No date
Tavs tuvums ir kā kalns Kas gadam jāuzkāpj Ārā jāiet no drošiem aplokiem Miers kas [r..tu] gurdenu dod Dīgstošus asnus ar zemi aprakt nevar Baltas uguns Tev acīs Kā ledi palu upēs Un balss kā akmens kad krīt Kā uguni baltu izciest un iepazīt.
Durvis atvērušās un es izgājusi ārā. Un durvis aizkritušas, es palikusi ārā. Gaisa skaidrums ir kā no kūstoša ledus. Rītos, kad pamostos agri, manā logā aiz palmas dus kādas baltas mājas attēls pret rīta debesīm. Māja ir augsta un klusa. Logi zaļi un klusi. Venēcijas priekškari tos sedz dienu un nakti. Pāris nedēļas es domāju, ka mājā neviens nedzīvo. Tikai viņa pati dzīvo un ir kā fata morgana vēsās rīta debesīs no kādas karstas tuksneša malas.
Bet kādu nakti es redzēju mājas logos ugunis. Cilvēki dzīvo arī viņā. Cilvēki dzīvo arī otrā mājā, kas guļ manā logā aiz palmas. Tā ir brūna ķieģeļu māja. Tā nav klusa ne dienu ne nakti. Plašu mūzika skan visu laiku. Kādreiz naktī, visu laiku spēlēja kādu jaunu plati atkal un atkal no gala. Es pamodos un aizmigu, pamodos un aizmigu, pāri pusnaktij skanēja tā pati plate, bet mans miegs to darīja brīnišķīgi skaistu. Jeb — viņa manu miegu. No brūnās mājas skan visāda mūzika. Kādu nakti tur atnāk kāds pianists. Viņš laikam spēlē atpakaļ savā mūžā. Sākumā sit skaļus ritmus, brāzmīgas disonances. Tā ir viņa ikdienas spēlēšana, tad tā top arvien maigāka, melodiskāka. Kad es patreiz pavisam jau iemiegu, viņš spēlē Albeniz dejas, spēlē Fur Elise, ko spēlē visas mazās meitenes visās mājās — un ir aizspēlējis gadu gadus mājās atpakaļ. Tad es iemiegu. Nedzirdu neko vairāk. Arī mani viņš aizspēlējis, kaut kur aiz gadiem.
Pirmajā mājā ir daudz kaķu. Dažu nakti tie ellišķi ņemas. Bet viņu kliegšana arī ir dzirdēta pirms gadiem. Un dažu nakti kauc suns. Izklausās, ka tas būtu īsts briesmonis, kas kauc pie elles vārtiem un nakts viņa kaukšanai rezonē kā tūkstoš tukšas mucas. Es guļu kā ceļinieks vecā mitā, kurā notiek nu vēl naktīs elles brīnumi. Bet man ir apvilkts burvju loks — plēsoņas paši pie manis klāt netiks, tikai viņu balsis.
Šad tad no rīta mīksti skan tenisa bumbiņu paukšķi, brūnās mājas dārzā spēlē tenisu — suns ir beidzis. Bet bērni sāk, tie staigā gar sētu un kliedz atpakaļ uz brūno māju — “Māmī, kur tu esi? Māāmīī.”
“Māamīī.”
“Māmī te nav!?” atkliedz rupja vīrieša balss, atkliedzas no mājas, tad no dārza stūra, kur ir siltumnīca, vai kaut kas tamlīdzīgs un tad baismīgi skaļi sāk kāds motors rūkt, sprauslāt un parkšķēt. Pirmo reizi es pieskrēju savam logam cerībā, ka helikopters gāžas tepat lejā — bet laikam brūnās mājas dārzā grieza mauriņu laikam ļoti vecs griezējs.
Brūnās mājas trokšņi man patīk, lai arī tie kādreiz tiešām nomoka. Bet tie ir dzīvas mājas dzīvi trokšņi. Tie ir skaisti. Tāpat kā baltās mājas klusums. Klusums un trokšņi ir šo māju raksturi. Es dzīvoju lepnā rajonā. Mājas ir ļoti lielas un tām apkārt dārzi. No ielas es gandrīz neko nevaru dzirdēt, retus auto ierējienus un riepu švīkas.
Bet no ostas var dzirdēt kuģu tumšos, garos svilpienus, kā tālu vēršu maušanu.
Es dzirdu visu apkārt. Palmas šalkšanu naktīs dārz. Un jūtu rīta vēsumu vaļā logā, kad mostas. Bet es nekur te nepiederu un man nekas nepieder — tās nav manas mājas. Arī istaba, kurā guļu, nav mana māja. Es tikai te esmu.
Pēc darba ienāku savā istabā un iekrītu gultā, istaba ir — guļamistaba. Visas kalpones istabas ir tikai guļamistabas. Tur cita nekā nav, skapis, kumode ar spoguli un gulta. Istabā neiespējami ko citu darīt, kā gulēt. Lampas ir augstu pie griestiem un lasot piegurst acis. Nav arī daudz laika lasīt, ir jāguļ. Bet guļot liekas, ka nav laika gulēt — būtu jādzīvo. Jo nav dzīvots. Ir tikai strādāts, bet mūslaiku darbs — nav dzīvošana. Sēt miežus, jaukt maizi, taisīt laivas, celt tiltus, kaut mazu tiltiņu pār grāvim — tas ir dzīvot… Bet tīrīt no sienas līdz sienai paklāju ar elektrisko putekļu sūcēju — tas nav dzīvot. Noziest vannas istabās metāla ūdens vadus ar ķīmiskām ziedēm, lai tie spīdētu, ar līdzīgām ziedēm noziest logus un spoguļus, lai tie mirdzētu — arī nav dzīvot. Tie mirdz bez gala, bet tikko pagriez tiem muguru, plāna ķimikāliju kārtiņa izsvīst no tiem un tie pārvelkas kā ar miglu — ir jāmēģina cits tīrīšanas līdzeklis, cita ķīmiska ziede. Bet tas nav dzīvot.
Gatavot vakariņas būtu mazliet dzīvot, griezt šiem maizi — bet šinī mājā to dara pati kundze. Pēc grūtas dienas es esmu maz dzīvojusi. Negribas aizmigt un nav nekur mājas. Bet ir labi. ņav ļauni. Esmu brīva. Tik brīva, ka šķiet — atraisos arī no zemes pievilkšanas spēka — peldu telpā, kā filmā redzēju lietas peldam stratosfēras kuģī. Pasprūk zīmulis no rokas un peld prom kā kuģis. Es peldu ārā pa logu naktī starp kuģu sirēnām un suņu kaukšanu, klavieru spēlēšanu un palmas šalkšanu cauri nakts dzestrumam.
Bet cilvēka nav neviena. Daudz cilvēku ir tas pats, kas neviens — tie ir ērmīgi, kā leļļu teātris. Viens cilvēks ir kaut kas cits. Sava pasaule, jauna, neredzēta, neredzama — katrs cilvēks. Bet kad tie kopā, nevar ieraudzīt, atrast viņu sejas ne viņu pasaules. Tie berzējas kā akmeņi straumē ielās, vilcienos, kā akmeņi apdauza cits citu, kā dzīvnieki uzklūp cits citam. Tikai nejaušos brīžos tie kļūst cilvēki viens pret otru un šie brīži ir skaisti un bīstami. Tad cilvēkos [..] dzimst draudzība vai mīla, vai naids un ved tos laimē vai postā, vai no viena uz otru. Bet kalponei nav labi pieķerties vienam cilvēkam. Zvans. Man jāiet.
Sities kā tīklā zivs
Dvēsele dzīves sprostos
Sities kā sudrabs mirdzot
Viļņu mutuļos zaļos,
Dūņās grimsti.
Vēl augstu meties
Noasiņojot
Rāma papeldi
No tīkla malas līdz malai –
Viss iežogots dubultacīm
Lielām un mazām
Tīkla sasietām acīm
Cietos zvejnieka mezglos.
Sities līdaka zaļā,
Stiprā un gudrā
Atrodi zvejnieka kļūdu –
Vietu kur tīkli ir vaļā.

(sketch – man’s head ¾ from back)
Un tomēr mēs esam brīvi ik acumirkli mainīt mūsu likteni. Ik soli mēs varam spert uz citu pusi. Mēs varam – pēkšņi runāt patiesību. Mēs varam paņemt dzelzceļa biļeti uz citu staciju. Tas nevar aizvest mūs – tur kur mēs vēlamies. Bet tikai tādēļ, ka īsti nezinām, kur vēlamies. Darot tā, mēs esam tikpat akli, kā darot citādi.
Un tomēr mēs esam brīvi ik acumirkli mainīt mūsu likteni?
…[mājas ?] stāv cita aiz citas, katra savāda. Cilvēki turpretī itkā sabiruši visi vienā maisā. Un mājas un vietas, kur dzīvoju, man bijušas daudz svarīgākas kā cilvēki. Atmiņās es viņas labprāt pārstaigāju. Naktī sapņos tomēr kādreiz ir grūti, es nevaru atrast to māju, kur patlaban dzīvoju, un staigāju nomocījusies no vienas otrā. Un visu māju lietas ir sajaukušās kopā. Bet no grūtiem sapņiem jau arī pamostas un pāris mirkļos viss noskaidrojas un nokārtojas.
—–
Ja var peldēt prom ārā pa logu, kad guļ savā gultā, var iepeldēt arī — pie cilvēkiem, iepeldēt viņu telpās. Pa Venēcijas aizkaru spraugu var iepeldēt un būt viņiem tuvu. Venēcijas aizkarus var savilkt tā, ka tie neko neaizsedz, ne gaisu ne gaismu ne skatu. Gadās, ka tie ir brīdi tā atvērti, kur tie tā nedrīkstētu būt un pav….
Tā atvērti uz ārsta izmeklēšanas istabu. Ārsts nav jauns ne skaists. Viņš sēž un raksta baltā kartiņā, ko sieviete saka. Sieviete arī nav ne jauna ne skaista. Bet ja šis…
———-
{Tagad es esmu kalpone. Varbūt visu mūžu neesmu bijusi nekas cits.
*****} [Section published in story Kalpone in Uz tilta]
Džekeranda. Džekeranda ir maigs koks ar ziedu svētību, kad tas laiks. Ar lapu nobiršanu. Ar raudāšanu lietu. Ar atplaukšanu un zaļošanu. Ar zvaigznēm un putniem zaros un citiem debess spīdekļiem, ēnām un gaismu siltumu un atspirdzinājumu. Džekeranda ir pilna cilvēcīgām vēstīm.
Šī palma man sākumā likās cieta, auksta, varbūt ļauna pat. Bet – es zināju – ka man jāatrod ceļš uz viņu. Kā citādi dzīvošu savā istabā ar viņu logā? Kalpones istabā nav nekā ar ko dzīvot. Gulta kur gulēt. Skapis kur nolikt drēbes tas viss. Spuldze pie griestiem. Adīt mazliet var. Lasīt gandrīz nē. Kad arī lasīt.
Kļūst vēls Uz mājām ceļu rādi Būs birzis nosarmojušas grāvji ledu vilkti gar ceļa malām kūla dzeltējusi. Kļūst vēls Nav kavēties vairs ko Kļūst vēls Ir laiks uz mājām. Drīz saki, kur un kā?
Vēl zied, vēl atver acis Puķes neredzētas Vēl zied un zied Pār stundām siltums gaišs No acīm līst kas zied, Vēl zied un zied Ar ziediem neredzētiem. Kas nu vēl paliek pāri Ir dusoša nakts.
Nogurums
Nakts sola saldu
Mieru vēja izšūpotu
Logā palma trizuļo
Kā franču
Antīka lampa
Zaļu glezno
Un dažām vītušām
Lapām putekļu krāsa.
Mīlētāja pastaiga [published in Dienas un gadi]
Pastiepju roku pret ielu – mašīnas
sarāpjas delnā
kā zibošas maivaboles,
tek ātri, līdz acīm, pār plecu...
Paceļu skatu – mājas
liek kopā pieres.
Akmens ar logu brillēm
smaida pār sienām plati...
Stājos ostmalā – viļņi
veļ lūpās vīnu, veselu kalnu vīna,
kuģi līdz iemet
kā austeri dīvainām garšām...
Zūd zeme zem kājām,
bez balsta iegāžos solā.
Svētdiena. Darbs nolikts.
Vientulība saņemta,
Kā viešņa
Kas apciemo par biežu, tomēr mīļa.
Guļ saule vaigā
Jūra murmina
Pie akmens margām
Siltām rokas tvērušās
Kā maigā šūpulī
Tā auklēts kluss.
Nesāp nekas
Viss pārsāpējis
Guļ saule vaigā
Jūra murmina.
bet saulē, zemē
jūrā maigā
pēkšņi lūgsnu sūti:
„Teic vārdu
Modini vēl atkal,
Kā kapa sētai
Rokas tvērušās,
Teic vārdu
Dzīvi dod atkal
Jaunu sāpēšanu dod.”
Un brīdi pamodina
No dzīves
Kas labā kartībā pēc sarakstiem
Kā citi circle vilciens
Dienu dienā brauc.
Un blakus citu salonu greznībai bija nabadzības atspulgs, lai arī tur bija no sienas līdz sienai paklājs un divi mīkstu ādu apvilkti krēsli.
{Tā bija ļoti liela māja — augšā 6 guļamistabas, trīs vannas istabas, saules istaba, ģērbistaba. Lejā lielais salons, mazais salons, rīta istaba, ēdamistaba, bibliotēka, kalpones istaba, virtuve, lielā kāpņu telpa, mazā kāpņu telpa, visas ar paklājiem no sienas līdz sienai un logiem no griestiem līdz grīdām. Bet stils bija tikko novecojis un visa māja ik brīdi modināja it kā līdzjūtību vai nepacietību, kā lepns un labs drēbes gabals, kas tikko izgājis no modes.
Tikai virtuve bija jaunizbūvēta, mirdzēja baltā, melnā, dzeltenā un bija veselīga, dzīva. Tai blakām kalpones salons bija paturējis savu noputējušo seju no gadiem piecdesmit atpakaļ. Sarkani balti, no augšas uz leju svītroti katūna priekškari izskatījās gandrīz piedauzīgi. Uz dzeltenā galdiņa iezdedzināti plankum no cigaretēm un apļi no dzēriena glāzēm. Pie sienas, kailās, notrieptās, karājās trīs ziemassvētku zvaniņi. Istabai arī nebija nekādas vainas, divi logi to darīja gaišu. Šo istabu vajadzēja tikai iztīrīt un piepildīt ar cilvēka dzīvi.
——–
Otrā rītā M kundze sāka savu gājienu ar elektrisko putekļu sūcēju cauri visai mājai, Lielās kāpņu telpas paklājs bija īsta mocība acīm — melns ar dzelteniem ziediem, ēda acis. Pirmās nedēļās viņa mocījās sviedros slaukot, jo viņa skrēja tam pāri ar putekļu sūcēju kā vētras nesta, bet nedrīkstēja pamest nevienu dzelteno ziedu neaizskārtu. Mazā salona paklājs bija vismaigākais kā krāsā tā materiālā — zeltaini olīvzaļš un zīžains. Tur viņa atpūtās. Tā vispār bija visjaunākā telpa ar kamīnu, panelētām sienām, violetām samta mēbelēm ar rīta sauli visās atvērtās durvīs, logos. Bet arī tur bija mākslīgās puķes. Visās istabās bija mākslīgās puķes un pārāk kreveļainas galda spuldzes, uz katra galda pa vienai, uz kamīna divas. Stikla vizuļi šķindēja, kad pieskārās, cita gāzās no kājas no ātrāka grābiena.
——–
Tie divi pieaugušie un trīs bērni, nevarēja šo divdesmit telpu māju piepildīt ar dzīvi, tas bija saprotams. Viņi klīda pa šīm telpām, piemētāja tās, izjauca to kārtību. Bet kārtība atgriezās. Par to gādāja kalpone. Bet kārtība nebija dzīve. Ēdamistabā bija tik dārgas un labas mēbeles, katrs krēsls bija kā karaļa tronis, balinātā riekstu koka griezts, ar gaišzaļu ādu “izsists”. Krēsli bija tik smagi, ka bērni tos tikko varēja pavilkt nost no galda, lai uzrāptos viņos un sēdētu. Krēslu atzveltnes aizsedza to galvas, tā ka dažreiz šķita — krēsli ietura maltīti. Tikpat nospiesta viņos sēdēja mazā, jaunā kundze, tikai kungs jutās kaut cik mājīgi, viņš bija liels, pasmags, dienu izslinkojis viņš tikko varēja sagaidīt maltītes. Tās bij tik ļoti garšīgas, jo kundze tās turēja liesas, un kungu vienmēr mocīja izsalkums. Bet viņš nedrīkstēja tapt resns. Kundzei neēst nebija nekas, viņa bija ļoti kustīga, sīka sieviete, augu dienu ar kaut ko nodarbināta — pirka, veda produktus mājā, veda suni uz suņu skolu, veda bērnus peldēties, brauca pie friziera, pie modistes, uz skolas bazāriem, tirdziņu reiz nedēļā un tā bez gala. Karoja ar mušām, ar odiem, kodēm, ar skudrām. Pat blusas suns bija dabūjis, lai gan kalpone kādu lielo pus dienas pavadīja māju tīrot un kundze tai bieži palīdzēja.
Tā bija grūti uzturama māja. Kalpone noskatīja visas daiļās, greznās, griestu spuldzes pēc kārtas un tā sakot atklāti tām iesmējās acīs — tās bija vienīgā lieta, kas viņai nebija jātīra, vai nu tādēļ, ka tās bija pārāk augstu, vai tādēļ, ka kundze nebija nākusi uz tādām domām, to viņa īsti nezināja un necentās izpētīt.
Viņa tikai nolūkojās spuldzēs un atzina, ka šie gaismas nesēju pulki bija tiešām ievērības cienīgi, visi varbūt jau augstvērtīga antīka, par katru no tiem atsevišķi varēja ilgi priecāties, un tā katrs no tiem būtu varējis būt arī dzīvs un daiļš priekšmets mājā, bet visi kopā — nē, tie bija kā sevī pusbeigti bruņu kalpi, kas gribēja ieņemt vienkārša dzīvu šīsdienas kara vīra vietu.
Par pirmo naudu kalpone nopirka sev modernu mazu galda spuldzi, [..] ovālu zvanu, ko varēja locīt sudraba kātā kā ziedu, uz kuru pusi patīk.
Ja antīkās spuldzes vēl varēja pieņemt viņu savlaicīgā daiļuma dēļ, mākslīgās puķes, kas tāpat stāvēja visās telpās, bija pavisam aizmetamas. Gan jau tām arī bija sava vēsture, varbūt ķīnieša vai japāņa darbs, bet daiļas tās nebija. Kā mazā, graciozā kundze, kas prata sevi tik labi apģērbt, to neredzēja, tas kalponei bija liels brīnums. Bet viss šinī mājā, jādomā, bija mantots no iepriekšējā laika, un jaunā, mazā kundze to nebija iedomājusies vērtēt, varbūt viņa to nemaz neredzēja. Iznesa sudrabu kalponei, lai notīra, uzmanīja katru traipu uz tā, bet vai tas bija skaists vai nē — nesprieda. Kalpone ar savu svaigo skatu to darīja. Lielākā daļa pēc viņas domām bija nobāžama trauku skapjos, vai jānes pārdot — lai pārlej. Daudz kas laika tecējums ir — jāpārkaļ, jāpārlej. Kas vakar bijis labs, šodien nav.
Kad vecākai meitenei Annai izjuka ziedu vītne, ko tā bija aplikusi ap kaklu pēc Havajas parauga, no tr[ausliem], sv[aigiem], īst[iem] ziediem, kalpone ielika dažus ziedus ūdenī lēzenā stikla traukā uz virtuves galda.
“Cik skaisti,” Anna bija pārsteigta un vēlāk vienmēr gādāja par to, lai traukā uz virtuves galda būtu svaigi ziedi. Bet tikai uz virtuves galda, lepnajās istabās viss bija un palika kā mūžos priekšā rakstīts.
—————————————
Ambulances mašīna, vai vienkārši ambulance, kā to sauca, bija briesmīga, aizvēsturiska, liela, neizskatīga kaste. Nepasakāmā krāsā — ne melna ne zila ne pelēka, grūti iekāpjama, uz augstiem riteņiem , un kratīja tā, pie katra ceļa nelīdzenuma, ka nevarēja saprast, kā ar to varēja vadāt slimniekus. Bet, taisnība, galu galā, ar viņu jau vadāja tikai slimnieku kopējas un dzemdētājas, kas bija izturīgas, veselas, stipras kā dzīvnieku mātītes, kas atbraukušas jaunajā, pārtikušajā zemē bērnojās kā uz tā Kunga pavēli.
Pastāvīgie ambulances šoferi maiņās strādāja trīs, un ceturtais vēl pa vidu, lai dienas 24 stundās un nedēļas 7 dienās vecajā kastē kāds pastāvīgs būtu pie stūres rata, braucot vai gaidot pie nometnes slimnīcas vārtiem. Šoferi bija četri, bet garais, blondais Stefans bija tas, kas vecajai ambulances kastei deva paliekamu vietu un grāciju nometnes dzīves notikumu vēsturē.
——
[continued]
Stefans savus garos kaulus un visu citu tiem virsū nesa ar dabīgu un iekoptu eleganci. Un viņš to nezaudēja arī uzkāpjot nožēlojamā kastē augšā pie stūres rata, bet it kā svētīja to ar sevi, deva tai romantisku, cienījamu skatu — deva tai šarmu. Mazākais tā juta visas nometnes slimnīcas māsas un kopējas, un to bija vesels gaišzili un balti tērpts kara pulks. Zināmās stundās tās zilos pulciņos tuvojās un attālinājās slimnīcai un tad viņām palīdzēja ambulance, Stefans ar ambulanci pulksten 7 no rīta, 4 pēc pusdienas, 11 vakarā. Tas bija stundas, kas daudzu kopēj prātā bija ierakstītas kā uguns burtiem.
Polis Stefans, kā jau teikts, nebija vienīgais, tur bija vēl otrs garais ungārs noliktavu pārzinis, dakteris, kādu laiku pavārs, 3 citi, un par tiem tika mesti kauliņi, citi pāri desmit slimnīcas vīriešu galvas, neko daudz neskaitījās.
Ziemas aukstos, sala kvēlos, vai lietainos, agros rītos un vēlos vakaros slimnieku kopējām, kas nāca un gāja darbā, ambulance bija kā dzīvības glābšana, sevišķi tām, kas dzīvoja tālāk. No nometnes vienas malas līdz otrai bija savi trīs kilometri, un slimnīca bija nometnes vienā, vistālākā galā. Drebinoša rīta tumsā no tāluma ieraudzīt ambulances gaismas staru kūļus, bija labsajūta. Un iekāpt tumšajā, bet siltajā ambulances priekšā, blakus Stefanam, bija īsts patvērums. Daudzreiz pie barakas stūra [..] gaidot, pārsalušai kopējai zobi klabēja iekāpjot mašīnā, un drebuļi to kratīja vēl ilgu laiku. Patiesi tā drebēja visu laiku lai arī — smējās labsajūtā, ka izglābta. Stefans smaidīja viegli un strauji grieza veco mašīnu ielu stūros, droši un vēlīgi kā īsts vecs kuģotājs, glābt un paglābt un sargāt šīs gaišzili baltās, iestīvinātās cielavas bija īsts kavaliera darbs. Viņš grieza veco mašīnu ielu stūros ar tādu straujumu un veiksmi, ka viņas iekliegdamās uzkrita un atkal atrāvās viņas plecam, uzgrima un atgrima, gaišzilas un baltas un vienmēr aizelsušās no lielas steigas.
Tikai Aija, vienreiz tāda pagriezienā bez balsta uzgāzusies viņa plecam un dziļi ierāvusi elpu caur zobiem, vēlāk vienmēr sēdēja taisna kā svece. Stefans varēja raut mašīnu ap stūriem kā negudrs, nekas nenotika. Aijas plecs viņam pat nepiedūrās. Citādi tas nevarēja būt, ka viņa ieķērās ar otru roku sēdeklī ik reiz, kad viņi tuvojās kādam ceļa līkumam.
Reiz uz laukuma mašīnu apgriežot, Stefans tīšu prātu taisīja arī vēl vienu lielāku pagriezienu un Aija uzgrima viņam kā vilnis. Viņš bija griezis tā, ka vecā mašīna gandrīz pacēlās un viņš tikko to noturēja savās stiprās, jaunās rokās, bet tik viņš zināja — Aija turējās pie sēdekļa, vienmēr turējās pie sēdekļa, kad zināja pagriezienu nākam. Ak Kungs Dievs, viņa bija tā pieradusi pie šī iekodiena sēdeklī, ka viņa nebija izkustināma. Drebot, viņš pārmainīja nedaudz teikumus, kas vienmēr nozīmēja ļoti daudz. Ceļš vienmēr likās tik nosodīti īss. Un tik reti viņi brauca vieni, gandrīz vienmēr bija arī citas kopējas.
Nu Stefanam bija darīšanas arī ar citām kopējām. Mazā jaunā un daiļā ārsta kundzīte, viņai bija vismirdzošie zobi un mati pasaulē, viņus Stefanu ar ārsta kundzīti Matrona vienreiz izmeta no ambulances mašīnas. Nu, taisnību sakot, viņi nekur nebrauca, un tā kā viņi nebrauca, viņi nebija mašīnas priekšā pie stūres, bet aizmugurē uz slimnieku vedamās lāviņas. Bet slimnieku tur patlaban nebija. Nebija visu nakti. Ambulance stāvēja slimnīcas priekšā un bija no iekšpuses aizbultēta. Citādi ārsta kundzītei nezin jā būtu gājis. Matrona viņu pārcēla uz citu nodaļu. Kur ambulance nestāvēja durvju priekšā.
Tad bija brūnacainā ukrainiete. Viņa dzīvoja piecas minūtes no slimnīcas, bet [..] sala vai pusstundu sēdēt ambulancē un gaidīt izdevību aizbraukt mājās vai atbraukt uz darbu. “Reiz es viņu dabūšu. Es viņu dabūšu, kaut man būtu jācīnās divi gadi,” viņa čukstēja savai draudzenei. Draudzene to izčukstēja citām. Un citas arī gaidīja — kad viņa to dabūs? Gaidīšana vilkās. Bet ukrainietei bija tiešām skaistas brūnas acis. Un kādreiz varbūt arī viņa brauca viena ambulancē ar Stefanu.
Nav tādas saules vairs
Kas sasildīja mūs
Saules dienās pati atnākdama
Un izvesdama piesaulē.
Uz T.V. ekrāna meteoroloģists
Ar stingru pirkstu rāda
Te ciklons, anticiklons
Skaidrs, piemācies
Un gaisa spiediens augsts vai zems
Mēs joņojam saules sistēmā.
Nav tādas mātes vairs
Ar lēnu sauli vaigā
Un galvu sudrabotu
Par kuru jaunā māsa teica balsij iedreboties
„Tu ar sāc ziedēt jau kā ieviņa.”
Ir sievas svarīgākas un nesvarīgākas
Bet krāsās vienādas
Un smaidos vienādas
Kas ļaut sev te varētu mātes lēnību?
Skrienot un maizi pelnot.
Nav tādas maizes vairs
Ar biezu garozu
(Līdz medu, piena krūzi)
Ko lauza maigu roku
Ko cildināja
Ka siltā smarža dvašoja mājokļus
Kā pie miera atnākšana
Ir maizes neskaitāmas, maizītes
Kārtām apliktas
Tunzivs, ikri, vēzīts
Sviests putots, majonēzes
Ziestas kā māli celtnes
Kopā saturot
Nav vairs tas jāaprok mums pašiem
Kā tēvi apraka un vecie tevi savu daļu
Miroņi lai aprok savus miroņus
Un kapos rozes stāda.

8.3.62.
[[Paliekam te. Inese grib tā – un citādi jau arī – viss būtu dieva rokā!]]
9.3.62.
[[Laikam šodien ir šis datums. No Klauverta vēstule – „…Rakstiet un ļaujiet man Jums palīdzēt” – Lieliski! Vakar gribēju lūgt viņa palīdzību – bet izlēmām palikt te. Tomēr labi. Ieliku visu naudu bankā £30 ir. –]]
10.3.62.
[[2 a.m. Izlasīju otru Millera lugu. Traks zellis!
Inese aizbrauca uz Windsoru – Austras partija. Dzidra – netika. Varbūt labāk. Manu mazo Dzidrulīt! Jāiet gulēt!]]
11.3.62.
[[11 a.m. Svētdiena. Klusa māja. Tikai vecis kaut kur droši vien – guļ. Un man pēkšņi gribās tik ļoti spēlēt, ka tas lodā kā uguns pa visu ķermeni. Jau iegāju līdz flīģelim. Bet vecis varbūt guļ. Cik viegls ir šis flīģelis spēlēt – un aiz loga sarkanīgs krūms un fjords ar kuģiem. O! Nemiers! Kādēļ man nav sava māja! Vai reizi man nevarētu tā būt?!!]]
*Aiztek svētdienas pēcpusdiena
Kā ūdens upē
Divi putni nosēžas šķorē
Un ilgi raugās – kur?
Ilgi, mierīgi, knosās.
Aiztek svētdienas pēcpusdiena
Ietek vakarā rēnā
Daža doma no cita
Gaisma atšūpo
Dzisdama lapās
Un mājās sāpīgi baltās
Kā slimnieku istabas
Kā kapliču tik baltās
Mākoņos bāli nozied
Doma kāda nezinot nozied
Atmaldījusies tālu
No cita neatklājusies
Nomierinot slāpes
Nodzēšot vientulību.
––––––––––––––-
Savā alas stūrī rāvies
Kā sermuls kas ar seskiem kāvies
Tu dienas aiziešanu svēti
Salasot mežģītos kaulus
Paliek kā vienmēr neiespēti
Rīta nodomi – lieli
Mazumu cerībā saujās vēti
Un klausīgi ej uz dusu.
––––––––––––––––––-
Vien no cita siltās asins
Vien no cita dzīvā gara
Tavai dienai gaisma tiek
Vien no māna dos un ņem
Vien no māna man ir Tev
Saule atmirdz visās rūtīs
Un kā zvani svētdienā
Atskan līksmās tās balsis.
–––––––––––
Salasot – dienas doto, kā nabags tarbā grašus
Tu kādu zibošu monētu noslēp
Kā svešzemju valūtu ko nevari mainīt
Un nolikt pie citiem grašiem ko skaiti,
Tā illūziju dotā
Kad skaitīšana galā un diena arī
Un atliek miegā aizvērt acis
Tu brīdi raugies viņas zibēšanā
Un jūties bagātnieks.
Salasot dienas doto, kā nabags tarbā grašus
Tu kādu zibošu monētu noslēp
Ko nevari izmainīt sīkos grašos
Bet derīgos grašos, bet dzīvotos grašos...
Ko nevari izmainīt.
Salasot dienas doto, kā nabags tarbā grašus
Tu kādu zibošu monētu noslēp
Kā svešzemju valūtu muitnieka acīm
Un smaidi viņas zibēšanai
Ko jūti aizvērtai delnai cauri
Tev grašos to neiemainīs neviena banka
Bet nabagos neieskaitīs Tevi ar viņu
Ar zelta zibēšanu cauri delnai.
–––––––––
Baidījies darbu un baidies domu
Tev nelīdz vairs nekas Tik lietu mirdzēšana Un brīnums mūžīgais Kas viņas skatīt ļauj Tava dzīvošana Kas vien Tev atstāta Vēl kādu brīdi – Tava. ––––––––––––––– Šī telpa pilna dzeltenu un brūnu, sārtu toņu Kā saules, uguns, miesas, maizes krāsas Kā viņā var tik ļoti vientulībā sastingt? Vai krāsās nemājo kāds slēptu spēku krājums? Sen dienām viņas līdzējušas glābties Kad kaut kas ceļā gruvis, pāri gāzies: Reiz jāapbedī bija kāda mīlestība, tiesa Tā bij jau mirusi Vai mironim nav labāk apakš zemes Ar mieru klāties? Bet mēdz jau [..] trakot sirdis un neloģiskas būt Jo bieži šādās reizēs, kad jārok kas zem zemes Tai sirds, kas viegli pieņēmusi bija Mīlas nomiršanu un nebij likusies Par to sen vairs ne zinis Nu pēkšņi melnās mokās metas Kad ieraudzīja beigtās kapa vietu.
Tev to vēl pateikt – sniegu redzējis Tu Un tādēļ mīlu Tevi
14.3.62.
[[Inese nopirkusi grāmatplauktu un gultu. Lasu un pabeidzu – Therese Desquerey? Labs. ‘Desqueyroux.’ Inese nopirka man lampu!]]
15.3.62.
[[Biju universitātē [right] – skaisti bija saulē skatīt lielo pagalmu un jaunieši iet un nāk. Jutos – dzīvs mironis. Jāsaņemas! Nedabūju rakstāmmaš. ne Bidijas Perles. Aizrakstīju Dzidrai vēst. + kab. lakatiņš. Inese nopirkusi sev mētelīti.
T. kundze teica ka augustā brauks uz Brittain.]]
16.3.62.
[[No Dzidras gara vēstule. Grūt viņai dažreiz iet. Bet Kluinas [left] kundze no pāris dienām Sidnejā – laimīgi atgriezusies – tā vēl viss var iet.]]
17.3.62.
[[Pārgrozījām mēbeles Ineses un manā istabā – bijušas laikam smagas – nejauki sāp kaut kur nevietā… ! Bet istabas daudz un labi pārvērtušās. Izlasīju Moriaka otru grāmatu. Iesāku 3. Teicu ka pirkšu rakstāmgaldu no Terlija par £7.]]
18.3.62.
[[Svētdienas rīts. Istaba pilna gaismas. Mākons un palma logā. Spēlēju – domāju neviena mājā. Bet kungi atgriezušies ātri – un mani noķēra. Bet viņi jau atļauj un nav dusmīgi. Es tikai pati raustos. Ak – kas gan ir šī uguns! Tomēr uguns – kas nedziest un liek rāpties uz ceļiem rāpties vēl pret to, kas bija domāts sasniegt!!!]]
19.3.62.
[[Tikko uznesām augšā manu mazo rakstāmgaldu. Inese nopulēja – izskatās kā spēlīte! Un – tagad jau uz tā rakstu. 7 mārc. samaksāts arī. Mums iet ļoti labi. Ar visu ilgo gludināšanu, ap 7.30 p.m. pilnīgi brīva. Krēsla vēl vajaga. Kreišmanes kartiņa – brauks atpakaļ uz Melburnu. Rītu Klauverts pieteicis vizīti. Līst.]]
20.3.62.
[[Klauverts bija pieteicies – un neatnāca. Taisni neticami viņš izrīkojas. Gaidīju – kafiju dzērām ar Inesi. Ruļļus vis matos ieliku, lai no kalpones pārvērstos rakstniecē. Bija skaists vakars. Savāds tukšums ir šī jaunā dzīve. Bet tā jau to varēja domāt.]]
21.3.62.
[[4 p.m. Inese piezvanīja ka būs vēlu vakariņās. Lasu Moriaku. Iesnaudos un it kā iegāju – pupu gabalā uz ceļu un Bromich – gaismas, zaļums – biju tur! Kur? Kas bija mana cīņa! Un mani pēdējie jaunības gadi. Skaisti tur bija. Bet mirt tur nevarēju. Vēl ir skaisti te – noskatīties kā dienas blāzmo!
9 p.m. Inese pārnāca. Varu lasīt. Vai gulēt. Vai rakstīt. Briesmīgi nemiers mācās virsū – laikam kļūstu vesela!]]
22.3.62.
[[½ 12 p.m. Biju iemigusi lasot ‘Le Noeud de Vipères’ Moriaka. Lasīju visu pēcpusdienu. Kā viņš tik daudz varējis zināt tas Moriaks? Vēstule no Sarmas (4 p.m.) Terlijs teica – varbūt – ātrāk visi brauks prom. Lai meklē labu vietu. Esmu nogurusi no domām pa dzīvi. Un piesieta – tāpat piesieta. Bet tomēr arī brīva.]]
23.3.62.
[[Tik ārkārtīgi skaisti vakari, naktis – ka kauns un grēks ir tos visus un visus līdz pēdējam notupēt iekšā un lasīt, gulēt, strādāt. Ārprāts tas ir. Nopirku – lampas, 2 galda lampas! Ko man nevajag. Kleitu vajadzētu! Vakar naktī briesmīgi lija – klusu, straumēm, bez vēja, pēkšņi pašā pusnaktī. Biju iemigusi ar Moriaku. Tad lasīju atkal tālāk – un ārā lija. Tagad mēnesis. Vai neesmu traka – neiet ne pie viena cilvēka. Rītu Dzid. brauks.]]
24.3.62.
[[Dzidra atbrauca – kad gāja abas uz balli – viņas bija atkal kā parasti – exeptionelly skaistas. Inesei 2 skaliņu neļķes, pie blūzītes kakla. Tas viņu tā izcēla, kā nekas no visa cita apģērba. Mājās sāk valdīt pamāte! Bet bija jau laiks, bija jau laiks. Pret Dzidru viņa laba un tas O.K. Man jādara kaut kas rakstos – bet visa diena aiziet darbā un naktī – lasu. Lampas atteicu – jātaupa nauda.]]
25.3.62.
[[Dzidru Inese atveda (ar Imantu) naktī 2 no balles. Dzidr. sēdējusi In. istabā līdz viens griezis durvju kloķi – lai nāktu iekšā! Dz. redzēja to vīrieti no manas istabas loga. No rīta zvan. policijai. Nice sarģents – saruna. Dzidru aizvedu uz staciju – labi viņa izskatījās. Inese – Vindzorā. Inesei kauss no Spara 1952 – 1962 labākā vieglatlēte. P. spalva no Luis, pulkstens no papa.]]
26.3.62.
[[11 p.m. vējš dauza un lauza palmas aiz loga, brīkšķ vien. Vakar naktī kāds gribēja ielauzties pie Dzidras – Ineses istabā viņa bij sēdējusi pēc balles. Inese šovakar nedrīkst taisīt logus vaļā – šausmīgi! Nezin kur būsim un iesim. Te laikam nekas neiznāks. Norunāju satikties ar kādu darba piedāv. – mothers help. Šovakar nevaru nekā darīt – nāk miegs, nogurums.]]
27.3.62.
[[Ineses dzimš. diena! Tāda – bez kūkas. Aizgāju pašopīt – bet tikai riekstus nopirku (konf. + brok.) zeķes, zobu pasta, Dzidr. vestei dzija. Skaista silta diena kā visas. Un skaista vējaina nakts. Ka tas Klauverts būtu toreiz atnācis – redzētu kādu cilvēku un zinātu ko tur var dabūt ko nē. Rītu vēl viens apointm. darbam. Un tagad jāguļ citādi nevar. Bet negribu.]]
28.3.62.
[[Pirmais gājiens pēc darba neizdevies – nepatikām viena otrai. Rītu 2 apointmenti. Tas ir viss kas aizņem prātus. Jā, jā! Nav tik viegli vecam un nekā pratējam skriet pēc darba – galvenais vecam. Jaunība atdota vistām. Jāsaņemas. Tai vecenei es biju tomēr par jaunu, kas mani šodien noraidīja.]]
29.3.62.
[[8 p.m. Skraidīju (un braucu ar taxi) visu pēcpusdienu pēc darba meklējot. Daži bēg no manis, ‘kā no krusta’ – ka tik dabūtu pa durvīm ārā! Citi – ‘nice person’, un tā poliete kas teica grib tūlīt lai sāku strādāt, vajadzētu izmēģināt! Nogurusi esmu kā elles velns izskatos. Ilgviļņi jāliek.]]
30.3.62.
[[Saņēmu to vietu no rīta.
Pēcpusdienā zvanīja otrs, kas sola £11.
Lai zvanot tiem sestdien.]]
31.3.62.
[[Zvanīju tiem £11. Palieku pie vārda un pie mazās polietes.
Žēl – ka ar Inesi nebūšu kopā. Man atsūtīja Jauno Gaitu – autora exempl. Veltas Sniķeres [Vilinā?], Gunars Saliņš pieminējis manu vārdu.]]


