Pastiepju roku pret ielu – mašīnas
sarāpjas delnā
kā zibošas maijvaboles,
tek ātri, līdz acīm, pār plecu...

Paceļu skatu – mājas
liek kopā pieres.
Akmens ar logu brillēm
smaida pār sienām plati...

Stājos ostmalā – viļņi
veļ lūpās vīnu, veselu kalnu vīna,
kuģi līdz iemet
kā austeri dīvainām garšām...

Zūd zeme zem kājām,
bez balsta iegāžos solā.