1.10.62.

[[Jāiet gulēt. Pastāvīgais un neizbēgamais – jāiet gulēt. Griezusi esmu visu dienu, nē no pusd. un esmu tik tāl ‘iegriezusies’, ka tagad varbūt varētu griezt (pirksti gan sagriezti…) bet tagad vairs nav laika. Nejūtos labi, nezinu kādēļ. Dzidra aizbrauca.]]

3.10.62.

[[Paliku strādāt overtimu. Iepazinos darbā ar savu vadītāju Mrs. Macintoš – viņa laba pret mani un tas ir lieliski.]]

4.10.62.

[[Strādāšana ar Mrs. Mcintoš ļoti draudzīga un laikam – laba.]]

5.10.62.

[[Bijām N.S.W. Unijā uz teatri. To pašu ludziņu (Pintera) redzēj. ko S. Unī. Te bija skaidrāks asāks Edvards, kas daudz vietās bija labāk – cits viss vājāks kā tur. Nezinu kā Dzidrai – nepiezvanījām. Biju franču m. izstād.]]

6.10.62.

[[Sirds streiko ‘ofully’.
Visa diena kopšanas darbiem.]]

7.10.62.

[[Satiku ‘večus’ latv. biedrībā tie abi smej bez stājas – liela zīmējuma nospied. liela stāstus. Egl. tiešām laikam domā ka grāmata būs laba. Glītāka būs varbūt kā viņa citas – bet… Kā es lai stājos savu citu kolēģu priekšā ar savu – grafiku?]]

8.10.62.

[[Šodien sirds labāka. Mierīgāk gāju uz darbu un atpakaļ. Parkā meklēju koku dzīvības. Darbā – cilvēku dzīvības. Ieskatījos kāda jaunekļa acīs tā, ka mēs abi smaidā uzgavilējām. Jā viņš ir jauns – bet es nevaru iet vairs līdz lai arī esmu tik pat jauna. Viņš bija pavisam neprātīgs.]]

9.10.62.

[[Nostrādāju 3 virsstundas un jūtos samērā labi. Prieks par to – sirds nav taisījusi vairāk ‘trubles’. Sirds – jauna. Nebūtu ticējusi ka vēl man atsaukties var – jaunība. Viņš staigā šodien iekšā ārā – acis pievērās kā no pārāk spožas gaismas no rīta nejauši satiekot manu seju. Jā jā. Un tā līdz vakaram. Kaupmanim iedevu izlasīt Ineses eseju p. Rilki.]]

10.10.62.

[[Man šķiet šodiena nebija nezin cik sekmīga darbā – bet, ko tur var līdzēt. Sabāzt kastītē kartītes, kad tās tur neiet vairs – tas nav mana – stiprā puse. Dzīves īstenības nevar būt. Savādi – nevar būt! Tomēr – tā ir sabiedrības likumu nokauta, viss tā iežogots, katrs solis sāņus – bīstams. Dzīve šaura. Nabadzīga un šaura. Tā kā tagad – maz, pārāk maz arī garīgās barības – neko nevaru iesākt pēc darba. Kaut kā – nav kaut kas pareizi.]]

11.10.62.

[[Vēlējos izdot naudu! Tas ir – tā aizskrēja bez pūlēm. Nopirku 2 skaistas blūzes. Man tās patīk, Inesei patīk – tā tad droši – skaistas. Aiznesu veco Plases kalto pusrubli ar kalniem un sauli – lai apliek kādu rotājumu – nēsāšu kā saktu vai – medali! Pavasaris – vēlais pavasaris! Inese aizbrauca uz Windzoru. Palaidne meitene. Tā gribās spēlēt, ka pirkstos jākož!?!]]

12.10.62.

[[Viņš mocās kaislībā kādu es parasti pazīstu – kad seja gandrīz raustās un skatu nevar pagriezt. Es neko nezinu iesākt. Moriakam taisnība. Varbūt – tā ir laime. Un jāzin – ka tā ir skaistākā daļa. To tikai nevar vārdos pateikt. Jāiet gulēt – atkal! Viss nedarīts. Nedzīvots. Nē – arī skaists!]]

14.10. 62.

[[Inese bij Windzorā. Vienai tomēr nebūt nav nelāga, kad ir kāda pieķeršanās klāt un manas dzejas patīk un es kaut ko daru. Sēdēju brīdi tumsā uz krēsla mājiņas priekšā. Skaistā, skaistā, skaistā dzīve – es teicu tūkstoš reizes. Un tomēr tā nepieder man tā, kā to saukt savu. –]]

15.10.62.

[[Pirmdiena. Ja viņš neienāks un būs prom? es domāju. Bet viņš nav prom. Šinīs dienās ir bijuši brīži, kad man ir jāliek roka pie pieres vai es nesapņoju, vai tā ir īstenība, jeb es neesmu pie pilna prāta. Bet tā ir īstenība. Esmu apmājusi šo zēnu. Viņa vaibsti man šķiet eņģelim līdzīgi, lai gan viņš ir pelēks un ne krāsains un goodenough [?].]]

17.10.62.

[[Ja pa zaļu parku ejot kāds Tev iet pa priekšu (nelaba izteiksme) soļo pirms Tevis un atskatās, jo zina ka Tu esi tuvu – vairāk nevar prasīt pat dzīves climexā!]]

18.10.62.

[[Domāju – paliks virsstund. + viss kam vairāk chanses – bet aizgāja mājās – un tā lai to redzu. Tikai pazaudēju. Vai drīkstu ņemt šo krēslu? – bija saruna no vien un otra.
Dzidra atsūtīja vēstuli! Un birth. pres. Hel. R. powder (body).]]

20.10.62.

[[Viss cauri. Atdots – melnajai! Ko citu varēju darīt. Es viņu arī nebūtu noturējusi – tomēr laikā turot, droši.
Sarma teicis ka mani lino + viss cits – lieliski. Nu tad ir labi. Bet nevaru pagriezt. Mīlestība vēl izsāp.]]

No date

Man ir 55//50, //nē 56 gadi//. Un es vairāk kā 2 nedēļas biju jaunības kalnā. Kā tas varēja notikt, to es nezinu. Bet tā bija īstenība. Tikai – es pati nokāpu lejā. Varbūt vēl neesmu to īsti izdarījusi. Es pati lauzos prom. Jo tas bija pārāk briesmīgi skaisti. Man šķiet beidzot es šo sen un daudzkārt nepareizi lietoto teicienu varu lietot pareizi. Tas bija briesmīgi skaisti. Tas tā varbūt varēja notikt tādēļ ka manī ir dzīva astoņpadsmit gadīgā. Viņa nav it kā saņēmusi savu daļu dzīves, nezinu teikt īsti un īsi, kādēļ. Bet tas laikam tā ir. Un tādēļ viņa nav varējusi pazust mūžībā, viņa dzīvo man līdz. Un ir brīži, kad viņa pēkšņi mani 50 gadīgo, nostumj pie malas un – dzīvo. Dzīvo ne tikai līdz manās domās, izjūtās, kā tas ir gandrīz vienmēr, bet pēkšņi dzīvo manās kustībās, valodā, smieklos, balsī, sejā, acīs. Jo kā citādi tas varētu notikt, ka jauneklis, man ir kauns teikt zēns (viņam ir gadu 20 vai kaut kas tuvu zem vai pāri), tām kas dienu dienā dzīvo darbā starp simts (jaunākām) sievietēm, pēkšņi uzlūkotu mani. Sex varētu teikt. Bet man nav nekāda acīs lecoša seksa. Esmu vienmēr bijusi draudzenes, māsas un mātes tips.

Un labi – ja tas ir sex, tad kā viņš varēja būt pie manis, 56 gadīgās citu jauno pulkā? Un kas ir sex? Labi, te tas ir, kas tas ir.

Biju nostrādājusi oficē apmēram divas nedēļas. Sēdēju savā stūrī ar muguru pret pārējo ofici un garāmgājējiem, kas staigā visādus papīrus pārnēsājot. Biju šīs nedēļās ļoti nogurusi un man sāpēja acis nepieradušas tik cieši vērot skaitļus un burtus. Biju laimīga, ka šad un tad man iedeva kādu gluži mechānisku darbiņu: saplēst zīmogmarku lapas strēmelēs, vai apzīmogot ar kādu vārdu kaudzi svaigu papīru. Reiz kad biju beigusi spiest mazu zīmogu ar mūsu pilsētas vārdu uz biezas papīru lokšņu kaudzes, priekšnieks teica – „Labi. Un atpūšoties no sēdēšanas Jūs pati varat tās aiznest. Nākat, – parādīšu kam.”
Ļoti lielajā oficē, kas atgādina fabriku biju sveša ejām un durvīm. Pāri kādai telpai kur sēdēja 10 mašīnrakstītājas, aiz stikla sienas bija telpa tāpat ar sēdētājiem kas kaut ko rakstīja.
„Lūk, ejiet pie tā jaunā cilvēka, tur pašā stūrī,” mans šefs teica un aizgāja.

Es devos cauri telpai ar mašīnrakstītājām, bet tur uz otru telpu nevienas durvis. Apgriezos un gāju atpakaļ, iegriezos kādās durvīs – bet tā bija atkal cita telpa, ne tā kur man bija jāiet un gandrīz samulsu – jo man pa labi un kreisi un kur es stāvēju bija telpas ar cilvēkiem – bet priekšā dzelzs siena. Es lūkojos uz to – tad sapratu, ka tās ir – durvis. Es iegāju un redzēju ka cauri galdiņu rindām es varu aiziet pie norādītā sēdētāja. Kad tuvojos un sniedzu viņam papīrus – viņš piecēlās, iznāca soli pretī un saņēma papīrus rokās un lūkojās manī. Biju neapzinīgi iedomājusies, ka tas būs citādi: kāds sēdēs, es viņam nolikšu papīrus priekšā uz galda, viņš ar pateicību paņems un lūkosies uz tiem. Mans uzdevums būs nobeigts. Bet te īsu mirkli bija kaut kas nenobeigts – viņš bija pateicies, bet nebija uzmetis acis papīriem.

Atgriežoties lai ietu es ieraudzīju cik vienkārši taisni bija pie viņa atnākt un kā es biju grozījusies no vienas telpas otrā un stāvējusi pie durvīm neredzot ka tās durvis.

Varbūt tā bija astoņpadsmit gadīgā manī kas pēkšņi redzēja manu komismu un viņa iesmējās, impulsīvi un dzīvi: „Es gāju riņķī un apkārt līdz Jūs atradu” – es teicu izskaidrojot smieklus. Paskatījos otrreiz uz viņu jo viņš vēl stāvēja un es gribēju vēl paskatīties viņa sejā, jo pirmo reizi acis tai uzmetot man tā šķita ļoti simpātiska.

Bet es nevarēju uztvert viņa seju, bija tikai acis, milzīgas caurspīdīgas kā akvamarīns un viņa nu it kā izleca pati no sevis un nostājās sev blakus, dubultojās, kā dubultojās kādreiz sveces gaisma kad uz to paskatās. Nē, es tur neko lielu nevarēju izšķirt – kaut kas kalsns, bezkrāsains un milzīgo acu caurspīdīgums visam pāri. Kaut kas vientuļš, savdabīgs, bet to varēja nojaust ne redzēt.
Nu mana redze nav nekāda labā.
Es gāju prom. Tomēr es domāju, ka esmu redzējusi neparasti simpātisku seju.

Vēlāk es to šad tad redzēju nākot pretī pa vienām vai otrām durvīm, mainoties citu vidū, pamirdzot un zūdot. Man vienmēr vēlāk ienāca prātā – cik simpātiska bija šī seja un ka tā reiz būtu jāapskata (es mīlu lūkoties visās sejās, jaunās, vecās, sieviešu, vīriešu un bērnu sejās) bet man nekad nebija laika un es par to nedomāju ilgāk kā to acumirkli, kad tai nogāju garām citu vidū pavērts pret mani. Kādu dienu es pacēlu acis no darba, biju jau pārcelta citā telpā kur cilvēki nāca, gāja, kustējās no galda uz galdu, un citu vidū ieraudzīju viņu ejam garām, vai nākam klāt un raugoties manī. Es uzsmaidīju un ielūkojos viņa acīs. Es pēkšņi vēlējos to pateikt šai sejai un acīm cik viņas ir jaukas. Biju izdalījusi jau daudz skatu un vārdu līdzstrādniecēm, kuru sejas man bija patikušas.

Bet tagad notika citādi. Varbūt tā bija 18 gadīgā kas to teica. Viņa seja atsmaidīja momentā tā, it kā viņa būtu dzīvojusi ilgi tik tam lai atvērtos šai smaidā un mūsu skati izrāvās no pārmērīgi atvērtām acīm un iesitās viens otrā, satvērās cieši un to saskare bija jūtama noteikti, kā ir jūtama roku sasksare vai kā ir jūtama katra ķermeņa saskare – kā vilnis izsitās akmenī, mirkli apstājas un atplūst – un ir bijis kāds piepildījums. Neesmu jutusi ciešāku saskari ar vīrieti, kā šinī mirklī.

Nākošā brīdī viņš noliecās pār manu galdu, pār nokrita tam – varētu teikt, viņš un viņa rokas meklēja manu tuvumu, bet es biju atrāvusies galda malā un sastingusi noraudzījos viņā, viņa plecos un rokās un kā viņš klāja kādu papīra strēmeli pāri maniem izklātiem papīriem lai kaut ko pierakstītu, jo viņš tanī pat laikā runāja ar kādu kas man bija darbojies blakām.

Viņš labi zināja, ka tos papīrus nedrīkst sajaukt, kas bija izklāti man priekšā, bet klāja un klāja pāri, lai es teiktu ko vai justu viņu un to kā viņš laužas pie manis.

Tā bija laime. Laime kuru nevar apjaust, kuru redz, neredzot nekā cita apkārt un kuru tomēr nebauda, pat sirds nesaraujas, viss ir kluss un tukšs un dvēsele ir ārā no ķermeņa satiekot otru.

Mēs bijām mēmi uz pāris dienām. Mēs gājām viens otram garām kā nāve. Es kādreiz mēģināju vārgu smaidu un viņš tikpat vārgi atsmaidīja pretī. Arī cilvēki arvien bija apkārt un tie nogalinātu mani, ja redzētu to, kas notika. Varbūt tas bija jau trešā dienā un es pieņēmu ka tomēr nekas nav bijis, – viņam nekas nav bijis, jo tas būtu neiespējami, tikai man ir bijis jo esmu kopā ar saviem 18 gadiem. Bet tad mēs sastāpamies pie durvīm, kur ienākot parasti cits citu sveicina, es redzēju kā viņa sejā pusē ierāvās smaids un izdzisa, seja krampjaini sarāvās bet acis nenoturējās un iegrima ar skatu manās kas meklēja, lūdza, jautāja. Es nespēju viņa skatam atbildēt ne smaidam, bet es nespēju arī novērst savu skatu – un ar to pietika. Es biju atbildējusi. Pēc brīža viņš atkal ienāca un pāri citu galvām savu darbus kārtojot mūsu acis satikās kā zibens un plaksti reizē noslēdzās putna spārnu ātrumu, šoreiz lai slēptos no citiem. Es zināju ka 18 gadīgā manī ir briesmīgāka, kā viņa bija toreiz, kad dzīvoja. Es biju viņam klāt un viņš bija akls. Es varēju darīt ar viņu ko gribu – viņš bija akls. Viņam bija jābūt aklam. Bet mani mati pakausī tumši vēl, tieši pierē mirdzēja ar palsu sudrabu. Tas nebija iespējams.

Es zināju ka mēs esam divi līdzīgi – viņš, kas nav vēl dzīvojis – viņā bija viņa divdesmitpiec gadīgais, kas vēl nebijis dzīvojis, jo ķermenis vēl bij tik jauns, un es 20 gadīgā, kas nebiju dzīvojusi un biju jau ieslēgta 50 gadīgā ķermenī.
Tas bija briesmīgi.

Telpās viņu satiekot es valdījos, es biju kaut kā kopā – es vecā un jaunā, un jaunā valdīja. Bet izejot uz ielas es jutu savus sirmos matus pierē kā sarus. Es skrēju caur parku pāri ielai prom zemzemes vilcienā. Viņš skrēja dažreiz aiz muguras man, dažreiz atskatoties iepriekš, dažreiz vienā dažreiz otrā pusē ielai.

Un mani sudrabotie mati pierē man bija patikuši, es viņus nebiju nokrāsojusi, kā gandrīz visas sievietes. Man šķita viņas izskatās kā noputējušas, vecas lietas. Nu es zināju, ka tas bija muļķīgi nenokrāsot matus. Es nevarēju to darīt vairs tagad. Lai gan – es droši vien to būtu varējusi darīt, ļoti iespējams ka viņš manus matus nebija redzējis. Arī viņa matu krāsu es labi nezinu vēl tagad.

Jā, tomēr es baidījos tos krāsot un man bija pretīgi tos krāsot. Bet man vajadzēja tos krāsot. Sirmos matus es nespēju pielikt viņa pierei un ja es parkā apstātos caur kuru mēs skrējām no darba un uz darbu, mēs būtu savas galvas sasvieduši kopā, mēs būtu piekrituši viens pie otra, kā pēc gara, mūžu gara skrējiena. Bet es neapstājos.

Bez tam – es biju 18 gadīgā un arī 50 gadīgā, varbūt ka dzīve manī bija tamdēļ kaut ko ierakstījusi, kādu atļauju, kas vēl nav ierakstīta divdesmit gadīgajā. Es viņā atraisītu, viņa jaunajā ķermenī es atļautu dzīvot viņa 30 gadīgam, kas viņš jau bija un tomēr nebija.

Ak nē – tas viss bija briesmīgi. Divas nedēļas mēs redzējāmies dienā, neskaitāmas reizes un neizmainījām ne vārda jo mūsu lūpas bija krampjaini slēgtas. Viņš nespēja vairs runāt par ar citiem kad es biju tuvu. Viņš smēķēja bez apstājas. Viņa seja bija pelēka un acis vairs nelaistījās. Reiz satiekoties durvīs mēs gandrīz iegāzāmies viens otrā, bet es tomēr spēju aizspraukties garām.

Tad, kā tam jābūt, viņam pienāca cita sieviete. Vēl dienā, kad viņa jau bija metusi acis uz to un viņš bija atradis mierinājumu viņas tuvumā, viņš pēc darba skrēja līdz caur parku. Varbūt tad es būtu apstājusies, kad pazaudējums jau klāt, tad metās sagrābt un paturēt, lai dzīvo vai mirst.
Bet drūzma mūs izšķīra un bēgšanas instinkts tomēr bija lielāks.

––––––––

Later addition.

Piezīme. Šķiet šis ir nepilnīgs uzmetums, bet par laimi bez sentimentalitātes, kas parasti man šādos brīžos ņēma pārsvaru. Ofices vietā – factory vai ko citu.
Jānotēlo Ro. – viņš.
Varbūt arī ofices ļaužu kopējā attieksme pret Ro, varbūt pat ka – visi to redzēja kas notiek un gaidīja.

–––––––––––––––––

Sex? Nē. Mūsu ķermeņos dzīvo mūsu gars (nav cita vārda). Viņi dzīvo nešķirami. Ķermenis ir gara kūniņa. Gars nenoveco un nemirst. Tas atveras un tiecas uz otru. Arī tiecās uz savienošanos.
Muļķības – tas bija sex.
Un tomēr – nē. Nē. Nē!
„Varbūt pirms 500 gadiem mēs bijām vīrs un sieva.” (Tā rakstīts šur tur rakstos.)

 ––––––––

Piezīme:

Man ir vēl viens, (varbūt vēl vairāki, nevaru acumirklī atcerēties…) līdzīgs piedzīvojums. Kas mēs bijām tad? Vīrs un sieva pirms 300 gadiem? Varbūt.
Tas arī sākās ar smiekliem. Kas ir smiekli???
Smiekli modina sexu. Visas ielas meitas zviedz. Taisnība. Un tomēr – kas ir smiekli?
Arī suns smaida.

Viņš smaida no prieka par savu saimnieku un dreb tā ka šausmas grābj uz to skatīties, šķiet tas ir mokas būt tā savažotam, tā ieslēgtam savā ķermenī kā suns. Pat bez valodas. Bet – valoda daudz nenozīmē. Valoda ir vairāk ķermeņa kā īsta gara tulce, vairāk jaucēja kā atklājēja. Viss ko mēs viens otram teicām divi nedēļās – bija „Vai es drīkstu ņemt šo krēslu?” Un tas bija tad kad mūsu skrējiens jau bija noslēdzies. Mēs teicām to lai aizejot mūžos vēl dzirdētu viens otra balsi.

Protams esmu aizkustināta – par to, ka izskatos jauna, vai kaut kas tamlīdzīgs, tas ir neticami vēl ar vienu pēc visa lai arī ‘pierādīts’.

Bet viss tas ko te rakstīju ir blēņas. Es tā to jūtu. Tāpēc ka esmu jau ārā no tā, kas viņam sākas.

Viņš juta citādi. Viņš pilns iekāres un vēlēšanos pēc nezināmās dzīves. Es mirklī radīju kādu tēlu, kas viņu sagrāba – es biju vienkārši – sieviete un ar to viņam izteikts viss.

Un tagad viņam ir cita sieviete un viņš ir laimīgs ka to atradis un droši vien būs nelaimīgs no visādām komplication, kas vienmēr izceļas. Bet varbūt viņa ir jaunāka, kā es iedomājos un viņi var turpināt līdz galam. Viņi piestāv viens otram lieliski, kādēļ nē?

Kāda bij mana daļa tur? Kādu es pati esmu piešķīrusi jaunības dienās vienam otram. Pat neuzdrošinājusies un baidījusies – un tas otrs ir bijis tikpat stulbi laimīgs un nevarīgs kā es tagad.
Bez tam – patreiz es apsveru – arī man viņš pilnīgi svešs un lieks un nekas.

Man bērnu nevajag. Tikai tas kas iesitās mūsu acīs tam pēkšņi atzīstoties – tas bija kaut kas, kas man un viņam vajadzīgs. Dzīve tik reti varbūt kādreiz ko nezinu, pilda illūzijas, kas ir tik spēcīgas. Šīs illūzijas ir jau pašas par sevi spēcīgākas kā dzīve, tā tad dzīvei neatliek nekas kā viņas ‘piepildīt’. Vienā mirklī mēs piederējām viens otram un tur nav vairs neko atņemt, ne pielikt. Nieki.
Tur varētu daudz ko pielikt…
… un pēc tam visu atņemt.

Ak – šis mežonīgais nemiers. Tas ir ķermenis. Staigā kā savažots tīģeris. Gars to piemuļķojis. Neatvēlējis tam viņa daļu. Izsalkums, tāds, ka iekšas sažņaudzas. Sex? Ak pasaulīt! Vai cits vārds vairs ko lasa biežāk un kas saprotams mazāk!

Es biju tirgonis, īsti dzimis tirgotājs, kas aprēķināja – nē tik daudz riskēt nevar, vēl jāgaida, jānogaida, varbūt tā prece nav to vērts… Protams – nebija to vērts. Nāktu tādas nomaksas ka varētu matus plēst no galvas. Tagad – gluži kā mūsu music pac 3 – noklausījos 5 dienas (tā var tās mūzikas plates, bet es noklausījos apmēram otru tik) par brīvu. Ne par brīvu! Es maksāju ar sāpēm, tomēr ar sāpēm, kas jānoslāpē ar lielu spēku. Bet kas būtu noticis tad? – Mans vilks un lauva un tīģeris būtu mierīgs, mierīgāks (uz kādu laiciņu) bet kas zin viņš varēja kļūt arī nemierīgāks – un kur viss cits kas kuru katru mirkli varētu sabrukt pār galvu.

Jā jā. Tirgotājs. Neriskēji. Ne zaudēji – bet neieguvi. Un prāto – varbūt par to pašu piemaksu, ko nākas maksāt – varēja vairāk izspiest. Tā tā. Tirgotājs.

Cik labi ir būt dzīvam! Un cik labi ir būt arī kopā ar savu vilku un lāci un tīģeri – ja viņam vēl kāds pamet pa kumosam ēsmas. Bet kad tā tas nebūs vairs un viņš tomēr vēl būs dzīvs! Ārprāts! Iznīcini viņu! Iznīcini to reiz pabarojot! Viņš nosprāgs un tev būs miers!
Un – es gribētu mieru.
Lai viņš dzīvo!
Ak, viņš is izsalcis un man nav miera. Viņš staigā kā lauva un tīģeris.

22.10.62.

[[Šodien bija redzamas Melnās jaunavas sāpes – balta kā papīrs viņa ienāca, ar sastingušu skatu, no āra, kad domāja viņu sauc – un viņš nesauca. Man tas gandarījums. Es trakā piedalos jauno spēlēs un labi ka arī fiasko nav vienai pašai.]]

Melnā no rīta bija skaista un mirdzoša kā rīta blāzma – sarkans džemp. zilas krelles zilas acis, tik lielas kā apakštasītes. Bet – viņa sāka smēķēt. Un tad bija sarkana kā vēzis. Un tad (viņš paskatījās iekšā) viņa izgāja ārā un ienāca – absolūti blata un acis raudzījās sastingušas. Man šķita viņa briesmīgi cieta. Bet varbūt – tā nebija. Tomēr – viņš nav ar viņu apmierināts. Reiz viņai gadījās iet kādu soli pirms viņa – un lai cik maz es skatījos apkārt es tomēr redzēju viņu smaidam un tas bija drīzāk smīns. Tas ir briesmīgi kā viņš trako. Ir atnākusi (no atvaļ. atgr.) skaista, patiesi skaista un ļoti skaista mašīn rakstītāja. Pievakarē viņš atkal ienāca ar cigareti (ar pirmo šodien) un sāka dzīvot ap jauno. Viņš nāca vairāk reizes. Es redzēju Fejas (mazas maigas Fejas, kas ir viņa draudzene vai izbijusi mīlestība un kurai ir vīrs vai boifrends kas to vakaros sagaida) acis, ka tās bezgala rūpēs noraudzījās uz Ro un uz to meiteni, kad viņš tai taisījās klāt…

Reiz viņš piegāja pie Fejas, tā strādāja soļus 3-4 no manis. Man viņš pagrieza muguru (un mēs neesam arī acis pacēluši viens uz otru O.K.). Es dzirdēju ka Feja teica „Don’t go away”. Tas bija tik ļoti ļoti jauki teikts. Un tas izklausījās tik brīnišķīgi. Ja es tā varētu kādam (varbūt šoreiz es domāju viņam) teikt. Bet arī Fejai tur nekas nav labs. Kas tur ir, to es protams, nezinu. Viņi visu laiku strādā kopā ar saviem pap. nes viens otram visu laiku – tas ir viņu jobs. Varbūt viņš ir iemīlējies Fejā – un bezcerīgi. Un Feja viņu mīl, kā brālīti. Ka viņa kaut kā mīl – tas skaidri redzams. Viņa ir maza kā lelle un tiešām jauka. Bet šodien viņa bija ārkārtīgi bāla. Mēs šad tad arī saskatāmies. Bet – tas var neko nenozīmēt. Un tad pašā pievakarē, es strādāju soli no Fejas. Un viņš pienāca. Es pacēlu galvu un nolaidu. Tas ir briesmīgs mēmums, bet tagad es to paciešu ar mieru. (Varbūt tādēļ ka redzu ka Melnā jaunā daiļā holandiete viņam lika smēķēt pāris stundas – es pāris nedēļas.) Jā – un viņš pagrieza man muguru – jo es nesveicināju un nesmaidīju un viņš to nedarīja. Es pavirzījos mazliet nost. Viņš gribēja aiziet. Es sāku strādāt atkal tuvāk Fejai un viņš pienāca vēl un smējās, runāja. Smējās tik skaļi, kā es to pirmo reizi dzirdēju smejamies, un bija arī pavisam kluss brīžam. Un – es jutu siltumu plūstam no viņa un, es nevarēju to nejust – Es to jutu un ļāvu sev just. Un viņš bija kluss un man šķita – viņš to juta. Bet – es neesmu tik silta, kā viņš. Viņš varēja just varbūt tikai manu smaržu. Tad viņš aizgāja. Man bija jāsmaida – neziņā un skumji un Feja to redzēja un nezināja ko tas nozīmē, bet ka ļauna manī nav – to viņai vajadzēja redzēt. Bet kad viņa gāja uz otru galdu – viņa atskatījās un es skatījos uz viņu – un viņai bija tik bezgala nelaimīgas, izbijušās, neziņas pilnas acis. Kas viss tur notiek? Strādāju diezgan ilgi. Īsi pirms beigām gāju rokas mazgāt. Viņš nāca pretī. Otru reizi šodien mēs satikāmies tai vietā un es nogāju abas reizes garām ar nolaistiem plakstiem, kā maska. Kad es iznācu un zīmogoju kartīti – viņš smēķēja pie sienas tanī pat vietā, kur es viņam pagāju garām. Kādēļ viņš negāja iekšā kur Melnā un Feja? Varbūt skaistā m.r. bija ārā. To es neredzēju. Apzīmog. kartīti un galvu nodūrusi metos prom. Durvīs man atgriezās un palaida pa priekšu mūsu šefs. Lai kā tas ir – tas zēns tomēr ir kaut kas īpatns un tas kā viņš salkst ir kaut kas skaists. Varbūt tā ir Feja. Varbūt tā ir tikai – mīlestība, ko viņš gaida un ķer bez prāta. Es negribu atzīties, ka kādu 1 procentu es domāju, ka tā esmu arī es! Vai tas nav muļķīgi. Nu ‘arī’ – es jau biju. Bet?… Es paskatos spogulī uz sevi ar nolaistiem plakstiem un ‘cūku raujamo ģīmi’ – es izskatījos kā veca, skaista mūmija. Tomēr savā ziņā – ļoti skaista. Ar brīnišķīgu pieres un acu veidojumu. Tikai veca, acis tumšas, – rievas gar lūpām. Bet vienmēr gluži tā nav. Bet – kā gan citādi vairs daudz var būt. Es vakar lūdzu Dievu, lai viņš man šodien vēl atļauj kādu cerību – viņš atļāva. Tas ir neprātīgi. Kāda var būt mana cerība? – Ka es varu patikt. Ka manī ir kāds skaistums, kāds dzīvības spēks vēl, kāda vērtība. Nē. Manis viņu vidū nav. Viņi ir visi jaunie. To sakot man nāk tomēr atkal tas prātā – jaunība nepazīst vecumu. Viņai arī vecie ir nemirstīgi, kā viņi paši. Viņi nejūt nāvi sevī, kā mēs to jūtam. Un nejūt tā nāvi citos. Un tomēr – jaunība sargājas no vecā. Ar izņēmumiem. Kas apstiprina likumu.

23.10. 62.

[[Strādāju virsstundas. Vakar R. sāka smēķēt dēļ trešās – jauna skaista meitene! Šodien turpinājās. Man šķiet viņš mani tagad hatij. Es vēroju – kas notiek tas viss. No Dzidras gara vēstule – mašīna čupā! Laime un žēlastība ka pašiem nekas!]]

25.10.62.

[[Neizturēju un – smējos (koķetējot) lai gan neskatoties uz viņu, kad viņš bija iekšā. Womenes – sadrūma. Bet arī viņš uzsmaidīja man tā it kā viņš būtu mans sabiedrotais.]]

Mazā angliete ir viņam rokās. Jau vakar es domāju – (trakas domas) – ka šodien būs kāda maiņa. Ka arī mani kas var skārt. Kas gan! Neprāta iedoma. Bet – bija tā. Rakstīju kastītei burtus VIC ABC P1-2-3-4. Liku klāt lai līmētu – cēlos iet uz galdu pēc līm. Mac. aizgāja – tad es pamanīju viņu tur un sākos atpakaļ. Varbūt viņš to redzēja (varbūt citi) – automātiski apsviedos prom. Vēlāk reiz nejauši viņam ienākot tā skats krita pāri galvām kā agrāk uz mūsu pusi – nedomāju mani. Bet – es tomēr manīju kādu sūrstēšanu šai skatā. Nemiers atkal gruzd. Angliete tur pat lejā pie galda – kādēļ? Un tad viņš reiz tur stāvēja viņas tuvumā bet laikam skatījās visur – es neskatījos. Es runāju ar Ainu – un smējos un koķetēju. Uz velna paraušanu – es biju čārming nevis kā tās giglīgās govis. Man liekas ka vecenes palika trakas. Vēlāk redzēju Mrs. Bar//Mayas (vai kā to sauc) dusmīgo skatu – uch!!!

Bet nākot no pusdienām otrā telpā viņš gadījās pretī – un tas trakais palaidnis man uzsmaidīja tā, it kā es būtu kāds līdzdalībnieks viņa trakajās spēlēs. Es tikko novaldīju smieklus un nocirtu plakstus lejā! Viņš ir kaut kas neparasts – tas viss. Viņš ir ārkārtīgi traks puika. Un viņš ir medībās pēc tā, kā nekur nav! Ja viņu nenomierina mazā angliete – un nezin vai viņa to varēs – tad viņš skrien pēc tā, pēc kā miljoniem traku mākslinieku ir skrējuši – pēc vairāk, nekā dzīvē ir. Pēc pārmērīga thrill, ko ķermenī otrs ķermenis nevar apmierināt. Ja holandiete viņu neapmierināja – skaidris ka fiziskais viņu neapmierina. Protams – viņš varbūt ir tik gudrs, ka ar tādu sievieti kas tūlīt karas kaklā un grib tur palikt – viņš nedrīkst ielaisties – tā ir šī dačene. Un otrs – maigais, karstais, siltais vidžu vidžu čirks bērns – angliete, kas plekstēs un giglīs bez stājas un ar lielu eagernis piedāvās goodnight kiss – jā ar to viņš arī lielu neko nevar iesākt. Viņā deg briesmu uguns. Viņam būtu jāiet prom no turienes un jāliek enerģija kādā izglīt. iegūšanā. Un tad viņš kļūs monsters. Sesks jau viņš ir. Man bail rītu ierasties pie vecenēm. Dažas būs niknas. Un es gribētu uzvilkt melno kleitu ar krellēm – tas ir taisni tā, kā viņas visas iet – bet man tas būs too sexy!!!!

Mans neprāts ir pāri (pa pusei) es zinu un redzu – ka pat viņam nav iespējams satvert to, pēc kā viņš beidzās nost – kur nu vēl man.
Tik illūzija un mūžīga medības skriešana.

26.10.61

[[Vakar virsstundās bijusi kāda siev. kauja vai kas – abas, sevišķi melnā – pārraudājusies un pārskaitusies tā – ka izskatījās kā briesmīga varde. Viņš skrēja pie abām visu labot un laikam taču – meklēja mani.
Mc. stāvēja ik reiz man tuvu kad viņš ienāca!!!]]

27.10.62.

[[Diena labā diena jaukā 
Diena Dieva rokas dotā
Pasaule kā rasas lāse
Ieķērusies iešūpojas zirnekļu tīklā.]]

Piektdien viņš bieži nāca iekšā runāja ar abām. Kas bija noticis ceturtd. virsstundās to nezinu – bet kaut kas trakāks tas bija bijis – Melnā bija pārskaitusies jeb pārmocīta un izskatījās tik briesmīga, ka bail būtu to satikt vienam ceļā. Viņa ir kļuvusi galīgi vāja. Mazā sarka un nu bālēja – ka viņš runā – tā krikšķināja savu smieklu un smīdīja apkārt – vai viņa uzvarēs? Viņš ieskrēja otrās istabas galdu rindās, apsviedās un nāca atpakaļ, kad biju pie Mollijas. Viņš neskatījās lejā kur aiz viņiem bija angliete, viņš skatījās manī, bet lai cik gaiši es iemirdzējos – es nepaskatījos viņā –

Tā bija kļūda – man vajadzēja to atalgot. Bet mīlestība nekad nemirst no bada. Es nu zinu. Man tā kā tā nav cita ar ko šo mīlestību uzturēt kā bads – tikai bads. Viņš tomēr brīnišķīgs, šis zēns kas svārstās starp krist un kāpt!

Varbūt viņš kāps. Grūt strādāt jo domāju par viņu. Nezinu īsti ko domāju. Ne mīlas sapņus. Ne plānus kas būs – tikai to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir un ka esmu spējusi radīt illūziju jakā ar pamazām biksēm un biezo pullover, kādu ir pilnas ielas, pilni vilcieni – jo tas ir šo dienas zēns.

Bail rītu doties uz darbu. Citas sievietes tur tagad cieta – vai es savu kārtu jau izcietu? Vai samaksāju par to lielo piedzīvojumu iekļūt jauno rotaļā. Varbūt.

Nezinu kā izstaigāt tur? Smagi būs atgriezties īstenībā. Neiespējami turēties gaisos. Rakstu to stāstā. Traka viela un es nevaru to pārmīcīt kārtīgi, tik īsā laikā. Bet man liekas, ka es neko vairs nevaru pārmīcīt kā gribu, lai arī pie kādas vielas ķeros, es jūtu slābumu savā izteiksmē un formā. Varbūt tikai lielāka paškritika.
O.K. amigos – back to the hills!

28.10.62.

[[O.K. amigos – back to the hills!
Rakstīju riskantu stāstu par pēd. piedzīvojumu. Tūkstošiem tur būtu tomēr līdzdalība – bet vai es varu laist savu runu vaļā?!]]

29.10.62.

[[Viņš bija pati rātnība – Fejai nokrita kartītes – es nedrīkstēju pieliekties palīdzēt jo viņš tur bij – un viņš nedrīkstēja. Bet vēlāk dūmu mutulī viņš sāka savu spēli. Būs jāatkāpjas.]]

30.10.62.

[[3 virsstundas – nogurums. Inesei 1 orālais. Nav vēl mājā. Rob. Elegants un ātrs un traks rotaļājas ar Feju – lai kam tā ir māsa. Kas šodien viņam bij – kas to lai zina.
Vēst. no Freimaņa. Slavē Mīl. Pastai.]]

Viņš ir briesmīgs. Saprotu ka nabaga holandiete ir pusdzīva tikai. Viņa cieš patiesi pārāk. Žēl metās. Mazajai anglietei laikam iet labāk. Un viņa bij sagatavota, ka Rob. ir blēdis. Šodien viņš bij smārti ģērbies viņš gāja kā vējš, bet es netiku viņa acis sastapusi, es slēpos un varbūt viņš neskatījās – bet tur aiz muguras viņš bija. Sarkan matainā Šerlija sāka sarkt – varbūt metīsies uz to!

Bet šodien man laikam vēl bij izredzes. Es gāju pie Mrs. Barr – pieteikties uz ‘tēju’. Viņš bij pie galda – tūlīt aizgāja uz Feju (lai varētu būt ceļā), kad es gāju atpakaļ – viņš gāja atpakaļ – viņš lūrēja ar vienu aci uz Barras rakstu – kas tur bijusi par lietu? Brīdi viņš vakarā strādāja mūsu telpā – tad viņa seja ir – too sweet! Kaut kas pārāk charmings var būt pār viņa vaibstiem kā gaisma – viņa seja nemaz nav tik jauka, tikai kaut kas tai pāri. Viņš ir pilnīgi neatvairāms un pie tā viņš droši vien ir pieradis! Vajaga būt ļoti garlaicīgi ja katru meiteni var tūlīt dabūt uz kuru paskatās!

Varbūt viņš atgriezās pie mazās anglietes – kas to zina, kas viņam aiz ādas. Kaut es rītā spētu izturēties ‘savam vecumam piemēroti’ droši. Ak! Es mūžīgā 18 gadīgā.

Kas tādu laimi man devis
Kas mūžam sāp?
Ar dzeltenu pureņu ziediem
Pāri dienām saule kāp.

31.10.62.

[[Nebiju darbā. Biju nogurusi, saaukstējusies – paliku mājās – mazliet strādāju ar vecenes stāstu – spēks viņā ir – bet nevaru atrisināt kam tur beigās jāiznāk? –]]

Vai jaunas acis ar’ pārskatās?
Redz skaitļus nepareizi?
Kam gan tad var uzticēties?
Ja tikai pārkaļķošanās ir tā, kas
Radījusi ir likumus?
Kā nītīs sasējusi,
Ne sprukt, ne izraisīties –
Kaulaini pirksti uzlasa ik atrisušu diegu
Kas griezdamies zelta gredzenos
Bij bēdzis uz savu roku
No pelēkā maisu audekla
Kur nav ne laimes ne moku.
Tu sviedi ar saules kamolu –
Izjaukt šo pelēko//sīko rakstu!    (Sarmam)
Un ieaust saules un varvīksnas!
Slēpies un bēdzi, aizgriezies,
Arī Tavs jaunais spēks par mazu
Kaulaini pirksti uzlasa
Ik brīvā risušu diegu.