Pa bīstamiem un skumjiem apkārtceļiem
mēs atkal satiekamies,
kā pasaulceļojumā projām dodoties,
mēs kopā nonākam
un tuvu stāvam,
it kā mēs koki būtu,
vienā zemē ar saknēm ietvērušies,
vienos vējos šalktu;
ik projām liekšanās
ir tuvāk saskāršanās,
ik noliegums
ir jauna atzīšanās.
Mēs divi lelles leļļu teātrī
pie viena spēlētāja rokas,
līdz – aizmirsis tas dot mums abiem lomas,
līdz – atraisījies ir kāds diegs,
un gandrīz pats to nepamanot
tu dejo, klanies, smaidi viens.