es palieku, ka es izeju ārā? Nav ne kur ko darīt, kur es to varētu gaidīt? Pie telefona? Bet tad man jāzvana. Pie coca cola pudelēm – tikai mirklis un tad tās jādzer.

Un – kā es tur biju, tā ienāca no lifta viņš. Es redzēju ka viņš mani redzēja.
Viņš jau ienāca arī pie mums vēl pēc tam – bet mazāk un ātri izgāja, un īsi bija vēl pirms beigām vienu reizi. Man viņa žēl, viņš to nebija pelnījis – un es zinu, ka viņš tomēr cieta, lai kā viņš maskējās un saņēmās.

Bez tam šorīt es tūlīt no Ainas redzēju – ka tie sievieši pie viņa neko nav panākuši, viņš droši vien nemaz nebija bijis un viņas ievērojis, bet viņš jau bija reiz saukts un runāts iet kaut kur. Tā tomēr ir atteikšanās ko es no viņa prasu – un vidū nedodu nekā.

Reiz pirms pusd. prom uz pusd. ejot viņš vēl reiz ienāca iekšā – es gāju aiz citām – viņš neskatījās un tomēr skatījās un tik vārīgi izmocīta ir viņa seja un tik bāla un vāja ka man viņa bezgala žēl. Es viņu atgrūžu, atgrūžu, atgrūžu. Un tagad atkal – nē, es domāju. Es paņemšu to dien. gr. un vienkārši ieiešu pie viņa iekšā. Gribēju darba laikā, bet nespēju. Tad kad bija zvans, siev. stāvēja rindā un gāja prom un mani neviens neko lielu nevaktēja, visi pazīst. bija prom, kad es šāvos iekšā – jo es domāju, ka tas būs kaut kas tik neparasts, ka to neviens netulkos kā iešanu ‘pie viņa’ kas redzēs, bet kā kādu uzdevumu vai vajadzību.

Es redzēju, ka viņš raksta savā vietā. Kad viņš ir kaut cik labās cerībās, tad viņš raksta mūsu istabā pie loga.
Es iegāju. Bet tur viņam blakus pie otra gald. bija garā maigā meitene. Es sadurstījos – bet es – negribēju iet atpakaļ. Es laikam jau atgriezos – un gāju atkal. Garā meitene piecēlās it kā uz prom iešanu. Bet viņa turpat palika. Es piegāju un noliku viņam priekšā dien. grām. kurai iekšpusē bija ievērts zariņš Xmas buša. Viņam priekšā bija lielās pap. loksnes kā Inesei un viņš rakstīja ka švīkst – jo viņš mani nemanīja līdz es noliku to grām. „Its for you. Happy New Year.” Es teicu un meitene noskatījās – kas tas ir ko noliek. Viņš protams bija ārkārtīgi pārsteigts un stīvs no neziņas – viņš pacēla galvu un arī pasmaidīja „thanks a lot” – es jau tad apgriezos un gāju.

Ko es varēju darīt? Jānogaida kamēr meitene aiziet? Bet tad viss ņemtu noslēpumainu virzienu. Kaut tik viņa nebūtu pagāns izlasījusi kas bija rakstīts Diary – bet to viņa droši vien izlasīja, vienalga. Visai maigi tas nebija. Bet par visu to, ko es viņam esmu pāri darījusi, par to skriešanu turpat greizsirdīgā garā dēļ, par to stāvēšanu un gaidīšanu, par staigāšanu bodžija drēbēs – O, par visu to man nav jābēdā par sevi ko teiks? Protams stāstīs un čukstēs. Kaut tikai es nebūtu bijusi tik ātri asa – bet tas varbūt tomēr bija labākais tonis. Cita jau nevarēja būt. Tikai tas skuķis – tas tur bija un viņš droši vien nezināja ko iesākt. Labākais ja viņš būtu paņēmis to grāmatu un gājis tur ārā, bet – viņam tur bija iesākti gari raksti.
Vienalga.

Tā tad tomēr Feja viņam ir teikusi un varbūt tas ir kādēļ viņš raksta. Varbūt viņš pats jau agrāk to ir darījis. Pēd. laikā jau es viņu šad tad redzēju rakstam.

Lai tur kas – tas viņam ļoti palīdz. Šīs jūtas ir kaut kur jānodabū nost. Un tas ir labi ka viņš raksta. Tikai es nevarēju pateikt – lai dzer pienu. Nu – varbūt šis mans solis tomēr viņu iepriecinās. Es ceru viņam būs labāki svēti kā bez tā ––––––-

P.S. kad nācu no Rob. – man priekšā gadījās garais – viņš neredzēja mani, neredzēja no kurienes es nāku un aizsedza arī citiem to redzēt – tur bija vesels bars zēnu (ap coca co. apm.), tie skatījās kā es laužos uz priekšu un netieku jo lielais gāja lēni – man liekas ka viņu sejās bijis apm. tādi vārdi „O apskaties kas Tev iet aiz muguras” viņš laikam atgriezās kad es jau iegriezos uz durvīm un spruku prom. To visu dienu netiku redzējusi.

Ronis ienāca ‘smalki noģērbies’ pie Ch. Tad sweeti teica „attention girls – well – a happy new year to you, thats all.”

Mēs teicām arī happy new year. Izejot viņš varen smaidīja – kad es ‘sajūsmā uz viņu noskatījos’! un vēl smaidīja un izskatījās varen labi, tik labi kā vēl nekad nebija izskatījies. Vajag pielikt uguni pie papēžiem – tad sāk mācēt iet.
Savu blondo neesmu Towh. redzējusi, apvainojies!

Varbūt tikai tagad Rob. sāk apjaust kas tas ir – būt vecam. Tas ir ne apjaust – bet kaut ko noprast – ka es nepiederu vairs dzīvei tā kā viņš –

29.12.62.

[[Mazliet šopīts – nauda prom.
Mazliet spēlēts, mazliet dzejots, mazliet atpūta ņemta.]]

Tagad kā vai kā velk sāpe – kā es to izdarīju ar to grāmatu dāvanu? Vai es kādu neapvainoju un vai es sevi nepazemoju? Parastā sāpe!

Un man jāsaprot – tas ir mans temperaments kas mūžam nodauzās jo ir par strauju, par lielu, par citādu lai būtu mierīgs priekšrakstu robežās.

Vispirms jau izmoka mani cīnīdamies un mēģinādams šiem priekšrakstiem paklausīt, tad viņš tomēr to nedara, nevar darīt – negrib darīt! Viņam vajag to – savu! Un kad tas izdarīts – viņš baidās un cieš – ko būs nodarījis citiem un sev? Jo pasaule arvien visu citādi uzņem, pārprot, sagroza, vazā apkārt un ir citāda – iznākums ir citāds. Bet – es nevaru nedarīt – savu!

Varbūt tas ir tas, kas mani dara par to, kas es esmu – cilvēks ar savu seju, indivīds – personality. Tas rada manu garīgo spraigumu, vielu darbam. Tas rada naidu un mīlestību man apkārt.

––––––––––––

Šī pasaule kurā mēs neieiesim –
Jo kopīgi mums jāver tās durvis
Bet mēs to nevaram darīt
Cilvēku miera labad
Un arī mūsu pašu miera labad
Jo šī pasaule būtu nemiers
Tā būtu kā stikla bumba
Kurā atmirdzētu brīnums
Bet tā plīstu un
Stikla drumslas sāpētu mums pirkstos
Varbūt pat acīs.
          Ne acīs! Tavās acīs
          Kas ir pasaules pašas par sevi
          Ar debesīm, mākoņiem un lietu...
Šī pasaule kurā mēs nekad neieiesim
Jo mēs būsim tik prātīgi neatvērt tās durvis
Šī pasaule ir tik skaista
Ka viņas tuvums, kas ir aiz neatvērtām durvīm
Un silst un staro tām cauri,
Šī pasaule ir tik liela, ka tā liek justies mums
Kā nabagiem un plukatām un
Muļķa Antiņiem kas neuzdrīkstas
Un nezin un nesaprot
Un gaida kur tos aizdzen
Kur tos mierīgi aizvada
Nosprostotā takā kā aitas
Un kā jērus un kā stulbus aunus.

––––––––––––––

Ja nevari iet, ja tik grūti iet,
Ja nevari vairs pat parāpoties –
Tu celies spārnos un lido
Pār savām sāpēm dejo un pār otra
Ar spārnu vēdām aizskar
Tā skumjo vaigu, izvilini smaidu
Lido, lido, dejo ar spārniem gaisos.
Ja nevari vairs iet – 
Celies spārnos un lido.

––––––––––––––––––––––

Reiz atļauj tā no sirds par Tevi izrunāties:
Tu vairāk gars kā cilvēks šķieti
Pār Tavu seju acis pāri līst
Pār visu seju un nav nekā cita
Tikai acis, acis, kas ķer kā lamatas
No seniem laikiem ar bišu
Kodieniem vaigā un jāņogu sarkanumu
Un vēl daudz citām tādām lietām
No senām dienām skan
Jautrās balsis:
„Acis kā telēni” – tās saka
Ar labo joka un nopietnības
Maisījumu
„Tev acis kā telēni” – man jāsaka
Un tas nav par daudz.

Tavas nosarkšanas karsto dvašu
Kas iesitās man sejā
Kad Tu pie manis atnāc
Un nevērīgi labrīt saki
Tavas nosarkšanas karsto dvašu
Es izdzeru kā mežs mākoni
Kā iela ūdens ratu šalti
Tavas nosarkšanas karsto dvašu, 
Man šķiet es mirklī pazaudēju
Bet sevī to pazaudēju
Un tur tā mūs milža spēks ir nolikts.

Atkal vienu vēl reizi, ko es esmu jau kādreiz teikusi – un aizmirsusi: mīla rada pretmīlu. Liesma iededzina. Bet kā tas nāk, ka es agrāk tik daudz reiz esmu piedzīvojusi pretējo, ka pieņēmusi to par likumu? Ir tomēr kāds priekšnoteikums – ir kāda apslēpta simpātija bez kuras liesma nevar radīt liesmu. Jeb tomēr var? – Ak, vienkārši – kāds degot var kļūt tik skaists, ka viņš iesilda otru. Es to rakstu sakarībā ar lielo – viņa uzmanība mani noskaņo labi pret viņu. Bet mums ir kopējs piedzīvojums – tas spēlētais-svilpotais valsis. Un arī neliela simpātija, kad redzēju to pirmās reizēs – viņš šķita mazliet pievilcīgs, tad dzirdēju, ka viņš bijis Amerikā vai kur –

Jāatzīstas, tagad it kā salīdzinājumā ar lielo un varbūt ar Gu. Rob. šķiet vēl jaunāks un viņa jaunums nāk vairāk prātā nekā viņa nobriedums. Man šķiet – es tagad varētu aiziet ar vieglu sāpi. Bet kā būs dzīvojot un kā būs viņam?

Abas ‘meitenes’ Feja un Carmele – droši vien dejoja Rob dēļ visvairāk. Un abas dedzīgi sprauda matos rotas, ko es tām devu. Tā tad – tik pretī man viņas nemaz nav. Droši vien ir tikai nobijušās no tā nesaprotamā spēka, kas manī redzams vēl ir.

30.12.62.

[[Svētd. Gulēju ilgi. Tad tīrīju māju – tas ir ārpusi mājai – istabas vēl vairāk jātīra, bet ir jau svētku sajūta. Vientulība – bet tā nav nekāda vientulība ka zinu tik daudzus pie sevis!
Inese ar Im. atbrauca – atveda puķes no mājām – te man ir tagad bezgala daudz 7 trauki te, 3 In. ist. Bijām Manly Beach. Saimn. mani aizveda uz Balls Head – gribu būt jauna un skriet. Nezin kādēļ dom. par lielo.]]

Diena atnāk ar Tavu atnākšanu
Pret rīta krēslu Tava klātiene ir
Kā kalnu strauts pret klinti
Kas krīt no augstumiem
Ar vieglu mirdzēšanu.
Tā Tava gaidīšana
Tava sapņu uzticīgā atvēršanās
Bet kad beidzot atnākušā dienā
Satieku es Tevi ātrā garām ejā
Vai tai retā brīdī kad Tu atlauzies līdz manim
Simtiem sprostiem cauri
Pāri liktiem šķēršļiem
Un Tu beidzot stāvi
Dzīvs man blakām
Cauri gaisām jūtu Tavus pulsus
Esi Tu kā karsta maza saule
Un pēc gravitācijas likuma
Kā planēta es sāku joņot ap Tevis.

Mieru un kafijas smaržu 
Atnesa svētdienas rīts
Šīs maigās lietas
Bet ātri ar tām galā tieku
Uz plaukstiem mūžam
Tavu skatu gaišās liesmas trīs
Un soļu straujumus kas
Visu nedēļu skrējis un skrējis
Kā paisums pienes māju ar
Jūru, ar vētru, ar bezdibeņiem.

––––––––––––––––

Ved mani uz Parīzi.
Zilganās dūmakās maigās
Rožu un gadsimtu 
Un degušu benzīnu dvašas ieelpot
Pieskārties dzīvei
Akmeņiem Senas malā
Ar ikdienas netīrumu kārtu
Un akmeņiem Trokadēro dārzā
Mūžīgā daiļuma skartiem
Caur cilvēka saru un roku
Iekust ļauj Trokadēro 
Dārzā ar elpu no mašīnām ielā
Iekust ļauj Rue de [Rivoli]
Burzmā ar elpu no Luvras.
Tikai sapņos Tu un es projām ejam.

––––––––––––––––-

Nu vaļā atraisījies no visām labām saitēm
Kā akmens gāzties vari
Kur leja Tevi rauj
Vai traka roka sviež
Uz mērķi droša un skarba
Lai kā – Tev gulēšanas vairs nav
Starp mantām pieliekamā
Tu skriesi sitīsies un 
Un atstāsi savas zīmes un pēdas.

Ļaunums cilvēkā rodas, aug, barojas no viņa nelaimes. Nelaimīgs cilvēks ir noskaņots ātrāk būt ļauns. Viņš ir izmisis, spēki viņu plosa, lai ne taptu traks viņš dara trakas lietas un tāpat varbūt top traks.

Dariet cilvēkus laimīgus un Jūs samazināsiet ļaunumu zemes virsū.
Bet lai darītu cilvēkus laimīgus tie ir jāmāca būt laimīgiem.

Tavs gars ir manā ieāķējies
Kā āķis āķī ieķēries
Velti mēs vaļā raujamies

––––––––––––––––––––––––––-

Pilsēta ar kuģiem apkārt un ūdeņiem
Un tiltiem pāri liektiem
Ir mūsu atplēstās rokās iekļāvusies
No pazemes izplūst cilvēku straumes
Kā asins straumes no mūsu krūtīm
Torņos zvani zvana
Kā mūsu asiņu zvani
Mēs esam kopā šinī pilsētā
Mūsu soļi min viņas ielās
Mūsu elpa ieplūst tās 
Elpā aizskarot debesis.
Pilsēta ar ūdeņiem apkārt un kuģiem
Ir mūsu atplēstās rokās iekļāvusies
Viņā izaug, izgaro
Ieaug viņas namos
Mūsu mīlestība,
Mēs ieaugam viņas ielās
Un akmeņos, saki vārdu
Izkliedz kādu vārdu
Lai dzīvo tas neieaugdams
Šīs pilsētas mūros un akmeņos.

Inese un Imants atbr. no mājām – tagad pilna istaba puķu 7 vāzēs In. ist 3 –
Tas satrauc. Tik daudz skaistu ziedu.

Biju līdz šiem Manly beach – arī tur skaisti. Tur es domāju par mazo Ro. Jo McIn. teica – viņš tur reiz bijis. Bet viņa laikam meloja. Kādu jaunu, slaidu pusgaišmati – skūpstīja kāda tumša meitene, uzlikusi savu seju uz viņa sejas, tā ka es to nevarēju redzēt. Man šķita – tas Ro. Un pirmo reizi man šie pārīši kas skūpstās nelikās nepiedienīgi. Bez tam viņa kaut kā jauki bija nosegusi viņa seju ar savu. Es nevarēju novērst acu – es likās nebūtu greizsirdīga ja tas būtu Ro – es jau viņam novēlu laimi. Es skatījos līdz viņa atņēma savu seju un es redzēju ka tas nebija Ro bet cits tamlīdzīgs, viņš paskatījās uz mani cik cieši es to noskatu. Es vairāk nekad nepagriezu galvu turp. Tikai kad viņa gāja prom – un jaunais cilvēks aizejot paskatījās uz mani,. Tas Ro un garais būs izspēlējuši tādu lietu ar mani – ka man nebūs miera. Kur nekad es nepacēlu skatu, nekad neskatījos tā, it kā tie būtu cilvēki, jo tie nebija mani cilvēki, tas ir uz jaunākiem cilvēkiem, tagad es pēkšņi nevaru valdīt ziņkāri, man gribās tos redzēt dažreiz, salīdzināt ar R. un mazliet zināt par tiem. Tas ir traki, tā nevar.

Un tad vakarā saimniece aizveda mani uz Balls head – (kur reiz naktī ar Im. un In. aizbraucām) tur ir ļoti skaisti! Brīva daba, bušs, klintis, krūmi. Tur tik ļoti liela brīvība. Un tur es nezin kādēļ nedomāju par R bet par garo. Es domāju – tur es ar viņu gribētu staigāt un runāties – viņš šķiet bezgala sapņu dvēsele un tas kā radīts viņam – Sidneja no visām pusēm, osta, kuģi, tilti, un tur vidū noslēptais, nomaļais īstas mežonības stūris, savāds ar tumšu skuju krūmiem, savādi drūms, vēsturisks. Es domāju visu laiku par viņu. Viņš tur būtu laimīgs. Un es – es arī. Tikai kā kļūt atkal jaunai! Tas ir traki iesprukt tādās ilgās, vēlēties to, kas vairs nav. Bet – 20 gadus es esmu vēlējusies un cerējusi un beidzot biju pievarēta un padevos ar slimību – bet tagad šie zēni mani atmodina, bet es nevaru izrauties no tā, no kā neviens nevar. O, bet es domāju, ka apklusīšu mierīgi. Tagad man ir bailes.

Meklēt vēl kādu cilvēku! Kaut vienu stundu dzīvot nedzīvoto dzīvi.
Bet – esmu trīs četrus aizmetusi tikko jau kādu ņemšu? Meklēt – G. Tas bija tas gaidījis sen. Bet katru brīdi kaut kas notiek. Es nevaru paļauties ka to vēl varu dabūt. Vajadzētu mēģināt. Tur es nevienam nedarītu pārāk pāri.

Iet rītu līdz ar meitenēm? Es varētu aiziet. Kas tas būtu? Satikt kādus cilvēkus. Tur visi būs un priecāsies. Es noguļu dzīvi. Un tā mani beigās mocīs. Jau moka. Es nevarēju ņemt R. un R. dēļ es nevarēju ņemt garo. Varbūt viņa paša dēļ, mazliet varētu. Bet – te jau nav tādu tukšu sapņotāju, vajag daudz dot un ņemt. Un kādēļ nē? Tādēļ ka tas tā – pierasts, vai nē?

31.12.62.

[[Gads – pilns! Ņems jaunu trauku! Šis bija viens starp 20 gad. – aizgāju šinī gadā no 20 gadu dzīves. Turos gaisos. Nezinu kas nāks. Tas kas ir – ir skaisti māņi. Fata Morgana! Bet – kas man liedz to – veidot par īstenību? 8 p.m. Kidi man atnesa burgundy – izdzērām un viņi visi skaisti aizbrauca uz balli. Jūtos bēdīga!]]

Pēdējā ši gada diena. Gads kas mani izcēlis no vecās ligzdas un šūpo tukšos gaisos.
Istaba pilna puķu – 7 vāzes, katrā cita krāsa, dažās visas krāsas kopā.

Un tad es skatos un skatos un skatos – un tad es domāju – what the hell – kāda vella es skatos? Vai man nav nekā prātīga ko domāt un darīt? Tikai skatīties puķēs? Skatīties ēnās, gaismās, krāsās – krāsās, krāsās. Vai es esmu slinks idiots? – Bet tad es atradu tādu atbildi – ka tas ir gudrākais ko varu domāt un darīt, ka tā ir mūzika, krāsu mūzika, ka tas ir dzīvs daiļums kas plūst manī, plūst un plūst un tas ir tikpat daudz un daudz daudz vairāk, kā kad es gatavoju ēdienu un baroju savu ķermeni un mazgāju un kopju visu, lai mans ķermenis dzīvotu labklājībā, kā godīgam cilvēkam klājas – jā ka šī skatīšanās puķēs ir daudz vairāk kā tas, un tas jādara cik vien to var atļauties – no tā es kopju un baroju savu garu, tie ir viņa vitamīni un tas gandrīz ir – kādēļ mēs dzīvojam, tas ir tas skaitlis – viens, divi vai trīs un aiz tā var likt nulles lai to palielinātu, bet ne otrādi: kop savu garu un lai to panāktu, kop arī savu ķermeni, bet ne – kop savu ķermeni un lai to panāktu, kop arī savu garu.

Pirmā vietā – paskaties uz puķēm un debesīm un tad – dari savu darbu šīs pasaules dzīvei, ne dari savi darbu un reiz par laikiem kad tev nu atliek laiks, paskaties uz debesīm.

Skaistums ir gara barība. Kā citādi tas varētu būt – ka acis ieplēšas un kavējas un kavējas pie šiem ziediem un tā ir laime un piepildījums un ilgas un nemiers ar lai gūtu vēl vairāk, lai saprastu vairāk, lai varētu aptvert – kas īsti notiek un kādēļ šī laime un kas šī vara? Nupat raugos zilajos ziedos – nezin kā tos sauc – kopu tos pag. gadā un liku tur mēslus un tie neziedēja – šogad redzams tie ir to izmantojuši, te atvesti 4 lieli ziedi, tie ir tie čemurliliju ziedi, kas auga celiņa malā uz drēbju šņori p. Kā gan tur izskatās – tur tā mala gar kokiem bija gluži jauki izkopta un šis un tas sastādīts. Kā tur šogad bija un ir? Tos krūmus un kokus un ziedus es tik ļoti mīlēju. Un mīli visu arī tagad. Nevedu papu tur klāt – lai tikai neatņem manu brīvību, lai nesēž uz manas dzīves, lai neizposta mani, līdz es sabruku fiziski un garīgi.

Man jāraksta te visu laiku. Tagad atkal par Ro. Es viņu pamudināju rakstīt. Varbūt viņš to darījis iepriekš. Bet laikam jau nē – tad Feja būtu ko par to zinājusi.

Man jādomā brīžam – vai man to vajadzēja. Nezin – vai vajadzēja? Bet par labu tas viņam nāks. Temperaments un prāts viņam ir. Un viņš to nosistu bītniku lietās – protestējot pret visu, kā viņš jau to darīja pret mani un kā es pati biju gatava darīt, kad satikos ar bezcerību jūtot ārkārtīgo neizpratni, cietumu, bezizeju no ‘lielo’ puses. Man šķita kādu brīdi – cita nekā ar tādiem stulbeņiem (kas pie tam nosaka pasaules iekārtu) nevar darīt – kā dumpoties un spļaut tiem sejā.

Bet ar to absolūti nekā nevar panākt. Bītnikodams viņš nepanāks absolūti neko. Viņš ieslīgs varbūt vēl dziļāk prom nesapratnē no citiem, protestēs, mocīsies un nekā, neiegūs, izņemot beigās delinkensie un jail!

Bet ja viņš katru dienu dara mazu savu darbu: katru dienu uzraksta savas domas, pārdzīvojumus, atspoguļo tur līdzi citus, ja viņš iemācās izteikties, iemācās redzēt – un vērtēt savus pārdzīvojumus, iemācās vērtēt citus – viņš iegūst inteliģentu domāšanu un galvenais – tās izsacīšanas iespējas. Viņš tā stāv jau daudz drošākā postenī. Viņš ir – educated – izglītots, viņš vienu otru noliek pie malas ar to darbā. Viņš kaut ko vairāk var katrā vietā. Un beidzot – ja paveras laime, ja viņam ir kāds talants – tas var tikt ārā, ja ne vienā tad otrā vietā.

Un ja arī tas nenotiktu – viņš tomēr aug – viņš kļūst vērtīgāks – to jau teicu – bez tam viņš kļūst stiprāks, laimīgāks, domas pārdzīvojumi vēlmes, kas to plosītu – viņš ieliek šai rakstā un pakļauj tās sev, nav vairs tik bezpalīdzīgs viņu kalpībā un nemetas kādā lētā un kaitīgā aizmiršanās veidā, to dzīts.

O, tur ir ļoti daudz priekšrocību. Mazs un neievērojams un iespiests mazā darbā, bez sevišķas izglītības – viņš tomēr tā kaut kur var tikt, kaut kas var pavērties viņa ceļā.

Nē – es domāju, tas bija labi iespaidot viņu to darīt. Tikai viens – būtu jāzin vai viņš par daudz neiedomājas, kaut kam netic ārēji, tā sakot – kas nāks un būs un piepildīsies. Iekšēji viņam ir jātic sev – bet ne kam vairāk – kā savai vērtībai, ne tam ka šī vērtība kādreiz izcels viņu goda vietā. Lai viņa dzīve, darbošanās pati kļūtu viņa vērtība, piepildījums, ne tas ko sasniegs. Nevaru izteikties – runāju riņķī apkārt un nav vārdu kā to izteikt īsi un skaidri.

Būtu jāiet uz balli Dzidrai līdz, bet kā to izdarīt? – Laikam jau – ne uz balli. Bet visi tur būs.

––––––––––––––––––

Dzejolis!

Ir trešie ziemas svētki
Kas galdā, kas aiz galda?
Lai paliek.
Bij – trešie ziemas svētki
Bij galdā alus, vīns, piparkūkas
Cietie āboli – (sīpoliņi
Borsiņi, Borsdorferi
Mīļam bērnam daudz vārdu)
Bij logos ledus puķes
Vispār labklājība
„Uz ko spēlēsim”
Kāds vecās kārtis jauca
„Uz cūkām”
„Vai melno pēteri”
Ko citu spēlēt labklājībā maigā
Ar veciem, jauniem, bērniem
Līdz pa vidu
„Uz cūkām,” kāds kārtis salika ar jautru roku
Mēs spēlējām uz cūkām priecīgi,
Bez ļauna.
Uz cūkām jau gadu desmitus
Pasaule nebeidz spēlēt.
Jau izdzertas ir visas patekas
Bet reibst un reibst
Un prāti neatgriežas
Un nenāk pavasars
Neatkausē logus.
Tik samulsušas rokas dala kārtis
Dāmas, kungus, kalpus karaļus
Kas vēros devītniekus tie sakožas kā utis
Uz cūkām, mēs spēlējam
Uz cūkām
Un melno pēteri.

Pār visu to, kas jūk un kopā maisās
Pār masu smagu, mīklainu, pār
Visu to, ko darīji bez jēgas,
Ko citi darīja, kas atkal reizi
Bija – nelāgs nepareizs,
Pār visu to man savu skatu atmet
Tas būs kā dzelzs kas visu saliedēs
Par lietu skaistu
Kas visu pārkausēs un mierā noliks
– Šī diena laba bij ar Tevi.

11 p.m.

Savādi. Par visām tām degošām jūtām ko esmu šogad atraisījusi – man nav neviena ne uz ko paskatīties šī gada pēdējā vakarā. Es jūtos skumji. Viss dotais – neizmantots. Nekādas siltumas un cilvēka tuvuma. Kaut kas neticams, neprātīgs bijis – apmulsušas sirdis ar kurām varēju darīt ko gribu – un nezināju darīt nekā.

Aiz skumjām domas apklusušas
Un neskan.
Tāls bērzs ar lapām ieskanas
Tik skumjš kā es.
Mūžs skumji ieskanas
No pašām pirmām dienām.
Zālē skats noliecas
Pie klusas zemes.

–––––––––––

Mans draugs, Tu putns no zara nolaidies
Caur parku ejot rīta stundā ātrā
Ar mani Tu runā savā valodā

–––––––––––––––-

Neprātīgā sirds
Jaunā sirds

–––––––––––––––––

Tu savās izplēstās rokās
Pacelt gribi šo pasauli
Pret sauli un iegūt to, izdzert 
Viena elpas atvilcienā.
Tavs skats tik drošs 
Ka tas tā var būt
Ka tā Tev dota un dāvināta
Lai tas tā notiktu.
Jau ceļos Tu noslīdzis
Zem viņas svara
Un asara Tev skatā iestrēgusi
Viss rādās citādi,
Bet kā – to nezini un zināt to Tu jūti – 
Izbailes.

–––––––––––––––––-

Tavs melnais džempers, baltā apkaklīte
Un šauras bikses, slaidie kurpju purni
Tie iet pa ielām tūkstošiem
Bet skats Tavs gaišais
Ar skropstām aizsarmojis
Tas Tavs ir vien, viens 
Ar to Tu dzīvosi un mirsi.

Pa melno džemperi un balto apkaklīti
Mans skats pie Tava kāpj
Šis ceļojums ir krāšņs un svētīgs
Un satikšanās ierakstīta kļūst
Ar stariem – kādās debesīs.
Šīs satikšanās nāks un ies
Bet skats Tavs
Ar skropstīm aizsarmojis
Būs viens, ar to Tu dzīvosi un mirsi.

–––––––––––––

Tavs melnais džempers baltā apkaklīte
Šaurās bikses un slaidie kurpju purni
Tie mainās katru dienu citā gaismā
Citā kustībā, vērtībā un skatā.

Tavs melnais džempers ļoti melns un apkaklīte ļoti balta
Bikses ļoti šauras un soļi kurpēs slīd kā slidotavā
Līdz Tu noej man garām Tu apgriezies simtreiz apkārt kā dejotājs, Tu esi žilbinošs dzīves akrobāts.
Es dzirdu Tavu slīdēšanu un griešanos, jūtu melnā un baltā eleganci, Tava seja ir gaiša un skropstis trizuļo ka tauriņi
Tu kavējies mūžību ik mirklī tu jūti savu
Kājas un rokas un balsi un skropstis
Tu vicini spārnus kā putns, jo Tu jūti spārnus, Tu tikko vari ieraudzīt zemi zem kājām tik liels Tu esi, Tu esi kā viesulis kas viegli pār parka ceļu un paņem visu pret debesīm.
Tava balss skan un skan kā vālodze un guldz un iestrēgst kaklā.
Es esmu viegla, kā lapa viesulim.
Kā akls Tu aizdrāzies.
Durvis aizveras. Pāris soļus vēl nes Tevi lielums un Tu esi kā viesulis. Tad zeme nāk Tev pretī, Tu esi tuvu tai un soļi kļūst gausi. Tu esi kā izkritis, iekritis tukšumā.
Tavs melnais džemperis ir pelēkāks un krekls nav tik spožs un krūtis sarāvušās.
Māņi, kaut kur ir māņi un pēkšņi Tu neesi laimīgs.
Tu saņem spēkus un izslejies un atver durvis nāc iekšā
Nāc slidinot soļus, Tava balss ir brīžam spalga.
Es esmu tik smaga.
Tu smejies Tu smejies ar meitenēm un ej uz durvīm un ejot Tu apstājies pie meitenēm, ļoti bezbēdīgi runā ar meitenēm, pieliecies tuvu, pieskaries un stāvi kā gāžoties un smejies un aiztaisi durvis.
Tu sēdi savā vietā pie galda un velc melnā džempera piedurknes tālāk pār rokām un velc atpakaļ vairāk uz elkoņiem Tu velc to šurp un turp un skropstis ir pusaizvērušās.
Tu strādā Tu gribi strādāt, Tu strādā un negribi iet uz durvīm kuras aizvēri.
Melnais džemperis ir silts, tik silts. Silst un silst un silst un griež Tevi karstums.
Kaut kas kaut kur raud un sāp un cieš un ir nepareizi. Kaut kas cieš. Siltums ir neizturams, kaut kas ir jāglābj.
Es dzirdu Tavus soļus, es gandrīz nedzirdu tos, mani skar siltums, kaut kam ir jāpaklausa, nezinot, nedomājot es pagriežu galvu un mans skats lēni un tieši atrod Tavas acis.
Tu esi kā viesulis, es esmu tik viegla, izbailēs es turos pie sava galda malas
Tava balss noguldz klusa kaut kur un Tu kā skrienot aizej un aiztaisi durvis
Skropstis Tev trīs kā tauriņi
Tavs melnais džemperis ir ļoti melns un apkaklīte ļoti balta
Zeme ir ļoti tālu zem kājām
Tavi soļi slīd un Tu apgriezies simts reizes kā dejotājs un iekrīti savā krēslā pie sava galda
Lai brīdi atpūstos un sāktu savu gājienu no gala.

1.11.62.

[[Nekādas sagaidīšanas nebija – bet – kas viņu dīda, kas to lai zina. Šodien viņš sakoda jauno giglītāju (Šerlija nokrāsoja nagus un gaida savu kārtu, bet vēl nav pamanīta, kad viņa dom. to notiekam – es biju tā…) un beidzot viņš sēdēja ar anglieti. Māsas acis rūpēs. Cik skaisti mežonīgs var būt tāds zēns – neticami!!]]

2.11.62.

[[Vēl arvienu turpin. spēle un ar traku vilni – uzskrien uz klints – es lūztu, viņš gribētu glābt, be nav atļaujas – viņš nebēdā pat ka citi redz viņa lūdzošo skatu – bet – viss pagalam! Viņš tiklīja giglīti under the chin!!! Strādāju ar McIntosh un tas bij flattering un patīkami.]]

Viņš no rīta gāja pa ielu iepriekš. Es uzbraucu reizē ar Dačeni, kas man labrītu gandrīz neatņēma. Kad mēs zīmog. kartes – viņš izlīda. Nogāja garām, kaut ko tīšu prātu ‘stemplēja’ un atgriezās lai mūs – (kuru?) satiktu. Es gāju pirmā un šoreiz raudzījos viņā – viņš paskatījās sarāva vienu aci – tā bija šausmīga grimase lai arī cik impulsīva un ātra un tikko pamanāma. Viņš aizgāja garām. Nepaskatījos kad viņa ienāca – varbūt tomēr ne tūlīt. Viņas dēļ viņam nebija kādi līkumi jāmet viņš tur varēja būt tieši. Bet – lai piķis to visu nē lai nerauj – tas smējiens laikam bij vēl ar ‘torču man’ – bet cik tur tās torčas. Tūlīt drīz starp citiem viņš bij iekšā un viņa skats klīda pāri pavisam nobijies un maigs. Tas bija tā. Bet es biju pārāk apvainota. Droši gan ir tas – ka viņš apgriežoties nevarēja uzminēt kura no mums nāks pirmā un tā viņš nevarēja izdomāt manis apvainošanu, ko viņš izdarīja. Un ka viņš to izdarīja – tas tikpat vienkārši kā es – nesveicināju, lai gan sen esmu gribējusi izdarīt šo visvienkāršāko pieklājību – ko es katram vienam citam būtu darījusi – bet ar viņu – viss ir tikai trakums. Nedrīksti skatīties nekad – un kad reiz paskaties viss notiek citādi. Tā tas droši vien bija arī ar viņu. Man nevajadzēja to ņemt tik nopietni – bet es arī citādi gandrīz nevaru. Dačene palika pret mani tik laba – jo es arī nu esmu nogāzta no pjedestāla! Un viņa cerēja vakarā lielas lietas – un tās droši vien nepiepildījās. Bet viņa bij nomazgājusies un apvilkusi pieklājīgu kostīmu un izskatījās smārta un skaista (gandrīz nu kā to ņem – visumā viņa ir viena čupa…!)

Un tad – es strādāju ar McIntoshu un biju priecīga par to. Man patīk ar viņu strādāt – un prieks, ka viņa grib ar mani strādāt – tā tad esmu tomēr kritusi viņas acīs ar darbu un personību. Jā – R. skraidīja pie mašīnr. gigliņas un anglietes un nenāca uz Feju. Mēs ar Mc.Toshu gājām pusdienās (jā pirms viņš vēl daudz reiz bij iekšā, reiz pie galda smēķēja – es ne reizi neskat. un viņš droši vien arī ne vairāk, kā ar tādu vispāri pārslīd. skatu kā no rīta) viņš runājās ar anglieti. Man bij jāiet tieši garām un viņš šoreiz ar skatu ‘crowlija’ – bet es ‘cūku kaujamo ģīmi’, kam vajadzēja gan izskatīties šausmīgam, bet cita nekā nevarēju – nogāju garām. Mc Int. Atskatījās pie durvīm uz mani – jo labi redzēja viņa skatu. Tad – es drīzāk atgriezos varbūt kā gaidīts (gribēju plates pirkt) un ienācu kad viņš ķiķinājās (vārda pilnā nozīmē) ar gigliņu. Viņš satrūkās – bet es nepaskatījos uz viņiem. Es noliku savu kafiju. Skapja durvis gan nežēlīgi tālu atskrēja vaļā un ciet! … Tad aizgāju uz savu vietu. Izņēmu kab. lak. un maciņu un gāju ārā (uz plat.). Kā es tur, viņš pagriezās iešanai – viņš skatījās manī, es nepaspēros sāņš – es gāju pa durvīm un taisīju tās ciet un viņš jau bija aiz tām – es mazliet tās pavēru atpakaļ – varbūt vajadzēja vairāk lai spēlētu pieklājības augstumus – bet es mazliet nevīžības arī tur ieliku un tomēr – es mazliet stūmu tās atpakaļ tikai – viņas jau neklausīja tik vārgam rokas spiedienam. Viņš iznāca aiz manis – es aizgāju uz durvīm lejā – protams neatskatījusies.

Viņš tomēr gribēja nolūgties – visu laiku no paša rīta. Vai citādi viņš skrietu man tūlīt pakaļ! Ja nu viņš visu laiku tur bij runājis.

Ak – tas viss ir tomēr interesanti. Bet tas kā meitenes uz viņu krīt – tas ir vēl ineresantāk. Vakar es redzēju pirmo skatu ko viņš uzsvieda giglītei – un kad viņš bija prom – viņa aizmirsa darbu – nolaida galviņu rokās, kā puķe saulē! Ak Kungs Dievs, kā katra gaida laimes un cik viņš ātri tās pļauj! Un šodien viņš drīkst viņai – pakasīt zem zoda! Lai gan turpat acu priekšā viņš visu laiku trako ar anglieti. Bet – galu galā – ja es atceros tos laikus akadēmijā – vai tas ko nozīmēja runāt tur smieties ar vienu un otru un trešu! Tas tikai varbūt bija – ar ko nevarēja parunāt!

Vakarpusē viņš reizi, tikai reizi – ienāca pie Fejas (Mc Int. atskatījās uz viņu) un samērā mierīgi gāja arī ar gigl. un anglieti. Pašā vakarā kad stāv rindā pirmo reizi viņa tur nebija. Es teicu sev – viņš ir vienkārši – stinkers. Un tagad es atkal domāju – viņš ir nelaimīgs, ne nelaimīgs, bet bezgala nemiera tramdīts un no šī nemiera varētu radīt lielas lietas. Viņam būtu jāraksta. Es domāju to pašu ko par sevi! Viņam tas viss būtu jāiesviež vārdos ko viņš dzīvo un trako un tas būtu ko vērts, jo viņš ir bezgala ātrs – un no tā es spriežu – viņam ir ‘brains’! Un – tad jau viss ko vajag. Bet – kas man par daļu?

Bet – vai man nevar būt daļa – ja es redzu vispievilcīgāko bērnu manā acu priekšā – aizejam bojā! Vai tas nav mans pienākums – ja vien kas manos spēkos stāv – mēģināt viņam palīdzēt! Kaut vismazāko nieku! Vai viņa māsas acis nekrīt ārā no bēdām un bailēm un mīlestības uz viņu skatoties. Viņa staigā caurspīdīga kā lapa. Viņai ir visjaunākā balss, dažreiz kad viņa ar mani ir runājusi.
Man ir kas jāmēģina – ja vēl es ko varētu darīt. Ja viņš vēl mani mazliet uzklausītu.

4. nov.

Nieki. Tu runā savā labā. Tik mirkli vēl turēt viņa uzmanību sev, viņa gaismu pāri viņa sejai ko tur ir pārklājusi kaislība un kas Tev patreiz ir visskaistākā vēlēšanās – to redzēt. Kā tanī vakarā – virsstundās, kad viņš strādāja pie tā paša galda – Tu vairs nevarēji atkal sevi valdīt – un šad tad Tavs skats aizšāvās tur un Tev bij jāiet pie papīriem.

Bet gaisma pār viņa seju bija – neizsakāma. Kūstoša. Viņš ir briesmīgs ar to – necilvēcīgi daiļš. Bet ne vienmēr viņš tāds ir.

Tikko es te gribēju teikt, ka kaislība ir kā daudzas citas slimības – un sāpes sagrābj lēkmēm. Ir miera brīži, liekas – viss ir pāri. Nekas vairs nav bīstams. Un pēkšņi – tā sagrābj ka krampji – mēs pielīstam smagi no iekāres, no ilgām, no apbrīnas – inde mūsos atkal darbojas. Es domāju pāri – pāri – bet miera vēl nebūs to satiekot. Miera nebūs. Un kā to izbeigt?

5(4). 11. 62.

[[Svētdiena. Pirmais pērkons bij dzirdams – bet lietus maz. Imants atveda rozes. Dzidrai rīt pirm. eksāmens. Es uzzīmēju izgriezu grāmatai vāku – ja labāku nevarēšu – likšu to pašu. Ar tik vien darba – es nespēju pārkāpt reālisma robežas. Jūtos drošāka rīt darbā ierasties. Stāstu ar pabeidzu – bet beigas pašķidras.]]

5. nov.

Zināju, vai cerēju tikai, ka viņš kaut ko darīs, lai izrādītu nožēlu un parādītu sevi citā gaismā. Tā arī bija. Visu rītu, līdz pusd. laikam viņš – neienāca! Melnā jau sāka smēķēt. Citas meitenes redzami ilgojās un gāja ārā. Feja – lūkojās man acīs ar kādu redzamu jautājumu – vai es tā esmu, kas kaut ko taisa. Es viņai mierīgi atskatījos pretī.

Tad, kad gāju pusdienā, kad visi atstāja darbu – viņš stāvēja ceļā, runājās ar kādu zēnu kas sēdēja kur ir mašīnrakstīt. garais galds. Viņš stāvēja un iesāņi lūkojās ceļā. Un kad es gāju – viņš neraustījās un neaizgriezās viņš nepaskatījās – bet viņa skats pazemīgs un maigs un tt. raudzījās iesāņš, pus nolaistiem plakstiem man pretī. Dievišķa aina! Es apbrīnoju to no visas sirds un pāris reizes ejot mazliet pacēlu skatu līdz viņa acīm. Nekādu labrītu ne helo es nevarēju teikt. Tas būtu par reālu šai pārromantiskai gaisotnei. Pēcpusdienā viņš ienāca līdz Fejai – kluss un aizejot apgriezās un pastāvēja brīdi pie Charl. galda telpas iekšpusē – līdz es mazliet pagriezu galvu un to redzēju.

Vēlāk viņam bij jānolūdzas citas meitenes jo viņš tās bij sāpinājis žēlodams un nolūgdams mani. Bet viņš bija mērens tur! Ak – viņš ir dzimis donžuāns un praktizē to katru acumirkli. Varbūt Kazanova vai kas. Trakākais ir – ka viņam neviena nespēj pretoties – mēs visas giglijam no laimes, kad viņš parādās. Mazā giglīte taisni kvēloja ar vaigiem un acīm – pilnīgi transā, kad viņš bija parunājis.

Un es arī ieskrēju helo kliegdama un smiedama, kad biju nogājusi viņam garām – Es nevarēju novaldīt to, tas izlauzās no manis kā gaviles bez manas gribas – tur stāvēja Feja un Vilson kdze. Nu Vilson kdz. ir mazliet pieradusi ka es ar viņu tā smaidos, bet Feja jau gan varēja uzminēt.

Un Barry stāvēja pretī un redzēja varbūt ka es viņam mēģināju uzsmaidīt ienākot, kad tas runāja ar anglieti. Viņš par laimi neskatījās. Tas ir traki! Kad gāju mājas – skaidri redzams, viņš iznāca no vīr. rest room uz mūsu telpu pusi, kā pamanīja mani – palika turpat. Mēs stāvējām rindā – viņš tur gaidīja. Man priekšā bij Šerlija un Feja. Feja atkal manu laimīgo seju vēroja. Viņš aizsmēķēja, kad mēs iegriezāmies ar sejām pret viņu. Es neskatījos – es tomēr neskatījos. Es pavērsu seju uz to pusi – bet skats nebija mērķēts un nesatika – Vilson Garrija otrā pusē – viņa jau otru vakaru stāv tur kā novērotājas pozā.

Tikko es biju apzīmog. kartīti un gatava šauties prom, viņš metās uz logu starp galdiem – apcirtās un raudzījās šurp – bet arī ar nefiksētu skatu un es tāpat raudzījos tur. Tad viņš apsēdās tur pie kādas darbinieces – Tas ir neprātīgi. Šerlija droši vien skatījās ka briesmas – viņa ir skārta no vienas reizes un meklē izdevību parādīties. Varbūt – Bet Šerlijas dēļ viņš rīkotos citādi.
Kas viņam ir aiz ādas ar mani – to es nezinu.

Piektdien viņš darīja vairāk kā var prasīt – pameta giglīti un tūlīt sekoja man, kad gāju garām – viņš riskēja ar visu. Tā tad viņam rūpēja ko es domāju, arī par to, kā viņš trako. Un šodien neienākt visu rītu – tas bij uzkrītoši. Un gaidot tur ar šo lūdzošo skatu – viņš ir ārkārtīgs aktieris, viņš spēlē visu no visas tiesas.

Ko viņš redz manī – to es gribētu redzēt? Varbūt tas nebūtu nemaz tik jauki. Kas zina. Bet šī smēķēšana un pat pazemošanās – Es esmu gluži apmāta. Šodien atkal.
Zinu ka jāizbeidz – bet kā?
Dzīva nekā nevar aprakt.

6.11.62.

[[Ieņēmu vienu Ineses tableti lai cienīgi noturētos ka tas zēns trakos vai ko nu darīs manā priekšā – bij O.K. strād. ar McInt. kdzi – mēs laikam abas jūtamies strādājot kopā ļoti pievilktas viena otrai – tieši relaxing. Es neiztaisīju ne vienu vienīgu kļūdu skaitļos – varbūt tablete. Vēlāk Barry nezin vai nenoķēra manu smaidu – bet savaldījos! Rob. ir terrific. Skaisti ir izjust to – kā zobu sāpes tik īstu!]]

7. 11. 62.

Šodiena man ir jau nesaprotama. Vakar viņa nebija darbā. Bija – gara diena. Lai kā es negribu to atzīt – viņš ir tur manas dienas gaišums. Tas ir traki domāt, ka viņš liek pēc sevis ilgoties veselam sieviešu baram. Viņš – nebeidz tiekties uz manu pusi. Un šķiet ka tas ir kas stiprāks nekā tas ko viņš dod citām. Šorīt jutu ka viņš ienāca – redzēju. Bet viņš nekur neskatoties piesteidzās pie Ch. Ārā ejot viņš pārlaida skatu visam – apstājās uz mani (neskatījos, visu laiku nē, tik jutu pēc viņa kustības to) viņš apgriezās un runāja ar Feju lielo lai brīdi būt iekšā un redzētu vai novērotu. Man bija jāiet un es piegāju uz 6 nodaļu, protams strādāju nepagriežoties. Ārā ejot viņš tāpat ‘zināja’ kur esmu. Tas bij tik dīvaini – just to, ka viņš apstājas pie manis ar visas ienākšanas mērķi.

Reiz viņš ienesa kaut ko un nāca nolikt uz m. Fej pusi, tad uz mana galda pusi – bet viņš neskatījās – es skatījos un šoreiz es skatījos kā traka – droši vien kāda to redzēja, bet manā skatā nebija nekā – tikai droša, fixēta noskatīšanās. Viņa seja bija vienkārša šoreiz, it kā nesagatavota un nevarīga. Viņš protams juta manu skatu.

Pusdienā viņš ienāca un runāja ar māsu un holl. un palika pie galda (mūsu pret vidu) runājot ar tām – un negāja prom. Man bija turpat netālu jāzvejo manas kurpes un jāpārauj – un es gandrīz nogāzos, tomēr noturējos! Uzrāvu kurpes un gāju garām – un tad viņš metās iet man pa priekšu. Es gāju soli aiz viņa – varbūt viņa idea bija – attaisīt man durvis un tur rast iespēju cilvēciskai tuvībai, bet es kā jau nekad – neatkāpjos no tā kas jādara – piegriezos pie skapjiem paņemt kafiju un tad izgāju. Viņš jau nāca atpakaļ no sava gala! Bet kāda sieviete bija man priekšā – un aiz tās es aizslēpos.

Pēcpusdienā viņš bija pie Fejas un runāja un smējās savus tagad jau vairāk kārt dzirdētos satraukuma pilnos smieklus. Gertrūdi sakām: „Ro. uzlieciet man šo kasti tur augšā.” Un viņš nāca uz mani, es nepagriezos pārāk agri, jo kāda vella man bij zināt un dzirdēt kas tur notiek – lai gan es dzirdēju. Tad pagriezos un viņš strauji nāca klāt „excuse me” viņam bija kaste jāliek pašā augšā no kurienes to Garais Ch. bij noņēmis. Tas ir ļoti augstu – viņam bij jāpieiet galdam pavisam klāt lai to izdarītu, es atrāvos gan, bet man bij jāspraucas gar Betijas krēslu un es pieskāros nedaudz viņa mugurai. Viņš laikam īsti nevarēja aizsniegt un to traucēja man uz galda izvilktā kaste – viņš to strauji paspēra ar celi, brīdī kad es to ar savu roku arī palīdzēju novākt. Viņa spēriens tomēr kā nākas trāpīja tikai kasti –

Un tas bij tik straujš un nežēlīgi briesmīgi skaists, kāda ir tikai vingra savaldīta ķermeņa kustība – ka tas mani atstāja bez elpas. Viņš bija pati briesmīgā jaunība, elegance, spēks, straujums – Tad es domāju O, Gertrūde, ja Tu sūti viņu pie manis lai par vienu vai otru no mums, vai par abiem, smietos – tad mēs par Tevi varam smieties Tevi nemaz neredzot un visu to ofices baru nemaz neredzot – jo mums pieder kaislība. Brīnišķīgais spēks. Un mēs pēkšņi varam nevaldīt Jums par mieru un patikšanu – kā mēs to darām! Es veselu brīdi domāju – ja Tu esi tik skaists un ja tas ir manis dēļ – uzspļaut uz visu citu.

Biju nogrimusi tādās pārdomās un strādāju – kad es nedomājot lēni, bet noteikti pacēlu galvu un pāri visai telpai satiku viņa skatu no Ch. galda. Protams – es skatījos īsi, bet noteikti un apliecinot – tad aizgriezu tūlīt mazliet nevaldot sāpīgu grimasi – jo tomēr, tomēr.

Savādākais bija tas, ka es jutu viņa skatu, neapzinīgi, bet savādi silti un droši un noteikti es jutu to, kas lika man paskatīties. Tas bija brīnišķīgi.

Vēlāk viņš skrēja vēl iekšā, runāja ar anglieti. Un tad Mc Intoša teica Peggijai „Nezin ko tas puika te nāk? Viņš svētdien bij Manlejā ar savu girlfriendi.” – Es to dzirdēju. Un iespējams ka man tas bij teikts. O, vēh! Un ja es neklausītu Jūsu vēlēšanās, vecenītes un ņemtu to, kas ir mans! Strauja, nežēlīga, kaislība kas plosās arī viņā, vispirms un visaktīvāk viņā! Ja nu es ņemtu to! Ak, es gļēvā!

Nevienam tas nebija jāredz – tā tas bij jānostrādā. Tagad – visi to zina. Tas puika jau arī nevaldās. Tagad mums vajadzētu nospēlēt ‘beigtus’ kādu laiku – un tad aiziet savu ceļu. Bet, kā to izdarīt! Viņš jau to dara ik dienas koķetēdams ar visām un jaukdams pēdas un es arī biju klusa, tikai nāca tur vidū visādas nesaprašanas. Labi – tagad es būšu absolūti beigta iekšā telpā un rīkošos kaut kur citur! Kādēļ nē? Bet Feja. Viņa turējās manā tuvumā klusa un silta un maza – viņa bija atkal ļoti norūpējusies. Viņa tad ir tik ārkārtīgi mīļa. Es gandrīz jau sāku runāt par visu ar viņu. Par to cik Ro ir neparasts un ka viņam būtu jābūt kur citur un jārada no sevis kas. Es to runāšu. No Fejas mēs nenoslēpsimies tā kā tā. Feja jūt viņus un zina. Un ja viņa bija laba ar mani un itkā pievilkta man – tad spēks ir manā pusē. Protams viņa domā, ka tas ir viņas brālīti pazudinošs spēks. Bet vai tas tā ir? Tā tas nevar būt. Reiz jau viņam ar sievieti jāiepazīstas. Vai es tā nevarētu būt? Laikam nē. Vai viņš tiešām neredz manu vecumu, to es nespēju saprast. Varbūt arī viņš nekad nav mani tuvu redzējis. Bet ir – liftā mēs stāvējām blakām. Un kad viņu vēl nepazinu viņš staigāja un novēroja mani. Bet – Nekāda bet. Kons. Miķelsonei ir vesels romāns tieši par to. Viņas sieviete gan ir skaistāka – bet tas ir relatīvs jēdziens un romānā jābūt skaistākai. Bet kustības – vai es nekustos vēl O.K.? Kad es noskatos no rītiem kā jaunā Šerlija lāčo man pa priekšu uz darbu – tad ir jāvaimanā! Skaista figūriņa, kājas un viss. Iet kā kroplis uz augstajiem papēžiem, rokas gar sāniem vicinādama, kājas vilkdama, O, vēh! Angliete lēkā kā zvirbulis. Arī valoda viņai pretīga. Acis gan skaistas un seja un mati. Holandiete – šķiet auksta kā varde ja pieskārtos, iet taisni komiski, lai gan vakardienas kleitā viņai izskatījās ļoti skaista figūra. Šodienas kleita, kupla viegla, viņas augumam nepiestāvēja, sejai gan. Bet viņas seja ir glazēts skaistums – kas ir galīgi nepievilcīgs. Mazā giglīte, kas citādi man izskatījās prātīgāka meitene, tagad no viņa aizrauta izskatās pavisam pēc idiotītes – giglij un giglij – tas angļu vārds ir tam pareizs, minkšķina kā stulbenītis. Bet tas zēns ir kā jauns ērzelis, visas viņa kustības ir pilnas uguns un elegances kad kaislība to sagrābj, viņš ir kā loks, kas savilkts bultas izšaut, viņā ir spēks, kas prasa pretspēka. Kaut nebūtu tik vēls.

Kaut nebūtu tik vēls
Šai spēlei pretī stātos
Kaut nebūtu, tik vēls.
Kas vēls vai agris to zin viņa skats
Ko baidies, pretī izej
Katru dienu kāds kroplis
Krusto Tavu ceļu
Kā zīme lai Tu nezaimotu
Pār laikiem izstiepies
Kā varavīksna
No visas dzīves spēku sevī nes
Nu pavēli un klausīt liec!
Ko gribi, ņem, ko ne
Met prom bez žēlu.

P.S. Charlis ar Feju arī gandrīz iekrita viens otra rokās šodien – ak šie dejas un grācijas un šūpošanās pilnie pāris soļi, vienam pret otru!
Don’t tell me! Es zinu ļoti labi! Un melnace no otras istabas vakar laipni mani uzskatīja jo es lieku mierā viņas. H. Kaup. Sākumā viņa bija briesmās! He he!

7(8?). 11. 62.

Virsstundas. Nogurums. No Dachenes nelaipnas acis, kas nozīmē, ka viņš pieder vairāk man kā viņai. No citām sievām it kā cieņa (Feja atnesa man krēslu, kad biju nejauši paņēmusi viņu krēslu) – Tas nozīmē, ka viņas redz, ka es padodos. O.K. bet taisni tagad – es vistuvāk biju tam – nepadoties! Un savādi – vakar viņa tuvums izsita tikai tīru kaislības vilni un šodien, es pirmo reizi jūtu, ka viņš ir iegājis sirdī. Es spēlēju līdz šim un mani viņš ārkārtīgi valdzināja – bet tas tomēr norisa it kā ārpus manis. Bet šodien – es jūtu ka esmu viņa neatlaidībai padevusies un maigums ir radies. Tas ir bīstami. Šodien ne vienu vienīgu reizi uz viņu nepaskatījos kad viņš nāca pie Fejas. Bet ārā – es ātri (kā parasti) nācu no pusdienām, viņš pār krēslu noliecies runāja ar mazo puiku – tad atstiepās lai ietu uz savu telpu, tai brīdī ieraudzīja mani, gandrīz jau biju garām – bet cik ātri viņa seja pielija maiguma un smaida un atliecās redzēt mani. Tas bija brīnum labi. Nekā cita visu dienu no manis viņš nesaņēma tikai to – ka biju jaunā kostīmā un ar rotām (sievas teica ka ļoti skaisti – Ilsuma, Grinberga, Ilina, ēdamistabā arī vecenes uz mani noskatījās –)

Tā tad – viņš lai dzīvo no tā, no kā viņš man lika dzīvot. Tas ir neprātīgi viss – bet liekas – pat Feja un varbūt citas sāk šo lietu pieņemt kā faktu, kā kaut ko, kas jārespektē. Tas ir jauki.

Kopš viņš cīnījās lai man izlūgtu piedošanu par to grimasi – es nevaru par viņu nedomāt labi. Līdz tam laikam es pielaidu domu dažreiz – ka viņš ir tikai sesks. Bet – viņš nav. Viņš ir šausmīgi neprātīgs. Neticami – ka viņš ir izvēlējies mani. Varbūt tas tā nav. Varbūt ir tā, ka katra domā to – un tas nu patiesi tā ir, ka domā. Tikai Dačene nojauš, ka viņa nav drošā pozīcijā. Vakarā viņa nekur vairs nebija – viņš ienāca pirms promiešanas laika, runāja ar Dač. Un pazuda. Es pazudu vakar. Bet nākot mājā man gribējās – kaut viņš nāktu kā viņš skrēja pirmās 2 nedēļas. Tomēr – varbūt nelabākais punkts ir pāri un tā kā daudzreiz jau velti viņš pūlējies – varbūt samierinās.
Que sera, sera –––––––––––––-

Kal dzelzi, kamēr karsta. Bet es jau visu laiku nopūlējos to atdzisināt! Un tikai vakar, kad viņš tik straujš bij tuvu – es sāku domāt – vai kaut kam tomēr nav jānotiek! Tā nelaime ir tā – ka pie viņa straujuma un tam, kā viņa straujums pakļauj mani – kaut kas kas varētu notikt nebūtu nekas pārāk mazs.

Kad viņa nebija darbā – diena bija tik tukša. Un šodien – es pirmo reizi izgāju ārā – cerībā viņu satikt vai redzēt. Jo ja es nepaceļu acis uz viņu – tad es to visu dienu neesmu redzējusi – kurpretī viņš ienākot un izejot droši vien tomēr mani redzēja. Ak tā – es dienā reiz izgāju ārā – gribēju dzert, pēkšņi gribēju un gāju – viņš nāca no vir. durvīm – Es jau biju garām – bet viņš redzēja mani un Barrija bij man sekojusi – tā runāja ar viņu tad – Sagadīšanās ka viņš tur bijis – jeb – man ir tāpat kā vakar ar skatu – viņš man izsauc ārā. Jutu jau vairāk reizes tos brīžus kad viņš ienāks. Kad ilgas sāka mocīt – kaut viņš atkal nāktu, kaut nedrīkstu skatīties, tik just – viņš nāca.

Tā – tagad šī stieptā pierakstītā lapa pierāda – ka es sāku zaudēt sevi. Es visu laiku tik braši turējos ārpus tā. Bet šodien šodien mani māca ilgas.

Gandrīz šķiet, ka šinīs pēdējās dienās notika tas lūzums, kas mīlestībās notiek – no svešinieka, kas ārkārtīgi saista un satrauc un tt. – tas pēkšņi top tuvinieks – tas ir tad, kad vārdā varētu saukt – brīdi pat liekas, ka kaislība ir noslāpēta, tik maigums radies – bet tā nav taisnība. Kaislība ir tikai šī – maiguma valdīta – un tad protams tā var vairs nelauzt ļoti patvarīgus ceļus –

Kā tā varēja būt? Bet vai tas pirmo reizi, vai daudzi un daudzi nav noliekušos – un ja viņi ar savu jaunumu nesaredz manu vecumu – tad nekas nav mainījies, esmu vēl tā, kas biju. –

9.11.62.

[[Dzidra beigusi eksāmenus un domā ka ne labi. Ak, mīļo, mīļo bērniņ, ko gan es daru un kas man jādara? Galva griežas par to domājot.]]

Piektdiena.

Varbūt šī bija viena no manām skaistākām dienām mūžā. Tas kā es tik ārkārtīgi esmu meklējusi – kaislību, neprātīgu, nenoklusināmu, aizrautību – tā bija man tuvu. Ne iegūta un piepildīta bet tik neprātīgas alkas otrā arī ka mēs esam kā viesuļa sagrābti kad tuvojamies viens otram.

No rīta kāds teica ka kaut kas aizmirsts mazgātuvē – un es domāju – varbūt mani cimdi. Un skrēju – ne tieši skrēju – bet steidzos, nu tas ir – lidoju ārā, kad viņš nāca iekšā. Viņš nāca bāls un elegants un pilns kvēles – un es savā ieskrējienā lidoju tieši uz viņu, galvu noliecu – lai neiesistos krūtīs un nošalcu garām – es dzirdēju, kā viņš ierāva elpu – jeb viņam aizsitās elpa. Es protams būtu varējusi varbūt savu skrējienu apturēt bet – viesulis mani nesa lidot vēl trakāk. Es dzirdēju – ko tas viņam nozīmēja. Un es neaizskrēju garām bez skata, tā kā viņš raudzījās – es sastapu arī viņa skatu.

Drīz viņš ienāca atkal (viņš bij atgriezies tūlīt, jo es tikai mirkli biju mazgātuvē, bet viņš jau bija prom). Viņš piegāja pie Fejas kas bija pie 20, es pie tā paša galda tālāk – es neskatījos, tik jutu un tad viņš pienāca, piešalca – jo viņu nes tāds pat vējš, man blakus – un nolika man krēslu blakus – viņš laikam pieliecās arī mazliet jo es jutu viņa siltumu, elpu – es stāvēju sastingusi – McInt. iegāja starp mani in Feju. Viņš pienāca otrreiz un aiznesa krēslu atpakaļ – viņa cig. dūmus jutu un viņu – un stāvēju sastingusi tikai zināju to viesuli ap sevi viņu. Es nesapratu ko viņš gribēja – un nezinu vēl tagad. Domāju varbūt viņam tur būs jāapsēžas un jādara kāds darbs. Varbūt viņš krēslu nolika man – nezinu.

Vakar iznāca tā, ka es paņēmu krēslu no otras puses istabai – un Feja to paņēma – jo tas esot Janes vai kā to Dačeni sauc – viņām būšot jāstrādā. Es atvainojos ļoti. Feja man atnesa kādu krēslu, kas laikam nevienam nepieder. Un tā vakar iznāca liela krēslu vākšana jo katram ir savs krēsls – un varbūt es esmu vienīgā – bez. Bet krēslus nevar dabūt.

Es smējos – ka es atnākšu no rīta ļoti agri un apzīmogošu kādu krēslu. Šodien – laikam jau vakar – uz Fejas un Dačenes krēsliem ir zīmes – uz Fejas vesels teksts lai neņem or else! To varbūt ir rakstījis Rob. Varbūt tas bija sakarā ar to – kas to zina. Jeb viņš gribēja sākt ar mani sarunu – Tiešām nezinu. Lai kā – viss ko jutu bija bezgalīgā aizrautība no viņa. Tad drīz pēc tam – viņš ienāca klusāk un lēnāk kā parasti, es biju pacēlusi acis – un pāri mugurām, kas nepaspēja atliekties un redzēt – mēs dzērām viens no otra acīm. Citādi to grūti izteikt, taisni tā tas bija – dzēst brīdi bezgalīgas, neprātīgas slāpes. Un palika vieglāk. Kādu laiku pat bija diezgan.

Dačene bija vakara tērpā – gaiši zilā ar dekoltē un baltu pūciņu (varbūt strausa) iekantējumu, visi pleciņi līda ārā – mugurā šļice svārkiem un tur kāda iedzeltena lupatiņa līda ārā – tā vajadzēja būt – ārkārtīgi kārdinoši un droši vien bija – jo viņa ir skaista sieviete – lai gan viņa nabadzīte izskatās kā bār dāma. Vakarā viņa uzvilka uguns sarkanu mēteli – arī vakara mētelis – kaut ko krāsaināku – ar viņas melno galvu, zilganām acīm turklāt nevar iedomāties. Kas tur notika – nezinu. Bet Rob. tur bija arī it kā iemaisīts – Dač. stāvēja ar Feju un palika tur pie galda, kad mēs jau citi gājām ārā – bet viņš arī bija ārā – tikai viņa seja bija ļoti ļoti nelaimīga. Tomēr viņš ieņēma savu posteni pie sienas. Pametās reiz uz otru pusi un atkal atgriezās. Neskatījās – vai pūlējās neskatīties. Kad bija zvans – viņa galva automātiski pavērsās sāņš – viņš laikam gaida, gaida zīmi no manis lai var sekot – Taisni jutu – cik barbariski ir noštempelēt karti un vairs nepagriezties – un iet.

Bet pie durvīm, pie pašām durvīm es atskatījos – nebija citu man aiz muguras – viņš stāvēja tur pie sienas un skatījās man pakaļ – bet vai viņš redzēja ka es atskatos? Viņa seja varbūt bija vērsta zemāk – man šķiet viņš redzēja un tad kad biju jau aiz durvīm – es pacēlu roku – tikai pirkstu gali varbūt bija redzami –

Ak – es neprātīgā! Es nevaru nekā izdarīt un nevaru nedarīt! Es nopirku sarkano papīra rozi (zaldātiem vai kam tā) lai pie reizes – beidzot varbūt izdarītu kādu joku – tā varēja man nokrist. Tagad man to vajadzēja mest – muļķības! Kā es tā ko varu teikt – tā nebūtu nekāda zīme. Man vajadzēja pamāt agrāk. Bet es nevaru valdīt savus soļus.
Vai viņš tika vaļā no Dačenes. Tā tik trako viņa dēļ! O, vēh, O mī!

Lai kā – es nekad nebiju jutusi tādu viesuli sevī un otrā – sweeping passion – tā viņi saka. Un tāda tā ir. Bet – atkal – 2 dienu akmens tam virsū – Bet tad? Kas tad?

–––––––––––––––-

Kāpēc es nepamāju viņam. Kāpēc es nekā nedaru? Bet es domāju – ka man nav jādara. Vai es iepriekš varu paredzēt – cik briesmīga atklāsies mūsu vēlēšanās būt tuvu. Un – vai visas sievas nestāv kā mūris – un vai Fejai nav izmirušas acis un vai es neesmu vecene – un kas no tā var iznākt. ? ? ? ?
Nezinu. Bet dzīvē visā garā dzīvē tik retu reizi ir bijis kas mazliet līdzīgs.
H. Bērziņš to izsauca. Un tas bija aizliegts.
Amorāls to izsauca – un tas bija aizliegts.
Roberts Worthingtons to izsauc vēl ar neiedomājamu spēku un skaistumu – un tas ir aizliegts!
Bet dzīvus neaprok!
Dzīvus neaprok? ? ! !

Simtreiz dienā strādājot un prasot debesīm – kas tas ir un kas man jādara – es lasu uz kartēm ar vārdiem – Roberts, Roberts, Roberts – it kā debess man atbildētu – ka tā ir lielākā dāvana, ko tā man var dot – šī bezgalīgā aizraušanās, šī liesma kas pēkšņi iedegās viņā un manī – un viņš nebūt nav bērns un es neesmu vecene. –

Un neskaitāmas reizes uz ielas par to domājot un prasot – kas man jādara – es redzu sev garām ejam kropļus, īstus nelaimīgus kropļus. Un tos, kurus dzīve padarījusi par kropļiem.

Un tad tad – es prasu – kas man jādara? Stāvot pie viskrāšņākā ko šī zeme dod – es prasu kas man jādara?
Tu, meitene mana, kas to te lasīsi pirmā no visiem – saki – vai man tas ir jājautā?

Viņš ir maskēdams plosījies ar visām 3 tām sievietēm tur apkārt, patiesi tik ar 2. Un viena ir atraitne tā skaistā dačene – kas nežēlo nekā un kas liek visu uz spēli – un viņš skrien pēc manis? Vai es murgoju? Bet tā ir?

Jeb viņš tomēr prot spēlēties arī ar viņām? Bet nevienas citas dēļ, viņš tur nekalst pie sienas un nepazemojas, tikai manis dēļ. Ar citām viņš smejas un runā – Tikai sākumā smēķēja – pirms nebija pārbaudījis savus spēkus, vai varēs man apliecināt – savu varu pār citām.

Kas zina – ja es skrietu pēc viņa, kā viņas skrien – kā tad būtu? Bet tā ir veca lieta – ka no bada mīlestība dzīvo. Tomēr – viņš sāka ar mani te.

10.11.62.

[[Biju uz West Side Story – tas ļoti ļoti derēja – lai mazliet saprastu straujumu kas cilvēkos mīt un nebaidītos un neapraktu tik bezgala savu straujumu!]]

Ej atkal mežā
Apķeries ap koku
Pie viņa mizas
Dzīvo laimi liec
Tev citur vietas nav
Kur izdegt skaisto moku.
Koks šalc mūžību
Tas apzīmogos
To dārgumu
Kas vēl reiz Tevī nu dots.

Šorīt jūtu atteikšanos sevī. Un tā – nē vēl neteikšu – tā tas būs. Bet –

Šī nav pussafantazēta mīlestība kādas dažreiz ir un ko tuvums nomāc un attālums audzē. Tā ir dzīva vara. Mirklis garām slīdoša tuvuma, mirklis elpas to uzpūš baltās liesmās un izrauj zemi zem kājām.

Tā ir vislielākā, visaugstākā sajūta kad ķermenis ir kā lapa vējā, vairs viņa smaguma nav, viņš zūd, viņš lido kaislības vētras rauts.

Tam nav nekāda sakara ar erotiku ko iekairina kailums un pieskārieni, tas ir cits spēks, kā vētra tas var sasviest ķermeņus kopā un tur vairs nav robežas un atkāpšanās, tad saplūst kā ūdens lāses.
Bet – man to aizliedz.

Ja viņš uzdrošinātos – nākt ceļā, es nevairītos. Tagad nē. Bet tad kad viņš skrēja manā ceļā pa parku – tad es vēl nezināju kas viņš ir un manī vēl nebija šīs vētras.

Vakar viņam garām ejot es to izjutu vispilnīgāk. Neviens nekad (no tiem kam es atbildu) nebija mani tik neatlaidīgi kārojis sev, un tādēļ tik tālu tas ir nonācis.
Bet tagad – jāatgriežas.

Es to nepārdzīvotu ar godu! Jo – nekad tas mūsu apstākļos nebūtu tikai vienreizīgs, un katra atkārtošanās būtu kaps.

Es gribu aiziet uz kino.
Šai brīdī kad man pieder šī pasaule tik nedalīti – es gribu kaut ko sev atļauties.

Es eju no rītiem caur parku lēnāk un skatos kokos un mākoņos bet dzīve rit un es nevaru iegūt nevienu lieku soli. Es eju savu ceļu kas nomērīts. Tas laiks ir garām kad laiks stāvēja uz vietas.
Varbūt šinīs dienās ir bijusi maza sadurstīšanās viņa gaitā un tas ir lielais ieguvums.

Biju uz ‘West Side Story’ – skaists. Lai gan ir vietas kas izskatās saldas un es nevarēju īsti baudīt. Varbūt tādēļ – ka manas jūtas acumirklī ir citādas. Bet Bergmaņa filmu es varēju baudīt. Jā – te bij tik zaļa jaunība. Un tomēr tomēr – blakus dejām, kas ir lieliskas un daudz kas lielisks – mīlas skatiņi ievelkas un ir par sweet.

Bet O.K. Tas bija ļoti, ļoti derīgs man šo filmu redzēt. Straujums ko es jūtu neizdzīvotu un kas man tagad otrā redzams dien dienā – ir vēl lielāks nekā es to atļāvos sev domāt. Un ar tādu ar to ir jārēķinās vārdos un darbos.
Un – straujums beidzas tik traģiski!! Un viss beidzas. Un tik daudz daiļuma iet postā!

Jā, tad papīrs, kam visu teikt – nemaz nav ļauna ideja. Visu savalgot un radīt no tā citu spēku, kas pakļaus sev tos, kas šo straujumu citādi nomītu kājām.

Visu pēcpusdienu, tas ir kopš filmas, tas viss ar R griež visu laiku tā, ka acis nevar atvērt – tas ir kā dūmi ap galvu un kā pitons ap krūtīm.

Un es baidos, vai es būšu spējīga runāt un sākt uzvesties ‘piemēroti’. Bet pirmdien tas man ir jādara. Viss tam ir no piektdienas jau gatavs. Un es ceru, ka Dač. ir aizgājusi mierīgi mājās. Bet varbūt tā Manley girlfriende, par ko Mc Inta runāja – šaubos vai tā bija, lai gan tas iespējams un dabīgi, tikai Mcīnta ir vairākkārt mēģinājusi mani labot!

Es varbūt uzvedos slikti arī pašā pēdējā brīdī piektdien, kad es tik briesmīgi noskatīju Dačeni. Bet – izturēsim. Es jau esmu briesmīga. Un nevar gribēt lai peopļi ar mani būtu uz vienu roku.

O, šīs jūtas! Kā tā var griezt. Kas notiktu ja es ietu cauri – tad – pagalam. Nomierinies, nomierinies, kūti neviens vēl nav nosities! –––

Atšķīru Appollinaira dzejoli

Rencontre

Passante, mêle à ta vie l’orguille la bonté
Surmonte l’ennemie et boit à sa santé
Honore ton outil sans le laisser inerte
Brise-le par amour au moment de la perte
Et méprise ceci jouir sans en pleurer
La vigne sans ivresse et le shamp sans ivrai.

Uzzīmēju un izgriezu linoleju apm. stundas laikā stāstam – Vilšanās [right]. Tagad uzmetu zīmējumu stāstam Viesnīciņa. Un tas izskatās tā, kā vēl nekad es neesmu cilvēkus (pārīti) uzzīmējusi. Par to es varu pateikties Robertam. Viņš ir klāt un raisa manus spēkus. Puika? Zēns? Jauns? Jā – un nē! Viņš ir tik nobriedis ka viņam nav nekāda daļa gar viņam pakaļ skrejošām meitenēm kas smej un sarkst un gaida lai tās noskūpsta un gaida holding hands un atļauj lai tās kutina zem zoda!

Spēku viņam vajag satikt, kas saka – tā nevar. Tā nebūs. Tas nevar notikt. Bet tas ir briesmīgi. Tā nevar – tas nav nekas!…

Viņš (kopš tās reizes kad es ienācu un viņš muļķojās ar giglīti) nav ne reizes vairs runājis balsī, kas man sāka nepatikt, kurā krekstēja iekārīte un cerība ka kas tverams tuvu. Tagad viņa balss ir kā agrāk tumša, dobja un skaista.
Tagad? Nezinu kas tagad. Divi dienas ir vidū. Viņš tikai palīdz man zīmēt un tas ir brīnišķīgāk par visu.

Aizsvied, norauj lapas vītušas
Un nopurini gruvežas, vējš
Viesulis, karstais galotnēs kas meties
Svied zarus, smiltis jauc
Sit vaļā jaunus ziedus
Kas tārpu ēsts lai krīt
Būs spēcīgo vēl gana
Ja daža ziedlapa kļūst saplosīta
Tā ceļā kritīs segu klājot laimei.
Rauj ziedus vaļā, vējš!

11.11.62.

[[Biju pie latv. – Lāčplēša vakars par Leonidu Breikšu. Cik neiespējami dzeja novecojas! Ak mē un žē! Kā tā var būt? Citās tautās it kā tā nav? Jeb ir? Ievēroju ka mani ‘ievēro’!]]

12.11.62.

[[Pirmdiena. Neiznāca runāt ar Robertu un ‘mēs ciešam’ un esam tik brīnišķīgi klusi, tik ‘caurspīdīgi’ it kā mēs dzīvotu 18 g.s. varbūt 19. kas zin, bet 20. tas nevarētu būt!!! Inese mocas uz rītd. eksāmenu.]]

No rīta viņš ienāca, bet neredzēju.

Mani plosīja šausmīga depresija, bailes (jo biju nodomājusi runāt) un kaislība. Bija tā – kā nekad – es jutos slima, es domāju – es varētu sākt raudāt, vai iziet ārā un nestrādāt, vai ko tamlīdzīgu. Bet es strādāju un negāju ārā. Viņš šad tad ienāca un izgāja – reiz laikam redzēju seju, kad tur runāja ar Feju – maiga, klusa, klusa, klusa seja – Balsi ne dzirdēt ne smieklus. Tāpat tas bija ar mani. Es gan dundoju dziesmu vienu laiku vēlāk – bet tā bija kā tāda svilpošana kas maskē īstās jūtas. Pusdien laikā to neredzēju. Jau bija zvans kad izgāju ārā to satikt – un tad viņš nāca, es lēni, bet apņēmīgi gāju pretī – bet Charlija pēkšņi bija aiz muguras – es atvilkos un nosēdos Grinberges krēslā. Viņš ņēma dzēriena pudeli no automāta un Carmele pienāca arī ņemt. Viņi pārmija kādu vārdu un smaidu – visi to var – tikai mēs nevaram! Bet ja mēs to varēsim, tad vairs nebūsim šinī burvju lokā.

Pie manis pienāca Kaupmanis, bet viņš to jādomā neredzēja, bija jau aizgājis. Bet varbūt redzēja.

Viņš ienesa drīz ko Fejai. Tad nebija visu pēcpusdienu. Kad tuvojās beigas nejauši reiz pagriezu galvu – viņš bija ienācis, sēd pie Charl. galda un manu skatīšanos laikam atkal bija izsaukusi viņa skatīšanās – bet tā bija tikai mirkli – skumja un padevusies. Saģērbos un gaidīju iekšā ar citām – Feja bija pretī – viņa skatījās un droši vien redzēja manas bezgala skumjas. Lai redz.

Viņa nebija korid. kad rindā stāv. Redzēju to istabā pa labi ar kādu zēnu runājamies. Nopietna, nopietna seja. Arī mūsu telpā, kad paskatījos uz Charl. galdu – vēlāk vēl reiz redzēju viņu skatāmies pa logu un runājam ar kādu zēnu – viņa seja bija skumja. Tas ir skaisti. Tas ir brīnišķīgi skaisti – viss tas ir kā pasaka. No pastāvīgas trakošanas ar meitenēm kādā viņš vienu laiku metās – tagad šis mēmais klusums.

Bet man ir smagi. Un – ir tā – it kā es vairs nevarētu arī pateikt to ko tik stingri biju nodomājusi – lai viņš kaut ko dara un veido no sevis. Jo viņš tomēr ir neredzēts zēns. Feja arī ir dažreiz ļoti smalki skaista. Bet viņa turas ar to Dačeni. Varbūt sargā – lai tā neklūp virsū Rob. Tā jau arī cieš nabadzīte. Es tikai atsacījos labprātīgi. Kas zin – varbūt viņa arī. Ko es varu zināt – lai gan tā viss neizskatījās un izskatījās tā, kā tas izskatījās.
Man tomēr skumji.

Daiļums un straujums un 
Bezgala laime
Ir uzsviesti kā koraļu klēpis krastā
Un sakalst.
Dzīvās rokas – tukšas.
Kas mums par šo atteikšanos būs?
Vai būs kāds skaistums
Kāda vērtība
Vai tikai – mūžīgs zaudējums?

Vakar aizgāju uz latviešiem.
Ar Eglīti pie klavierēm pie sienas, vieni piesēdamies cilāt grāmatas lietas.
Pēc brīža redzēju – Gu. stāvam netālu, bet viņš bija pagriezies sāņš. Uz skatuves lasot viņš man atgādināja kaut ko no R. elegancē un sejas krāsās. Un bija kāda dzeja – kuru klausoties es svētīju mazo Rob. par viņa mīlestību. Bet – tagad es nedrīkstu pateikties ne ko teikt – jo baidos darīt sāpes. Bet turpat teica cita dzeja – ka tās nav sāpes un kas mīl tas visu panes un ir ar to laimīgs. Jā. – bet nezinu vai es drīkstu vairs jeb ar ko tuvoties, ja tagad viņš paliek mierā.
Bet vai paliks? Es iekšēji nepalikšu, un viņš to zinās. Bet tā viņam vieglāk aiziet…

Jā un tad vēlāk (atsevišķi) sarokājāmies ar Lit. Z. un vēlāk ar Gulb. Viņa pēta mani. Vai viņas acs ir nomodā?!!! Jā – un vēl reiz G. tur gāja garām – un tad es ‘pacēlu acis uz viņu’ un viņš to juta un es to gribēju. Viņš jau reizi tā darīja uz mani. Tad fotgr. pielīda klāt – acis spīd kā trakam. Eglītis tam neatbildēja ne vārda. Es par daudz skaļi varbūt atbildēju. Tas fotgr. ute arī ir jutis ka es tam tīšu prātu liku just ko – jo viņš ir nekaunīgs. Uz Gulb. es raudzījos lai atrastu kādu zirnekļa tīklu kur pieķerties, ja Rob par daudz sāpētu.

13.11.62.

[[Otrdiena. Vakar Rob. savās romant. ar sarkangalvi. Šodien viņš ļoti laimīgs – aizskrēja abi pa gaisu.
No Sarmas vēstule – tur esot kāds hotels tuvu, kur apmesties, vai pie Kreišmanes. Stāsts neesot gatavs – un nav ar. Inesei I eksāmens.]]

Vakar šķiet (varbūt tanī momentā, kad es tur biju ārā pie Grinb. galda un viņš ar Sarkangalvīti satikās pie pudelēm –) notika viņu ‘satikšanās’ – šodien gāja pilnā spēkā! Viņa gudra meitene – ja viņai kaut cik ir iekšā temperamenta viņa turēsies ilgāk kā citas – skriet viņa aizskrēja viņam līdz ar pirmo mājienu tāpat kā visas, bet viņa negiglij un man viņa patīk tīri labi – viņai kaut kas mazs apslēpts charms ir kāda citām nav. Viņa tikai izskatās pūcīga un ļoti auksta, nogarlaikojusies – bet viņas mazais smaidiņš ir jauks – ja ar to pietiks – būs labi. Viņš bija ārkārtīgi priecīgs šodien – ka ticis no ciešanām vaļā, viņš jau mocījās diezgan. Un šo meiteni viņš dabūja pat bez vienas cigaretes. Viņam iet arvien vieglāk. – Pēcpusdienā viņš skraidīja kā vējš – visām bijušām brūtēm dalīdams laipnību – jo bija tik laimīgs. Arī Feja bija priecīga, bet nezin kas tur bija, viņa gribēja pacelt Sarkangalv. brunčus un paskatīties – viņa izskatījās sašutusi par kaut ko – tai laikam nav peticoatu! Vienreiz jau viņa bija arī bez krekliņa un tas nekas – bet džemperis bija ļoti lieliem caurumiem – tad nu viņa bija īsti izaicinoša. Bet ģērbjas viņa ļoti labi. Tikai tie mati šausmīgi pieziesti. Un kad tos nolaiž lejā tad viss charms pagalam, ar to banti un lejā matiem viņa ir pavisam čābiska. Bet šodien viņa bija kā Maria Antuanete.
Nu redzēs kas tur būs.

Man nesāpēja – liekas nemaz. Viņš ir bērns, tik brīnišķīgs bērns atkal. Viņš ir tik labs tad visiem, nevienu viņš negrib sāpināt. Tas ir brīnišķīgi. Anglietei sāpēja tomēr. To varēja redzēt. Es biju aizrauta no vērošanas. Tomēr ejot ārā – viņš pašās durvīs atskatījās – laikam uz sarkangalv. jo tā skrēja pakaļ – bet – viņa skats iekrita manās acīs – tā tad es biju skatījusies viņam pakaļ, tas tā iznāca, es tur grozījos pie Grinberģes galda un nezināju kur iet – jo visur viņš skraidīja apkārt no citām atvadīdamies!
Kaut nu man nesāpētu – jo viņš jel ir tik jauns.

Man ir puns pierē un pumpa degungalā: naktī iegāzu ar galvu pieri pa skapīša stūri un tā pumpa degunā nezin kur cēlusies.

14.11.62.

[[Sarkang. skaista – à la dame. Angliete ārkārtīgi skaista – melnā ar zeltu – cieš! Holandiete pārcietusies auksta kā vardulēns – zilā vakartērpā ar ādiņu apkakli. Es neizturēju un reiz nejauši (tiešām!) satiku viņa acis – viss pagalam – viņš skrien ar Sark. lai glābtos no manis.]]

Notiek neticamas lietas – viņi vakar ir kur bijuši protams. Sarkangalvīte bija šodien ļoti izmeklēti ģērbta, – pilnīgi pretēji vakardienai – vakar vieglākā gaišākā meitene, balti brīvi svārciņi lielām ieveidotām faltēm līdzīgām krokām uz leju platāks, krāsaina ļoti lielām svītrām blūze, bet maiga, ne stipra, mati gaišsarkani – taisni brīnums cik skaista (Kaupmanis un Aina gan tieši vakar teica viņai zaimus). Šodien viņa bija īsti – mature dāma, tumša kleita, brūngans ar slēptu rakstu, iedzeltenas (koka apm.) krelles mati ļoti tumši un ļoti sarkani – tādi viņai nekad vēl nebija bijuši – lieliski un blāzētā izturēšanās. Viņš tomēr nenāca diezgan ilgi, viņa jau nervozēja. Bet tad viņš ieradās teatima beigu daļā – to viņš atkal nekad nebija darījis. Es sēdēju savā vietā un zīmēju – nezin kad to nebiju darījusi, bet tagad – zinot ka pilnīgi brīvs brīdis – to darīju ātri, droši, pilnīgi sevī nogrimusi – kad beidzu – redzēju ka viņš sēž tālāk uz galda ar muguru pret mani gan pie Fej. pret Sarkg. Bet ienākot viņš varbūt redzēja ko es daru.

Reiz viņa balss ar Feju runājot atkal bija kaislīga, nemiera pilnā. Uz pēcpusd. viss it kā bija mierīgāks. Es pusdienā to neredzēju. Strādāju un domāju – kaut es mierīgi uz viņu varētu skatīties, kad to satikšu ceļā, kaut es brīvi varētu pacelt skatu. Tā domājot es atgriezu galvu un pacēlu skatu – un viņam virsū! Es viņu neredzēju ienākam – es būtu ar muguru pret viņu, kā visu laiku – bet mēģinot savu brīvo skatu – viņš ieskrēja tanī – un viņš nenogāja neskatoties, viņš paskatījās uz mani, laikam drošībā – ka es neskatīšos, kā parasti – bet nu mans skats tieši pārlidoja viņu, kā putna spārns noglāstīja. Viņa seja bija klusa, bet pilna kaut kā laba, maiga vai tamlīdzīgi.

Tas bija savādi un briesmīgi atkal. Kad viņš aizgāja es jutu kaut ko kas atkal notiek – viss ir kā bijis, viņš ir pie manis, es ilgojos viņa, es jūtos labi pie viņa un viņš – nav citam bet man. Neprātīgi. Viņš nenāca ilgi. Un kad ienāca – viņš pateica kaut ko Fejai uz ko tā izsaucās – „bet kādēļ? Kādēļ?” – ko viņš teica nezinu. Viņš aizgāja un Feja izgāja viņam pakaļ. Kad viņa ienāca viņa apsēdās un sašutumā sauca Oh well – ! Un man šķiet ka viņa pameta acis uz mani. Un es – kādu vella es to redzēju – es taču strādāju otrā pusē – tā tad es pārbijusies jau skatījos.
Kaut ko viņš bija izlēmis citādi, pēc mana skata.

Pirms tam dzirdēju Feju viņam prasām – vai Tu šovakar iesi uz māju. Bet es nedzīrdēju ko viņš atbildēja.

Es jau biju domājusi tagad, ka viņš izlēmis iet agrāk mājā, vai ko – bet cik nopratu – viņš bija izlēmis skriet atkal ar Sarkg. Jo, viņa štemple. kartes un laikam arī viņa kasti – jo kas cits to varēja iebāzt manā nodaļā, cits to nebūtu aizticis un es turpat biju, gaidīju vēl kādu pusminūti lai savu štempelētu, ko tikko jau biju paņēmusi. Tur bija sajauktas gan arī citas kartes.

Lai nu kā – nu man beidzot liekas – ka viss tas trakums ko viņš trako vēl arvien stipri attiecās uz mani.

Angliete bija aizkustinoši daiļa – melnā kleitā ar zelta krellēm viņa izskatījās tiešām ārkārtīgi skaista, bāla un tumšās acis!!! Kaut kas kas sit pie zemes – bet viņš – kas zina ko viņš darīja un ar ko viņš aizgāja. Es notupēju siev. istabā, lai nebūtu visiem pa kājām kad ir mājās iešana – Varbūt viņš aizgāja ar anglieti? Dačene bija atkal savā zilajā vakartērpā ar balto ādiņu!
Kungs palīdzi, kas tur notiek!

Es uzvilku ar nodomu savu visneizskatīgāko blūzi – zaļgan dzelteno zaldāta krāsu ar ziediņiem, ko es neciešu – uzvilku tādēļ lai nemaisītos!

Bet frizūra bij nezin kur radusies laba un šodien visi vīrieši uz mani skatījās, jau no rīta uz ielas. Un apaļais puika no mūsu istabas ir ārkārtīgi smalks ar mani un garais kāršu spēlmanis no blakus galda ēdamzālē uzskata atzinīgi – velns parauj, es atdzimstu acīm redzot. Lai gan vakar sāpēja sirds, šodien sāp un pierē ir iedauzītais puns.
Ak – vai rītu neiet darbā.

Un neskaitāmas reizes kad es domāju par viņu es pēkšņi rokās sev atkal un atkal redzu kartes ar Roberts it kā pati debess visu jauktu – tā tas ir.
Tā ir patiesi vislielākā vētra ūdens glāzē!

Cik skaista var izskatīties arī atraidīta sieviete – to es nezināju – tā bija angliete šodien, beidzot viņas bērnišķīgajā sejā bija īsta kaislība un sāpes un skaistums. Kas tur notika – man tomēr vajadzēja to noskatīties! Es nekā nezinu tagad – tikai domāju ka viņš aizgāja ar Sarkg. jo cits iegrūda viņa karti manā nodaļā? Mūsu ailes ir blakām, bet tikai karti ārā ņemot to var ielikt blakus nodaļā – un viņš varbūt to zīmogoja – lai viņam nav jānāk [..] skriet prom.

15.11.62.

[[Negulēju labi. Sirds sāp – neiešu darbā. Bailes – kas tur ir un kā izturēšu! Oh Rob! Wait for me! Relax today and wait! Ir algas diena – bet es nespēju aiziet. Vai viņš atradīs savu karti pie manas, kur kāds to bij iegrūdis? Strādāšu pie linoleja.]]

Palieku mājās – neeju darbā. Mans kaislības pitons ir ap vidu un žņaudz tā, ka acīs top tumšs! Tā nekad nav bijis.

Tik bezcerīga un velta kaislība – kura tomēr viņas vērtība ir viņā pašā, viņas stilā, kā Sarma saka par stāstu. Viņa ir dāvana un tā jāsviež prom. Par to atkal domāju kāpjot pa Winjarda stacijas kāpnēm un ieraudzīju, ka vai ik reizes, sev pa prieku kāpjam jaunu cilvēku ar stīvu kāju, kas nelokās – kropļi un nelaimīgie kas saņem tik maz – un es arī kas neesmu saņēmusi daudz – vai varbūt – saņēmusi un mūžam aizmetusi visu. Nu – sirds trūkst – vēl reiz to darīt! Un nekad vairs to nesatikt? Jeb vēl kas nāks. G. kungs. Bet ko sieva? Ko sieva? Tas viss tik traki ir uzliesmojis tādēļ, ka abi mēs esam ar illūzijām, abi vienādi izsalkuši un abi zinām – ka mūsu vēlēšanās pildīt neļauj tikai apstākļi, bet iekšēji mums nav pret to neviena nē.

Iegāju pie saimnieces spēlēt un mūzika aiztīrīja prom ļaunāko. Es gribētu viņam spēlēt un arī aiztīrīt ļaunāko – Un vienreiz lai šai spēlēšanai būtu jēga. Bet – nav kur to darīt.

Vakars. Izgriezu vēl vienu Plenču ezeriņu – nav nekas. Un labāku jau varbūt nedabūšu.
Šovakar spēlējos ar domām – ja es vairs tur neietu strādāt – dabūtu citur vietu, vai aizbrauktu uz mājām. Ļoti gribētos aizbraukt – bet viss ir aizgriezts otrādi. Kā es tur vairs varētu ieiet? Es tik pilnīgi esmu aizmirsusi ka ir tādas lietas kā laulības ‘saites un pienākumi’, es it kā vairs to nevarētu uzsākt. Esmu tagad tik mierīga ‘virgine’, izņemot trakošanu ar acīm. Par to man nav vairs tik bezbēdīgs prāts. Viss liekas lētāks padarīt – bet no kā? No cilvēkiem apkārt. No mazās Fejas dusmīga Oh, well!

Es gandrīz varbūt būtu ar mieru iet tūlīt citā darbā. Nekāda paradīze tur nav un tagad būs tik šausmīgi garlaicīgi – tās bābas un stulbais darbs. Ja man nebūtu bailes ka manas kājas neizturēs – es ietu pie Coles, kur saimniece teica – var dabūt vietu. Bet manas kājas bez sēdēšanas visu dienu nespēs iet.

Jūtu ka esmu viņam pāri darījusi. Zināms, neviens cits kā viņš pats pēc tā prasīja – un bija labi. Bet par traku mēs bijām satraukti no illūzijām. Nu varbūt tagad būs miers. Kaut kas citāds. Bail kā tas uzsāksies un kas tur noticis. Aizdomas, ka viņš arī varbūt neieradās darbā – bet bija algas diena vakar – viņš būs bijis.
Aiziet tā, kamēr viss tur tomēr tik skaisti mūsu vidū paliek – tas būtu labākais.

16.11.62.

[[Inesei eksāmens – rakstījusi ir!!
Biju uz ‘Melno Orpheju’. Šodien Feja nēsāja Roberta vietā viņa lietas – lai viņam nebūtu jānāk iekšā. Tas bija briesmīgi. Zināt – ka nosmok mīlestība. Skaista neprātīga, akla, liela savā neprātībā – bet tā neder dzīvei, nevar pat pagaidīt līdz tā pati nobeigsies – jānosmacē. O, Feja, labā māsiņ!]]

Ka kāda kaislība ir tik stipra un dod tik lielu laimi – to man šķiet es nebiju piedzīvojusi – Nu tas ir – bet es to nevaru ņemt.

Šodien viņš 2 reizes ienāca – kluss un tumšs – es ieraudzīju un novērsu acis – bet es viņu redzēju un viņš to juta, tikai neskatījās. Otrreiz es biju ceļā uz Vilson kdzi, kad viņš nāca un es tikko paguvu piegriezties pie viņas – viņš nogāja garām turp un atpakaļ – Un tad – pēcpusdienā viņa mazā māsiņa Feja nēsāja visas tās lietas kas viņam ir jānes iekšā un ārā – lai viņam nebūtu jānāk. Taču viņš to nespēj izturēt un – tas jau ir arī laikam tas, kādēļ es vakar paliku mājās.

To visi sapratuši (kas zina) kādēļ es paliku prom. Kas vakar bijis nezinu – bet visas meitenes bij atpakaļ vienkāršās drānās – Sarkangalv. pat uzkrītoši vienkāršās, tikai Dačenei vēl kāda īsa kleita.

Viņš nebija ne vienu reizi ne pie vienas no viņām varbūt vakar angliete vairāk ievērota – varbūt nē, bet tā čivināja vairāk – Protams viņa ir vispašapzinīgākā. Bet šodien kad viņa rāva kastes un gandrīz asi atbrēca vecākām kundzēm – man viņa galīgi nepatika.

Aizgāju pirms zvana – Fejai pateicu ar labu nakti – viņa gaidīja Robertu. Es – pazudu. Ko citu man darīt?

Savādi bija just stundas ejam (pēcpusdienā) un zināt mīlestība ir nolikta lai nomirst – te un tur. Tā ir dzīva – bet viņu ieslēdz kastē lai nosmok.
Viņš – ir iemīlējies vecā sievietē. Kas kuram negadās.
Lai mācītu atsacīšanos.

Biju uz kino ‘the Black Orpheus”.
Robert – arī Tu zini, kas ir mirusī Euridice.
Tu esi tik jauns un labs vēl – ka Tava kaislība ir balta kā uguns.
Un ja tā tāda vien nebūtu piepildīta, tad tā tāda kļūst nepiepildīta.

17.11.62.

[[Sestdiena – tīru, lāpu, mazgāju – silta diena – zied džekarandas pār pilsētu – zili violeta migla –––
Un tukšums un atstātība un norauta mīlestība. Un viss ko izrunā vārdos top lēts. Inesei teicu par Rob. un tas izklausās zemi.]]

Nevarēju noturēt savas izjūtas un tās šad tad izlauzās uz āru Inesei priekšā. Tas nebija labi. Viss top mazs un ‘sickenings’ paviršā atstāstījumā – un vēl – kad es esmu ‘māmī’. Bet – pēc 30 gadiem arī viņa būs mācījusies ko vairāk no godbijības pret jūtām lai cik nepareizas tās arī nebūtu.

Varbūt taisni ir tas, ko es varētu likt šī stāsta pamatā – cieņu jūtām, kas ir tik stipras. Bez kā tam varētu piespraust zīmi ar viņu vērtību izsvērumu.

Šādā veidā es biju pieķērusies savam mūz. skolotājam Daumantam. Es aizskrēju 2 nedēļas prom uz māju no Rīgas, jo es vairs to nevarēju panest. Atgriezos mazliet atvieglota, bet ne atsvabināta.

Nevaru neko labu izgriezt. Mani atkal sagrābis kāds neticības gars šīs griešanas lietas vērtībai. Nazis arī tik viens vienīgs gandrīz lietojams un tas ir par maz.

18.11.62.

[[Krūmu zemes vinjeti izgriezu 3 reizi – varbūt būs kaut cik līdzīgāka iedomai. Plenču ezeru arī vakar izgriezu – tas jau vai 5 reiz griezts, tagad izskatās plakans – bet ļoti saulains. Tagad atpūtīšos. Uz latv. neiešu. Rob. stāv prātā visu laiku. Man bezgala žēl, ka es toreiz nepaskatījos kad viņš deva krēslu – varbūt tas būtu visu saglābis. Ļoti silts. Tagad nāk – storm. Skaisti un vientuļi –
Savādi – dzejolis kas tikko nosūtīts Gaitai ir 3 gadi vecs. (arrow to entry at top of page for same day 1960: {Kad naids ir plosīsjis un šķēlis……})]]

Latv. namā ir kādas 18. nov. svinības. Varbūt Eglītis būs tur ar platēm un gaidīs. Bet – es negribētu iet. Es negribu sabaidīt vairāk Gul. kundzi. Ja gadījienā viņi ir ielūgti uz Gailītes vakaru pusdienām, tad viņa atradīs iemeslu neiet un ––

Jā viņa vai nu redzēja aiz muguras G. skatu atkārtoti atskrienam pie manis, vai redzēja vēl manu pacelto galvu pret viņu—skatu viņa neredzēja, jo priekšā viņas nebija.

Bez tam – tā jau nav pirmā reize kad G. simp. ir parādījušās un tas izsprūk kaut kā negribot un brīvi. Viņa ir klāt mūžam kā sargs. Viņa vāktē katru. Atceros viņas skatu no pašas pirmās reizes gadi 6-7 atpakaļ – viņas acis izpētīja katru manu sejas daļu un iestīga acīs – tās bija izmirušas, baiļu un rūpju pilnas acis – es nekā par viņu nezināju, pat Gulb. nezin vai biju redzējusi – tikai nodomāju – cik izbijušās sievietes acis, kam ir bailes no kaut kā, bailes par sevi…

G. es satiku pēc ilgāka laika kult. dienu ballē. Kas tur bija kas nebija, mēs brīdi bijām pie viena galda un kaut kas tur tika runāts.
„Es Jūs pazīstu” – es teicu.
Jo laikam tur gāja runa par to kas svešs kas pazīstams.
Mans teikums bija savādi neveikls un viņš pasmaidīja un teica: „Es ar Jūs pazīstu.”

Tad sāka dziedāt visi zālē – Lakatiņš zilais – un es iedziedājos līdz un viņš – arī iedziedājās līdz. Un tā bija mazs dūmu mutulis no kalna uz kalnu – aizmaldījusies ziņa, pilnīgi bez – tulkojuma. Un tomēr – ziņa, par ugunskuru kalnā. Veintulīgā kalnā.

Tad šad tad mēs esam saveicinājušies. Viņi ir viens pāris, kas vienmēr ir abi nākuši ļoti silti un sirsnīgi pretī. Un vienreiz viņš satvēra pirmais manu roku un es samulsu un teicu (ko nevajadzēja) „kundzei pirmai jādod” – Tā bija nodevīgā atzīšanās tam, cik mēs dedzīgi saveicinājāmies, nē – gluži ne tam, bet bailēm neapzinātām – lai mēs to nedarītu un vai – mēs to nedarām?

Tad šogad reiz es viņu redzēju citu vidū vienu, liekas mēs jau bijām saveicinājušies – bet viņš bija viens citu vidū un es viena gāju citu vidū tur garām – es pēkšņi ieraudzīju viņa skatu un – nolaidu acis! Tā ir traka metode.
Bet tik pat traka ir otra, kad nenolaiž skatu (kā tas bija ar Rob).

Un pag. reizi viņš tur šur tur gadījās ceļā, kā jau rakstīju – un es tvēru viņa skatu, kas nāca un atrāvās un tad skrēja atpakaļ. Tas ir tas ko viņa varbūt redzēja. Mēs sēdējām ar Eglīti un viņa pēc tam (vēlāk mazliet) pienāca no muguras, ieliecās starp mums un bāza savu galvu Eglīšam klāt runādama tā, ka tas nabags atrāvies turējās izkrities. Bet viņa liecās tam klāt un vēroja mani! Es zināms tūlīt jutu, ka kaut kas notiek – bet ko man bija darīt es nezināju. Lai mānītos, es varēju izrādīt nepatiku vai bailes – es protams to neizrādīju, bet es redzēju un varbūt viņa to redzēja, ka es redzēju – un varbūt nomierinājās. Viņai protams ir iemesls domāt ka Eglītis man varētu interesēt – bet tas nu tā nava. Lai gan tas tā varēja būt, jo es Eglīti satiku Vācijā un tur bija pēkšņa interese.

Bet viņš ir pārvērties, viņš ir kļuvis – vecs. Okē, to es nevarētu teikt, tikai, ja viņā bija kāds gruzdošs nemiers, tad tas man tagad nepatīk jo ir ietaukojies. O, vēj! Kā es rakstu. Bet jāsāk ir iztirzāt savas un citu jūtas un rīkošanās, citādi, vēlāk ieejot varbūt vairāk tur sabiedrībā – es netikšu galā ar vienu otru jautājumu.

Iepriekš reiz ļāvu fotogr. redzēt – ka ‘es esmu skaista!’ Sēdot priekšā aiz galda visu referāta laiku – es biju ārkārtīgi – pašapzinīga zinot – ka viņš novēro.

Pag. reiz viņš pieskrēja liesmās aiz vēlēšanām izteikt atkal savus zaimus arī par šo referāti, tāpat kā par iepriekšējo. Viņš izskatījās pēc traka fauna kas izskrējis no meža aizmirsdams pilnīgi apģērbties un viņa faunisms palicis redzams.

Eglītis plīsa no dusmām uz viņu. Redzams viņam ir kāds iemesls to pilnīgi – neieredzēt un nicināt. Un tas vecis laikam tāds ir – kas drīz kritīs uz nerviem. No tā man jāturas prom.

Par Robertu vēl – ja viņš tomēr arī varētu nebūt nekas cits (kāds apdāvinātais kas iespiests tur sīkumos) tad viņš mazākais ir dzimis Don Žuāns – un redzēt un satikt dzīvu Don Žuānu viņa pirmās gaitās (varbūt arī vēlāk – jo viņš jau nekļuva vecs) – tas tomēr ir ārkārtīgi skaisti.

Neviena no 4 mūsu istabā (mani ieskaitot 5) nenožēlo viņa mānīšanos. Jo tā ir dievišķīga. Vēl Toms Nipernadijs ir skaists – un tas jau precējies nabags vecītis. Šis te ir īsts – mīlestības eņģelis. Viņš deg kā liesma un kurai meitenei viņš pieliecās – tā sāk degt tikpat gaiši, tikai viņa liesma deg tai, ko nevar iegūt.

Kam laime – kas mūžam sāp?
Kam nelaime – mūžam mīļa?

19. 11. 62.

Savu mīļo mazo Robertu es gandrīz vairs nesaprotu (kad gan to sapratu?) un nezinu kā viņam klājas. Un nezinu ko darīt?

No rīta pamanīju reiz viņu ienākam pie Charles. Zils krekls zem pulovera, gaiša, bāla sejiņa. Vēlāk viņš atnesa Fejai kā parasts kaut ko – es sēdēju pie 26 – es sastingu, kamēr viņš gāja garām. Tad vēl reiz viņš bija un Charles aizgāja ar viņu runāt, nāca man garām abi pusstāvot, pus ejot un viņš apgriezās pagāja atmuguriski ar Ch. runājot – bet viņš bij pret mani – Tas viss bija – kā vecos labos laikos. Pusdienā neredzēju – pēcpusd. Reiz – pacēlu acis – viņš pie durvīm – pie anglietes skatījās pāri uz mani – (20). Es tad cita nekā nevaru – es skatos – vai viņš patiesi skatās uz mani? Un es to brīdi skatos uz viņu, kamēr es zinu – viņš skatās uz mani. Viņa acis atkal bija tumšas, sūrstošas, skats kā degoši stari, asi. Es novērsos, viņš atkāpās pie durvīm – un atgriezās tūlīt vēl. Un vēl reiz – es gāju kaut kur pa vidu un viņš bija pie durvīm starp citiem – kā zibens mūsu skati atkal satikās, tik momentu – bet viņa acis šodien bij asas – ass, smails, degošs, ātrs skats kā stars, kā adata dzeļošs ass stars, un viņš pazuda. Jo viņš tāpat kā es laikam domāja – ka mēs neesam skatījušies viens uz otru.

Reiz es nožāvājos un atgriezu galvu – viņš smēķēja uz Charl. galda – Tad es it kā pazaudēju visu to neprātību. Domāju – viņš nu atsals, nekā – tas smailais skats maldījās pēc tam. Vakarā ar Feju atkal bijām vienas siev. mazgāt. Es uzsmaidīju – nezinu kā – gribēju viņai tuvoties. Bet viņa nolaida skatu – skumji un noraidoši. Es nodūru galvu un stāvēju – nezinot ko teikt, ko darīt. Baidos ievainot, baidos ko nepareizu izteikt, baidos neko neteikt.

Es iegāju atpakaļ darba telpā kur visi gaidīja zvanu. Sēdēju sasalusi. Tikai pamazām mazliet atdzīvojos.

Izgāju tūlīt aiz Mcīntoš. Citas nāca vēlāk. Fejas skats norūpējies klīda uz Rob. istabas pusi. Es steidzos.

Kas īsti ir nezinu. Viņš ir kā es kādreiz biju ar savu Daumantu. Viņš jau ubago, un kauns no tā – un vairs nav nekāda labā gala. Viņš varbūt tagad var jau ciest no pazemojuma, ja es tuvotos. Bet vēl arvien mans skats ir viņam atsaucies jo nav izejas – ja ne arvien tad bieži un varbūt gandrīz arvien. Kā viņš skatās es neapzinīgi pavēršu skatu turp. Viņa skats ir tik stiprs ka to nezinot es tam klausu. Un tad – redzot viņa maigo bezpalīdzīgo izteiksmi – es nespēju nogriezties asi – tikai ar varu. Bet ja viņš mani īsti apskatītu – nekas netiktu grozīts.

Charl. šodien pienāca un krietnu brīdi parunāja – tīri nobrīnījos, tad sapratu – lielā Feja nebija darbā: tā ir viņa flame, un viņš nedrīkst aprunāties, lai tā nepaliktu greizsirdīga. To jau manīju pašā sākumā, ka viņš no tā baidās. Bet ja tas tā – tad esmu kāds no kā jābaidās. G. kundze arī baidās. Traki, traki. Bet Rob. ir bērns! Vēl jo trakāk – viņš vēl mazāk redz manu vecumu.

Sarkangalvītei šodien mati vairs nebija sarkani! Viss augstais tornis brūns ar zelta šķiedrām – īsta miga! Bet mutīti nomazgājusi tīru. Ļoti jauki. Un sapucējusies un gaida – pie Mollijas uz izdevību. Angliete ielidoja zila, ar tievu viduci – mazā Feja acis izplētusi skatījās un nevarēja novaldīt smaidus – visas uz viņas mazo brālīti! Arī man par viņu bija jādomā – mazais, sīkais jaunais zēns – un vesels kara pulks traku sieviešu! Anglietei vēlāk nogāzās viena kaste uz grīdas un izbira un McInt. smējās – „Hallo Little Fay. I think somebody also soon will do the same.” – Es biju viņai klāt un smējos – You are a funny girl – to man nevajadzēja. Bet nenoturējos. Un beidzot – tas mani atvēsināja.

Ak – kaut visi tā nemīdītos iekšā šinī jūtu pasaulē, kas kādam kaut ko arī nozīmē. Tas ir pārāk brutāli beidzot! Tējas laikā lasīju grāmatu.
Man jāturas vienai.

20.11.62.

[[Otrdiena. Silts. Biju uz darbu vecos melnos svārkos un baltā blūzē. Inesei bij otrais eksāmens, bet lieluma ziņā pirmais. Par Moriaku – droši vien izdarīja visu O.K.! Parīt atkal. Nav atsūtīti linoleji – varbūt rītu. Nedaru neko. Problēmas ar Rob.]]

Savāda diena. Kaut kas ļoti skaists un arī sāpīgs. Un visā šinī komiskā situācijā ir daudz lieluma tomēr.
Feja visu rītu bija rūpju pilna. Es biju vēsa un pati ar sevi. Viņš ienāca kādreiz – bet daudz neredzēju. Reiz tomēr – viņš bija nostājies pie durvīm un skatījās un es paskatījos un atrados aiz Šerlijas, kas to droši vien redzēja. Bet vēl pirms tam, viņš bija ienācis un piegājis pie Ainas – kaut ko teica viņai, ko tā nesaprata. Ar Ainu es arvien esmu tuvu kopā. Bet taisni tad – biju pagājusi dažus soļus prom – un kā vienmēr McIntoša vidū. Viņš savu lietu (kādu stencilu) nodeva sarkangalvei un tā to izkārtoja. Man šķita viņš bija ārkārtīgi satraukts – viņš laikam bija meklējis tuvākas, dalīgākas attieksmes ar mani. Kādēļ viņš citādi būtu griezies pie Ainas? Es pēc laika biju pie 26 – viņš ieskrēja un apcirtās tur pie giglītes – domājis, ka es tur būšu. Visu rītu es biju te vienā, te otrā un trešā vietā.

Šausmīgi gribējās spēlēt – domāju ja iešu uz agro lunchu, varbūt zāle būs tukša un es paspēlēšu. Bet zāle bija pilna. Tikai Feja manu agru lunchu tulkoja tā, ka es to daru Rob. dēļ – lai nesatiktu. Viņa laipni man apjautājās – vai es bijusi uz lunchu, kad es pārnākusi apsēdos. Tā tad – viņai tas ir pa prātam – lai turos prom no Rob. un – es jau to daru. Bet – jā – bet.

Pēcpusdienā es pašās beigās atkal strādāju pie 26. un tad viņš ienāca. Un tad viņš palika pie giglītes turpat tuvu un runāja ar to bez prāta – diezgan ilgi. Es stāvēju mummija. Es varēju runāt ar Gertrudi, vai ko, kas bija tuvu – laikam Merija – bet es to nedarīju. Es stāvēju – un ļāvu lai viņš skatās. Lai viņš redz mani bez smaidiem un izgreznojuma. Viņš palika ilgi un drīz bija atkal klāt. Bet ienākot viņam – es viņu uzskatīju – kā viņš pārbijās no manām acīm. Var saprast – ka viņam ir paniskas bailes no mana skata un viņš pēc tā vai mirst. Tas ir briesmīgi. Tas ir pazemojoši jau viņam un man ir jāatrod izeja. Bet es nevaru atrast situāciju. Viņš ar giglīti bija mazliet par tālu – lai es ko teiktu un no rīta ar Ainu, kas būtu bijis ideāli – tas neizdevās – tā McInt tur bija. Kaut es ātrāk būtu atsviedusies atpakaļ neapskatoties, es būt viņam piegājusi klāt. Un tad es runātu. Bet – lūk – tas tā neiznāk.

Es nepaskatījos viņā tagad ne reizi – viņš pirms 5 atkal bija iekšā, sēdēja pie loga. Un tad – sāka ar anglieti – kas visa trīc lai to dabūtu. Acis viņa no rīta bolīja kā pusārprātīga stāstot mums ka ‘kafija’ – un vai es arī gribu kafiju? Viņa man izskatījās pretīga. Citādi viņa ir nekas, bet viņas smiekli un valoda man riebjas, tā kā mašīna. Un acu pārmērīgā grozīšana ne par šo ne to.

Jā, un tad es atcerējos, ka man jāiet ārā, lai viņš netrakotu vēl vairāk un nebūtu laipnāks ar anglieti. Es izgāju, aiz manis Aina.

Vēlāk viņš iznāca tīdamies ar anglieti. Tā – aizgāja ātri, kā steidzoties, viņš aizgāja garām uz savu nodaļu. Bet neredzēju to iznākam. Feja padrūmu seju aizgāja mājās. Nezinu kur sarkangalvīte palika. Dačene runāja par savām dīkām. Viņa laikam ir tikusi puslīdz vaļā no Roberta – mazākais vairs neko nemana.

Pusdienas laikā, pirms darba sākuma bija pirmās iekšā – visas viņa līgavas Dač. Angl. Sark. Giglīte. Un – es, jo es biju agrā lunchā. Visas gaida. Ārprāts. Bet visas vienu daļu varbūt arī jūt to ārkārtīgo netaisnību – ka viņš ir tur, kur viņš nedrīkstētu būt. Nezinu kāda viņam nabadziņam ir dūša šodien – Feja bija rūpēs. Un es nepametu ne skatu – bet es nevaru. Viss ko es tā varētu – ir kaislības uzkurināšana. Kamēr viņš nevar būt tuvu, kā cilvēks, paziņa, es vairs nevaru skatīties. Man jāmēģina kaut kas. Feja redzēja un pasmaidīja – es gribēju atkal paķert svešu krēslu – tad atgriezos un paņēmu savu dzelteno. Un to es tagad par savu turu un nēsāju apkārt – Bet ja viņa neko no manis viņam negrib tuvu, tad viņa to neteiks.

Bet – ceru viņš būs O.K. un ja arī viņš nebūs aizskrējis atkal ar anglieti – varbūt mēs varēsim kaut cik cieņas pilni atrast izlīgumu. Viss kas vajadzīgs – jāsauc vārdā un jārunā.
Bet viņš ir tik ārkārtīgi pārbijies un es tāpat un vēl tas neiet.
Tomēr – no rīta viņam bija laba ideja un viņš to mēģināja izvest ar to stencilu.
Viņš runāja arī ar Kaupmani!? Oh, varbūt viņš meklē kopējas paziņas, lai beidzot viņš tiktu no sava pazemojošā stāvokļa ārā. Man viņam jāpalīdz – varbūt ar to karti? Jāmēģina – jāiet tad agri.

21. 11. 62.

Tāda diena, ka man grūti ķerties klāt tās uzrakstīšanai. Jūtos vainīga. Un jūtos it kā zaudējusi. Bet – visvairāk – vainīga.
Un varbūt beidzot skaidrāk redzu – cik šausmīga neprātība tā visa ir!
No rīta zīmogoju karti. Apgriežoties jutu viņu noejam garām uz savu istabu.

Es gāju – un piegāju pie Kaupmaņa. Vakar redzēju ka Rob. ar to ved sarunas. Kas tur bij – kas to lai zina. Tā kā viņš visādi plēšās tikt pie manis – domāju, varbūt caur Kaupm. viņš arī mēģina. Tikko es sāku runāt – viņš (Rob) nāca atpakaļ. Tik bija kā pamanīju – un pazuda. Laikam vīriešu istabā. Es varonīgi runāju tālāk, lai gan labi zināju kas būs – un to es vairs nevarēju novērst. Ja Rob. tik ātri pazuda, ka pat līdz mūsu ist. negāja – tad tā bija greizsirdība. Kad iegāju darbā – drīz viņš bija iekšā un uzklupa anglietei. Tā bija brīnišķīgi saģērbusies vakar vakara atvadīšanās laika iespaidota. Viņa izskatījās uzvarējusi un laimīga un skaista – (un gāja vidžu vidžu čirks).

Tas visiem likās dabīgi, ka Rob. ņēmās ar viņu. Bet – viņam tas nebūtu bijis jāizrāda tā, ja tā būtu īstenība. Viņš stāvēja kājās, pagriezies pa pusei uz visu istabu (es biju pie 26) un taisīja viņai acis. Es pūlējos daudz neskatīties, tikai šad tad. Viņš ņēmās kā traks – apsēdās vienu laiku blakus.

Pusdienas laikā – meitenes gāja visas reizē ārā. Man pa priekšu (bija jau vēls) Rob. steidzās no sav. ist. – viņš pamanīja mani ieejam siev. ist.

Kaupm. bija viens ar savu līgavu (tā briesmas jauzdama šodien bija viņam klāt pusdienā un vakarā!!). Es aizgāju ātri. Robertu nekur nemanīju. Bet redzēju vēl meitenes pārejam vienas pāri ielai – kur bija viņš?

Aizgāju pusdienā ar sievām.
Atnācu viena. Rob. visu to bija redzējis. Viņš apsviedās reiz pie giglītes un tad sāka nākt uz mūsu galu. Tā bija skaidra zīme, ka viņš saprot, ka ir maldījies.

No rīta es strādāju ar kartēm mierīgi nolaistām acīm kad viņš trakoja ap anglieti un – vēroja kā es to uzņemu, es neskatījos nemaz, kad viņš gāja ārā un atskatījās – bet reizi, man patiešām bija grūti un es izrādīju arī – aizvēru acis un pieliku roku pie pieres! kad viņam jau vajadzēja būt pa durvīm āra, ja viņš nelūrētu atpakaļ, bet viņš bija lūrējis – jo no tās reizes viņš sāka rimt, un pēc pusdienas bija miers un nākšana uz mūsu pusi. Līdz –––––––

Viņš piesviedās kaut kur pie 26 kādai ko vaicāt un pusskats pasviedās no manis tur un es aizgriezos ar slēptu smaidu. Viņš nāca klāt pie McInt. kaut ko jautāja un viņa nāca uz mani (pie 22 apm.) nesapratu kas notiek. McInt ieskatījās man sejā bezgala sakreņķēta un saņēma manu bezgala stulbo, tiešo un nevainīgo skatu – kas viņu atbruņoja. Viņa aizgriezās meklēt sienam. gumijas viņam, viņš bija man blakus – dabīgi, ka man pieceļoties no vietas bija tur jāstāv un dabīgi es atgriezu galvu viņš uzsmaidīja īsi un maigi un laimīgi un es tikpat ātri un mierīgi un apskaidroti atsmaidīju. Tas bija maigākais glāsts no vienas un otras puses. Daudzi to nevarēja redzēt un – kas tur ko redzēt.

Tikai es vēl brīdi skatījos vēlāk viņā, kad McInt jau griezās atpakaļ – un es redzēju ka viņa seja kļuva sārta, asinis sakāpa, lai kā viņš smējās.
Bet – viņš bija izcīnījis – viņš bija ticis līdz manim.
Tanī brīdī bija kāds vel nebijis lielums. Viņa neatlaidīgā 2 mēnešu cīņa bija gandrīz izcīnīta.
Es domāju – lai notiek kas notikdams tagad es ar viņu runāšu un mēs satiksimies kaut kam gaišam, lai kas tas arī būtu.

Domāju – viņš nenāks kādu laiku. Un viņš nenāca kādu laiku. Bet – tad viņam tur bija jānes šis tas – un protams man atkal bija jābūt stīvam. Varbūt viņš gribēja ko teikt – es jau atkal neskatījos – jo es tak nedrīkstu. Moments bija mūsu un ar to mums bija jādzīvo mazākais līdz vakaram. Bet līdz vakaram vēl bija 2 stundas. Viņš nāca atkal – kas tur bija kas nebija – viņš pieliecās pie Pegijas – dzirdēju viņa kaislības samocīto balsi (atkal!) un jutu, ka nebūs labi. Un tā bija. Pegija bija viņam – atbildējusi. 2-3 reizes viņš skrēja un raudzījās uz Pegiju. Nosvieda kādus stencilus pie manis – un aizgriezās – un uzkrita ar skatiem Pegijai.
Tā nu bija mana reize – izjust to ko viņš izjuta no rīta.

Tagad! Tagad! Es domāju. Tagad kad Tu izcīnīji to, beidzot izcīnīji to momentu pēc kā Tu lauzies nedēļām – tagad – vienā otrā momentā viss tas aiziet briesmās. Jo viņa nevaldīšanās ir tik traka, ka viņš nezina vairs ko dara.

Es vienu brīdi domāju – ko darīt? Izlikties vienaldzīgai kā jau 5 reizes – jeb šoreiz protestēt?
Protams es domāju – izlikties vienaldzīgai. Nav nekā cita. Tikai Pegija ir vecāka un (viņa ir arī interesanta ar traki skaistām zilām acīm) viņa pratīs labāk, bez tam viņa zina kas Rob. ir šo laiku dancinājis un netur uz mani labu prātu. Tas pēdējais protams ne pieliek ne atņem. Es gribēju – izturēties mierīgi. Un jau ar savu mieru es biju panākusi to, ka viņš vairs neskatījās uz Pegiju,bet pārbijies nāca garām salīcis no nelaimes – kas notiks, kas kā glābjams.

Tad īsi pirms 5 viņš stāvēja pie angl. un skat. uz mani un kas zin uz Peg. Es neizturēju – es aizmirsu visu un skatījos pretī ar skatu – kas teica – nelga, nelga, nelga – kādēļ Tu visu izjauci!

Sarkang. laikam gribēja redzēt manas acis un metās no otras puses vidū – bet es uz to paskatījos asi, bez kavēšanās un viņa aizmuka – kur bija Charlijs? Mans Dievs – kad tas redzēja? Viņš visu redz! Viņš dzina spānieti prom no giglītes. Tā tāda dulla spēle – bet – varbūt ne dullāka kā mana. Nemaz ne citāda! Ak – debess!

Bet – kas tas labākais – šinīs pāris (nepilnās) stundās – Pegija daudzas reizes gāja ārā! Gāja un gāja – liesmodama! Kad viņa sāk savu gājienu kā visas meitenes – tad – man nav mazākais ko kaunēties! Ak, un tomēr no viņas man bija bailes, jo zināju, ka viņa zina ko uzņemas! Bet sarkangalv. arī domāja – ka zina ko uzņemas. Bet tā tikai meitene! Ak debess!

Jā – tad tur mans skats viņu izpēra un viņš bija nožēlojams un man viņa bija žēl!!
Viņš stāvēja iekšā – pie loga, kad Pegija sāka graciozu iziešanu – viņa izskatījās tiešām skaista – bet – viņš bija pagriezis muguru. Ak – kā tas būs rītu.
Es aizgāju stāvēt rindā. Vilsone bija priekšā un Dačene aiz muguras.
Dačene teica kādu izsaucienu par manām acīm un izteiksmi – bet man bija vienalga.
Viņš nogāja garām uz savu istabu.
Es – neko nemainījos, un nebiju sevišķi ieinteresēta.
Viņš atgriezās – un iegāja vīr. istabā, mazs un salīcis un pilns sāpju – un man bija viņa žēl.
Es skatījos uz to pusi, tikai un viņš iznāca atpakaļ un ieskrēja manās acīs – kas bija mīla un pārmetums un – viss pagalam.
Viņš apgriezās atpakaļ (O, man viņa žēl vēl tagad) un pazuda.
Bija zvans un es gāju prom.

Un tad es viņu ieraudzīju – gribēti pielūdzēja pozā, pagrieztu seju uz augšu – pie Šerlijas (otras istabas Šerlijas). Es sapratu ko viņš gribēja teikt: „Bet tā es desmit reiz, simtreiz esmu darījis un Tu man esi piedevusi!!!” –

Mīļo, zēn, varbūt tomēr tavai bēgšanai ir arī tas pamatā vēl – ka mēs nevaram realitāti izdzīvot – es tik ļoti tiecos un Tu tik bezgalīgi tiecies – bet mans aizliegums ir tik liels, ka varbūt Tevī arī ir aizliegums. To izrunājot ir ļoti ļoti skumji.
Hofmaņa stāsti.
Tu es iemīlējis kaut ko, kā nav!

Un tas bijis ir Tev tik tuvu, tas ir ietriecies Tevī neskaitāmas reizes, tas ir Tevi rāvis sev klāt kā silts viesulis, smarža un elpa un balss un miesas siltums ir bijis, vārdu nav vajadzējis un mēs esam runājuši dienu pēc dienas un mēs esam sapratuši ko viens otram sakām – un manis nav bijis, manis nav!

Tas patiesi ir pāri spēkiem. Ko lai es Tev saku ko dodu, kā izlīdzinu? Tu man esi devis bezgala laimi. Kā es paglabāšos no sāpēm – to es nezinu.
Es gribētu dot Tev papīru – kur visu teikt. Tev ir viss lai Tu būtu liels autors!
Un tomēr – es esmu! Es varētu viņam būt – stipra kā nāve – kā Moriakā. Ak – Robert Tu esi bezgala liels, ka Tu spēji to visu radīt!

22.11.62.

Ceturtdiena. Bailēs gāju uz darbu – sirds lēca – kas būs? Tableti iedzēru. Naktī gandrīz neaizmigu – visu nakti, tāpat tagad – pusdrudzī.

No rīta – varbūt tas bija viņš kas no mugurpuses gāja koridorā – varbūt nē.
Iekšā sākām strādāt – viņa nebija. Pegija – jaunā tumši zaļganiem bumbuļiem kleitā ar zelta monētu zvārguļiem ap kaklu – à la čigāniete. Ne kaila, solīda un eleganta. Un viņa staigāja un gorījās līgani un vakarā nostājusies pie durvīm gaidīja pilnīgi atklāti. Rob. bij pie galda ar citiem, es neredzēju nekā, jo – kārtoju stencilus (pirmo reizi). McIntoša pieskrēja pie manis un teica lai taisos prom cik tik ātri varu – sameta nepabeigtos stencilus kastē. Es paskatījos un apķēru kas pa lietu – Rob manā klātbūtnē trako un Pegija gaida kā atklātākais piesolījums. Viņa pat nepaskatījās uz mani, gluži bāla skatījās uz savu gaidāmo. Es pazudu.
Lejā Klauverts gaidīja, bet Rob nenāca un neredzēja.

Jā – Mcīntoša ņēma mani savā siltā gādībā. Viņa izprasīja par manu ģimeni un bija pārsteigta laikam – kas atklājās – vīrs un bērni un slimības dēļ – izšķirti. Ka nelaimīga – to es nepateicu. Viņa man prasīja – vai es gribu strādāt ar stenciliem pie Mollijas. To es ļoti gribēju. Darba dēļ – un tādēļ ka man nebūs jācieš iekšā pie Pegijas, kad Rob. nāks un nevaldīsies, kas bija jau nojaušams. Es gan domāju arī par to, ka es tur ar Rob. varētu runāt, vai izlīdzināt ko mierā. Es jau par to ejot biju domājusi – kaut es varētu kur citur strādāt – nu man to izgādāja. Rob. drīz nāca un pamanīja ka manis iekšā nav. Es redzēju caur stikla sienu, ka viņš tur varēja skat. uz Pegiju – bet tas vēl nenotika. Līdz teatimam viņš pat nerādījās. Viņš sāka nest savas lietas – es vēroju, vai paliks iekšā ilgi – nepalika. Es jutu, ka viņš arī meta kādu skatu uz mani – bet es nevarēju un negribēju uzsākt neko. Tad kādu laiku zinot ka es tur strādāju – viņš nestaigāja nemaz. Es jutu – viņš ir pie manis. – viņš domā tik ļoti par mani, ka man visas iekšas sāpēja no kaislības. – Tas tāpat ir bijis viņam – viņš sāka skraidīt – viņš palika iekšā ilgāk. Pusdienā viņš iznāca vēl ar anglieti un nelaimīgs – bet vēlāk viņš trakoja pa Pegijas galu, pie Merijas. Es biju savu darbu ārā līdz pusd. pabeigusi, es pagrozījos tur iekšā, gribēju sākt strādāt bet bija bailes, velns jau mani arī dīda – es nevaru būt tik mierīga. Es izgāju vēl ārā un noknibinājos ap stenc. Bet pēcpusdienā – strādāju iekšā ar citām. Viņš arī daudz nebija – bet vakara pusē, kad mēs ar Ainu kārtojām stenc. vidū – viņam laikam Ch. lika kādu darbu – viņš divi reizes ņēma kādas kastes man pa labi – bet McInt. iespaidota es spēju izturēties mierīgi, absolūti mierīgi strādāju – Tev jāsaprot ka nevar uzvesties kā mežonis, es domāju. Skola ir grūta – bet Tev jāmācās! Es viņam jau atmācīju meitenes ķiķināt zem zoda, es viņam liku nolūgties par apvainojošu grimasi, es vakar viņu izpēru. Tagad man bija jātur līnija un es izturēju.

Aizgāju nepaskatoties un atstāju viņu ar to Carmen. Droši vien viņš palika mierīgs, kad es biju prom. Tas vienmēr tā ir. Ja viņš šodien mani neredzētu garām staigājot – viņš nebūtu sācis trakot – bet kaut kur man bija jābūt.

Pašās beigās man izkrita stencilu kaste. Tā varēja tikt tulkota kā zīme – uztraukumam. Varbūt bija arī. Kamēr viņa nebija – gāja O.K. Kā viņš bija iekšā – ja ne cits stenceli bira ārā. McInt. piesteidzās, labināja kušināja palīdzēja un tad drīz aizdzina mājā jo tur sāka iet traki.

Ko tā Pegija domā – to es nevaru aptvert. Visiem atklāti uzbāzties viņam kad labi zināms kā tas tagad iet – bet – tak viņai arī kāds trakums tāpat kā mums visām – lai iet par visu naudu!
Bet – kas zina, kas tur notika. Varbūt viņš gāja ar Pegiju – viņš ir gājis ar visām un atgriezies un kaucis pie manis.

Pegija nav meitene – var viņam iet dumi. Bet – ko es tur varu līdzēt. Es ārkārtīgi gribētu ar viņu runāt – nomierināt, izlīdzināt, sadūšot – bet vēl bet – paturēt sev. Un tas nav iespējams.

Tā tālāk iet arī nav iespējams. Vai ņemt atvaļinājumu? Jau pag. nedēļas – nestrādātā diena nav maksāta un man tikai £11. Traki. Šinī brīdī es atkal mazliet atraisījos no savas apmātības un liekas – tas būtu labāk atraisīties. Lai arī otrā brīdī liekas – visi pasaules dārgumi būtu vienā tikšanās brīdī.

Tanī brīdī – kas man nav mūžam bijis – varbūt tikai mazliet mazliet.

Bet tik aizraujošu kaislību no abām pusēm – tas ir neticama pasaka. Bet tādēļ jo bīstamāka un vai vispār kas labs būtu kaut vai brīdi gūstams – mēs nespētu tuvoties. Iespējams ka nespētu. Varbūt mirklī mūsu apmātība zustu. Lai gan tagad nevar to ticēt, zinot bezgalīgo saskaņu, saprašanos ar pusskatiem, jušanu vienam par otru un tomēr arī greizsirdību, trakas mokas, neticību, kā viņam vakar par Kaup. man par Pegiju. Īsti liela stila mīlētāji un – jāatsakās.
Patreiz es labprātāk domāju par atsacīšanos.
Tikai kaut ko gribētos paturēt un dot. Dot.
Viņš man visu pilsētu
Pavasari
Pusmūža ir atdevis.
Viņš ir mani atgriezis dzīvo un bagāto vidū – es eju kā karaliene jau 2 mēn. un esmu jau pie tā pieradusi kas pirmās dienās man bija neticams brīnums it kā laiks būtu ritējis atpakaļ

Ak Ro – ko lai es Tev dodu? Pazemojumu, mokas – un tomēr vai Tu neesi arī laimīgs? Vai tas Tevi neizkals labāku – kad Tu visam būsi pāri!
Robert Worthington!
Cik skaists Tavs vārds!
Ja Tu varētu saņemties un dalīties savās bagātībās mazliet.
Atstāt kaut ko gaišu.
Uzvarēt to, kas var mūs vest caur elli.
Varbūt mēs nīstu viens otru.
Beigās – nīstu.
Un viss cits šo beigu dēļ sabruktu.
Un tomēr, tomēr.
Robert Worthington
Cik nabagi mēs esam, ka mēs nevaram dalīties visās savās bagātībās.

Tagad es nopūšos un vēlos visa –––
Tikai vienu dienu!
Vienu dienu!
Bet par to arī jāmaksā.
Un ja es baidos ka nevarēšu samaksāt – sabrukšu.
No tā es baidos – es būtu nožēlojama ja ubagotu viņa labvēlības vēlāk un otrādi – un mēs būtu nožēlojami arī ja mums būtu ļoti labi
Jo mums būtu jāšķiras
Nieki – mēs nevaram nekad satikties – manis nav.

23. 11. 62.

Kā tik traki es varēju izdarīties.
Aiznesu McInt. vispirms neļķes.
Tas nekas. Bet tad, kad viņa mani atkal laida ārā strādāt es pēkšņi gribēju ar viņu runāt – lai palīdz, iepazīstina, dod iespēju mierīgām attiecībām ar Rob. lai – un lūpas man sāka raustīties. Viņa laikam pārbijās. Un noliedza visu. Pat nezināja par ko es – runāju! Varbūt citas dzirdēja – Ak Dievs! Nu varbūt arī nē – bet ausis jau lielas. Nekāda nelabas zīmes vēlāk nebija. –

Jā, es gribēju sākt runāt ar Robertu un ievadīt mierīgās sliedēs. Bet vēl laikam nevar. No rīta viņš ienāca – uzsmaidīja varbūt Pegijai – tāds nokaunējies smaids paskrēja pāri, citām viņš tā nesmaida. O.K.

Tad viņš apsēdās pie loga pie tās skaitļu maš. vai kas tur ir – un tur palika ar muguru pret istabu. Mc Int man iedeva atkal stencilus lai eju ārā – Es paņēmu tos un tūlīt gāju – kā viņš dzirdēja, kā viņš juta, ka es tuvojos durvīm viņš bija klāt kā atspere – Ak, to ir vērts redzēt, kā viņš to var tādās reizēs – kā vētra, noteikts un nekļūdīgs. Ārā es atskatījos – viņš skatījās neredzot, parasto sataisīto nekā nezināšanu – es teicu „Good morning, Robert”. Mierīgi ne skaļi un ne ātri. Viņš atbildēja tāpat bet vārdā viņš nenosauca. Viņa sejā atgriezās smaids – un to arī bija vērts redzēt kāds, vēl aizklīdis tāls, pārsteigts bet vairāk eņģeļa kā cilvēka smaids – viņš ir tik kalsns kļuvis – tikai acis un smaida gaisma.

Viņš izturējās mierīgi, visu dienu. Ja es nebūtu to trakumu palaidusi ar McInt. varbūt es viņam būtu iedevusi dien. grāmatu un mudinājumu rakstīt.

Un ņemot vērā viņa smaida izteiksmi – nekas cits viņam nevar vairāk piestāvēt kā māksl. radīšana. Bet – es iztaisīju traci un man bija jāturas pie tā ko man uzspiež citi, protams – viņi spiež varbūt pareizāk – vēl uguns ir liesmās, vēl es nevaru dzēst ar eļļu. Vēl viņš neredz ne to ka veca (un velna milti, es laikam neesmu veca!) ne ko citu nelāgu – viņš vēl ir viss manā varā. Ak šo skrējienu pakaļ – kā es gribētu viņam par visu atlīdzināt – bet nevaru.

Varbūt tas sveiciens kaut kas tomēr bija. Viņš ienāca vēlāk kad meklēju adreses – parunāja riņķī apkārt pie citām – gribēja pie manis (Irises vietā biju) piegriezties, nolika cigaretes pelnus tur – bet tālāk mēs netikām – es pacēlu galvu, bet skatu nē. Vēlāk pie durvīm viņš vēl ar giglīti runāja un es skatījos viņam sejā – mieru, mieru rādīdama – bet tas ir tik grūt rādīt to kā nav. Vēlāk vairs nebija ne domas ka varētu runāt.

Un tad pēc tam kad McIntoša teica – just imagination – un es paliku priecīga – es vairs nekā nevarēju – citādi es jau biju sasparojusies runāt un būt brīva. Un tā ir visa vaina – šīs apspiestās jūtas aug kā milži, palaistas brīvībā viņas saplaktu. Man pat žēl to bija, zināju ka būs zaudējums man.

Nu palika viss pa vecam. Kad gāju prom – viņš bij pie koka kola – izlikos ka neredzēju. Bet paskatījos uz viņa istabas pusi. Velns man neliek miera!

McInt. bija runājusi ar Charli – tas iznāca pie manis – un izjautāja un es viņam šo to izstāstīju – ko viņš tur saprata – kas to zina. Un es jau nevaru stāstīt daudz – tikai lai visu notušētu mazu, lai visu noklusinātu.

Viņš teica ka Rob. ir tāds bītniks – nu viņš gan ir ļoti maigs bītniks bet ugunīgs gan – to jau es arī biju redzējusi – viņš ir savdabis, revolucionārs.

Un viņš esot daydreamers arī. Tā tad ir tā, kā redzēju – viņš nav kā citi. Un tas ir tas, kas viņu pierāva pie manis un mani pie viņa. To jau es zināju. Viņš ir cietumā un viss un viss viņam jānoklusina, jānoklusina, jānoklusina – un jāstrādā ar stulbām kartēm, briesmas!

Man viņam tā dien. gr. jāsūta un jāuzraksta mierīga izsmeļoša vēstule – ko viņā redzu un ko viņš lai dara.
Ak – šīs 2 zaudētās dienas atkal! Viņš jau varētu rakstīt. Bet mana vēstule bija nelāga sarakstīta. Mierīgāk vajag.
Jā – un mājā braucot es pamēģināju viņa trako metodi – skriet prom pie cita, kad ir par smagu.
Es sēdēju vilcienā un mocījos ar žēlām par visu nepareizi darīto. (Spogulī ejot prom redzēju, ka svītrotā blūze izskatījās neparasti labi.)

Man pretī stāvēja un runājās divi kungi, labi ģērbti, viens smagāks un vecāks, otrs slaids jau 30 varbūt. Tas bija neparasti izskatīgs, ar tādu ko varētu saukt labu grooming. Otrs varbūt arī bet tas bija smags.

Šī seja bija smalka, glīta, ļoti glīta, bet kaut kā arī vīrišķīga seja. Es viņā redzēju pievilcīgu vīrieti ar tādu pasaules klases stāju. Mans skats pamaldījās pa logu – (jau viņa tuvuma traucēts) pamaldījās pa viņa augumu uz augšu līdz sejai, ieskatījās otrā, atgriezās ārā, nogura ar roku un dzelzceļa karti pie deguna, domājot par dienas smagumu. Viņa balss kļuva stiprāka? Labskanīga un labāk dzirdama. Vai tā sauca atpakaļ manu skatu? – Mans skats pamaldījās atkal pa āru, tad pa viņa brīvi atspiesto, slaido, labi ģērbto augumu. Un tad palika droši sejā, man bija tūlīt jāizkāpj un es šo seju gribēju uzdzert, paņemt kaut ko no viņas. – Un tad negaidot viņš iesvieda manās acīs savu tumšo skatu tieši un ātri – viņam nebija jāmeklē – jo es jau viņā skatījos. Es mierīgi to saņēmu un tūlīt nolaidu acis un tūlīt piecēlos izkāpt. To viņš protams nezināja, ka es jau biju gatava aiziet un tādēļ tik droši apstājos ar acīm viņa sejā. Bet viņa skats – jā tas nebūtu nācis tāds, ja es nebūtu viņa novērtēta un atzīta par tā vērtu. Un es vērtēju viņu, papētot, atzīstot – domājot – kas Tu esi?

Jā – tā sākas spēle, kas ir pamatota uz simpātiju un sākta ar drosmi ir droša. Tā dod labpatiku. Uz brīdi es aizsitu Rob. seju prom. Viņa protams atgriezās. Bet – viņa ir mazu mazuliet atbīdīta. Kā viņš var tik ilgi pēc manis dzīties, ka viņš skatās neskaitāmās acīs, neskaitāmas reizes?

Man šis svešais izjauktu Rob. storiju, ja viņš nāktu tālāk pretī tā, kā Rob. sievietes nāk. Bet es viņu nevarētu ņemt – es neņemtu.

Rob. arī varbūt neņem. Viņš tomēr grib un mēģina un dara. Bet nu jau viss būs pāri. Pegija arī darīja savu, turpat grozījās – un varbūt bija nākusi rindā un devusi zīmes. Varbūt viņš ir ar to. Nē, viņa nebija rindā, viņa aizgāja pirms zvana. Bet viņš skatījās pagriezies uz koka kola. Nu – viņam šoreiz nebija jāglarij tā kā uz mani.

Lai notiek kas notikdams man jāatsakās.
Žēl tik ka viņš nevietā. Kad ar mani būs cauri – tad viņam nebūs tik daudz ko rakstīt, jo kas gan viņu tik daudz sāpinās – viņas nāk pretī bez kavēšanās.
Jāguļ būs. 2 naktis neesmu gulējusi.

24.11.62.

[[Biju pie Eglīša ar Freimani. Nokavēju ½ st. un tas man samaitāja dienu. Tā man iet. Grocerijas bij jāiepērk un tādēļ nokavēju, bet nezināju ka tik ilgi tur iet. Eglīšam skaista māja un dārzs. Resns suns. Sievieši nebija mājās – pārradās kad gājām prom. Nu tad līdz sestdienai grām. lietām jābūt gatavām.]]

You gave me back the world
As a birthday present
I got the world’s greatest city from you –
What can I do for you?
I got the trees with thousand winds
With million wheels all laughing
From you
What can I do for you?

You gave me back the world
The same old and 
A quite new world
What can I do for you?
As a birthday present
I got the world’s 
Greatest city, from you!
What can I do for you?

What can I do for you?
I got the trees with 
Thousand winds
In Hyde Park, from you
And avenues and streets with
Million wheels
All laughing, from you.
What can I do for you?

Aizliegtā mīlestība
Un tagad mēs kaujam nost mūsu iekāres ugunis, mūsu vēlēšanās, kas dara mūsu ķermeņus daiļus, dod tiem grāciju, straujumu, mērenumu, kas iztaisno tos, kā grieķu dievus, liek tiem puslidot, pusdiet līdz sagriež tos kā viesulī, lai nomestu – sārtā.
Mēs slāpējām tās, mēs liekam nosmakt liesmām, mēs gaidām līdz varēs teikt – beigts.

Un Tu nebūs vairs kā jauns ērzelis pilns skaistuma, karstuma, spēka. Un es nebūšu – kā ķēve.
Kā tilts pāri šim noslāpšanas mokām bija mūsu – „Labrīt monsē, Labrīt madam”. Tavs skats atgriezās no tāluma kur tas jau ir izdzīts un sejā, kas jau ir kalsna un izdilusi nomiršanas mokās, atmirdzēja šis eņģeļa smaids, ar ko Tu it kā vēl nezini ko iesākt, kas nav sāpes un nav vairs prieks.

Bet mums jāiet pa šo tiltu. Drīz varēsim teikt – beigts. Sarauts lasso cilpās skaistais meža zirgs – un mēs runāsim kā cilvēki. Un ko mēs viens otram teiksim? – : Tā nebija slepkavība. Tā bija cīņa. Un šīs cīņas dēļ mēs dzīvojam. Šī cīņa mūs glābj. – Glābj? – Jā. Norūda kādai citai cīņai. –

Kā viņš man ir pieķēries kā bērns. Un tas viņš ir. Un es esmu māte. Tāds pats nezinošs bērns un tomēr vecāks kā viņš – es saku – un tagad nekrīti tur. Un tagad nenosities te –

Viņš no rīta, pēc labrīta, atnāca un runāja ar visām un atspiedās pie mana (Irisas) galda stūra un pameta acis uz mani – tagad – tagad es daru pareizi.
„Es daru pareizi?”
„Jā”, mans skats drošināja, jo es ņēmu drosmi un skatījos uz viņu, taisni tādēļ, lai viņu drošinātu – Tu dari pareizi. Bet viņš krita Pegijai virsū pilns kaislības pret mani – tad es sāku iekšēji trakot – Tu nedari pareizi. Tu nedari pareizi! Sākumā tikai manas rokas strādājot uz galda ar kartēm – to Tev teica. Jā es to izteicu ar rokām – ar nervozām, asām, niknām rokām –
Un viņš to juta. Viņš nāca jau otrreiz garām piedošanas lūgdamies – ar savu ķermeni viņš to izteica, ar noliektiem pleciem un soļiem kas gāja lēnāk un tuvāk gar mani.

Bet es viņu bāru vēl un vēl, jo es biju ļoti dusmīga. Viņš stāvēja pie Irisas un manas dusmu ugunis šaudījās pār viņu. Cik nelaimīgs viņš bija.
Kā es to uzdrošinājos? Man tas ir jāuzdrošinās.
Ja esmu atbildējusi viņa acīm, ja esmu likusi viņa ķermenim dejot neprātīgi man tas jāzina valdīt un mierināt.

Vakar tikai man uznāca vājums kad acumirkli zaudēju jēgu un sāku runāt at McIntu. Patiesi es gribēju noorganizēt sabiedrību – veidot sabiedrību kur mums visiem dzīvot – ne šai lopu barā, kas tur it. Bet pirms es to varēju, man bija jānodod viņš un es – atklāti, un – atklāti to nedrīkst darīt. Tā ir mana cīņa. Un ja McInt. man palīdz – tā ir viņas cīņa. Arī viņa dara savu. Kamēr iespējams – mums katram jācīnās vienam. Tikai vislielākās briesmu brīžos var palīdzēt. Un es domāju, ka ir vēl vislielāko briesmu brīdis.
Bet viņa bija redzējusi, ka tas jau ir garām.

Tas varbūt bija tad – kad Pegija stāvēja pie durvīm – apmāta kaislības un piedāvādama sevi un glābšanu ar sevi, kur viņas nevajadzēja. Un Rob. izmisuma plosīts ka nevar mesties pie manis, bij briesmās – mesties pie viņas.

Tad McInta – teica – „beidziet” – tas bija ‘bēdziet’ lai Roberts atjēdzas – lai zin ko dara.
O, tas bija lielisks brīdis. Ap Robertu bija citi zēni, kā sargājot, nezinu varbūt Irisa arī bija tuvu, bet viņa bija nespējīga to darīt.

Vakar zēns man atkal izcilus laipni attaisīja durvis.
Kurpretī aizvakar, pirms tām briesmām, man likās ka tas pats zēns nepacietīgāki atstūma manas brilles, kas kavēja nolikt tur viņa kasti un mazāk uzmanīgs bija ar atvainošanos kastes garām ņemot. Visi laikam jūt līdz Roberta cīņai. Un manai, kas var viņu pazudināt.
Pazudināt? Nē. Un jā. Ne pazudināt. Bet nogrūst lejā no kuras būtu daudzkārt grūtāk izcīnīties ārā – un varbūt pat netikt ārā – zaudēt izvēles spēju.

––––––––––––––––––-

Tā ir spēle – kā kāda no tām rotaļām kur ir pirmais pāris un citi. Pirmā pāra kungs un dāma izdejojas ar visiem pēc kārtas bet visu laiku ik pēc katra atgriežas atpakaļ dejot ar savu pāri.

Šķiršanās...

Jau kuģis ievelk ķēdes
Vēl mūsu rokas krāsainās lentas tur
Kas vējos plīvo
Un jūru jūtam mēs
No rokām rokās plūstot.
Jūru jūtam mēs.
Varbūt pie Tevis
Vēl pārlekt varu...
Bet mierā jāpaliek
Tāds dzīves likums ir.
Karogi dreb
Viļņi jautri sit
Pār ūdeņiem kas draudus noslēpuši.
Tu dienu burzmā dodies
Kā siltumnīcā tur cilvēku
Sāpju miesas zied
Ciešanu un laimes dvingā
Es krastā palieku ar akmeni un sauli.

Vai sāpējis nu būsi diezgan?
Bet kur tad iesi sāpes pametis – 
Viss cits tik zudīgs,
Vien viņās ej, kā mājās
          Kurās palikt var
Un tad – no cita miers
Nav jāmokās vairs ilgās
Iekārēs un vēlmēs veltās
Nav jāizlemj un jāiekaro – 
Vien galvu atlaid
          Dadžu spilvenā
Un vienā mierā sāpi.

Rītos braucu uz darbu tik agri
Lai dzirdētu Townhalles zvanus
No pazemes izkāpjot man
Tie pulksteņa dziesmu zvana
Tad dobji astoņus sit
Ir šī pilsēta mana
To uzdāvināja par mājām
Man viena cilvēka acis
Nu augļu pārdevējs man
Izliek oranžus kaudzēs
Un dzeltenus banānus krauj
Svilpo avīžu puika
Ir šī pilsēta mana
Pasaule griezdamās san.
Parkos plaukst lapas
Visu rītu parkos plaukst lapas.

Ir rīta stunda agra
Kad ielās beidzot iestājies ir miers
Ir pilsēta iemigusi.
Kā students atdūries
Ar zodu grāmatā
Un acis aizdarījis mirkli
Bāls un vārdzināts
Kā mīlētājs nelaimīgais
Kam brīdi apstājusies
Asinīm pilēt
Krūtīs karstā vāts
Svēts brīdis īsais
Midzis ir milzenis
Ar izstieptiem locekļiem
Šīm ielām puštukšām
Kur dzirdēt nu var
Kā nokrīt džekerandas ziedi
Pārej tur Tu kas
Neguli no laimes
Ar valdinieka soļiem
Tūlīt kā skudra tecēs pirmā 
          mašīna.

Orphei, brīnums mūžīgais
Eiridice Tev rokās nu
Atradi to dzīvo morgā –
Kādēļ meklēji tik neatlaidīgi?!
Pleci jaunie Tev līkst
Kur Tavi dejas soļi?
Jaunajam mīlētājam
Uz Tavām rokām labi dusēt bij
Kad mani iznesi no morgas
Orfei, gaišais
Sauli jūtu vēl reiz uz vaiga
Un zemes smarža vēl reiz krūtīs plūst
Kas stājušas bij neelpošanai
Kur savu nastu liksi?
Atstāj ielas vidū
Asfalts tik silts un mīksts no saules
Kā gulta maiga
Lai soļi pāri staigā
Un riepas šalc kā vējš
Kauc bremzes tiem
Kas nelādzīgā baidās
Orfei, gaišais
Lai skats Tavs nesatumst
Pāri dejo Tu ar
Ar meiteni kas pirmā nāk pie rokas
Zem riepām atstāj mokas
Līdz dienai kad atgriezīsies
Kā vainīgais pie nozieguma vietas.

25.11.62.

[[Svētdiena. Inese mācās raudādams. Es mazgāju veļu, mētājos apkārt ar domām kā palīdzēt tam puikam atrast dzīvē savām spējām vietu? Viņš mani iecēlis atpakaļ dzīvē. Bet ko lai daru – kur man pašai jādzīvo? Kur siltums? 20 gados – roku vai nedrīkstētu kādreiz turēt rokā? Nedrīkst.]]

Kaut es visā pilnībā to spētu saprast, ka mani mīl jaunākais zēns ar visu labāko jaunības aklo un trako mīlestību. Kaut es to spētu saprast. Pirmās dienās es patiesi to sapratu – kā pasaule vēl reiz atvērās un es iegāju viņā atpakaļ. Tagad esmu jau aizmirsusi, ka biju tik veca. Tagad eju visur ar to sparu, it kā es būtu 30, kā toreiz kad mani skolnieki tādi pat zēni kā šis, cits aiz cita klusībā dāvāja man savas sirdis – savu atzinību un sajūsmu. Vēl tagad žēl Klosinska, kas bijis tā aizrāvies, ka nedrīkstējis ar mani par akadēmiju runāt, bet viņš tur gribējis iet un palicis kaut kur pastā strādājot. Tas bija grēks, nepiedodama lieta, kā to man Brunners pateica pēc gadiem, kad nezin kur kurais jau bija. Jā – Brunners tur bija un Dzērve. Dzērve bija pavisam nopietni ko vēlāk domājis. Brunners atzinās, ka viņš domājis – reizi, vienu vienīgo reizi mani noskūpstīt. Tas neiznāca. Norunāju reiz viņu satikt (kad sen vairs nebiju viņa skolotāja) Siguldā – bet tanī svētdienā bija jābrauc uz Saikavu, karoga iesvētībās – un tā tas palika. Nezinu vai es viņu vēl satiku vai nē. Brunners bija skaists zēns un gribēja dziedāt un nezin ko darīt, bet – par maz cīņas spara bija viņā un varbūt arī par maz balss materiāla. Dzērve cīnījās ar vijoli – bet arī – par maz, nekur netika.

Klosinskis bija zīmēšanā apdāvinātāks, kā šie mūzikā. No viņa kas būtu iznācis – un viņš nedrīkstējis runāt.
Reiz – bijām ceturtā stāvā, vai piektā – mazā klasītē zīm. stundā – bija kādas nepatikšanas, vai bāršana, neatceros, vai arī tikai kāds izlaišanās brīdis – Klosinskis izkāpa pa logu, kaut kur uz zimzes [?] un nenāca iekšā. Es šausmīgi pārbijos – ka viņš nenokrīt – un viņš nenāca un nenāca atpakaļ un nezin ko teica un es pēkšņi jutu kādas citas bailes, ka viņš tīšām var nolēkt, kaut kāda, savāda stindzinoša doma, kur tā radās? Tā radās no tā, ka viņš bija tuvu to darīt. Viņš bija slikts matemātikās un citās mācībās, dažreiz pavisam šausmīgi slikts un nevarēja zināt kā viņš tiks cauri, bet laikam vēlāk viņš saņēmās – jā priekšpēd. vai otrā klasē viņš jau bij gandrīz norēķināts nekad nebeidzējiem – 2 pēd. gadus viņš noturējās kaut cik.

Jā – un toreiz ar to logu tur bija kaut kas pavisam nelabs. Viņa acis es atceros. Brūnas, brūnas un tik tiešām pasākumā viņš bija mežonēns vēlāk viņš bija lādzīgs. Tikai es to nemanīju un bieži viņam uzbruku, bailēs ka tik viņš tiek cauri. Reiz viņš nospļāvās uz ielas kāda vecenītei ejot garām – un neredzēja ka es tur nācu un to redzēju. Ak – kas tās viņam bij par mokām, kad es viņu vēlāk bāru. Varbūt tā bija tā pati reize at to logu. Tā vecene laikam bija, ko puikas necieta, kāda veca vāciete. –

Un man bija arī brīnums dažreiz – ka mūžam spirgtais un visam pretī esošais dumjais Klosinskis, kas tikai zīmēt varēja labi, man uz izrīkojumiem ņēma daudz programmas un sazīmēja tās skaistas. Tad es viņu lielīju ļoti. Būtu es zinājusi par akadēmiju – viņam es varbūt būtu ieteikusi iet – citādi es biju ļoti skeptiska par to lietu. Zināju cik akadēmijā grūti iet un cik maz kas tur iznāk.

Zināt ka šos zēnus es vēl reiz satikšu te vienā citā tādā pat zēnā? Tagad man ir skaidrs, ka tās ir kādas garīgas sāpes, kas dzen viņu pie manis, jau pašā pirmā brīdī izskatījās tā, ka viņa gars ir izkāpis no viņa ķermeņa un stāv tam blakus un es viņu redzu tikai kā aiz gaismas aiz acu, milzīgo acu vizēšanas. Tagad pie tā labrīta reizes, kad viņš kā atspere izmetās aiz manis – viņš viss līdzinājās vairāk garam kā cilvēkam. Šī bezgala kalsnā seja un vizošais smaids tai pāri. –

Man kaut kas jādara viņa labā. Man jāļauj viņam reiz tikt pie runāšanas un jāizpēta kur varu viņam palīdzēt. Tagad liekas – ka sagatavoto vēstuli un dien. grāmatu – vajadzēja viņam nodot. Bet – ļoti bailes no viņa kaislības. Bail to sakurināt. Un tā tomēr ir un ir pavisam traka. Cik briesmīgi greizsirdīgs viņš abas/trīs reizes ir kļuvis, kad ieraudzīja Kaupmani man tuvu. Ārā – viņš pēkšņi nolieca galvu un nepacēla. Iekšā tāpat nolieca galvu un sarkans izskrēja no istabas. Un tagad – pusdienu plosīja meitenes manu acu priekšā, blenzdams uz mani.

Jā. Un mani bija satrakojusi viņa vara sev līdz. Ārprātīgi. Tagad es varētu būt mierīgāka. Lai gan norāalos apstākļos, sabiedrībā, ne pūlī kur esam, es ar viņu katrā laikā būtu spējusi runāt mierīgi. Viņam tāpat varbūt ir. Viņš būtu daudz mierīgāks – ja viss ietu normāli – bet te mēs esam cornered – to trako sieviešu vidū – kad nekad nekā cita nespēj piedāvāt kā savu stulbumu. Tāpēc es zināju vēlāk – ka tā un tā un vēl kāda meitene – neieņems manu vietu. Bet tā sieva Pegija, kad tā piedāvāja sevi un stāvēja kā – nu protams – kā govs jāsaka – tad mani pārņēma bailes, jo viņš tanī dienā bija tik desperate! Bērns, bērns! Kaut es varētu viņam dot to atbalstu, ko viņš meklē. Protams – viņš jau ir saņēmis daudz, bet tas var dot virzienu tikai viņa personībai, bet ja tur būtu ko palīdzēt dzīves un sasniegumu veidošanai, tad tas man vēl jāatrod.

Moriaks laikam teica: ‘Satikšanās ir tā, kas ir svarīga.” Svarīgi tas – ka divi cilvēki ir satikušies un kaut ko tas viņiem devis.

26.11.62.

[[Rob. bija izģērbies par bodžiju un Rey palīdzēja – sist knipjus – jādomā Charl. ir Rob. bāris – viss dēlī. Pacietu klusu. Redzēs kas būs rītu. Neko nedaru prātīga. Spēlēju ēdamzālē un gandrīz izgāzos. – Gulēt. Tas viss.]]

Savādi – kārtis rādīja ‘melnu’ un zvaigznes saka – pārmaiņas!

Kas īsti šodien tur gāja vaļā, to es nezinu – bet jāpieraksta viss tad vēlāk vairāk varēs izprast.
No rīta Rob ienāca un tūlīt es notvēru īsu īsu skatu – tas ir pacirtu galvu, ieraudzīju viņa aizgriezu – bet gar citu mugurām tur viņa acis pieskārās mirkli. Tad viņš stāvēja Ch. galda galā – ilgāku laiku un reiz es redzēju savādus smieklus, likās viņam tos bija grūti smieties.

Vēlāk viņš nāca uz Feju un es ievēroju ka viņa soļi ir dīvaini – ne tie slīdošie, bet viņš kaut kā – čāpo! Apskatījos vēlāk mazliet: viņš bija saģērbies par beetniku – baltas bikses, īsas, tā kā zeķes gandrīz visas var redzēt, kaut kādi brūni vai melni laikam ziemiska ādas zābaki (vai kurpes) kāds melns džemperis. Bikses tievas kā stabules – viņš izskatījās pilnīgi traki. Es domāju, ka viņš turpinās mūsu sasveicināšanos – kad gāja reiz garām (pie 9) viņš pameta kādu smaidu – kādu to es neredzēju un es nomurmināju – good mon. Šerlija stāvēja man blakus. Bet tad es sāku manīt ka laikam notiek kāda demonstrācija, viņš un Rejs nostājās aiz Ch. galda un raudzījās pāri – es (no 26) paskatījos un man šķita ka viņi mēģināja ņirgt uz mani – varbūt tā nebija – bet – varbūt bija. Es laikam iztaisīju kādu grimasi – tad paliku mierīgi.

Izgāju ārā strādāt, bet kafiju dzert gāju iekšā. Viņš sēdēja pie Irisas. Paņēmu kafiju un sēdēju viena. Tā es sēdu parasti – tikai ar Ainu tuvāk – tagad nemeklēju arī to, un viņas vēl nebija – dzēru savu kafiju, mierīgi. Aina piesēdās ļoti tuvu. Sameklēju zīmuli un papīru – un rakstīju un zīmēju kaut ko. Tad izgāju strādāt.

Viss ko varēja domāt bija tas – ka viņam no Charl. vai citādi ir nācis ausīs, ka es esmu complainījusi – tas protams ir šausmīgi un tad viņam ir tiesības man uzbrukt visnejaukākā veidā – lai gan es nevaru izskaidrot ka tas bija viņa labā, ka es mēģināju kaut ko darīt un – visu izdarīju nepareizi – mani sāka izjautāt ar tādiem jautājumiem – ka labi biju ka varēju tūlīt apklust. Nu – Charl. man nevajadzēja tik vaļsirdīgi stāstīt bet es gribēju visu notušēt. Ir iespējams ka Ch. ir viņu bāris – un tas ir nepareizi, nepareizi – bet es tur nekā nevaru darīt.

Feja nāca strādāt kur es strād. (pie Mollijas) un es – sāku ar viņu runāt. Gribēju aizlaist to ziņu – lai viņš raksta dienas grāmatu – lai viņš liek savus spēkus darbā. Sākumā viņa teica – viņš ir ļoti jauns – it kā domājot ka es ieviržu lietu uz kādu citu pusi – bet runāju par viņa spējām, kas tiek pazudinātas. Viņš esot nobeidzis High – tas labi es teicu. Grāmatas lasīt gan neiešot viņa domā – tā tad – viņš tomēr varbūt nav tas ko cerēju. Viņš to vienkārši – nedara. Viņš laužas – būt beetniks – viss cits par mazu. Feja nav viņa māsa, beigu beigās – tā tad varbūt ir tā, kā es sākuma domāju, ka viņa troubles varbūt ir sākušās ar Feju. Viņš ir jauns un ļoti straujš zēns – un viņam patiesi vajadzētu iepazīt to, ko iepazīst visi viņa gados – bet liekas viņš to nedara. Kas to nu zina. Es ar Feju parunāju ne pārāk daudz, nemaz neskarot viņa romant. Viņa prasīja – vai esmu par to (rakstīš.) runājusi ar viņu. Es teicu nē. Ka man ir grūti un gandrīz neiespējami sākt runāt, neesmu iepazīstināta.

Ar viņu esot ļoti grūti runāt. Viņš runājot savu – ko nevarot saprast. Savādi. Viņš ir apķērīgs kā briesmas, viņš saprot un reaģē uz sīkāko aizrādījumu – es viņu pēru un sunīju un viņš man klausīja ka sunītis. Šodien – viņš bija kas cits. Bet – ir viņam aknas nākt tādā uzvalkā. Skaidrs, ka viņš ienīda un nicināja mani – citādi viņš to nespētu. Kaut Feja viņam pateiktu! Vai viņa tiešām nepateiks par to ko teicu – ne lai viņa mīlestība atgrieztos, bet lai viņš varētu ģērbt nost tās beetnika bikses, tas ir – lai viņam tik briesmīgi nav sabrukušas illūzijas par ‘lielajiem’.

Pašā pievakarē Reys – nāca pretī (aiz Mollijas) izsita knipi man tikko aiz muguras ticis un apgriezās nāca atpakaļ – es momentā atskatījos tieši viņa sejā? Vai tas bija viņiem norunāts – šī knipju sišana kā Vest Sid Storijā – uzbrukumā ejot.

Vēlāk Rejs sēdēja uguns sarkans pie lielās Fejas un smēķēja. Rob skraidīja daudz reizes iekšā ārā – bet viņa smiekliem bija tā parastā satraukuma skaņa. Es vairs nekad neskatījos, bail bija no izaicinājuma.

Pirms beigām viņš apsēdās parastā vietā pie loga.
Bet viņš tomēr izgāja ārā drīz pēc viņas un Rejs izgāja aiz viņa. Tad viņš atkal bija iekšā un sēdēja un runāja ar Irisu. Irisa aizgāja viena.

Pegijas neredzēju, bet viņa laikam bija aizgājusi – (ja nebija siev. nod.) Viņa izskatās 2 reiz skaistāka kā agrāk. Ak mīlestības vara!
Feja smaidīja par Pegij. sagatavoto gājienu uz Rob.

Vispār pievakarē Rob. bija mierīgs un gandrīz izskatījās ka viss kā bijis, tikai ienākot garām ejot viņš iedziedājās, likās bija arī kādi citi trokšņi – varbūt knipis.
Bet – tomēr, viņš bija iedrūmis.
Rejs aizskrēja uz busu.
Vai Feja viņam neteiks?
Vai lai viņš mocas? Lai! Vai es tur varu ko darīt? – Es vairs nevaru.

Es piegaju pie klavierēm. Sols tik zems, ka es nezinu kā es nospēlēju Šop. valša vienu daļu – tad es tur burzgulēju un nevarēju, nevarēju, nevarēju – Nevajadzēja tik ilgi spītēties un mēģināt, tā pirmā daļa iznāca labāk nekā varēju cerēt pie tādas sēdēšanas – un vai es nevarēju mēģināt to paskrūvēt uz augšu. Bet man ir tik kauns – ka es vai mirstu.
Nebūtu tur tas garais stulbenis bijis, kas teica reiz – kad būs lielāka audience –
Varbūt iešu tur spēlēt agrā lunčā. Tad tur nav daudz cilvēku. Pārgurdinoša diena.

Ak Robert, Robert mazais mīļais bebi! Tev nevarēja būt viegli.
Bet – varbūt Tu esi radis. Un tik grūti Tev nav. Bet cik Tev grūti šķita panest apvainojumu labos laikos.
Jā – man jau nav attaisnojuma, ka es sāku runāt ar McInt. Tas bija – ka to es izdarīju – un saplēsu kādu brīnumu. Vai tas nav šausmīgi. Man tomēr – žēļ, žēl, žēl. Un kā gribētos lai viņš zina – cik pavisam citādi viss ir, nekā iznāca.

Tev jānāk atpakaļ
Kur citur iesi
Kā vien pie rokas tās
Kas Tevi šaustījusi
Un kuras glāsta maigumam
Tev galva līkst.

Kaut kas ir mūsos
Dzīvot reiz ārpus laika
Ar Tevi dzīvoju ārpus laika

Vai sāpējis nu būsi diezgan?
Bet kur tad iesi
Sāpes pametis
Viss cits tik zudīgs
Tikai viņā ieej
Kā mājās kurās palikt var
Un tad no cita miers
Nav jāmokās vairs ilgās
Iekārēs un velmēs veltās
Nav jāizlemj un jāiekaro –
Vien galvu atlaidi dadžu spilvenā
Un vienā mierā sāpi.

Dreb sirds par zūdošo
Dreb par iegūto

Dienās kad eņģelis līdzi nāca
Mums vienam otram tulkot
Mums pašiem vairs nebija darāms nekas
Smaidos un atsmaidos.
Bet nu viņš mūs pametis
Un rakstīt varētu vēstules
Garas un gudras kā grāmatas
Bet tikko tās sākot –
Zinām jau – nesapratīs
Neko tāpat nesapratīs
Viss redzas ačgārni.

Vien klusēt
Nekustoties – 
Varbūt viņš atgriezīsies
Eņģels kas runāja mūsu
Vietā, varbūt vēl atgriezīsies.

27.11.62.

[[Rays nebija darbā. Nabags. Rob. dūšīgi čāpoja ar savām baltām biksēm – bet lēns un labs un mierīgs. Neuzdrošinājās nākt pēc gumijām pie manis. Nezin vai viņi tikai virsstundās nedzirdēja manu knipi – es mācījos to vakar sist… Mēs 2 reiz ieskrējām viens otrā – liktenis!!]]

Sirds sāp (fiziski) pēc virsstundām un garās dienas. Bet – esmu laimīga. Rob. bija maigs un mierīgs. Rays nebija darbā. Es cīnījos ar visu cik labi varēju. Sievietes visas uzpucējušās jaunai cīņai – bet Rob. necīnījās ne dēļ vienas. Viņš tomēr ir briesmīgs zēns – viņš var tīt un tin to skaisto anglieti ap pirkstu. Un – it kā manis dēļ. Viņš gandrīz un varbūt – aizskāra viņu pie zoda (pret 29) es to pamanīju, jo viņš bija runājis aiz muguras ar Feju un Jēni un – kavējies ka agrāk laiks. Viņš gāja prom un tur – maigi ķircināja Irisu. Viņi abi tad bija pie Irisas vietas. Viņš ilgi tur ņēmās maigs [?]. Es nenocietos palūrēt gar sieviešu priekšu – viņš apgriezās prom ejot uz mūsu pusi – un gan jau viņš bija ko manījis lai cik ātri viņš griezās – jo viņš atgriezās un tad ķircinājās ar anglieti – bet maigi un savaldīgi ar abām, un giglīte izgāja viņam līdz. Tai Irisas sirsniņai gan ir jālūst. Tas ir par daudz. Viņa bija arī bāla vienu brīdi nabadzīte, kad es nācu pa durvīm iekšā, reiz to ievēroju.

Visas sievas sanesa limon. un coca cola pudeles. Man gribējās dzert. Mocījos – līdz iedomāju – es varu iet ūdeni padzert. Es gāju un ieskrēju viņam krūtīs, es zināms nepieskāros, noturējos, bet daudz netrūka – jo es esmu tik strauja. Viņš teica „hups!” un es „sorry” un pēc tam viņš vēl bija iekšā, kad ienācu, runājās ar Irisu – un tad laikam viņš arī vēl atnāca uz Feju un sāka to gājienu apkārt – varbūt arī nē – bet tad viņš tur bija vienmēr. Bet vai tas nav liktenis – visu pēcpusd. es vienu reizi izgāju ārā – un viņam virsū.

Vakarā es situ knipus – kā bez prāta – McInt – pasauca un vai viņš bij ienācis tad, vai vēlāk – to es nezinu – viņš sēdēja Irisas krēslā ar mug. pret telpu un man likās galīgi sarkans. Varbūt viņš redzēja!

Es vēlāk izgāju ārā satikt Charliju – Rob nāca no trep. durvīm – un es skatījos viņā izlīdzinājumu meklēdama – gadījienā, ja viņš būtu dzirdējis manu knipi – un noturējis to par uzbrukumu viņam.

Pusdienā es uzstājos ar spēlēšanu – un domāju ka tas man izdevās. Tomēr kāds tur ko zin no mūzikas – pēd. daļu Šopēna valsī sāka pavadīt maiga, laba, pareiza svilpošana (kā paps to dara) es acumirkli tai piekļāvos ar visu savu pavadītājas mākslu, tapu mierīgāka, klusāka, izteiksmīgāka – un tā līdz beigām.

Tomēr tā svilpošana līdz bija atzīšana. Keja kundzes meita pienāca klāt kā bērns, viņa dejojot baletu. Viņu es pirmo reiz redzēju daiļu ar šo mūzikas mīlestību un apmātību sejā. Pavisam, pavisam cita meitene, kā tā kas plosījās ap kartēm, pīpējot cigareti, pēc cigaretes. Starpība kā diena un nakts.

Vakarā viņi visi Kej kdze un droši vien meitene (neredzēju gan) un Rob. – strādāja lejā – tad nu Rob. varbūt arī dabūja dzirdēt par manu spēlēšanu. Viņš nesa stencilu kastes augšā, kad stāvēju pie koka kol. sk. citi rindā – es viņam garām laižot pasviedos uz to pusi kur viņam bij jāiet, jo nezināju kur viņš ies, tad – gāju atpakaļ – viņam bija milzīgas izbijušas acis – vai viņš nedomāja ka es spēlēju ‘cīņu’, sviežos priekšā, situ knipjus? – Varbūt nē. Bet kaut kas savāds bija viņa skatā, kas līdzinājās bailēm. Vai Feja viņam ko teikusi? – Kas zin. Varbūt tomēr kaut ko. Viss tas kopā viņu arī var sviest no viņa (bodžija bītnika) kājām.

Kā es vadīšu šo lietu tālāk? Man ir mazliet bailes. Viņš (un arī es, bet es varu valdīt sevi un zinu atteikšanos) var par daudz pieķerties. Cerēsim nē. Bet tomēr – gandrīz labāk būtu – jā es nezinu kas. Varbūt būtu jāiznīcina mūsu vidū tas vīr. siev. tonis. Bet tikai ar to sieviete var valdīt un pakļaut vīrieti ja grib to iedvesmot – kam man to vajag? Es viņu mīlu, sirsnīgi, man rūp lai viņš kļūtu laimīgāks un labāks. Vai es novēlu to Irisai? Nē. Bet viņš jau nebūs tur laimīgs. Ja viņš veido sevi – un Irisa veido sevi – tad jā. Bet Irisas smiekli ir tik idiotiski.

Pegija bija daiļa. Cik brīnišķīga vara ir mīlestības apmātība. Pegijai šī kaislība spīd cauri kā gaisma. Viņa bija atkal uzpucējusies. Pie kastēm cilāja kartes zīmogojot un grozīja acis, tās sprāga vai ārā – tad viņa tomēr nebija skaista. Varbūt es viņu traucēju – jo es biju tik tuvu. R. bija aiz muguras kaut kur man, Pegija uz to tieši neskatījās un laikam zīmi nesaņēma – jo viņas sejā neatplauka uzvaras maigums, tikai saspīlēta nedrošība.
Kas būs rītu? Mani sāk tas nogurdināt. Bet bez visa tā – nekā nebūtu.

Jā un tad es runāju atkal ar Charl. Prasīju vai viņš dzirdēja manus knipjus – viņš teica nē. Ka tik viņš nemuldēja ko! Tad es izjutu bītnika psichol. Ja Charl. atkal maisītos vidū ar nepareizu runāšanu un es apstākļu dēļ būtu atkal (knipju sitot un par to ar Ch runājot) izdarījusi kaut ko kas viss tiks saprasts nepareizi no visām pusēm – tas es jutu to bītnika prieku – uzvilkt jocīgas bikses un rūgtumā sist knipjus pret visu. Ka nav lai nav jo nekad no viņiem, tiem lielajiem, nav saprašanas.

28.1.62.

[[Trešd. Inese nolika eksāmenu – vēl 1 paliek! Varbūt viņa būs labi nolikusi. Man taisījās jauns jūsmotājs – mūzika to pievelk. Kur lai bēgu, ko lai daru, kur man kaut kas patiess gaida? Mazais Rob. pēc šī nelāgā bītniku notikuma vairs nav atguvis savu saulainību – viņš no kaut kā par daudz cieš. Jāgatavo būtu Brisbanes Kult. D. izst. darbi. ––]]

Nupat vakarā man liekas ka es biju ļoti netaktiska un zaudēju viņu Irisai. Negribu domāt – tas var dot bēdīgu nakti. Bet tā tas varbūt ir. Es piegāju pie McInt. ar nepareizu stenc. Viņš sēdēja pie galda un skatījās kur gribēja, arī uz Irisu kas bija pie loga stenc. Es domāju man būs jāiet ārā stencilus mainīt. Bij jāiet pie Irisas. Tā ar kādu runāja, kāds stāvēja viņai priekšā uz Rob. pusi – tas mans vienīgais glāb. tagad – es pati sāku stenc. meklēt – Tas otrs bija aizgājis un mana stenc. mekl. ievilkās un – mēs abas viņa sēd. es kājās – bijām viņa acīs – Protams, man jāzaudē, es jutos nelabi, ne ļoti bet zināju, kādā stāvoklī esmu. Pask. uz Irisu – viņa bija sarkana kā vēzis, un skatījās uz viņu šad un tad – viņa nebūtu skatījusies ja nebūtu saņēmusi viņa drošinājumu – un ļauns viņš nav – varbūt tai brīdī es viņu zaudēju. Bet tas viss, kā viss un viss – notiek it ka bez iespējas ko grozīt.

Es aizgāju. Irisa aizskrēja pie viņa pie durvīm – viņš bija tur to saucis. Briesmīgs viņš ir, bet ne vairāk kā viņam liek viņa patiesība. Un šoreiz – dabīgi man bija jāzaudē.

Vēlāk – es biju atspiedusi galvu bēdīgās pārdomās kad viņš ienāca un es negrozīju stāvokli, liku lai viņš redz manas skumjas, jo man bija skumji. Viņš tūlīt tam atsaucās – runāja ar Jeni, Fej, savā iekāres pilnā balsī, viņš bija priecīgs. Es paliku nekustīga. Viņš – atnāca pie Pegijas, pāri plecam kaut ko teica. Es gāju uz (20 no 21) – kasti pārmainīt, bet citādi – izturējos mierīgi – tas ir darīju kas jādara. Viņš otrreiz ienāca – Peg. bija runāt – es nelikos ne par ko zinis, sēdēju mierīgi – zināju ka Pegijai es viņu nezaudēšu – es nebaidījos no Pegijas.
Tā bija balta no kaislības – skaista, pilnīgi kā balta vāra liesma tikai!

Jau siev. sāka cilāties uz promiešanu. Rob. agrāk kā parasti – nokrita savā vietā pie loga. Pegija izgāja ārā. Citi un es arī vēl strādājām. Pegija ienāca (laikam otrreiz izgāja ienāca) un sākās tas parastais saspīlējums. Es izgāju ar visu somu, visi jau gāja mazg. lai gan bija vēl paagrs. Es negāju atpakaļ, dzīvoju pa siev. ist. Tad redzēju ka viņš salīcis savās baltās bikšelēs nogāja gar durv. uz savu istabu. Ienāca Mc. Int un teica – vai es runāju ar Ch. par bezmaksas atvaļ. Es vakar viņai prasīju un viņa domāja – ka varbūt var dabūt. Patiesi es vakar vairs nedomāju ka tas man Rob dēļ būtu jāņem, un šodien pavisam tā nedomāju. Bet McInt. bija tomēr to domājusi. Tā tad viņa kaislība vēl liesmo. Bet kaut kas jau jādomā ir pāri. Varbūt viņš negribētu mani zaudēt, varbūt viņš ko vairāk grib, varbūt tomēr atbalstu. Viņš ir tik daudz uzņēmies manis dēļ un cietis. Un Irisa ir cietusi viņa dēļ. Tās ir abas lietas kas vienai dod tikpat daudz kā otrai, bet abām viņš nevar būt un es nekad neesmu skaitījusies kandidāte uz viņu – tikai sapņi.

Tad es izgāju vēl uz mūsu telpu – Peg. nāca pirmā ārā – „O, nākot jau ar cimd. (es) – tā tad tūlīt būšot mājās iešana.”
McInt. pasmaidīja uz mani. Mēs drīz pēc Peg. gājām. Viņa mocījās tur pie kartēm ar savu kaislību, acis sprāga no pieres, viņa skatījās – vai viņš nestāv kaut kur – bet viņa nebija.

Velns viņš ir – ne puika! Irisai ir cerības. Irisa ir pacietīga. Tas var viņai to atdot, bet ja viņa izrādīs dusmas? – varbūt labi! Varbūt labāk nekā kad neizrāda. Bet labāk arī nav – kādreiz pirms gadiem, es biju Irisas stāvoklī. Divi reizes es zaudēju, izrādot dusmas un zaudējot pēc tam pašpaļāvību.
Ak briesmīgā, nežēlīgā, skaistā dzīve.

Šī diena sākās tā, ka es ar taksīti skrēju no Parka stūra un tad – ietiku liftā, kur – viņš arī bija. Viņš aizgrieza galvu. Roberts kundzi, to laikam sauc, kas strādā kopā ar Pegiju, viņa ir sajūsmā par ‘maniem panākumiem’, viņa pasmaidīja un pask. uz Robertu arī.

No lifta izkāpjot Rob. laida visas garām, bet pie kartēm viņš bija aiz manis. Un tur nezin kur gadījās un skraidīja un tēmēja skatus uz mani tas garais, kas bijis Amerikā. Un tad man uzreiz ienāca prātā, ka viņš būs bijis tas vakardienas svilpotājs, ko es pavadīju un kas bija tik perfekts, tik brīnišķīgs ansamblis ka par to domājot sirds karsta top. Tie jaunieši vēl iespējams bija pie galda. Un aizgāja, kad es spēlēju to pēdējo daļu – jo visiem bija jāsteidzas. Redzēt es gan tos neredzēju ejam. Ej nu zini. Viņš tas varētu būt, jo viņš dziedāja un dungoja līdz savam mazajam radio – kas pīkst tikko dzirdami. Un ka Feja bija tik klusa un nebilda ne vārdu par manu spēlēšanu – tas man likās savādi, bet varbūt tas bija tādēļ – ka mans spēks atkal jaucas viņu jauno vidū – un viņa zina ka ar to nav joki. Jā – tas jauneklis paskrēja uz durvju pusi un nāca atpakaļ un 2 reiz kārtīgi ielūkojās acīs – es nekādu atsaucību neizrādīju. Rob. gaidīja ar kartīti aiz manis – es viņam pateicu kādu thank you, par gaidīšanu – bet nepacēlu acis.
Viņš tomēr ļoti iespējams – redzēja tā garā skatīšanos.
Tādēļ pa daļai – es šodien nespēlēju – lai es nejaucos tur par daudz iekšā. Un lai Rob. neuztraucās un zina ka viņš ir izņēmums.

Tas garais ēdamzālē bija ienācis ar saules brillēm un krēslu paņēmis no kāda galda kas bija iepretī mūsu galdam – nesot to atpakaļ, noblenza uz mani. Es izturējos inerti. Kaut gan iznāca ka tas turpat aiz muguras man sēdēja – es tos neredzēju, kā parasti.

Es aizgāju agrāk kā citas vecenes. Es jau bieži tā darīju. Bet vai kāds to redzējis nezinu. Es nopirku Šubertu un Debissi. Ja tur spēlē šad tad – lai neatkārtojas par daudz. Rob. protams to tūlīt bija jutis – ka es tur nespēlēju šodien un ka man nav bijusi – interese. Viņš pēcpusdienā lodāja kā kaķis, viņš blenza uz mani, kad strādāju. Man likās ka viņš pētīja manas rokas.
Tās nabadzītes ir tik smagas. Šodien sevišķi – nebiju izgulējusies un pasmags gaiss – sirds nogurdināta.
Rītu pay day. Visi būs prom. Varēšu spēlēt ja gribēšu.

Ar to Pegiju šoreiz Rob. dzina vellu – tas viss. Lai mani nobaidītu. Un lai es padotos. Bet varbūt tas tikai – pēdējais gods. Un viss rimsies. Greizsirdīgs gan viņš būtu vēl pēc traka, ja manītu ka tas garais vēl skatās. Bet citādi – man jāpadodas. Un cik viņā ir tā, kam es varētu kādu inspirtation dot – to es nezinu. Varbūt ka tomēr viss ko viņš darīs – izdzers pubā un ies pie lelles.

Ko klibais leci te
Pa dejotāju vidu?
Kas to lai teic – ir
Klibam sava deja
Tā tikpat svarīga
Kā veselam, kas
Izkūst dejā laimes gaisma 
          Kļūdams
Un līdzi veselam
Ir klibam arī jālec
Ar dīvainu un baisu
Soļu rakstu.

Zilais

Šorīt uz darbu pār tiltu 
Braucot
Pasaule apkārt, kā 
Lausku kaudzīte:
Sarkani māla podu gabaliņi
Jumtiņu jumti
Kuģi kā bērnu spēlītes
Zilās peļķēs
Ak, ‘zilais torni’ Tu
Biji tik skaists un traks
Visam pāri
Gribējās Tevi ap vidu paķert
Un izdejot vienu rīta
Deju. Citi debess-
Skrāpji būtu sākuši līdz
Tilts šūpotos priekā kā
Labsirdīgs vecis krēslā
Kam nekait ka citi,
Rokenrollē.
Tad vilciens mani
Ierāva pazemē un
Jādomā bij – vai tik nenokavēšu darbu.

29.11.62.

[[Ceturtdiena. Virsstundas. R. pielauzās pie manis – tad bija pārģērbies – nolicis bītniku. Vakarā – viņš nāca uz mani, kā bērns rokās – un pēkšņi apsviedās un pagrieza muguru. Es izbijos. Bet – tikai labs tur bijis.]]

Šorīt viņš nāca iekšā – un es atļāvu sev uz viņu noskatīties. Viņam bija visbēdīgākā sejiņa pasaulē. Tā it kā es viņam būtu tik bezgala pāri darījusi un viss sarūgtinājums un maigais pārmetums bija ielikts viņa vaibstos. Viņš protams uz mani nepaskatījās – bet viņš zināja tik labi, ka es uz viņu noskatījos.

Pēc 5 minūtēm viņš ienāca atkal un kaut kur pie Charlija – prasīja gumijas. Tās kastes ir pie manis, kur es parasti strādāju. Viņu sūtīja pie Mrs. McInt. Tā nāca ar viņu uz mani. „Cik Jūs gribat Robert?” – viņa draudzīgi prasīja. Viņš kaut ko teica un viņa meklēja – un man bija kaut kas jādara – es nesmaidīju, bet bez īstas smaidīšanas mana seja uzsmaidīja un tad es paskatījos uz viņu – bet viņš novērsās prom, ar to pašu bezgalīgo sarūgtinājumu. Es neņēmu ļaunā. Viņš bija savās beetnika biksītēs, tikai ne tik īsi uzlocītās.

Vairāk viņš nekādu izlīgumu nerādīja. Pusdienas laikā viņam bija gara telefona saruna, man 2 reiz tur vajadzēja iet garām turp un atpakaļ uz rok. mazg. un prom uz pusdienām.
Es uz viņu paskatījos cik pieklājības pēc tas jādara. Viņš pavirši uztvēra skatu.

Pēc pusd. Viņš ieradās tumšās, melnās gandrīz, biksēs, slaidās, tievās un kārtīgās kurpēs un melnā džemperī – viņš izskatījās neizsakāmi smārts un vēl pēc tā bētnika, kad viņš patiesi bija nožēlojams – es – padevos. Es nevarēju nejūsmot. Un es arī nevarēju to neizrādīt – man taču jāuzbur un jāsalabo viņa pašapziņa.

Tā es atļāvu viņam redzēt, cik ļoti man viņš tagad patīk. Es smējos pie sevis par daudz, jo tas bija brīnišķīgi, ka viņš ir atkal smārti ģērbies. Un to viņš droši vien sagudroja – to telefonu, ja es necelšu ne ausu, tad viņš ‘aizies’ kaut kur, ar norunāto pa telefonu. Tā kā es – redzēju, viņš palika virsstundās.

Vēlāk es nobijos (domāju viņš nav virsstundās) – viņš pēkšņi ienāca un nāca tieši uz mani – es gaidoši skatījos, jo domāju ka viņš runās. Bet viņš apcirtās, apstājās pie galda un runāja, prasīja, pēc Key kdzes (ne man) un man pagrieza muguru. Tas bij tik asi, ka es paliku kā ar ūdeni aplieta. Domāju – viņš taisa trikus. Varbūt Feja sūdzējusi par manu smaidīšanu – bet vēlāk atcerējos, ka pēc tam vēl Feja kaut ko smējās skaļi un sauca „Robert” it kā lai citi varbūt arī es, ņemtu dalību kas tur notika un ko viņš teica un es pagriezos un pasmaidīju un kā vējš projām griezdamies viņš iemeta skatu man acīs, noķēra. Tā viss – palika labi. Bet uz reiz šī – skriešana. Vēlāk domāju – tā bija viņa nespēšana ar mani runāt – gluži tā pati, kas man pret viņu. Viņš nenobrauca ar citiem reizē ar liftu, bet kad visi jau [….]

30.11.62.

[[Pegija trakoja. Charl. gāja ar glābšanas nodomu un glābjamo – ieveda krogū! O, Vēh! No vilka glābj, lācim atdod! Es gāju caur parku. Es eju katru rītu un pēcpusdienu caur parku! Un tas ir parks!]]

Šodien salaidu visu mazliet dēlī ar savu mēli – bet velns mani dīdīja! Zināju, ko tas var atgrūst vaļā – un tā bija.
No rīta bija viss ļoti mierīgs. Viņš nebija redzams. Es biju laimīga no vakardienas.

Laikam pie tējas tas bija – visi sēdēja mierīgi. Un Pegija laikam neko ļaunu nedomādama teica –
„Mrs. Dzelme looks happy today.”
„And you look beautiful,” nu apliecināju – un patiesi tas tā bija, bet teikt to varbūt nevajadzēja. Bet vai viņai to vajadzēja teikt, ko viņa teica? Tas arī tā bija!

Viņš vēlāk ienāca izgāja – es neskatījos neko nozīmīgi.
Vēlāk strādāju ārā – un viņš tur garām gāja, kā arvienu.
Tad viņš reizi bija apstājies runāt ar Spāni. Es paskatījos arī un nevarēju novērst acu. Viņš tīši neskatījās uz mani, bet uz Spāni, pieliecies, ar visu savu skata burvību. Tā viņš laikam citreiz skatās uz sievietēm, kad es esmu tuvu. Tad viņš ieliek savā skatā tik ilgstošu, kāpinātu kvēli.

Es dauzīju savas kastītes (nervozumā) uz galda, citādi es skatījos viņā ar drošu smaidu un tomēr – apdegu no viņa zilā, gaiši gaiši zilā skata ar melniem redzokļiem – kas bija vērsts man garām tikai pāris inču – uz Spāni.

Es smaidīju no laimes un apbrīna. Es zināju ļoti labi kas viņam aiz ādas – viņš ir itkā aicināts padoties miesīgās draudzīgās attiecībās un viņš zina ļoti labi – ka es savaldos bet viņam vajag – paraut mani vaļā, lai es degu!
Es aizdegu tiešām – to es jau teicu – bet tik viegli – ka es priecājos, ne cietu.

Visu pēcpusdienu es nemeklēju viņa acu un nekur negadījos viņam priekšā. Es spēlēju mazliet klavieres un Kejas meitene cilāja kājas tur – tas mani satrakoja – kāds traks mani padara vēl trakāku. Es skrēju darbā visa ugunīs. Kas nu atkal – Aina prasīja, un McInta palika aizdomās, ka es esmu satrakojusi Rob. Rob. drīz arī nāca un staigāja. Dusmodamies gan te gan tur. Un tad – cēlās Pegija. Ar kādām tur platēm sāka defilēt un nebeidza līdz vakaram. Pašās beigās viņa tik daudzas reizes gāja iekšā un ārā – ka es pagriezu galvu uz Charliju – tas nogrozīja galvu! Bet vai viņš pirms vai pēc tam bija pie manis, kaut ko runāties, kam nebija nozīmes, man šķita ka viņš tikai runā lai kaut ko nomierinātu. Man tas bija pa prātam. Man vienai visgrūtāk tur ir valdīties, ka es nevaru ne pa labi ne kreisi skatīties. Un vēlāk viņš runāja arī ar Pegiju – un tad man likās, ka viņš grib valdīt arī to. Bet – kur tu trakus savaldīsi.

Es tomēr beigās, (vispār es nekā nebiju darījusi, izņemot bijusi priecīga) turējos ļoti ļoti mierīga arī tad, kad man būtu vajadzējis ko izrādīt – kad Rob. atbildēja Pegijas izaicinājumiem un Pegija gāja pēc gluži trakas.

Es paņēmu savu somu 15 min. pirms un izgāju un nerādījos. Tikai 3 min. pirms zvana – iestājos rindā. Varēju nestāties – bet es jau pēd. laikā viņa dēļ skrienu katru dienu pirms zvana prom. Es gan pagriezos ar muguru pret ceļu kad pamanīju viņa nākam, (aiz manis bija Vilsone, priekšā Šerlija) bet viņš paskrējis garām apgriezās atpakaļ un norāva no kāda ruļļa gabalu ietinamā papīra – tas nu atkal bija triks – lai redzētu manu izteiksmi. Gan jau viņš atrada brīdi iemest acis. Un mana izteiksme bija laimīga. Jo – man bija pārliecība – ka viņš ir pie manis un ne pie kādām citām Pegijām. Darīt es ar viņu neko nevarētu – bet zināt ka viņš zina ko grib un likt viņam – bez bailēm izvēlēties ko viņš grib – tas bija burvīgi.

Lejā McInt. un Pegija otr. pus ielai gaidīja busu.
Es iegāju gaļu pirkt – jāpērk man bija. Es patiesi būtu gājusi prom, ja man nebūtu bijis jāpērk. Es jau dažreiz neesmu tur pirkusi, lai nestāvētu, bet šoreiz tāpat kā ar rindā stāvēšanu – es darīju kā man labāk. Izejot no veikala – es atskatījos – Rob. stāvēja uz stūra un skatījās pāri iz autob. gaidītājiem, tā varēja saprast.
Es gāju prom pa ielu vienā mierā.
Bet kad biju jau krietni tālu – es atskatījos. Buss bija aizbraucis, jo stūris tur bija tukšs un kaut kur, diezgan tālu aiz sevis, es ieraudzīju Roberta seju. Un šķiet – viņš vēroja mani. Es gāju kā gājusi tālāk. Bet – savādāk nu bija.

Netālu no stūra es pamāju Konrada kundzei bet tā aizbēga no manis pāri ielai lai tiktu ar zaļo uguni – bet tā bija bēgšana. Es tik ļoti neskrēju un viņi mani panāca, jo pamanīju apstājoties ka nāca viss bars. Ch. blakus Robert un citi. Tur bija veseli 6 vai vairāk jaunieši un Rob. ar Charl. Apstājoties un gaidot es pagriezu galvu un uzsmaidīju Charl. bet pāri un garām tam smaids aizgāja līdz Rob. Ielai pārgājām pāri reizē. Bet otrā pusē viņi nevilcinājās un es mazliet gausināju soļus – lai atdalītos. Es gāju aiz viņiem. Un Ch. ņēma Rob. aiz pleca vai rokas un Rob. bija arī pārbijies un smējās – un man šķita – ka Ch. prasīja – kur viņš te gājis vai ko tamlīdz. jo Rob kaut kā taisnojās – un pēc tam vienu laiku viņa gaita bija tik nabadzīga viņš tikko spēja kustināt kājas – un man viņa bija žēl. Gribēju nogriezties pa sāņus ielu parkā uz D. Jon. pusi. Bet domāju – arī te darīšu – kā vienmēr. Es gāju aiz viņiem. Viņi pārgāja ielai agrāk kā es. Un tad man par brīnumu Ch. viņus savilka pubā. Man pat prātā aina – kad Rob. ir apstājies un viņu – ievelk līdz. O, nabaga puika! Kas viņam tur bija atkal jāpiedzīvo manis dēļ!!!

Viņam droši vien bija jādzer! Tā nebija gluži laba ideja no Ch. Bet – varbūt tā bija kafejnīca – man rītu jāapskatās.
Nu lai kā, ka tik viņš nevelk atkal bētņika bikses kājās.
Jāizbeidz mums ir – lai kā tas notiek.
Jāizbeidz mums ir! Tikai gribētos lai viņš zina – ka grūti tas ir. Un tomēr to daru. Ch. nu viņam var sapūst pretējo – ka es tikai jokojos un tad viss mans darbs, darīt viņu laimīgu – veltīgs. Bet varbūt būs O.K.
Ja naudas nevajadzētu – es varētu prasīt atvaļinājumu varbūt pēc nedēļas.

Man tomēr kas žēl, ka Ch. nāca un Rob nebija viens. – – – Varbūt Ch. pat viņu atvilka tur. Kas to zina. Atskatoties es neredzēju vai viņi nāca visi reizē, cik nelabi – ka atskatījos! Bet – O.K.
Šodien es viņu nebūtu īsti vēlējusies satikt. Viņš mani bija apbūris ar savām acīm vairāk, nekā tas derīgi, satiekot un runājor prātīgi.
Bet neprātīgi nevar.

Tomēr šodien – ārā pie Mollijas strādājot mans gaišais miers, kas bija no rīta, bija pagalam. Vēl viņu neredzot es pēkšņi jutu kaislību sagriežam mani tā, ka iekšas sāp un es domāju – kādēļ, kādēļ mēs nevaram satikties? Jo – tā ir taisnība ka viņš manis dēļ ir uzņēmies darīt daudz ko ļoti grūtu.
Nu – kādēļ mēs nevaram – Bet – likums, likums –––

1.10.62.

[[Jāiet gulēt. Pastāvīgais un neizbēgamais – jāiet gulēt. Griezusi esmu visu dienu, nē no pusd. un esmu tik tāl ‘iegriezusies’, ka tagad varbūt varētu griezt (pirksti gan sagriezti…) bet tagad vairs nav laika. Nejūtos labi, nezinu kādēļ. Dzidra aizbrauca.]]

3.10.62.

[[Paliku strādāt overtimu. Iepazinos darbā ar savu vadītāju Mrs. Macintoš – viņa laba pret mani un tas ir lieliski.]]

4.10.62.

[[Strādāšana ar Mrs. Mcintoš ļoti draudzīga un laikam – laba.]]

5.10.62.

[[Bijām N.S.W. Unijā uz teatri. To pašu ludziņu (Pintera) redzēj. ko S. Unī. Te bija skaidrāks asāks Edvards, kas daudz vietās bija labāk – cits viss vājāks kā tur. Nezinu kā Dzidrai – nepiezvanījām. Biju franču m. izstād.]]

6.10.62.

[[Sirds streiko ‘ofully’.
Visa diena kopšanas darbiem.]]

7.10.62.

[[Satiku ‘večus’ latv. biedrībā tie abi smej bez stājas – liela zīmējuma nospied. liela stāstus. Egl. tiešām laikam domā ka grāmata būs laba. Glītāka būs varbūt kā viņa citas – bet… Kā es lai stājos savu citu kolēģu priekšā ar savu – grafiku?]]

8.10.62.

[[Šodien sirds labāka. Mierīgāk gāju uz darbu un atpakaļ. Parkā meklēju koku dzīvības. Darbā – cilvēku dzīvības. Ieskatījos kāda jaunekļa acīs tā, ka mēs abi smaidā uzgavilējām. Jā viņš ir jauns – bet es nevaru iet vairs līdz lai arī esmu tik pat jauna. Viņš bija pavisam neprātīgs.]]

9.10.62.

[[Nostrādāju 3 virsstundas un jūtos samērā labi. Prieks par to – sirds nav taisījusi vairāk ‘trubles’. Sirds – jauna. Nebūtu ticējusi ka vēl man atsaukties var – jaunība. Viņš staigā šodien iekšā ārā – acis pievērās kā no pārāk spožas gaismas no rīta nejauši satiekot manu seju. Jā jā. Un tā līdz vakaram. Kaupmanim iedevu izlasīt Ineses eseju p. Rilki.]]

10.10.62.

[[Man šķiet šodiena nebija nezin cik sekmīga darbā – bet, ko tur var līdzēt. Sabāzt kastītē kartītes, kad tās tur neiet vairs – tas nav mana – stiprā puse. Dzīves īstenības nevar būt. Savādi – nevar būt! Tomēr – tā ir sabiedrības likumu nokauta, viss tā iežogots, katrs solis sāņus – bīstams. Dzīve šaura. Nabadzīga un šaura. Tā kā tagad – maz, pārāk maz arī garīgās barības – neko nevaru iesākt pēc darba. Kaut kā – nav kaut kas pareizi.]]

11.10.62.

[[Vēlējos izdot naudu! Tas ir – tā aizskrēja bez pūlēm. Nopirku 2 skaistas blūzes. Man tās patīk, Inesei patīk – tā tad droši – skaistas. Aiznesu veco Plases kalto pusrubli ar kalniem un sauli – lai apliek kādu rotājumu – nēsāšu kā saktu vai – medali! Pavasaris – vēlais pavasaris! Inese aizbrauca uz Windzoru. Palaidne meitene. Tā gribās spēlēt, ka pirkstos jākož!?!]]

12.10.62.

[[Viņš mocās kaislībā kādu es parasti pazīstu – kad seja gandrīz raustās un skatu nevar pagriezt. Es neko nezinu iesākt. Moriakam taisnība. Varbūt – tā ir laime. Un jāzin – ka tā ir skaistākā daļa. To tikai nevar vārdos pateikt. Jāiet gulēt – atkal! Viss nedarīts. Nedzīvots. Nē – arī skaists!]]

14.10. 62.

[[Inese bij Windzorā. Vienai tomēr nebūt nav nelāga, kad ir kāda pieķeršanās klāt un manas dzejas patīk un es kaut ko daru. Sēdēju brīdi tumsā uz krēsla mājiņas priekšā. Skaistā, skaistā, skaistā dzīve – es teicu tūkstoš reizes. Un tomēr tā nepieder man tā, kā to saukt savu. –]]

15.10.62.

[[Pirmdiena. Ja viņš neienāks un būs prom? es domāju. Bet viņš nav prom. Šinīs dienās ir bijuši brīži, kad man ir jāliek roka pie pieres vai es nesapņoju, vai tā ir īstenība, jeb es neesmu pie pilna prāta. Bet tā ir īstenība. Esmu apmājusi šo zēnu. Viņa vaibsti man šķiet eņģelim līdzīgi, lai gan viņš ir pelēks un ne krāsains un goodenough [?].]]

17.10.62.

[[Ja pa zaļu parku ejot kāds Tev iet pa priekšu (nelaba izteiksme) soļo pirms Tevis un atskatās, jo zina ka Tu esi tuvu – vairāk nevar prasīt pat dzīves climexā!]]

18.10.62.

[[Domāju – paliks virsstund. + viss kam vairāk chanses – bet aizgāja mājās – un tā lai to redzu. Tikai pazaudēju. Vai drīkstu ņemt šo krēslu? – bija saruna no vien un otra.
Dzidra atsūtīja vēstuli! Un birth. pres. Hel. R. powder (body).]]

20.10.62.

[[Viss cauri. Atdots – melnajai! Ko citu varēju darīt. Es viņu arī nebūtu noturējusi – tomēr laikā turot, droši.
Sarma teicis ka mani lino + viss cits – lieliski. Nu tad ir labi. Bet nevaru pagriezt. Mīlestība vēl izsāp.]]

No date

Man ir 55//50, //nē 56 gadi//. Un es vairāk kā 2 nedēļas biju jaunības kalnā. Kā tas varēja notikt, to es nezinu. Bet tā bija īstenība. Tikai – es pati nokāpu lejā. Varbūt vēl neesmu to īsti izdarījusi. Es pati lauzos prom. Jo tas bija pārāk briesmīgi skaisti. Man šķiet beidzot es šo sen un daudzkārt nepareizi lietoto teicienu varu lietot pareizi. Tas bija briesmīgi skaisti. Tas tā varbūt varēja notikt tādēļ ka manī ir dzīva astoņpadsmit gadīgā. Viņa nav it kā saņēmusi savu daļu dzīves, nezinu teikt īsti un īsi, kādēļ. Bet tas laikam tā ir. Un tādēļ viņa nav varējusi pazust mūžībā, viņa dzīvo man līdz. Un ir brīži, kad viņa pēkšņi mani 50 gadīgo, nostumj pie malas un – dzīvo. Dzīvo ne tikai līdz manās domās, izjūtās, kā tas ir gandrīz vienmēr, bet pēkšņi dzīvo manās kustībās, valodā, smieklos, balsī, sejā, acīs. Jo kā citādi tas varētu notikt, ka jauneklis, man ir kauns teikt zēns (viņam ir gadu 20 vai kaut kas tuvu zem vai pāri), tām kas dienu dienā dzīvo darbā starp simts (jaunākām) sievietēm, pēkšņi uzlūkotu mani. Sex varētu teikt. Bet man nav nekāda acīs lecoša seksa. Esmu vienmēr bijusi draudzenes, māsas un mātes tips.

Un labi – ja tas ir sex, tad kā viņš varēja būt pie manis, 56 gadīgās citu jauno pulkā? Un kas ir sex? Labi, te tas ir, kas tas ir.

Biju nostrādājusi oficē apmēram divas nedēļas. Sēdēju savā stūrī ar muguru pret pārējo ofici un garāmgājējiem, kas staigā visādus papīrus pārnēsājot. Biju šīs nedēļās ļoti nogurusi un man sāpēja acis nepieradušas tik cieši vērot skaitļus un burtus. Biju laimīga, ka šad un tad man iedeva kādu gluži mechānisku darbiņu: saplēst zīmogmarku lapas strēmelēs, vai apzīmogot ar kādu vārdu kaudzi svaigu papīru. Reiz kad biju beigusi spiest mazu zīmogu ar mūsu pilsētas vārdu uz biezas papīru lokšņu kaudzes, priekšnieks teica – „Labi. Un atpūšoties no sēdēšanas Jūs pati varat tās aiznest. Nākat, – parādīšu kam.”
Ļoti lielajā oficē, kas atgādina fabriku biju sveša ejām un durvīm. Pāri kādai telpai kur sēdēja 10 mašīnrakstītājas, aiz stikla sienas bija telpa tāpat ar sēdētājiem kas kaut ko rakstīja.
„Lūk, ejiet pie tā jaunā cilvēka, tur pašā stūrī,” mans šefs teica un aizgāja.

Es devos cauri telpai ar mašīnrakstītājām, bet tur uz otru telpu nevienas durvis. Apgriezos un gāju atpakaļ, iegriezos kādās durvīs – bet tā bija atkal cita telpa, ne tā kur man bija jāiet un gandrīz samulsu – jo man pa labi un kreisi un kur es stāvēju bija telpas ar cilvēkiem – bet priekšā dzelzs siena. Es lūkojos uz to – tad sapratu, ka tās ir – durvis. Es iegāju un redzēju ka cauri galdiņu rindām es varu aiziet pie norādītā sēdētāja. Kad tuvojos un sniedzu viņam papīrus – viņš piecēlās, iznāca soli pretī un saņēma papīrus rokās un lūkojās manī. Biju neapzinīgi iedomājusies, ka tas būs citādi: kāds sēdēs, es viņam nolikšu papīrus priekšā uz galda, viņš ar pateicību paņems un lūkosies uz tiem. Mans uzdevums būs nobeigts. Bet te īsu mirkli bija kaut kas nenobeigts – viņš bija pateicies, bet nebija uzmetis acis papīriem.

Atgriežoties lai ietu es ieraudzīju cik vienkārši taisni bija pie viņa atnākt un kā es biju grozījusies no vienas telpas otrā un stāvējusi pie durvīm neredzot ka tās durvis.

Varbūt tā bija astoņpadsmit gadīgā manī kas pēkšņi redzēja manu komismu un viņa iesmējās, impulsīvi un dzīvi: „Es gāju riņķī un apkārt līdz Jūs atradu” – es teicu izskaidrojot smieklus. Paskatījos otrreiz uz viņu jo viņš vēl stāvēja un es gribēju vēl paskatīties viņa sejā, jo pirmo reizi acis tai uzmetot man tā šķita ļoti simpātiska.

Bet es nevarēju uztvert viņa seju, bija tikai acis, milzīgas caurspīdīgas kā akvamarīns un viņa nu it kā izleca pati no sevis un nostājās sev blakus, dubultojās, kā dubultojās kādreiz sveces gaisma kad uz to paskatās. Nē, es tur neko lielu nevarēju izšķirt – kaut kas kalsns, bezkrāsains un milzīgo acu caurspīdīgums visam pāri. Kaut kas vientuļš, savdabīgs, bet to varēja nojaust ne redzēt.
Nu mana redze nav nekāda labā.
Es gāju prom. Tomēr es domāju, ka esmu redzējusi neparasti simpātisku seju.

Vēlāk es to šad tad redzēju nākot pretī pa vienām vai otrām durvīm, mainoties citu vidū, pamirdzot un zūdot. Man vienmēr vēlāk ienāca prātā – cik simpātiska bija šī seja un ka tā reiz būtu jāapskata (es mīlu lūkoties visās sejās, jaunās, vecās, sieviešu, vīriešu un bērnu sejās) bet man nekad nebija laika un es par to nedomāju ilgāk kā to acumirkli, kad tai nogāju garām citu vidū pavērts pret mani. Kādu dienu es pacēlu acis no darba, biju jau pārcelta citā telpā kur cilvēki nāca, gāja, kustējās no galda uz galdu, un citu vidū ieraudzīju viņu ejam garām, vai nākam klāt un raugoties manī. Es uzsmaidīju un ielūkojos viņa acīs. Es pēkšņi vēlējos to pateikt šai sejai un acīm cik viņas ir jaukas. Biju izdalījusi jau daudz skatu un vārdu līdzstrādniecēm, kuru sejas man bija patikušas.

Bet tagad notika citādi. Varbūt tā bija 18 gadīgā kas to teica. Viņa seja atsmaidīja momentā tā, it kā viņa būtu dzīvojusi ilgi tik tam lai atvērtos šai smaidā un mūsu skati izrāvās no pārmērīgi atvērtām acīm un iesitās viens otrā, satvērās cieši un to saskare bija jūtama noteikti, kā ir jūtama roku sasksare vai kā ir jūtama katra ķermeņa saskare – kā vilnis izsitās akmenī, mirkli apstājas un atplūst – un ir bijis kāds piepildījums. Neesmu jutusi ciešāku saskari ar vīrieti, kā šinī mirklī.

Nākošā brīdī viņš noliecās pār manu galdu, pār nokrita tam – varētu teikt, viņš un viņa rokas meklēja manu tuvumu, bet es biju atrāvusies galda malā un sastingusi noraudzījos viņā, viņa plecos un rokās un kā viņš klāja kādu papīra strēmeli pāri maniem izklātiem papīriem lai kaut ko pierakstītu, jo viņš tanī pat laikā runāja ar kādu kas man bija darbojies blakām.

Viņš labi zināja, ka tos papīrus nedrīkst sajaukt, kas bija izklāti man priekšā, bet klāja un klāja pāri, lai es teiktu ko vai justu viņu un to kā viņš laužas pie manis.

Tā bija laime. Laime kuru nevar apjaust, kuru redz, neredzot nekā cita apkārt un kuru tomēr nebauda, pat sirds nesaraujas, viss ir kluss un tukšs un dvēsele ir ārā no ķermeņa satiekot otru.

Mēs bijām mēmi uz pāris dienām. Mēs gājām viens otram garām kā nāve. Es kādreiz mēģināju vārgu smaidu un viņš tikpat vārgi atsmaidīja pretī. Arī cilvēki arvien bija apkārt un tie nogalinātu mani, ja redzētu to, kas notika. Varbūt tas bija jau trešā dienā un es pieņēmu ka tomēr nekas nav bijis, – viņam nekas nav bijis, jo tas būtu neiespējami, tikai man ir bijis jo esmu kopā ar saviem 18 gadiem. Bet tad mēs sastāpamies pie durvīm, kur ienākot parasti cits citu sveicina, es redzēju kā viņa sejā pusē ierāvās smaids un izdzisa, seja krampjaini sarāvās bet acis nenoturējās un iegrima ar skatu manās kas meklēja, lūdza, jautāja. Es nespēju viņa skatam atbildēt ne smaidam, bet es nespēju arī novērst savu skatu – un ar to pietika. Es biju atbildējusi. Pēc brīža viņš atkal ienāca un pāri citu galvām savu darbus kārtojot mūsu acis satikās kā zibens un plaksti reizē noslēdzās putna spārnu ātrumu, šoreiz lai slēptos no citiem. Es zināju ka 18 gadīgā manī ir briesmīgāka, kā viņa bija toreiz, kad dzīvoja. Es biju viņam klāt un viņš bija akls. Es varēju darīt ar viņu ko gribu – viņš bija akls. Viņam bija jābūt aklam. Bet mani mati pakausī tumši vēl, tieši pierē mirdzēja ar palsu sudrabu. Tas nebija iespējams.

Es zināju ka mēs esam divi līdzīgi – viņš, kas nav vēl dzīvojis – viņā bija viņa divdesmitpiec gadīgais, kas vēl nebijis dzīvojis, jo ķermenis vēl bij tik jauns, un es 20 gadīgā, kas nebiju dzīvojusi un biju jau ieslēgta 50 gadīgā ķermenī.
Tas bija briesmīgi.

Telpās viņu satiekot es valdījos, es biju kaut kā kopā – es vecā un jaunā, un jaunā valdīja. Bet izejot uz ielas es jutu savus sirmos matus pierē kā sarus. Es skrēju caur parku pāri ielai prom zemzemes vilcienā. Viņš skrēja dažreiz aiz muguras man, dažreiz atskatoties iepriekš, dažreiz vienā dažreiz otrā pusē ielai.

Un mani sudrabotie mati pierē man bija patikuši, es viņus nebiju nokrāsojusi, kā gandrīz visas sievietes. Man šķita viņas izskatās kā noputējušas, vecas lietas. Nu es zināju, ka tas bija muļķīgi nenokrāsot matus. Es nevarēju to darīt vairs tagad. Lai gan – es droši vien to būtu varējusi darīt, ļoti iespējams ka viņš manus matus nebija redzējis. Arī viņa matu krāsu es labi nezinu vēl tagad.

Jā, tomēr es baidījos tos krāsot un man bija pretīgi tos krāsot. Bet man vajadzēja tos krāsot. Sirmos matus es nespēju pielikt viņa pierei un ja es parkā apstātos caur kuru mēs skrējām no darba un uz darbu, mēs būtu savas galvas sasvieduši kopā, mēs būtu piekrituši viens pie otra, kā pēc gara, mūžu gara skrējiena. Bet es neapstājos.

Bez tam – es biju 18 gadīgā un arī 50 gadīgā, varbūt ka dzīve manī bija tamdēļ kaut ko ierakstījusi, kādu atļauju, kas vēl nav ierakstīta divdesmit gadīgajā. Es viņā atraisītu, viņa jaunajā ķermenī es atļautu dzīvot viņa 30 gadīgam, kas viņš jau bija un tomēr nebija.

Ak nē – tas viss bija briesmīgi. Divas nedēļas mēs redzējāmies dienā, neskaitāmas reizes un neizmainījām ne vārda jo mūsu lūpas bija krampjaini slēgtas. Viņš nespēja vairs runāt par ar citiem kad es biju tuvu. Viņš smēķēja bez apstājas. Viņa seja bija pelēka un acis vairs nelaistījās. Reiz satiekoties durvīs mēs gandrīz iegāzāmies viens otrā, bet es tomēr spēju aizspraukties garām.

Tad, kā tam jābūt, viņam pienāca cita sieviete. Vēl dienā, kad viņa jau bija metusi acis uz to un viņš bija atradis mierinājumu viņas tuvumā, viņš pēc darba skrēja līdz caur parku. Varbūt tad es būtu apstājusies, kad pazaudējums jau klāt, tad metās sagrābt un paturēt, lai dzīvo vai mirst.
Bet drūzma mūs izšķīra un bēgšanas instinkts tomēr bija lielāks.

––––––––

Later addition.

Piezīme. Šķiet šis ir nepilnīgs uzmetums, bet par laimi bez sentimentalitātes, kas parasti man šādos brīžos ņēma pārsvaru. Ofices vietā – factory vai ko citu.
Jānotēlo Ro. – viņš.
Varbūt arī ofices ļaužu kopējā attieksme pret Ro, varbūt pat ka – visi to redzēja kas notiek un gaidīja.

–––––––––––––––––

Sex? Nē. Mūsu ķermeņos dzīvo mūsu gars (nav cita vārda). Viņi dzīvo nešķirami. Ķermenis ir gara kūniņa. Gars nenoveco un nemirst. Tas atveras un tiecas uz otru. Arī tiecās uz savienošanos.
Muļķības – tas bija sex.
Un tomēr – nē. Nē. Nē!
„Varbūt pirms 500 gadiem mēs bijām vīrs un sieva.” (Tā rakstīts šur tur rakstos.)

 ––––––––

Piezīme:

Man ir vēl viens, (varbūt vēl vairāki, nevaru acumirklī atcerēties…) līdzīgs piedzīvojums. Kas mēs bijām tad? Vīrs un sieva pirms 300 gadiem? Varbūt.
Tas arī sākās ar smiekliem. Kas ir smiekli???
Smiekli modina sexu. Visas ielas meitas zviedz. Taisnība. Un tomēr – kas ir smiekli?
Arī suns smaida.

Viņš smaida no prieka par savu saimnieku un dreb tā ka šausmas grābj uz to skatīties, šķiet tas ir mokas būt tā savažotam, tā ieslēgtam savā ķermenī kā suns. Pat bez valodas. Bet – valoda daudz nenozīmē. Valoda ir vairāk ķermeņa kā īsta gara tulce, vairāk jaucēja kā atklājēja. Viss ko mēs viens otram teicām divi nedēļās – bija „Vai es drīkstu ņemt šo krēslu?” Un tas bija tad kad mūsu skrējiens jau bija noslēdzies. Mēs teicām to lai aizejot mūžos vēl dzirdētu viens otra balsi.

Protams esmu aizkustināta – par to, ka izskatos jauna, vai kaut kas tamlīdzīgs, tas ir neticami vēl ar vienu pēc visa lai arī ‘pierādīts’.

Bet viss tas ko te rakstīju ir blēņas. Es tā to jūtu. Tāpēc ka esmu jau ārā no tā, kas viņam sākas.

Viņš juta citādi. Viņš pilns iekāres un vēlēšanos pēc nezināmās dzīves. Es mirklī radīju kādu tēlu, kas viņu sagrāba – es biju vienkārši – sieviete un ar to viņam izteikts viss.

Un tagad viņam ir cita sieviete un viņš ir laimīgs ka to atradis un droši vien būs nelaimīgs no visādām komplication, kas vienmēr izceļas. Bet varbūt viņa ir jaunāka, kā es iedomājos un viņi var turpināt līdz galam. Viņi piestāv viens otram lieliski, kādēļ nē?

Kāda bij mana daļa tur? Kādu es pati esmu piešķīrusi jaunības dienās vienam otram. Pat neuzdrošinājusies un baidījusies – un tas otrs ir bijis tikpat stulbi laimīgs un nevarīgs kā es tagad.
Bez tam – patreiz es apsveru – arī man viņš pilnīgi svešs un lieks un nekas.

Man bērnu nevajag. Tikai tas kas iesitās mūsu acīs tam pēkšņi atzīstoties – tas bija kaut kas, kas man un viņam vajadzīgs. Dzīve tik reti varbūt kādreiz ko nezinu, pilda illūzijas, kas ir tik spēcīgas. Šīs illūzijas ir jau pašas par sevi spēcīgākas kā dzīve, tā tad dzīvei neatliek nekas kā viņas ‘piepildīt’. Vienā mirklī mēs piederējām viens otram un tur nav vairs neko atņemt, ne pielikt. Nieki.
Tur varētu daudz ko pielikt…
… un pēc tam visu atņemt.

Ak – šis mežonīgais nemiers. Tas ir ķermenis. Staigā kā savažots tīģeris. Gars to piemuļķojis. Neatvēlējis tam viņa daļu. Izsalkums, tāds, ka iekšas sažņaudzas. Sex? Ak pasaulīt! Vai cits vārds vairs ko lasa biežāk un kas saprotams mazāk!

Es biju tirgonis, īsti dzimis tirgotājs, kas aprēķināja – nē tik daudz riskēt nevar, vēl jāgaida, jānogaida, varbūt tā prece nav to vērts… Protams – nebija to vērts. Nāktu tādas nomaksas ka varētu matus plēst no galvas. Tagad – gluži kā mūsu music pac 3 – noklausījos 5 dienas (tā var tās mūzikas plates, bet es noklausījos apmēram otru tik) par brīvu. Ne par brīvu! Es maksāju ar sāpēm, tomēr ar sāpēm, kas jānoslāpē ar lielu spēku. Bet kas būtu noticis tad? – Mans vilks un lauva un tīģeris būtu mierīgs, mierīgāks (uz kādu laiciņu) bet kas zin viņš varēja kļūt arī nemierīgāks – un kur viss cits kas kuru katru mirkli varētu sabrukt pār galvu.

Jā jā. Tirgotājs. Neriskēji. Ne zaudēji – bet neieguvi. Un prāto – varbūt par to pašu piemaksu, ko nākas maksāt – varēja vairāk izspiest. Tā tā. Tirgotājs.

Cik labi ir būt dzīvam! Un cik labi ir būt arī kopā ar savu vilku un lāci un tīģeri – ja viņam vēl kāds pamet pa kumosam ēsmas. Bet kad tā tas nebūs vairs un viņš tomēr vēl būs dzīvs! Ārprāts! Iznīcini viņu! Iznīcini to reiz pabarojot! Viņš nosprāgs un tev būs miers!
Un – es gribētu mieru.
Lai viņš dzīvo!
Ak, viņš is izsalcis un man nav miera. Viņš staigā kā lauva un tīģeris.

22.10.62.

[[Šodien bija redzamas Melnās jaunavas sāpes – balta kā papīrs viņa ienāca, ar sastingušu skatu, no āra, kad domāja viņu sauc – un viņš nesauca. Man tas gandarījums. Es trakā piedalos jauno spēlēs un labi ka arī fiasko nav vienai pašai.]]

Melnā no rīta bija skaista un mirdzoša kā rīta blāzma – sarkans džemp. zilas krelles zilas acis, tik lielas kā apakštasītes. Bet – viņa sāka smēķēt. Un tad bija sarkana kā vēzis. Un tad (viņš paskatījās iekšā) viņa izgāja ārā un ienāca – absolūti blata un acis raudzījās sastingušas. Man šķita viņa briesmīgi cieta. Bet varbūt – tā nebija. Tomēr – viņš nav ar viņu apmierināts. Reiz viņai gadījās iet kādu soli pirms viņa – un lai cik maz es skatījos apkārt es tomēr redzēju viņu smaidam un tas bija drīzāk smīns. Tas ir briesmīgi kā viņš trako. Ir atnākusi (no atvaļ. atgr.) skaista, patiesi skaista un ļoti skaista mašīn rakstītāja. Pievakarē viņš atkal ienāca ar cigareti (ar pirmo šodien) un sāka dzīvot ap jauno. Viņš nāca vairāk reizes. Es redzēju Fejas (mazas maigas Fejas, kas ir viņa draudzene vai izbijusi mīlestība un kurai ir vīrs vai boifrends kas to vakaros sagaida) acis, ka tās bezgala rūpēs noraudzījās uz Ro un uz to meiteni, kad viņš tai taisījās klāt…

Reiz viņš piegāja pie Fejas, tā strādāja soļus 3-4 no manis. Man viņš pagrieza muguru (un mēs neesam arī acis pacēluši viens uz otru O.K.). Es dzirdēju ka Feja teica „Don’t go away”. Tas bija tik ļoti ļoti jauki teikts. Un tas izklausījās tik brīnišķīgi. Ja es tā varētu kādam (varbūt šoreiz es domāju viņam) teikt. Bet arī Fejai tur nekas nav labs. Kas tur ir, to es protams, nezinu. Viņi visu laiku strādā kopā ar saviem pap. nes viens otram visu laiku – tas ir viņu jobs. Varbūt viņš ir iemīlējies Fejā – un bezcerīgi. Un Feja viņu mīl, kā brālīti. Ka viņa kaut kā mīl – tas skaidri redzams. Viņa ir maza kā lelle un tiešām jauka. Bet šodien viņa bija ārkārtīgi bāla. Mēs šad tad arī saskatāmies. Bet – tas var neko nenozīmēt. Un tad pašā pievakarē, es strādāju soli no Fejas. Un viņš pienāca. Es pacēlu galvu un nolaidu. Tas ir briesmīgs mēmums, bet tagad es to paciešu ar mieru. (Varbūt tādēļ ka redzu ka Melnā jaunā daiļā holandiete viņam lika smēķēt pāris stundas – es pāris nedēļas.) Jā – un viņš pagrieza man muguru – jo es nesveicināju un nesmaidīju un viņš to nedarīja. Es pavirzījos mazliet nost. Viņš gribēja aiziet. Es sāku strādāt atkal tuvāk Fejai un viņš pienāca vēl un smējās, runāja. Smējās tik skaļi, kā es to pirmo reizi dzirdēju smejamies, un bija arī pavisam kluss brīžam. Un – es jutu siltumu plūstam no viņa un, es nevarēju to nejust – Es to jutu un ļāvu sev just. Un viņš bija kluss un man šķita – viņš to juta. Bet – es neesmu tik silta, kā viņš. Viņš varēja just varbūt tikai manu smaržu. Tad viņš aizgāja. Man bija jāsmaida – neziņā un skumji un Feja to redzēja un nezināja ko tas nozīmē, bet ka ļauna manī nav – to viņai vajadzēja redzēt. Bet kad viņa gāja uz otru galdu – viņa atskatījās un es skatījos uz viņu – un viņai bija tik bezgala nelaimīgas, izbijušās, neziņas pilnas acis. Kas viss tur notiek? Strādāju diezgan ilgi. Īsi pirms beigām gāju rokas mazgāt. Viņš nāca pretī. Otru reizi šodien mēs satikāmies tai vietā un es nogāju abas reizes garām ar nolaistiem plakstiem, kā maska. Kad es iznācu un zīmogoju kartīti – viņš smēķēja pie sienas tanī pat vietā, kur es viņam pagāju garām. Kādēļ viņš negāja iekšā kur Melnā un Feja? Varbūt skaistā m.r. bija ārā. To es neredzēju. Apzīmog. kartīti un galvu nodūrusi metos prom. Durvīs man atgriezās un palaida pa priekšu mūsu šefs. Lai kā tas ir – tas zēns tomēr ir kaut kas īpatns un tas kā viņš salkst ir kaut kas skaists. Varbūt tā ir Feja. Varbūt tā ir tikai – mīlestība, ko viņš gaida un ķer bez prāta. Es negribu atzīties, ka kādu 1 procentu es domāju, ka tā esmu arī es! Vai tas nav muļķīgi. Nu ‘arī’ – es jau biju. Bet?… Es paskatos spogulī uz sevi ar nolaistiem plakstiem un ‘cūku raujamo ģīmi’ – es izskatījos kā veca, skaista mūmija. Tomēr savā ziņā – ļoti skaista. Ar brīnišķīgu pieres un acu veidojumu. Tikai veca, acis tumšas, – rievas gar lūpām. Bet vienmēr gluži tā nav. Bet – kā gan citādi vairs daudz var būt. Es vakar lūdzu Dievu, lai viņš man šodien vēl atļauj kādu cerību – viņš atļāva. Tas ir neprātīgi. Kāda var būt mana cerība? – Ka es varu patikt. Ka manī ir kāds skaistums, kāds dzīvības spēks vēl, kāda vērtība. Nē. Manis viņu vidū nav. Viņi ir visi jaunie. To sakot man nāk tomēr atkal tas prātā – jaunība nepazīst vecumu. Viņai arī vecie ir nemirstīgi, kā viņi paši. Viņi nejūt nāvi sevī, kā mēs to jūtam. Un nejūt tā nāvi citos. Un tomēr – jaunība sargājas no vecā. Ar izņēmumiem. Kas apstiprina likumu.

23.10. 62.

[[Strādāju virsstundas. Vakar R. sāka smēķēt dēļ trešās – jauna skaista meitene! Šodien turpinājās. Man šķiet viņš mani tagad hatij. Es vēroju – kas notiek tas viss. No Dzidras gara vēstule – mašīna čupā! Laime un žēlastība ka pašiem nekas!]]

25.10.62.

[[Neizturēju un – smējos (koķetējot) lai gan neskatoties uz viņu, kad viņš bija iekšā. Womenes – sadrūma. Bet arī viņš uzsmaidīja man tā it kā viņš būtu mans sabiedrotais.]]

Mazā angliete ir viņam rokās. Jau vakar es domāju – (trakas domas) – ka šodien būs kāda maiņa. Ka arī mani kas var skārt. Kas gan! Neprāta iedoma. Bet – bija tā. Rakstīju kastītei burtus VIC ABC P1-2-3-4. Liku klāt lai līmētu – cēlos iet uz galdu pēc līm. Mac. aizgāja – tad es pamanīju viņu tur un sākos atpakaļ. Varbūt viņš to redzēja (varbūt citi) – automātiski apsviedos prom. Vēlāk reiz nejauši viņam ienākot tā skats krita pāri galvām kā agrāk uz mūsu pusi – nedomāju mani. Bet – es tomēr manīju kādu sūrstēšanu šai skatā. Nemiers atkal gruzd. Angliete tur pat lejā pie galda – kādēļ? Un tad viņš reiz tur stāvēja viņas tuvumā bet laikam skatījās visur – es neskatījos. Es runāju ar Ainu – un smējos un koķetēju. Uz velna paraušanu – es biju čārming nevis kā tās giglīgās govis. Man liekas ka vecenes palika trakas. Vēlāk redzēju Mrs. Bar//Mayas (vai kā to sauc) dusmīgo skatu – uch!!!

Bet nākot no pusdienām otrā telpā viņš gadījās pretī – un tas trakais palaidnis man uzsmaidīja tā, it kā es būtu kāds līdzdalībnieks viņa trakajās spēlēs. Es tikko novaldīju smieklus un nocirtu plakstus lejā! Viņš ir kaut kas neparasts – tas viss. Viņš ir ārkārtīgi traks puika. Un viņš ir medībās pēc tā, kā nekur nav! Ja viņu nenomierina mazā angliete – un nezin vai viņa to varēs – tad viņš skrien pēc tā, pēc kā miljoniem traku mākslinieku ir skrējuši – pēc vairāk, nekā dzīvē ir. Pēc pārmērīga thrill, ko ķermenī otrs ķermenis nevar apmierināt. Ja holandiete viņu neapmierināja – skaidris ka fiziskais viņu neapmierina. Protams – viņš varbūt ir tik gudrs, ka ar tādu sievieti kas tūlīt karas kaklā un grib tur palikt – viņš nedrīkst ielaisties – tā ir šī dačene. Un otrs – maigais, karstais, siltais vidžu vidžu čirks bērns – angliete, kas plekstēs un giglīs bez stājas un ar lielu eagernis piedāvās goodnight kiss – jā ar to viņš arī lielu neko nevar iesākt. Viņā deg briesmu uguns. Viņam būtu jāiet prom no turienes un jāliek enerģija kādā izglīt. iegūšanā. Un tad viņš kļūs monsters. Sesks jau viņš ir. Man bail rītu ierasties pie vecenēm. Dažas būs niknas. Un es gribētu uzvilkt melno kleitu ar krellēm – tas ir taisni tā, kā viņas visas iet – bet man tas būs too sexy!!!!

Mans neprāts ir pāri (pa pusei) es zinu un redzu – ka pat viņam nav iespējams satvert to, pēc kā viņš beidzās nost – kur nu vēl man.
Tik illūzija un mūžīga medības skriešana.

26.10.61

[[Vakar virsstundās bijusi kāda siev. kauja vai kas – abas, sevišķi melnā – pārraudājusies un pārskaitusies tā – ka izskatījās kā briesmīga varde. Viņš skrēja pie abām visu labot un laikam taču – meklēja mani.
Mc. stāvēja ik reiz man tuvu kad viņš ienāca!!!]]

27.10.62.

[[Diena labā diena jaukā 
Diena Dieva rokas dotā
Pasaule kā rasas lāse
Ieķērusies iešūpojas zirnekļu tīklā.]]

Piektdien viņš bieži nāca iekšā runāja ar abām. Kas bija noticis ceturtd. virsstundās to nezinu – bet kaut kas trakāks tas bija bijis – Melnā bija pārskaitusies jeb pārmocīta un izskatījās tik briesmīga, ka bail būtu to satikt vienam ceļā. Viņa ir kļuvusi galīgi vāja. Mazā sarka un nu bālēja – ka viņš runā – tā krikšķināja savu smieklu un smīdīja apkārt – vai viņa uzvarēs? Viņš ieskrēja otrās istabas galdu rindās, apsviedās un nāca atpakaļ, kad biju pie Mollijas. Viņš neskatījās lejā kur aiz viņiem bija angliete, viņš skatījās manī, bet lai cik gaiši es iemirdzējos – es nepaskatījos viņā –

Tā bija kļūda – man vajadzēja to atalgot. Bet mīlestība nekad nemirst no bada. Es nu zinu. Man tā kā tā nav cita ar ko šo mīlestību uzturēt kā bads – tikai bads. Viņš tomēr brīnišķīgs, šis zēns kas svārstās starp krist un kāpt!

Varbūt viņš kāps. Grūt strādāt jo domāju par viņu. Nezinu īsti ko domāju. Ne mīlas sapņus. Ne plānus kas būs – tikai to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ka esmu spējusi radīt illūziju jakā ar pamazām biksēm un biezo pullover, kādu ir pilnas ielas, pilni vilcieni – jo tas ir šo dienas zēns.

Bail rītu doties uz darbu. Citas sievietes tur tagad cieta – vai es savu kārtu jau izcietu? Vai samaksāju par to lielo piedzīvojumu iekļūt jauno rotaļā. Varbūt.

Nezinu kā izstaigāt tur? Smagi būs atgriezties īstenībā. Neiespējami turēties gaisos. Rakstu to stāstā. Traka viela un es nevaru to pārmīcīt kārtīgi, tik īsā laikā. Bet man liekas, ka es neko vairs nevaru pārmīcīt kā gribu, lai arī pie kādas vielas ķeros, es jūtu slābumu savā izteiksmē un formā. Varbūt tikai lielāka paškritika.
O.K. amigos – back to the hills!

28.10.62.

[[O.K. amigos – back to the hills!
Rakstīju riskantu stāstu par pēd. piedzīvojumu. Tūkstošiem tur būtu tomēr līdzdalība – bet vai es varu laist savu runu vaļā?!]]

29.10.62.

[[Viņš bija pati rātnība – Fejai nokrita kartītes – es nedrīkstēju pieliekties palīdzēt jo viņš tur bij – un viņš nedrīkstēja. Bet vēlāk dūmu mutulī viņš sāka savu spēli. Būs jāatkāpjas.]]

30.10.62.

[[3 virsstundas – nogurums. Inesei 1 orālais. Nav vēl mājā. Rob. Elegants un ātrs un traks rotaļājas ar Feju – lai kam tā ir māsa. Kas šodien viņam bij – kas to lai zina.
Vēst. no Freimaņa. Slavē Mīl. Pastai.]]

Viņš ir briesmīgs. Saprotu ka nabaga holandiete ir pusdzīva tikai. Viņa cieš patiesi pārāk. Žēl metās. Mazajai anglietei laikam iet labāk. Un viņa bij sagatavota, ka Rob. ir blēdis. Šodien viņš bij smārti ģērbies viņš gāja kā vējš, bet es netiku viņa acis sastapusi, es slēpos un varbūt viņš neskatījās – bet tur aiz muguras viņš bija. Sarkan matainā Šerlija sāka sarkt – varbūt metīsies uz to!

Bet šodien man laikam vēl bij izredzes. Es gāju pie Mrs. Barr – pieteikties uz ‘tēju’. Viņš bij pie galda – tūlīt aizgāja uz Feju (lai varētu būt ceļā), kad es gāju atpakaļ – viņš gāja atpakaļ – viņš lūrēja ar vienu aci uz Barras rakstu – kas tur bijusi par lietu? Brīdi viņš vakarā strādāja mūsu telpā – tad viņa seja ir – too sweet! Kaut kas pārāk charmings var būt pār viņa vaibstiem kā gaisma – viņa seja nemaz nav tik jauka, tikai kaut kas tai pāri. Viņš ir pilnīgi neatvairāms un pie tā viņš droši vien ir pieradis! Vajaga būt ļoti garlaicīgi ja katru meiteni var tūlīt dabūt uz kuru paskatās!

Varbūt viņš atgriezās pie mazās anglietes – kas to zina, kas viņam aiz ādas. Kaut es rītā spētu izturēties ‘savam vecumam piemēroti’ droši. Ak! Es mūžīgā 18 gadīgā.

Kas tādu laimi man devis
Kas mūžam sāp?
Ar dzeltenu pureņu ziediem
Pāri dienām saule kāp.

31.10.62.

[[Nebiju darbā. Biju nogurusi, saaukstējusies – paliku mājās – mazliet strādāju ar vecenes stāstu – spēks viņā ir – bet nevaru atrisināt kam tur beigās jāiznāk? –]]

Vai jaunas acis ar’ pārskatās?
Redz skaitļus nepareizi?
Kam gan tad var uzticēties?
Ja tikai pārkaļķošanās ir tā, kas
Radījusi ir likumus?
Kā nītīs sasējusi,
Ne sprukt, ne izraisīties –
Kaulaini pirksti uzlasa ik atrisušu diegu
Kas griezdamies zelta gredzenos
Bij bēdzis uz savu roku
No pelēkā maisu audekla
Kur nav ne laimes ne moku.
Tu sviedi ar saules kamolu –
Izjaukt šo pelēko//sīko rakstu!    (Sarmam)
Un ieaust saules un varvīksnas!
Slēpies un bēdzi, aizgriezies,
Arī Tavs jaunais spēks par mazu
Kaulaini pirksti uzlasa
Ik brīvā risušu diegu.

1.9.62.

[[Sestdiena. Inese saņēma flatīti [at front gate] – esot laba viņa domā. Es būšu kitchenā un tas varbūt kā Parīzē! Kādēļ nē? Tā būtu daudz daudz skaistāk nekā ‘live in’ position. Gan kaut kur naudu papelnīsim.
Tā tad – sāksim labāku ‘lapas pusi’.]]

2.9.62.

[[Svētdiena. Labi ēdieni gatavoti – sweetsour porku gatavojām ar Davidu – un iznāca! Tas man liek domāt, ka ķīniešu ēdieni visvieglāk gatavojami. Dzidrai jābrauc rītu prom – un nav nemaz tā īstāk parunāts ar viņu. Tikko pāris vārdu.]]

3.9.62.

[[Tas lecturers grib mani par housceep. un zvanīja – bet nu esam jau nogruntējušās dzīvot atsevišķi – un tā būtu labi – bet no otras puses – es vēlētos arī tādu ‘lectureri’ kas mani mazliet supportītu kad viss jūk. –]]

4.9.62.

[[‘Profesoram’ bija jāatsaka pavisam – viņš prasīja īstu – jā, vai nē. Un nekāda garāka vilcināšanās nelikās taisnīga. Nespēju nekā darīt savā darbā. Tikko pārrakstīju kādu dien. gr. lapu – bet nezin vai derēs.]]

5.9.62.

[[Trešd. Biju pilsētā – izņēmu 15 mārc. no bankas, vajadzēs sākt ‘savroku’ dzīvi un te ir pietrūcis naudas, kas te gan ir par vārgšanu – es nevaru absolūti neko darīt – šai mājā nav man labvēlīga gara darbam. Lai gan – darbs sāk rādīties – skaists. Mani kremt, ka ‘profesoram’ bija jāatsakās. Kaut viņš vēl zvanītu – Kas ar grām. notiks?!!!!]]

6.9.62.

[[Cet. Inese nopirka milzīgu koferi – lai varam labāk aizpekelēties.
Domāju par lietu ar Plomly’u – (lectureri) vai tur vēl ko nedarīt? Gribu prom ātrāk no šejienes. Inese satikusi Eglīti Townhalla stac. – viņš esot meklējis mani.
O, vē!]]

7.9.62.

[[Piezvanīju Freimanim – kundze bij pie tel. – smējās kā kutināta, kā visi mani meklējuši. Es jau teicu pag. ned. Inesei – ka tie skraida un plēš matus! – Tā ir bijis. Eglītis piezvanīja [..] un grib lai eju uz Latv. namu. Dusmīgs – Bet – kāda vella viņi visi man brēc pēc vinjetēm – es varu salikt tur bildes – ne vinjetes!]]

8.9.62.

[[Strādāju ar tīrīšanu un gludināšanu. Reizēm glāzi vīna lai var aizmigt – jo nospiež ‘vinjetes’! Pagulēju pēc vakar. un tagad pāris stundas Inesi pie mazā kaķa un ‘fireplace’ – zīmēju pāris metus. „I wish I could say what I think” – Mosties aizmigusī varēšana un sajēgšana izteikt ko zini un jūti! O.O!]]

9.9.62.

[[12 p.m. Jaunajā dzīvoklī. Noraudāju – bet pēkšņi liekas – būs labi. Varbūt ļoti ļoti labi. Galīga brīvība un viss pie rokas. Tikai jāizgudro katrai lietai pareizā vieta. Biju Latv. n. Gailīte smējās par manu ‘pazušanu’ – ja nebūtu ticējusi ka es dzejniece – tagad jāticot. Egl. ar mieru zīm. uz at[.] lapas.]]

10.9.62.

[[Nauda lido prom tā ka bailes jau tagad tikko iesākot. Bet – mēģināsim. Jūtos nelāgi, varbūt tas Bidijas dotais banāns, kas tik nelabi spiež, varbūt flou! Maiga diena! Maiga brīnumaina diena! Skaisti braukt pār tiltu. Labi te – ka neviens nenāks traucēt.
11 p.m. Mēbeles pārbīdītas. Te var būt tikai virtuves stils un tas nav nemaz ļauni.]]

12.9.62.

[[Inese apsveica vārda dienā ar šokolādi. Cīnos ar dullu galvu. Nauda lido. Kaut kas te ļoti jauks un kaut kas nospiež.]]

13.9.62.

[[Mani pieņēma darbā Readers Digestā! Kas notiks – nezinu. Pirmdien jāiet darbā. Jāsaņemas – citādi jau ar nav iespējams dzīvot. Man ‘ķiņķēziņu’ zīmēšana cietīs – Bet varbūt vēlāk būs labi. Who knows.]]

14.9.62.

[[Ieliku ilgviļņus. Nopirku blūzi, zeķes, etc. Somu vēl ne. Mēģināju griezt lino – sasodīti nelāgs lino, jāmeklē labāks. Uch! Lietus čabināt sāk!]]

16.9.62.

[[Svētdiena. Eglītis atnāca – grāmatas lietā – viņš atlaida galējo zīm – griezumu termiņu uz okt. beigām. Sestdienas naktī griezu līdz 1 no rīta. Un – tikko būtu ielauzījies darbā tā – ‘jāiet rītu darbā’ –––––––-]]

17.9.62.

[[Pirmā diena Read. D. darbā. Nice people tur bija – un šausmīgi saspiestas telpas – ap 30 vienā telpā. Kā ‘mīļie lopiņi’ un smēķē! Jau no rīta 9 vienos zilos dūmos. Nopirku somu. Bankā vēl £5!]]

18.9.62.

[[Tā nāk miegs, ka nezinu ko runāju un daru. Varbūt tās Renē nervu tabletes ko vakar dzēru un šorīt – ‘lai varu atpūsties’. Darbā – neko nevarēju padarīt – Ļaudis – liekas ļoti laipni. Mati ‘čirkaini’. Jūtos jocīgi.]]

19.9.62.

[[Oficē man ir tik grūt, ka es vai krītu no kājām – un es nezinu īsti par ko? Es ‘hate’ – to ‘pilnīgi’! visa tā ofice man izskatās kā žurku kaste. Kaut es varētu zīmēt. Kur manas ‘mā[..as]’!]]

20.9.62.

[[Nauda par 2 dienām (nezin kādēļ ne par trim) £5.15.]]

21.9.62.

[[Piektdiena. Viena nedēļa nostrādāta. Šodien jau bij samērā labi. Tikai pēcpusdiena ir gara. Jāmācās izturēt. Iedzērām tikko ar Inesi ‘groku’. Man jāiet gulēt. Žēl. Gribās dzīvot. Bēt – jāguļ.]]

22.9.62.

[[Sestdiena. Mazgāta istaba, trepes, drēbes, nesta ‘barība’. Runāts ar Inesi par Komunismu pāris stundas, gatavoti ēdieni. Un beidzot tagad (12 p.m.) nē jau (30 min. a.m.). Tagad no 9 p.m. griezts linolejā. Izgriezu čūsku [right]. Man viņa nepatīk un tas mežs arī nē – un tomēr taisni tā, kā es to gribu pateikt un kā tas ir – man viņa patīk savādi patīk.]]

23.9.62.

[[Viss ko šinī vīkendā padarīju – gandrīz izgriezu vienu zīmējumu – čūsku. Laikam to griezu 2 reiz – tādēļ tik ilgi un kreņķīgi. Varbūt pa nedēļas dienu vakariem mazliet jau tagad varēšu griezt. Neredzēju rudeni, neredzēju pavasari. Tik ir kā Inese ienesa kādā dārzā pār sētu norautu vistērija ziedu. „I am going to peaces.”]]

24.9.62.

[[Pirmdiena. Darbā izturēju diezgan braši lai arī vakar aizgāju gulēt 1 a.m. Šodien tomēr griezt linol. nav dūšas – miegs un nogurums. Kaupm. pavadīja līdz townhall (jo viņš gāja matus griezt) un tas bija skaisti, cita pilsēta ir ejot pie rokas vīrietim un runājot bez bēdu – Bija arī skaista novakare. Dzīvība sitās vēl kā zivs. –]]

*Šorīt gāju caur parku
Ieminu puķu dobē – lai
Zemes mīkstumu justu
Dārznieks ar grābekli stāvēja
Sols – krāsots gaiši rozā
Gaidīja mīlētājus
(Un vientuļniekus un)
Gurušus večus.
Ciprešu zaros mākoņi
Uzsprausti viegli, mazi,
Ka Böklina gleznās
Kas redzētas kārām un bijušām
Skolnieka acīm
Reiz pirms simts gadiem
Vai – vakar?
Šodien gāju caur parku
Dzīvoju piecas minūtes –
Nē tikai divas. –

25.9.62.

[[Vilcienu streiks. Braucām ar busiem vien un gājām kājām. Un – redzēju cik skaista ir pilsēta. Patiesi katru rītu vajadzētu pa stundai iet. Tikai – kājas sāp, jo nav labu kurpju ejamo. Man darbā bija jāraksta visādi uzraksti kastītēm – tas bija viegli un iznāca labi – Nepatīk filing, acis gurst. Vai tā viena ‘ledija’ no manis baidās? No pirmās dienas to jūtu. K. dēļ.]]

26.9.62.

[Dzidra milking cow before and after school]
[[Dzidra raksta bēdīgu vēstuli – tur viss iet uz jukšanu. Nezinu kā lai palīdz. Nauda. Bet naudas man nav. Rītu būs alga – ko savilkt galus. Kaupmanis vakar par mani rakstījis referātā. Atradis ka ‘Maigums’ esot labs dzejolis. Viņš pūlās ar dzejas pētīšanu. Viņa smaids ir kļuvis ievērības vērts. Varbūt no tās dzejas pētīšanas.]]

27.9. 62.

[[Kaupm. nolasījis manas 3 dz. Adelaidē – viņiem patikusi – Nolauz gab. maizes. Redzi nu – un viņš sākumā teica, ka to nesaprot kas tur it. Tagad teica – vislabāk to lasījis.

Boss satika mani mājās ejot – būtu gājusi kafejnīcā nebūt man bijis jāšopij.]]

28.9.62.

[[Darbā vienmēr vēl nejēdzīgi grūt – nav gaisa un acis sāp. Kājām bij šodien labāk – paņēmu rīta kurpes līdz. Kaup. aizbrauca uz Adelaidi – esot neapmierināts ar savu refer. Manu – Nolauz gabalu maizes – nesapratis. Tas nekas. Tikko Appolinna grām. cilājot Ines. teica ka viņš domā dzeju var sākt ne tikai no gala. Man tāds mazs uzdrošinājums – Lapas čaukstēja pa dārzu [..].]]

29.9.62.

[[Nostrādāta diena kopjot māju, pērkot pārtiku. Dzid. atbrauca, izskatās labāk kā pēd. reizē – ļoti labi, un visā – pieaugusi liela meita. Saimniece ļoti laipna, sanesa vēl traukus. Inese esot – lady. Priecīga par mūs kā mītniekiem. O.K.]]

30.9.62.

[[Svētdiena. Rītu vēl svētāma diena! Meitenes aizgāja ap ½ 12 uz iesvēt. Es – griežu lino. (Sagriezu arī pirkstu.) neviens neatnāca pēc tiem griezumiem. Bet rīt? Kā ar to grām. gan būs? Šodien nekā laba neuzgriezu – neiet jo ārkārtīgi saspīlēts prāts. Tikko pārlasu vecas dien grām lapas – muļķības vien visa dzīve. Ja paps būtu labāks – ietu atpakaļ. –]]

1.8.62.

[[Vētra nāca šodien un bija skaisti. Bet tā nositusi kādu cilvēku, Dievs esi žēlīgs! Biju pēc kā ēdama lejā veikalā (tālākā) pirms vētras un bija tur lielisks skats uz pilsētu kalnā, aiz kuras gaisos vēji plosīja nelielu vētras mākoni, baltu. Bet vēlāk tas tumšs gāzās pāri kā jūra. Laboju tikko Kaimiņu – tikai mazliet un man viņš neliekas labs. Inese raksta eseju.]]

2.8.62.

[[Biju pie Gailītes – slimnīcā. Pievilcīgi tur neizskatījās. Ja būs citur darbs – tur labāk nelīdīšu. Ja nē – ko darīsi! Atbildēju kādu avīzes slud. šodien, kas likās laba vieta. Varbūt.
Jāiet gulēt. Dzīves lielais katras dienas zvans – jāiet gulēt!! Bet – gulēt varbūt un sapņot – arī labi.]]

3.8.62.

[[Piektdiena. Vēst. (kopā ar Ines. grām.) no Dzidr. jaunā mājā. Un ‘Jenny’ esot laba vecenīte – kundzīte. Kaut nu turētos viss kādu laiku.
Es pati neturos – nav ne tuvu, kā bij kad Terlijs neb. te, un darba bij mazāk. Kaut kur vieglāks kas jāmeklē. Tā grāmata man arī ‘noēd’ šo laiku. Jāguļ! Ach!]]

4.8.62.

[[Sest. Rītu agri braukšu uz Windzoru. Inese jau šod. aizbr. Dzidrai nepiezv. Rītu. Prieks ka varēšu braukt – ciemos. Savādi – tāds pavisam kā ciema un svētdienas gars! Nedaru vēl nekā grāmatai – Tikai sapņoju.
Gandrīz būtu skaistākais – braukt uz Station West – uz farmu. Bet – dzīvokli te dabūt un ar Inesi būt un Dzidru! Tam jāgatavojas.]]

5.8.62.

[[Bijām kalnos. Lija lietus un migla un aizsedza skatu tā, ka pieejot pie nosprostotās klints malas, kur jāatveras ielejai – redz tikai baltu miglu un atbalsi var dzirdēt ja sauc no otras klints.
Bija tomēr ļoti labi.]]

6.8.62.

[[Sarmas vēstule un atsūtīti manuskripti (kas man vairs nepatīk). Nezinu ko iesākt. Jātaisa grebumi grāmatai un stāsts stāsts. Bet biju darba meklēt un atradu – 93 g. vecu vecenīti kas jau muld „eine grosse Dichterin” ––-
Mirusi Marilīna Monroe.]]

7.8.62.

[[Vēstule no Freimaņa: „Dzejoļi lieliski… varbūt labākais ‘metiens’.” – O.K. Saņēmu Dzejas un Sejas. Esmu veceņu rindā! O, vē! Par vēlu nāk tas pavasaris! Tas ‘slavenais pavasaris’. Mans vecums izbazūnēts… nav nozīmes krāsoties un kārpīties pretī!]]

8.8.62.

[[Inese uzzīmējusi (ar texta colour) ļoti skaistu pupu lasīšanas skatu – gribās zīmēt ilustrācijas un jūtu bailes tik un nevarību jo gadiem nav strādāts! Kas notiks! Zvanīju Freimanim. Jāsatiek Eglītis. Bet man pannas un ‘zospannas’ ––]]

9.8.62.

[[Ceturtd. Brīvā pēcp. Aizbraucu uz Glebe – vieta jau izdota. Braucu atp. uz Georg. Str. – banka ciet. Pie Repina – kapučīni un Danish. Brau. uz Tipwriter agency – vietas var dabūt – jātestējas, bet vēl netestējos. 100 gadīgās dēls – nebij veikalā. Nezvana – varbūt vieta izdota. Stacijā Dzidras nesatiku – nezinu vai exkurs. iebrauk.]]

10.8.62.

[[Vietas nevienas nav. O.K. Inesei par istabu kur bērns 2 vakarus jāvāc, prasa 2.10! Cilvēki ir – rīkļu rāvēji – tā to saka! Esmu nostrādājusies un nonīkusi ar bērniem vakarā un – nekas nedarīsies līdz nāks brīvdienas, ja tās ņemšu. Viss ir tik beigts – Tur bija šausmīgi – bet aiz tām šausm. es sapņoju par dzīvi un nezināju ka tā ir zaudēta.]]

11.8.62.

[[Inese Windzorā – Austrai izgriezts apendix. Eglītis piezvanīja – rīt 3 p.m. jāsatiekas vēl runāt par grāmatu. Ko es tur uzzīmēšu – Dieva rokā! Ak – tas bij labs un skaists teiciens, kas man ienāca prātā. Varbūt tad Dievs dos labu no savas rokas. Ko Dzidra dara? Kino varbūt?]]

12.8.62.

[[Svētdiena – satiku Eglīti – (viņš sarka kā ceplī). Runājam par grāmatu. To pašu no gala. Ar Inesi prātoju ņemt dzīvokli + Austra arī un cept un vārīt uz savu roku. Tad man mazāk varbūt būtu jāstrādā ārā – tikai jādabū ar labi atsevišķu istabu katram. Labāk gribētu ar Inesi vien, bet materiālā ziņā varbūt labāk vairāk. Jāiet pēc nedēļas prom.]]

13.8.62.

[[Gribam meklēt istabas – dzīvokli kopa ar Austru. Inese aizbrauca pie Austras un vakarā atbrauca.]]

14.8.62.

[[Inese bija meklēt istabas – neko labu neatrada. Rītu ies ar Imantu. Es tagad gribētu – kaut mums 2 vien būtu dzīvoklītis atrodams. Es gribu vēl ar Inesi mierīgi padzīvot un Dzidru. Lasīju savus stāstus kas bijuši pie Sarmas. Labas vietas. Es biju tās piemirsusi.]]

15.8.62.

[[11 p.m. Atbraucu no istabas apskates un – to saņēmām. Man burtiski – nāk vēmas, cik viņa šausmīgi bezgaumīga! Tādu ko nekad vēl nebiju redzējusi! Bet – es samaksāju! Un mēs tur iesim. Varbūt ka mēs kaut ko varam sataisīt tā – ka var dzīvot. Ak ļaužu neizdomājamā nejēdzība, kā Dieva tauriņš var būt tik skaists!]]

16.8.62.

[[4 p.m. Bidija piezvanīja – lai ejam pie viņas 3 nedēļas, viņa brauks uz kvīnslandi! – tā tad varbūt būs, kā man vakar likās – ka es tam dzīvokļa vecim nezin kāpēc iedevu naudu 6 ½ mārc. (kuras man bij ļoti žēl) un ka es viņu vairāk nekad neredzēšu!! Šodien visu dienu pārliecināju sevi – ka tur varēs dzīvot (labi). Tagad – jāgudro citādi. Inese, Inese – vorij Imanta dēļ.]]

17.8.62.

[[Apskatījām vēl vienu dzīvokli – ja sadedzinātu veco mantu kaudzes – būtu labi – bet tas nav iespējams – tomēr par daudz. Imants aizveda tur un arī pie vecā kam atslēga jādod atpakaļ. Bet neatdevām. Runājām ar Inesei tikko par manierēm un jušanos un nejušanos brīvi. Dzidra piezvanīja un es pēc ilga laika dzirdēju viņas balsi. Telefons jau jaunā mājā. Pie Bidijas būs jākopj arī bērni – še Tev nu bija. Jāpelna ir – kaut – uzturs.]]

18.8.62.

[[Sestdiena. Inese rīt jau brauks pie Bidijas. Dažubrīd tik nelabi ka tur jāiet – ka nevar izturēt. Bet – jālūko saņemties. Kaut kas tomēr pagalam – tā cerība ierausties savā kaktiņā un uzburt grāmatu. Kā tagad būs?!!! Ar Inesei padzērām vakara tēju. Lasu pa dzejai –- Bet ne domas par rakst. vai zīmēš.]]

19.8.62.

[[Inese aizbrauca ar visām mantām ar Hedliju un Bidiju uz Bexleju! Jānopērk koferi – tik daudz mantu ka bailes. Tagad tukša istaba. Labi, tukšā istabā, bet aizdevu visas grāmatas. Nav ne vienas. Tikai pašas papīri. Varētu rakstīt. Bet šausmīgi nāk miegs. Vakar negulēju labi – baidījos kā ies pie Bidijas. Vistu ēdu vakariņās un nav visai labi. Ak manas Sejas un Dzejas – esmu pie tiem visiem pieradusi.]]

20.8.62.

[[Labā doma kas šinī dienā ienāca prātā bija tā – ka man jāzīmē tās ilustrācijas manai grāmatai no – tā paša nelādzīgā nespēka, kas pārņēmis cīnoties ar apstākļiem. – No tā un no tā!…]]

21.8.62.

[[Atvados no istabas – skapja un palmas u.tt. Terlijam vēl reiz vajadzēja skaidrot – kādēļ es īsti taisos citādi dzīvot un ne ‘live in’. Varbūt saprata ko, varbūt nē –
Uzzīmēju savu palmu aiz loga! Diezgan labi. Ja es ziedotu savu ietaupījumu un dzīvotu līdz ziemsvētkiem brīvā? Un – mākslai!…
Beidzu traukus mazgāt – uznācu ar tējas podu un krūzi augšā – dzeru – un esmu iebērusi tur – sāli!!!]]

22.8.62.

[[Trešdiena. Mazgāju logus. Atejas, vannas istabas, kāpnes – kamēr rokas gura. Aizstiepu pakas līdz busam – tas tukšs – tiku iekšā labi, vilcienā arī – laimīgs braucu uz Bidiju – ar nopelnīto naudu – 74 mārc. pa visu to laiku ir palikušas naudā pāri – Līdz svētkiem nepietiktu, bet 2 mēn. pietiktu.]]

23.8.62

[[Pie Bid. Viņi aizbrauca pievakarē. Tad ar bērniem taisījām vakariņas – bija labas – aknas un tom. zupa. Tagad – parakstīju uz maš. un gulēt. Apnīkstoša diena. Bet O.K. man ideja par brūna lin. gr. lapām grām. tekstā – pareiza.]]

24.8.62.

[[Piekt. Pirmā visa diena vienai ar bērniem te – puslīdz laba. Varbūt – ļoti laba. Laiks siltāks (vakar salu!). Ieliku bankā £20. Tagad 70 man nolikti – un viss tas ir! Vai bērni tīra zobus – neesmu apjautājusies. Pirmā diena! Bet rakstīju uz maš. Spēlēju un sāku stāstu!!! Skatījos filmu TV. Man patīk tas viens detekt. aktieris.]]

25.8.62.

[[Būtu labi – bet sarijos gāzi (griežu arvien uz otru pusi, laikam Terlijiem bij otrādi) un sāp galva (alerģiski). Gaidām visi rītu nu meitenes – bet varbūt būsim visi kopā par daudz – šodien mēģināju vēl rakstīt – bet neko labi negāja.]]

26.8.62.

[[Meitenes atbrauca. Un es nevaru visu uzņemt kā nākas – it kā nevaru visu izjust un veikt – esmu pati izkritusi malā no savas dzīves. Bet – vēl jāiet arī tā. Paps vistas devis līdz.]]

27.8.62.

[[Tikai izniekota diena. Nedrīkstu noņemties par daudz ar tādām tējas rīkošanām starp ēd. reizēm. Jātaupa laiks. Arī TV šodien iet par daudz. Galva rūc! Vēstule no Sarmas. Viņš domā ka Inesei jāuzņemas viņa vēstuļu izdošana un arī varbūt manu. Un Inese – thrilled. O.K. jāatpūšas šonakt. Žēl ka te maz var strādāt ––]]

28.8.62.

[[Ar Annu (čekoslāv.) uz kino – Sergant 3? Sinātra, Martin Dean. Sinātram tik silta seja var būt un skats. Burvīgs. Bet – tās tikai viņa paša ilgas – tam palikšanas un dzīves varbūt nav, viņa paša dzīvē – tam siltumam. Nosūt. Sarmam vēst. Inese atbrauca ar Imantu. Dzērām vīnu un runājām par spokiem. Pa dienu bija šausmīgs gara stāvoklis. Vakarā, kad Inese klāt – visiem labāk. Dzidra arī mierīgāka.]]

29.8.62.

[[Kopš visi te esam – neesmu neko strādājusi – pārlasīju pirmās dienas rakstīto – nekas prātīgs – vēl varbūt varētu tā ko tālāk taisīt. Esmu paņēmusi pārāk asu valodu – tomēr par asu un rupju. Imants te – mācās, un Inese – un es nevarēšu gulēt – Neticu ka tā īsti labi bet – ko es varu zināt un kas var zināt.]]

30.8.62.

[[Biju Rosebay’ā nosūtīju tur Striķi, Mikelam. Pārliku bankas grām. uz citu citij’ā. Heraldā iel. slud. pēc istabām. Un – te piezvan. tas lecturers, kas prasīja houskeeperi un es atbild, rītā – date 2.30.
Jāiet agrāk gulēt. Priecīga es te neesmu ar visiem tiem bērniem, kā kuro reizi.]]

31.8.62.

[[Biju satikt to lectureru kas meklē houskeeperi. Sīks vīriņš kaulos bet pastiepies diezgan. Nezināju ko īsti viņam teikt – un tur laikam nekas labs nevar iznākt, no vienas puses. No otras skatoties – vajadzētu jau vēl tādu ko meklēt ––]]

1.7.62.

[[Diena pavadīta pie rakstāmmašīnas – man reiz jādabū cits darbs! Savs konts. Mazliet vairāk dzīvības. Mani nomoka – tas, ka man jāgatavo grāmata. Proza man šķiet jau kā ‘vēsture’. Es it kā nevaru vairs to rakstīt. Silta diena. Uz minūti to redzēju uznesot Inesei curried rice. Atpūšos. Cik skaista ir pasaule ko neredz!]]

2.7.62.

[[Dzidrai deķīša pārvalks izgludināts – jānosūta. Skaista diena kā visas jau mēnešiem ilgi. pārlido pār galvu kā putns! Ak manas dienas! Inese mājā šodien. Labi! Vakar ‘pārrāvos’ – šodien švaki jūtos. Divi mēneši darbs vēl te. Tad jādabū cits. Gribu. Rakstu auļodams maš. r. Vakar iesāku stāstu. Liekas tā to var. Un vakar beidzot likās – es pārredzu vielu. Varbūt.]]

3.7.62.

[[Inese dabūjusi skolnieci – franču jāpalīdz kādai studentei – cer nopelnīt un dabūt praktisi mācīšanā. Es uz brīdi spēlēju klav. un biju pārsteigta cik daudz laba rokām dara mašīnrakstīšanas 15 min. arpedžijas un oktāvas! Pieminēju Dievu – ja es varētu turēt rokas vieglas tā un šad tad spēlēt! Dzidr. sag. paku – lakatiņš, 2 šokol. vafeles un pārvalks. Šodien bij vieglāks darbs. Gribu zīmēt.]]

4.7.62.

[[Gāju uz Dbl Bay. Liku bankā naudu – nespēju iekrāt. Un vairs nav izredzes – tik 2 mēn. te. Bet – gan jau kā nebūt. Kurpes bij ar aukstiem papēžiem un tt. Bet kā ‘dāmai’ nav iespējams tik daudz redzēt un priecāties par pasauli kā tas ir darba sievai. Cik skaisti ir iet – kā neievērotam, dīkdienim. Nevaru nevienu stāstu parakstīt! –]]

5.7.62.

[[Skaista diena. Bet aizgāju par vēlu uz pilsētu – jau pusdienas krāšņums bija pāri. Bez tam – man tūlīt vajadzēja līst veikalā un neko skaistu ārā neredzēju, tik brīdi ejot pa Eliz. ielu. Bet – Sidnejā jau pilsētas skaistums tomēr – jāmeklē. Te nav Parīze… In. zvanīja Dzidrai. Vēl nav palīgu. Dz. izkarojusi pirmās vietas 3 sportos (augstl. tāll. + shotput.) Redzēju sapnī Aivieksti. Skaistu ūdeni. Saņēmu Londonas avīzi ar Kp. Sv. Ļaudonā. Kaut kas tur ir uzrakstīts.]]

6.7.62.

[[Piezvanīju Freimanim, pastāstīju ka Lond. avī. Saņēmu vakar. Viņš domā ka pie viņa varētu kādu sanāksmi noturēt. Būtu O.K. Esmu nogurusi jo vakar aiz nemiera un visādām domām nevarēju gulēt.
Esmu nogurusi un ilgojos mežu, koku, zāles, gaisa mirdzēšanas pār kalniem, pīlēm un zemes. Bet visa kas tur vēl bij klāt, es tomēr nevarētu panest. Jāapklust. Jāmeklē ceļš.]]

7.7.62.

[[Ineses tuvumā siltāks dažs brīdis. Viņa nopirka manai māsai zābakus.
Uz mašīnas dažs teikums iznāca labu sološi. Kaut kas labs iedvesa jo – lasīju Saliņa dzejas un rakstīju viņam vēstuli.]]

8.7.62.

[[Svētdiena. Visu dienu atpūtos. Un – nejūtos tik nogurusi. Miegs gan nāk – 2 naktis dzēru tabletes jo nevar aizmigt. Migla bija no rīta. Pusdienā mazliet maiguma gaisā, tad lietus. Biju lejā līdz līcim un veikalam. Imants atnāca, kad biju atnesusi biskvītus ko dzert ar tēju pie Ineses – Diena, atpūtas diena. Nemiers tikai zem miera – kā iet Dzidrai? Negāju uz Eglīša referātu – gribēju miera. Un – jau man pietiek ‘sabiedrības’. Kādus pāris draugus tik atrast. Tas tomēr jāmēģina.]]

*Kā ziedus [..] un pienācīgās 
Smilšu saujas
Ko ber uz zārka kā aizgājējam
Tā katrai aizejošai dienai
Kādu maigu domu veltu
Ar nopūtu un nožēlu un izbīli
Un cerīgu – vēl kāda nāks, ko
Vairāk apmīļošu
Kā dārzu izstaigāšu.
Diena, jau vārti aizveras aiz Tevis!...
Kuģis bij līcī taisni tik garš kā iela blakām
Migla bij līcī no debesīm uz ūdeņiem
Kā visu kopā jaucot
Un dzestrums tāds, ka mitram rudens rītam.
Kāds cilvēks vientuļš gāja un sejā ieskatījās
Es atskatījos – man jāmācās ir
Ieskatīties acīs izbālušās, glavas sirmās.
Bij kokos pavasara tuvums, nojaudu
To zarus redzot jauktus ar debesi un
Ziediem, kas ziedēja jau rudenī, bet
Ieziedējuši būs pavasarī.
Meitene te maigā līkst no 
Ziedu smaguma.
Diena, diena sirds raud kā 
Aka aprakta (Diena)

9.7.62.

[[Lietus. Te neskan uz jumta. Kā viss – arī saule – paliek ārpusē. Gudroju – kas būs tālāk. Jātiek būtu reiz – savā dzīvē. Savā dzīvoklī. Ak – kā būs būs. Iet uz leju! Lai gan – tik labi esmu turējusies šo pusgadu. Pelnot maizi! Kādēļ? Kādēļ jāēd tā maize, kad nedzīvo? Gandrīz nedzīvo. Tik – pelna maizi un ēd!. Tomēr – tomēr. Kaut ko jau bur arī. Bet maz gan. Cietumā. Nezin kā iet Dzidrulim. Jākrāj ar ik sīkums – jāpalīdz.]]

10.7.62.

[[Vērtību pārvērtēšana – laikam man uzklupusi. Neko nevaru darīt un viss padarītais liekas aizšauts greizi. Kaut varētu saņemties un uzrakstīt pāris stāstus un to Kaimiņu nelikt tanī grāmatā. Liela muiža?!! Lietaina diena. Spēlēju mazliet. Skatījos kailos zaros, vējā, gaismā. Inese lekcijā par Camu. –]]

11.7.62.

[[Lietus līst!!! Izlasīju ‘Caretaker’ Pintera ir ½ 2 p.m. Vai tas nav raksturīgi – mani iepriecina, ja varu izlasīt iepr. gadu piez. – lietus vai saule bijuši kādi nieki! Ne nieki – bet – vai tas svarīgi? Man jā. Es raugos jau te arī vairāk kā pusgadu – pa logu lietū vai saulē un tā ir mana dzīve! In. piezv. Dzidr. – šodien tur atnāk kāda palīdz. Ak nabaga Dzidrulis – kā viņš dzīvo! Inese staigā melnā džemp. un izskatās skaista. Esmu pusslima ar kādu flu.]]

12.7.62.

[[Bijām ar Inesi univ. drām. kopas teātrī universitātē – 2 Pintera ludziņas. Skaisti! Tik daudz kas no tā, šos jaunos teātros, kā es gudroju savas 2 lugas. Bet – nav spēka uzrakstīt. – biju arī ‘sales’ šopīt. Nopirku pap. kreklu kas pašai būs jāvalkā un Dzidr. džemperi. Ak! Teātris bij skaists. Tāda veida māksla ver jaunas dimensijas un – varbūt arī atņem, bet…]]

13.7.62.

[[Atkal pusnakts. Gara diena strādāta bet miera nav. Gribētu tik turpināt – Inese uz kino. Es brīdi T.V., redzēju Eliz. Tailori jaunu meiteni – tiešām skaista. Vai nav nejauki ka cilvēki iet bojā no labvēlīga likteņa.]]

14.7.62.

[[Vēl tikai 9.45 p.m. un jau esmu ‘pie miera’. Labi. Skaista auksta, bet saulaina diena. Typwritings gāja labāk. Tas labi. Un vēl modernā teātra paņēmieni, kas man spokojās galvā, un ko redzu citur lietotas apstiprina ‘manas spējas’! tikai – slinkums kā uzkritis tā nepāriet. Inese mocās ar Moriaku. Tas ir puslabinieks. Tā man atausa 5. grām. lasot. Bet nē, to viņai pateikt? Nosūt. Aula k. vēst.]]

15.7.62.

[[Svētdiena. Šodien brīžam bija tā, ka nezin kur sprukt no kādām nezināma cēloņa bēdām: vakarā piezv. Dzidr. – tā kalpone aizgājusi otrā dienā. Nevienu dienu nav palīga bijis. Nezinu ko iesākt. Vai tad tiešām negadīsies kāds. Ja nebūtu bail saslimt – es laikam skrietu. Bet kā? Un vai tad tur var sarunāt…
Ak diena diena! Ko darīt? Te arī nav laimes.]]

16.7.62.

[[Inese sēž ar problēmām volksvāgenā. Es visu dienu esmu kustējusies – un arī sēžu – gultā. ½ 4 beidzu darbu – tad uz Employment offici. Man tas neko lielu nesolīja. Maz strādnieču esot. Nopirku pap. 2 pāri veļas un overollu. Nezinu kur palika pag. ned. alga – nevaru noturēt! Esmu nogurusi beidzot. Diena protams skaista.]]

17.7.62.

[[Visnelabākā lieta pašreiz laikam ir tā mana grāmata! Būtu kas jāraksta – nevar. Būtu jāzīmē – nevar. Kā viena kalpone to var darīt? Nevar. Domāju – būtu jāpērk māja! Vajag tikai naudu. Varbūt tomēr vajadzētu zīmēt—izstādei Melb.?
Laiks brīnumains. Jaunu klona lampu uzlika pāri mūsmāju pagalmam.]]

18.7.62.

[[Inese bija skaista pie vakariņu galda – maza meitene. Meitenīte, kā kādreiz Austrijas kalnos. Mežā, kur lasījām sēnes. Saulē uz viņu skatījos – paturēt prātā uz mūžu. Ir arī palikusi prātā: brūnganā vilnas kleitiņa, gaišbrūniem matiņiem sprogainiem saulē – nopietni meklē sēnes. –––]]

19.7.62.

[[Inese nav mājā, solījās zvanīt, ja nebūs, nezvanīja. Bet kāds ap 8 p.m. zvanīja (2 reiz) un nerunāja. Vai tālsaruna nebij? Baiga un nemierīga sirds. Viens savā kaktā mini – kā, kur maniem bērniem? Žēl vecās dzīves tādas kā tā nebija!! Kaut kas iekšā bij, varēja būt – nebija. Pieņemt – ka punkts jau…]]

21.7.62.

[[Sestdiena. Bet dienu datumi man bijuši sajukuši, aizvakar raksts nepareizi. Viss viens! Šodien ir šis datums. Inesei sāp galva. Kāpēc? – pārpūlējusies. Smērēju uz papīra savu seju nevaru atrast līdzību. Skaista diena kā – visas. Un vientulība kā kaps. Un gribu vēl kurp doties.]]

22.7.62.

[[Svētdiena. Lietus lēns, migla. Freimanis neaicināja uz dzejnieku sanāksmi kā solījās. Rakstu un vingrinos uz mašīnas un nemiers kauj nost par to ka nekā nerakstu grāmatai. Nezinu kā tas beigsies. Inese mājā – ‘studij’. Tikko zvana Dzidrai.
10 p.m. Freim. piezvanīja – lai ejot 2 pm next Sunday uz Biedrības māju sanāksmē. Jaukās mājas sanāksmes neizdodas – jo jātaisa liela ēšana!
P.S. kalendara man te nav, bet cik noprotu – te ir pāršķirta nepareizi lapa tātad šī un nākošā jālasa atpakaļ (have corrected).]]

23.7.62.

[[Silta diena – ļoti. Lasījās jau vētras mākoņi, bet izklīda. Tikai veļa lāgā nežuva un tās bija 6 mašīnas un gāja tā lieta līdz ½ 5 pēcpusd. Tad bija spēki galā. Neko vairs lielu nedaru. Inese atnesa ‘Pūces Spiegeli’ vācu valodā. Ar tiem pašiem Mazerela kokgriezumiem. Vai tur latv. izdevumā vēl nebija kādas vinjetes klāt? Un vai tas tomēr nebija – saīsināts. Nosūtīju Dzidr. vēstuli.]]

25.7.62.

[[Trešdiena. Rītu jau pusbrīvā diena. Rakstīt – neveicas. Dzīvot – arī nē. Gaidu, gaidu – ko? Savu dzīvokli? Tā liekas bet – tie arī laikam nieki. Dzīve ir pārtrūkusi un eju kā mēnessērdzīga.]]

26.{8}7.62.

[[Ceturtdiena sure!
Pusdiena brīva. Mazgāju matus – pūtos, bet – esmu ‘vārgāka’. Gribēju kaut līdz veikalam aiziet bet par vēlu – tikai vējš sapūta ausi un tā sāp – misery! Vingrinājos uz maš.r. Inesei rīt jānodod – eseja. Lasu Till Pūces Sp. Diena skaista. Vakars – rudenīgs tomēr. Gribēju iet uz dakteri – bet par tālu.]]

27.7.62.

[[Piezvanīju Dzidrai. Paps bij pie telef. – nekas, laipns, laikam domāja ka Inese. Viņiem vakar atnākusi kāda palīdze. Šodien te zvanīja no empl. off. siev. ar bebi. Būtu labāk varbūt. Inese nav mājās. Nolasījusi eseju – laikam ir vācu plajā – Gailīte atrakstījusi – pusslimojot. Visi bij prom – tukšā zāle, ar pilsētu logos – mazliet spēlēju + ziņa no mājām un vieglāka sirds.]]

28.7.62.

[[Vējš mani dara neveselu – auss sāp. Vējš! Bet jāsaņemas. Arī šodien skaista pēcvasara diena, kā pirms gadi 2. Bet te no tās maz redz. Ārā – uz ielas arī nebiju. Pelnu pāris grašu par savu – dzīvi. Mūžam man darbs ir ienaidnieks. Esmu – slinka! Jā. Bet arī nē. Cik daudz nav padarīts – bet tie – blēņas! Blēņas! Lasīšu Puces Spieģeli.]]

29.7.62.

[[Inese mani sasukāja – skaistu un aizgāju uz latv. namu, satikt Freimani un Eglīti. Norunājām visu par grāmatu. Jo Sarma atrakstījis vēstuli kura lieliški un pavēlīgi noprasa un nostāsta kādai grāmatai jāiznāk! Ak Tu labā dvēsele! Un es neesmu viņam rakstījusi! – Un Inese neprotestē ne mazākā mērā ja kaut kas personīgs būtu stāstos! Tad man noveļas akmens no sirds! Redzēju Dzeju anotoloģiju ar savu bildi!]]

30.7.62.

[[Sarmam aizrakstīju un saņēmu viņa vēst. mainījušās ceļā. Sarma tāpat kā Eglītis saka – man bilde visfeināka Sejās un Dzejās! O.K. Tas tomēr O.K. Mājās ejot labi un varbūt tā kalpone derēs. Māja esot brīnišķīga un to var domāt. Paps varbūt vēl uzsāks 3. reizi laimīgu dzīvi. Es tikai klukstu un pakstu. Jāmaina darbs! Mana galda lampiņa ‘nositās’ krītot.]]

31.7.62.

[[Atkal mēnesis galā. Mazgāju wall to wall carpet un biju viena. Agri brīva – bet noslinkoju. Gaisā jūtams bija siltums (vējā arī). Arī kāds profesors to unī. šodien teicis, Inese teica, cik gudri mēs abi! Domāju un prātoju par kāda stāsta rakst. – un nekas nenāk ārā. Kas to nositis – drosmi, […]?]]

4.6.62.

[[Šķiet šodien ir šis datums. Otrdiena. Vakar un aizvakar Teātru Festivālā. Man kādreiz bij gandrīz tāda paredzēšana kas gandrīz jau noticis – ka man K. smaids varētu likties skaists (daiļš jauks, kā grib)]]

7.6.62.

[[Brīvā pēcpusdiena – (no 2). Biju mazliet iepirkties: rakstāmmašīnas lentu – un iet pavisam citādi – biju situsi to kā nabagu. Dzidrai Texta krāsas nopirku.
Pasūtīju Jauno Gaitu uz ½ gadu no 1. jūl. un samaksāju (18 šil.) Trīs burtnīcas varu gaidīt.]]

8.6.62.

[[Dzidrai piezv. (Inese). Dzidra tikusi 1. angļu v. 4. pusgada eksam! Es teicu viņai – ka viņas vēstules stils ir brīnišķīgs! Nu – arī skolā viņa tikusi atzīta! Viņas vēst. (latv. val.) – ir šarmantas.]]

9.6.62.

[[Sestdiena. Dienas skrien. Aizrāpjas katra. Bet kopā – ir skriešus aizskrējušas. Šodien fiziski jūtos labāk un garīgi. Kādēļ – nezinu. Jau mostoties – bija savāds laimīgs rīts – laimīga sajūta. Varbūt tikai – rītdienas – svētdienas tuvums. Ko darīt, ko padarīt?!! Bidija [right] ar ģimeni – apciemoja.]]

Tukša lapa – no pag. gada. Jāpiepilda:
Tikko skatījos savā istabā – skapja durvīs – tāda gaisma, tāds brīdis it kā – es ieietu lietu valstībā un dzīvotu to dzīvi! Tāda vientulība – uzlūkoju tagad skapi šausmās, bet biju gandrīz laimīga ar viņa dzīvi.

*Tikko bija savāds – drausmas gandrīz brīdis.
Vakars. Gaismas deg manā istabā. Vientulība. Tas par maz – neizmērojamā vientulība jo tā vilkusies gadus un gadus – (un tomēr?…) Jā. Tagad.

Es ieskatījos sava skapja apgaismotās durvīs – un man šķita es ieeju lietu valstībā – viss starošana un klusums – kas kopā ir dzīvošana, ne mūsu nozīmē – bet runāšana kas ir dzīvošana, dzīvošana kas ir starošana, dzīvošana kas ir siltums, dzīvošana kas ir auksta un cieta bet kas nav sāpīga jo akmens akmeni neievaino. Akmens dzīvošana, gaismas dzīvošana, skapja dzīvošana un galda un sienas – kas cits citu neievaino bet kas kopīgi staro, kas kādā nebūt veidā – saplūst vienā, kam ir kopīga dzīve. Dzīve. Laimīga.

10.6.62.

[[Nogāju pusdienas laikā lejā – seafooda restorānā. Redzēt kā un kas, un ja Dzidra atbrauks – vai varētu viņu tur aizvest kādreiz pusdienot. (Dārgs tomēr manam makam.) tur iepazinos – ar kādu Newjorkieti, kundzi. – varbūt lai redzētu, cik īsti cilvēks var būt vientuļš. Man par vientulību tad vēl nav ne prātā ko runāt! Viņa – francūziete. Dzīvojusi New Jork ar vīru amerik. Tas nomiris, māte nomirusi. Dēls te – tam sieva un sievas māte – viņas nevajag. Viņai ne dzimtenes ne radu.]]

11.6.62.

[[Strādāju stundas 4-5 ar lielu spēku un vieglumu un tad vēl 3 st. un tad biju pagalam – tā ir arvienu. Katru dienu. Es neesmu tik stipra lai pēc 8 st nezin ko paveiktu un vēl strādātu pēc tam 9 un 10 stundu. Arī te – man ir par grūt darbs. Bet kādēļ penterēt to nelabumu? Auksta diena. Dzeram tēju, tēju, tēju. ––––––––-
Rakstu uz mašīnas. Pārrakstu pa dzejolim.]]

12.6.62.

[[Šodien bija vieglāka diena un vakardienas un arī ne labi gulēts nakts grūtumi aizmirsās. Es skrēju pāri ielai un lēcu pa dārzu uz vienas kājas un sāku skatīties debesīs un domāju par dzīvi un zīmēšanu.
Tagad klabinu mašīnu un esmu piekususi. Labi būtu, ja katru dienu darbs nebūtu ilgāk kā līdz 2 un tad vakarā. Ak! Skaistas, skaistas rudens dienas. Maisā!]]

13.6.62.

[[Cīnos. Kā pa tumsu. Tomēr – es netieku ārā no darba nagiem. Ko darīt lai tā nebūtu? Mācos mašīnrakstu – Bet – tāpat būs visa diena darbam. Un nakts – jātaupa miegam. Šodien atcerējos – kā pa pupu lauku tās sējot esmu vaimanājusi. Kā dzīvnieks slazdā. Bet – slazdā ir palikusi man kāja, es izbēgušais zaķis! Mana kāja! Bet slazdā es ar to neko nevarēju iesākt! Un nu arī viņas vairs nav. Mana jaunība.]]

14.6.62.

[[Brīvā pēcpusdiena. Tik silts un skaists pa pusdienas laiku, ka karsti bija mētelī – šopijot – mājā braucot – auksts!
Deguns uzpampis no kādiem vējiem vai Ajaksiem! Nopirku Dzidrai dārgas ūdens krāsas. Bet – vajag kaut kā laba. Nopirku smaržu ‘Je reviens’, vajag kaut kā laba!!! Nauda pagalam. Plates nedabūju. Grāmata jāraksta!]]

15.6.62.

[[Skaista diena – kā jau mēnešiem. Bet – darba cietumā un kaujoties ar neveselību. Inese piezv. Dzidrai – ejot labi! Akmens noveļas no sirds! Krāsas arī ļoti derot un derēšot. Un ‘tostera’ nevajagot. Ak mana diena!]]

16.6.62.

[[Sestdiena. O. Rozītis referēja par Formu valodas gramatiku – par ‘Mozu un Aronu” – rakstnieku un kritiķi. Bija tikai – ļoti speciali liter. draugi. Es gāju pa gaisu – es nevaru valdīties – velns mani rausta, es kliedzu un brēcu un žestikulēju.]]

17.6.62.

[[Šuju Dzidrai ņieburu no maniem veciem samta brunčiem. Tā ir traka nopiņķerēšanās. Ko man iesākt ar savu dzīvi? Iet paklausīgi, pacietīgi – ‘godīgi’! Nomirt. ‘Augt garīgi’ ieturēties pieklāj. un smalkās manieres, vai arī rakstīt piekl. smalki? Protams.]]

18.6.62.

[[Silta, maiga diena – kaut kur – aiz, virs jumtiem… Nostrādāta pamatīgi. Tikko beidzu knibināt Dz. jaciņu – ņieburu, nav vēl gatavs. Jūtos kā atvieglināta, ja grāmatu jāsagatavo tikai līdz Kult. Dien. Tad vēl ko varbūt sasteigšu rakstā un zīmējumā. Puslīdz labi vesela.]]

19.6.62.

[[Līdz ½ 12 šuvu Dz. samta ņieburu. Inese nopirka pap. džemperi. Nauda uz pusēm (67 šil.). Varbūt viņam patiks. Izskats smart.
Silta diena.]]

20.6.62.

[[Nosūtīju Dz. jaciņu un 8 ūd. krāsas Windsor Newton. P. džemperi. Aizgāju uz D. Bay. Man patīk tur iet kājām. Šodien pilsēta bij zilganā gaisā – kā Paris! Skaists ik skats – tuvi vai tāli. Man grib. krāsot!!!]]

21.6.62.

[[Brīvā pēcpusd. Staigāju pa David Jones un skatījos kā sievietes dzīvo šinī pasakā – staigā gar mantu kastēm kur sarkanais kaķis guļ virsū. Ir un nav tā kāda – laime! Nieki un vizuļi! Muļķība. Nopirku Japānā tais. pūd. kastīti. Eiropā tāda būtu brīnišķīga. Te – nieks, lēts.]]

22.6.62.

[[Tikai šodien atcerējos, ka Sarma ir Jānis un vajadzēja apsveikt. Nu par vēlu. Rītu ieradīsies Terlijs mājās. Būs vairāk darba. Šodien kundze cepa un cepa! Inese vakar bija pie Bidijas. Rītu brauks uz Windzoru. Kā viņa prom tā vairāk izjūtu savu gaisā pakārto dzīvi.]]

23.6.62.

[[Inese aizbrauca uz Windzoru. Es – te. Jāņošu uz gultu. Ka kaut kur pasaulē ir Jāņu diena – to ar visu iedomu spēku nevar – iedomāties. Jāņu zāles vīst siltās istabās!! Jauni cilvēki brien pa puķēm. Rudzu lauki dus. Jāņu Diena – zāļu diena. Nē! Nemostas nekas. Nopūta tik novēlās. Dzidra cepot kūku un mans šūtais ņieburs derot – to es domāju. Ak!]]

24.6.62.

[[Rīts bija auksts. Pusdien – gluži maiga. Nogāju līdz Rosbay līcim. Varbūt pirmo reizi mūžā ieraudzīju skaistas kaijas. Tas ir to – ko sen biju dzirdējusi un nevarēju atrast – ka kaijas ir ļoti skaistas. Viņas stāvēja 7 uz kādas lielas pelēkas rores gala (cements) pret viļņiem, baltas zilas rožainas, kā vilņi, kā gaisma! Ilgi skatījos. Šī viena no vientulības un miera pilnām dienām. Domās esmu pie daudziem un daudz kur. Bet sēžu te, rakstu/tipewrit, šuju kaut ko u.tt. Gluži apskaidrots miers.]]

25.6.62.

[[Tas cilvēks vēl nav atgriezies. Priedītis atsūtījis Gunara Saliņa Miglas krogu – viņam daiļums dzejās, kura sen nekur nevarēju atrast. Tikko atcerējos Tomsona uzslavas sev – O.K. O.K.! Varbūt man tomēr jāraksta mazliet garāk? Šodien paspēlēju pāris minūtes un redzu – mašīnraksts palīdz klav. spēlē. Tur pirkstus dzīvus! ‘Ak debess kur plinte!’ cik tas bij iemīļots sauciens!]]

26.6.62.

[[Naudu neiespējami iekrāt! Par dzej. gr. – 1 mārc. Šodien Dzidrai nosūt. 1 mārc. Inese nopirka man ‘deķīti’ – 2, nē 1.15 = 3.15.
Terliji iešot uz jaunu dzīvokli aug. beigās – varu iet līdz. 1 ista. Tikai. Inesei kur? Mācos cītīgi rakstīt – bet kļūdas nebeidzas.]]

27.6.62.

[[Mazliet miglains, tas man ‘ķeras degunā’, bet turos labi. Uzšuvu savam deķītim pārvelku – un tas ir viss dienas darbs! Spēlēju pāris minūtes. Klab. rakst. maš. pāris minūtes. Sarunājos ar Inesi. Paskatījos Picaso. Pārlasīju pāris rindas pašas rakst. par šejieni. Iesila sirds darbam – es jau cita nevaru rakstīt – kā to kas degungalā! Un Sarma teica – citu nevajag un nemaz nedrīkst rakstīt! Vai nē? Tā tad – grūd tik ātri ārā to – ko gribi! Hurrā! –––––––––––––––––-]]

28.6.62.

[[Gribēju iet uz univers. Teātra izrādi – bet – apdomāju. Gribēju – ‘mierā pūsties’. Jau nāk 12 p.m. mierā nevaru rimties – mazliet jādzīvo. Jālasa u.tt. Un tomēr nekas nekas netiek padarīts. Tā nevar iet!]]

29.6.62.

[[Darba diena, pacietības diena. Inese teātrī – šodien. Vakar bijusi kino. Pārnāca vēlu. Es negulēju. Šodien grūti – bet izsmēju. Biju vannā tikko un asinis dabūja riņķot. Gribu aizmigt – cits jau nekas neatliek – jo rītu nav brīvdiena. Šodien labāk gāja tipwrit. Varbūt tas palīdzēs. Vai varbūt labāk izdot dzeju grām?
Kā Dzidrulim? O dear – O dear!!]]

30.6.62.

[[In. Dzidr. piezvanīja – Dzidr. gājis ļoti labi ballē + 20 zīmēti prefekti.
Gluži labi uzrakstīts pag. gadā…
Šuju Dzidr. segas pārvalku – un domāju: brīnišķīgi ir savam bērnam taisīt ko ar savām rokām – likt tur darba brīdi pie brīža ar domām par viņa prieku. Dzīvošana – ‘citā’. „Tam pašam savas dzīves vairs nav, tas dzīvo jau bērniem” – teiciens dzirdēts un – nesaprasts, tagad kļūst labāk saprotams.]]

1.5.62.

[[Bija laba diena, bet nogurums mācas virsū. Man bij laba – jo varēju paspēlēt. Bet kundzei nozaga auto! Vēl nav ziņu par atrašanu. Nabadzīte! Kaut nu tas netraucētu visu citu notikumu gaitu. Sarma neraksta – vai tomēr nav sapiktojies? Vakar rakstīju v. Gailītei.]]

Nāk šodien prātā medus
Izlijis no siltām kārēm
Zālē un bišu piebiris
Kā brūnu ziedķekaru 
Nāk vecā praulā dūms
Pilns vecas labestības
Balts praula dūms
Kas maldas pusdienlaika gaisā
Pār kokrozēm un dievkociņu
No jasmīna uz biškrēsliņu
Un nogulstas uz palodām 
Kur vaski kūst un medus lāses
Un atkal bites bites krīt
Kā brūni ziedķekari.
Guļ zaļi zaļā zālē
Vel negatavi āboli
Ar asu zobu iekodieniem
Ar jaunu zobu asām zīmēm
Kas nepacietīgi un kāri kāri
Jau smaržo jaunie āboli
Pa zariem un pa zāli.

3.5.62.

[[Viss pa vecam – Priedīts atsūtījis Krēsliņa dz. grāmatu. Es par to painteresējos svētdien. Patiesi par – Gunta Zariņa gr. Kundzīte skraida apkārt – es paspēlēju klav. parakstu uz rakst. maš. Gāju uz Doubl. Bay – skaisti tur iet pa rudens lapām. Ko mans dakteris dara?]]

4.5.62.

[[Daudz darba. Bet turos. Ieskatos Krēsliņa dzejās. Daža vieta no dzejas. Iešu gulēt agri, tūlīt.]]

5.5.62.

[[Vēstule no Māsiņas. Ziema tur garām. Inese aizbrauca ar Imantu. 10 p.m. vēl nav klāt. Ilgi. bet – negausība jau viņu pazīme, tas ir viņu attiecību. Varbūt tā labi. Ka tik var tikt uz priekšu ar darbu. Un ka nebūtu tas jādara uz veselības rēķina un naktīm. Bet – O.K. O.K. Es – pūšos.]]

6.5.62.

[[Vingrinājos maš rakst. un adīju. Tā visa diena. Sēdēju brīdi pie Rose Bay līča. Brīdi zem koka uz sētas paaugstinājuma tepat pie mājas. Un nupat domāju – neuzrakstīju māsai. Un tā gribēju cik īsa ir diena. Cik īsa īsa ir arī vientulīga diena.]]

Svētdienas siltumu zeķē ieadīju
Zelta adatām rožu dziju
Koka nopūtu, putna balsi
Noliku pelēkai ziemas dienai.
Atveras durvis aizveras durvis
Svētdienas darbdienas viņas
Atejot, aizejot saules zeķēs.

Svētdienas siltumu zeķē ieadīju
Zelta adatām ziedu dziju
Koka aizvēju, putna balsi
Noliku pelēkai ziemas dienai.
Atrodi glabātu, kalnā vesela
Nāktin nākdama auksta diena. 
Atveras durvis, aizveru durvis
Svētdiena staigā saules zeķēs.

7.5.62.

[[Mrs. Terley aizlidoja. Atvadīšanās kā parasti saķērās un samežģījās un man to bija grūti atcerēties visu dienu. Vēstule no Kreišmanes. Guntis Saliņš pauzis par mani.]]

[no date, circa 1962 — at Terley’s in Rose Bay, when the parents went to Scotland for a while.]

Brīnišķīgi skaista debess, satumst pamazām, vēss, rudenīgs, vējains. Lielā māja klusa un tukša. tikai mazais franču pūdelītis ir pie manis. Spēlēju vienu laiku. Vingrinājos uz mašīnas rakstīt vienu laiku. Bet visam tam pāri — jāuzmana, kad bērni nāks mājās, un ko tiem dos ēst un vai tie nebūs saaukstējušies, jeb tie gribēs skatīties T.V. un negribēs iet gulēt. Viņi aizgāja kaut kur spēlēties ar citiem bērniem un dažas stundas bij manas. Bet — slinkoju, slinkoju. Kaut kā es cita vairs nekā nevaru — tikai uzrakstīt pa dzejolim, it kā visa mana domāšana būtu nosvērusies kādā plāksnē — tikai vērot, vērot, vērot just un dzīvot kā starp debesīm un zemi un tad kādreiz no visa tā kaut ko izgrūst dzejā.

Tagad ir brīnišķīgs brīdis — (krēslas brīdis, te jau nav krēslas stunda — nav tik garš tas brīdis, kā stunda), bet tam pāri arī te stāv tas — tūlīt vērsies durvis un — šo brīdi izjauks. Nekā cita nevar — tikai īsu īsu mirkli ļauties krāsu skaistumam, kas viss šķietas jo daiļāks, jo tūlīt to atņems un izpostīs. Bet ko citu ar to varētu darīt?

Ja te būtu man vairāk “mājas” — visas lietas, piem. visi zīmēš. piederumi ir vēl vecajā mājā, es te stāvu kā uz zara — nu nevaru būt vēl mājās.nezinu kur un kad reiz būs man tāds kakts kur mani atstās mierā un netraucēs. Bet tad — šis miers būs tas, kas nospiedīs garu.

Kreišmanes kundze ilgojas pēc Austrālijas. Liekas visvairāk viņai trūkst tas komforts kas te bija, ne pati Austrālija. Es baidos, ka viņa atgriezīsies un būs atkal vīlusies.

Nosala rokas rakstot — bet tas ir patīkami just ziemu. es daudz domāju par “seniem laikiem” te, kad esmu viena, ne domāju — tikai jūtu tos. Es vēl neprotu īsti iet te jaunajā dzīvē, bet ar kādu skumju piemaisījumu — jūtos ļoti labi. Tik labi — ka man negribās strādāt nekā. Negribās cīnīties tikai nīkt kā krogū. Tas nav ne labi ne vēl arī slikti.

8.5.62.

[[Bijām ar Susani Doubl. Bajā – skaista iešana tur ir, un izliekas tik tuvu, un lapas uz ceļa un svaigums gaisā. Atpūtos. Šķiet tikko uzrakstīju pāris dzejoļu Laika lins un Lauvas lēciens. Rakstīšana uz mašīnas šodien gāja teicami.]]

Ak, zelta//sudraba pulksten, mazais
Ar savu kulstītavu
Beidz sacirst manu laika linu! –
Tik maigu, nolīganu
Ar zilu ziedu galotnē.
Rimsties ar savu kulstītavu
Un atstāj zilu labo linu
Vien dzīvos vējos līgoties
Vēdinot gan dienu
Ar dažu brīdi nezināmu – 
Vai tas vēl saullēkta
Vai jau pret rietu?
Vai pusnakts ir
Vai iet pret rītu?
Ak, zelta pulksten, mazais
Beidz niekot dārgo laika linu.

Par lauvas lēcienu
Pēkšņi domā
Lauvas lēcienu
Lai visu atprasītu.
Nogulsties mierā
Sadraudzējies
Ar vārtu dzelzi
Ar sienas mūri
Sadraudzējies 
Ar klibu klibumu
Ar aklu aklumu
Tad stāvus lēcis – 
Atkal domā
Par lauvas lēcienu
Lauvas lēcienu.

Mašīna aiziet sārtām ugunīm
Kokiem lapas krīt. 
Cik zaļa, zaļa zāle
Kā ievilkta ar otu
Kur puikas bumbu sit.
Pēc ūdens smaržo 
Netīrā kanālmalā.
Diena stāv galā.
Kāds krāšņums rieta debesīm. 

9.5.62.

[[Nekā laba šodien – bet dzīvots, dzīvots ir, vilkts velkamais vezums un nopļauta zāle gar ceļmalu – tikai paskatījos dzelt. lapās ceļā uz Dabl. Baju. Patiesi – nekas, nekas nav gūts. Nejūtos labi. Pēc tam ka – ak ko tur par to runās. Nejūtos labi – bet – jāmēģina salaboties atkal. Bijām jau labi. Skaista bij diena, pilsēta – ak dzīvais mironi es.]]

12.5.62.

[[Sestdiena. Daudz dienas aizšķirtas. Nejūtos labi. Mani nomāc bailes par šīs mājas drošību – un to beidzot sāku just fiziski. Šovakar ļoti nelāgi. Piezvanīju Freimanim. Piezv. Dzidrai. Galva viņai sāpot. Grib atpūtas. Jūtu – mana nedēļa nav ne tuvu tāda, kā domāts. Oh Oh!]]

13.5.62.

[[Mātes diena. Inesei colds. Dzērām viskiju + T.V. Man – krelles.]]

14.5.62.

[[Cepām vistu, + saldo ar putu krējumu, skatījāmies T.V. un diena par īsu, par īsu, par īsu ––]]

15.5.62.

[[Bijām pirkt ēdamo. Skatīja. TV. Diena par īsu par īsu ––]]

Rīts jaunais, maigais, vienreizīgais
Ar prieka saniem sumināt
Svinēt un godināt
Vajadzētu man Tavu atnākšanu
Bet Tevi nokaru
Ar vecām bēdām
Kā nokar ziedu
Sala nakts 
Ar smagām ledus krellēm.
Aiz Tevis skumju
Ķēdes lieku
Kas kaldinātas senu dienu
Rīts jaunais.

Tavu atnākšanu mirkli svinēšu
Ar saules mirdzēšanu
Uz koku plēstiem zariem
Kā rokām apkampšanai
Ar gaismas mirdzēšanu
Uz ielām izklātām
Kā maigām segām
Soļu saņemšanai
Mirkli svinēšu es
Tavu atnākšanu
Ar logu, durvju 
Smaidu atvēršanu.

Pret katru svešu cilvēku
Džekarandas koks

Man tur būtu vēl jāaiziet, varbūt tad man rastos ideja kā tam pieiet. Toreiz es tāpat stāvēju tam visam pretī muti atplētis un nezināju to notvert. Tomēr – ja man būt ļauts – Varbūt. Bet tagad – nav laika. Tāpat nav laika un tur es nevaru iet. Man sāk likties – lai kļūtu par mākslinieku – vispirms būtu jākļūst par klaidoni. Pienākumus reiz nost nost no kakla!

Aiz drāšu režģa, pār kuru dažreiz pārklāja brezentu, lai iznāktu aizvējš kur launagu paēst, strādāja jaunatnākušais.

Es lasīju skaidas klusām. Kad redzēju, ka viņš neceļ galvu no darba es pāris reizes palūkojos uz viņa noliekto muguru un rokām kas ātri, mierīgi sit naglas.

Tas bija darbs ko tikko bija sācis otrs. Kā Tev ies, es domāju? Kas Tu esi? Un kā Tev te ies? Neko nekur es nevarēju grozīt. Es lasīju savas skaidas. Es domāju, viņš nemanīja mani, durvis aizverot es atskatījos un reizē viņš atskatījās. Es nesmaidīju. Parasti es smaidu. Arī viņš nesmaidīja. Mēs mirkli nopētījām viens otru. Kaut kā mani pārsteidz viņa seja. Neredzēju tās vecumu vai jaunumu, glītumu, vai neglītumu, savādā kārta man īsi apskatītā seja kaut ko atgādināja – kaut ko kas viņa varētu būt. Vai kaut ko kas viņa bijusi. (Es neredzēju to seju, kas skatījās uz mani un īsti neredzēju arī to, ko tā man atgādināja.)

Vakars sala rudens
Gaismās, zilgan zaļās
Debesīs, lapas vējā 
Čaukstēja pa dārzu 
Tumsai atnākot.
Ielās drāzās ielu drūzma
Elektriskās spuldzes 
Šķīlās tūkstošiem
Ne ar ko to netiekoties
Vakars nāca
Pāri dārzam
Mierīgs gaismās
Izziedēdams
Rieta debesīs.
Prāts nu tik līksms
Ka palēkāt man gribētos uz vienas kājas
Te krastmalā kur viļņi plukšķ
Un staigā rožainbaltas kaijas.
Tad atceros – jau mati sirmi
Un mazam pirkstiņam sāp kauls
Bet jautrības velns
Kūda biksta:
Lūk arī viena kaija kliba
Un klibs var arī palēkāt
Tik kāds kas negrib – tāds nekad.
No gaismas dziļumiem
Tu runā uz mani diena
Klusumā tu runā
Ar gaismas avotu
Spoguļu līmeņiem
Kas skalojas man pāri
Ar zaļu galotņu atspīdumiem
Un rožu un sīkumu drumstalām
No gaismas
Tu mani padzirdi, diena
Ar gaīsmas kalniem
Mani noslogi un tu
Augšām cel mani, diena.

Kad skarbums plosījies un šķēlis
[*****published in Artava as Maigums]

No date

Dz. jaka      39.11
Dz. blūze    12.6|
naktskr.       25 –
gurdle         20 –
Matu krās.   7.11
Krelles          5 –
Lakatiņš    15.11
Zāles          10 –
––––––-
.                  136.3
.                   6.15.3
Ceļš
Vīnogas           3 –
Telefons           2 –
Pasts             – 11
Inesei
Grām.            2.10
Bal. biļetei      10
Kab. l.            3.11
Kleitai             5 –
Dz. jaka        39.11
Blūze           12.6
Nakts krekls    3.6
Kab. l.              3.11
‘’
Dzija               6.6
Cimdi              8.8
Zeķu dzija
Nos. naudā    20 –
Ines                 £2
Kleit + ceļam   1.10
Nakts m.           1

Laime – jāzina//jāmācas pazīt
Vai tas tik grūt?
Tā pazīšanās zīmi nes
Bet – tā jāmācas ieraudzīt
Slīd ātri burzmā
Rauj cits citu, zūd un jūk
Kavēšanās nav – ātri jāsazīmē
Palikšanas nav – ātri jāskūpsta
Reizē šķiršanās un apsveikšanas skūpsts.

16.5.62.

[[Bija mazas vakariņas, kas nezin kādēļ beidzās ar asarām. Ak bērni, bērniņi – kā viņi zāģē nost savu zaļo jaunību – bet ko citu ar viņu darīs? Ciest un ciest un just un ciest.
Esmu tomēr nomocījusies šais holidejās, kas atkal ir citādas, kā domāts – kaut kas mūžam jāvelk.]]

17.5.62.

[[Es nopirku ziem. mēteli (mētelīti). Inese nopirka brūnu jauku kleitiņu. Dzidra – blūzi. Bij liela šopīšana. Nogurums – bet bij patīkama, draudzīga diena. Naudas gan varēja būt vairāk, vēl citām lietām. Labi bija ar meiteņiem kopā.]]

20.5.62.

[[Meitenes aizbrauca uz Berkeley Vale no te pavadītās nedēļas – tukšajā mājā valdot pēc patikas. Blēņās vien. Bez kā būtu kaut mazākais darbs darīts. Kā sakārtot grāmatu?]]

21.5.62.

[[Nezinu kā Dzidrulim. Vakar biju pie latv. Mētelis labs. Nevaru iedomāties vairs ne prozu rakstīt ne zīmēt – mani nogurdina mans darbs pietiekami, lai nekādus jaunuzņēmums vairs nevarētu sākt. Un – man gribās dzīvot ne tēlot – katrs nieks dzīvots ir tik vērtīgs. Gailīte bij te vakar – es, auša –]]

22.5.62.

[[Nosūtīju Dzidrai vilnas zeķes – tās rozā uz zelta adatām adītās kas ne pēc kā neizkatās, bet varbūt būs siltas. Dienas aiziet kā mākoņos – es skatos, tikai skatos visā, kā ūdenī kas aizplūst. Dūšīgi situ savu rakstāmmašīnu!]]

23.5.62.

[[Gribēju rakstīt pag. gada rindā – bet kāda nozīme? Pāris nenozīmīgu vārdu vairāk vai mazāk! Skatījos T.V. vai divi stundas – kā idiots! Kā lai es sarakstu prozu savai grāmatai – ka es vairs prozā nedomāju? Un kā ar zīmējumiem kad 5 gadi neesmu ne līniju vilkusi? Un kā ar visu – ka – nu ka es nevaru iesākt! Krakeru night!]]

26.5.62.

[[Vakar saņēmu Sarmas vēstuli – norādījumi par grāmatu. Palika labāk ap dūšu. Bet strādāt es nevaru. Kā apsēsta tikai klabinu mašīnu un klavieres, adu zeķi.
Bez satura. Man nav vairs enerģijas cīnīties, man žēl nocīnīt pēdējās dienas.]]

29.5.62.

[[Briesmīgā steigā – adu zeķes! Kāpēc? – tāpat vien! Briesmīgā steigā mācos uz mašīnas rakstīt. Kāpēc? Lai varētu rakstīt un varbūt arī pelnīt. Bet – mācīties vien arī ir visskaistākā lieta! Bet neko nerakstu grāmatai. Kāpēc? – nav laika!]]

1.4.62.

[[Inese saņēma bordu – tuvu (staciju aiz) Sidenham. Buss uz unī. £5. Žēl ka nebūšu ar Inesi. Bet – krāšu lai varētu ņemt kopā istabas varbūt.
Lasu – pavāru grāmatu! Kā tik daudz var ēst!!!!]]

2.4.62.

[[Mēs varam palikt tepat! Atteicām visas jaunās vietas un sākām dzīvot mierīgi. Krietni iedragāta veselība no visas šīs meklēšanas un neziņas nedēļas. Labāk jau būs tepat, un kopā ar Inesei. Pagājušā gadā ir bijušas jau lieldienas! Vakar mājās gājis labi – bijuši viesi, Kluinas kundzes dēli. O.K. arī gribētu aizbraukt. Lai gan tagad šo nedēļu neesmu par to vairs ne brīdi domājusi. Jācīnās.]]

3.4.62.

[[Inese aizgāja pie Bidijas – beby sitter’am. Strādāju daudz – noguru. Atpūtīšos. Rakstu kādu dzeju par palmu – tā te dega ar liesmām, zeltā no vakara saules un vēja. Maz naudas – telef. vien norunāta mārciņa. Lasu Moriaku – viņš gan laikam visu jau ir pateicis, kas par cilvēka raksturiem ir ko teikt. Top vēsāks.]]

Vakara vējā palma
Zelta ugunīs deg
Dzirdu liesmas šalcam
Redzu lokamies lapas
Diženas, karaliskās 
Kā sāpēs un kā mokās
Tikai vakara saule
Deg palmas lapās
Nemierīgās
Vēja trauktās.
Kādēļ tik sāpīga aina?
Palma, dienvidu māsa,
Vai liktens nenovēršams
Un kaisle krūtīs īdzīga
Vien saules zemju ziņa?

Vakara vējā palma deg zelta liesmās
Kā tas krūms reiz dedzis
Daiļums ķēnišķīgs skumjš
Ap palmu aiz loga sirds karo

Vakara vējā, saulē
Dievišķu brīnumu ieraugi
Palma ugunīs deg
Mirdz zelta liesmās
Locās, sprakst un degdama deg
Grāmatās svētās stāstu atceries
Daiļuma baismās stingsti
Cik maz no visa ir Tavs
Un cik daudz.

 
Pats ar savu dienu
Svētvakaru saņem
Tuvākais Tev koks
Rieta gunīs deg
Vējā sāpes ciezdams
Vēl pirms tumsas tuvās
Zilu nakti saņem
Koka klusēšanā

4.4.62.

[[Pavēss. Ilgi gulēju. Šodien arī pēcpusdienā atpūšos, bet kaut kas manī ir kā salūzis un nekad vairs nevar braukt ar pilnu jaudu. Un radīšana ir apstājusies pārdomu priekšā – vai tā kur der?]]

6.4.62.

[[Ieliku ilgviļņus.
No Dzidras vēstule. Inese kino. No daktera rēķini, arī tie pirms ziemsvētkiem. Izgāzu naudu par matiem. Bet reiz vajag labi –––-]]

7.4.62.

[[Ilgviļņi izskatās kā nēģerim, jo ļoti īsi bet sprogas mīkstas. O.K. gaidīs lai ataug! Dzidrai nosūtīju vēstuli. Nabaga cālis viens pats tur. Mājai esot jauns jumts uzlikts! Man tomēr tur būtu tiesības braukt – un tas ir kas mani nospiež – netaisnība! Kad būtu jāiet sanatorijā – man jāstājas kalpones darbā – bez mājas, kur kādreiz atgriezties. Vienalga. Vienalga. Negribu domāt cik grūt ir! –]]

8.4.62.

[[11.30 p.m. Līmēju ‘kaimiņu’ uz baltām lapām. Vēl palika rītam. Domāju ka man sanāktu gan grāmata ap 200 l.p. bieza, bet varbūt nē. Man gara stāvoklis no 0 mainījies uz tīri labu, pēkšņi no vakar vakara. Ar pilnu jaudu varu domāt arī par rakstīšanu.]]

9.4.62.

[[Svētdiena. Pa gabaliņu redzēju Mr. Smart – šīs mājas nākošo īpašnieku – smaidīgs brangs kungs – izskatījās dzīves priecīgs un labs. Bet vai man pie viņa būs jākalpo, to vēl nezinām. Tomēr – maza alga. Rītu maksāšu medical fondam – divu nedēļu algu. Pārrakstīju sauju dzejoļu. Liekas – ‘nav attīstības’. Uzlīmēju Kaimiņu un Pie kokiem, tie gatavi tagad. Bet kur grābt citus stāstus? Cik skaisti būtu un varētu sākt rakstīt ja rītā būtu atkal brīva diena – bet… Tikko dzērām nakts tēju un kafiju ar Inesi.]]

No date
Kad Tevi iejūdz
Un Tu sāc vilkt
Vien tad Tu esi pie miera.

Krūtīs šķēpi krustojušies
Dzelžu smagums spiež
Jānes līdz
Ceļš vēl iet ejams
Var vēl iet
Trimdinieks
Par lauvas lēcienu
Pēkšņi domā –
Lauvas lēcienu!
Lai visu atprasītu!

Apgulsties mierā
Sadraudzējies
Ar vārtu dzelzi,
Ar sienas mūri.
Ar klibu klibumu,
Ar aklu aklumu…

Tad – stāvus slējies
Atkal domā –
Par lauvas lēcienu,
Lauvas lēcienu…

(sketch – tight group of thin tree trunks)

Kliegt gribētu no murga atpestīties –
Šīs sejas krunkainās un dzīvas nomirušās
Šīs manu māsu, brāļu sejas
Ar kapa tumsu isūkušās
Kā sūnu akmeņos
Jūs aizejiet Jūs
Ar sāpēm pārcilvēcīgi valdītām
Līdzēt nekā ir jāiet līdzi

Māte, māte māmuliņa
Uzņem gaišu valodiņu
Savu laiku rozes zied
Savu laiku magonītes

10.4.62.

[[Paskatījos 1960 g. rakstā. Tagad es tik asi to nejūtu – es domāju, atceros tikai labo un gribētu braukt uz māju ciemos. Bet dzīvot tur vien un bez naudas es nevarētu. Viss būtu tāpat.
Šī diena dzīvota atkal tikai – tai vienai £1! Visa laba Dieva dotā diena! Tas ir ārprāts. Te pat kalnu nav kur paskatīties. Paskatījos uz zemi un tā likās jauka…]]

11.4.62.

[[Iestājos Medical Hosp. Fondā – samaksāju £5 uz ½ gadu.
Terlijs aizbrauca uz Skotiju. Varbūt apciemos. Visi noraudājušies. Ka tik kundzīte netaptu kreņķīga… Spēlēju kādu stundu gandrīz – un tā, kā vajadzētu to darīt. Tagad gudroju, ‘slīpēju’ kādas dzejas. Lasu Moriaku.]]

12.4.62.

[[Brīvā pēcpusdiena. Kundzīte tomēr laba – iedeva agrāk kā citreiz. Biju matus sataisīt – mārciņa prom! Vai iet pie daktera un samaksāt parādu? Tas viss ko vēl varētu izdarīt. Diena atkal silta un skaista. Tikai dzīves nav. Kalpo par niekiem. Bet – tā nu ir – jāciešas. Svētdien – lit. vakars. Kleitas nav. Vēl reiz ar dzelteno? Bet ko lasīt? ‘Ko redzēji pilsētā’? – 11 p.m. Biju pie daktera, labi. Es jel nebūšot – Humpty Dumpty.]]

13.4.62.

[[Vakars vēls. Lietus sācis līt, bija skaista silta diena. Ineses vēl nav. Mēģinājums. Smejos par vakardienas vizīti pie dakt. Viņš bij pārsteigts par maniem matiem. Vēl jāpārsteidz – jāmet pie malas šī Hampty Dampty bēdāšanās. Te, kad Terlijs prom – varbūt vairāk varēšu ‘savu ģīmi’ saturēt. Ilgi man tomēr te nevajadzētu palikt. Tā vieta bojā manu sejas izteiksmi. Bet – vēl – jācīnās!]]

14.4.62.

[[10 p.m. Strādāts visu dienu, bet kopš Terlijs prom – jūtos labāk, tas tension, kas nāca no tā ka viens sliņķis pastāvīgi maisās pa kājām, kas ir ļoti laipns un ar ko jābūt ļoti laipnam, bet ko negrib redzēt – tā tension vairs nav un ir vieglāk. Kundzīte pagaidām – brīnišķīga. Inese bij ar Im. uz picniku un tagad pēc kafijas ar olu, vēl kaut kur. Nakts skaista.]]

15.4.62.

[[Aizbraucu uz latviešiem – rakstn. vakaru. Nu – švaks gan! Muižnieks skaisti spēlēja. Jaunais dzejnieks Whats the name labi lasīja savas vēl pavājas dzejas – un tas viss. Vecie mēs visi – piepes vien. Man bij par īsu – citus dzina nost, ka par garu! Ko zināt. Ko īsti Kaupmanis gribēja pateikt prasīdams – kāpēc rakstu brīvā pantā? – nezinu. Biju spocīgi apģērbusies – vēl pēc 2 ned. iešu atkal –]]

16.4.62.

[[Galva rūc – vakar ārkārtīgi ilgi neiemigu – varbūt līdz 2 un vairāk un 6 augšā. Viss tas – tādēļ visvairāk ka kaunējos par savu apģērbu pie latv. Tie jau īsti velni uz kritizēšanu. Inese mēģinājumā. Būs vēlu mājā. Sarma nav ļoti ilgi rakstījis. Jāsūta karte. Nevaru saņemties un būt – priecīga. Pēcpusdienās jāmēģina mazliet iet ārā no mājas. Man solīja būšot mana grāmata bet tik 84 l.p.p. Maz. 4 stāstiņi + oforti, ja ir.]]

17.4.62.

[[Lietus aiz loga naktī. Inese bij iemigusi lejā kad tikko nogāju – viņa iemigusi ar visām drēbēm – jo nav varējusi ilgāk burtot. Es kāroju un burtoju vecus dzejoļus. Norakstīju vēstuli Sarmam – Dzidrai dienā nosūtīju karti Lield. no Dubble Bay – aizgāju tur kā Dāliņš… Nosūtīju Humpty Dumpty karti doktoram… Norakstīju arī Gunaram Saliņam, pieliku vienu dzejoli, bet vēl vajadzētu. Jūtos labāk – tomēr galvā dur visādi salmi!]]

18.4.62.

[[Atnācu (atbraucām ar Ines. Im. John. Austr.) no lugas universitātē. Bij skaisti tēli ko redzēt. Kristus, Magdalēna un romiskie. Pieteicu 2 biļetes uz ‘Roēgli’ [?] šodien to lasīju franču val. Pārrakstīju dažas dzejas. Jāsaņemas.]]

19.4.62.

[[Atsūtīja (Inesei) tik atbaidīgu uzņēmumu no tā kur es lasīju savu stāstiņu – ka labākais gan laikam būtu – nekad vairs nelasīt. Bet – vai nu noturēšos kā gan gribu tik daudz reiz noturēties visai tādai izrādītei pretī. Oh! Nopirku kostīmu (kleitu) lēti, Inese palīdzēja. Kaut brīvdienas būtu. Man nekas te nav nozīmīgs – !]]

20.4.62.

[[Inese mājās – gaidu jau atgriežamies, varbūt arī Dzidra. Šodien sāp mugurā – varbūt saaukstēta. Nogurums un – nevar gulēt – bet – kaut kā jau iet. Tie svīšanas momenti ir gandrīz mitējušies. Lasīju tikko Šartra domas par L’Etranger (Camus). Šo to guvu.]]

21.4.62.

[[Vēstule no A. Zariņa, lai stājos ‘Pen klubā’.
11 p.m. Lieldienas sestdiena. Pirmo reiz pēc gadu gadiem – prom no tā mezgla, kas bija mana ģimene un māja. Inese vēl pie manis un tas ir mans glābiņš – citādi – labi nebūtu. Kā tas viss beigsies. Inese atbrauca vēlu vakar. Dzidrai māja jākopj jo Kl. k. atbraukusi uz Sidneju. Nabaga Dzidrulis! Rakstāmmašīna nu te – un sāku klabināt, kamēr galvā sāka durt. Tas man viss no piepūles, ko jūtu tik ātri. Nedomāt ne par ko – tik iet un dzīvot uz priekšu.]]

22.4.62.

[[Lieldienas. Jau nakts un jāiet gulēt. Pēc brīvas dienas – jau 2 stāsti raisās domās. Bet lieli un grūti un tiem vajadzētu mazākais pāris brīvas dienas. Bet to nav. Nezinu ko izdarīšu. Rakstīju uz mašīnas – vingrinājumus, kamēr roka sāp. Inese iesvētībās. Vientulība kā pasaule pusē pāršķēlusies – es vienā pusē, citi visi otrā.]]

23.4.62.

[[Ineses vēl nav no iesvētībām 8 p.m. Skaists šodien. 3 dienas kamēr vingrinos uz rakst. maš. Pacietība varbūt būs vajadzīga vēlāk. Nekas jau neiet tik ātri kā pēc pirmām sekmēm liekas. Otrās lield. – man darba diena. Bet – mazliet guvu sev. Tikai pie stāsta nespēju ķerties. Prāts itkā būtu pakāries gaisā. Kamēr to dabūšu uz zemes – neko nevaru izdarīt. Bet – pelnīt, karot ar slimību, māc. rakstīt, karot ar vecumu, aizmirst māju – diezgan daudz! Un lasīt pa vidu lasīt –]]

24.4.62.

[[Inese uz baletu – Dame Fontaine. Esmu nogurusi. Mašīnrakstīšana arī nogurdina. Tik sveša savai fiziskai būtnei nekad vēl neesmu bijusi kā tagad –

Gribu holidejas!!!!!! Vai neviens to nedzird!!! !! !!!! !!]]

25.4.62.

[[Šodien atgriezās diezgan sen pazaudēts dzīves prieciņš (nevar īsti teikt prieks). Ne no šā ne no tā. Vēl esmu sieviete. Varbūt tādēļ. Lai arī menstr. vairs neatgriežas. Savādi – jūtu atkal ‘softness’ visā personībā. Ausis rūc. Tur nekas cits nelīdz, kā varbūt holidejas tikai, kuru nav. Mēģinu izjust to prieku – kad lejā pie Ineses noeju uz ‘night tea’. Šodien bija ļoti jauki. Jāaizsūta Dzid. nauda, lai viņa nopērk sev tējas biskvītus, kūku jau viņai nav. Lasu Prusta biogrāfiju. Mācos mašīn rakstu. Ir cerības.]]

26.4.62.

[[Brīvā pēcpusdiena. Ļoti skaists saulains laiks. Gribēju nedarīt – nekā. Gāju tik uz Doubble Bay sīkumus nopirkt – zeķes, kādu krāsu, gumijas cimdus – un alga gandrīz prom. Dzid. nosūtīju 1 mārc. kab. naudas. Maza man ir tā alga, nevaru neko atļauties. Bet – varbūt kādreiz būs lielāka. Sēdēju uz sola ielas malā un apskaužot pasauli sāku domāt – viss ir man arī tas jau bijis!]]

27.4.62.

[[Manas lūgšanas pēc holidejas – uzklausītas. Terl. madama brauks uz Skotiju – 1 ned būs man atvaļinājums, tad 10 dienas ar bērniem te. Varbūt atdos vēlāk 2 svētdienas. Algu varbūt nepieliks – neprasīju. Bet brīvā nedēļa samaksāta. Tad labi jāizdomā tā izmantot. Kaut kur izbāzt degunu ārā arī vajadzētu kādu dienu. Šodien grūta diena tomēr bija – veļa.]]

28.4.62.

[[10 a.m. Naktī sāpēja sirds, ļoti, biju pārstrādājusies ar gludināšanu. Nevarēju vakariņas ieēst ne traukus noturēt rokās mazgājot. Bet uznācu savā ist. un likos pie rakstāmmašīnas – biju notrakojusi līdz 9.15 p.m. un tad – sirds streiko. Bet šorīt – prieks! Prieks par holidejām un dzīvi. Viss viens ko – tik dzīvot.]]

29.4.62.

[[Pa galvu pa kaklu sataisīts mētelis īsāks, jauni brunči šaurāki un ar stundu nokavēšanos uz Dēliņa kg. sarunu brīdi. Tur tomēr nekas nekaitēja ja biju vēlu. ‘Krēsli’ bija burvīgi – 30 ap[..]. Smejos šodien visu dienu un saku „piedod shou” jo vecītis bij ārkārtīgi labs. Es jutos vakar labi. Lai justos labi – jāiegādājas visas piemērotās drēbes – vajag vēl mēteli. Visas dāmas tik nežēlīgi krāsotiem matiem! Arī sirmie ne dabīgi bet – māksloti.]]

30.4.62.

[[Sarma neraksta. Viņš laikam būs apvainojies par to, ka es ‘stingrā balsī’ noskaitīju savus ‘daudzos šedevrus’ – par ko viņš saka – varbūt var saubagot 150 l.pp. Un ja nē – pēc pāris gadiem – tas jau cilvēkam var ķerties pie sirds! Avīzē esot – ‘Nu viens uz sveša ceļa’ – Freimanis uzlielīja – „labs, izturēts”. Redzēju cilvēkos lielāku laipnību, man šķiet – labākam apģērbam.]]

No date

Tavs tuvums ir kā kalns
Kas gadam jāuzkāpj
Ārā jāiet no drošiem aplokiem
Miers kas [r..tu] gurdenu dod
Dīgstošus asnus ar zemi aprakt nevar
Baltas uguns Tev acīs
Kā ledi palu upēs
Un balss kā akmens kad krīt
Kā uguni baltu izciest un iepazīt.

Durvis atvērušās un es izgājusi ārā. Un durvis aizkritušas, es palikusi ārā. Gaisa skaidrums ir kā no kūstoša ledus. Rītos, kad pamostos agri, manā logā aiz palmas dus kādas baltas mājas attēls pret rīta debesīm. Māja ir augsta un klusa. Logi zaļi un klusi. Venēcijas priekškari tos sedz dienu un nakti. Pāris nedēļas es domāju, ka mājā neviens nedzīvo. Tikai viņa pati dzīvo un ir kā fata morgana vēsās rīta debesīs no kādas karstas tuksneša malas.

Bet kādu nakti es redzēju mājas logos ugunis. Cilvēki dzīvo arī viņā. Cilvēki dzīvo arī otrā mājā, kas guļ manā logā aiz palmas. Tā ir brūna ķieģeļu māja. Tā nav klusa ne dienu ne nakti. Plašu mūzika skan visu laiku. Kādreiz naktī, visu laiku spēlēja kādu jaunu plati atkal un atkal no gala. Es pamodos un aizmigu, pamodos un aizmigu, pāri pusnaktij skanēja tā pati plate, bet mans miegs to darīja brīnišķīgi skaistu. Jeb — viņa manu miegu. No brūnās mājas skan visāda mūzika. Kādu nakti tur atnāk kāds pianists. Viņš laikam spēlē atpakaļ savā mūžā. Sākumā sit skaļus ritmus, brāzmīgas disonances. Tā ir viņa ikdienas spēlēšana, tad tā top arvien maigāka, melodiskāka. Kad es patreiz pavisam jau iemiegu, viņš spēlē Albeniz dejas, spēlē Fur Elise, ko spēlē visas mazās meitenes visās mājās — un ir aizspēlējis gadu gadus mājās atpakaļ. Tad es iemiegu. Nedzirdu neko vairāk. Arī mani viņš aizspēlējis, kaut kur aiz gadiem.

Pirmajā mājā ir daudz kaķu. Dažu nakti tie ellišķi ņemas. Bet viņu kliegšana arī ir dzirdēta pirms gadiem. Un dažu nakti kauc suns. Izklausās, ka tas būtu īsts briesmonis, kas kauc pie elles vārtiem un nakts viņa kaukšanai rezonē kā tūkstoš tukšas mucas. Es guļu kā ceļinieks vecā mitā, kurā notiek nu vēl naktīs elles brīnumi. Bet man ir apvilkts burvju loks — plēsoņas paši pie manis klāt netiks, tikai viņu balsis.

Šad tad no rīta mīksti skan tenisa bumbiņu paukšķi, brūnās mājas dārzā spēlē tenisu — suns ir beidzis. Bet bērni sāk, tie staigā gar sētu un kliedz atpakaļ uz brūno māju — “Māmī, kur tu esi? Māāmīī.”
“Māamīī.”
“Māmī te nav!?” atkliedz rupja vīrieša balss, atkliedzas no mājas, tad no dārza stūra, kur ir siltumnīca, vai kaut kas tamlīdzīgs un tad baismīgi skaļi sāk kāds motors rūkt, sprauslāt un parkšķēt. Pirmo reizi es pieskrēju savam logam cerībā, ka helikopters gāžas tepat lejā — bet laikam brūnās mājas dārzā grieza mauriņu laikam ļoti vecs griezējs.

Brūnās mājas trokšņi man patīk, lai arī tie kādreiz tiešām nomoka. Bet tie ir dzīvas mājas dzīvi trokšņi. Tie ir skaisti. Tāpat kā baltās mājas klusums. Klusums un trokšņi ir šo māju raksturi. Es dzīvoju lepnā rajonā. Mājas ir ļoti lielas un tām apkārt dārzi. No ielas es gandrīz neko nevaru dzirdēt, retus auto ierējienus un riepu švīkas.

Bet no ostas var dzirdēt kuģu tumšos, garos svilpienus, kā tālu vēršu maušanu.
Es dzirdu visu apkārt. Palmas šalkšanu naktīs dārz. Un jūtu rīta vēsumu vaļā logā, kad mostas. Bet es nekur te nepiederu un man nekas nepieder — tās nav manas mājas. Arī istaba, kurā guļu, nav mana māja. Es tikai te esmu.

Pēc darba ienāku savā istabā un iekrītu gultā, istaba ir — guļamistaba. Visas kalpones istabas ir tikai guļamistabas. Tur cita nekā nav, skapis, kumode ar spoguli un gulta. Istabā neiespējami ko citu darīt, kā gulēt. Lampas ir augstu pie griestiem un lasot piegurst acis. Nav arī daudz laika lasīt, ir jāguļ. Bet guļot liekas, ka nav laika gulēt — būtu jādzīvo. Jo nav dzīvots. Ir tikai strādāts, bet mūslaiku darbs — nav dzīvošana. Sēt miežus, jaukt maizi, taisīt laivas, celt tiltus, kaut mazu tiltiņu pār grāvim — tas ir dzīvot… Bet tīrīt no sienas līdz sienai paklāju ar elektrisko putekļu sūcēju — tas nav dzīvot. Noziest vannas istabās metāla ūdens vadus ar ķīmiskām ziedēm, lai tie spīdētu, ar līdzīgām ziedēm noziest logus un spoguļus, lai tie mirdzētu — arī nav dzīvot. Tie mirdz bez gala, bet tikko pagriez tiem muguru, plāna ķimikāliju kārtiņa izsvīst no tiem un tie pārvelkas kā ar miglu — ir jāmēģina cits tīrīšanas līdzeklis, cita ķīmiska ziede. Bet tas nav dzīvot.

Gatavot vakariņas būtu mazliet dzīvot, griezt šiem maizi — bet šinī mājā to dara pati kundze. Pēc grūtas dienas es esmu maz dzīvojusi. Negribas aizmigt un nav nekur mājas. Bet ir labi. ņav ļauni. Esmu brīva. Tik brīva, ka šķiet — atraisos arī no zemes pievilkšanas spēka — peldu telpā, kā filmā redzēju lietas peldam stratosfēras kuģī. Pasprūk zīmulis no rokas un peld prom kā kuģis. Es peldu ārā pa logu naktī starp kuģu sirēnām un suņu kaukšanu, klavieru spēlēšanu un palmas šalkšanu cauri nakts dzestrumam.

Bet cilvēka nav neviena. Daudz cilvēku ir tas pats, kas neviens — tie ir ērmīgi, kā leļļu teātris. Viens cilvēks ir kaut kas cits. Sava pasaule, jauna, neredzēta, neredzama — katrs cilvēks. Bet kad tie kopā, nevar ieraudzīt, atrast viņu sejas ne viņu pasaules. Tie berzējas kā akmeņi straumē ielās, vilcienos, kā akmeņi apdauza cits citu, kā dzīvnieki uzklūp cits citam. Tikai nejaušos brīžos tie kļūst cilvēki viens pret otru un šie brīži ir skaisti un bīstami. Tad cilvēkos [..] dzimst draudzība vai mīla, vai naids un ved tos laimē vai postā, vai no viena uz otru. Bet kalponei nav labi pieķerties vienam cilvēkam. Zvans. Man jāiet.

Sities kā tīklā zivs
Dvēsele dzīves sprostos
Sities kā sudrabs mirdzot
Viļņu mutuļos zaļos,
Dūņās grimsti.
Vēl augstu meties
Noasiņojot
Rāma papeldi
No tīkla malas līdz malai –
Viss iežogots dubultacīm
Lielām un mazām
Tīkla sasietām acīm
Cietos zvejnieka mezglos.
Sities līdaka zaļā,
Stiprā un gudrā
Atrodi zvejnieka kļūdu –
Vietu kur tīkli ir vaļā.

(sketch – man’s head ¾ from back)

Un tomēr mēs esam brīvi ik acumirkli mainīt mūsu likteni. Ik soli mēs varam spert uz citu pusi. Mēs varam – pēkšņi runāt patiesību. Mēs varam paņemt dzelzceļa biļeti uz citu staciju. Tas nevar aizvest mūs – tur kur mēs vēlamies. Bet tikai tādēļ, ka īsti nezinām, kur vēlamies. Darot tā, mēs esam tikpat akli, kā darot citādi.
Un tomēr mēs esam brīvi ik acumirkli mainīt mūsu likteni?

…[mājas ?] stāv cita aiz citas, katra savāda. Cilvēki turpretī itkā sabiruši visi vienā maisā. Un mājas un vietas, kur dzīvoju, man bijušas daudz svarīgākas kā cilvēki. Atmiņās es viņas labprāt pārstaigāju. Naktī sapņos tomēr kādreiz ir grūti, es nevaru atrast to māju, kur patlaban dzīvoju, un staigāju nomocījusies no vienas otrā. Un visu māju lietas ir sajaukušās kopā. Bet no grūtiem sapņiem jau arī pamostas un pāris mirkļos viss noskaidrojas un nokārtojas.

—–

Ja var peldēt prom ārā pa logu, kad guļ savā gultā, var iepeldēt arī — pie cilvēkiem, iepeldēt viņu telpās. Pa Venēcijas aizkaru spraugu var iepeldēt un būt viņiem tuvu. Venēcijas aizkarus var savilkt tā, ka tie neko neaizsedz, ne gaisu ne gaismu ne skatu. Gadās, ka tie ir brīdi tā atvērti, kur tie tā nedrīkstētu būt un pav….

Tā atvērti uz ārsta izmeklēšanas istabu. Ārsts nav jauns ne skaists. Viņš sēž un raksta baltā kartiņā, ko sieviete saka. Sieviete arī nav ne jauna ne skaista. Bet ja šis…

———-

{Tagad es esmu kalpone. Varbūt visu mūžu neesmu bijusi nekas cits.
*****} [Section published in story Kalpone in Uz tilta]

Džekeranda. Džekeranda ir maigs koks ar ziedu svētību, kad tas laiks. Ar lapu nobiršanu. Ar raudāšanu lietu. Ar atplaukšanu un zaļošanu. Ar zvaigznēm un putniem zaros un citiem debess spīdekļiem, ēnām un gaismu siltumu un atspirdzinājumu. Džekeranda ir pilna cilvēcīgām vēstīm.

Šī palma man sākumā likās cieta, auksta, varbūt ļauna pat. Bet – es zināju – ka man jāatrod ceļš uz viņu. Kā citādi dzīvošu savā istabā ar viņu logā? Kalpones istabā nav nekā ar ko dzīvot. Gulta kur gulēt. Skapis kur nolikt drēbes tas viss. Spuldze pie griestiem. Adīt mazliet var. Lasīt gandrīz nē. Kad arī lasīt.

Kļūst vēls
Uz mājām ceļu rādi
Būs birzis nosarmojušas
grāvji ledu vilkti
gar ceļa malām kūla dzeltējusi.
Kļūst vēls
Nav kavēties vairs ko
Kļūst vēls
Ir laiks uz mājām.
Drīz saki, kur un kā?

Vēl zied, vēl atver acis
Puķes neredzētas
Vēl zied un zied
Pār stundām siltums gaišs 
No acīm līst kas zied,
Vēl zied un zied
Ar ziediem neredzētiem.
Kas nu vēl paliek pāri
Ir dusoša nakts.

Nogurums
Nakts sola saldu
Mieru vēja izšūpotu
Logā palma trizuļo
Kā franču
Antīka lampa
Zaļu glezno
Un dažām vītušām
Lapām putekļu krāsa.

Mīlētāja pastaiga [published in Dienas un gadi]

Pastiepju roku pret ielu – mašīnas
sarāpjas delnā
kā zibošas maivaboles,
tek ātri, līdz acīm, pār plecu...

Paceļu skatu – mājas
liek kopā pieres.
Akmens ar logu brillēm
smaida pār sienām plati...

Stājos ostmalā – viļņi
veļ lūpās vīnu, veselu kalnu vīna,
kuģi līdz iemet
kā austeri dīvainām garšām...

Zūd zeme zem kājām,
bez balsta iegāžos solā.

Svētdiena. Darbs nolikts.
Vientulība saņemta,
Kā viešņa
Kas apciemo par biežu, tomēr mīļa.
Guļ saule vaigā
Jūra murmina
Pie akmens margām
Siltām rokas tvērušās
Kā maigā šūpulī
Tā auklēts kluss.
Nesāp nekas
Viss pārsāpējis
Guļ saule vaigā
Jūra murmina.
bet saulē, zemē
jūrā maigā
pēkšņi lūgsnu sūti:
„Teic vārdu
Modini vēl atkal,
Kā kapa sētai
Rokas tvērušās,
Teic vārdu
Dzīvi dod atkal
Jaunu sāpēšanu dod.”
Un brīdi pamodina 
No dzīves
Kas labā kartībā pēc sarakstiem
Kā citi circle vilciens
Dienu dienā brauc.

Un blakus citu salonu greznībai bija nabadzības atspulgs, lai arī tur bija no sienas līdz sienai paklājs un divi mīkstu ādu apvilkti krēsli.

{Tā bija ļoti liela māja — augšā 6 guļamistabas, trīs vannas istabas, saules istaba, ģērbistaba. Lejā lielais salons, mazais salons, rīta istaba, ēdamistaba, bibliotēka, kalpones istaba, virtuve, lielā kāpņu telpa, mazā kāpņu telpa, visas ar paklājiem no sienas līdz sienai un logiem no griestiem līdz grīdām. Bet stils bija tikko novecojis un visa māja ik brīdi modināja it kā līdzjūtību vai nepacietību, kā lepns un labs drēbes gabals, kas tikko izgājis no modes.

Tikai virtuve bija jaunizbūvēta, mirdzēja baltā, melnā, dzeltenā un bija veselīga, dzīva. Tai blakām kalpones salons bija paturējis savu noputējušo seju no gadiem piecdesmit atpakaļ. Sarkani balti, no augšas uz leju svītroti katūna priekškari izskatījās gandrīz piedauzīgi. Uz dzeltenā galdiņa iezdedzināti plankum no cigaretēm un apļi no dzēriena glāzēm. Pie sienas, kailās, notrieptās, karājās trīs ziemassvētku zvaniņi. Istabai arī nebija nekādas vainas, divi logi to darīja gaišu. Šo istabu vajadzēja tikai iztīrīt un piepildīt ar cilvēka dzīvi.

——–

Otrā rītā M kundze sāka savu gājienu ar elektrisko putekļu sūcēju cauri visai mājai, Lielās kāpņu telpas paklājs bija īsta mocība acīm — melns ar dzelteniem ziediem, ēda acis. Pirmās nedēļās viņa mocījās sviedros slaukot, jo viņa skrēja tam pāri ar putekļu sūcēju kā vētras nesta, bet nedrīkstēja pamest nevienu dzelteno ziedu neaizskārtu. Mazā salona paklājs bija vismaigākais kā krāsā tā materiālā — zeltaini olīvzaļš un zīžains. Tur viņa atpūtās. Tā vispār bija visjaunākā telpa ar kamīnu, panelētām sienām, violetām samta mēbelēm ar rīta sauli visās atvērtās durvīs, logos. Bet arī tur bija mākslīgās puķes. Visās istabās bija mākslīgās puķes un pārāk kreveļainas galda spuldzes, uz katra galda pa vienai, uz kamīna divas. Stikla vizuļi šķindēja, kad pieskārās, cita gāzās no kājas no ātrāka grābiena.

——–

Tie divi pieaugušie un trīs bērni, nevarēja šo divdesmit telpu māju piepildīt ar dzīvi, tas bija saprotams. Viņi klīda pa šīm telpām, piemētāja tās, izjauca to kārtību. Bet kārtība atgriezās. Par to gādāja kalpone. Bet kārtība nebija dzīve. Ēdamistabā bija tik dārgas un labas mēbeles, katrs krēsls bija kā karaļa tronis, balinātā riekstu koka griezts, ar gaišzaļu ādu “izsists”. Krēsli bija tik smagi, ka bērni tos tikko varēja pavilkt nost no galda, lai uzrāptos viņos un sēdētu. Krēslu atzveltnes aizsedza to galvas, tā ka dažreiz šķita — krēsli ietura maltīti. Tikpat nospiesta viņos sēdēja mazā, jaunā kundze, tikai kungs jutās kaut cik mājīgi, viņš bija liels, pasmags, dienu izslinkojis viņš tikko varēja sagaidīt maltītes. Tās bij tik ļoti garšīgas, jo kundze tās turēja liesas, un kungu vienmēr mocīja izsalkums. Bet viņš nedrīkstēja tapt resns. Kundzei neēst nebija nekas, viņa bija ļoti kustīga, sīka sieviete, augu dienu ar kaut ko nodarbināta — pirka, veda produktus mājā, veda suni uz suņu skolu, veda bērnus peldēties, brauca pie friziera, pie modistes, uz skolas bazāriem, tirdziņu reiz nedēļā un tā bez gala. Karoja ar mušām, ar odiem, kodēm, ar skudrām. Pat blusas suns bija dabūjis, lai gan kalpone kādu lielo pus dienas pavadīja māju tīrot un kundze tai bieži palīdzēja.

Tā bija grūti uzturama māja. Kalpone noskatīja visas daiļās, greznās, griestu spuldzes pēc kārtas un tā sakot atklāti tām iesmējās acīs — tās bija vienīgā lieta, kas viņai nebija jātīra, vai nu tādēļ, ka tās bija pārāk augstu, vai tādēļ, ka kundze nebija nākusi uz tādām domām, to viņa īsti nezināja un necentās izpētīt.

Viņa tikai nolūkojās spuldzēs un atzina, ka šie gaismas nesēju pulki bija tiešām ievērības cienīgi, visi varbūt jau augstvērtīga antīka, par katru no tiem atsevišķi varēja ilgi priecāties, un tā katrs no tiem būtu varējis būt arī dzīvs un daiļš priekšmets mājā, bet visi kopā — nē, tie bija kā sevī pusbeigti bruņu kalpi, kas gribēja ieņemt vienkārša dzīvu šīsdienas kara vīra vietu.

Par pirmo naudu kalpone nopirka sev modernu mazu galda spuldzi, [..] ovālu zvanu, ko varēja locīt sudraba kātā kā ziedu, uz kuru pusi patīk.

Ja antīkās spuldzes vēl varēja pieņemt viņu savlaicīgā daiļuma dēļ, mākslīgās puķes, kas tāpat stāvēja visās telpās, bija pavisam aizmetamas. Gan jau tām arī bija sava vēsture, varbūt ķīnieša vai japāņa darbs, bet daiļas tās nebija. Kā mazā, graciozā kundze, kas prata sevi tik labi apģērbt, to neredzēja, tas kalponei bija liels brīnums. Bet viss šinī mājā, jādomā, bija mantots no iepriekšējā laika, un jaunā, mazā kundze to nebija iedomājusies vērtēt, varbūt viņa to nemaz neredzēja. Iznesa sudrabu kalponei, lai notīra, uzmanīja katru traipu uz tā, bet vai tas bija skaists vai nē — nesprieda. Kalpone ar savu svaigo skatu to darīja. Lielākā daļa pēc viņas domām bija nobāžama trauku skapjos, vai jānes pārdot — lai pārlej. Daudz kas laika tecējums ir — jāpārkaļ, jāpārlej. Kas vakar bijis labs, šodien nav.

Kad vecākai meitenei Annai izjuka ziedu vītne, ko tā bija aplikusi ap kaklu pēc Havajas parauga, no tr[ausliem], sv[aigiem], īst[iem] ziediem, kalpone ielika dažus ziedus ūdenī lēzenā stikla traukā uz virtuves galda.

“Cik skaisti,” Anna bija pārsteigta un vēlāk vienmēr gādāja par to, lai traukā uz virtuves galda būtu svaigi ziedi. Bet tikai uz virtuves galda, lepnajās istabās viss bija un palika kā mūžos priekšā rakstīts.

—————————————

Ambulances mašīna, vai vienkārši ambulance, kā to sauca, bija briesmīga, aizvēsturiska, liela, neizskatīga kaste. Nepasakāmā krāsā — ne melna ne zila ne pelēka, grūti iekāpjama, uz augstiem riteņiem , un kratīja tā, pie katra ceļa nelīdzenuma, ka nevarēja saprast, kā ar to varēja vadāt slimniekus. Bet, taisnība, galu galā, ar viņu jau vadāja tikai slimnieku kopējas un dzemdētājas, kas bija izturīgas, veselas, stipras kā dzīvnieku mātītes, kas atbraukušas jaunajā, pārtikušajā zemē bērnojās kā uz tā Kunga pavēli.

Pastāvīgie ambulances šoferi maiņās strādāja trīs, un ceturtais vēl pa vidu, lai dienas 24 stundās un nedēļas 7 dienās vecajā kastē kāds pastāvīgs būtu pie stūres rata, braucot vai gaidot pie nometnes slimnīcas vārtiem. Šoferi bija četri, bet garais, blondais Stefans bija tas, kas vecajai ambulances kastei deva paliekamu vietu un grāciju nometnes dzīves notikumu vēsturē.

——

[continued]

Stefans savus garos kaulus un visu citu tiem virsū nesa ar dabīgu un iekoptu eleganci. Un viņš to nezaudēja arī uzkāpjot nožēlojamā kastē augšā pie stūres rata, bet it kā svētīja to ar sevi, deva tai romantisku, cienījamu skatu — deva tai šarmu. Mazākais tā juta visas nometnes slimnīcas māsas un kopējas, un to bija vesels gaišzili un balti tērpts kara pulks. Zināmās stundās tās zilos pulciņos tuvojās un attālinājās slimnīcai un tad viņām palīdzēja ambulance, Stefans ar ambulanci pulksten 7 no rīta, 4 pēc pusdienas, 11 vakarā. Tas bija stundas, kas daudzu kopēj prātā bija ierakstītas kā uguns burtiem.

Polis Stefans, kā jau teikts, nebija vienīgais, tur bija vēl otrs garais ungārs noliktavu pārzinis, dakteris, kādu laiku pavārs, 3 citi, un par tiem tika mesti kauliņi, citi pāri desmit slimnīcas vīriešu galvas, neko daudz neskaitījās.

Ziemas aukstos, sala kvēlos, vai lietainos, agros rītos un vēlos vakaros slimnieku kopējām, kas nāca un gāja darbā, ambulance bija kā dzīvības glābšana, sevišķi tām, kas dzīvoja tālāk. No nometnes vienas malas līdz otrai bija savi trīs kilometri, un slimnīca bija nometnes vienā, vistālākā galā. Drebinoša rīta tumsā no tāluma ieraudzīt ambulances gaismas staru kūļus, bija labsajūta. Un iekāpt tumšajā, bet siltajā ambulances priekšā, blakus Stefanam, bija īsts patvērums. Daudzreiz pie barakas stūra [..] gaidot, pārsalušai kopējai zobi klabēja iekāpjot mašīnā, un drebuļi to kratīja vēl ilgu laiku. Patiesi tā drebēja visu laiku lai arī — smējās labsajūtā, ka izglābta. Stefans smaidīja viegli un strauji grieza veco mašīnu ielu stūros, droši un vēlīgi kā īsts vecs kuģotājs, glābt un paglābt un sargāt šīs gaišzili baltās, iestīvinātās cielavas bija īsts kavaliera darbs. Viņš grieza veco mašīnu ielu stūros ar tādu straujumu un veiksmi, ka viņas iekliegdamās uzkrita un atkal atrāvās viņas plecam, uzgrima un atgrima, gaišzilas un baltas un vienmēr aizelsušās no lielas steigas.

Tikai Aija, vienreiz tāda pagriezienā bez balsta uzgāzusies viņa plecam un dziļi ierāvusi elpu caur zobiem, vēlāk vienmēr sēdēja taisna kā svece. Stefans varēja raut mašīnu ap stūriem kā negudrs, nekas nenotika. Aijas plecs viņam pat nepiedūrās. Citādi tas nevarēja būt, ka viņa ieķērās ar otru roku sēdeklī ik reiz, kad viņi tuvojās kādam ceļa līkumam.

Reiz uz laukuma mašīnu apgriežot, Stefans tīšu prātu taisīja arī vēl vienu lielāku pagriezienu un Aija uzgrima viņam kā vilnis. Viņš bija griezis tā, ka vecā mašīna gandrīz pacēlās un viņš tikko to noturēja savās stiprās, jaunās rokās, bet tik viņš zināja — Aija turējās pie sēdekļa, vienmēr turējās pie sēdekļa, kad zināja pagriezienu nākam. Ak Kungs Dievs, viņa bija tā pieradusi pie šī iekodiena sēdeklī, ka viņa nebija izkustināma. Drebot, viņš pārmainīja nedaudz teikumus, kas vienmēr nozīmēja ļoti daudz. Ceļš vienmēr likās tik nosodīti īss. Un tik reti viņi brauca vieni, gandrīz vienmēr bija arī citas kopējas.

Nu Stefanam bija darīšanas arī ar citām kopējām. Mazā jaunā un daiļā ārsta kundzīte, viņai bija vismirdzošie zobi un mati pasaulē, viņus Stefanu ar ārsta kundzīti Matrona vienreiz izmeta no ambulances mašīnas. Nu, taisnību sakot, viņi nekur nebrauca, un tā kā viņi nebrauca, viņi nebija mašīnas priekšā pie stūres, bet aizmugurē uz slimnieku vedamās lāviņas. Bet slimnieku tur patlaban nebija. Nebija visu nakti. Ambulance stāvēja slimnīcas priekšā un bija no iekšpuses aizbultēta. Citādi ārsta kundzītei nezin jā būtu gājis. Matrona viņu pārcēla uz citu nodaļu. Kur ambulance nestāvēja durvju priekšā.

Tad bija brūnacainā ukrainiete. Viņa dzīvoja piecas minūtes no slimnīcas, bet [..] sala vai pusstundu sēdēt ambulancē un gaidīt izdevību aizbraukt mājās vai atbraukt uz darbu. “Reiz es viņu dabūšu. Es viņu dabūšu, kaut man būtu jācīnās divi gadi,” viņa čukstēja savai draudzenei. Draudzene to izčukstēja citām. Un citas arī gaidīja — kad viņa to dabūs? Gaidīšana vilkās. Bet ukrainietei bija tiešām skaistas brūnas acis. Un kādreiz varbūt arī viņa brauca viena ambulancē ar Stefanu.

Nav tādas saules vairs
Kas sasildīja mūs
Saules dienās pati atnākdama
Un izvesdama piesaulē.

Uz T.V. ekrāna meteoroloģists
Ar stingru pirkstu rāda
Te ciklons, anticiklons
Skaidrs, piemācies
Un gaisa spiediens augsts vai zems
Mēs joņojam saules sistēmā.

Nav tādas mātes vairs
Ar lēnu sauli vaigā
Un galvu sudrabotu
Par kuru jaunā māsa teica balsij iedreboties
„Tu ar sāc ziedēt jau kā ieviņa.”

Ir sievas svarīgākas un nesvarīgākas
Bet krāsās vienādas
Un smaidos vienādas
Kas ļaut sev te varētu mātes lēnību?
Skrienot un maizi pelnot.

Nav tādas maizes vairs
Ar biezu garozu
(Līdz medu, piena krūzi)
Ko lauza maigu roku
Ko cildināja
Ka siltā smarža dvašoja mājokļus
Kā pie miera atnākšana

Ir maizes neskaitāmas, maizītes
Kārtām apliktas
Tunzivs, ikri, vēzīts
Sviests putots, majonēzes
Ziestas kā māli celtnes 
Kopā saturot

Nav vairs tas jāaprok mums pašiem
Kā tēvi apraka un vecie tevi savu daļu
Miroņi lai aprok savus miroņus
Un kapos rozes stāda.

8.3.62.

[[Paliekam te. Inese grib tā – un citādi jau arī – viss būtu dieva rokā!]]

9.3.62.

[[Laikam šodien ir šis datums. No Klauverta vēstule – „…Rakstiet un ļaujiet man Jums palīdzēt” – Lieliski! Vakar gribēju lūgt viņa palīdzību – bet izlēmām palikt te. Tomēr labi. Ieliku visu naudu bankā £30 ir. –]]

10.3.62.

[[2 a.m. Izlasīju otru Millera lugu. Traks zellis!
Inese aizbrauca uz Windsoru – Austras partija. Dzidra – netika. Varbūt labāk. Manu mazo Dzidrulīt! Jāiet gulēt!]]

11.3.62.

[[11 a.m. Svētdiena. Klusa māja. Tikai vecis kaut kur droši vien – guļ. Un man pēkšņi gribās tik ļoti spēlēt, ka tas lodā kā uguns pa visu ķermeni. Jau iegāju līdz flīģelim. Bet vecis varbūt guļ. Cik viegls ir šis flīģelis spēlēt – un aiz loga sarkanīgs krūms un fjords ar kuģiem. O! Nemiers! Kādēļ man nav sava māja! Vai reizi man nevarētu tā būt?!!]]

*Aiztek svētdienas pēcpusdiena
Kā ūdens upē
Divi putni nosēžas šķorē
Un ilgi raugās – kur?
Ilgi, mierīgi, knosās.
Aiztek svētdienas pēcpusdiena
Ietek vakarā rēnā
Daža doma no cita
Gaisma atšūpo
Dzisdama lapās
Un mājās sāpīgi baltās
Kā slimnieku istabas
Kā kapliču tik baltās
Mākoņos bāli nozied
Doma kāda nezinot nozied
Atmaldījusies tālu
No cita neatklājusies
Nomierinot slāpes
Nodzēšot vientulību.

––––––––––––––-

Savā alas stūrī rāvies
Kā sermuls kas ar seskiem kāvies
Tu dienas aiziešanu svēti
Salasot mežģītos kaulus
Paliek kā vienmēr neiespēti
Rīta nodomi – lieli
Mazumu cerībā saujās vēti
Un klausīgi ej uz dusu.

––––––––––––––––––-

Vien no cita siltās asins
Vien no cita dzīvā gara
Tavai dienai gaisma tiek
Vien no māna dos un ņem
Vien no māna man ir Tev
Saule atmirdz visās rūtīs
Un kā zvani svētdienā
Atskan līksmās tās balsis.

–––––––––––

Salasot – dienas doto, kā nabags tarbā grašus
Tu kādu zibošu monētu noslēp
Kā svešzemju valūtu ko nevari mainīt
Un nolikt pie citiem grašiem ko skaiti,
Tā illūziju dotā
Kad skaitīšana galā un diena arī
Un atliek miegā aizvērt acis
Tu brīdi raugies viņas zibēšanā
Un jūties bagātnieks.

Salasot dienas doto, kā nabags tarbā grašus
Tu kādu zibošu monētu noslēp
Ko nevari izmainīt sīkos grašos
Bet derīgos grašos, bet dzīvotos grašos...
Ko nevari izmainīt.

Salasot dienas doto, kā nabags tarbā grašus
Tu kādu zibošu monētu noslēp
Kā svešzemju valūtu muitnieka acīm
Un smaidi viņas zibēšanai
Ko jūti aizvērtai delnai cauri
Tev grašos to neiemainīs neviena banka
Bet nabagos neieskaitīs Tevi ar viņu
Ar zelta zibēšanu cauri delnai.

–––––––––

Baidījies darbu un baidies domu

 
Tev nelīdz vairs nekas
Tik lietu mirdzēšana
Un brīnums mūžīgais
Kas viņas skatīt ļauj
Tava dzīvošana
Kas vien Tev atstāta
Vēl kādu brīdi – Tava.

–––––––––––––––

Šī telpa pilna dzeltenu un brūnu, sārtu toņu
Kā saules, uguns, miesas, maizes krāsas
Kā viņā var tik ļoti vientulībā sastingt?
Vai krāsās nemājo kāds slēptu spēku krājums?
Sen dienām viņas līdzējušas glābties
Kad kaut kas ceļā gruvis, pāri gāzies:
Reiz jāapbedī bija kāda mīlestība, tiesa
Tā bij jau mirusi
Vai mironim nav labāk apakš zemes
Ar mieru klāties?
Bet mēdz jau [..] trakot sirdis un neloģiskas būt
Jo bieži šādās reizēs, kad jārok kas zem zemes
Tai sirds, kas viegli pieņēmusi bija
Mīlas nomiršanu un nebij likusies
Par to sen vairs ne zinis
Nu pēkšņi melnās mokās metas
Kad ieraudzīja beigtās kapa vietu.

Tev to vēl pateikt – sniegu redzējis Tu
Un tādēļ mīlu Tevi

14.3.62.

[[Inese nopirkusi grāmatplauktu un gultu. Lasu un pabeidzu – Therese Desquerey? Labs. ‘Desqueyroux.’ Inese nopirka man lampu!]]

15.3.62.

[[Biju universitātē [right] – skaisti bija saulē skatīt lielo pagalmu un jaunieši iet un nāk. Jutos – dzīvs mironis. Jāsaņemas! Nedabūju rakstāmmaš. ne Bidijas Perles. Aizrakstīju Dzidrai vēst. + kab. lakatiņš. Inese nopirkusi sev mētelīti.
T. kundze teica ka augustā brauks uz Brittain.]]

16.3.62.

[[No Dzidras gara vēstule. Grūt viņai dažreiz iet. Bet Kluinas [left] kundze no pāris dienām Sidnejā – laimīgi atgriezusies – tā vēl viss var iet.]]

17.3.62.

[[Pārgrozījām mēbeles Ineses un manā istabā – bijušas laikam smagas – nejauki sāp kaut kur nevietā… ! Bet istabas daudz un labi pārvērtušās. Izlasīju Moriaka otru grāmatu. Iesāku 3. Teicu ka pirkšu rakstāmgaldu no Terlija par £7.]]

18.3.62.

[[Svētdienas rīts. Istaba pilna gaismas. Mākons un palma logā. Spēlēju – domāju neviena mājā. Bet kungi atgriezušies ātri – un mani noķēra. Bet viņi jau atļauj un nav dusmīgi. Es tikai pati raustos. Ak – kas gan ir šī uguns! Tomēr uguns – kas nedziest un liek rāpties uz ceļiem rāpties vēl pret to, kas bija domāts sasniegt!!!]]

19.3.62.

[[Tikko uznesām augšā manu mazo rakstāmgaldu. Inese nopulēja – izskatās kā spēlīte! Un – tagad jau uz tā rakstu. 7 mārc. samaksāts arī. Mums iet ļoti labi. Ar visu ilgo gludināšanu, ap 7.30 p.m. pilnīgi brīva. Krēsla vēl vajaga. Kreišmanes kartiņa – brauks atpakaļ uz Melburnu. Rītu Klauverts pieteicis vizīti. Līst.]]

20.3.62.

[[Klauverts bija pieteicies – un neatnāca. Taisni neticami viņš izrīkojas. Gaidīju – kafiju dzērām ar Inesi. Ruļļus vis matos ieliku, lai no kalpones pārvērstos rakstniecē. Bija skaists vakars. Savāds tukšums ir šī jaunā dzīve. Bet tā jau to varēja domāt.]]

21.3.62.

[[4 p.m. Inese piezvanīja ka būs vēlu vakariņās. Lasu Moriaku. Iesnaudos un it kā iegāju – pupu gabalā uz ceļu un Bromich – gaismas, zaļums – biju tur! Kur? Kas bija mana cīņa! Un mani pēdējie jaunības gadi. Skaisti tur bija. Bet mirt tur nevarēju. Vēl ir skaisti te – noskatīties kā dienas blāzmo!
9 p.m. Inese pārnāca. Varu lasīt. Vai gulēt. Vai rakstīt. Briesmīgi nemiers mācās virsū – laikam kļūstu vesela!]]

22.3.62.

[[½ 12 p.m. Biju iemigusi lasot ‘Le Noeud de Vipères’ Moriaka. Lasīju visu pēcpusdienu. Kā viņš tik daudz varējis zināt tas Moriaks? Vēstule no Sarmas (4 p.m.) Terlijs teica – varbūt – ātrāk visi brauks prom. Lai meklē labu vietu. Esmu nogurusi no domām pa dzīvi. Un piesieta – tāpat piesieta. Bet tomēr arī brīva.]]

23.3.62.

[[Tik ārkārtīgi skaisti vakari, naktis – ka kauns un grēks ir tos visus un visus līdz pēdējam notupēt iekšā un lasīt, gulēt, strādāt. Ārprāts tas ir. Nopirku – lampas, 2 galda lampas! Ko man nevajag. Kleitu vajadzētu! Vakar naktī briesmīgi lija – klusu, straumēm, bez vēja, pēkšņi pašā pusnaktī. Biju iemigusi ar Moriaku. Tad lasīju atkal tālāk – un ārā lija. Tagad mēnesis. Vai neesmu traka – neiet ne pie viena cilvēka. Rītu Dzid. brauks.]]

24.3.62.

[[Dzidra atbrauca – kad gāja abas uz balli – viņas bija atkal kā parasti – exeptionelly skaistas. Inesei 2 skaliņu neļķes, pie blūzītes kakla. Tas viņu tā izcēla, kā nekas no visa cita apģērba. Mājās sāk valdīt pamāte! Bet bija jau laiks, bija jau laiks. Pret Dzidru viņa laba un tas O.K. Man jādara kaut kas rakstos – bet visa diena aiziet darbā un naktī – lasu. Lampas atteicu – jātaupa nauda.]]

25.3.62.

[[Dzidru Inese atveda (ar Imantu) naktī 2 no balles. Dzidr. sēdējusi In. istabā līdz viens griezis durvju kloķi – lai nāktu iekšā! Dz. redzēja to vīrieti no manas istabas loga. No rīta zvan. policijai. Nice sarģents – saruna. Dzidru aizvedu uz staciju – labi viņa izskatījās. Inese – Vindzorā. Inesei kauss no Spara 1952 – 1962 labākā vieglatlēte. P. spalva no Luis, pulkstens no papa.]]

26.3.62.

[[11 p.m. vējš dauza un lauza palmas aiz loga, brīkšķ vien. Vakar naktī kāds gribēja ielauzties pie Dzidras – Ineses istabā viņa bij sēdējusi pēc balles. Inese šovakar nedrīkst taisīt logus vaļā – šausmīgi! Nezin kur būsim un iesim. Te laikam nekas neiznāks. Norunāju satikties ar kādu darba piedāv. – mothers help. Šovakar nevaru nekā darīt – nāk miegs, nogurums.]]

27.3.62.

[[Ineses dzimš. diena! Tāda – bez kūkas. Aizgāju pašopīt – bet tikai riekstus nopirku (konf. + brok.) zeķes, zobu pasta, Dzidr. vestei dzija. Skaista silta diena kā visas. Un skaista vējaina nakts. Ka tas Klauverts būtu toreiz atnācis – redzētu kādu cilvēku un zinātu ko tur var dabūt ko nē. Rītu vēl viens apointm. darbam. Un tagad jāguļ citādi nevar. Bet negribu.]]

28.3.62.

[[Pirmais gājiens pēc darba neizdevies – nepatikām viena otrai. Rītu 2 apointmenti. Tas ir viss kas aizņem prātus. Jā, jā! Nav tik viegli vecam un nekā pratējam skriet pēc darba – galvenais vecam. Jaunība atdota vistām. Jāsaņemas. Tai vecenei es biju tomēr par jaunu, kas mani šodien noraidīja.]]

29.3.62.

[[8 p.m. Skraidīju (un braucu ar taxi) visu pēcpusdienu pēc darba meklējot. Daži bēg no manis, ‘kā no krusta’ – ka tik dabūtu pa durvīm ārā! Citi – ‘nice person’, un tā poliete kas teica grib tūlīt lai sāku strādāt, vajadzētu izmēģināt! Nogurusi esmu kā elles velns izskatos. Ilgviļņi jāliek.]]

30.3.62.

[[Saņēmu to vietu no rīta.
Pēcpusdienā zvanīja otrs, kas sola £11.
Lai zvanot tiem sestdien.]]

31.3.62.

[[Zvanīju tiem £11. Palieku pie vārda un pie mazās polietes.
Žēl – ka ar Inesi nebūšu kopā. Man atsūtīja Jauno Gaitu – autora exempl. Veltas Sniķeres [Vilinā?], Gunars Saliņš pieminējis manu vārdu.]]