Novembris 1962 (Ķikure/Kikure)

1.11.62.

[[Nekādas sagaidīšanas nebija – bet – kas viņu dīda, kas to lai zina. Šodien viņš sakoda jauno giglītāju (Šerlija nokrāsoja nagus un gaida savu kārtu, bet vēl nav pamanīta, kad viņa dom. to notiekam – es biju tā…) un beidzot viņš sēdēja ar anglieti. Māsas acis rūpēs. Cik skaisti mežonīgs var būt tāds zēns – neticami!!]]

2.11.62.

[[Vēl arvienu turpin. spēle un ar traku vilni – uzskrien uz klints – es lūztu, viņš gribētu glābt, be nav atļaujas – viņš nebēdā pat ka citi redz viņa lūdzošo skatu – bet – viss pagalam! Viņš tiklīja giglīti under the chin!!! Strādāju ar McIntosh un tas bij flattering un patīkami.]]

Viņš no rīta gāja pa ielu iepriekš. Es uzbraucu reizē ar Dačeni, kas man labrītu gandrīz neatņēma. Kad mēs zīmog. kartes – viņš izlīda. Nogāja garām, kaut ko tīšu prātu ‘stemplēja’ un atgriezās lai mūs – (kuru?) satiktu. Es gāju pirmā un šoreiz raudzījos viņā – viņš paskatījās sarāva vienu aci – tā bija šausmīga grimase lai arī cik impulsīva un ātra un tikko pamanāma. Viņš aizgāja garām. Nepaskatījos kad viņa ienāca – varbūt tomēr ne tūlīt. Viņas dēļ viņam nebija kādi līkumi jāmet viņš tur varēja būt tieši. Bet – lai piķis to visu nē lai nerauj – tas smējiens laikam bij vēl ar ‘torču man’ – bet cik tur tās torčas. Tūlīt drīz starp citiem viņš bij iekšā un viņa skats klīda pāri pavisam nobijies un maigs. Tas bija tā. Bet es biju pārāk apvainota. Droši gan ir tas – ka viņš apgriežoties nevarēja uzminēt kura no mums nāks pirmā un tā viņš nevarēja izdomāt manis apvainošanu, ko viņš izdarīja. Un ka viņš to izdarīja – tas tikpat vienkārši kā es – nesveicināju, lai gan sen esmu gribējusi izdarīt šo visvienkāršāko pieklājību – ko es katram vienam citam būtu darījusi – bet ar viņu – viss ir tikai trakums. Nedrīksti skatīties nekad – un kad reiz paskaties viss notiek citādi. Tā tas droši vien bija arī ar viņu. Man nevajadzēja to ņemt tik nopietni – bet es arī citādi gandrīz nevaru. Dačene palika pret mani tik laba – jo es arī nu esmu nogāzta no pjedestāla! Un viņa cerēja vakarā lielas lietas – un tās droši vien nepiepildījās. Bet viņa bij nomazgājusies un apvilkusi pieklājīgu kostīmu un izskatījās smārta un skaista (gandrīz nu kā to ņem – visumā viņa ir viena čupa…!)

Un tad – es strādāju ar McIntoshu un biju priecīga par to. Man patīk ar viņu strādāt – un prieks, ka viņa grib ar mani strādāt – tā tad esmu tomēr kritusi viņas acīs ar darbu un personību. Jā – R. skraidīja pie mašīnr. gigliņas un anglietes un nenāca uz Feju. Mēs ar Mc.Toshu gājām pusdienās (jā pirms viņš vēl daudz reiz bij iekšā, reiz pie galda smēķēja – es ne reizi neskat. un viņš droši vien arī ne vairāk, kā ar tādu vispāri pārslīd. skatu kā no rīta) viņš runājās ar anglieti. Man bij jāiet tieši garām un viņš šoreiz ar skatu ‘crowlija’ – bet es ‘cūku kaujamo ģīmi’, kam vajadzēja gan izskatīties šausmīgam, bet cita nekā nevarēju – nogāju garām. Mc Int. Atskatījās pie durvīm uz mani – jo labi redzēja viņa skatu. Tad – es drīzāk atgriezos varbūt kā gaidīts (gribēju plates pirkt) un ienācu kad viņš ķiķinājās (vārda pilnā nozīmē) ar gigliņu. Viņš satrūkās – bet es nepaskatījos uz viņiem. Es noliku savu kafiju. Skapja durvis gan nežēlīgi tālu atskrēja vaļā un ciet! … Tad aizgāju uz savu vietu. Izņēmu kab. lak. un maciņu un gāju ārā (uz plat.). Kā es tur, viņš pagriezās iešanai – viņš skatījās manī, es nepaspēros sāņš – es gāju pa durvīm un taisīju tās ciet un viņš jau bija aiz tām – es mazliet tās pavēru atpakaļ – varbūt vajadzēja vairāk lai spēlētu pieklājības augstumus – bet es mazliet nevīžības arī tur ieliku un tomēr – es mazliet stūmu tās atpakaļ tikai – viņas jau neklausīja tik vārgam rokas spiedienam. Viņš iznāca aiz manis – es aizgāju uz durvīm lejā – protams neatskatījusies.

Viņš tomēr gribēja nolūgties – visu laiku no paša rīta. Vai citādi viņš skrietu man tūlīt pakaļ! Ja nu viņš visu laiku tur bij runājis.

Ak – tas viss ir tomēr interesanti. Bet tas kā meitenes uz viņu krīt – tas ir vēl ineresantāk. Vakar es redzēju pirmo skatu ko viņš uzsvieda giglītei – un kad viņš bija prom – viņa aizmirsa darbu – nolaida galviņu rokās, kā puķe saulē! Ak Kungs Dievs, kā katra gaida laimes un cik viņš ātri tās pļauj! Un šodien viņš drīkst viņai – pakasīt zem zoda! Lai gan turpat acu priekšā viņš visu laiku trako ar anglieti. Bet – galu galā – ja es atceros tos laikus akadēmijā – vai tas ko nozīmēja runāt tur smieties ar vienu un otru un trešu! Tas tikai varbūt bija – ar ko nevarēja parunāt!

Vakarpusē viņš reizi, tikai reizi – ienāca pie Fejas (Mc Int. atskatījās uz viņu) un samērā mierīgi gāja arī ar gigl. un anglieti. Pašā vakarā kad stāv rindā pirmo reizi viņa tur nebija. Es teicu sev – viņš ir vienkārši – stinkers. Un tagad es atkal domāju – viņš ir nelaimīgs, ne nelaimīgs, bet bezgala nemiera tramdīts un no šī nemiera varētu radīt lielas lietas. Viņam būtu jāraksta. Es domāju to pašu ko par sevi! Viņam tas viss būtu jāiesviež vārdos ko viņš dzīvo un trako un tas būtu ko vērts, jo viņš ir bezgala ātrs – un no tā es spriežu – viņam ir ‘brains’! Un – tad jau viss ko vajag. Bet – kas man par daļu?

Bet – vai man nevar būt daļa – ja es redzu vispievilcīgāko bērnu manā acu priekšā – aizejam bojā! Vai tas nav mans pienākums – ja vien kas manos spēkos stāv – mēģināt viņam palīdzēt! Kaut vismazāko nieku! Vai viņa māsas acis nekrīt ārā no bēdām un bailēm un mīlestības uz viņu skatoties. Viņa staigā caurspīdīga kā lapa. Viņai ir visjaunākā balss, dažreiz kad viņa ar mani ir runājusi.
Man ir kas jāmēģina – ja vēl es ko varētu darīt. Ja viņš vēl mani mazliet uzklausītu.

4. nov.

Nieki. Tu runā savā labā. Tik mirkli vēl turēt viņa uzmanību sev, viņa gaismu pāri viņa sejai ko tur ir pārklājusi kaislība un kas Tev patreiz ir visskaistākā vēlēšanās – to redzēt. Kā tanī vakarā – virsstundās, kad viņš strādāja pie tā paša galda – Tu vairs nevarēji atkal sevi valdīt – un šad tad Tavs skats aizšāvās tur un Tev bij jāiet pie papīriem.

Bet gaisma pār viņa seju bija – neizsakāma. Kūstoša. Viņš ir briesmīgs ar to – necilvēcīgi daiļš. Bet ne vienmēr viņš tāds ir.

Tikko es te gribēju teikt, ka kaislība ir kā daudzas citas slimības – un sāpes sagrābj lēkmēm. Ir miera brīži, liekas – viss ir pāri. Nekas vairs nav bīstams. Un pēkšņi – tā sagrābj ka krampji – mēs pielīstam smagi no iekāres, no ilgām, no apbrīnas – inde mūsos atkal darbojas. Es domāju pāri – pāri – bet miera vēl nebūs to satiekot. Miera nebūs. Un kā to izbeigt?

5(4). 11. 62.

[[Svētdiena. Pirmais pērkons bij dzirdams – bet lietus maz. Imants atveda rozes. Dzidrai rīt pirm. eksāmens. Es uzzīmēju izgriezu grāmatai vāku – ja labāku nevarēšu – likšu to pašu. Ar tik vien darba – es nespēju pārkāpt reālisma robežas. Jūtos drošāka rīt darbā ierasties. Stāstu ar pabeidzu – bet beigas pašķidras.]]

5. nov.

Zināju, vai cerēju tikai, ka viņš kaut ko darīs, lai izrādītu nožēlu un parādītu sevi citā gaismā. Tā arī bija. Visu rītu, līdz pusd. laikam viņš – neienāca! Melnā jau sāka smēķēt. Citas meitenes redzami ilgojās un gāja ārā. Feja – lūkojās man acīs ar kādu redzamu jautājumu – vai es tā esmu, kas kaut ko taisa. Es viņai mierīgi atskatījos pretī.

Tad, kad gāju pusdienā, kad visi atstāja darbu – viņš stāvēja ceļā, runājās ar kādu zēnu kas sēdēja kur ir mašīnrakstīt. garais galds. Viņš stāvēja un iesāņi lūkojās ceļā. Un kad es gāju – viņš neraustījās un neaizgriezās viņš nepaskatījās – bet viņa skats pazemīgs un maigs un tt. raudzījās iesāņš, pus nolaistiem plakstiem man pretī. Dievišķa aina! Es apbrīnoju to no visas sirds un pāris reizes ejot mazliet pacēlu skatu līdz viņa acīm. Nekādu labrītu ne helo es nevarēju teikt. Tas būtu par reālu šai pārromantiskai gaisotnei. Pēcpusdienā viņš ienāca līdz Fejai – kluss un aizejot apgriezās un pastāvēja brīdi pie Charl. galda telpas iekšpusē – līdz es mazliet pagriezu galvu un to redzēju.

Vēlāk viņam bij jānolūdzas citas meitenes jo viņš tās bij sāpinājis žēlodams un nolūgdams mani. Bet viņš bija mērens tur! Ak – viņš ir dzimis donžuāns un praktizē to katru acumirkli. Varbūt Kazanova vai kas. Trakākais ir – ka viņam neviena nespēj pretoties – mēs visas giglijam no laimes, kad viņš parādās. Mazā giglīte taisni kvēloja ar vaigiem un acīm – pilnīgi transā, kad viņš bija parunājis.

Un es arī ieskrēju helo kliegdama un smiedama, kad biju nogājusi viņam garām – Es nevarēju novaldīt to, tas izlauzās no manis kā gaviles bez manas gribas – tur stāvēja Feja un Vilson kdze. Nu Vilson kdz. ir mazliet pieradusi ka es ar viņu tā smaidos, bet Feja jau gan varēja uzminēt.

Un Barry stāvēja pretī un redzēja varbūt ka es viņam mēģināju uzsmaidīt ienākot, kad tas runāja ar anglieti. Viņš par laimi neskatījās. Tas ir traki! Kad gāju mājas – skaidri redzams, viņš iznāca no vīr. rest room uz mūsu telpu pusi, kā pamanīja mani – palika turpat. Mēs stāvējām rindā – viņš tur gaidīja. Man priekšā bij Šerlija un Feja. Feja atkal manu laimīgo seju vēroja. Viņš aizsmēķēja, kad mēs iegriezāmies ar sejām pret viņu. Es neskatījos – es tomēr neskatījos. Es pavērsu seju uz to pusi – bet skats nebija mērķēts un nesatika – Vilson Garrija otrā pusē – viņa jau otru vakaru stāv tur kā novērotājas pozā.

Tikko es biju apzīmog. kartīti un gatava šauties prom, viņš metās uz logu starp galdiem – apcirtās un raudzījās šurp – bet arī ar nefiksētu skatu un es tāpat raudzījos tur. Tad viņš apsēdās tur pie kādas darbinieces – Tas ir neprātīgi. Šerlija droši vien skatījās ka briesmas – viņa ir skārta no vienas reizes un meklē izdevību parādīties. Varbūt – Bet Šerlijas dēļ viņš rīkotos citādi.
Kas viņam ir aiz ādas ar mani – to es nezinu.

Piektdien viņš darīja vairāk kā var prasīt – pameta giglīti un tūlīt sekoja man, kad gāju garām – viņš riskēja ar visu. Tā tad viņam rūpēja ko es domāju, arī par to, kā viņš trako. Un šodien neienākt visu rītu – tas bij uzkrītoši. Un gaidot tur ar šo lūdzošo skatu – viņš ir ārkārtīgs aktieris, viņš spēlē visu no visas tiesas.

Ko viņš redz manī – to es gribētu redzēt? Varbūt tas nebūtu nemaz tik jauki. Kas zina. Bet šī smēķēšana un pat pazemošanās – Es esmu gluži apmāta. Šodien atkal.
Zinu ka jāizbeidz – bet kā?
Dzīva nekā nevar aprakt.

6.11.62.

[[Ieņēmu vienu Ineses tableti lai cienīgi noturētos ka tas zēns trakos vai ko nu darīs manā priekšā – bij O.K. strād. ar McInt. kdzi – mēs laikam abas jūtamies strādājot kopā ļoti pievilktas viena otrai – tieši relaxing. Es neiztaisīju ne vienu vienīgu kļūdu skaitļos – varbūt tablete. Vēlāk Barry nezin vai nenoķēra manu smaidu – bet savaldījos! Rob. ir terrific. Skaisti ir izjust to – kā zobu sāpes tik īstu!]]

7. 11. 62.

Šodiena man ir jau nesaprotama. Vakar viņa nebija darbā. Bija – gara diena. Lai kā es negribu to atzīt – viņš ir tur manas dienas gaišums. Tas ir traki domāt, ka viņš liek pēc sevis ilgoties veselam sieviešu baram. Viņš – nebeidz tiekties uz manu pusi. Un šķiet ka tas ir kas stiprāks nekā tas ko viņš dod citām. Šorīt jutu ka viņš ienāca – redzēju. Bet viņš nekur neskatoties piesteidzās pie Ch. Ārā ejot viņš pārlaida skatu visam – apstājās uz mani (neskatījos, visu laiku nē, tik jutu pēc viņa kustības to) viņš apgriezās un runāja ar Feju lielo lai brīdi būt iekšā un redzētu vai novērotu. Man bija jāiet un es piegāju uz 6 nodaļu, protams strādāju nepagriežoties. Ārā ejot viņš tāpat ‘zināja’ kur esmu. Tas bij tik dīvaini – just to, ka viņš apstājas pie manis ar visas ienākšanas mērķi.

Reiz viņš ienesa kaut ko un nāca nolikt uz m. Fej pusi, tad uz mana galda pusi – bet viņš neskatījās – es skatījos un šoreiz es skatījos kā traka – droši vien kāda to redzēja, bet manā skatā nebija nekā – tikai droša, fixēta noskatīšanās. Viņa seja bija vienkārša šoreiz, it kā nesagatavota un nevarīga. Viņš protams juta manu skatu.

Pusdienā viņš ienāca un runāja ar māsu un holl. un palika pie galda (mūsu pret vidu) runājot ar tām – un negāja prom. Man bija turpat netālu jāzvejo manas kurpes un jāpārauj – un es gandrīz nogāzos, tomēr noturējos! Uzrāvu kurpes un gāju garām – un tad viņš metās iet man pa priekšu. Es gāju soli aiz viņa – varbūt viņa idea bija – attaisīt man durvis un tur rast iespēju cilvēciskai tuvībai, bet es kā jau nekad – neatkāpjos no tā kas jādara – piegriezos pie skapjiem paņemt kafiju un tad izgāju. Viņš jau nāca atpakaļ no sava gala! Bet kāda sieviete bija man priekšā – un aiz tās es aizslēpos.

Pēcpusdienā viņš bija pie Fejas un runāja un smējās savus tagad jau vairāk kārt dzirdētos satraukuma pilnos smieklus. Gertrūdi sakām: „Ro. uzlieciet man šo kasti tur augšā.” Un viņš nāca uz mani, es nepagriezos pārāk agri, jo kāda vella man bij zināt un dzirdēt kas tur notiek – lai gan es dzirdēju. Tad pagriezos un viņš strauji nāca klāt „excuse me” viņam bija kaste jāliek pašā augšā no kurienes to Garais Ch. bij noņēmis. Tas ir ļoti augstu – viņam bij jāpieiet galdam pavisam klāt lai to izdarītu, es atrāvos gan, bet man bij jāspraucas gar Betijas krēslu un es pieskāros nedaudz viņa mugurai. Viņš laikam īsti nevarēja aizsniegt un to traucēja man uz galda izvilktā kaste – viņš to strauji paspēra ar celi, brīdī kad es to ar savu roku arī palīdzēju novākt. Viņa spēriens tomēr kā nākas trāpīja tikai kasti –

Un tas bij tik straujš un nežēlīgi briesmīgi skaists, kāda ir tikai vingra savaldīta ķermeņa kustība – ka tas mani atstāja bez elpas. Viņš bija pati briesmīgā jaunība, elegance, spēks, straujums – Tad es domāju O, Gertrūde, ja Tu sūti viņu pie manis lai par vienu vai otru no mums, vai par abiem, smietos – tad mēs par Tevi varam smieties Tevi nemaz neredzot un visu to ofices baru nemaz neredzot – jo mums pieder kaislība. Brīnišķīgais spēks. Un mēs pēkšņi varam nevaldīt Jums par mieru un patikšanu – kā mēs to darām! Es veselu brīdi domāju – ja Tu esi tik skaists un ja tas ir manis dēļ – uzspļaut uz visu citu.

Biju nogrimusi tādās pārdomās un strādāju – kad es nedomājot lēni, bet noteikti pacēlu galvu un pāri visai telpai satiku viņa skatu no Ch. galda. Protams – es skatījos īsi, bet noteikti un apliecinot – tad aizgriezu tūlīt mazliet nevaldot sāpīgu grimasi – jo tomēr, tomēr.

Savādākais bija tas, ka es jutu viņa skatu, neapzinīgi, bet savādi silti un droši un noteikti es jutu to, kas lika man paskatīties. Tas bija brīnišķīgi.

Vēlāk viņš skrēja vēl iekšā, runāja ar anglieti. Un tad Mc Intoša teica Peggijai „Nezin ko tas puika te nāk? Viņš svētdien bij Manlejā ar savu girlfriendi.” – Es to dzirdēju. Un iespējams ka man tas bij teikts. O, vēh! Un ja es neklausītu Jūsu vēlēšanās, vecenītes un ņemtu to, kas ir mans! Strauja, nežēlīga, kaislība kas plosās arī viņā, vispirms un visaktīvāk viņā! Ja nu es ņemtu to! Ak, es gļēvā!

Nevienam tas nebija jāredz – tā tas bij jānostrādā. Tagad – visi to zina. Tas puika jau arī nevaldās. Tagad mums vajadzētu nospēlēt ‘beigtus’ kādu laiku – un tad aiziet savu ceļu. Bet, kā to izdarīt! Viņš jau to dara ik dienas koķetēdams ar visām un jaukdams pēdas un es arī biju klusa, tikai nāca tur vidū visādas nesaprašanas. Labi – tagad es būšu absolūti beigta iekšā telpā un rīkošos kaut kur citur! Kādēļ nē? Bet Feja. Viņa turējās manā tuvumā klusa un silta un maza – viņa bija atkal ļoti norūpējusies. Viņa tad ir tik ārkārtīgi mīļa. Es gandrīz jau sāku runāt par visu ar viņu. Par to cik Ro ir neparasts un ka viņam būtu jābūt kur citur un jārada no sevis kas. Es to runāšu. No Fejas mēs nenoslēpsimies tā kā tā. Feja jūt viņus un zina. Un ja viņa bija laba ar mani un itkā pievilkta man – tad spēks ir manā pusē. Protams viņa domā, ka tas ir viņas brālīti pazudinošs spēks. Bet vai tas tā ir? Tā tas nevar būt. Reiz jau viņam ar sievieti jāiepazīstas. Vai es tā nevarētu būt? Laikam nē. Vai viņš tiešām neredz manu vecumu, to es nespēju saprast. Varbūt arī viņš nekad nav mani tuvu redzējis. Bet ir – liftā mēs stāvējām blakām. Un kad viņu vēl nepazinu viņš staigāja un novēroja mani. Bet – Nekāda bet. Kons. Miķelsonei ir vesels romāns tieši par to. Viņas sieviete gan ir skaistāka – bet tas ir relatīvs jēdziens un romānā jābūt skaistākai. Bet kustības – vai es nekustos vēl O.K.? Kad es noskatos no rītiem kā jaunā Šerlija lāčo man pa priekšu uz darbu – tad ir jāvaimanā! Skaista figūriņa, kājas un viss. Iet kā kroplis uz augstajiem papēžiem, rokas gar sāniem vicinādama, kājas vilkdama, O, vēh! Angliete lēkā kā zvirbulis. Arī valoda viņai pretīga. Acis gan skaistas un seja un mati. Holandiete – šķiet auksta kā varde ja pieskārtos, iet taisni komiski, lai gan vakardienas kleitā viņai izskatījās ļoti skaista figūra. Šodienas kleita, kupla viegla, viņas augumam nepiestāvēja, sejai gan. Bet viņas seja ir glazēts skaistums – kas ir galīgi nepievilcīgs. Mazā giglīte, kas citādi man izskatījās prātīgāka meitene, tagad no viņa aizrauta izskatās pavisam pēc idiotītes – giglij un giglij – tas angļu vārds ir tam pareizs, minkšķina kā stulbenītis. Bet tas zēns ir kā jauns ērzelis, visas viņa kustības ir pilnas uguns un elegances kad kaislība to sagrābj, viņš ir kā loks, kas savilkts bultas izšaut, viņā ir spēks, kas prasa pretspēka. Kaut nebūtu tik vēls.

Kaut nebūtu tik vēls
Šai spēlei pretī stātos
Kaut nebūtu, tik vēls.
Kas vēls vai agris to zin viņa skats
Ko baidies, pretī izej
Katru dienu kāds kroplis
Krusto Tavu ceļu
Kā zīme lai Tu nezaimotu
Pār laikiem izstiepies
Kā varavīksna
No visas dzīves spēku sevī nes
Nu pavēli un klausīt liec!
Ko gribi, ņem, ko ne
Met prom bez žēlu.

P.S. Charlis ar Feju arī gandrīz iekrita viens otra rokās šodien – ak šie dejas un grācijas un šūpošanās pilnie pāris soļi, vienam pret otru!
Don’t tell me! Es zinu ļoti labi! Un melnace no otras istabas vakar laipni mani uzskatīja jo es lieku mierā viņas. H. Kaup. Sākumā viņa bija briesmās! He he!

7(8?). 11. 62.

Virsstundas. Nogurums. No Dachenes nelaipnas acis, kas nozīmē, ka viņš pieder vairāk man kā viņai. No citām sievām it kā cieņa (Feja atnesa man krēslu, kad biju nejauši paņēmusi viņu krēslu) – Tas nozīmē, ka viņas redz, ka es padodos. O.K. bet taisni tagad – es vistuvāk biju tam – nepadoties! Un savādi – vakar viņa tuvums izsita tikai tīru kaislības vilni un šodien, es pirmo reizi jūtu, ka viņš ir iegājis sirdī. Es spēlēju līdz šim un mani viņš ārkārtīgi valdzināja – bet tas tomēr norisa it kā ārpus manis. Bet šodien – es jūtu ka esmu viņa neatlaidībai padevusies un maigums ir radies. Tas ir bīstami. Šodien ne vienu vienīgu reizi uz viņu nepaskatījos kad viņš nāca pie Fejas. Bet ārā – es ātri (kā parasti) nācu no pusdienām, viņš pār krēslu noliecies runāja ar mazo puiku – tad atstiepās lai ietu uz savu telpu, tai brīdī ieraudzīja mani, gandrīz jau biju garām – bet cik ātri viņa seja pielija maiguma un smaida un atliecās redzēt mani. Tas bija brīnum labi. Nekā cita visu dienu no manis viņš nesaņēma tikai to – ka biju jaunā kostīmā un ar rotām (sievas teica ka ļoti skaisti – Ilsuma, Grinberga, Ilina, ēdamistabā arī vecenes uz mani noskatījās –)

Tā tad – viņš lai dzīvo no tā, no kā viņš man lika dzīvot. Tas ir neprātīgi viss – bet liekas – pat Feja un varbūt citas sāk šo lietu pieņemt kā faktu, kā kaut ko, kas jārespektē. Tas ir jauki.

Kopš viņš cīnījās lai man izlūgtu piedošanu par to grimasi – es nevaru par viņu nedomāt labi. Līdz tam laikam es pielaidu domu dažreiz – ka viņš ir tikai sesks. Bet – viņš nav. Viņš ir šausmīgi neprātīgs. Neticami – ka viņš ir izvēlējies mani. Varbūt tas tā nav. Varbūt ir tā, ka katra domā to – un tas nu patiesi tā ir, ka domā. Tikai Dačene nojauš, ka viņa nav drošā pozīcijā. Vakarā viņa nekur vairs nebija – viņš ienāca pirms promiešanas laika, runāja ar Dač. Un pazuda. Es pazudu vakar. Bet nākot mājā man gribējās – kaut viņš nāktu kā viņš skrēja pirmās 2 nedēļas. Tomēr – varbūt nelabākais punkts ir pāri un tā kā daudzreiz jau velti viņš pūlējies – varbūt samierinās.
Que sera, sera –––––––––––––-

Kal dzelzi, kamēr karsta. Bet es jau visu laiku nopūlējos to atdzisināt! Un tikai vakar, kad viņš tik straujš bij tuvu – es sāku domāt – vai kaut kam tomēr nav jānotiek! Tā nelaime ir tā – ka pie viņa straujuma un tam, kā viņa straujums pakļauj mani – kaut kas kas varētu notikt nebūtu nekas pārāk mazs.

Kad viņa nebija darbā – diena bija tik tukša. Un šodien – es pirmo reizi izgāju ārā – cerībā viņu satikt vai redzēt. Jo ja es nepaceļu acis uz viņu – tad es to visu dienu neesmu redzējusi – kurpretī viņš ienākot un izejot droši vien tomēr mani redzēja. Ak tā – es dienā reiz izgāju ārā – gribēju dzert, pēkšņi gribēju un gāju – viņš nāca no vir. durvīm – Es jau biju garām – bet viņš redzēja mani un Barrija bij man sekojusi – tā runāja ar viņu tad – Sagadīšanās ka viņš tur bijis – jeb – man ir tāpat kā vakar ar skatu – viņš man izsauc ārā. Jutu jau vairāk reizes tos brīžus kad viņš ienāks. Kad ilgas sāka mocīt – kaut viņš atkal nāktu, kaut nedrīkstu skatīties, tik just – viņš nāca.

Tā – tagad šī stieptā pierakstītā lapa pierāda – ka es sāku zaudēt sevi. Es visu laiku tik braši turējos ārpus tā. Bet šodien šodien mani māca ilgas.

Gandrīz šķiet, ka šinīs pēdējās dienās notika tas lūzums, kas mīlestībās notiek – no svešinieka, kas ārkārtīgi saista un satrauc un tt. – tas pēkšņi top tuvinieks – tas ir tad, kad vārdā varētu saukt – brīdi pat liekas, ka kaislība ir noslāpēta, tik maigums radies – bet tā nav taisnība. Kaislība ir tikai šī – maiguma valdīta – un tad protams tā var vairs nelauzt ļoti patvarīgus ceļus –

Kā tā varēja būt? Bet vai tas pirmo reizi, vai daudzi un daudzi nav noliekušos – un ja viņi ar savu jaunumu nesaredz manu vecumu – tad nekas nav mainījies, esmu vēl tā, kas biju. –

9.11.62.

[[Dzidra beigusi eksāmenus un domā ka ne labi. Ak, mīļo, mīļo bērniņ, ko gan es daru un kas man jādara? Galva griežas par to domājot.]]

Piektdiena.

Varbūt šī bija viena no manām skaistākām dienām mūžā. Tas kā es tik ārkārtīgi esmu meklējusi – kaislību, neprātīgu, nenoklusināmu, aizrautību – tā bija man tuvu. Ne iegūta un piepildīta bet tik neprātīgas alkas otrā arī ka mēs esam kā viesuļa sagrābti kad tuvojamies viens otram.

No rīta kāds teica ka kaut kas aizmirsts mazgātuvē – un es domāju – varbūt mani cimdi. Un skrēju – ne tieši skrēju – bet steidzos, nu tas ir – lidoju ārā, kad viņš nāca iekšā. Viņš nāca bāls un elegants un pilns kvēles – un es savā ieskrējienā lidoju tieši uz viņu, galvu noliecu – lai neiesistos krūtīs un nošalcu garām – es dzirdēju, kā viņš ierāva elpu – jeb viņam aizsitās elpa. Es protams būtu varējusi varbūt savu skrējienu apturēt bet – viesulis mani nesa lidot vēl trakāk. Es dzirdēju – ko tas viņam nozīmēja. Un es neaizskrēju garām bez skata, tā kā viņš raudzījās – es sastapu arī viņa skatu.

Drīz viņš ienāca atkal (viņš bij atgriezies tūlīt, jo es tikai mirkli biju mazgātuvē, bet viņš jau bija prom). Viņš piegāja pie Fejas kas bija pie 20, es pie tā paša galda tālāk – es neskatījos, tik jutu un tad viņš pienāca, piešalca – jo viņu nes tāds pat vējš, man blakus – un nolika man krēslu blakus – viņš laikam pieliecās arī mazliet jo es jutu viņa siltumu, elpu – es stāvēju sastingusi – McInt. iegāja starp mani in Feju. Viņš pienāca otrreiz un aiznesa krēslu atpakaļ – viņa cig. dūmus jutu un viņu – un stāvēju sastingusi tikai zināju to viesuli ap sevi viņu. Es nesapratu ko viņš gribēja – un nezinu vēl tagad. Domāju varbūt viņam tur būs jāapsēžas un jādara kāds darbs. Varbūt viņš krēslu nolika man – nezinu.

Vakar iznāca tā, ka es paņēmu krēslu no otras puses istabai – un Feja to paņēma – jo tas esot Janes vai kā to Dačeni sauc – viņām būšot jāstrādā. Es atvainojos ļoti. Feja man atnesa kādu krēslu, kas laikam nevienam nepieder. Un tā vakar iznāca liela krēslu vākšana jo katram ir savs krēsls – un varbūt es esmu vienīgā – bez. Bet krēslus nevar dabūt.

Es smējos – ka es atnākšu no rīta ļoti agri un apzīmogošu kādu krēslu. Šodien – laikam jau vakar – uz Fejas un Dačenes krēsliem ir zīmes – uz Fejas vesels teksts lai neņem or else! To varbūt ir rakstījis Rob. Varbūt tas bija sakarā ar to – kas to zina. Jeb viņš gribēja sākt ar mani sarunu – Tiešām nezinu. Lai kā – viss ko jutu bija bezgalīgā aizrautība no viņa. Tad drīz pēc tam – viņš ienāca klusāk un lēnāk kā parasti, es biju pacēlusi acis – un pāri mugurām, kas nepaspēja atliekties un redzēt – mēs dzērām viens no otra acīm. Citādi to grūti izteikt, taisni tā tas bija – dzēst brīdi bezgalīgas, neprātīgas slāpes. Un palika vieglāk. Kādu laiku pat bija diezgan.

Dačene bija vakara tērpā – gaiši zilā ar dekoltē un baltu pūciņu (varbūt strausa) iekantējumu, visi pleciņi līda ārā – mugurā šļice svārkiem un tur kāda iedzeltena lupatiņa līda ārā – tā vajadzēja būt – ārkārtīgi kārdinoši un droši vien bija – jo viņa ir skaista sieviete – lai gan viņa nabadzīte izskatās kā bār dāma. Vakarā viņa uzvilka uguns sarkanu mēteli – arī vakara mētelis – kaut ko krāsaināku – ar viņas melno galvu, zilganām acīm turklāt nevar iedomāties. Kas tur notika – nezinu. Bet Rob. tur bija arī it kā iemaisīts – Dač. stāvēja ar Feju un palika tur pie galda, kad mēs jau citi gājām ārā – bet viņš arī bija ārā – tikai viņa seja bija ļoti ļoti nelaimīga. Tomēr viņš ieņēma savu posteni pie sienas. Pametās reiz uz otru pusi un atkal atgriezās. Neskatījās – vai pūlējās neskatīties. Kad bija zvans – viņa galva automātiski pavērsās sāņš – viņš laikam gaida, gaida zīmi no manis lai var sekot – Taisni jutu – cik barbariski ir noštempelēt karti un vairs nepagriezties – un iet.

Bet pie durvīm, pie pašām durvīm es atskatījos – nebija citu man aiz muguras – viņš stāvēja tur pie sienas un skatījās man pakaļ – bet vai viņš redzēja ka es atskatos? Viņa seja varbūt bija vērsta zemāk – man šķiet viņš redzēja un tad kad biju jau aiz durvīm – es pacēlu roku – tikai pirkstu gali varbūt bija redzami –

Ak – es neprātīgā! Es nevaru nekā izdarīt un nevaru nedarīt! Es nopirku sarkano papīra rozi (zaldātiem vai kam tā) lai pie reizes – beidzot varbūt izdarītu kādu joku – tā varēja man nokrist. Tagad man to vajadzēja mest – muļķības! Kā es tā ko varu teikt – tā nebūtu nekāda zīme. Man vajadzēja pamāt agrāk. Bet es nevaru valdīt savus soļus.
Vai viņš tika vaļā no Dačenes. Tā tik trako viņa dēļ! O, vēh, O mī!

Lai kā – es nekad nebiju jutusi tādu viesuli sevī un otrā – sweeping passion – tā viņi saka. Un tāda tā ir. Bet – atkal – 2 dienu akmens tam virsū – Bet tad? Kas tad?

–––––––––––––––-

Kāpēc es nepamāju viņam. Kāpēc es nekā nedaru? Bet es domāju – ka man nav jādara. Vai es iepriekš varu paredzēt – cik briesmīga atklāsies mūsu vēlēšanās būt tuvu. Un – vai visas sievas nestāv kā mūris – un vai Fejai nav izmirušas acis un vai es neesmu vecene – un kas no tā var iznākt. ? ? ? ?
Nezinu. Bet dzīvē visā garā dzīvē tik retu reizi ir bijis kas mazliet līdzīgs.
H. Bērziņš to izsauca. Un tas bija aizliegts.
Amorāls to izsauca – un tas bija aizliegts.
Roberts Worthingtons to izsauc vēl ar neiedomājamu spēku un skaistumu – un tas ir aizliegts!
Bet dzīvus neaprok!
Dzīvus neaprok? ? ! !

Simtreiz dienā strādājot un prasot debesīm – kas tas ir un kas man jādara – es lasu uz kartēm ar vārdiem – Roberts, Roberts, Roberts – it kā debess man atbildētu – ka tā ir lielākā dāvana, ko tā man var dot – šī bezgalīgā aizraušanās, šī liesma kas pēkšņi iedegās viņā un manī – un viņš nebūt nav bērns un es neesmu vecene. –

Un neskaitāmas reizes uz ielas par to domājot un prasot – kas man jādara – es redzu sev garām ejam kropļus, īstus nelaimīgus kropļus. Un tos, kurus dzīve padarījusi par kropļiem.

Un tad tad – es prasu – kas man jādara? Stāvot pie viskrāšņākā ko šī zeme dod – es prasu kas man jādara?
Tu, meitene mana, kas to te lasīsi pirmā no visiem – saki – vai man tas ir jājautā?

Viņš ir maskēdams plosījies ar visām 3 tām sievietēm tur apkārt, patiesi tik ar 2. Un viena ir atraitne tā skaistā dačene – kas nežēlo nekā un kas liek visu uz spēli – un viņš skrien pēc manis? Vai es murgoju? Bet tā ir?

Jeb viņš tomēr prot spēlēties arī ar viņām? Bet nevienas citas dēļ, viņš tur nekalst pie sienas un nepazemojas, tikai manis dēļ. Ar citām viņš smejas un runā – Tikai sākumā smēķēja – pirms nebija pārbaudījis savus spēkus, vai varēs man apliecināt – savu varu pār citām.

Kas zina – ja es skrietu pēc viņa, kā viņas skrien – kā tad būtu? Bet tā ir veca lieta – ka no bada mīlestība dzīvo. Tomēr – viņš sāka ar mani te.

10.11.62.

[[Biju uz West Side Story – tas ļoti ļoti derēja – lai mazliet saprastu straujumu kas cilvēkos mīt un nebaidītos un neapraktu tik bezgala savu straujumu!]]

Ej atkal mežā
Apķeries ap koku
Pie viņa mizas
Dzīvo laimi liec
Tev citur vietas nav
Kur izdegt skaisto moku.
Koks šalc mūžību
Tas apzīmogos
To dārgumu
Kas vēl reiz Tevī nu dots.

Šorīt jūtu atteikšanos sevī. Un tā – nē vēl neteikšu – tā tas būs. Bet –

Šī nav pussafantazēta mīlestība kādas dažreiz ir un ko tuvums nomāc un attālums audzē. Tā ir dzīva vara. Mirklis garām slīdoša tuvuma, mirklis elpas to uzpūš baltās liesmās un izrauj zemi zem kājām.

Tā ir vislielākā, visaugstākā sajūta kad ķermenis ir kā lapa vējā, vairs viņa smaguma nav, viņš zūd, viņš lido kaislības vētras rauts.

Tam nav nekāda sakara ar erotiku ko iekairina kailums un pieskārieni, tas ir cits spēks, kā vētra tas var sasviest ķermeņus kopā un tur vairs nav robežas un atkāpšanās, tad saplūst kā ūdens lāses.
Bet – man to aizliedz.

Ja viņš uzdrošinātos – nākt ceļā, es nevairītos. Tagad nē. Bet tad kad viņš skrēja manā ceļā pa parku – tad es vēl nezināju kas viņš ir un manī vēl nebija šīs vētras.

Vakar viņam garām ejot es to izjutu vispilnīgāk. Neviens nekad (no tiem kam es atbildu) nebija mani tik neatlaidīgi kārojis sev, un tādēļ tik tālu tas ir nonācis.
Bet tagad – jāatgriežas.

Es to nepārdzīvotu ar godu! Jo – nekad tas mūsu apstākļos nebūtu tikai vienreizīgs, un katra atkārtošanās būtu kaps.

Es gribu aiziet uz kino.
Šai brīdī kad man pieder šī pasaule tik nedalīti – es gribu kaut ko sev atļauties.

Es eju no rītiem caur parku lēnāk un skatos kokos un mākoņos bet dzīve rit un es nevaru iegūt nevienu lieku soli. Es eju savu ceļu kas nomērīts. Tas laiks ir garām kad laiks stāvēja uz vietas.
Varbūt šinīs dienās ir bijusi maza sadurstīšanās viņa gaitā un tas ir lielais ieguvums.

Biju uz ‘West Side Story’ – skaists. Lai gan ir vietas kas izskatās saldas un es nevarēju īsti baudīt. Varbūt tādēļ – ka manas jūtas acumirklī ir citādas. Bet Bergmaņa filmu es varēju baudīt. Jā – te bij tik zaļa jaunība. Un tomēr tomēr – blakus dejām, kas ir lieliskas un daudz kas lielisks – mīlas skatiņi ievelkas un ir par sweet.

Bet O.K. Tas bija ļoti, ļoti derīgs man šo filmu redzēt. Straujums ko es jūtu neizdzīvotu un kas man tagad otrā redzams dien dienā – ir vēl lielāks nekā es to atļāvos sev domāt. Un ar tādu ar to ir jārēķinās vārdos un darbos.
Un – straujums beidzas tik traģiski!! Un viss beidzas. Un tik daudz daiļuma iet postā!

Jā, tad papīrs, kam visu teikt – nemaz nav ļauna ideja. Visu savalgot un radīt no tā citu spēku, kas pakļaus sev tos, kas šo straujumu citādi nomītu kājām.

Visu pēcpusdienu, tas ir kopš filmas, tas viss ar R griež visu laiku tā, ka acis nevar atvērt – tas ir kā dūmi ap galvu un kā pitons ap krūtīm.

Un es baidos, vai es būšu spējīga runāt un sākt uzvesties ‘piemēroti’. Bet pirmdien tas man ir jādara. Viss tam ir no piektdienas jau gatavs. Un es ceru, ka Dač. ir aizgājusi mierīgi mājās. Bet varbūt tā Manley girlfriende, par ko Mc Inta runāja – šaubos vai tā bija, lai gan tas iespējams un dabīgi, tikai Mcīnta ir vairākkārt mēģinājusi mani labot!

Es varbūt uzvedos slikti arī pašā pēdējā brīdī piektdien, kad es tik briesmīgi noskatīju Dačeni. Bet – izturēsim. Es jau esmu briesmīga. Un nevar gribēt lai peopļi ar mani būtu uz vienu roku.

O, šīs jūtas! Kā tā var griezt. Kas notiktu ja es ietu cauri – tad – pagalam. Nomierinies, nomierinies, kūti neviens vēl nav nosities! –––

Atšķīru Appollinaira dzejoli

Rencontre

Passante, mêle à ta vie l’orguille la bonté
Surmonte l’ennemie et boit à sa santé
Honore ton outil sans le laisser inerte
Brise-le par amour au moment de la perte
Et méprise ceci jouir sans en pleurer
La vigne sans ivresse et le shamp sans ivrai.
Vilšanās

Uzzīmēju un izgriezu linoleju apm. stundas laikā stāstam – Vilšanās [right]. Tagad uzmetu zīmējumu stāstam Viesnīciņa. Un tas izskatās tā, kā vēl nekad es neesmu cilvēkus (pārīti) uzzīmējusi. Par to es varu pateikties Robertam. Viņš ir klāt un raisa manus spēkus. Puika? Zēns? Jauns? Jā – un nē! Viņš ir tik nobriedis ka viņam nav nekāda daļa gar viņam pakaļ skrejošām meitenēm kas smej un sarkst un gaida lai tās noskūpsta un gaida holding hands un atļauj lai tās kutina zem zoda!

Spēku viņam vajag satikt, kas saka – tā nevar. Tā nebūs. Tas nevar notikt. Bet tas ir briesmīgi. Tā nevar – tas nav nekas!…

Viņš (kopš tās reizes kad es ienācu un viņš muļķojās ar giglīti) nav ne reizes vairs runājis balsī, kas man sāka nepatikt, kurā krekstēja iekārīte un cerība ka kas tverams tuvu. Tagad viņa balss ir kā agrāk tumša, dobja un skaista.
Tagad? Nezinu kas tagad. Divi dienas ir vidū. Viņš tikai palīdz man zīmēt un tas ir brīnišķīgāk par visu.

Aizsvied, norauj lapas vītušas
Un nopurini gruvežas, vējš
Viesulis, karstais galotnēs kas meties
Svied zarus, smiltis jauc
Sit vaļā jaunus ziedus
Kas tārpu ēsts lai krīt
Būs spēcīgo vēl gana
Ja daža ziedlapa kļūst saplosīta
Tā ceļā kritīs segu klājot laimei.
Rauj ziedus vaļā, vējš!

11.11.62.

[[Biju pie latv. – Lāčplēša vakars par Leonidu Breikšu. Cik neiespējami dzeja novecojas! Ak mē un žē! Kā tā var būt? Citās tautās it kā tā nav? Jeb ir? Ievēroju ka mani ‘ievēro’!]]

12.11.62.

[[Pirmdiena. Neiznāca runāt ar Robertu un ‘mēs ciešam’ un esam tik brīnišķīgi klusi, tik ‘caurspīdīgi’ it kā mēs dzīvotu 18 g.s. varbūt 19. kas zin, bet 20. tas nevarētu būt!!! Inese mocas uz rītd. eksāmenu.]]

No rīta viņš ienāca, bet neredzēju.

Mani plosīja šausmīga depresija, bailes (jo biju nodomājusi runāt) un kaislība. Bija tā – kā nekad – es jutos slima, es domāju – es varētu sākt raudāt, vai iziet ārā un nestrādāt, vai ko tamlīdzīgu. Bet es strādāju un negāju ārā. Viņš šad tad ienāca un izgāja – reiz laikam redzēju seju, kad tur runāja ar Feju – maiga, klusa, klusa, klusa seja – Balsi ne dzirdēt ne smieklus. Tāpat tas bija ar mani. Es gan dundoju dziesmu vienu laiku vēlāk – bet tā bija kā tāda svilpošana kas maskē īstās jūtas. Pusdien laikā to neredzēju. Jau bija zvans kad izgāju ārā to satikt – un tad viņš nāca, es lēni, bet apņēmīgi gāju pretī – bet Charlija pēkšņi bija aiz muguras – es atvilkos un nosēdos Grinberges krēslā. Viņš ņēma dzēriena pudeli no automāta un Carmele pienāca arī ņemt. Viņi pārmija kādu vārdu un smaidu – visi to var – tikai mēs nevaram! Bet ja mēs to varēsim, tad vairs nebūsim šinī burvju lokā.

Pie manis pienāca Kaupmanis, bet viņš to jādomā neredzēja, bija jau aizgājis. Bet varbūt redzēja.

Viņš ienesa drīz ko Fejai. Tad nebija visu pēcpusdienu. Kad tuvojās beigas nejauši reiz pagriezu galvu – viņš bija ienācis, sēd pie Charl. galda un manu skatīšanos laikam atkal bija izsaukusi viņa skatīšanās – bet tā bija tikai mirkli – skumja un padevusies. Saģērbos un gaidīju iekšā ar citām – Feja bija pretī – viņa skatījās un droši vien redzēja manas bezgala skumjas. Lai redz.

Viņa nebija korid. kad rindā stāv. Redzēju to istabā pa labi ar kādu zēnu runājamies. Nopietna, nopietna seja. Arī mūsu telpā, kad paskatījos uz Charl. galdu – vēlāk vēl reiz redzēju viņu skatāmies pa logu un runājam ar kādu zēnu – viņa seja bija skumja. Tas ir skaisti. Tas ir brīnišķīgi skaisti – viss tas ir kā pasaka. No pastāvīgas trakošanas ar meitenēm kādā viņš vienu laiku metās – tagad šis mēmais klusums.

Bet man ir smagi. Un – ir tā – it kā es vairs nevarētu arī pateikt to ko tik stingri biju nodomājusi – lai viņš kaut ko dara un veido no sevis. Jo viņš tomēr ir neredzēts zēns. Feja arī ir dažreiz ļoti smalki skaista. Bet viņa turas ar to Dačeni. Varbūt sargā – lai tā neklūp virsū Rob. Tā jau arī cieš nabadzīte. Es tikai atsacījos labprātīgi. Kas zin – varbūt viņa arī. Ko es varu zināt – lai gan tā viss neizskatījās un izskatījās tā, kā tas izskatījās.
Man tomēr skumji.

Daiļums un straujums un 
Bezgala laime
Ir uzsviesti kā koraļu klēpis krastā
Un sakalst.
Dzīvās rokas – tukšas.
Kas mums par šo atteikšanos būs?
Vai būs kāds skaistums
Kāda vērtība
Vai tikai – mūžīgs zaudējums?

Vakar aizgāju uz latviešiem.
Ar Eglīti pie klavierēm pie sienas, vieni piesēdamies cilāt grāmatas lietas.
Pēc brīža redzēju – Gu. stāvam netālu, bet viņš bija pagriezies sāņš. Uz skatuves lasot viņš man atgādināja kaut ko no R. elegancē un sejas krāsās. Un bija kāda dzeja – kuru klausoties es svētīju mazo Rob. par viņa mīlestību. Bet – tagad es nedrīkstu pateikties ne ko teikt – jo baidos darīt sāpes. Bet turpat teica cita dzeja – ka tās nav sāpes un kas mīl tas visu panes un ir ar to laimīgs. Jā. – bet nezinu vai es drīkstu vairs jeb ar ko tuvoties, ja tagad viņš paliek mierā.
Bet vai paliks? Es iekšēji nepalikšu, un viņš to zinās. Bet tā viņam vieglāk aiziet…

Jā un tad vēlāk (atsevišķi) sarokājāmies ar Lit. Z. un vēlāk ar Gulb. Viņa pēta mani. Vai viņas acs ir nomodā?!!! Jā – un vēl reiz G. tur gāja garām – un tad es ‘pacēlu acis uz viņu’ un viņš to juta un es to gribēju. Viņš jau reizi tā darīja uz mani. Tad fotgr. pielīda klāt – acis spīd kā trakam. Eglītis tam neatbildēja ne vārda. Es par daudz skaļi varbūt atbildēju. Tas fotgr. ute arī ir jutis ka es tam tīšu prātu liku just ko – jo viņš ir nekaunīgs. Uz Gulb. es raudzījos lai atrastu kādu zirnekļa tīklu kur pieķerties, ja Rob par daudz sāpētu.

13.11.62.

[[Otrdiena. Vakar Rob. savās romant. ar sarkangalvi. Šodien viņš ļoti laimīgs – aizskrēja abi pa gaisu.
No Sarmas vēstule – tur esot kāds hotels tuvu, kur apmesties, vai pie Kreišmanes. Stāsts neesot gatavs – un nav ar. Inesei I eksāmens.]]

Vakar šķiet (varbūt tanī momentā, kad es tur biju ārā pie Grinb. galda un viņš ar Sarkangalvīti satikās pie pudelēm –) notika viņu ‘satikšanās’ – šodien gāja pilnā spēkā! Viņa gudra meitene – ja viņai kaut cik ir iekšā temperamenta viņa turēsies ilgāk kā citas – skriet viņa aizskrēja viņam līdz ar pirmo mājienu tāpat kā visas, bet viņa negiglij un man viņa patīk tīri labi – viņai kaut kas mazs apslēpts charms ir kāda citām nav. Viņa tikai izskatās pūcīga un ļoti auksta, nogarlaikojusies – bet viņas mazais smaidiņš ir jauks – ja ar to pietiks – būs labi. Viņš bija ārkārtīgi priecīgs šodien – ka ticis no ciešanām vaļā, viņš jau mocījās diezgan. Un šo meiteni viņš dabūja pat bez vienas cigaretes. Viņam iet arvien vieglāk. – Pēcpusdienā viņš skraidīja kā vējš – visām bijušām brūtēm dalīdams laipnību – jo bija tik laimīgs. Arī Feja bija priecīga, bet nezin kas tur bija, viņa gribēja pacelt Sarkangalv. brunčus un paskatīties – viņa izskatījās sašutusi par kaut ko – tai laikam nav peticoatu! Vienreiz jau viņa bija arī bez krekliņa un tas nekas – bet džemperis bija ļoti lieliem caurumiem – tad nu viņa bija īsti izaicinoša. Bet ģērbjas viņa ļoti labi. Tikai tie mati šausmīgi pieziesti. Un kad tos nolaiž lejā tad viss charms pagalam, ar to banti un lejā matiem viņa ir pavisam čābiska. Bet šodien viņa bija kā Maria Antuanete.
Nu redzēs kas tur būs.

Man nesāpēja – liekas nemaz. Viņš ir bērns, tik brīnišķīgs bērns atkal. Viņš ir tik labs tad visiem, nevienu viņš negrib sāpināt. Tas ir brīnišķīgi. Anglietei sāpēja tomēr. To varēja redzēt. Es biju aizrauta no vērošanas. Tomēr ejot ārā – viņš pašās durvīs atskatījās – laikam uz sarkangalv. jo tā skrēja pakaļ – bet – viņa skats iekrita manās acīs – tā tad es biju skatījusies viņam pakaļ, tas tā iznāca, es tur grozījos pie Grinberģes galda un nezināju kur iet – jo visur viņš skraidīja apkārt no citām atvadīdamies!
Kaut nu man nesāpētu – jo viņš jel ir tik jauns.

Man ir puns pierē un pumpa degungalā: naktī iegāzu ar galvu pieri pa skapīša stūri un tā pumpa degunā nezin kur cēlusies.

14.11.62.

[[Sarkang. skaista – à la dame. Angliete ārkārtīgi skaista – melnā ar zeltu – cieš! Holandiete pārcietusies auksta kā vardulēns – zilā vakartērpā ar ādiņu apkakli. Es neizturēju un reiz nejauši (tiešām!) satiku viņa acis – viss pagalam – viņš skrien ar Sark. lai glābtos no manis.]]

Notiek neticamas lietas – viņi vakar ir kur bijuši protams. Sarkangalvīte bija šodien ļoti izmeklēti ģērbta, – pilnīgi pretēji vakardienai – vakar vieglākā gaišākā meitene, balti brīvi svārciņi lielām ieveidotām faltēm līdzīgām krokām uz leju platāks, krāsaina ļoti lielām svītrām blūze, bet maiga, ne stipra, mati gaišsarkani – taisni brīnums cik skaista (Kaupmanis un Aina gan tieši vakar teica viņai zaimus). Šodien viņa bija īsti – mature dāma, tumša kleita, brūngans ar slēptu rakstu, iedzeltenas (koka apm.) krelles mati ļoti tumši un ļoti sarkani – tādi viņai nekad vēl nebija bijuši – lieliski un blāzētā izturēšanās. Viņš tomēr nenāca diezgan ilgi, viņa jau nervozēja. Bet tad viņš ieradās teatima beigu daļā – to viņš atkal nekad nebija darījis. Es sēdēju savā vietā un zīmēju – nezin kad to nebiju darījusi, bet tagad – zinot ka pilnīgi brīvs brīdis – to darīju ātri, droši, pilnīgi sevī nogrimusi – kad beidzu – redzēju ka viņš sēž tālāk uz galda ar muguru pret mani gan pie Fej. pret Sarkg. Bet ienākot viņš varbūt redzēja ko es daru.

Reiz viņa balss ar Feju runājot atkal bija kaislīga, nemiera pilnā. Uz pēcpusd. viss it kā bija mierīgāks. Es pusdienā to neredzēju. Strādāju un domāju – kaut es mierīgi uz viņu varētu skatīties, kad to satikšu ceļā, kaut es brīvi varētu pacelt skatu. Tā domājot es atgriezu galvu un pacēlu skatu – un viņam virsū! Es viņu neredzēju ienākam – es būtu ar muguru pret viņu, kā visu laiku – bet mēģinot savu brīvo skatu – viņš ieskrēja tanī – un viņš nenogāja neskatoties, viņš paskatījās uz mani, laikam drošībā – ka es neskatīšos, kā parasti – bet nu mans skats tieši pārlidoja viņu, kā putna spārns noglāstīja. Viņa seja bija klusa, bet pilna kaut kā laba, maiga vai tamlīdzīgi.

Tas bija savādi un briesmīgi atkal. Kad viņš aizgāja es jutu kaut ko kas atkal notiek – viss ir kā bijis, viņš ir pie manis, es ilgojos viņa, es jūtos labi pie viņa un viņš – nav citam bet man. Neprātīgi. Viņš nenāca ilgi. Un kad ienāca – viņš pateica kaut ko Fejai uz ko tā izsaucās – „bet kādēļ? Kādēļ?” – ko viņš teica nezinu. Viņš aizgāja un Feja izgāja viņam pakaļ. Kad viņa ienāca viņa apsēdās un sašutumā sauca Oh well – ! Un man šķiet ka viņa pameta acis uz mani. Un es – kādu vella es to redzēju – es taču strādāju otrā pusē – tā tad es pārbijusies jau skatījos.
Kaut ko viņš bija izlēmis citādi, pēc mana skata.

Pirms tam dzirdēju Feju viņam prasām – vai Tu šovakar iesi uz māju. Bet es nedzīrdēju ko viņš atbildēja.

Es jau biju domājusi tagad, ka viņš izlēmis iet agrāk mājā, vai ko – bet cik nopratu – viņš bija izlēmis skriet atkal ar Sarkg. Jo, viņa štemple. kartes un laikam arī viņa kasti – jo kas cits to varēja iebāzt manā nodaļā, cits to nebūtu aizticis un es turpat biju, gaidīju vēl kādu pusminūti lai savu štempelētu, ko tikko jau biju paņēmusi. Tur bija sajauktas gan arī citas kartes.

Lai nu kā – nu man beidzot liekas – ka viss tas trakums ko viņš trako vēl arvien stipri attiecās uz mani.

Angliete bija aizkustinoši daiļa – melnā kleitā ar zelta krellēm viņa izskatījās tiešām ārkārtīgi skaista, bāla un tumšās acis!!! Kaut kas kas sit pie zemes – bet viņš – kas zina ko viņš darīja un ar ko viņš aizgāja. Es notupēju siev. istabā, lai nebūtu visiem pa kājām kad ir mājās iešana – Varbūt viņš aizgāja ar anglieti? Dačene bija atkal savā zilajā vakartērpā ar balto ādiņu!
Kungs palīdzi, kas tur notiek!

Es uzvilku ar nodomu savu visneizskatīgāko blūzi – zaļgan dzelteno zaldāta krāsu ar ziediņiem, ko es neciešu – uzvilku tādēļ lai nemaisītos!

Bet frizūra bij nezin kur radusies laba un šodien visi vīrieši uz mani skatījās, jau no rīta uz ielas. Un apaļais puika no mūsu istabas ir ārkārtīgi smalks ar mani un garais kāršu spēlmanis no blakus galda ēdamzālē uzskata atzinīgi – velns parauj, es atdzimstu acīm redzot. Lai gan vakar sāpēja sirds, šodien sāp un pierē ir iedauzītais puns.
Ak – vai rītu neiet darbā.

Un neskaitāmas reizes kad es domāju par viņu es pēkšņi rokās sev atkal un atkal redzu kartes ar Roberts it kā pati debess visu jauktu – tā tas ir.
Tā ir patiesi vislielākā vētra ūdens glāzē!

Cik skaista var izskatīties arī atraidīta sieviete – to es nezināju – tā bija angliete šodien, beidzot viņas bērnišķīgajā sejā bija īsta kaislība un sāpes un skaistums. Kas tur notika – man tomēr vajadzēja to noskatīties! Es nekā nezinu tagad – tikai domāju ka viņš aizgāja ar Sarkg. jo cits iegrūda viņa karti manā nodaļā? Mūsu ailes ir blakām, bet tikai karti ārā ņemot to var ielikt blakus nodaļā – un viņš varbūt to zīmogoja – lai viņam nav jānāk [..] skriet prom.

15.11.62.

[[Negulēju labi. Sirds sāp – neiešu darbā. Bailes – kas tur ir un kā izturēšu! Oh Rob! Wait for me! Relax today and wait! Ir algas diena – bet es nespēju aiziet. Vai viņš atradīs savu karti pie manas, kur kāds to bij iegrūdis? Strādāšu pie linoleja.]]

Palieku mājās – neeju darbā. Mans kaislības pitons ir ap vidu un žņaudz tā, ka acīs top tumšs! Tā nekad nav bijis.

Tik bezcerīga un velta kaislība – kura tomēr viņas vērtība ir viņā pašā, viņas stilā, kā Sarma saka par stāstu. Viņa ir dāvana un tā jāsviež prom. Par to atkal domāju kāpjot pa Winjarda stacijas kāpnēm un ieraudzīju, ka vai ik reizes, sev pa prieku kāpjam jaunu cilvēku ar stīvu kāju, kas nelokās – kropļi un nelaimīgie kas saņem tik maz – un es arī kas neesmu saņēmusi daudz – vai varbūt – saņēmusi un mūžam aizmetusi visu. Nu – sirds trūkst – vēl reiz to darīt! Un nekad vairs to nesatikt? Jeb vēl kas nāks. G. kungs. Bet ko sieva? Ko sieva? Tas viss tik traki ir uzliesmojis tādēļ, ka abi mēs esam ar illūzijām, abi vienādi izsalkuši un abi zinām – ka mūsu vēlēšanās pildīt neļauj tikai apstākļi, bet iekšēji mums nav pret to neviena nē.

Iegāju pie saimnieces spēlēt un mūzika aiztīrīja prom ļaunāko. Es gribētu viņam spēlēt un arī aiztīrīt ļaunāko – Un vienreiz lai šai spēlēšanai būtu jēga. Bet – nav kur to darīt.

Vakars. Izgriezu vēl vienu Plenču ezeriņu – nav nekas. Un labāku jau varbūt nedabūšu.
Šovakar spēlējos ar domām – ja es vairs tur neietu strādāt – dabūtu citur vietu, vai aizbrauktu uz mājām. Ļoti gribētos aizbraukt – bet viss ir aizgriezts otrādi. Kā es tur vairs varētu ieiet? Es tik pilnīgi esmu aizmirsusi ka ir tādas lietas kā laulības ‘saites un pienākumi’, es it kā vairs to nevarētu uzsākt. Esmu tagad tik mierīga ‘virgine’, izņemot trakošanu ar acīm. Par to man nav vairs tik bezbēdīgs prāts. Viss liekas lētāks padarīt – bet no kā? No cilvēkiem apkārt. No mazās Fejas dusmīga Oh, well!

Es gandrīz varbūt būtu ar mieru iet tūlīt citā darbā. Nekāda paradīze tur nav un tagad būs tik šausmīgi garlaicīgi – tās bābas un stulbais darbs. Ja man nebūtu bailes ka manas kājas neizturēs – es ietu pie Coles, kur saimniece teica – var dabūt vietu. Bet manas kājas bez sēdēšanas visu dienu nespēs iet.

Jūtu ka esmu viņam pāri darījusi. Zināms, neviens cits kā viņš pats pēc tā prasīja – un bija labi. Bet par traku mēs bijām satraukti no illūzijām. Nu varbūt tagad būs miers. Kaut kas citāds. Bail kā tas uzsāksies un kas tur noticis. Aizdomas, ka viņš arī varbūt neieradās darbā – bet bija algas diena vakar – viņš būs bijis.
Aiziet tā, kamēr viss tur tomēr tik skaisti mūsu vidū paliek – tas būtu labākais.

16.11.62.

[[Inesei eksāmens – rakstījusi ir!!
Biju uz ‘Melno Orpheju’. Šodien Feja nēsāja Roberta vietā viņa lietas – lai viņam nebūtu jānāk iekšā. Tas bija briesmīgi. Zināt – ka nosmok mīlestība. Skaista neprātīga, akla, liela savā neprātībā – bet tā neder dzīvei, nevar pat pagaidīt līdz tā pati nobeigsies – jānosmacē. O, Feja, labā māsiņ!]]

Ka kāda kaislība ir tik stipra un dod tik lielu laimi – to man šķiet es nebiju piedzīvojusi – Nu tas ir – bet es to nevaru ņemt.

Šodien viņš 2 reizes ienāca – kluss un tumšs – es ieraudzīju un novērsu acis – bet es viņu redzēju un viņš to juta, tikai neskatījās. Otrreiz es biju ceļā uz Vilson kdzi, kad viņš nāca un es tikko paguvu piegriezties pie viņas – viņš nogāja garām turp un atpakaļ – Un tad – pēcpusdienā viņa mazā māsiņa Feja nēsāja visas tās lietas kas viņam ir jānes iekšā un ārā – lai viņam nebūtu jānāk. Taču viņš to nespēj izturēt un – tas jau ir arī laikam tas, kādēļ es vakar paliku mājās.

To visi sapratuši (kas zina) kādēļ es paliku prom. Kas vakar bijis nezinu – bet visas meitenes bij atpakaļ vienkāršās drānās – Sarkangalv. pat uzkrītoši vienkāršās, tikai Dačenei vēl kāda īsa kleita.

Viņš nebija ne vienu reizi ne pie vienas no viņām varbūt vakar angliete vairāk ievērota – varbūt nē, bet tā čivināja vairāk – Protams viņa ir vispašapzinīgākā. Bet šodien kad viņa rāva kastes un gandrīz asi atbrēca vecākām kundzēm – man viņa galīgi nepatika.

Aizgāju pirms zvana – Fejai pateicu ar labu nakti – viņa gaidīja Robertu. Es – pazudu. Ko citu man darīt?

Savādi bija just stundas ejam (pēcpusdienā) un zināt mīlestība ir nolikta lai nomirst – te un tur. Tā ir dzīva – bet viņu ieslēdz kastē lai nosmok.
Viņš – ir iemīlējies vecā sievietē. Kas kuram negadās.
Lai mācītu atsacīšanos.

Biju uz kino ‘the Black Orpheus”.
Robert – arī Tu zini, kas ir mirusī Euridice.
Tu esi tik jauns un labs vēl – ka Tava kaislība ir balta kā uguns.
Un ja tā tāda vien nebūtu piepildīta, tad tā tāda kļūst nepiepildīta.

17.11.62.

[[Sestdiena – tīru, lāpu, mazgāju – silta diena – zied džekarandas pār pilsētu – zili violeta migla –––
Un tukšums un atstātība un norauta mīlestība. Un viss ko izrunā vārdos top lēts. Inesei teicu par Rob. un tas izklausās zemi.]]

Nevarēju noturēt savas izjūtas un tās šad tad izlauzās uz āru Inesei priekšā. Tas nebija labi. Viss top mazs un ‘sickenings’ paviršā atstāstījumā – un vēl – kad es esmu ‘māmī’. Bet – pēc 30 gadiem arī viņa būs mācījusies ko vairāk no godbijības pret jūtām lai cik nepareizas tās arī nebūtu.

Varbūt taisni ir tas, ko es varētu likt šī stāsta pamatā – cieņu jūtām, kas ir tik stipras. Bez kā tam varētu piespraust zīmi ar viņu vērtību izsvērumu.

Šādā veidā es biju pieķērusies savam mūz. skolotājam Daumantam. Es aizskrēju 2 nedēļas prom uz māju no Rīgas, jo es vairs to nevarēju panest. Atgriezos mazliet atvieglota, bet ne atsvabināta.

Nevaru neko labu izgriezt. Mani atkal sagrābis kāds neticības gars šīs griešanas lietas vērtībai. Nazis arī tik viens vienīgs gandrīz lietojams un tas ir par maz.

18.11.62.

[[Krūmu zemes vinjeti izgriezu 3 reizi – varbūt būs kaut cik līdzīgāka iedomai. Plenču ezeru arī vakar izgriezu – tas jau vai 5 reiz griezts, tagad izskatās plakans – bet ļoti saulains. Tagad atpūtīšos. Uz latv. neiešu. Rob. stāv prātā visu laiku. Man bezgala žēl, ka es toreiz nepaskatījos kad viņš deva krēslu – varbūt tas būtu visu saglābis. Ļoti silts. Tagad nāk – storm. Skaisti un vientuļi –
Savādi – dzejolis kas tikko nosūtīts Gaitai ir 3 gadi vecs. (arrow to entry at top of page for same day 1960: {Kad naids ir plosīsjis un šķēlis……})]]

Latv. namā ir kādas 18. nov. svinības. Varbūt Eglītis būs tur ar platēm un gaidīs. Bet – es negribētu iet. Es negribu sabaidīt vairāk Gul. kundzi. Ja gadījienā viņi ir ielūgti uz Gailītes vakaru pusdienām, tad viņa atradīs iemeslu neiet un ––

Jā viņa vai nu redzēja aiz muguras G. skatu atkārtoti atskrienam pie manis, vai redzēja vēl manu pacelto galvu pret viņu—skatu viņa neredzēja, jo priekšā viņas nebija.

Bez tam – tā jau nav pirmā reize kad G. simp. ir parādījušās un tas izsprūk kaut kā negribot un brīvi. Viņa ir klāt mūžam kā sargs. Viņa vāktē katru. Atceros viņas skatu no pašas pirmās reizes gadi 6-7 atpakaļ – viņas acis izpētīja katru manu sejas daļu un iestīga acīs – tās bija izmirušas, baiļu un rūpju pilnas acis – es nekā par viņu nezināju, pat Gulb. nezin vai biju redzējusi – tikai nodomāju – cik izbijušās sievietes acis, kam ir bailes no kaut kā, bailes par sevi…

G. es satiku pēc ilgāka laika kult. dienu ballē. Kas tur bija kas nebija, mēs brīdi bijām pie viena galda un kaut kas tur tika runāts.
„Es Jūs pazīstu” – es teicu.
Jo laikam tur gāja runa par to kas svešs kas pazīstams.
Mans teikums bija savādi neveikls un viņš pasmaidīja un teica: „Es ar Jūs pazīstu.”

Tad sāka dziedāt visi zālē – Lakatiņš zilais – un es iedziedājos līdz un viņš – arī iedziedājās līdz. Un tā bija mazs dūmu mutulis no kalna uz kalnu – aizmaldījusies ziņa, pilnīgi bez – tulkojuma. Un tomēr – ziņa, par ugunskuru kalnā. Veintulīgā kalnā.

Tad šad tad mēs esam saveicinājušies. Viņi ir viens pāris, kas vienmēr ir abi nākuši ļoti silti un sirsnīgi pretī. Un vienreiz viņš satvēra pirmais manu roku un es samulsu un teicu (ko nevajadzēja) „kundzei pirmai jādod” – Tā bija nodevīgā atzīšanās tam, cik mēs dedzīgi saveicinājāmies, nē – gluži ne tam, bet bailēm neapzinātām – lai mēs to nedarītu un vai – mēs to nedarām?

Tad šogad reiz es viņu redzēju citu vidū vienu, liekas mēs jau bijām saveicinājušies – bet viņš bija viens citu vidū un es viena gāju citu vidū tur garām – es pēkšņi ieraudzīju viņa skatu un – nolaidu acis! Tā ir traka metode.
Bet tik pat traka ir otra, kad nenolaiž skatu (kā tas bija ar Rob).

Un pag. reizi viņš tur šur tur gadījās ceļā, kā jau rakstīju – un es tvēru viņa skatu, kas nāca un atrāvās un tad skrēja atpakaļ. Tas ir tas ko viņa varbūt redzēja. Mēs sēdējām ar Eglīti un viņa pēc tam (vēlāk mazliet) pienāca no muguras, ieliecās starp mums un bāza savu galvu Eglīšam klāt runādama tā, ka tas nabags atrāvies turējās izkrities. Bet viņa liecās tam klāt un vēroja mani! Es zināms tūlīt jutu, ka kaut kas notiek – bet ko man bija darīt es nezināju. Lai mānītos, es varēju izrādīt nepatiku vai bailes – es protams to neizrādīju, bet es redzēju un varbūt viņa to redzēja, ka es redzēju – un varbūt nomierinājās. Viņai protams ir iemesls domāt ka Eglītis man varētu interesēt – bet tas nu tā nava. Lai gan tas tā varēja būt, jo es Eglīti satiku Vācijā un tur bija pēkšņa interese.

Bet viņš ir pārvērties, viņš ir kļuvis – vecs. Okē, to es nevarētu teikt, tikai, ja viņā bija kāds gruzdošs nemiers, tad tas man tagad nepatīk jo ir ietaukojies. O, vēj! Kā es rakstu. Bet jāsāk ir iztirzāt savas un citu jūtas un rīkošanās, citādi, vēlāk ieejot varbūt vairāk tur sabiedrībā – es netikšu galā ar vienu otru jautājumu.

Iepriekš reiz ļāvu fotogr. redzēt – ka ‘es esmu skaista!’ Sēdot priekšā aiz galda visu referāta laiku – es biju ārkārtīgi – pašapzinīga zinot – ka viņš novēro.

Pag. reiz viņš pieskrēja liesmās aiz vēlēšanām izteikt atkal savus zaimus arī par šo referāti, tāpat kā par iepriekšējo. Viņš izskatījās pēc traka fauna kas izskrējis no meža aizmirsdams pilnīgi apģērbties un viņa faunisms palicis redzams.

Eglītis plīsa no dusmām uz viņu. Redzams viņam ir kāds iemesls to pilnīgi – neieredzēt un nicināt. Un tas vecis laikam tāds ir – kas drīz kritīs uz nerviem. No tā man jāturas prom.

Par Robertu vēl – ja viņš tomēr arī varētu nebūt nekas cits (kāds apdāvinātais kas iespiests tur sīkumos) tad viņš mazākais ir dzimis Don Žuāns – un redzēt un satikt dzīvu Don Žuānu viņa pirmās gaitās (varbūt arī vēlāk – jo viņš jau nekļuva vecs) – tas tomēr ir ārkārtīgi skaisti.

Neviena no 4 mūsu istabā (mani ieskaitot 5) nenožēlo viņa mānīšanos. Jo tā ir dievišķīga. Vēl Toms Nipernadijs ir skaists – un tas jau precējies nabags vecītis. Šis te ir īsts – mīlestības eņģelis. Viņš deg kā liesma un kurai meitenei viņš pieliecās – tā sāk degt tikpat gaiši, tikai viņa liesma deg tai, ko nevar iegūt.

Kam laime – kas mūžam sāp?
Kam nelaime – mūžam mīļa?

19. 11. 62.

Savu mīļo mazo Robertu es gandrīz vairs nesaprotu (kad gan to sapratu?) un nezinu kā viņam klājas. Un nezinu ko darīt?

No rīta pamanīju reiz viņu ienākam pie Charles. Zils krekls zem pulovera, gaiša, bāla sejiņa. Vēlāk viņš atnesa Fejai kā parasts kaut ko – es sēdēju pie 26 – es sastingu, kamēr viņš gāja garām. Tad vēl reiz viņš bija un Charles aizgāja ar viņu runāt, nāca man garām abi pusstāvot, pus ejot un viņš apgriezās pagāja atmuguriski ar Ch. runājot – bet viņš bij pret mani – Tas viss bija – kā vecos labos laikos. Pusdienā neredzēju – pēcpusd. Reiz – pacēlu acis – viņš pie durvīm – pie anglietes skatījās pāri uz mani – (20). Es tad cita nekā nevaru – es skatos – vai viņš patiesi skatās uz mani? Un es to brīdi skatos uz viņu, kamēr es zinu – viņš skatās uz mani. Viņa acis atkal bija tumšas, sūrstošas, skats kā degoši stari, asi. Es novērsos, viņš atkāpās pie durvīm – un atgriezās tūlīt vēl. Un vēl reiz – es gāju kaut kur pa vidu un viņš bija pie durvīm starp citiem – kā zibens mūsu skati atkal satikās, tik momentu – bet viņa acis šodien bij asas – ass, smails, degošs, ātrs skats kā stars, kā adata dzeļošs ass stars, un viņš pazuda. Jo viņš tāpat kā es laikam domāja – ka mēs neesam skatījušies viens uz otru.

Reiz es nožāvājos un atgriezu galvu – viņš smēķēja uz Charl. galda – Tad es it kā pazaudēju visu to neprātību. Domāju – viņš nu atsals, nekā – tas smailais skats maldījās pēc tam. Vakarā ar Feju atkal bijām vienas siev. mazgāt. Es uzsmaidīju – nezinu kā – gribēju viņai tuvoties. Bet viņa nolaida skatu – skumji un noraidoši. Es nodūru galvu un stāvēju – nezinot ko teikt, ko darīt. Baidos ievainot, baidos ko nepareizu izteikt, baidos neko neteikt.

Es iegāju atpakaļ darba telpā kur visi gaidīja zvanu. Sēdēju sasalusi. Tikai pamazām mazliet atdzīvojos.

Izgāju tūlīt aiz Mcīntoš. Citas nāca vēlāk. Fejas skats norūpējies klīda uz Rob. istabas pusi. Es steidzos.

Kas īsti ir nezinu. Viņš ir kā es kādreiz biju ar savu Daumantu. Viņš jau ubago, un kauns no tā – un vairs nav nekāda labā gala. Viņš varbūt tagad var jau ciest no pazemojuma, ja es tuvotos. Bet vēl arvien mans skats ir viņam atsaucies jo nav izejas – ja ne arvien tad bieži un varbūt gandrīz arvien. Kā viņš skatās es neapzinīgi pavēršu skatu turp. Viņa skats ir tik stiprs ka to nezinot es tam klausu. Un tad – redzot viņa maigo bezpalīdzīgo izteiksmi – es nespēju nogriezties asi – tikai ar varu. Bet ja viņš mani īsti apskatītu – nekas netiktu grozīts.

Charl. šodien pienāca un krietnu brīdi parunāja – tīri nobrīnījos, tad sapratu – lielā Feja nebija darbā: tā ir viņa flame, un viņš nedrīkst aprunāties, lai tā nepaliktu greizsirdīga. To jau manīju pašā sākumā, ka viņš no tā baidās. Bet ja tas tā – tad esmu kāds no kā jābaidās. G. kundze arī baidās. Traki, traki. Bet Rob. ir bērns! Vēl jo trakāk – viņš vēl mazāk redz manu vecumu.

Sarkangalvītei šodien mati vairs nebija sarkani! Viss augstais tornis brūns ar zelta šķiedrām – īsta miga! Bet mutīti nomazgājusi tīru. Ļoti jauki. Un sapucējusies un gaida – pie Mollijas uz izdevību. Angliete ielidoja zila, ar tievu viduci – mazā Feja acis izplētusi skatījās un nevarēja novaldīt smaidus – visas uz viņas mazo brālīti! Arī man par viņu bija jādomā – mazais, sīkais jaunais zēns – un vesels kara pulks traku sieviešu! Anglietei vēlāk nogāzās viena kaste uz grīdas un izbira un McInt. smējās – „Hallo Little Fay. I think somebody also soon will do the same.” – Es biju viņai klāt un smējos – You are a funny girl – to man nevajadzēja. Bet nenoturējos. Un beidzot – tas mani atvēsināja.

Ak – kaut visi tā nemīdītos iekšā šinī jūtu pasaulē, kas kādam kaut ko arī nozīmē. Tas ir pārāk brutāli beidzot! Tējas laikā lasīju grāmatu.
Man jāturas vienai.

20.11.62.

[[Otrdiena. Silts. Biju uz darbu vecos melnos svārkos un baltā blūzē. Inesei bij otrais eksāmens, bet lieluma ziņā pirmais. Par Moriaku – droši vien izdarīja visu O.K.! Parīt atkal. Nav atsūtīti linoleji – varbūt rītu. Nedaru neko. Problēmas ar Rob.]]

Savāda diena. Kaut kas ļoti skaists un arī sāpīgs. Un visā šinī komiskā situācijā ir daudz lieluma tomēr.
Feja visu rītu bija rūpju pilna. Es biju vēsa un pati ar sevi. Viņš ienāca kādreiz – bet daudz neredzēju. Reiz tomēr – viņš bija nostājies pie durvīm un skatījās un es paskatījos un atrados aiz Šerlijas, kas to droši vien redzēja. Bet vēl pirms tam, viņš bija ienācis un piegājis pie Ainas – kaut ko teica viņai, ko tā nesaprata. Ar Ainu es arvien esmu tuvu kopā. Bet taisni tad – biju pagājusi dažus soļus prom – un kā vienmēr McIntoša vidū. Viņš savu lietu (kādu stencilu) nodeva sarkangalvei un tā to izkārtoja. Man šķita viņš bija ārkārtīgi satraukts – viņš laikam bija meklējis tuvākas, dalīgākas attieksmes ar mani. Kādēļ viņš citādi būtu griezies pie Ainas? Es pēc laika biju pie 26 – viņš ieskrēja un apcirtās tur pie giglītes – domājis, ka es tur būšu. Visu rītu es biju te vienā, te otrā un trešā vietā.

Šausmīgi gribējās spēlēt – domāju ja iešu uz agro lunchu, varbūt zāle būs tukša un es paspēlēšu. Bet zāle bija pilna. Tikai Feja manu agru lunchu tulkoja tā, ka es to daru Rob. dēļ – lai nesatiktu. Viņa laipni man apjautājās – vai es bijusi uz lunchu, kad es pārnākusi apsēdos. Tā tad – viņai tas ir pa prātam – lai turos prom no Rob. un – es jau to daru. Bet – jā – bet.

Pēcpusdienā es pašās beigās atkal strādāju pie 26. un tad viņš ienāca. Un tad viņš palika pie giglītes turpat tuvu un runāja ar to bez prāta – diezgan ilgi. Es stāvēju mummija. Es varēju runāt ar Gertrudi, vai ko, kas bija tuvu – laikam Merija – bet es to nedarīju. Es stāvēju – un ļāvu lai viņš skatās. Lai viņš redz mani bez smaidiem un izgreznojuma. Viņš palika ilgi un drīz bija atkal klāt. Bet ienākot viņam – es viņu uzskatīju – kā viņš pārbijās no manām acīm. Var saprast – ka viņam ir paniskas bailes no mana skata un viņš pēc tā vai mirst. Tas ir briesmīgi. Tas ir pazemojoši jau viņam un man ir jāatrod izeja. Bet es nevaru atrast situāciju. Viņš ar giglīti bija mazliet par tālu – lai es ko teiktu un no rīta ar Ainu, kas būtu bijis ideāli – tas neizdevās – tā McInt tur bija. Kaut es ātrāk būtu atsviedusies atpakaļ neapskatoties, es būt viņam piegājusi klāt. Un tad es runātu. Bet – lūk – tas tā neiznāk.

Es nepaskatījos viņā tagad ne reizi – viņš pirms 5 atkal bija iekšā, sēdēja pie loga. Un tad – sāka ar anglieti – kas visa trīc lai to dabūtu. Acis viņa no rīta bolīja kā pusārprātīga stāstot mums ka ‘kafija’ – un vai es arī gribu kafiju? Viņa man izskatījās pretīga. Citādi viņa ir nekas, bet viņas smiekli un valoda man riebjas, tā kā mašīna. Un acu pārmērīgā grozīšana ne par šo ne to.

Jā, un tad es atcerējos, ka man jāiet ārā, lai viņš netrakotu vēl vairāk un nebūtu laipnāks ar anglieti. Es izgāju, aiz manis Aina.

Vēlāk viņš iznāca tīdamies ar anglieti. Tā – aizgāja ātri, kā steidzoties, viņš aizgāja garām uz savu nodaļu. Bet neredzēju to iznākam. Feja padrūmu seju aizgāja mājās. Nezinu kur sarkangalvīte palika. Dačene runāja par savām dīkām. Viņa laikam ir tikusi puslīdz vaļā no Roberta – mazākais vairs neko nemana.

Pusdienas laikā, pirms darba sākuma bija pirmās iekšā – visas viņa līgavas Dač. Angl. Sark. Giglīte. Un – es, jo es biju agrā lunchā. Visas gaida. Ārprāts. Bet visas vienu daļu varbūt arī jūt to ārkārtīgo netaisnību – ka viņš ir tur, kur viņš nedrīkstētu būt. Nezinu kāda viņam nabadziņam ir dūša šodien – Feja bija rūpēs. Un es nepametu ne skatu – bet es nevaru. Viss ko es tā varētu – ir kaislības uzkurināšana. Kamēr viņš nevar būt tuvu, kā cilvēks, paziņa, es vairs nevaru skatīties. Man jāmēģina kaut kas. Feja redzēja un pasmaidīja – es gribēju atkal paķert svešu krēslu – tad atgriezos un paņēmu savu dzelteno. Un to es tagad par savu turu un nēsāju apkārt – Bet ja viņa neko no manis viņam negrib tuvu, tad viņa to neteiks.

Bet – ceru viņš būs O.K. un ja arī viņš nebūs aizskrējis atkal ar anglieti – varbūt mēs varēsim kaut cik cieņas pilni atrast izlīgumu. Viss kas vajadzīgs – jāsauc vārdā un jārunā.
Bet viņš ir tik ārkārtīgi pārbijies un es tāpat un vēl tas neiet.
Tomēr – no rīta viņam bija laba ideja un viņš to mēģināja izvest ar to stencilu.
Viņš runāja arī ar Kaupmani!? Oh, varbūt viņš meklē kopējas paziņas, lai beidzot viņš tiktu no sava pazemojošā stāvokļa ārā. Man viņam jāpalīdz – varbūt ar to karti? Jāmēģina – jāiet tad agri.

21. 11. 62.

Tāda diena, ka man grūti ķerties klāt tās uzrakstīšanai. Jūtos vainīga. Un jūtos it kā zaudējusi. Bet – visvairāk – vainīga.
Un varbūt beidzot skaidrāk redzu – cik šausmīga neprātība tā visa ir!
No rīta zīmogoju karti. Apgriežoties jutu viņu noejam garām uz savu istabu.

Es gāju – un piegāju pie Kaupmaņa. Vakar redzēju ka Rob. ar to ved sarunas. Kas tur bij – kas to lai zina. Tā kā viņš visādi plēšās tikt pie manis – domāju, varbūt caur Kaupm. viņš arī mēģina. Tikko es sāku runāt – viņš (Rob) nāca atpakaļ. Tik bija kā pamanīju – un pazuda. Laikam vīriešu istabā. Es varonīgi runāju tālāk, lai gan labi zināju kas būs – un to es vairs nevarēju novērst. Ja Rob. tik ātri pazuda, ka pat līdz mūsu ist. negāja – tad tā bija greizsirdība. Kad iegāju darbā – drīz viņš bija iekšā un uzklupa anglietei. Tā bija brīnišķīgi saģērbusies vakar vakara atvadīšanās laika iespaidota. Viņa izskatījās uzvarējusi un laimīga un skaista – (un gāja vidžu vidžu čirks).

Tas visiem likās dabīgi, ka Rob. ņēmās ar viņu. Bet – viņam tas nebūtu bijis jāizrāda tā, ja tā būtu īstenība. Viņš stāvēja kājās, pagriezies pa pusei uz visu istabu (es biju pie 26) un taisīja viņai acis. Es pūlējos daudz neskatīties, tikai šad tad. Viņš ņēmās kā traks – apsēdās vienu laiku blakus.

Pusdienas laikā – meitenes gāja visas reizē ārā. Man pa priekšu (bija jau vēls) Rob. steidzās no sav. ist. – viņš pamanīja mani ieejam siev. ist.

Kaupm. bija viens ar savu līgavu (tā briesmas jauzdama šodien bija viņam klāt pusdienā un vakarā!!). Es aizgāju ātri. Robertu nekur nemanīju. Bet redzēju vēl meitenes pārejam vienas pāri ielai – kur bija viņš?

Aizgāju pusdienā ar sievām.
Atnācu viena. Rob. visu to bija redzējis. Viņš apsviedās reiz pie giglītes un tad sāka nākt uz mūsu galu. Tā bija skaidra zīme, ka viņš saprot, ka ir maldījies.

No rīta es strādāju ar kartēm mierīgi nolaistām acīm kad viņš trakoja ap anglieti un – vēroja kā es to uzņemu, es neskatījos nemaz, kad viņš gāja ārā un atskatījās – bet reizi, man patiešām bija grūti un es izrādīju arī – aizvēru acis un pieliku roku pie pieres! kad viņam jau vajadzēja būt pa durvīm āra, ja viņš nelūrētu atpakaļ, bet viņš bija lūrējis – jo no tās reizes viņš sāka rimt, un pēc pusdienas bija miers un nākšana uz mūsu pusi. Līdz –––––––

Viņš piesviedās kaut kur pie 26 kādai ko vaicāt un pusskats pasviedās no manis tur un es aizgriezos ar slēptu smaidu. Viņš nāca klāt pie McInt. kaut ko jautāja un viņa nāca uz mani (pie 22 apm.) nesapratu kas notiek. McInt ieskatījās man sejā bezgala sakreņķēta un saņēma manu bezgala stulbo, tiešo un nevainīgo skatu – kas viņu atbruņoja. Viņa aizgriezās meklēt sienam. gumijas viņam, viņš bija man blakus – dabīgi, ka man pieceļoties no vietas bija tur jāstāv un dabīgi es atgriezu galvu viņš uzsmaidīja īsi un maigi un laimīgi un es tikpat ātri un mierīgi un apskaidroti atsmaidīju. Tas bija maigākais glāsts no vienas un otras puses. Daudzi to nevarēja redzēt un – kas tur ko redzēt.

Tikai es vēl brīdi skatījos vēlāk viņā, kad McInt jau griezās atpakaļ – un es redzēju ka viņa seja kļuva sārta, asinis sakāpa, lai kā viņš smējās.
Bet – viņš bija izcīnījis – viņš bija ticis līdz manim.
Tanī brīdī bija kāds vel nebijis lielums. Viņa neatlaidīgā 2 mēnešu cīņa bija gandrīz izcīnīta.
Es domāju – lai notiek kas notikdams tagad es ar viņu runāšu un mēs satiksimies kaut kam gaišam, lai kas tas arī būtu.

Domāju – viņš nenāks kādu laiku. Un viņš nenāca kādu laiku. Bet – tad viņam tur bija jānes šis tas – un protams man atkal bija jābūt stīvam. Varbūt viņš gribēja ko teikt – es jau atkal neskatījos – jo es tak nedrīkstu. Moments bija mūsu un ar to mums bija jādzīvo mazākais līdz vakaram. Bet līdz vakaram vēl bija 2 stundas. Viņš nāca atkal – kas tur bija kas nebija – viņš pieliecās pie Pegijas – dzirdēju viņa kaislības samocīto balsi (atkal!) un jutu, ka nebūs labi. Un tā bija. Pegija bija viņam – atbildējusi. 2-3 reizes viņš skrēja un raudzījās uz Pegiju. Nosvieda kādus stencilus pie manis – un aizgriezās – un uzkrita ar skatiem Pegijai.
Tā nu bija mana reize – izjust to ko viņš izjuta no rīta.

Tagad! Tagad! Es domāju. Tagad kad Tu izcīnīji to, beidzot izcīnīji to momentu pēc kā Tu lauzies nedēļām – tagad – vienā otrā momentā viss tas aiziet briesmās. Jo viņa nevaldīšanās ir tik traka, ka viņš nezina vairs ko dara.

Es vienu brīdi domāju – ko darīt? Izlikties vienaldzīgai kā jau 5 reizes – jeb šoreiz protestēt?
Protams es domāju – izlikties vienaldzīgai. Nav nekā cita. Tikai Pegija ir vecāka un (viņa ir arī interesanta ar traki skaistām zilām acīm) viņa pratīs labāk, bez tam viņa zina kas Rob. ir šo laiku dancinājis un netur uz mani labu prātu. Tas pēdējais protams ne pieliek ne atņem. Es gribēju – izturēties mierīgi. Un jau ar savu mieru es biju panākusi to, ka viņš vairs neskatījās uz Pegiju,bet pārbijies nāca garām salīcis no nelaimes – kas notiks, kas kā glābjams.

Tad īsi pirms 5 viņš stāvēja pie angl. un skat. uz mani un kas zin uz Peg. Es neizturēju – es aizmirsu visu un skatījos pretī ar skatu – kas teica – nelga, nelga, nelga – kādēļ Tu visu izjauci!

Sarkang. laikam gribēja redzēt manas acis un metās no otras puses vidū – bet es uz to paskatījos asi, bez kavēšanās un viņa aizmuka – kur bija Charlijs? Mans Dievs – kad tas redzēja? Viņš visu redz! Viņš dzina spānieti prom no giglītes. Tā tāda dulla spēle – bet – varbūt ne dullāka kā mana. Nemaz ne citāda! Ak – debess!

Bet – kas tas labākais – šinīs pāris (nepilnās) stundās – Pegija daudzas reizes gāja ārā! Gāja un gāja – liesmodama! Kad viņa sāk savu gājienu kā visas meitenes – tad – man nav mazākais ko kaunēties! Ak, un tomēr no viņas man bija bailes, jo zināju, ka viņa zina ko uzņemas! Bet sarkangalv. arī domāja – ka zina ko uzņemas. Bet tā tikai meitene! Ak debess!

Jā – tad tur mans skats viņu izpēra un viņš bija nožēlojams un man viņa bija žēl!!
Viņš stāvēja iekšā – pie loga, kad Pegija sāka graciozu iziešanu – viņa izskatījās tiešām skaista – bet – viņš bija pagriezis muguru. Ak – kā tas būs rītu.
Es aizgāju stāvēt rindā. Vilsone bija priekšā un Dačene aiz muguras.
Dačene teica kādu izsaucienu par manām acīm un izteiksmi – bet man bija vienalga.
Viņš nogāja garām uz savu istabu.
Es – neko nemainījos, un nebiju sevišķi ieinteresēta.
Viņš atgriezās – un iegāja vīr. istabā, mazs un salīcis un pilns sāpju – un man bija viņa žēl.
Es skatījos uz to pusi, tikai un viņš iznāca atpakaļ un ieskrēja manās acīs – kas bija mīla un pārmetums un – viss pagalam.
Viņš apgriezās atpakaļ (O, man viņa žēl vēl tagad) un pazuda.
Bija zvans un es gāju prom.

Un tad es viņu ieraudzīju – gribēti pielūdzēja pozā, pagrieztu seju uz augšu – pie Šerlijas (otras istabas Šerlijas). Es sapratu ko viņš gribēja teikt: „Bet tā es desmit reiz, simtreiz esmu darījis un Tu man esi piedevusi!!!” –

Mīļo, zēn, varbūt tomēr tavai bēgšanai ir arī tas pamatā vēl – ka mēs nevaram realitāti izdzīvot – es tik ļoti tiecos un Tu tik bezgalīgi tiecies – bet mans aizliegums ir tik liels, ka varbūt Tevī arī ir aizliegums. To izrunājot ir ļoti ļoti skumji.
Hofmaņa stāsti.
Tu es iemīlējis kaut ko, kā nav!

Un tas bijis ir Tev tik tuvu, tas ir ietriecies Tevī neskaitāmas reizes, tas ir Tevi rāvis sev klāt kā silts viesulis, smarža un elpa un balss un miesas siltums ir bijis, vārdu nav vajadzējis un mēs esam runājuši dienu pēc dienas un mēs esam sapratuši ko viens otram sakām – un manis nav bijis, manis nav!

Tas patiesi ir pāri spēkiem. Ko lai es Tev saku ko dodu, kā izlīdzinu? Tu man esi devis bezgala laimi. Kā es paglabāšos no sāpēm – to es nezinu.
Es gribētu dot Tev papīru – kur visu teikt. Tev ir viss lai Tu būtu liels autors!
Un tomēr – es esmu! Es varētu viņam būt – stipra kā nāve – kā Moriakā. Ak – Robert Tu esi bezgala liels, ka Tu spēji to visu radīt!

22.11.62.

Ceturtdiena. Bailēs gāju uz darbu – sirds lēca – kas būs? Tableti iedzēru. Naktī gandrīz neaizmigu – visu nakti, tāpat tagad – pusdrudzī.

No rīta – varbūt tas bija viņš kas no mugurpuses gāja koridorā – varbūt nē.
Iekšā sākām strādāt – viņa nebija. Pegija – jaunā tumši zaļganiem bumbuļiem kleitā ar zelta monētu zvārguļiem ap kaklu – à la čigāniete. Ne kaila, solīda un eleganta. Un viņa staigāja un gorījās līgani un vakarā nostājusies pie durvīm gaidīja pilnīgi atklāti. Rob. bij pie galda ar citiem, es neredzēju nekā, jo – kārtoju stencilus (pirmo reizi). McIntoša pieskrēja pie manis un teica lai taisos prom cik tik ātri varu – sameta nepabeigtos stencilus kastē. Es paskatījos un apķēru kas pa lietu – Rob manā klātbūtnē trako un Pegija gaida kā atklātākais piesolījums. Viņa pat nepaskatījās uz mani, gluži bāla skatījās uz savu gaidāmo. Es pazudu.
Lejā Klauverts gaidīja, bet Rob nenāca un neredzēja.

Jā – Mcīntoša ņēma mani savā siltā gādībā. Viņa izprasīja par manu ģimeni un bija pārsteigta laikam – kas atklājās – vīrs un bērni un slimības dēļ – izšķirti. Ka nelaimīga – to es nepateicu. Viņa man prasīja – vai es gribu strādāt ar stenciliem pie Mollijas. To es ļoti gribēju. Darba dēļ – un tādēļ ka man nebūs jācieš iekšā pie Pegijas, kad Rob. nāks un nevaldīsies, kas bija jau nojaušams. Es gan domāju arī par to, ka es tur ar Rob. varētu runāt, vai izlīdzināt ko mierā. Es jau par to ejot biju domājusi – kaut es varētu kur citur strādāt – nu man to izgādāja. Rob. drīz nāca un pamanīja ka manis iekšā nav. Es redzēju caur stikla sienu, ka viņš tur varēja skat. uz Pegiju – bet tas vēl nenotika. Līdz teatimam viņš pat nerādījās. Viņš sāka nest savas lietas – es vēroju, vai paliks iekšā ilgi – nepalika. Es jutu, ka viņš arī meta kādu skatu uz mani – bet es nevarēju un negribēju uzsākt neko. Tad kādu laiku zinot ka es tur strādāju – viņš nestaigāja nemaz. Es jutu – viņš ir pie manis. – viņš domā tik ļoti par mani, ka man visas iekšas sāpēja no kaislības. – Tas tāpat ir bijis viņam – viņš sāka skraidīt – viņš palika iekšā ilgāk. Pusdienā viņš iznāca vēl ar anglieti un nelaimīgs – bet vēlāk viņš trakoja pa Pegijas galu, pie Merijas. Es biju savu darbu ārā līdz pusd. pabeigusi, es pagrozījos tur iekšā, gribēju sākt strādāt bet bija bailes, velns jau mani arī dīda – es nevaru būt tik mierīga. Es izgāju vēl ārā un noknibinājos ap stenc. Bet pēcpusdienā – strādāju iekšā ar citām. Viņš arī daudz nebija – bet vakara pusē, kad mēs ar Ainu kārtojām stenc. vidū – viņam laikam Ch. lika kādu darbu – viņš divi reizes ņēma kādas kastes man pa labi – bet McInt. iespaidota es spēju izturēties mierīgi, absolūti mierīgi strādāju – Tev jāsaprot ka nevar uzvesties kā mežonis, es domāju. Skola ir grūta – bet Tev jāmācās! Es viņam jau atmācīju meitenes ķiķināt zem zoda, es viņam liku nolūgties par apvainojošu grimasi, es vakar viņu izpēru. Tagad man bija jātur līnija un es izturēju.

Aizgāju nepaskatoties un atstāju viņu ar to Carmen. Droši vien viņš palika mierīgs, kad es biju prom. Tas vienmēr tā ir. Ja viņš šodien mani neredzētu garām staigājot – viņš nebūtu sācis trakot – bet kaut kur man bija jābūt.

Pašās beigās man izkrita stencilu kaste. Tā varēja tikt tulkota kā zīme – uztraukumam. Varbūt bija arī. Kamēr viņa nebija – gāja O.K. Kā viņš bija iekšā – ja ne cits stenceli bira ārā. McInt. piesteidzās, labināja kušināja palīdzēja un tad drīz aizdzina mājā jo tur sāka iet traki.

Ko tā Pegija domā – to es nevaru aptvert. Visiem atklāti uzbāzties viņam kad labi zināms kā tas tagad iet – bet – tak viņai arī kāds trakums tāpat kā mums visām – lai iet par visu naudu!
Bet – kas zina, kas tur notika. Varbūt viņš gāja ar Pegiju – viņš ir gājis ar visām un atgriezies un kaucis pie manis.

Pegija nav meitene – var viņam iet dumi. Bet – ko es tur varu līdzēt. Es ārkārtīgi gribētu ar viņu runāt – nomierināt, izlīdzināt, sadūšot – bet vēl bet – paturēt sev. Un tas nav iespējams.

Tā tālāk iet arī nav iespējams. Vai ņemt atvaļinājumu? Jau pag. nedēļas – nestrādātā diena nav maksāta un man tikai £11. Traki. Šinī brīdī es atkal mazliet atraisījos no savas apmātības un liekas – tas būtu labāk atraisīties. Lai arī otrā brīdī liekas – visi pasaules dārgumi būtu vienā tikšanās brīdī.

Tanī brīdī – kas man nav mūžam bijis – varbūt tikai mazliet mazliet.

Bet tik aizraujošu kaislību no abām pusēm – tas ir neticama pasaka. Bet tādēļ jo bīstamāka un vai vispār kas labs būtu kaut vai brīdi gūstams – mēs nespētu tuvoties. Iespējams ka nespētu. Varbūt mirklī mūsu apmātība zustu. Lai gan tagad nevar to ticēt, zinot bezgalīgo saskaņu, saprašanos ar pusskatiem, jušanu vienam par otru un tomēr arī greizsirdību, trakas mokas, neticību, kā viņam vakar par Kaup. man par Pegiju. Īsti liela stila mīlētāji un – jāatsakās.
Patreiz es labprātāk domāju par atsacīšanos.
Tikai kaut ko gribētos paturēt un dot. Dot.
Viņš man visu pilsētu
Pavasari
Pusmūža ir atdevis.
Viņš ir mani atgriezis dzīvo un bagāto vidū – es eju kā karaliene jau 2 mēn. un esmu jau pie tā pieradusi kas pirmās dienās man bija neticams brīnums it kā laiks būtu ritējis atpakaļ

Ak Ro – ko lai es Tev dodu? Pazemojumu, mokas – un tomēr vai Tu neesi arī laimīgs? Vai tas Tevi neizkals labāku – kad Tu visam būsi pāri!
Robert Worthington!
Cik skaists Tavs vārds!
Ja Tu varētu saņemties un dalīties savās bagātībās mazliet.
Atstāt kaut ko gaišu.
Uzvarēt to, kas var mūs vest caur elli.
Varbūt mēs nīstu viens otru.
Beigās – nīstu.
Un viss cits šo beigu dēļ sabruktu.
Un tomēr, tomēr.
Robert Worthington
Cik nabagi mēs esam, ka mēs nevaram dalīties visās savās bagātībās.

Tagad es nopūšos un vēlos visa –––
Tikai vienu dienu!
Vienu dienu!
Bet par to arī jāmaksā.
Un ja es baidos ka nevarēšu samaksāt – sabrukšu.
No tā es baidos – es būtu nožēlojama ja ubagotu viņa labvēlības vēlāk un otrādi – un mēs būtu nožēlojami arī ja mums būtu ļoti labi
Jo mums būtu jāšķiras
Nieki – mēs nevaram nekad satikties – manis nav.

23. 11. 62.

Kā tik traki es varēju izdarīties.
Aiznesu McInt. vispirms neļķes.
Tas nekas. Bet tad, kad viņa mani atkal laida ārā strādāt es pēkšņi gribēju ar viņu runāt – lai palīdz, iepazīstina, dod iespēju mierīgām attiecībām ar Rob. lai – un lūpas man sāka raustīties. Viņa laikam pārbijās. Un noliedza visu. Pat nezināja par ko es – runāju! Varbūt citas dzirdēja – Ak Dievs! Nu varbūt arī nē – bet ausis jau lielas. Nekāda nelabas zīmes vēlāk nebija. –

Jā, es gribēju sākt runāt ar Robertu un ievadīt mierīgās sliedēs. Bet vēl laikam nevar. No rīta viņš ienāca – uzsmaidīja varbūt Pegijai – tāds nokaunējies smaids paskrēja pāri, citām viņš tā nesmaida. O.K.

Tad viņš apsēdās pie loga pie tās skaitļu maš. vai kas tur ir – un tur palika ar muguru pret istabu. Mc Int man iedeva atkal stencilus lai eju ārā – Es paņēmu tos un tūlīt gāju – kā viņš dzirdēja, kā viņš juta, ka es tuvojos durvīm viņš bija klāt kā atspere – Ak, to ir vērts redzēt, kā viņš to var tādās reizēs – kā vētra, noteikts un nekļūdīgs. Ārā es atskatījos – viņš skatījās neredzot, parasto sataisīto nekā nezināšanu – es teicu „Good morning, Robert”. Mierīgi ne skaļi un ne ātri. Viņš atbildēja tāpat bet vārdā viņš nenosauca. Viņa sejā atgriezās smaids – un to arī bija vērts redzēt kāds, vēl aizklīdis tāls, pārsteigts bet vairāk eņģeļa kā cilvēka smaids – viņš ir tik kalsns kļuvis – tikai acis un smaida gaisma.

Viņš izturējās mierīgi, visu dienu. Ja es nebūtu to trakumu palaidusi ar McInt. varbūt es viņam būtu iedevusi dien. grāmatu un mudinājumu rakstīt.

Un ņemot vērā viņa smaida izteiksmi – nekas cits viņam nevar vairāk piestāvēt kā māksl. radīšana. Bet – es iztaisīju traci un man bija jāturas pie tā ko man uzspiež citi, protams – viņi spiež varbūt pareizāk – vēl uguns ir liesmās, vēl es nevaru dzēst ar eļļu. Vēl viņš neredz ne to ka veca (un velna milti, es laikam neesmu veca!) ne ko citu nelāgu – viņš vēl ir viss manā varā. Ak šo skrējienu pakaļ – kā es gribētu viņam par visu atlīdzināt – bet nevaru.

Varbūt tas sveiciens kaut kas tomēr bija. Viņš ienāca vēlāk kad meklēju adreses – parunāja riņķī apkārt pie citām – gribēja pie manis (Irises vietā biju) piegriezties, nolika cigaretes pelnus tur – bet tālāk mēs netikām – es pacēlu galvu, bet skatu nē. Vēlāk pie durvīm viņš vēl ar giglīti runāja un es skatījos viņam sejā – mieru, mieru rādīdama – bet tas ir tik grūt rādīt to kā nav. Vēlāk vairs nebija ne domas ka varētu runāt.

Un tad pēc tam kad McIntoša teica – just imagination – un es paliku priecīga – es vairs nekā nevarēju – citādi es jau biju sasparojusies runāt un būt brīva. Un tā ir visa vaina – šīs apspiestās jūtas aug kā milži, palaistas brīvībā viņas saplaktu. Man pat žēl to bija, zināju ka būs zaudējums man.

Nu palika viss pa vecam. Kad gāju prom – viņš bij pie koka kola – izlikos ka neredzēju. Bet paskatījos uz viņa istabas pusi. Velns man neliek miera!

McInt. bija runājusi ar Charli – tas iznāca pie manis – un izjautāja un es viņam šo to izstāstīju – ko viņš tur saprata – kas to zina. Un es jau nevaru stāstīt daudz – tikai lai visu notušētu mazu, lai visu noklusinātu.

Viņš teica ka Rob. ir tāds bītniks – nu viņš gan ir ļoti maigs bītniks bet ugunīgs gan – to jau es arī biju redzējusi – viņš ir savdabis, revolucionārs.

Un viņš esot daydreamers arī. Tā tad ir tā, kā redzēju – viņš nav kā citi. Un tas ir tas, kas viņu pierāva pie manis un mani pie viņa. To jau es zināju. Viņš ir cietumā un viss un viss viņam jānoklusina, jānoklusina, jānoklusina – un jāstrādā ar stulbām kartēm, briesmas!

Man viņam tā dien. gr. jāsūta un jāuzraksta mierīga izsmeļoša vēstule – ko viņā redzu un ko viņš lai dara.
Ak – šīs 2 zaudētās dienas atkal! Viņš jau varētu rakstīt. Bet mana vēstule bija nelāga sarakstīta. Mierīgāk vajag.
Jā – un mājā braucot es pamēģināju viņa trako metodi – skriet prom pie cita, kad ir par smagu.
Es sēdēju vilcienā un mocījos ar žēlām par visu nepareizi darīto. (Spogulī ejot prom redzēju, ka svītrotā blūze izskatījās neparasti labi.)

Man pretī stāvēja un runājās divi kungi, labi ģērbti, viens smagāks un vecāks, otrs slaids jau 30 varbūt. Tas bija neparasti izskatīgs, ar tādu ko varētu saukt labu grooming. Otrs varbūt arī bet tas bija smags.

Šī seja bija smalka, glīta, ļoti glīta, bet kaut kā arī vīrišķīga seja. Es viņā redzēju pievilcīgu vīrieti ar tādu pasaules klases stāju. Mans skats pamaldījās pa logu – (jau viņa tuvuma traucēts) pamaldījās pa viņa augumu uz augšu līdz sejai, ieskatījās otrā, atgriezās ārā, nogura ar roku un dzelzceļa karti pie deguna, domājot par dienas smagumu. Viņa balss kļuva stiprāka? Labskanīga un labāk dzirdama. Vai tā sauca atpakaļ manu skatu? – Mans skats pamaldījās atkal pa āru, tad pa viņa brīvi atspiesto, slaido, labi ģērbto augumu. Un tad palika droši sejā, man bija tūlīt jāizkāpj un es šo seju gribēju uzdzert, paņemt kaut ko no viņas. – Un tad negaidot viņš iesvieda manās acīs savu tumšo skatu tieši un ātri – viņam nebija jāmeklē – jo es jau viņā skatījos. Es mierīgi to saņēmu un tūlīt nolaidu acis un tūlīt piecēlos izkāpt. To viņš protams nezināja, ka es jau biju gatava aiziet un tādēļ tik droši apstājos ar acīm viņa sejā. Bet viņa skats – jā tas nebūtu nācis tāds, ja es nebūtu viņa novērtēta un atzīta par tā vērtu. Un es vērtēju viņu, papētot, atzīstot – domājot – kas Tu esi?

Jā – tā sākas spēle, kas ir pamatota uz simpātiju un sākta ar drosmi ir droša. Tā dod labpatiku. Uz brīdi es aizsitu Rob. seju prom. Viņa protams atgriezās. Bet – viņa ir mazu mazuliet atbīdīta. Kā viņš var tik ilgi pēc manis dzīties, ka viņš skatās neskaitāmās acīs, neskaitāmas reizes?

Man šis svešais izjauktu Rob. storiju, ja viņš nāktu tālāk pretī tā, kā Rob. sievietes nāk. Bet es viņu nevarētu ņemt – es neņemtu.

Rob. arī varbūt neņem. Viņš tomēr grib un mēģina un dara. Bet nu jau viss būs pāri. Pegija arī darīja savu, turpat grozījās – un varbūt bija nākusi rindā un devusi zīmes. Varbūt viņš ir ar to. Nē, viņa nebija rindā, viņa aizgāja pirms zvana. Bet viņš skatījās pagriezies uz koka kola. Nu – viņam šoreiz nebija jāglarij tā kā uz mani.

Lai notiek kas notikdams man jāatsakās.
Žēl tik ka viņš nevietā. Kad ar mani būs cauri – tad viņam nebūs tik daudz ko rakstīt, jo kas gan viņu tik daudz sāpinās – viņas nāk pretī bez kavēšanās.
Jāguļ būs. 2 naktis neesmu gulējusi.

24.11.62.

[[Biju pie Eglīša ar Freimani. Nokavēju ½ st. un tas man samaitāja dienu. Tā man iet. Grocerijas bij jāiepērk un tādēļ nokavēju, bet nezināju ka tik ilgi tur iet. Eglīšam skaista māja un dārzs. Resns suns. Sievieši nebija mājās – pārradās kad gājām prom. Nu tad līdz sestdienai grām. lietām jābūt gatavām.]]

You gave me back the world
As a birthday present
I got the world’s greatest city from you –
What can I do for you?
I got the trees with thousand winds
With million wheels all laughing
From you
What can I do for you?

You gave me back the world
The same old and 
A quite new world
What can I do for you?
As a birthday present
I got the world’s 
Greatest city, from you!
What can I do for you?

What can I do for you?
I got the trees with 
Thousand winds
In Hyde Park, from you
And avenues and streets with
Million wheels
All laughing, from you.
What can I do for you?

Aizliegtā mīlestība
Un tagad mēs kaujam nost mūsu iekāres ugunis, mūsu vēlēšanās, kas dara mūsu ķermeņus daiļus, dod tiem grāciju, straujumu, mērenumu, kas iztaisno tos, kā grieķu dievus, liek tiem puslidot, pusdiet līdz sagriež tos kā viesulī, lai nomestu – sārtā.
Mēs slāpējām tās, mēs liekam nosmakt liesmām, mēs gaidām līdz varēs teikt – beigts.

Un Tu nebūs vairs kā jauns ērzelis pilns skaistuma, karstuma, spēka. Un es nebūšu – kā ķēve.
Kā tilts pāri šim noslāpšanas mokām bija mūsu – „Labrīt monsē, Labrīt madam”. Tavs skats atgriezās no tāluma kur tas jau ir izdzīts un sejā, kas jau ir kalsna un izdilusi nomiršanas mokās, atmirdzēja šis eņģeļa smaids, ar ko Tu it kā vēl nezini ko iesākt, kas nav sāpes un nav vairs prieks.

Bet mums jāiet pa šo tiltu. Drīz varēsim teikt – beigts. Sarauts lasso cilpās skaistais meža zirgs – un mēs runāsim kā cilvēki. Un ko mēs viens otram teiksim? – : Tā nebija slepkavība. Tā bija cīņa. Un šīs cīņas dēļ mēs dzīvojam. Šī cīņa mūs glābj. – Glābj? – Jā. Norūda kādai citai cīņai. –

Kā viņš man ir pieķēries kā bērns. Un tas viņš ir. Un es esmu māte. Tāds pats nezinošs bērns un tomēr vecāks kā viņš – es saku – un tagad nekrīti tur. Un tagad nenosities te –

Viņš no rīta, pēc labrīta, atnāca un runāja ar visām un atspiedās pie mana (Irisas) galda stūra un pameta acis uz mani – tagad – tagad es daru pareizi.
„Es daru pareizi?”
„Jā”, mans skats drošināja, jo es ņēmu drosmi un skatījos uz viņu, taisni tādēļ, lai viņu drošinātu – Tu dari pareizi. Bet viņš krita Pegijai virsū pilns kaislības pret mani – tad es sāku iekšēji trakot – Tu nedari pareizi. Tu nedari pareizi! Sākumā tikai manas rokas strādājot uz galda ar kartēm – to Tev teica. Jā es to izteicu ar rokām – ar nervozām, asām, niknām rokām –
Un viņš to juta. Viņš nāca jau otrreiz garām piedošanas lūgdamies – ar savu ķermeni viņš to izteica, ar noliektiem pleciem un soļiem kas gāja lēnāk un tuvāk gar mani.

Bet es viņu bāru vēl un vēl, jo es biju ļoti dusmīga. Viņš stāvēja pie Irisas un manas dusmu ugunis šaudījās pār viņu. Cik nelaimīgs viņš bija.
Kā es to uzdrošinājos? Man tas ir jāuzdrošinās.
Ja esmu atbildējusi viņa acīm, ja esmu likusi viņa ķermenim dejot neprātīgi man tas jāzina valdīt un mierināt.

Vakar tikai man uznāca vājums kad acumirkli zaudēju jēgu un sāku runāt at McIntu. Patiesi es gribēju noorganizēt sabiedrību – veidot sabiedrību kur mums visiem dzīvot – ne šai lopu barā, kas tur it. Bet pirms es to varēju, man bija jānodod viņš un es – atklāti, un – atklāti to nedrīkst darīt. Tā ir mana cīņa. Un ja McInt. man palīdz – tā ir viņas cīņa. Arī viņa dara savu. Kamēr iespējams – mums katram jācīnās vienam. Tikai vislielākās briesmu brīžos var palīdzēt. Un es domāju, ka ir vēl vislielāko briesmu brīdis.
Bet viņa bija redzējusi, ka tas jau ir garām.

Tas varbūt bija tad – kad Pegija stāvēja pie durvīm – apmāta kaislības un piedāvādama sevi un glābšanu ar sevi, kur viņas nevajadzēja. Un Rob. izmisuma plosīts ka nevar mesties pie manis, bij briesmās – mesties pie viņas.

Tad McInta – teica – „beidziet” – tas bija ‘bēdziet’ lai Roberts atjēdzas – lai zin ko dara.
O, tas bija lielisks brīdis. Ap Robertu bija citi zēni, kā sargājot, nezinu varbūt Irisa arī bija tuvu, bet viņa bija nespējīga to darīt.

Vakar zēns man atkal izcilus laipni attaisīja durvis.
Kurpretī aizvakar, pirms tām briesmām, man likās ka tas pats zēns nepacietīgāki atstūma manas brilles, kas kavēja nolikt tur viņa kasti un mazāk uzmanīgs bija ar atvainošanos kastes garām ņemot. Visi laikam jūt līdz Roberta cīņai. Un manai, kas var viņu pazudināt.
Pazudināt? Nē. Un jā. Ne pazudināt. Bet nogrūst lejā no kuras būtu daudzkārt grūtāk izcīnīties ārā – un varbūt pat netikt ārā – zaudēt izvēles spēju.

––––––––––––––––––-

Tā ir spēle – kā kāda no tām rotaļām kur ir pirmais pāris un citi. Pirmā pāra kungs un dāma izdejojas ar visiem pēc kārtas bet visu laiku ik pēc katra atgriežas atpakaļ dejot ar savu pāri.

Šķiršanās...

Jau kuģis ievelk ķēdes
Vēl mūsu rokas krāsainās lentas tur
Kas vējos plīvo
Un jūru jūtam mēs
No rokām rokās plūstot.
Jūru jūtam mēs.
Varbūt pie Tevis
Vēl pārlekt varu...
Bet mierā jāpaliek
Tāds dzīves likums ir.
Karogi dreb
Viļņi jautri sit
Pār ūdeņiem kas draudus noslēpuši.
Tu dienu burzmā dodies
Kā siltumnīcā tur cilvēku
Sāpju miesas zied
Ciešanu un laimes dvingā
Es krastā palieku ar akmeni un sauli.
Vai sāpējis nu būsi diezgan?
Bet kur tad iesi sāpes pametis – 
Viss cits tik zudīgs,
Vien viņās ej, kā mājās
          Kurās palikt var
Un tad – no cita miers
Nav jāmokās vairs ilgās
Iekārēs un vēlmēs veltās
Nav jāizlemj un jāiekaro – 
Vien galvu atlaid
          Dadžu spilvenā
Un vienā mierā sāpi.
Rītos braucu uz darbu tik agri
Lai dzirdētu Townhalles zvanus
No pazemes izkāpjot man
Tie pulksteņa dziesmu zvana
Tad dobji astoņus sit
Ir šī pilsēta mana
To uzdāvināja par mājām
Man viena cilvēka acis
Nu augļu pārdevējs man
Izliek oranžus kaudzēs
Un dzeltenus banānus krauj
Svilpo avīžu puika
Ir šī pilsēta mana
Pasaule griezdamās san.
Parkos plaukst lapas
Visu rītu parkos plaukst lapas.
Ir rīta stunda agra
Kad ielās beidzot iestājies ir miers
Ir pilsēta iemigusi.
Kā students atdūries
Ar zodu grāmatā
Un acis aizdarījis mirkli
Bāls un vārdzināts
Kā mīlētājs nelaimīgais
Kam brīdi apstājusies
Asinīm pilēt
Krūtīs karstā vāts
Svēts brīdis īsais
Midzis ir milzenis
Ar izstieptiem locekļiem
Šīm ielām puštukšām
Kur dzirdēt nu var
Kā nokrīt džekerandas ziedi
Pārej tur Tu kas
Neguli no laimes
Ar valdinieka soļiem
Tūlīt kā skudra tecēs pirmā 
          mašīna.
Orphei, brīnums mūžīgais
Eiridice Tev rokās nu
Atradi to dzīvo morgā –
Kādēļ meklēji tik neatlaidīgi?!
Pleci jaunie Tev līkst
Kur Tavi dejas soļi?
Jaunajam mīlētājam
Uz Tavām rokām labi dusēt bij
Kad mani iznesi no morgas
Orfei, gaišais
Sauli jūtu vēl reiz uz vaiga
Un zemes smarža vēl reiz krūtīs plūst
Kas stājušas bij neelpošanai
Kur savu nastu liksi?
Atstāj ielas vidū
Asfalts tik silts un mīksts no saules
Kā gulta maiga
Lai soļi pāri staigā
Un riepas šalc kā vējš
Kauc bremzes tiem
Kas nelādzīgā baidās
Orfei, gaišais
Lai skats Tavs nesatumst
Pāri dejo Tu ar
Ar meiteni kas pirmā nāk pie rokas
Zem riepām atstāj mokas
Līdz dienai kad atgriezīsies
Kā vainīgais pie nozieguma vietas.

25.11.62.

[[Svētdiena. Inese mācās raudādams. Es mazgāju veļu, mētājos apkārt ar domām kā palīdzēt tam puikam atrast dzīvē savām spējām vietu? Viņš mani iecēlis atpakaļ dzīvē. Bet ko lai daru – kur man pašai jādzīvo? Kur siltums? 20 gados – roku vai nedrīkstētu kādreiz turēt rokā? Nedrīkst.]]

Kaut es visā pilnībā to spētu saprast, ka mani mīl jaunākais zēns ar visu labāko jaunības aklo un trako mīlestību. Kaut es to spētu saprast. Pirmās dienās es patiesi to sapratu – kā pasaule vēl reiz atvērās un es iegāju viņā atpakaļ. Tagad esmu jau aizmirsusi, ka biju tik veca. Tagad eju visur ar to sparu, it kā es būtu 30, kā toreiz kad mani skolnieki tādi pat zēni kā šis, cits aiz cita klusībā dāvāja man savas sirdis – savu atzinību un sajūsmu. Vēl tagad žēl Klosinska, kas bijis tā aizrāvies, ka nedrīkstējis ar mani par akadēmiju runāt, bet viņš tur gribējis iet un palicis kaut kur pastā strādājot. Tas bija grēks, nepiedodama lieta, kā to man Brunners pateica pēc gadiem, kad nezin kur kurais jau bija. Jā – Brunners tur bija un Dzērve. Dzērve bija pavisam nopietni ko vēlāk domājis. Brunners atzinās, ka viņš domājis – reizi, vienu vienīgo reizi mani noskūpstīt. Tas neiznāca. Norunāju reiz viņu satikt (kad sen vairs nebiju viņa skolotāja) Siguldā – bet tanī svētdienā bija jābrauc uz Saikavu, karoga iesvētībās – un tā tas palika. Nezinu vai es viņu vēl satiku vai nē. Brunners bija skaists zēns un gribēja dziedāt un nezin ko darīt, bet – par maz cīņas spara bija viņā un varbūt arī par maz balss materiāla. Dzērve cīnījās ar vijoli – bet arī – par maz, nekur netika.

Klosinskis bija zīmēšanā apdāvinātāks, kā šie mūzikā. No viņa kas būtu iznācis – un viņš nedrīkstējis runāt.
Reiz – bijām ceturtā stāvā, vai piektā – mazā klasītē zīm. stundā – bija kādas nepatikšanas, vai bāršana, neatceros, vai arī tikai kāds izlaišanās brīdis – Klosinskis izkāpa pa logu, kaut kur uz zimzes [?] un nenāca iekšā. Es šausmīgi pārbijos – ka viņš nenokrīt – un viņš nenāca un nenāca atpakaļ un nezin ko teica un es pēkšņi jutu kādas citas bailes, ka viņš tīšām var nolēkt, kaut kāda, savāda stindzinoša doma, kur tā radās? Tā radās no tā, ka viņš bija tuvu to darīt. Viņš bija slikts matemātikās un citās mācībās, dažreiz pavisam šausmīgi slikts un nevarēja zināt kā viņš tiks cauri, bet laikam vēlāk viņš saņēmās – jā priekšpēd. vai otrā klasē viņš jau bij gandrīz norēķināts nekad nebeidzējiem – 2 pēd. gadus viņš noturējās kaut cik.

Jā – un toreiz ar to logu tur bija kaut kas pavisam nelabs. Viņa acis es atceros. Brūnas, brūnas un tik tiešām pasākumā viņš bija mežonēns vēlāk viņš bija lādzīgs. Tikai es to nemanīju un bieži viņam uzbruku, bailēs ka tik viņš tiek cauri. Reiz viņš nospļāvās uz ielas kāda vecenītei ejot garām – un neredzēja ka es tur nācu un to redzēju. Ak – kas tās viņam bij par mokām, kad es viņu vēlāk bāru. Varbūt tā bija tā pati reize at to logu. Tā vecene laikam bija, ko puikas necieta, kāda veca vāciete. –

Un man bija arī brīnums dažreiz – ka mūžam spirgtais un visam pretī esošais dumjais Klosinskis, kas tikai zīmēt varēja labi, man uz izrīkojumiem ņēma daudz programmas un sazīmēja tās skaistas. Tad es viņu lielīju ļoti. Būtu es zinājusi par akadēmiju – viņam es varbūt būtu ieteikusi iet – citādi es biju ļoti skeptiska par to lietu. Zināju cik akadēmijā grūti iet un cik maz kas tur iznāk.

Zināt ka šos zēnus es vēl reiz satikšu te vienā citā tādā pat zēnā? Tagad man ir skaidrs, ka tās ir kādas garīgas sāpes, kas dzen viņu pie manis, jau pašā pirmā brīdī izskatījās tā, ka viņa gars ir izkāpis no viņa ķermeņa un stāv tam blakus un es viņu redzu tikai kā aiz gaismas aiz acu, milzīgo acu vizēšanas. Tagad pie tā labrīta reizes, kad viņš kā atspere izmetās aiz manis – viņš viss līdzinājās vairāk garam kā cilvēkam. Šī bezgala kalsnā seja un vizošais smaids tai pāri. –

Man kaut kas jādara viņa labā. Man jāļauj viņam reiz tikt pie runāšanas un jāizpēta kur varu viņam palīdzēt. Tagad liekas – ka sagatavoto vēstuli un dien. grāmatu – vajadzēja viņam nodot. Bet – ļoti bailes no viņa kaislības. Bail to sakurināt. Un tā tomēr ir un ir pavisam traka. Cik briesmīgi greizsirdīgs viņš abas/trīs reizes ir kļuvis, kad ieraudzīja Kaupmani man tuvu. Ārā – viņš pēkšņi nolieca galvu un nepacēla. Iekšā tāpat nolieca galvu un sarkans izskrēja no istabas. Un tagad – pusdienu plosīja meitenes manu acu priekšā, blenzdams uz mani.

Jā. Un mani bija satrakojusi viņa vara sev līdz. Ārprātīgi. Tagad es varētu būt mierīgāka. Lai gan norāalos apstākļos, sabiedrībā, ne pūlī kur esam, es ar viņu katrā laikā būtu spējusi runāt mierīgi. Viņam tāpat varbūt ir. Viņš būtu daudz mierīgāks – ja viss ietu normāli – bet te mēs esam cornered – to trako sieviešu vidū – kad nekad nekā cita nespēj piedāvāt kā savu stulbumu. Tāpēc es zināju vēlāk – ka tā un tā un vēl kāda meitene – neieņems manu vietu. Bet tā sieva Pegija, kad tā piedāvāja sevi un stāvēja kā – nu protams – kā govs jāsaka – tad mani pārņēma bailes, jo viņš tanī dienā bija tik desperate! Bērns, bērns! Kaut es varētu viņam dot to atbalstu, ko viņš meklē. Protams – viņš jau ir saņēmis daudz, bet tas var dot virzienu tikai viņa personībai, bet ja tur būtu ko palīdzēt dzīves un sasniegumu veidošanai, tad tas man vēl jāatrod.

Moriaks laikam teica: ‘Satikšanās ir tā, kas ir svarīga.” Svarīgi tas – ka divi cilvēki ir satikušies un kaut ko tas viņiem devis.

26.11.62.

[[Rob. bija izģērbies par bodžiju un Rey palīdzēja – sist knipjus – jādomā Charl. ir Rob. bāris – viss dēlī. Pacietu klusu. Redzēs kas būs rītu. Neko nedaru prātīga. Spēlēju ēdamzālē un gandrīz izgāzos. – Gulēt. Tas viss.]]

Savādi – kārtis rādīja ‘melnu’ un zvaigznes saka – pārmaiņas!

Kas īsti šodien tur gāja vaļā, to es nezinu – bet jāpieraksta viss tad vēlāk vairāk varēs izprast.
No rīta Rob ienāca un tūlīt es notvēru īsu īsu skatu – tas ir pacirtu galvu, ieraudzīju viņa aizgriezu – bet gar citu mugurām tur viņa acis pieskārās mirkli. Tad viņš stāvēja Ch. galda galā – ilgāku laiku un reiz es redzēju savādus smieklus, likās viņam tos bija grūti smieties.

Vēlāk viņš nāca uz Feju un es ievēroju ka viņa soļi ir dīvaini – ne tie slīdošie, bet viņš kaut kā – čāpo! Apskatījos vēlāk mazliet: viņš bija saģērbies par beetniku – baltas bikses, īsas, tā kā zeķes gandrīz visas var redzēt, kaut kādi brūni vai melni laikam ziemiska ādas zābaki (vai kurpes) kāds melns džemperis. Bikses tievas kā stabules – viņš izskatījās pilnīgi traki. Es domāju, ka viņš turpinās mūsu sasveicināšanos – kad gāja reiz garām (pie 9) viņš pameta kādu smaidu – kādu to es neredzēju un es nomurmināju – good mon. Šerlija stāvēja man blakus. Bet tad es sāku manīt ka laikam notiek kāda demonstrācija, viņš un Rejs nostājās aiz Ch. galda un raudzījās pāri – es (no 26) paskatījos un man šķita ka viņi mēģināja ņirgt uz mani – varbūt tā nebija – bet – varbūt bija. Es laikam iztaisīju kādu grimasi – tad paliku mierīgi.

Izgāju ārā strādāt, bet kafiju dzert gāju iekšā. Viņš sēdēja pie Irisas. Paņēmu kafiju un sēdēju viena. Tā es sēdu parasti – tikai ar Ainu tuvāk – tagad nemeklēju arī to, un viņas vēl nebija – dzēru savu kafiju, mierīgi. Aina piesēdās ļoti tuvu. Sameklēju zīmuli un papīru – un rakstīju un zīmēju kaut ko. Tad izgāju strādāt.

Viss ko varēja domāt bija tas – ka viņam no Charl. vai citādi ir nācis ausīs, ka es esmu complainījusi – tas protams ir šausmīgi un tad viņam ir tiesības man uzbrukt visnejaukākā veidā – lai gan es nevaru izskaidrot ka tas bija viņa labā, ka es mēģināju kaut ko darīt un – visu izdarīju nepareizi – mani sāka izjautāt ar tādiem jautājumiem – ka labi biju ka varēju tūlīt apklust. Nu – Charl. man nevajadzēja tik vaļsirdīgi stāstīt bet es gribēju visu notušēt. Ir iespējams ka Ch. ir viņu bāris – un tas ir nepareizi, nepareizi – bet es tur nekā nevaru darīt.

Feja nāca strādāt kur es strād. (pie Mollijas) un es – sāku ar viņu runāt. Gribēju aizlaist to ziņu – lai viņš raksta dienas grāmatu – lai viņš liek savus spēkus darbā. Sākumā viņa teica – viņš ir ļoti jauns – it kā domājot ka es ieviržu lietu uz kādu citu pusi – bet runāju par viņa spējām, kas tiek pazudinātas. Viņš esot nobeidzis High – tas labi es teicu. Grāmatas lasīt gan neiešot viņa domā – tā tad – viņš tomēr varbūt nav tas ko cerēju. Viņš to vienkārši – nedara. Viņš laužas – būt beetniks – viss cits par mazu. Feja nav viņa māsa, beigu beigās – tā tad varbūt ir tā, kā es sākuma domāju, ka viņa troubles varbūt ir sākušās ar Feju. Viņš ir jauns un ļoti straujš zēns – un viņam patiesi vajadzētu iepazīt to, ko iepazīst visi viņa gados – bet liekas viņš to nedara. Kas to nu zina. Es ar Feju parunāju ne pārāk daudz, nemaz neskarot viņa romant. Viņa prasīja – vai esmu par to (rakstīš.) runājusi ar viņu. Es teicu nē. Ka man ir grūti un gandrīz neiespējami sākt runāt, neesmu iepazīstināta.

Ar viņu esot ļoti grūti runāt. Viņš runājot savu – ko nevarot saprast. Savādi. Viņš ir apķērīgs kā briesmas, viņš saprot un reaģē uz sīkāko aizrādījumu – es viņu pēru un sunīju un viņš man klausīja ka sunītis. Šodien – viņš bija kas cits. Bet – ir viņam aknas nākt tādā uzvalkā. Skaidrs, ka viņš ienīda un nicināja mani – citādi viņš to nespētu. Kaut Feja viņam pateiktu! Vai viņa tiešām nepateiks par to ko teicu – ne lai viņa mīlestība atgrieztos, bet lai viņš varētu ģērbt nost tās beetnika bikses, tas ir – lai viņam tik briesmīgi nav sabrukušas illūzijas par ‘lielajiem’.

Pašā pievakarē Reys – nāca pretī (aiz Mollijas) izsita knipi man tikko aiz muguras ticis un apgriezās nāca atpakaļ – es momentā atskatījos tieši viņa sejā? Vai tas bija viņiem norunāts – šī knipju sišana kā Vest Sid Storijā – uzbrukumā ejot.

Vēlāk Rejs sēdēja uguns sarkans pie lielās Fejas un smēķēja. Rob skraidīja daudz reizes iekšā ārā – bet viņa smiekliem bija tā parastā satraukuma skaņa. Es vairs nekad neskatījos, bail bija no izaicinājuma.

Pirms beigām viņš apsēdās parastā vietā pie loga.
Bet viņš tomēr izgāja ārā drīz pēc viņas un Rejs izgāja aiz viņa. Tad viņš atkal bija iekšā un sēdēja un runāja ar Irisu. Irisa aizgāja viena.

Pegijas neredzēju, bet viņa laikam bija aizgājusi – (ja nebija siev. nod.) Viņa izskatās 2 reiz skaistāka kā agrāk. Ak mīlestības vara!
Feja smaidīja par Pegij. sagatavoto gājienu uz Rob.

Vispār pievakarē Rob. bija mierīgs un gandrīz izskatījās ka viss kā bijis, tikai ienākot garām ejot viņš iedziedājās, likās bija arī kādi citi trokšņi – varbūt knipis.
Bet – tomēr, viņš bija iedrūmis.
Rejs aizskrēja uz busu.
Vai Feja viņam neteiks?
Vai lai viņš mocas? Lai! Vai es tur varu ko darīt? – Es vairs nevaru.

Es piegaju pie klavierēm. Sols tik zems, ka es nezinu kā es nospēlēju Šop. valša vienu daļu – tad es tur burzgulēju un nevarēju, nevarēju, nevarēju – Nevajadzēja tik ilgi spītēties un mēģināt, tā pirmā daļa iznāca labāk nekā varēju cerēt pie tādas sēdēšanas – un vai es nevarēju mēģināt to paskrūvēt uz augšu. Bet man ir tik kauns – ka es vai mirstu.
Nebūtu tur tas garais stulbenis bijis, kas teica reiz – kad būs lielāka audience –
Varbūt iešu tur spēlēt agrā lunčā. Tad tur nav daudz cilvēku. Pārgurdinoša diena.

Ak Robert, Robert mazais mīļais bebi! Tev nevarēja būt viegli.
Bet – varbūt Tu esi radis. Un tik grūti Tev nav. Bet cik Tev grūti šķita panest apvainojumu labos laikos.
Jā – man jau nav attaisnojuma, ka es sāku runāt ar McInt. Tas bija – ka to es izdarīju – un saplēsu kādu brīnumu. Vai tas nav šausmīgi. Man tomēr – žēļ, žēl, žēl. Un kā gribētos lai viņš zina – cik pavisam citādi viss ir, nekā iznāca.

Tev jānāk atpakaļ
Kur citur iesi
Kā vien pie rokas tās
Kas Tevi šaustījusi
Un kuras glāsta maigumam
Tev galva līkst.
Kaut kas ir mūsos
Dzīvot reiz ārpus laika
Ar Tevi dzīvoju ārpus laika
Vai sāpējis nu būsi diezgan?
Bet kur tad iesi
Sāpes pametis
Viss cits tik zudīgs
Tikai viņā ieej
Kā mājās kurās palikt var
Un tad no cita miers
Nav jāmokās vairs ilgās
Iekārēs un velmēs veltās
Nav jāizlemj un jāiekaro –
Vien galvu atlaidi dadžu spilvenā
Un vienā mierā sāpi.
Dreb sirds par zūdošo
Dreb par iegūto
Dienās kad eņģelis līdzi nāca
Mums vienam otram tulkot
Mums pašiem vairs nebija darāms nekas
Smaidos un atsmaidos.
Bet nu viņš mūs pametis
Un rakstīt varētu vēstules
Garas un gudras kā grāmatas
Bet tikko tās sākot –
Zinām jau – nesapratīs
Neko tāpat nesapratīs
Viss redzas ačgārni.

Vien klusēt
Nekustoties – 
Varbūt viņš atgriezīsies
Eņģels kas runāja mūsu
Vietā, varbūt vēl atgriezīsies.

27.11.62.

[[Rays nebija darbā. Nabags. Rob. dūšīgi čāpoja ar savām baltām biksēm – bet lēns un labs un mierīgs. Neuzdrošinājās nākt pēc gumijām pie manis. Nezin vai viņi tikai virsstundās nedzirdēja manu knipi – es mācījos to vakar sist… Mēs 2 reiz ieskrējām viens otrā – liktenis!!]]

Sirds sāp (fiziski) pēc virsstundām un garās dienas. Bet – esmu laimīga. Rob. bija maigs un mierīgs. Rays nebija darbā. Es cīnījos ar visu cik labi varēju. Sievietes visas uzpucējušās jaunai cīņai – bet Rob. necīnījās ne dēļ vienas. Viņš tomēr ir briesmīgs zēns – viņš var tīt un tin to skaisto anglieti ap pirkstu. Un – it kā manis dēļ. Viņš gandrīz un varbūt – aizskāra viņu pie zoda (pret 29) es to pamanīju, jo viņš bija runājis aiz muguras ar Feju un Jēni un – kavējies ka agrāk laiks. Viņš gāja prom un tur – maigi ķircināja Irisu. Viņi abi tad bija pie Irisas vietas. Viņš ilgi tur ņēmās maigs [?]. Es nenocietos palūrēt gar sieviešu priekšu – viņš apgriezās prom ejot uz mūsu pusi – un gan jau viņš bija ko manījis lai cik ātri viņš griezās – jo viņš atgriezās un tad ķircinājās ar anglieti – bet maigi un savaldīgi ar abām, un giglīte izgāja viņam līdz. Tai Irisas sirsniņai gan ir jālūst. Tas ir par daudz. Viņa bija arī bāla vienu brīdi nabadzīte, kad es nācu pa durvīm iekšā, reiz to ievēroju.

Visas sievas sanesa limon. un coca cola pudeles. Man gribējās dzert. Mocījos – līdz iedomāju – es varu iet ūdeni padzert. Es gāju un ieskrēju viņam krūtīs, es zināms nepieskāros, noturējos, bet daudz netrūka – jo es esmu tik strauja. Viņš teica „hups!” un es „sorry” un pēc tam viņš vēl bija iekšā, kad ienācu, runājās ar Irisu – un tad laikam viņš arī vēl atnāca uz Feju un sāka to gājienu apkārt – varbūt arī nē – bet tad viņš tur bija vienmēr. Bet vai tas nav liktenis – visu pēcpusd. es vienu reizi izgāju ārā – un viņam virsū.

Vakarā es situ knipus – kā bez prāta – McInt – pasauca un vai viņš bij ienācis tad, vai vēlāk – to es nezinu – viņš sēdēja Irisas krēslā ar mug. pret telpu un man likās galīgi sarkans. Varbūt viņš redzēja!

Es vēlāk izgāju ārā satikt Charliju – Rob nāca no trep. durvīm – un es skatījos viņā izlīdzinājumu meklēdama – gadījienā, ja viņš būtu dzirdējis manu knipi – un noturējis to par uzbrukumu viņam.

Pusdienā es uzstājos ar spēlēšanu – un domāju ka tas man izdevās. Tomēr kāds tur ko zin no mūzikas – pēd. daļu Šopēna valsī sāka pavadīt maiga, laba, pareiza svilpošana (kā paps to dara) es acumirkli tai piekļāvos ar visu savu pavadītājas mākslu, tapu mierīgāka, klusāka, izteiksmīgāka – un tā līdz beigām.

Tomēr tā svilpošana līdz bija atzīšana. Keja kundzes meita pienāca klāt kā bērns, viņa dejojot baletu. Viņu es pirmo reiz redzēju daiļu ar šo mūzikas mīlestību un apmātību sejā. Pavisam, pavisam cita meitene, kā tā kas plosījās ap kartēm, pīpējot cigareti, pēc cigaretes. Starpība kā diena un nakts.

Vakarā viņi visi Kej kdze un droši vien meitene (neredzēju gan) un Rob. – strādāja lejā – tad nu Rob. varbūt arī dabūja dzirdēt par manu spēlēšanu. Viņš nesa stencilu kastes augšā, kad stāvēju pie koka kol. sk. citi rindā – es viņam garām laižot pasviedos uz to pusi kur viņam bij jāiet, jo nezināju kur viņš ies, tad – gāju atpakaļ – viņam bija milzīgas izbijušas acis – vai viņš nedomāja ka es spēlēju ‘cīņu’, sviežos priekšā, situ knipjus? – Varbūt nē. Bet kaut kas savāds bija viņa skatā, kas līdzinājās bailēm. Vai Feja viņam ko teikusi? – Kas zin. Varbūt tomēr kaut ko. Viss tas kopā viņu arī var sviest no viņa (bodžija bītnika) kājām.

Kā es vadīšu šo lietu tālāk? Man ir mazliet bailes. Viņš (un arī es, bet es varu valdīt sevi un zinu atteikšanos) var par daudz pieķerties. Cerēsim nē. Bet tomēr – gandrīz labāk būtu – jā es nezinu kas. Varbūt būtu jāiznīcina mūsu vidū tas vīr. siev. tonis. Bet tikai ar to sieviete var valdīt un pakļaut vīrieti ja grib to iedvesmot – kam man to vajag? Es viņu mīlu, sirsnīgi, man rūp lai viņš kļūtu laimīgāks un labāks. Vai es novēlu to Irisai? Nē. Bet viņš jau nebūs tur laimīgs. Ja viņš veido sevi – un Irisa veido sevi – tad jā. Bet Irisas smiekli ir tik idiotiski.

Pegija bija daiļa. Cik brīnišķīga vara ir mīlestības apmātība. Pegijai šī kaislība spīd cauri kā gaisma. Viņa bija atkal uzpucējusies. Pie kastēm cilāja kartes zīmogojot un grozīja acis, tās sprāga vai ārā – tad viņa tomēr nebija skaista. Varbūt es viņu traucēju – jo es biju tik tuvu. R. bija aiz muguras kaut kur man, Pegija uz to tieši neskatījās un laikam zīmi nesaņēma – jo viņas sejā neatplauka uzvaras maigums, tikai saspīlēta nedrošība.
Kas būs rītu? Mani sāk tas nogurdināt. Bet bez visa tā – nekā nebūtu.

Jā un tad es runāju atkal ar Charl. Prasīju vai viņš dzirdēja manus knipjus – viņš teica nē. Ka tik viņš nemuldēja ko! Tad es izjutu bītnika psichol. Ja Charl. atkal maisītos vidū ar nepareizu runāšanu un es apstākļu dēļ būtu atkal (knipju sitot un par to ar Ch runājot) izdarījusi kaut ko kas viss tiks saprasts nepareizi no visām pusēm – tas es jutu to bītnika prieku – uzvilkt jocīgas bikses un rūgtumā sist knipjus pret visu. Ka nav lai nav jo nekad no viņiem, tiem lielajiem, nav saprašanas.

28.1.62.

[[Trešd. Inese nolika eksāmenu – vēl 1 paliek! Varbūt viņa būs labi nolikusi. Man taisījās jauns jūsmotājs – mūzika to pievelk. Kur lai bēgu, ko lai daru, kur man kaut kas patiess gaida? Mazais Rob. pēc šī nelāgā bītniku notikuma vairs nav atguvis savu saulainību – viņš no kaut kā par daudz cieš. Jāgatavo būtu Brisbanes Kult. D. izst. darbi. ––]]

Nupat vakarā man liekas ka es biju ļoti netaktiska un zaudēju viņu Irisai. Negribu domāt – tas var dot bēdīgu nakti. Bet tā tas varbūt ir. Es piegāju pie McInt. ar nepareizu stenc. Viņš sēdēja pie galda un skatījās kur gribēja, arī uz Irisu kas bija pie loga stenc. Es domāju man būs jāiet ārā stencilus mainīt. Bij jāiet pie Irisas. Tā ar kādu runāja, kāds stāvēja viņai priekšā uz Rob. pusi – tas mans vienīgais glāb. tagad – es pati sāku stenc. meklēt – Tas otrs bija aizgājis un mana stenc. mekl. ievilkās un – mēs abas viņa sēd. es kājās – bijām viņa acīs – Protams, man jāzaudē, es jutos nelabi, ne ļoti bet zināju, kādā stāvoklī esmu. Pask. uz Irisu – viņa bija sarkana kā vēzis, un skatījās uz viņu šad un tad – viņa nebūtu skatījusies ja nebūtu saņēmusi viņa drošinājumu – un ļauns viņš nav – varbūt tai brīdī es viņu zaudēju. Bet tas viss, kā viss un viss – notiek it ka bez iespējas ko grozīt.

Es aizgāju. Irisa aizskrēja pie viņa pie durvīm – viņš bija tur to saucis. Briesmīgs viņš ir, bet ne vairāk kā viņam liek viņa patiesība. Un šoreiz – dabīgi man bija jāzaudē.

Vēlāk – es biju atspiedusi galvu bēdīgās pārdomās kad viņš ienāca un es negrozīju stāvokli, liku lai viņš redz manas skumjas, jo man bija skumji. Viņš tūlīt tam atsaucās – runāja ar Jeni, Fej, savā iekāres pilnā balsī, viņš bija priecīgs. Es paliku nekustīga. Viņš – atnāca pie Pegijas, pāri plecam kaut ko teica. Es gāju uz (20 no 21) – kasti pārmainīt, bet citādi – izturējos mierīgi – tas ir darīju kas jādara. Viņš otrreiz ienāca – Peg. bija runāt – es nelikos ne par ko zinis, sēdēju mierīgi – zināju ka Pegijai es viņu nezaudēšu – es nebaidījos no Pegijas.
Tā bija balta no kaislības – skaista, pilnīgi kā balta vāra liesma tikai!

Jau siev. sāka cilāties uz promiešanu. Rob. agrāk kā parasti – nokrita savā vietā pie loga. Pegija izgāja ārā. Citi un es arī vēl strādājām. Pegija ienāca (laikam otrreiz izgāja ienāca) un sākās tas parastais saspīlējums. Es izgāju ar visu somu, visi jau gāja mazg. lai gan bija vēl paagrs. Es negāju atpakaļ, dzīvoju pa siev. ist. Tad redzēju ka viņš salīcis savās baltās bikšelēs nogāja gar durv. uz savu istabu. Ienāca Mc. Int un teica – vai es runāju ar Ch. par bezmaksas atvaļ. Es vakar viņai prasīju un viņa domāja – ka varbūt var dabūt. Patiesi es vakar vairs nedomāju ka tas man Rob dēļ būtu jāņem, un šodien pavisam tā nedomāju. Bet McInt. bija tomēr to domājusi. Tā tad viņa kaislība vēl liesmo. Bet kaut kas jau jādomā ir pāri. Varbūt viņš negribētu mani zaudēt, varbūt viņš ko vairāk grib, varbūt tomēr atbalstu. Viņš ir tik daudz uzņēmies manis dēļ un cietis. Un Irisa ir cietusi viņa dēļ. Tās ir abas lietas kas vienai dod tikpat daudz kā otrai, bet abām viņš nevar būt un es nekad neesmu skaitījusies kandidāte uz viņu – tikai sapņi.

Tad es izgāju vēl uz mūsu telpu – Peg. nāca pirmā ārā – „O, nākot jau ar cimd. (es) – tā tad tūlīt būšot mājās iešana.”
McInt. pasmaidīja uz mani. Mēs drīz pēc Peg. gājām. Viņa mocījās tur pie kartēm ar savu kaislību, acis sprāga no pieres, viņa skatījās – vai viņš nestāv kaut kur – bet viņa nebija.

Velns viņš ir – ne puika! Irisai ir cerības. Irisa ir pacietīga. Tas var viņai to atdot, bet ja viņa izrādīs dusmas? – varbūt labi! Varbūt labāk nekā kad neizrāda. Bet labāk arī nav – kādreiz pirms gadiem, es biju Irisas stāvoklī. Divi reizes es zaudēju, izrādot dusmas un zaudējot pēc tam pašpaļāvību.
Ak briesmīgā, nežēlīgā, skaistā dzīve.

Šī diena sākās tā, ka es ar taksīti skrēju no Parka stūra un tad – ietiku liftā, kur – viņš arī bija. Viņš aizgrieza galvu. Roberts kundzi, to laikam sauc, kas strādā kopā ar Pegiju, viņa ir sajūsmā par ‘maniem panākumiem’, viņa pasmaidīja un pask. uz Robertu arī.

No lifta izkāpjot Rob. laida visas garām, bet pie kartēm viņš bija aiz manis. Un tur nezin kur gadījās un skraidīja un tēmēja skatus uz mani tas garais, kas bijis Amerikā. Un tad man uzreiz ienāca prātā, ka viņš būs bijis tas vakardienas svilpotājs, ko es pavadīju un kas bija tik perfekts, tik brīnišķīgs ansamblis ka par to domājot sirds karsta top. Tie jaunieši vēl iespējams bija pie galda. Un aizgāja, kad es spēlēju to pēdējo daļu – jo visiem bija jāsteidzas. Redzēt es gan tos neredzēju ejam. Ej nu zini. Viņš tas varētu būt, jo viņš dziedāja un dungoja līdz savam mazajam radio – kas pīkst tikko dzirdami. Un ka Feja bija tik klusa un nebilda ne vārdu par manu spēlēšanu – tas man likās savādi, bet varbūt tas bija tādēļ – ka mans spēks atkal jaucas viņu jauno vidū – un viņa zina ka ar to nav joki. Jā – tas jauneklis paskrēja uz durvju pusi un nāca atpakaļ un 2 reiz kārtīgi ielūkojās acīs – es nekādu atsaucību neizrādīju. Rob. gaidīja ar kartīti aiz manis – es viņam pateicu kādu thank you, par gaidīšanu – bet nepacēlu acis.
Viņš tomēr ļoti iespējams – redzēja tā garā skatīšanos.
Tādēļ pa daļai – es šodien nespēlēju – lai es nejaucos tur par daudz iekšā. Un lai Rob. neuztraucās un zina ka viņš ir izņēmums.

Tas garais ēdamzālē bija ienācis ar saules brillēm un krēslu paņēmis no kāda galda kas bija iepretī mūsu galdam – nesot to atpakaļ, noblenza uz mani. Es izturējos inerti. Kaut gan iznāca ka tas turpat aiz muguras man sēdēja – es tos neredzēju, kā parasti.

Es aizgāju agrāk kā citas vecenes. Es jau bieži tā darīju. Bet vai kāds to redzējis nezinu. Es nopirku Šubertu un Debissi. Ja tur spēlē šad tad – lai neatkārtojas par daudz. Rob. protams to tūlīt bija jutis – ka es tur nespēlēju šodien un ka man nav bijusi – interese. Viņš pēcpusdienā lodāja kā kaķis, viņš blenza uz mani, kad strādāju. Man likās ka viņš pētīja manas rokas.
Tās nabadzītes ir tik smagas. Šodien sevišķi – nebiju izgulējusies un pasmags gaiss – sirds nogurdināta.
Rītu pay day. Visi būs prom. Varēšu spēlēt ja gribēšu.

Ar to Pegiju šoreiz Rob. dzina vellu – tas viss. Lai mani nobaidītu. Un lai es padotos. Bet varbūt tas tikai – pēdējais gods. Un viss rimsies. Greizsirdīgs gan viņš būtu vēl pēc traka, ja manītu ka tas garais vēl skatās. Bet citādi – man jāpadodas. Un cik viņā ir tā, kam es varētu kādu inspirtation dot – to es nezinu. Varbūt ka tomēr viss ko viņš darīs – izdzers pubā un ies pie lelles.

Ko klibais leci te
Pa dejotāju vidu?
Kas to lai teic – ir
Klibam sava deja
Tā tikpat svarīga
Kā veselam, kas
Izkūst dejā laimes gaisma 
          Kļūdams
Un līdzi veselam
Ir klibam arī jālec
Ar dīvainu un baisu
Soļu rakstu.
Zilais

Šorīt uz darbu pār tiltu 
Braucot
Pasaule apkārt, kā 
Lausku kaudzīte:
Sarkani māla podu gabaliņi
Jumtiņu jumti
Kuģi kā bērnu spēlītes
Zilās peļķēs
Ak, ‘zilais torni’ Tu
Biji tik skaists un traks
Visam pāri
Gribējās Tevi ap vidu paķert
Un izdejot vienu rīta
Deju. Citi debess-
Skrāpji būtu sākuši līdz
Tilts šūpotos priekā kā
Labsirdīgs vecis krēslā
Kam nekait ka citi,
Rokenrollē.
Tad vilciens mani
Ierāva pazemē un
Jādomā bij – vai tik nenokavēšu darbu.

29.11.62.

[[Ceturtdiena. Virsstundas. R. pielauzās pie manis – tad bija pārģērbies – nolicis bītniku. Vakarā – viņš nāca uz mani, kā bērns rokās – un pēkšņi apsviedās un pagrieza muguru. Es izbijos. Bet – tikai labs tur bijis.]]

Šorīt viņš nāca iekšā – un es atļāvu sev uz viņu noskatīties. Viņam bija visbēdīgākā sejiņa pasaulē. Tā it kā es viņam būtu tik bezgala pāri darījusi un viss sarūgtinājums un maigais pārmetums bija ielikts viņa vaibstos. Viņš protams uz mani nepaskatījās – bet viņš zināja tik labi, ka es uz viņu noskatījos.

Pēc 5 minūtēm viņš ienāca atkal un kaut kur pie Charlija – prasīja gumijas. Tās kastes ir pie manis, kur es parasti strādāju. Viņu sūtīja pie Mrs. McInt. Tā nāca ar viņu uz mani. „Cik Jūs gribat Robert?” – viņa draudzīgi prasīja. Viņš kaut ko teica un viņa meklēja – un man bija kaut kas jādara – es nesmaidīju, bet bez īstas smaidīšanas mana seja uzsmaidīja un tad es paskatījos uz viņu – bet viņš novērsās prom, ar to pašu bezgalīgo sarūgtinājumu. Es neņēmu ļaunā. Viņš bija savās beetnika biksītēs, tikai ne tik īsi uzlocītās.

Vairāk viņš nekādu izlīgumu nerādīja. Pusdienas laikā viņam bija gara telefona saruna, man 2 reiz tur vajadzēja iet garām turp un atpakaļ uz rok. mazg. un prom uz pusdienām.
Es uz viņu paskatījos cik pieklājības pēc tas jādara. Viņš pavirši uztvēra skatu.

Pēc pusd. Viņš ieradās tumšās, melnās gandrīz, biksēs, slaidās, tievās un kārtīgās kurpēs un melnā džemperī – viņš izskatījās neizsakāmi smārts un vēl pēc tā bētnika, kad viņš patiesi bija nožēlojams – es – padevos. Es nevarēju nejūsmot. Un es arī nevarēju to neizrādīt – man taču jāuzbur un jāsalabo viņa pašapziņa.

Tā es atļāvu viņam redzēt, cik ļoti man viņš tagad patīk. Es smējos pie sevis par daudz, jo tas bija brīnišķīgi, ka viņš ir atkal smārti ģērbies. Un to viņš droši vien sagudroja – to telefonu, ja es necelšu ne ausu, tad viņš ‘aizies’ kaut kur, ar norunāto pa telefonu. Tā kā es – redzēju, viņš palika virsstundās.

Vēlāk es nobijos (domāju viņš nav virsstundās) – viņš pēkšņi ienāca un nāca tieši uz mani – es gaidoši skatījos, jo domāju ka viņš runās. Bet viņš apcirtās, apstājās pie galda un runāja, prasīja, pēc Key kdzes (ne man) un man pagrieza muguru. Tas bij tik asi, ka es paliku kā ar ūdeni aplieta. Domāju – viņš taisa trikus. Varbūt Feja sūdzējusi par manu smaidīšanu – bet vēlāk atcerējos, ka pēc tam vēl Feja kaut ko smējās skaļi un sauca „Robert” it kā lai citi varbūt arī es, ņemtu dalību kas tur notika un ko viņš teica un es pagriezos un pasmaidīju un kā vējš projām griezdamies viņš iemeta skatu man acīs, noķēra. Tā viss – palika labi. Bet uz reiz šī – skriešana. Vēlāk domāju – tā bija viņa nespēšana ar mani runāt – gluži tā pati, kas man pret viņu. Viņš nenobrauca ar citiem reizē ar liftu, bet kad visi jau [….]

30.11.62.

[[Pegija trakoja. Charl. gāja ar glābšanas nodomu un glābjamo – ieveda krogū! O, Vēh! No vilka glābj, lācim atdod! Es gāju caur parku. Es eju katru rītu un pēcpusdienu caur parku! Un tas ir parks!]]

Šodien salaidu visu mazliet dēlī ar savu mēli – bet velns mani dīdīja! Zināju, ko tas var atgrūst vaļā – un tā bija.
No rīta bija viss ļoti mierīgs. Viņš nebija redzams. Es biju laimīga no vakardienas.

Laikam pie tējas tas bija – visi sēdēja mierīgi. Un Pegija laikam neko ļaunu nedomādama teica –
„Mrs. Dzelme looks happy today.”
„And you look beautiful,” nu apliecināju – un patiesi tas tā bija, bet teikt to varbūt nevajadzēja. Bet vai viņai to vajadzēja teikt, ko viņa teica? Tas arī tā bija!

Viņš vēlāk ienāca izgāja – es neskatījos neko nozīmīgi.
Vēlāk strādāju ārā – un viņš tur garām gāja, kā arvienu.
Tad viņš reizi bija apstājies runāt ar Spāni. Es paskatījos arī un nevarēju novērst acu. Viņš tīši neskatījās uz mani, bet uz Spāni, pieliecies, ar visu savu skata burvību. Tā viņš laikam citreiz skatās uz sievietēm, kad es esmu tuvu. Tad viņš ieliek savā skatā tik ilgstošu, kāpinātu kvēli.

Es dauzīju savas kastītes (nervozumā) uz galda, citādi es skatījos viņā ar drošu smaidu un tomēr – apdegu no viņa zilā, gaiši gaiši zilā skata ar melniem redzokļiem – kas bija vērsts man garām tikai pāris inču – uz Spāni.

Es smaidīju no laimes un apbrīna. Es zināju ļoti labi kas viņam aiz ādas – viņš ir itkā aicināts padoties miesīgās draudzīgās attiecībās un viņš zina ļoti labi – ka es savaldos bet viņam vajag – paraut mani vaļā, lai es degu!
Es aizdegu tiešām – to es jau teicu – bet tik viegli – ka es priecājos, ne cietu.

Visu pēcpusdienu es nemeklēju viņa acu un nekur negadījos viņam priekšā. Es spēlēju mazliet klavieres un Kejas meitene cilāja kājas tur – tas mani satrakoja – kāds traks mani padara vēl trakāku. Es skrēju darbā visa ugunīs. Kas nu atkal – Aina prasīja, un McInta palika aizdomās, ka es esmu satrakojusi Rob. Rob. drīz arī nāca un staigāja. Dusmodamies gan te gan tur. Un tad – cēlās Pegija. Ar kādām tur platēm sāka defilēt un nebeidza līdz vakaram. Pašās beigās viņa tik daudzas reizes gāja iekšā un ārā – ka es pagriezu galvu uz Charliju – tas nogrozīja galvu! Bet vai viņš pirms vai pēc tam bija pie manis, kaut ko runāties, kam nebija nozīmes, man šķita ka viņš tikai runā lai kaut ko nomierinātu. Man tas bija pa prātam. Man vienai visgrūtāk tur ir valdīties, ka es nevaru ne pa labi ne kreisi skatīties. Un vēlāk viņš runāja arī ar Pegiju – un tad man likās, ka viņš grib valdīt arī to. Bet – kur tu trakus savaldīsi.

Es tomēr beigās, (vispār es nekā nebiju darījusi, izņemot bijusi priecīga) turējos ļoti ļoti mierīga arī tad, kad man būtu vajadzējis ko izrādīt – kad Rob. atbildēja Pegijas izaicinājumiem un Pegija gāja pēc gluži trakas.

Es paņēmu savu somu 15 min. pirms un izgāju un nerādījos. Tikai 3 min. pirms zvana – iestājos rindā. Varēju nestāties – bet es jau pēd. laikā viņa dēļ skrienu katru dienu pirms zvana prom. Es gan pagriezos ar muguru pret ceļu kad pamanīju viņa nākam, (aiz manis bija Vilsone, priekšā Šerlija) bet viņš paskrējis garām apgriezās atpakaļ un norāva no kāda ruļļa gabalu ietinamā papīra – tas nu atkal bija triks – lai redzētu manu izteiksmi. Gan jau viņš atrada brīdi iemest acis. Un mana izteiksme bija laimīga. Jo – man bija pārliecība – ka viņš ir pie manis un ne pie kādām citām Pegijām. Darīt es ar viņu neko nevarētu – bet zināt ka viņš zina ko grib un likt viņam – bez bailēm izvēlēties ko viņš grib – tas bija burvīgi.

Lejā McInt. un Pegija otr. pus ielai gaidīja busu.
Es iegāju gaļu pirkt – jāpērk man bija. Es patiesi būtu gājusi prom, ja man nebūtu bijis jāpērk. Es jau dažreiz neesmu tur pirkusi, lai nestāvētu, bet šoreiz tāpat kā ar rindā stāvēšanu – es darīju kā man labāk. Izejot no veikala – es atskatījos – Rob. stāvēja uz stūra un skatījās pāri iz autob. gaidītājiem, tā varēja saprast.
Es gāju prom pa ielu vienā mierā.
Bet kad biju jau krietni tālu – es atskatījos. Buss bija aizbraucis, jo stūris tur bija tukšs un kaut kur, diezgan tālu aiz sevis, es ieraudzīju Roberta seju. Un šķiet – viņš vēroja mani. Es gāju kā gājusi tālāk. Bet – savādāk nu bija.

Netālu no stūra es pamāju Konrada kundzei bet tā aizbēga no manis pāri ielai lai tiktu ar zaļo uguni – bet tā bija bēgšana. Es tik ļoti neskrēju un viņi mani panāca, jo pamanīju apstājoties ka nāca viss bars. Ch. blakus Robert un citi. Tur bija veseli 6 vai vairāk jaunieši un Rob. ar Charl. Apstājoties un gaidot es pagriezu galvu un uzsmaidīju Charl. bet pāri un garām tam smaids aizgāja līdz Rob. Ielai pārgājām pāri reizē. Bet otrā pusē viņi nevilcinājās un es mazliet gausināju soļus – lai atdalītos. Es gāju aiz viņiem. Un Ch. ņēma Rob. aiz pleca vai rokas un Rob. bija arī pārbijies un smējās – un man šķita – ka Ch. prasīja – kur viņš te gājis vai ko tamlīdz. jo Rob kaut kā taisnojās – un pēc tam vienu laiku viņa gaita bija tik nabadzīga viņš tikko spēja kustināt kājas – un man viņa bija žēl. Gribēju nogriezties pa sāņus ielu parkā uz D. Jon. pusi. Bet domāju – arī te darīšu – kā vienmēr. Es gāju aiz viņiem. Viņi pārgāja ielai agrāk kā es. Un tad man par brīnumu Ch. viņus savilka pubā. Man pat prātā aina – kad Rob. ir apstājies un viņu – ievelk līdz. O, nabaga puika! Kas viņam tur bija atkal jāpiedzīvo manis dēļ!!!

Viņam droši vien bija jādzer! Tā nebija gluži laba ideja no Ch. Bet – varbūt tā bija kafejnīca – man rītu jāapskatās.
Nu lai kā, ka tik viņš nevelk atkal bētņika bikses kājās.
Jāizbeidz mums ir – lai kā tas notiek.
Jāizbeidz mums ir! Tikai gribētos lai viņš zina – ka grūti tas ir. Un tomēr to daru. Ch. nu viņam var sapūst pretējo – ka es tikai jokojos un tad viss mans darbs, darīt viņu laimīgu – veltīgs. Bet varbūt būs O.K.
Ja naudas nevajadzētu – es varētu prasīt atvaļinājumu varbūt pēc nedēļas.

Man tomēr kas žēl, ka Ch. nāca un Rob nebija viens. – – – Varbūt Ch. pat viņu atvilka tur. Kas to zina. Atskatoties es neredzēju vai viņi nāca visi reizē, cik nelabi – ka atskatījos! Bet – O.K.
Šodien es viņu nebūtu īsti vēlējusies satikt. Viņš mani bija apbūris ar savām acīm vairāk, nekā tas derīgi, satiekot un runājor prātīgi.
Bet neprātīgi nevar.

Tomēr šodien – ārā pie Mollijas strādājot mans gaišais miers, kas bija no rīta, bija pagalam. Vēl viņu neredzot es pēkšņi jutu kaislību sagriežam mani tā, ka iekšas sāp un es domāju – kādēļ, kādēļ mēs nevaram satikties? Jo – tā ir taisnība ka viņš manis dēļ ir uzņēmies darīt daudz ko ļoti grūtu.
Nu – kādēļ mēs nevaram – Bet – likums, likums –––