1. 12. 62.

[[Sestdiena. Aizvedu Eglītim linolejus. Zirga galva tomēr vēl būtu jālabo.
Nogurums.]]

2. 12. 62.

[[Bij pirmo reizi peldēties. Olimpiskā “pūlā”. Skaisti. Mazliet silst mugura. Bezgala nogurums – miegainība. Nezinu kā glābties. Neko nevaru – radīt. Tik ikdiena – un sarežģījumi. Spēlēju tomēr.]]

3. 12. 62.

Charlijs, kā redzams, ir rīkojies pamatīgāk nekā es domāju: šodien viņam ir kauns un bailes no manis. No rīta kafiju ņemot, gan viņš vēl smaidīja ļoti viltīgi un zobgalīgi – bet vakarā viņš bija diezgan mēms!

Bija tā – Rob no rīta nāca iekšā ārā – tikko viņu nākam pamanīju – es aizgriezos. Visu dienu ne reizi nesaskatījāmies aci pret aci. Tā tad nezinu – kas un kā. Viņš bija pie Fejas vairāk reizes. Kad viņš gāja garām – es arvien sastingu – tas viss. Tad viņš bija redzams pie Irisas. Tur gāja valodas un smiekli un darbs arī laikam bija iedots kopā. Reiz – Ch. notvēra manu skatu, kad es paskatījos kur Rob. runāja ar Irisu. Bet viņš tur runāja daudz un bieži – un es tiešām vai vienīgo reizi (ne gluži tomēr) pagriezu galvu. Dzīvot visu dienu kā notiesātais, nedrīkstēt pagriezt galvu – tas ir gandrīz par daudz. Manas acis ir par vājām lai redzētu Ch. izteiksmi – viņš bija pie sava galda un stāvēja kājās – katrā ziņā – viņš bija ļoti nopietns. Es paskatījos viņā brīdi un aizgriezos pie darba. Irisa un Rob. strādāja pie stenc. pa brīžam man gluži blakus – Rob. ienesa tos, nolika un pagriezās pret Irisu – man ar muguru gandrīz. Es strādāju kā mumija.

Reiz viņš bija pret stenc. kaut kur un man bija jāņem tuvu kaste tur – es vilcinājos. Beidzot pastiepos un ņēmu kasti, kas man bija daudz par tālu. Man šķiet viņš tai brīdī skatījās uz mani. Zināt es nezinu, bet man likās tā. Manas acis bija nolaistas un vaibsti sakrampēti. Es atrāvu kasti pie sevis un strādāju tālāk. Un ja viņš līdz tam bija ar Irisu vairāk runājis (bija gan arī visas citas iejauktas) viņš tagad apsēdās uz galda (pret 9) ar muguru pret Irisu (arī man ar muguru) un strādāja un runāja ar Jani.

Un tad viņš bija pie Ch. galda, kā katru dienu tagad un kaut ko rakstīja. Pirms tam McInt. deva man 29 – filīt back, kad Rob tur sēdēja – es teicu es tur vēl nevaru iet. „Kā nevar?” viņa prasīja. „Tur var iet.” Protams – es arī tā agrāk domāju, bet šodien es nevarēju. Es nezinu ko Ch. ir par mani teicis. Bet kaut kas jau ir – un ir grūti iet tagad Rob. tuvu. Es aizgāju tur strādāt (pēd. pusst. pirms beigām) kad viņš bija aizgājis pie galda.

Varbūt Ch. to ņēma ļaunā, kā manu bāšanos iekšā kur viss jau iet gludi. Varbūt. Bet McInt. sūtīja. Un visu dienu es nebiju kustējusies no savas vietas ne soli.
Jā – un Rob. pazuda daudz ātrāk pirms zvana no mūsu ist. kā citas reizes.

Es viņam varu likt redzēt – ka jāatsakās. Bet es nevaru viņam rādīt (to kas nav) ka – nekas nav bijis. Lai kā tas – ir viņam tas ir vajadzīgs. Tā ir viņa pašapziņas stiprināšanas lieta un vispār visa šī piedzīvojuma jēga – ir kaut kas, bet ņemt to nevar. Bija diezgan liels sapīlējums – bet izciest varēja. Un vēlāk – vairs nebija jācieš.

Ch. stāvēja kājās kad gājām visi prom – garš kā soģis. Ak – viņš ir lāga vīrs varbūt. Bet ne visiem ir rūgušpiens dzīslās, kā viņam tas izskatās esam un – viņš gluži tā nevarēs diriģēt ja arī citu tad ne manas personīgās lietas.

Otra lieta ko man nevajaga risināt, bet kas risinās pati no sevis ir – ar to Garo.
No rīta viņš ir ienācis mūsu istabā ar savu radio.
Es nācu iekšā un – ieskatījos ātri viņa acīs – jo viņš sēdēja pretī un skatījās – es ātri un auksti novērsu skatu.
Kā es biju apstājusies savā vietā – viņš cēlās un aizgāja ar savu kastīti. To protams nevajadzēja. Lai gan – laiks bija arī cauri.
Man bija drusku viņa žēl – viņš tik labs mūziķis – svilpotājs un es bez vainas – nelaipna.
Bet man jau jāsargās izcelt jaunu traci.

Pusdienā viņš ar Feju lielo ienāca virtuvē, kur es biju, un es ieskatījos viņam sejā – viņš ātri novērsās – viņš nebija domājis ka tur esmu? Nezinu. Kad es mazgāju traukus – viņš ienāca atkal Fejai līdz virtuvē. Bet – tagad es nepagriezos.

Vakarā viņš smēķēja kaut kur Rob. parastā vietā, kad es grozījos pie kartēm, viņš nogāja agrāk lejā. Kad gāju prom viņš tur vēl ar citiem ārā bija. Man ir jāuzmanās. Bet – velns mani dīda. Ja Rob. sāpinās par daudz – tad arī man lai ir savs gandarījums.

Vecais ar vienu aci – smalkais kungs no Wavertonas – vienu rītu stāvēja uz stūra Eliz. ielā – kā dēmons! kur man jāiet pāri. Un no Fairfildas braucot viens blenza (caur saules brillēm) vilcienā. Tas bija paskrējis garām no Townhalles pa Gerog. streetu – un nāca man tur pretī skatīdamies. Es – izlikos neredzam.

Vispār ļoti daudzi paskatās otrreiz. Bet tas varbūt ir tādēļ ka man ir drošas acis. Nē – man arvien ir bijušas drošas acis – bet tagad gandrīz ir tā – ka jūtu ka tieku vērtēta par pievilcīgu. Jūtos arī tāda – jo kā lai nē – ja dzīvais Donžuāns pats skrien pēc manis.

Pēc visa tā, ko viņš cietis manis dēļ un darījis – un tagad – arī es ciešu un nesu pāri darījumus – pēc visa tā, mēs kļūstam tikai tuvāki.
Bet – jāgatavojas – aiziet.

P.S. Visu dienu McInt. bija rūgtu ģīmīti un nerunāja ar mani ne vārdiņa. Es cietu klusu un patstāvīgi. Pašā vakarā, kad viņa redzēja kā turos – viņa bija jauka un smaidīja un runāja. Un teica lai eju tur – kur Rob. bija.
Bet es nevarēju šodien. Un nezin vai es tik drīz varēšu.

Mani no jauna ir pārņēmis kāds kaislības vilnis pret viņu. Tas puika ir dievišķīgs! Viņš ir lielākais vīrietis kādu esmu redzējusi – viņš ir tik ārkārtīgi apķērīgs un spējīgs visu izprast un beidzot – viņš iet caur uguni un ūdeni dēļ manis.
Un tas – vai tas nav neticami skaisti?
Ārā līst lēni un pērkons ducina.
Un pilsēta guļ lejā aiz ostas līčiem un tur kaut kur par mani kāds domā.
Tas vīrs ir fata morgana.

Un tomēr tā ir – īstenība. Un tā ir daļa manas dzīves. Un viss ko es te rakstu – ir ierakstīts manā dzīvē. Un arī tas ko viņš domā – tas kas ir tik tālu un citādi un pieder viņam, arī tas ir manā dzīvē. Un pa daļai es to zinu un nojaušu.

4.12.62.

[[Inesei nolikts pēdējais eksāmens. Viņa vēl nav mājās (11.20 p.m.) ir pie Bidijas. Imants atnāca ar 2 vēžiem! Man skumīgs – kā mana afēra beigsies un cik vientuļi tad būs!]]

Visu dienu tikai vienu reizi uz viņu paskatījos – nezināju, ka viņš ir ienācis, biju no pusd. atnākusi, pārvilku kurpes un stāvēju vidū pie galda atspiedusies.

Man šķiet reiz vēl mans skats to pavadīja, kad viņš bija pie Fejas aizgāja pārmija vārdu ar Irisu un atpakaļ griezdamies gāja ārā. Man bija jāskatās – jāmierina viņš. Bet maz tur tika. Pusdienā, kā gāju ārā gar pulksteni, redzēju viņu smejam no savas vietas – bet man aiz muguras nāca Pegija – tā es iespēros siev. nod. tikai roka aizvēra durvis. Bet Pegija nenāca tur – kur viņa gāja un kas tur notika – nezinu. Tikai Feja tūlīt drīz aiz manis ienāca ļoti nosarkusi. Kaut kas varēja būt ar Rob. un Peg. vai – bet – nezinu kas. Peg. ir daiļa un droša. Galvenais droša. Cerību pilna. Ak – manu dieviņu!

Vakarā viņu neredzēju. Ko lai es daru – man jāslēpjas.
Vai viņš ir saskumis? Protams. Ja viņš manīja mani vai bēgam pirms pusd. un pēc tam – neievēroju to iekšā, kad viņš bija. Viņš vairs neienāca.
Ch. – atļāvās zīmīgi pasmaidīt – kad reiz uz to paskatījos un es arī to atļāvu darīt.
Jā, kad viņu neredzu – kļūstu mierīgāka. Tikai žēlas sažņaudz – kādēļ tik cruel life?

Feja izskatījās it kā jautājoša, kā gaidoša, kā izbrīnīta vai skumja. Bet arī – priecīga. Viņa varbūt baidās no Pegijas un prasa man – kāpēc es Rob. vairs nesargāju? Bet ko man darīt?
Gribētu visus ziņkārīgos noklusināt. Varbūt ka viņam sasāp sirds par to ka cietis – neko nesaņem. Bet – ko es varu darīt.
Neticu tomēr, ka Pegija ko panāks!

Garais no rīta bija iekšā pie mums ar savu kastīti. Nācu iekšā, smaidīju, gāju garām un kaut kā iesāņš vērsās mans skats ar smaidu – kas gan bija vispārējs.

Tomēr – viņš bija gaišāks un drošāks. No pusd. nākot es atnācu reizē tiekot uz liftu – viņš un vēl kāds zēns – apstājās un deva ceļu kā karalienei. Es pateicos. Liftā stāvēju vidū, pretī Roberta kdzei. Pakāpos kādu soli atpakaļ, lai ar viņu runātu un uzkāpu viņam virsū, viņš bija bijis man tuvu aiz muguras. Sorry un atrāvos un atkal atgāju mazliet atpakaļ. Viņš stāvēja man turpat pār plecu.

Vēlāk viņš reiz bija ienācis mūsu istabā pie zēna līdzās Irisai. Man nevajag jaukt gaisu – bet es daru to. Tik rafinēti nevainīgi. Īsta koķete. Agrāk man tādu dāvanu nebija. Āriņš teica reiz „kaut Tu mazliet vairāk koķetētu!” –

Nopirku Šopēna valšus. Manas rokas viņu ir tik daudz spēlējušas, ka viņu tās pazīst vislabāk un es varu to spēlēt viengabalaini – veidot ar izjūtu.
Šūbertu arī – bet tam man mazliet pietrūkst roku spēka, varbūt – technikas. Viņš nav tik daudz spēlēts. Šopēna gājieni man šķiet tik dabīgi un droši atrodami.

Spelēt man gribās. Bet – kauns vien ir. Kaut tās klavieres būtu labākas. Un kaut ar tiem ļaudīm es varētu mājīgāk justies. Viņas jau taisni burvīgas tās vecās un arī jaunās ledijas. Bet es jūtos tik tālu no viņām. Patreiz iecelta īsti debesīs – kā pianiste – un tomēr sveša arī. Tikai tas skuķis kas dejo, varbūt kāro vairāk tās spēlēšanas un tas garais, tas arī ir traks uz mūziku. Viņš dzied tādā siev. balsītē savam radio līdz.

5.12.62.

[[Māmiņas nāves diena. 15 gadi.
Bet es spēlēju visādus trakumus pa darbu! Kā tas beigsies un kā es labošos! Bet – nenodot sevi ar pazemību! Ja rīt kas nāks par slikto filingu – saņemties. Un mest pretī par visu sab. dzīvi.]]

Šodien māmiņas nāves diena. 15 gadi kopš viņa prom. 15 gadi. Tikai brīžam – reti, reti es par viņu domāju. Par ko gan es tagad vispār domāju? Pilnīgs ārprāts manī. Un tomēr – man nav miera un laika un veselas dzīves lai ko veselu domātu. Patreiz es domāju muļķīgāko neprātīgāko un visvairāk – Dieva sūtīto mīlestību savā mūžā. Ausis tikko svilst no kauna par to runājot.

Mana dzīve ir kaut kas nepasakāms. Tagad, kad man vajadzēja būt cienīgas kundzes gados – mana ‘psicholoģija’ ir kā teenaģerim. Protams – es sevi attaisnoju – man liegta dzīve un es tās gaidījusi 20 gadus u.tt.

Nē, šinī dienā man jāpārdomā prātīgi. Es jau pārdomāju. Katru dienu. Un atsakos, atsakos, atsakos! Es sviežu ar akmeņiem. Un tomēr – prāta manī nav. Un viss risinās tālāk. Ir kāds cilvēks kas lasa manī kā grāmatā – un kādēļ viņam manis vajag? Bet ir arī citi kas mani ieraudzījuši un liekas – varbūt viņiem manis vajag. Tā tad es to nevaru pieņemt kā ko nopietnu – Man taču tas jāsaprot. Es nevaru pieņemt kā ko nopietnu šī zēna – ko? Neprātību!

Vakar bij klusums. Un šodien tāpat. Un viņš nāca pēcpusdienā (no rīta tikai bālu seju pamanīju pie Ch galda pienākam) uz Dačeni. Es strād. ar McInt. un man šķiet es – nevarēju pamest viņu. Bet varbūt tagad man vajadzēja pamest visu. Bet Feja vakar man likās izbrīnīta. Protams – iedomas.

Jā – un pamanījusi ka viņš nāk, es iesāņš palūrēju – tikai iesāņu skatu – neko neredzot. Bet McInta to droši vien notvēra. Bet tas nebija tāds, ko viņa varētu domāt kā – raidītu viņam, tikai pašas nemiera izteicošu. (Vakar es pūtu un McInta teica „What is it?” – )

Jā. Viņš tūlīt pēc brīža ienāca otrreiz. Es nepakustējos no vietas, laikam skaitīju noliekusies. Bet es sažņaudzu kreiso roku dūrē un piespiedu pie krūtīm – pie kreisā pleca, es biju traka. Un tas trakais to laikam redzēja. Un es zināju, ka viņš redzēs. Tas ir visas šīs lietas dzinējspēks – ka mēs esam tik līdzīgi cīnītāji, ka mūsu trakulības ir tik tālu pāri tam visam ko tie labie ļautiņi apkār spēj izdomāt – un mūs tas aizrauj un mēs topam trakāki par trakiem. Tas ir tik bezgalīgs prieks zināt otru tikpat traku un tikpat pārgalvīgu un brāzmīgu un neapjaušamu sev pašam. Tādu, kas raisās acupriekšā kā rīta gaisma.

Jā – viņš drīz bija izdarījis kādu joku ar Wilson kdzi.
Merija teica McIntošai „Look Mrs. Wilson is back!”
Mēs atsaktījāmies – Mrs. Wilson stāvēja pie loga stenciliem iesāņš uz mums un uz viņas muguras bija liels papīris „Lilly” – tas izskatījās tomēr pārāk jocīgi – un mēs abas smējāmies kā briesmas. Kas tur bija – kas to lai zina.

Tad vēlāk viņš ieskrēja un nosēdās pie Dač. starp dač. un Pegiju. Kas tur bija nezinu. Bet McInt. norūpējusies paskatījās uz Pegiju. Un Pegija vēlāk bija ne dzīva ne mirusi. Visa pelēka un sarkana un necēla acis uz augšu. Viņai bija tik grūti, ka man sāpēja iekšas to redzot. Bet – kas tas bija – nezinu. Vai viņš no viņas krīt tagad citai virsū – kā no manis? Nevarētu būt. Vai viņa tad varētu būt tik nelaimīga? Nezinu – vai viņš izrādīja viņa nepatiku? Nezinu. Bet – tagad viņai bija ļoti ļoti jācieš.

Irisa vienu brīdi stāvēja pie sienas sastingusi – visas sāka par viņu smieties. Ko viņa domāja? Viņa bija ārkārtīgi bāla šodien.
Vai ar Rob. notiek kas ļauns? Vai viņš aiziet ar Dač. vai briesmās no Pegijas? – Nezinu. Tiešām nezinu. Domāju – ka viņš vēl mani redzēja – bet nezinu neko.

Es izgāju ar somu ārā. 12 min iepriekš, Rob. acis pussastapu vīr. ist. durvīs. Es aizskrēju garām, pazudu siev. istabā. Man bija bailes viņu satikt. Vai likt redzēt citiem, ka to satieku ceļā. Es izgāju no siev. ist. pēc laba laika 3-4 min. pirms zvana. Pagaidīju pāris min. Tad štempelēju – meitenes bija iznākušas un noštemp. pirms manis. Viņas visas izskatījās norūpējušās un izbijušās un skatījās atpakaļ uz mūsu ist. durv. kur pamanīju Robertu ienākam – bet neatskatījos, steidzos meit. pakaļ. Par mani viņas nelikās zinis šoreiz. Bet – ko viņas vaktēja?
Tur bija Irisa, Carmele.
Un – kas notika mūsu istabā.

Kāpēc es neiegāju? Bet man bija bailes. Un ja man kāda daļa tur vēl ir – tā nekur nepaliks. Bet maisīties visu nelaimēm un laimēm pa vidu – ir par traku. Pegija kļuva sasista. Bet kas un kā un kādēļ? Un Dač. kļuva laikam celta. Bet kas un cik un kādēļ?

Paņēmu savu gaļu, kas bija jau iesaiņota, tā tad tur biju tika pāris sekundes.
Gāju mājās. Rob. vai ko citu – neredzēju. Bet pirms manis mazajā kafejnīcā iegriezās Charls ar kādu jaunieti – vai viņi tur palika ‘uz vakti’?
Tā man gandrīz likās.
Ch. liekas – nezin vai bija jau sagat. mājā iešanai – varbūt bija. Un – ko viņi vaktēja uz šī ceļa? Te tikai es eju. Pegija iet citur – brauc ar busu. Dač. iet pa otru ielu. Labi ka es bēgu.

Kādu laiku man ir ārkārtīgi jāsargājas. Varbūt – pat visu laiku. Tas varbūt būtu pareizais un vienīgais. Vakar jau jutos labi, ka viss pāri.

Šodien viņa tuvums sagrieza kā dzirnavu ratu krūtīs – bet – tas nav briesmīgi. Es varu par to ļoti labi valdīt. Tikai Rob. dēļ es gribētu vēl turēties pie savas nopietnības. Protams – ja viņš nebūtu tik ārkārtīgi jauns un ja man nebūtu no viņa jau bailes, ka viņš pietiek ar spēli vien – es spēlētu tālāk.
Tagad – nezinu.
Man jāklusē. Man tomēr jāklusē. Šodien es to nedarīju pilnīgi.
Ch. bija ļoti bāls ar iekritušām acīm. Kas viņam par nelaimēm?
Bet ka Rob. jūtas labi – to tā Lilly pilnīgi ilustrēja. Man nav jābaidās par viņu – bet tikai par sevi.
Varbūt viņš pieder citai.

Un es vāji tam ticu. Tas ir viss tas pats vecais, viņam vajag lielu audienci tas viss. Viņam vajag ar ko spēkoties un kā priekšā izrādīties. Cik McIntai briesmīgi nāca smiekli par to Lilly to bija vērts redzēt. Es valdījos un smējos un viņa smējās ārkārtīgi – viņai tas likās – terrific! Roberta kdze teica kaut ko pie sevis „O this boy” – Es prasīju „beg your pardon” un viņa teica, ka viņa runājusi ar sevi. Bet – viss tas bija par Robertu.

Bet – kas bija ar Pegiju? Jā – tas man nedod miera. Kādēļ? Man – jābūt mierā.
No rīta nejauši aizgāju 8. Gribēju iet spēlēt uz zāli – bet redzēju ka durvis ciet.

Gāju mūsu telpā – tur Feja lielā, zēni un garais ar radio priekšā. Man bija neveikli. Bija arī. Rob. kdze tūlīt un arī tā brīnījās. Teicu par pulksteni un taxi. Un par meit. eksām.

Garais tomēr jutās labi, lai arī sākumā nobijās. Vēlāk viņš dziedāja līdz savā jocīgā balsī. Tas ir patiesi ļoti grūt – tiem hitiem balsī izdziedāt līdz. Viņu neredzēju vēlāk. Biju uz agro lunchu.

McInt. strādā ar mani labprāt – bet mūsu safilējums kas ir traks – viņai 10 reiz vairāk jāskandina kā tie citi – tamlīdzīgie darbi. Stenciļi pavisam neapzīmēti, un tāpat sajaukti no kastes kastē. Man zināms ir daudz grēku un nepareizo filēšanu.

Es pārskatos tās pakas, kas sakārtoto vidū, pēkšņi nāk nesakārtotas. Rītu jāturas droši. McInta man tomēr arī patīk. Kas būs rītu? Garlaicības tur sen vairs nav. Tam Charlijam pašam man gribētos pielaist skalu pie bikšu dibena. Viņš ir tik lēns tik lēns tik lēns. O – kaut tas Rob. turētos. Varbūt viņš turas. Lilly teica ka viņš turas lieliski.

6. 12. 62.

Šī bija viena no lielajām dienām.
No rīta Rob ieskrēja un kaut ko mīļi sakot uzlika roku Dač. plecam, jeb rokai – es biju pie loga Dač. vietā un viņa ar Feju pie 29. Man sažņaudzās sirds – jo domāju viņš tomēr mani ir pametis visu to pārpratumu dēļ – un paliek pie tās. Lai gan nākošā acumirklī – es tam neticēju. Dač. pēc Rob aiziešanas paskatījās uz mani – un es uz viņu. Reiz viņa nāca iekšā – un es krēslā no (20) atgriezusi galvu uz viņu noskatījos – un beigās pasmaidīju – viņa arī. Tas bija tā it kā es zinātu, ka Rob. mānās.

Tad viņš nāca ar stenc. pie Pegijas. Tas bija nolūgties to, es domāju. Viņam lika gaidīt aiz muguras. Viņš sarka un gaidīja pacietīgi. Viņš ir nepārvarams šinīs pazemošanās un nolūgšanās lietās. Beidzot Peg. saņēma dūšu – atgriezās un gāja (no 29) uz savu vietu ar viņu, ko un kā – es neskatījos, es biju savā vietā – laikam sēdēju.

Pegija atdzīvojās. Lai gan ne pavisam – bet vieglāk viņai bija. Un – mana atzinība Robert. par tādām lietām. Tikai – viņš iekrīt radu rados ar to.

Tad – vēl reiz viņš iedrāzās – atnāca man garām līdz Peg. vietai kur viņas nebija, viņa strād. kaut kur turpat kur pirmo reizi – un viņš bija nogājis tai garām! Viņš skaļi prasīja – kur Pegija? Ā – tur!
Tas vairs neizklausījās Pegijas dēļ.

Viņš smēķēja arī. Man bija jādomā – viņš lauž mani. Es sēdēju sasalusi. Un tomēr jutu – ka manā sejā kaut kas pārmainās. Varbūt pa durvīm ārā skriedams viņš to redzēja. Ka viņš skatījās – tas ir droši.
Tagad – mana kārta, es domāju. Viņš liks man ciest. Tomēr – es tā domāju. Jutu gandrīz arī atvieglinājumu un tomēr cietu.

Pegija pēcpusdienā staigāja ar augstajām kurpēm čībiņu vietā. Tā tas ir vienmēr ar mums.
Jā, es sarāvos un domāju – es mēģināšu panest savu daļu – graciozi. Man jau citas daļas nevar būt.

Un tomēr pēc brīža – es jutu ilgas pēc viņa un jutu viņa ilgas pie sevis. Cik daudz reiz tas ir bijis. Sažņaudz tādas skumjas un siltums un laime – un es zinu, ka tā neesmu tikai es – bet tas ir viņš pie manis – turpat no pāris telpām cauri attāluma.

Un viņš nāca. Uz mani. Pēc gumijām. Tā jau trešā reize ka viņš atlaužas – šoreiz tam nebija tik grūt vairs. Bet es sēdēju tur. Pie manis viņš nedrīkstēja tomēr nākt. Viņš prasīja Marijai (McInt) un kamēr viņš to darīja – viņš atkal bija nikni griezis man muguru, viņa lepnais melnais džemperis ko viņš tagad nēsā vaļā – vēdinājās man gar degunu.
McInta nāca deva gum. un teica – Tās Jums būs par tievām, Robert.

Es viņa straujo – muguras griešanu pirmā mirklī atkal tulkoju kā apvainojumu, tāpat kā toreiz ar Key kundzi. Viņš savā straujumā un aklumā tad izgrozījās tik noraidoši nepieklājīgi. Tad – man bija grūti.
Bet es biju nolēmusi – saņemt savu daļu cēli.
Un – tiešām bija arī atvieglojums.
Zināju, ka mana vaina nav ja nekas nevar iznākt. Zināju – cik ļoti viņš manis kārojis. Labi – lai jūk.
Pēc laika es tik sāku domāt – ka tas ir viņa parastais tuvošanās un izlīgšanas gājiens.

Atkal viņš ienāca. Es biju kaut kur ārā no vietas. Viņš aizgāja no Fejas laikam – uz Ch galdu. Es gāju uz Ainu (pēc stenc.) pēc darba. Aina deva kont. Es neskatījos uz Rob tik zinu – viņš ir pie galda. Kad es atgriezos uz vietu viņš jau atstāja istabu.
McInt. skatījās manī un redzēja ka es – neskatos, un skatījās pati uz Rob. un – es dzirdēju klusu „Oh, no!”

Sapratu, ka Rob. ir skatījies vai nu ar pārliekām dusmām vai mīlestību. Es vēl arvien to nezināju, kad pie McInt. piesēdās Merija un man šķita ka es dzirdēju ka McInt tai teica: „Rob. is back to Mrs Dzelme. I saw his eyes when he left.”
Tā. Tomēr es laikam dzirdēju pareizi lai arī tā bija vairāk dzirdēšana ar nojautu kā ar ausīm.

Un tā tas bija. Es zināju ka viņš ir back. Ne back. Viņš nekad nav īsti projām bijis. Viņš ir gribējis būt prom – sākumā. Tagad viņš arī negrib prom. Jeb grib?
Viņš skraidīja garām vairāk reizes.

Virsstundās pēkšņi viņš ienāca kad es kājās strādāju un – es viņā noskatījos. Un tad viņš nāca un nāca. Un reiz es biju tik nogurusi ka es biju atspiedusi galvu abās rokās – un lai gan jutu ka viņš ienāk – es nemainīju stāvokli. Es biju izmisusi un nogurusi.

Viņš tūlīt atgriezās – laikam redzēt – kas ar mani. Viņš pakrāmējās pa stenc. un droši skatījās. Es jau biju mierā tikai skumja. Viņš ieskrēja tūlīt – dziedādams, tas varēja būt Šopēna valsi ko es šodien zālē spēlēju, kur viņš to dzirdējis. Viņš klaigāja to vairāk reizes un grozījās un malās tur. Reiz stāv. kājās kad viņš nāca un es viņā noskatījos – es saņēmu viņu ar pārmetošu skatu. Viņš saņēma skatu – un savilka savādu bērna smaidu.

Viņš izpalika acumirkli ilgāk ārā – un nāca atkal. Es būtu ar viņu jau uzsākusi sarunu bet tad ‘Lillija’ man bija blakus un tā vočij tik traki.

Es tomēr ar savu skatu biju ar viņu runājusi – un kā ar mazu bērnu. Un tas viņam protams nepatika. Un viņš turējās braši.

Kad gājām mājās – viņš gaidīja atspiedies pie Spāņa galda – tur es tiešām nevarēju viņam paiet garām to neredzējusi. Es skatījos – atkal vairāk pārmetoši. Bet viņa skats bija tik bēdīgi apvainoti pārmetošs – ka es savu pārmetumu neizturēju līdz galam. Es aizejot jau – atkusu. Bet es neskatījos, es stāvēju aiz citiem. Viņš nebrauca (tīši?) mūsu liftā.

Irisa bija balta un galīgi neizskatīga šoreiz. Par daudz viņu lauž. Vidū – pēc tās gumiju ņemšanas es tomēr ļoti jautri triecu ar McInt., ļoti neparasti jautri. Viņš nāca pa durvīm un redzēja mani vaļā zobiem paceltu galvu smejot. To viņš reti ir redzējis. Viņš atpakaļ ejot apstājās pie Irisas lai mani vēl novērotu – un teica Irisai ko laipnu. Pats to neapjaušot viņš ir briesmīgs.
Bet – šie smiekli viņu darīja laimīgu. To viņš redzēja – cik mani viņš ir darījis laimīgu.

Ak. Es sēdēju MacInt. mašīnā, kad viņš iznāca uz ielas. Pagāja līdz stūrim, apstājās – novēroja ielu (kur es eju). Tad gāja uz autobusa pusi.
Es viņu mazliet pie Halles gaidīju. Bet – viņa tur nebija. Es jau aizbraucu tur ar mašīnu.
Bija skaista silta nakts un man bija žēl – ka viss tā iznāk. Ka nekas neiznāk. Viņš tik jauns bija, kad viņš uz stūra graciozi apstājās un bērnišķīgi maigi novēroja ielu.
Ak bērns. Kā lai es to varu panest! Es esmu ieslēgta otrā sevī un es netieku ārā. Tu!

7. 12. 62.

Nupat man šķiet – ka mūsu vairs nav ir tikai mūsu kaislība, tā izaug cauri kā koks mums un sazaro un sasakņo. Nav vairs ne Tevis ne manis, tikai šis kaislības koks. No tāluma mēs jūtam viens otru, mūsu domas ieaug šinī kokā. Es jūtu Tavas vēlēšanās atnākam pie manis un acis man satumst, rokas automātiski dara darbu iekšas ir sažņaugtas mezglos. Pēkšņi es lēni kā no miega paceļu galvu un nemaldīgi pavēršu acis pretī Tavam skatam – Tu esi kaut kad ienācis un kaut kur apstājies telpā, Tu skaties uz mani.

Tu seko man un es nemitīgi jūtu Tavu tuvumu, ja ne Tavu ķermenisko tad Tavu domu tuvumu.

No rīta viņš ilgi nenāca. Laikam pēc tea time tas bija, kad viņš beidzot nāca – es to pamanīju un lēni novērsu seju. Viņa seja bija klusa un saspīlēta un mocīta.

Ēdamzāle bija tukša beigās – bet veceņu dēļ pie mana galda – es kautrējos spēlēt.
Es paskatījos reiz uz augšu un kaut kas tur nozibēja. Esmu gandrīz pārliecināta, ka vakar viņš ir bijis tur augšā kad spēlēju – un šodien viņš arī tur bija.
Tas ir neprātīgi cik skaista ir jaunība, cik ārkārtīgi skaista. Ak šie veči. Nabaga Dūte. Un vecenes. Protams viņas mani apskauž un nīst. Un apskauž.

Pēcpusdienā es reiz pagriezu galvu – viņš smēķēja pie Ch galda un skatījās uz mani. Viņam tika mazākais tas mierinājums ka es klausu viņa skatam.

Pievakarē viņš daudz nāca pie Dač. un Fejas. Dač. sauca reiz skaļi „Hallo honey, how are you” – tas tomēr izklausījās sarkastiski. Vai viņa var tik ilgi viņu draudzīgi turēt ka zina – tas notiek manis dēļ.

Es uzrakstīju ar lielo texta colour uz kartes Savoy – domāju – ja viņš izlasīs – lai nāk. Es gāju uz kino. Bet viņš nebija to redzējis. Varbūt labi. Lietus lija. Filma bija laba.
Labo nevar iznīcināt. Bet viņu sit krustā. Tā tas ir.
He who must diy.

No rīta garais bija iekšā – ļoti smalki noģērbies. Es neilgi strādāju ārā. Tur man gandrīz bija izdevība Robertu satikt. Bet man ir panikas bailes no – sievietēm kas vaktē. Carmele tup pa visiem stūriem. Šodien kur arī mans skats negriežas – viņa ir priekšā. Ja es būtu zinājusi, ka tik maz viņu redzēšu – būtu varbūt saņēmusi dūšu – bet viss tā iet kā nevar nekā iespraukties vidū. Tikai viņš prot un var. Es esmu kā apmāta. Viņam pieder viss. Viņš bija iekšā, kad pērkons bija. Es teicu Šerlijai – Pērkons. – Viņš skatījās no krēsla pa logu ārā un kaut ko dzejoja par mūri ārā un lietu, viņš droši ir traks parādīt savas spējas.

Bet Feja laikam ir diezgan dumja, viņa varbūt ir ļoti laba, bet gudru viņa neko neparāda.
Ja vēl pirmdien viņš būs ar mani, nolikšu satikšanās. Tā biju to šodien izlēmusi. Bet – Bet.
Oh! Man pēkšņi pārņem bailes. Kādēļ es viņu atstūmu šodien!!! Bet – ko lai es daru. Un beidzot – es jau pustrakumā devu to zīmi Savoy – un domāju ka viņš to izlasīja, bet viņš nebija to izlasījis.
Un garais ienāca vakarā un nostājās pie loga un lūrēja uz mani. O, mī O žē! Roberts arī tur bija. Ja nu viņš to pamanīja?
Nav nekā vairs cita, tikai mūsu kaislība.
Un tikko tā bija gandrīz uzvarēta un es jutos – atbrīvota.
Bet tagad – greizsirdība mani sit pie zemes, ja man viņš jāatdod – acu priekšā jāatdod citai.

Iris mani nosauca vārdā, un mani tas pārsteidza. Es gribēju teikt „thank you Irise” bet teicu tikai „thank you” un viņa teica „thank you Mrs Dzelme” un viņas balss bija mīļa. Varbūt tā lūdzas par viņu. Lai es to neņemu, lai es to atstāju. Lai es to neiznīcinu. Un es domāju – lai viņa to neiznīcina, ar savu giglīšanu. Kad viņa klusa – viņa ir jauka. Pārsteidzoši jauka bija viņas klusā balss. Bet es viņu burtiski nevaru ciest, kad viņa laimīga un pļekst.

8. 12. 62.

Ko dari!
Tu manis dēļ debesis skaldi
Ik brīdim tās pa gabalam
Krīt uz mana galda
To gaisma aklina acis
Un skaņas ausis aizsit
Kam darbā nolauzties dienu
Pelnot ikdienai
Mazliet comfortam [..] labi
Bet kam man vairs ausis un acis?
Kam viss tas kas gadiem
Krāts un slīpēts
Mazums mazumā
Un rūpīgi sablīvēts 
Kam viss [..]
Man ritens
Kad debesis 
Pa gabalam vien
Tu svied manā galdā

Šorīt, tikko es smējos, gandrīz histēriski – ar mani notiek tas pats kas ar viņu: viņā ir samīlējušās visas meitenes un sievas arī – man jau nogāzies ir garais, tas jau beigts vairāk kā nedēļu, kas ar mazo apaļvaidzi – tas tik ārkārtīgi galanti atver durvis jau sen un vakar no rīta es ieskrēju pēc vēstules nonešanas atpakaļ istabā un biju satraukta kā briesmas un mans skats iekrita tā jaunā cilv. acīs, kas strādā mūsu istabā (saulē apdedz. seju, jāuzzina vārds) kas sēdēja pret (29) atgāzies krēslā un pavērsa seju man pretī kad es izbaiļu un nemiera pilnu skatu tur steidzos – un viņa acis bija lielas un platas un mūsu skati bezpalīdzīgi netika brīvi vaļā viens no otra. Mazā Feja arī uz mani skatījās un es domāju, ka viņa grib ko teikt. Es prasīju – viņa teica, nē, bet viņa domājusi kas noticis, man bijis tik wild expression. Wild? – Es prasīju vai ‘worried’? Jā viņa teica – worried.

Wild es biju tādēļ ka garais tur bija iekšā – ar savu kastīti un es jutos mazliet neveikli jo viņš jutās neveikli un es gribēju nest vēstuli lejā, bet iznāca, ka viņš tieši pirms manis iziet pa durvīm, es mazliet lēnināju soļus, lai neskrienu viņam pakaļ un tomēr nejutos labi – visi visu novēro. Tad es steidzos ar vēstuli lejā un augšā un biju wild – vai es redzēšu Robertu kaut kur – bet es to neredzēju – visa wildness bij manā sejā kad tas zēns uz mani paskatījās, es biju helpless un tas aizkustina.

Vēlāk es zinu, ka mans skats nemierā šad tad aizklīstot līdz Ch galdam (vai Rob. nav tur) neviļus satika šī jaunekļa seju. Nedomāju – ka viņš pa galam – bet tā tas sākas. Gluži kā Robertam – katra sieviete ko viņš uzskata pilns šo apslāpēto liesmu pret mani – nokrīt beigta viņa priekšā. Es biju nikna uz Charliju, par viņa sekošanu un izjaukšanu mūs satikšanos ar Robertu – un es niknumā domāju – pagaidi, Tevi vajadzētu nostiept gar zemi, tad Tu te gan maisītos citu personīgās un delikātās jūtās.

Nu Ch. var ātri novelties. Viņš jau labās domās tomēr par mani.
Ak Robert, Robert – mēs esam divi giganti. Mēs sajauksim visu šo dīķi pilnīgi.
Bet tagad es varu smieties un tagad es varētu Robertu satikt, jo varbūt arī ar viņu es varētu smieties.
O, McInt. to vajadzētu uzost – tad viņa smietos. Viņai ir humora izjūta un viņa nevar noturēties – lai gan kā pati teica – sēdot virsū uz to!
Man pēc šī atklājuma paliek labāks prāts. Beigu beigās – mēs tiksim kaut kā vieglāk visam pāri. Citādi – kā krampjos un netiek ne soli tuvāk, ne spēj atkāpties.

Vakars. Gara diena. Jūtos pamesta bez Ineses. Zinu – man jādomā – kur man mājas. Mazais Roberts ir prom, kā nāk pie nopietnības. Man nav ne viena. Veco Ch. nogāzt, gan būtu tikt kādu brīdi pie vietas, kas zina? Bet ko es ar viņu iesāktu? Tik lēns. Tik lēns. Tik lēns. Zinu – kāds skats ir vienam ko apsolījis un sen, sen, sen viņš to ir turējis jautājumā. Bet – sieva. Ko ar sievu? Akmeni pie kakla – upē iekšā. Bet – grēks priekšā.

Un vairāk nav neviena. Garais svilpotājs tikpat jauns kā Roberts. Mazliet vecāks – bet ne pat uz kino aiziet. Viņi ir laikā – tikai es esmu out of question.

Ak mans gars! Mans nabaga gars kas mocies manās miesās. Un mana nabaga miesa, kas joņo un rikšo vēl gara pavadā!

Lasīju Jevtušenko dzejas. Ļoti skaists!

Es gribētu spēlēt. Nieki. Bet es gribētu. Un vai tanī baznīcā nebūtu bijis dievišķīgi spēlēt – aizlaist tās vecenes lai iet un pašai palikt 5 minūtes! Neviena cita nebija. Tikai Roberts – otrā stāvā – balkonā! O! Romantika, romantika! Neizsakāma. Bet man vajag iedot ar mietu pa galvu lai es vajadzīgā brīdī ko sadomātu. Es tikai noskatījos uz klavierēm, kā suns uz desu. Es gribētu spēlēt klusu nakti. Es gribētu ziemsvētkos būt mājās. Bet ko ar veco čupiņu papu! Oh vēh! Ja viņš būtu mierīgs un neko neņemtu ne par labu ne par ļaunu – tad varētu. Bet viņš taisīs lielas lietas. Un beigu beigās – tik vienkārši arī nav, velna milti! Tas ir jocīgi! Es jau tā kā būtu atraisījusies no tā sava – vīra! Bet kur lai es eju. Pati zaļā jaunība mani sauc! Es varētu vēl palikt lustīgā atraitne. Bet – man nav dūšas. Ak tu mī tu žē – man desmitreiz vairāk dūšas iziet viņiem pretī turoties. Ak es stulbā vecene! Pegija vai garu laida ārā lai ko panāktu. Kaut ko – ne to, ko man liek pie kājām jau trīs mēneši. O, O, O, Oh, Oh, Oh!

Tagad parastā lūgšana: nu es būšu prātīgāka, mīļais likten, dod man vēl dienu, vēl reizi lai tas viss nāk un es kaut ko darīšu.

Bet simts vecenes mani vaktē. Ko es daudz varu iesākt? Ko? Visu. Visu. Viņu deguna priekšā! Tagad viņas top lielas, kad es saraujos. Ja es rīkotos kā sākumā, kad es nezināju, ka viņas vēro – viņas man varētu tikai šņākt no dusmām. Tagad viņas žēlīgi smaida. Jāsakurina dusmas pašai uz sevi. Tiešām!

Vakars. Drīz būs jāiet gulēt. Ineses tuvums ir vienīgais kas man dod te dzīves mājas. Citādi es būtu pagalam. Nē – es kaut kam pieķertos – reāli. Tas viss. Es vilktu kādu cilvēku iekšā.

Es teicu nesen ka Rob. nekas nav. Protams nē. Nē jau nē. Bet patreiz es atkal esmu viņa varā. Mani traucē tās vecenes. Tā nevar dzīvot – kā uz skatuves. Tas ir šausmīgi. Un nav nekādas izejas. Izņemot to ka es ar Robertu tiktos kaut kur citur un mēs kļūtu normālāki. Bet – vai tā būs. Un ja tas vīriešu lērums sāk tā maisīties iekšā! Bet – man jau tā kā tā – jāpieņem savs vecums. Oh. Kādēļ? Jāpieņem tas kā nav un kas ir pēdējais ko kāds gribētu pieņemt.

9.12.62.

[[Biju uz Simfoniskā Orķestra koncertu Townhallē. Spēlēja 8. Beethov. Simfoniju! To divreiz Latv. dzirdēju un pēd. daļa man ārkārtīgi patīk. Tomēr – nedomāju ka Deans Dixons viņu bija izstrādājis perfekti.]]

Runā, runā uz mani
Pāri pūļa galvām
Mugurām, rokām un ausīm
Ausīm kā trušu ausīm garām un spicām.
Runā uz mani ar acīm
Ik skatā ir tūkstoš vārdu
Un tūkstoš gadu paiet ik mirklī
Ko Tu man atsvied
Pāri pūļa galvām, deviņām
Divpadsmit galvām
Redzu Tavus zobeņus mirdzam
Tu uzvarēsi, bet mirsi
Tūkstoš nāves mirsi.
Tava seja ir bāla
Asins lāses izdeg zobenu
Asmeņos skaudros
Tava seja ir bāla, asins ir
Aizšalkusi bet baltas liesmas
Tavās dzīslās strāvo.
Runā, runā uz mani
Laiku izkausē peļķē
Kā jaungada svinu
No atvērtas mūžības
Noplēs un atmet man
Tūkstoš gadus.

10.12.62.

[[Rob. greizsirdīgs uz ‘garo muzikantu’. Man gandrīz bailes. Tas puika ir traks. Man jāņem atvaļinājums. Bet kad? Vēl 2 ned. līdz svētkiem. Nevar. Naudas vajag. Svētku ned. nevar tad vairāk maksā par maz. darba. Pēc svētkiem? Pēc jaunā gada?]]

Pirmdiena.

Kas tagad iet vaļā – tas ir traki – viņš ir greizsirdīgs uz garo muzikantu. Un viss tā sagadās – liek kā nažiem.

Es aizgāju šodien ar melno kleitu. Noskaitos tā sakot uz visu to bābu pulku – visu laiku tik vaktē un vērtē un soda u.tt. es Jums parādīšu, es domāju, Jūs ierodaties vakara kleitās un neesat too sexy, bet es eju savos vecos svārkos un blūzītēs – es tā vainīgā visur. Uzliku zeltīgās krelles, Ineses dotās – tās nav tik līdzīgas viņu varzām, kā zaļās. Bidija teica ka melnajā kleitā es izskatoties – „don’t touch me!” Tā varbūt arī bija. Es biju spītīga un mierīga. Rob. pamanīja mani no muguras. Drīz bija klāt un krāmējās pa stenciliem blakus. Bet Lillija bij man otra pusē – es nevarēju ne pīkstēt. Es tomēr noteicu – so sorry jo viņam stencili dancoja! Bet es necerēju, ka tūlīt pēc brīža viņš atkal būs klāt un rakāsies. Es tad nu būtu varējusi ko sadomāt. Bet – nesadomāju. Un vēl trešo reizi viņš bija tūlīt klāt, bet es jau biju tur beigusi strādāt. Tad viņš divi reizes aizskrēja pie Pegijas. Tā bija nogriezusi matus, šaurā kleitā, krellēs un augstās kurpēs staigāja. Nedomāju, ka šie mati viņai labāki. Bet – gari vai īsi – tas viss vienalga. Mana melnā tomēr izceļ manu augumu – izglaimo viņam ļoti. Jutos ērti un labi. Jāsataisa otra – puķainā kleita, arī tanī varēs justies labi. Ar svārkiem tomēr ir tā, ka man tie nekad nav laikā – un krīt nost un griežas uz riņķi. Bet rītu jau būs jāiet atkal ar svārkiem. Es tikai gribēju parādīt – ka es varu arī pa viņu modei.

Tā Rob. nāca arī vēl reiz pēc gumijām, bet – viņš nemaz neskatās – un es – tad arī nē. Pirmo reizi kad viņš pienāca pie stenciliem, viņš smēķēja. Es paskatījos uz viņu – bet tā kā viņš izturas kā svešs, tad es arī neko nevaru darīt. Kādēļ viņš nesveicināja. Es reiz to sveicināju un viņš atņēma. Bet tas jau sen tagad – un mēs nerunājam un vairs arī neuzmetam acis. Arī tā ir labi.

Vēlāk strādāju ārā – Tur Charlijs runāja vienu laiku ar mani – par koncertiem, vinš ejot uz visiem 3 simf. koncertiem. Tā esot lieta ko viņš atļaujoties. Viņš šoreiz tā izpētīja manas acis. Tā pavisam tuvi un mīļi.

Viņš bija tur otrreiz. Un tad Rob. kaut ko prasīja, man aiz muguras tas bija. Kāda sieva bija pacēlusi kādu papīri kas Rob. esot nokritis ceļā. Varbūt viņš mani māca kā dot ziņu. Es par to esmu domājusi – bet – patreiz jau visi ir spiegi un es ne soli nevaru būt droša, ka kāds cits visas tās ziņas nepaņems, ko es gribētu dot.
Pegija skraidīja atkal. Un viņš necēla ausis.

Bet iznāca tā. Es jau izgāju prom iešanai bet bij vēl 5 min. negribēju stāties rindā un gaidīt zvanu. Rob. neredzēju. Nostājos pie galdiem rindā uz āra durvīm, ar seju pret lielo telpu un neko nedomājot gaidīju. Rob. ienāca no vīr. ist. Gribēja doties uz mūsu telpu. – Te garais nāca no otra (sava) gala, varbūt tas paskatījās uz mani – Rob. ieraudzīja laikam mani un garo – un pēkšņi viņš apsviedās, sašķobīja seju un skriešus metās uz savu galu. (Pāris soļus pirms garā, viņš apgriezās.)

Tas bija traki. Es piegāju pie štempel. Paskatījos uz Rob. vietu. Tur viņš jau bija un aizsmēķēja. Garais gāja gar mani ārā. Es pavilcinājos, lai viņš aiziet, tad zīmogoju karti. Ceļā vēl apstājos. Bet tur gaidīja Irisa! Es gāju prom. Ar Irisu viņš draudzējās pašās pēdējās minūtēs. Varbūt viņiem norunāts iet kopā. Un ja ne – es neko lielu tur nevarēju darīt. Garais lejā pie durvīm ārā ar draugiem runājās. Es aizgāju ātri savu ceļu – –––

Bet šī skriešana un sejas saraušana un smēķēšana – tas cits nevarēja būt kā visneprātīgākā greizsirdība. Un es tur gadījos – kā nepārprotami gaidot. Es nekad tur neesmu gaidījusi. Uz to pusi neesmu skatījusies. Tad šīs dienas tērpu viņš arī var pierakstīt tam pašam.
Nabaga puika. Ko visu mēs nedarām. Un viss ir illūzija un meli. Ja viņš zinātu manus gadus – tas būtu………………

Kādēļ viņš tik jauns? Un kādēļ man jābūt tik vecai? Un kādēļ tas tā nekad negadījās, gluži tā, nekad, visā dzīvē? Vienmēr ja es kādam tik ļoti pieķēros, es neredzēju tik ļoti pretimnākšanu. Bet tagad. Jā. Vai tā ir illūzija? Vai tas ka viņš arī zina cik neiespējams viss ir, vai tas viņam liek tiekties tik traki? Kā viņš smēja! Man gandrīz bailes. Man bailes ko viņš rītā par trakumiem var laist vaļā. Mocīt mani ar greizsirdību. Vai ģērbties atkal par bītniku, vai vēl ko citu. Kas mūsu vēlēšanās tik ārkārtīgi kāpina? Es pilnīgi nespēju uz viņu runāt vai normāli paskatīties, kad viņš tuvu, un kad viņš otrā galā istabai es nevaru noturēties neuzmetusi tam slepenu skatu. Tas ir nosodāmi. Bet – ja es zinātu, ka tas viņam nāktu patiesi par labu – es to nedarītu un es ļautu lai viņš top greizsirdīgs un aizgriežas, vai ko citu. Bet es domāju, ka tas būtu visnepareizāk – izpostīt viņa iedomas, un piedzīvojumu – ka dzīvē ir kaut kas, kas ir pāri mūsu spēkiem, kas var valdīt par mums, kas ir liels un skaists, neizskaidrojams un varens. Un sevišķi tagad, kad tas savu spēku apliecina laikā un vietā, kur nav nekādu principu un illūziju – kur viss tiek uzskatīts par vieglu holding hands, kissing good night, swimming and dancing and hugging at picture shows, going with Mery and later with Peggy, a. s. on.

Jā – varbūt tas tomēr ir – aizliegums. Tas vienmēr padara lietas gigantas. Un saplaktu kā burbulis, ja to drīkstētu tvert rokās. Tā kādreiz es cietu Daumanta dēļ, arī Grabowskis bija līdzīgs. Bet kā ar Lielo? Tur nebija nekāda sevišķa aizlieguma, tikai pašas mīlestības lielums visu darīja neiespējamu. Tā tad tomēr pati mīlestība ir tā – jūtas, kas visu nosaka.

11. 12. 62.

Ronis iedeva Charl. £1 priekš manas zied. listes. Ron. no rīta bija Townhalles stac. un sveicināja. Tad laikam bija atcerējies par to ziedoj. vākš.

Ch. naudu man atnesa kad Rob. bija iekšā. Tas labi. Lai tas seks mazliet raujas. Varbūt Ch. to gribēja. Tas vecais Teddy Bears jau ir diezgan gudrs.
Vakar kad viņš man tā īsti tuvi izpētīja acis – nezin vai tas nebija jautājiens, ko es īsti domāju un kas tur ir ar to R? Tā es gandrīz to sapratu. Viņš mani tieši saņēma acīs ar acīm – un es atbildēju ļoti maigi – ka tā lieta man mazliet dārga. Viņš neko neprotestēja un vairāk nejautāja.
Bet šodien, viņš atnesa to naudu taisni laikā.

Bet Rob. reiz pēc reizes no rīta skraidīja un es absolūti nelikos zinis. Tad kad McInta un tā vecā raganiņa Mrs. Bary bija agrās pusdienās, Rob. pienāca starp mani un Ainu – kaut ko vēlēties no gumijām vai. Es pagriezos pret viņu un tā kā mēs ar Ainu tikko bijām jautri triekušas es nebiju sastingusi – es teicu: „Look yourself what you want there” – es pabīdīju to gumiju kasti. Es paskatījos ar smaidu viņa sejā un acīs un viņš uztvēris drošo un labvēlīgo un izprotošo toni – tūlīt atsmaidīja. Tad viņš aizgāja pie Ch. un atnāca atpakaļ. Parakājās atkal un paņēma kādu kastīti – un tad griezās pie manis – vai es varētu pateikt ka to spraud. trūkst – Es paskatījos uz augšu viņa sejā „Kam pateikt?” „Mrs Mcn.” viņš runāja grūti.
„Mrs McIntošai” – es atjautāju un sataisīju vissaldāko un zinošāko smaidu – gan jau vecenes trakoja. Bet – ka nu viņš atkal pēc vakardienas trakošanas ir saņēmies tik tālu – es to nevaru ‘let down’! Tā viņš aizgāja vislabākā gara stāvoklī.

Teddy B. (Ch.) smēķēja, saules apdegušais puika smēķēja – O – visi to pārdzīvo līdz.

Pusdienā es viņu nekur neredzēju. Domāju – ir iespējams ka viņš ir baznīcā vai zāles balkonā. Bazn. durvis bija mazliet pavērtas. Muzikanta pusdienās nebija. Un kad jaunie citi no galda aizgāja tikai kāršu spēļu galds un vecenes. – Es aizgāju spēlēt. Es nospēlēju Albenitza serenādi. Gluži labi. Sākumā pasausi, bet tad, es redzēju ka zēns, kas pag. reiz spēlēja, sāka nopietnāk klausīties – un tūlīt es spēlēju pavisam citādi.

Tikko ir viens vai viena – tas viss tas pats – kas patiesi klausās – tā es spēlēju nesalīdzināmi labāk.
Es iznesu visus vidus daļas ātros gājienus, ritento smagumu, vienas atkārtotās notes satraukumu un tad klusumu un maigo serenādi no gala.
Un savādi – līdz ar to, ka es sāku iedzīvoties un spēlēt ar jūtām mana technika top droša un spējīga. Nekas neviļas! Tas bija jauki.

Pēcpusd. Rob. nāca atkal. Bet es neskatījos, ko es tur varētu skatīties. Un reiz kad viņš bija apsēdies pie Fej. un negāja prom un runāja – atnāca Charl. un sauca mani pie telefona. Tas bija labi. Taisni laikā. Runāja Freimanis. Labāku laiku nevarētu būt izmeklējis. Robertam jāsaprot apstākļi. Es viņam atbildēju laipni un maigi. Es viņam nospēlēju serenadi – bet tas ir apmēram viss. Pie tā viņam jāpierod. Un – domāju, viņš to zina.

Viņš pazuda un nerādījās līdz vakaram. Tad viņš ielīda pie loga kā parasti – bet tu trakais tas muzikants – pirms beigām iedrāzās tas, un es aiz pārbīļa nekā liela neredzēju kas tur notika, tik zinu – ka es pamanīju viņu ienākot un pamanīju viņa skatu starp citu uz sevi.
Tiešām nezinu, kas tur bija tālāk – tikai kad es uzdroš. atkal ko redzēt – tur nebija vairs ne viņa ne Roberta.

Es izgāju rokas mazgāt pavēlu – neviena ārā arī nebija. Atgriezos mūsu telpā. Visas sievietes stāvēja un gaidīja zvanu iekšā – un neviena gandrīz negāja ārā. Ch – nāca un teica – „Go home” 3 min to five. Bija gan vēl 5 to 5. Bet tas bija savādi. Tas kaķis tur atkal ir spēlējis greizsirdības scēnu. Oh wēh! Tas man ne glaimo ne patīk.

Atliek – novērsties asāk. Tagad jau arī ir laiks. Viņš ir lutināts diezgan un pāri es neesmu darījusi. Un ja vien viņš spētu noturēties – mēs beidzot būtu uz runāšanas terma. Bet vai viņš varēs? Rītu staigās kā pūķis. Bet – tad tā ir viņa vaina, ja tā būs, un es tur vairāk neko nevaru darīt.
Šodien bija saņēmies.

Bet tas garais traks! Kāda vella viņš lied iekšā?
Šodien, kad strādāju pie Mollijas – garais strād. aiz Grinb. kundzes – un par nelaimi – es reiz paskatījos, kad viņš kaut kur gāja – tas viņam varēja likties nozīmīgi.

Bez tam es vienu brīdi pasmējos un parunāju ar Spāni franciski. Vella milti! Katra tur var runāt un giglīt ko tik māk – es arī varu! Es jau tā sēžu kā pūķis. Tagad pat – es tur biju stiff Roberta dēļ, lai tas atkal nesāk trakot, ka redz to garo pretī. Un viņš nesāka. Bet vakarā – nu tur viņš nenoturējās.

Tāpat kā man ar Pegiju. Taisni tāpat. Varbūt tad viņam arī jābēg, tāpat kā es bēgu un man lika bēgt prom. Varbūt, varbūt.

Tikai muļķīgi tas ir. Jo neviens nevar uzminēt (izņemot lielo Feju kas bija klāt un var saprast) kādēļ tas garais sāka mesties uz mani. Tā bija tā svilpošana. Un tā viņu vēl dīda – jo viņš nezina ka es zinu – ka viņš tas varonis. Oh! Kaut nu rīts būtu labs.

Pēcpusdienā McInt bija relaxing. Citādi nostāvēt un nosēdēt tanī savilktā atmosfŗrā – tas ir šausmīgi.

12. 12. 62.

Irisa pēdējās dienas ir tik ļoti laipna ar mani. Taisni – var redzēt ka viņa patiesi jūt cieņu. Un pat man, kam pret viņu nebija simpātijas – tagad viņa liekas pievilcīga. Tikai viņas smiekli man tāpat nepatīk. Tā – tad viņš palika Irisai. Ja tā var tirgot. Bet nav jau. Un tā bieži ir. Kad lielākais ir pārvarēts – tad ar to mazumu bēg pie cita.

Oh! Manu brīnišķīgo jauno zēn! Man vajadzēja Tevi atdot.
Life is cruel. Un tomēr – es zinu, ka Tu vēl ilgi būsi pie manis. Lai gan – Irisa ir tik skaista! Tik jauna. Un tagad viņa var aizraut. Ja nesāk nelaikā smieties. Oh. Viņa bij jauka.

Šodien no rīta garais bij iekšā. Kāds cits zēns iemeta man smieklu (tādu jautru smieklu) pilnas acis sejā. Es uz viņiem neskatījos. Garais drīz aizgāja, jo bija laiks.

Rob. šad tad nāca. Bet – nekad neskatījos. Ārā tāpat strādāju – galvu nodūrusi. Tur jau mani arī Dūte un sievas visu laiku vaktēja. Rob. pāris reizes gāja garām. Bet ne par daudz. Reiz kāds skatījās no sievu puses, tumšās biksēs – bet es izturēju un neskatījos.

Pusdienas laikā Rob. neredzēju.
Izgāju līdz Wiljam Street un aizgāju pusdienā mazliet vēlāk – lai nebūtu redzami atlicis laiks spēlēšanai.
Šodien negribēju spēlēt.

Garais bija pusd. ar citiem. Es – necēlu ne ausu. Pie kāršu galda bija vairāk jaunu cilvēku, un viens lasīja grāmatu pie blakus galda. Nezinu, kur tie radušies.
Garais aizgāja pēc kādiem ickremēm. Es neskatījos.
Viņi aizgāja agrāk prom.
Es nespēlēju tomēr. Ja Rob. tuvu – lai viņš zina, ka vakardienas spēlēšana bija viņam.

Nākot no pusd. garais nāca no Rob. istabas puses – pusacs iekrita acī un es tā bēgu, ka uzgāzos Rayam virsū. Man šķiet ka garajam šī acs bija smaidīga. Varbūt viņš jutis Rob. greizsirdību un manu izbīli.

Vakarā – tas ir pēcpusd. Rob. reiz nāca iekšā uz Feju – un es atļāvos paskatīties. Viņš nāca un skatījās. Un es ieskatījos viņā, un man bij jānovērš acis žēlabās – tik izmocīts viņš izskatījās, nekā no priecīgā jautrā zēna. Bet – tāda ir dzīve. Un prieks drīz atgriezīsies.

Viņš laikam saprata un pieņēma šo manu skatu kas lūdzās – esi mierīgs. Nekā cita mums nav. Viņš ilgi stāvēja aiz muguras pie Fejas vai kas tur nu bija. Un runājās. Zinu ka viņš skatījās uz mani.

Vakarā viņš ienāca pie loga. Tad sēdēja netālu no Irisas.
Peg. izgāja ienāca.
Es vēl strādāju, līdz 10 pirms.
Tad paņēmu somu un izgāju.
Pa labi kaut kur stāvēja Carmele un skatījās manī. Garais nenāca! (Arī Dūte pusd. laikā – uzgrieza man draudzīgas acis. Es gāju drīz aiz Pegijas tad – varbūt viņš domāja ka eju sargāt sargājamo!…)

Mazgājamā istabā paliku līdz kam iet prom. Kā nācu ārā – tā ne pa kreisi ne labi neskatījos – nozīmogoju karti un prom.
Dūte uz trepēm gāja pa priekšu un lejā nogriezās pa labi ielā – varbūt lai mani netraucētu.

Tad turpat nākošā ielas stūrī (es biju sieviešu barā) pagāja garām garais ar vienu meitenti, ar ko viņš šad tad ir kopā. Varbūt viņš arī rāda – ka manis nevajag un ka – viss kārtībā.
Tā es atbrīvota gāju pa parku un – cik tas bēdīgi – es jutu šo atbrīvojumu kā labdarību. Ka man nav jāuztraucas – ko ar šiem jauniem karstgalvjiem iesākt.

Ak, karātavu humors!
Es tik izsalkusi būtu pēc viena un otrs man arī varētu iepriecināt ar sarunu un uzmanību un visu… bet – nevar. Neko nevar. Es piederu citai ērai. Un lai arī viņi un es ilgojamies – nekas nevar iznākt. Tas ir neticami. Un tomēr tur vainīga šī pūļa sīkumainība, ka to nevar izveidot arī sabiedriskās robežās kā ko patīkamu. Bet – nevar.

Ja ziemsvētkos būtu sarīkojums – varētu padejot. Bet – nav nekā. Itin nekā. Tikai pūlis, kas vaktē lai kāds neiegūtu aizliegtu prieku.

Man jāpadodas. Kādēļ? Vispirms viņu dēļ. Un tikai viņu dēļ. Viņi (un varbūt es arī) ir par daudz neprātīgi. Mani skolēni kādreiz bija mazāk strauji – lai arī uz to pašu modi.
Tā tas ir.

Rob. tā tad nu izturēja kā liels vīrs. Palika pie Irisas. Bet kas zin – varbūt viņš jau bija āra – kad gāju prom. Es nepaskatījos pa kreisi – nemaz – nemaz – un neredzēju kas tur bija. Jutu tomēr – ka pūlis tur bija. Tur vienmēr stāv jaunieši.

Oh! Kādas lietas ar mani notikušas. Augšā, augšā vilnis mani uzšūpojis, pie jaunības. Un man bija jālec atpakaļ.
Un te nu es esmu.
Es tomēr – ilgojos Roberta.
Tā – kas nekad nevar būt.
Tas ir tik liels stāsts. Un katra lieta ir kā kādas citas rokas likta un veidota.
Jā – no rīta Rob. nostājās stūrī pie 20, aiz Fejas, kas tur bija – un es nācu no 29 – un tad es paskatījos viņā, viņš neskatījās tieši, bet vaktēja manu skatu un izturēšanos.
Tagad visiem parādīts – ka mēs esam draudzīgi. Vakar – tas ir – mēs runājām. Un tālāk – mums jāiet tā kā mēs ejam.

13. 12. 62.

Es teicu nē un mēs šķīrāmies.
Pārnācu mājā tur bija tāds tukšums 
It kā pat gaiss būtu nolijis zemē
Un piekaltis bēdās pie grīdas.
Tas bija vairāk kā var panest, 
Gaiss mans draugs, kas citreiz skanēja
Šūpoja
Zemes zaļumu un debesu zilumu
Manā traukā jaukdams
Un visur kā zīmogu spiezdams
Tavu seju
Kas kā rūsa atplaiksnījās
Nebeidzamos veidos
„Nu dzīvo, dzīvo ko izvēlējies”
Lietas aicināja
Sabēgušas gar istabas malām.
Ielīdu gultā
Pierāvos palagam 
Noslēpties miegā.
Šorīt mostoties jūtu:
Viss atkal ir saziedējis
Izstiepju rokas, gaiss
Virmo saujā mirdz nagos
Tik dažas lietas 
Vēl sienmalās rāvušās 
Manī lūkojas drūmi.
Es nolūdzos nolūdzos
Es zinu savu lielo vainu
Dzīvību sāpju
Dēļ gribēju noliegt.

Ceturtdiena.

Kas padara viņu tik ārkārtīgi nobēdājušos vai tamlīdzīgi, laikam ir greizsirdība. Viņš tomēr turējās brašāk, bet tagad viņš ir galīgi zaudējis galvu. Šodien viņš ienāca tikai pēc tējas laika. Apsēdās pie Ch. blakus tam. Es paskatījos – un viņa skats jau bij pie manis. Bet nu galīgi plukatīgs. Es nobijos. Tāda ubadziņa stāvoklī es nevaru viņu pamest. Man jāgudro kā viņu salāpīt. Vēlāk viņš reiz bija pie Janes (Dač) kas man gandrīz blakām strādāja. Gandrīz pie durvīm viņš vēl kaut ko atgriezās viņai teikt un viņa skats ubagoja pie manis, jo es skatījos ko palīdzēt. Es viņu tikai mierināju un teicu – kādēļ tik nolaidies.

Drīz viņš bija klāt – pēc gumijām. Viņš teica „excuse me” un raudzījās un smaidīja. Viņš meklēja – gumijas. Es smēju uz viņu, ka viņš nes te visu projām. Es? Viņš sauca. Jā.

Viņš aizgāja smiedamies. Bet smiekli bija briesmīgi, gandrīz salūza. Tomēr – tie bija smiekli. Un vēlāk viņš bija laimīgs un skraidīja. Kaut viņš tūlīt neskraidītu. Bet – viņš gaida rīkojumus. Viņš nevar saprast – ka tā visu varētu nobeigt. Un beigu beigās – pat es nevaru saprast. Ja viņš vakar būtu aizskrējis ar citu un man uzsvilpotu – es būtu saplakusi kā plācenis. Tas ir nejauki, kāda situācija.

Es vakarā izgāju 10 pirms. Un nenācu ārā no siev. ist. līdz zvanam. Un tad – tūlīt pie kastes, zīmogot, bet viņš jau izskrēja un gāja garām – kur viņš tai brīdī varēja rasties. Es šoreiz neskatījos. Man bija bailes smaidīt. Es apzīm. un drāzos lejā un drāzos pāri ielai. Jādomā viņš neredzēja, ka es bēgu.

Otra storija par garo arī traka:
Pusd. viņš ar 3 cit. jauniešiem (ne vienas meitenes) apsēdās pie blakus galda, viņš ar muguru pret manu galdu. Es vēl biju viena – citas vecenes nāca vēlāk. Es ēdu cik mierīgi varēju. Tas blondais puika atkal tur bija un viņam bij smieklu pilnas acis. Viņš laikam redz trako situāciju. Bet garais ņem diezgan nopietni. Kad viņi bija paēduši un es nekustējos uz spēlēšanu viņš iesvilpās divus pirmos toņus no valša ko spēlējām un svilpojām kopā. Nav divu domu – ka viņš ir svilpotājs un tas viņu dedzina – parādīt un varbūt iegūt vēl tādu kopspēli. Skaista tā ir. Kas to nav piedzīvojis, tā var būt bīstama. Visiem ir bīstama. Dzied. vai spē. un pavadītājs, ja tie pretējo sexu, arvien ir savā ziņā iemīlējušies. Tad viņš cēlās un viņi visi aizgāja. Viņš smēķēja. Augšā – kā par traku brīnumu, viņš sēdēja pus gaitenī pie galda ar galvu noliektu uz rokām kā sapņotāja meitene. Kas bija otrs zēns tālāk – neatceros. Domāju ka ne smieklu mazais. Es aizdrāzos garām.
Tas garais reiz pēcpusdienā bija iekšā pie l. Fejas. Bet vakarā paldies Dievam neieradās.

Kaut nu Rob. saņemtos un nomierinātos. Viņu pilnīgi smacē kaislība un tas nav labi. Bet tādas lietas dažreiz velkas ilgi. Nelāgākais, ka kādreiz pēkšņi metās uz pretējo pusi, bet šoreiz gan it kā par daudz maiguma un cilvēcīgu jūtu spēlējis līdz, lai tas gadītos! Ātrāk viņa jūtas varētu pārvērsties kā pret – mammī. Lai gan es nezinu – vai tas notiek. Tikai – tā tas būtu vieglāk, jo viņš nomierinātos. Varbūt man derētu nākošnedēļu nestrādāt. Varbūt es varētu kā nebūt iztikt. Es noteikti varētu – un šinī laikā viņš saņemtos. – Un es atpūstos, izpeldētos un uzgrieztu linolejus, kas man ienestu vairāk ka tā nedēļas alga. O.K.?

14. 12. 62.

Mūsu spēle iet ārkārtīgi augstu. Man ir svētas bailes – kā es visā noturēšos.
Šodien es paņēmu līdz Art. Millera lugas. Noliku tās blakus gumijām. Tur viņas stāvēja no tea time līdz pēcpusd. Jau gribēju likt prom. Bet – domāju – nu maza grāmatiņa, nevienam tā ceļā nestāv. Un tad viņš pienāca! Vispirms pie Fejas (pie vid. stenc. mūsu pusē) tā laikam sadrošināja – un klāt viņš bija. Apsēdās un prasīja vei es lasu to Arth. Miller grām. Jā – Tā mēs runājām. Vai es lasot arī Tennesy – Es uzgavilēju ar smaidu! Jā. Tā viss pārvētās. Viņš sarka no sajūsmas un man arī iemetās siltums sejā. Es teicu lai viņš ņem un izlasa to grāmatu. Bet viņš tur kavējās par daudz ar to. Šķirstīja un visādi – tas laikam bija – lai ilgāk tikai tur būtu. Tad es teicu – I brought it for you. Vēlāk domāju – to nevajadzēja. Bet viņš lokās un mocās un darās tik daudz. Es domāju – lai viņam tiek un viņš iet ar to grāmatu. Pirmdien viņš domāja atnest. Viņš gāja tad arī. Un visi apkārt šķita ļoti priecīgi. Es vēlāk tomēr izvairījos no ik viņa skata, lai viņš netaisās (Laikam tas notika tomēr pirms pusd.?) nekur līdz.

Bet tad – viņš tur grozījās un grozījās un Aina teica – „Man patīk viņa balss, sakiet lai viņš nāk parunā.”
Es iekritu – es izdarīju, ko pati nekad nedarītu, bet patiesi – tas bij tikai tas pats tālāk, kas ar grāmatu.
Es pasaucu „Robert”, kad viņš bija garām. Izņēmu to koncert. programmu un prasīju vai viņš par mūz. arī interesējās. Viņš apsk. to un teica nē – par tik nop. nē. Viņš mīl dzeju. Viņam tomēr patīkot Chaikovskis. Es teicu – kad iepazīstas ar kaut ko, tas sāk patikt.
Viņš teica viņam patīkot Nutcraker. Aina teica – „nu redziet … jau 2” – viņa domāja komponistus. Bet es viņam teicu – „jā, tas ir Čaikovska balets.” Nu – mēs iekarsām par daudz. Un runājām pēc trakiem – viņš zina par visām operām, teātr. koncert. arī univers. teātrus pazīst. Tā tad – man tur nav ko darīt. Viņš zina vairāk par mani. Viņš sarka un laistījās no laimes.
Es koķetēju – ne īsti, bet tā, kā tas ir ar mani – mans trakums laužas ārā – es teicu: – „koncerts ir kaut kas cits kā rekordi, kad Tu sēdi un mūzika šalc pāri no visam pusēm” – Es biju pacēlusi abas dūres. Protams – notika kam jānotiek: viņš redzēja trako meiteni. Viņa smaids bija ārkārtīgi maigs. Viņš teica – „ar stereo arī to var panākt, ja uzgriež stipri”. Velnu mēs bijām traki. Un viņš negāja vien vēl prom un tad klusu viņš teica – „runāsim kad iesim mājās” – Tad viņš bija mierīgs. Bet – citi ne tā. Reiz viņš atkal ienāca – un tad Charl. atnāca pie manis. Drīzi būšot beigas – vai kaut ko teica – laikam tikai lai es nesāktu atkal ar Robertu runāt. Traki, traki! Es aizgāju viņam līdz pie galda un prasīju vai Gailīte zvanījusi. Es spēlēju nevainīgo!

Patiesi – es gan ar visu (izņemot to otrreizējo sarunas uzsākšanu ko izsauca Aina) gribēju izdzēst saspīlējumu un pāriet normālās attiecībās. Bet pie tā – cik viņš ir traks un cik manī ir daudz neprātīgas meitenes – mēs ne pie kādām normālām lietām nevaram tikt. Mēs sākām degt ka liesmās. Un lai arī mēs tik ļoti gribam runāt par grāmatām, teātri un mūziku – to mēs gribam tādēļ ka mēs esam tie kas runājam – viņš un es. Viņš laikam nekā nav redzējis no mana vecuma, viņš dzīvo illūzijās un es viņam tās tikai sakurinu. Es nevaru ticēt!
Kā viņš neredz! –

Es aizskrēju rokas mazgāt labu kvot. pirms. Viņš bija pie loga. Es kavējos kādas 10 min. tad nācu atpakaļ.
Viņa nebija. Bet citu zēnu vidū – stāvēja garais!
Tas ir kaut kas traks. Vai tie puikas to atsauca, vai viņš pats iedrāzās un vai Rob. tādēļ aizskrēja?
Garais šodien ar Feju l. bija pie otra galda man blakus. Viņš sēd stūrī, tāpat kā es. Viņš ir traks.

Es būtu vēlējusies spēlēt – bet ienāca Muižniek kdze un viņa esot pianiste – Es nespēlēju. Gribēju iet pie viņas aprunāties. Bet negāju. Vēlāk siev. istabā bija viņa un Aina – tad lūdzu iepazīstināt. Viņa ir brīva, inteliģenta, droša. Mīksta maiga roka – ar tādu var ko darīt. Bet man – man viss dzinēja spēks ir trakums. Un es nupat domāju – ne gars ir tas, kas manā spēlēšanā pievelk bet ārkārtīgais impulss, jūtu uzplūdi. Tagad es zinu, ko nozīmē mūzikā dzīvot. Tas nav – ‘ar jūtām spēlēt’. Tas ir kliegt, izģērbties, ļaut savām vēlēšanām brīvu vaļu visu priekšā – it kā tās neviens nesaprastu – bet laikam saprot, visi aizdegās. Bet – tādi ir mākslinieki. Kādēļ iet uz koncertiem un maksāt milzu naudas? – Lai dzirdētu to dzīvo trako cilvēku.

Patreiz – es varbūt esmu spēlē neapvaldīta. Bet tas nekas – es vienmēr esmu bijusi pārāk apvaldīta, ir labi ja es atklāju, kā tas ir – spēt nevaldīties.

Jā – vakarā es Rob. neredzēju. Es aizgāju pa agri – jo visi gāja mūsējie. Un drāzos pa trepēm nevienu negaidot un neskatoties un nezinot kas notiek. Tikai Townhallē es gaidīju kādas 10 min šur tur pastaigāju, nopirku ābolus – bet viņa neredzēju. Iespējams ka Charl. viņu aizturēja. Nav nemaz ko brīnīties, ka tas to izdarītu – ja viņš to komandu bija taisījis toreiz! – Un – es gandrīz neņēmu ļaunā. Šoreiz es lai arī cik ļoti gribētu ar viņu runāt – tomēr atzīstu – nevar to izdarīt lai viss būtu O.K. labi ka viņa nebija un es varēju aiziet. Būtu elle – ja viņš nāktu līdz. Visi ģīmji jau bija balti!

Pat McInt. bija neziņā saviebusies.
Aina gan viņai pateica, ka viņa gribējusi dzirdēt Rob. balsi un teikusi lai es piesaucu to un es to izpildījusi.
Bet tagad – vai Aina nedarīja jokus? Tas ir – vai viņa negribēja lai kaut kas vairāk notiek. Viņa labi redzēja šīs dienas – kā es tur ar Rob. cīnos, un viņa visu droši vien novērojusi.
Man pat liekas ka McInta viņai reiz visu atklāja. Bet varbūt es maldos.
Kas būs tālāk? Kaut nu es tiktu ar viņu galā.
Cik ārkārtīgi viņš var mani aizraut. Un tomēr tomēr tomēr, tā ir niekošanās un man nekas nav atļauts.
Vai tas nav nejēdzīgi viss?
Es mainītu darba vietu. Es negribu šos ģīmjus redzēt!

Un ko tā mazā Feja man stāstīja ka viņš par grāmatām neinteresēšotos un ka ar viņu esot grūti runāt – viņš runājot savu? Ko viņš citu lai runā? Viņām līdz nav daudz ko runāt – viņš amizējas par viņām un runā savu.
Viņš zina daudz ko – bet varbūt viņš nedara nekā un nomētā savu dzīvi sīkumos.
Tomēr savādi – kā viņš mani ieraudzīja, kādēļ viņš man pieķērās.
Un ko – viņš zina par mani?

15. 12. 62.

Sestdiena. Biju apskatīties kleitas. Neko lielu neredzēju.

Man ienāk prātā viena lieta, kas mani nomierina (jo diezgan ciešu par saviem grēkiem). Kādas īsti ir M. Fejas tiesības un attiecības ar Robertu? Viņa ir precējusies, viņa apietas ar Rob. itkā tas būtu viņas īpašums. Viņa dara un iespaido kā grib. Neviens par to neuztraucas. Rob. ir viņas. Bet kas īsti ir pamatā? Viņa viņu mīl tāpat kā citas. Un viņš viņā droši ir bijis samīlējies un ir kaut kā novaldīts. Un – vai viņš salīgts par mūža kalpu?

Vakar Feja uzmēģināja savas sarkanās kurpītes kad Rob. bija tur. Rob. stāvēja un skatījās – un viņa stāvēja un rādīja. Un tas kaut kā – vilkās ilgi.

Viņa – ir uztraukusies, ka viņa var Robertu zaudēt man un – pielieto mūsu visu ieroci – taisās skaista. Rob. stāvēja un mierīgi jauki skatījās un viņi bija kā jauns pāris. Ļoti skaisti. Bet – viņi nav jauns pāris. Vakar Rob. tur gāja apkārt visu laiku – viņam nebija citur kur iet (Dač. nebija) un Feja bija tuvu man. Varbūt taisni tas pamudināja Ainu iemaisīties. Toreiz kad es runāju ar Feju par Rob. – viņa teica – „no I don’t think so,” kad es teicu – viņš varētu lasīt grāmatas. Man beidzot palika iespaids – ka viņš ir pamuļķis. Grūti pat ar viņu – runāt, vakar nemaz nebija grūti. Viņš teica pareizi par Art. M. playu – Wiew from the Bridge – pa emigrantiem. Tas apliecina – ka viņš zina. Un viņš zina univ. teātrus – pietiek. We will see!

Un dari muļķības
Laiku pa laikam
Lai Tava jaunība Tevī neapmirst
Savas sirds apmātībā
Kā debesu akā kritis
Un pamosties zaļā pļavā
Kur ābele ābolu pilna
Lūdzas lai zarus tai krati
Dari ko lūdz
Un svētības saņem lietu
Gailis lai vēl reiz Tev dzied
Pie vārtiem mājās kad pārnāc
Kikerikī zeltenīt.

Tavs sejs pār acīm man klājies
Kā saules migla
Pretī tai liecos 
Ar ziediem kā saules puķe

Nu Tu jau mana, pasaules pilsēta lielā,
Jau maza tā kā viss ir mazs
Kas ietilpst vienā dzīvē.
Tavas ielas kā groži satek man rokās
Jūtu to siltumu, putekļus, smaržas
Jūtu pūli kas ir kā mežs
Kas sācis staigāt.

16. 12. 62.

Naida un mīlestības lasso un cilpas
Tās reiz gar zemi velk un rauj.

–––––––––––––––––––––––––––––––-

Man baigi kļūst domājot par to, kur Rob. arī ir, ar visām savām sievietēm! Viņš ir varbūt pārāk maigs. Viņš žēlo visas. Tas ir gluži briesmīgi. Tā Feja droši vien ir pavisam viņam apkārt kā cilpa. Viņa ir – friend, tikai friend. Bet viņa sarka un tvīka toreiz ar mani par viņu runājot un kādēļ viņa lika man domāt – ka viņš grāmatas nelasa?

Tikko lasīju Art. Millera, kas viņam tagad ir – The Wiew from the Bridge, un tur ir līdzīga apslēpta, pat neapzināta kaislība. Feja protams apzinās to ļoti labi. Un aizbildinājums arī labs – viņa gādā par viņa labklājību, atbalsts un draugs un siltums. Tas arī taisnība. Bet ja viņa nesaprot – ko viņš runā. Kas zina, ko viņa saprot ko nē. Man jāgādā par mani pašu.

Un man ir bailes – kā es tikšu ar viņu galā. Tas sākums ar to grāmatu bij O.K. Bet vēlāk – par daudz. Un kā – lai izvada tālāk? Gribētu papētīt viņu, parunāties. Protams – es atkāpšos katrā laikā. Bet – viegli nebūs acupriekšā redzēt iznīcinātu šo pieķeršanos. Tādēļ vieglāk būtu tā – aiziet tagad citur – un neatgriezties… Bet tik ātri nevar. Un – varbūt viss ies viegli. Lai gan – viņš viss – viļņo, sarkst un bāl. Kā viņš sarka!

Cik viņš ir jūtīgs. Cik viņš ir wild. No tā man bailes. Bet – citus iejaukt dziļāk un dziļāk – to viņš nebaidās. Pegijai viņš – mirkšķināja un aizskrēja pie viņas – nejaucēns. Nav ko bēdāt par viņu. Nemaz tik nevarīgs nav.

Vientulība šodien pielīdusi te.
Dzidra drīz būs klāt!

18. 12. 62.

Biju nokaitinājusi Charl. – ka vakar nebiju darbā un nepiezvanīju. Man viņš to laikam jau kādreiz teica, ka jāzvana – un es aizmirsu. Viņš gandrīz – uzkliedza, kas vakar bijis! Oh. Bet tas nekas, tas pāries, bet ar Rob. man liekas ir trakāk kas viņam nepatīk. Vakarā viņš Fejai teica – „watch your brother” – ! O.K.! O.K. Your brother. Jā viņai īstās tiesības! Labi. Bet ko lielu viņa dara viņa labā? Viņš tur skrien manis dēļ. Un ja viņa domā – ka viņš pat grāmatas nelasa! Bet šodien viņš bija tāds, ka nevarētu ticēt ka viņš daudz lasa.

Viņš bija redzams šausmīgi sarūgtināts – par ko? To es īsti nezinu. Ka aizgāju viņu negaidījusi piektdien? Bet kur viņš pats bija ielīdis tanī brīdī, kad gāju prom? Varbūt Dute viņu bija pieturējis pie valga. Un sastājis atkal ko? Tā gandrīz varēja ticēt. Bet kā bija to es nezinu. Viņš nāca no Fejas, kad es gadījos pretī – es ieskatījos viņa sejā – jo domāju viņš sveicinās – bet viņš momentā uztvēris manu skatu un pussmaidu – apcirtās atpakaļ. Ko man bija darīt? Klusēju visu dienu. Viņš skraidīja ap Feju, nelaimīgs un satraukts un neziņā pavisam. Es neskatījos – jo – ko es tur varu glābt. Ja viņš nemaz pats neturas kājās – tad es nevaru nekā. Reizi es paskatījos (tā iznāca) kad viņš nāca uz Feju – viņš tikai juta manu skatu, ne redzēja. Reiz viņš runāja ar Dač. un lūrēja, vaktēja mani ar skatu. Citreiz – es nezinu, es neskatījos. Tikai šķita – viņš no rīta bija ļoti nelabs uz mani un pamazām tas pārgāja. Vakarā – (jau back vorkā) viņš pēkšņi pienāca (ar cigareti, nabags) un teica – (bez sveic. bez smaida) ka viņš manu grāmatu vēl nav iesācis lasīt. Es teicu tas nekas. Viņš jau laikam to agrāk lasījis, es teicu, jo viņš minēja, ka tā ir par migrantiem un tas ir taisnība.

Sarunā divi reizes mans skats ielauzās un ieglaudās viņa acīs, kas bija ārkārtīgi gaišas un bezkrāsainas. Tas viņu atkausēja. Viņam esot lots of other books to read – to viņš visu bija sadomājis. Bet par nelaimi viņš drīz sāka vairāk ienākt un es nenocietos un paskatījos – un viņš skatījās un mūsu skati brīdi satvērās – un Ch. to redzēja! Un – nelaime sākās, visas vecenes sāka skatīties un Ch. reiz jau laikam līdz manim atnāca, kad Rob. kaut kur tuvu bija un aizejot – teica to Fejai. Jūtos nelabi par visu to. Tas puika arī ir gluži traks. Viņam nekas nelīdz – viņš netiek no apmātības ārā. Gluži kā es kādreiz ar Daumantu vai. –

Es ietu citā jobā, ja būtu.
Bet grūt būtu aiziet. Grūt būtu aiziet. Tas ir traki. Ko lai es iesāku?! Un mēs nevaram tikt ne uz kādiem speaking terms – un ne uz ko. Mēs esam galīgi neziņā. Domāju par īstu izrunāšanos, labā, lielā, mierīgā stilā – kādā kafejnīcā. Pārrunāt visu, pārskatītu – Bet laikam kā arvien nepiepildāmās mīlestības – visam jāpaliek neatvērtam, jāsakalst pumpurā, nekad nezinot, nejaušot tā zieda daiļumu, to pasauli, kas vērtos – bet viņu nevar atvērt ar runāšanu vien – ja mēs runājam, tad mēs runātu kā mīlētāji, runātu līdz mēs būtu kopā.
Tagad, kad viņš pienāk – siltums plūst – viss gaiss kļūst pilns silta spēka un varas. Tikai pāris mirkļi un esi kā zem saules bijis.
Un – tas viss jālauž, jānogalina, jānīcina. ––––––––––––––––––––––––––––

––––––––––––––––––––––––––––––––

19. 12. 62.

No rīta meklēju adreses blakus lielajai resnai Normai (pie agr. 29). Kāds pienāca un kaut ko skatījās vai meklēja – es paskatījos ātri – tas bija Rob. Norma nošņāca kaut ko. Uch! Tā iet. Bet vairāk es nekad neko neskatījos, neredzēju – tomēr kādreiz es redzēju kaut kur tālu viņa seju. Arvien tāpat meklējošu un rūpēs. Viņi visi taisījās uz partiju. Man neviens nekā neteica. Ch. – Nu pagaidi vecīt! Taisni tas ko es vēlējos un meklēju – sabiedrību, lai ar Robertu nonāktu cilvēcīgās attiecībās – to viņš – un visi viņa vēl vairāk iespaidoti – baidās un liedz. Taisni tas dullais Ch. pēd. laikā visu sataisa tik bīstamu. Ute! Tā jau viņu arī sauc D – ute.

Tējas laikā Rob. vienu laiku sēd. pie viņa. Viņi laikam sprieda par to partiju. Rob. vēroja ilgu laiku šad un tad – laikam mēģināja redzēt – vai es iešu uz to partiju.

Pievakarē viņš ar kādu tukšu kasti atnāca pēc gumijām – es nebiju acumirklī gluži klāt. Viņš sita tukšo kasti uz delnas – lai pievērstu manu uzmanību – es piegāju tuvāk. Tur bija daudz citu sieviešu – bet kas? Aina un (droši) gar mani nogāja McInt. Kāmēr tā laikam kaut ko tur meklēja Rob. paklusu man teica „How are you today?” – tas bija jauki tomēr.
„Not too good,” es teicu pavisam sarūgtināta un droša un cieta – „but its all wright. I will cary one.” Es uzsvēru pavisam droši. „You too!” es pieliku!
„I say” viņš teica. Es neskatījos viņā daudz.
McInta visu dzirdēja – bet viņa to bija ņēmusi par lielu humoru – un tas viņai bija paticis. Viņa to laikam tūlīt atstāstīja arī Mrs Bary. Bet McInta tur tomēr manu kanti!
Es pati nobijos no tā, ka izteicu „You too!” Bet es gribēju viņu uzmudināt. Un gribēju arī sūdzēties. Viņš bija kā spārnos! Bet nejauks viņš ir – laikam lai mani iepriecinātu, viņš iekoda Pegijai – kādu stencili viņai pienesa un nogargalēja „thank you Darling”. Viņš ir briesmīgs un palaidnis. Lieta iet uz labo pusi un uz – beigu pusi. Kaislība drīz būs nomocīta. Šodien vēl viņa bija tur. Viņš aizgāja pie loga – un smaidīja arī ar cigareti. Viņi visi gāja uz partiju. Ch. smaidīja ar uzvarētāja smaidu! O.K. O.K.

Irisa balta no uztraukuma turpat stāvēja ar melnu blūzīti uz baltiem bruncīšiem, augšgals izskatījās jauks. Feja vilka zilo kostīmu ar baltu blūz ar punktiem. Dač. bija balta ‘adīta’ – ne pēc velna, bet – ‘ vakarīga’. Key kdze izkatījās smārta – zilā kleitā. Ļoti labi. Nezinu kā viņas meita. Rob. nepamanīju – kāds viņš bija – tas pats tumšais ar gaišu kreklu kaut kas. O.K. Tagad viņi līksmojas un Rob. aiz laimes būs laimīgs ar citām. Varbūt tā labāk. Varbūt nē. Noteikti viņš būs atraisīts un laimīgs. Bet mūsu saruna bija tāda – kas cary on. Un ko citu var paturēt kā daļu draudzības!

Jāatpūšas. Mēnešiem es trakoju un man jau šodien sākās drudža karstumi.
Jāguļ.

20. 12. 62.

Šodien es nicināju sevi un tās ir tādas jūtas ko es nepazinu un ko es negribētu vairs piedzīvot. Es skrēju pa ielām un domāju – vispareizākais būtu nonāvēties.
Ko es izdarīju? Tur? Kā to lai saka? Es izturējos nejēdzīgi.

Tur bija kāda sieviete kopā ar Ainu, kāda igauniete, ne jauna, bet viņa izskatījās jauka. Un man bija aizdomas, ka Rob. to kopā ar Ainu ievēroja. Viņa izgāja no mūsu istabas tā, kā es neesmu redzējusi nevienu sievieti ejam – viņai skaists augums un tas viss līgojās – ik muskulis mugurā, gūžās, kājās redzams un viļņo kā jūra. Es kļuvu nikna greizsirdībā (visu dienu es biju nikna uz visiem citiem, nicināju tos un t.t. par to ka tie mani izstūma no sava vidus partijā un tt) un tad, kad Rob. ienāca, es stāvēju kājās pie sava darba – es domās sāku dungot spāņu Albenitza melodiju un šūpojos pavisam viegli līdz. Velns bija manī – bet es nezināju cik briesmīgs. Tas bija tikai moments, bet Sherlija varbūt pamanīja! Tādu lērumu piedzīvot un izdarīt ir kaut kas neiespējams. Rob es pēc brīža pamanīju pie giglītes kur tas mani var redzēt. Viņa seja liesmoja. Beigas bija drīz – varbūt ne tik drīz vēl, jo es rakstīju pēc tam vēl timtable three! Man tikai tagad tas ienāca prātā. Tad jau vēl apm. stunda līdz beigām! Viņš pēc tam nenāca tik daudz, kā visu dienu, bet viņš vēroja laikam – es biju sasalusi no bailēm.

Kas tālāk notika nezinu, bet viņš laikam bija traks – McInt. seja rādīja, ka viņa ir nemierā ar mani.
Es viena skrēju viņai pa priekšu un viņa negribēja mani panākt.
Es vai zemē gribēju līst – par to ko darīju. Bet – kā tas tā ir? Kāda sieva staigā ka viss ļum un līgojas – un tas nekas, bet es pašūpojos pāris šūpās lai parādītu ka es arī varu šūpoties – un viss ir pagalam!
Es visu laiku tagad domāju – ka es neiešu uz darbu 2 ned. Lai notiek kas notikdams. Es jau būtu šīs ned. prasījusi, tikai gribēju to viegli pelnāmo svētku nedēļu paturēt.
Un tikko domājot – ka es neiešu, man tik ļoti top žēl Rob. ka es ar mieru būtu iet un nest visus pazemojumus ko tikai var iedomāties.
Bet atstāt darbu nebūtu nemaz tik traki. Nupat šodien es domāju, ka bez Rob es tur nespētu izturēt, viss būtu dead! Un es viņu nevaru dabūt – tā tad – man tur ir viss dead un ja es to nevaru izturēt, man jāmeklē cits darbs.

Bet – kas bija tas, kas tagad mierina? Tas ka viņa dēļ, visu varētu izturēt.
Man pat kauns vairs nav.
Kaut tikai es ar viņu varētu runāt un atstāt viņu tā, – lai viņš dzer vairāk piena un mazāk smēķē un dara kaut ko savas nākotnes labā. Un lai viņam nebūtu par daudz slikti par mani jādomā tādēļ – ka es biju viņa sirds dāma.

O, Ro! Vai es varu rītu iet uz darbu? Es laikam iešu. Tagad es sāku saprast kaislības varu. Es saprotu tagad arī viņu – kā viņš ālējās dažreiz. Zaudējis pats savu seju. Tagad es vairs nepazīšu sevi. – Man laikam jāiet lai kas notiek un viss jālabo. Par to muļķa Sherliju man nav jābēdā.

21. 12. 62.

Naktī redzēju sapnī zemenes. Es ēdu pat tās. Tās augot tik labi – nezin kādēļ, tur kur nemaz tās nevarētu būt.
Nezinu – iet uz darbu vai nē.
Un tomēr – es iešu. Es jūtos puslīdz uz labo pusi.

Tā versija par vakardienu var būt tomēr tāda, kādu es to izjutu un rīkojos un ja tas tā – tad mani nenogrūdīs lejā. Tas ir tā: Aina un igauniete uz ielas nāca no pakaļas Rob. un Bālajam – un smējās un trieca. Un es domāju Aina sāk ķerstīt Rob. Jo viņa muld ka viņa paliek traka no viņa balss.

Rob. nostājās reiz pie Rob. kdzes tā, ka viņš varēja redzēt mani un Ainu. Un es divi reiz paskatījos uz Ainu ar izbrīnu un pussmaidu. Tā?
Rob. gan jau to redzēja.

Tad vēlāk ieskrēja tā igauniete un gāja un izskatījās tā – kā sieviete gatava medībām. Vai ienākot vai citad – es gadījos viņas ceļā, ieskatījos viņas sejā un gandrīz gaidīju viņas smaidu – bet viņa sadurstījās tā, kā pieķerta nedarbos un neatsmaidīja. Tad Rob. ieskrēja un izskrēja pēc viņas, un drīz pēc tam ienāca un nostājās pie galda (Ch.) vērot. Un tad es taisīju trako soli, pašūpojos savā taktī. Un viņš drīz liesmās sarkdams vēroja no giglītes. Nenāca kādu laiku. Tad ieskrēja pie Fejas un kaut ko – paziņoja. Viņš liekas kaut kā gribēja kaut ko ziņot arī man – kaut kā es to jutu, bet es biju sastingusi, sakņupusi sēdot pār rokām un darbu. Viņam vajadzēja redzēt cik grūti tas man ir. Viņš aizejot klepoja. Tas bija mazu mazuliet stiprāk, kā dabīgs klepus. Viņš varbūt rādīja, ka ir slims.

Jo varbūt ka tās dāmas viņu vilka kaut kur un kaut kur viņas runāja iet, to es dzirdēju. Un Rob. protams to taisīja lai lauztu mani – un viņš to izdarīja.
Ja tas ir mazuliet uz to pusi – tad viņš neļaus man nogāzties. Viņš neļaus! Vai šīs divi sievietes citādas kā visas citas kuras viņš ir izsmējis?
Bet kas ar mani? Kāpēc viņš mani vēl nav izsmējis? O, Ro!

Vakarā – naktī.

Ro nebija. Jo vai viņš visu dienu spētu noslēpties?
Tās vecenes – tas ir Aina un tā igauniete – tomēr laikam bija kaut ko plānojušas. Igauniete ieskrēja reiz pie Ainas – un abas runāja – bet es biju par tālu lai dzirdētu. Tomēr man liekas ka es dzirdēju – „nezin kas noticis. Ir klepojis….”

Viņas droši bija to kaut kur aicinājušas. Aina jau izrādās ir savā ziņā varone. O! O!! Un tāpēc viņš – aizskrēja mājās. Un tāpēc es biju tā kas ‘nezin kas notika’ radīja. Un viņš redzēdams, ka es nespēšu iet nekur, kā parasti – aizskrēja. O, Ro! Man nebija tiesību. Un tomēr. Nu Tu redzēji. Bet – es muļķe pieskrēju pie Charl. un lūdzu atvaļinājumu un viņš to nevar dot, un viņš dabūja zināt – kādēļ es to gribu. Un viņš nevar saprast.

Protams nevar saprast!!! Bet viņš kļuva maigāks un labāks un Dievs vien (nezin kādēļ es gribēju teikt – velns vien) zin ko nozīmēja tas, ka viņš saticis mani pie mūsu istabas durvīm (7 min. pirms beig.) teica ne pārāk skaļi un latviski – „iesim mājās”. Tikai tagad man ienāk prātā, ka viņš to teica latviski un tur bijām tikai mēs – mani jau skāra tāda nozīme – iesim mēs mājās – bet es it kā to nesapratu un viss pajuka. Man vajadzēja atsaukties ātri. Nemaz nebūtu bijis slikti, viņš izskatījās ļoti maigs un jauks. Viņš droši vien redzēja ka tas garais muzikants bija 3 reiz mūsu istabā – un kas zin – viņš droši vien skatījās uz mani. Viņš jau to dara! Un tad tas iespaido citus! Šai dienā man bija mīlestības izvēle – No rīta vilcienā – tas ir Townh. stacijā – gaidīja 2 rītu redzētais garais džentelmenis. Es jutu viņa rudo galvu nostājamies pretī – bet es izcēlu seju un aizpeldēju citu vidū kā traks! Projām skriešanā mani neviens nevar pārspēt!
Bet – kā nē, man jāskrien prom. Pie Rob.!

Tad tur muzikants, no rīta bija iekšā, bet es nepaskatījos, ne ar pus aci. Pēcpusdienā pamanīju to, kad tas jau tur sen tērzēja. Dzirdēju viņa balsi. Bet – nepaskatījos. Reiz gāju ārā pēc kafijas un man liekas pāri citu galvām es ieskatījos tieši viņa acīs. Traks un traks.
Es domāju (ja tas bija viņš, es ar pusaklumu tālumā nespēju redzēt, tikai uzminēju pēc skata stingruma viņu) viņš drīz būs iekšā atkal pie mums, un bija. Bet es – nepaskatījos.
Šai lietā arī – mani drīz nevarēs pārspēt!

Un vakarā viņš bija ārā, agrākā Rob vietā. Varbūt viņš drošāk izmanto izdevību – kad Rob. nav un netrako. Bet – es tā paša iemesla dēļ – nepaskatījos. Un bez tam – es nevaru visu tik vienkārši nokārtot kā Aina – kur satiek izblaukš tūlīt tā un tā un neviens to ne redz ne dzird cik tas ir vienkārši. Man vajag viņam jau būt krietni cīņas karstumā, kad es beidzot to sāku ievērot, bet tad ir grūt tuvoties un viss iet pa gaisu.

Tā – man bija trīs izdevības no rīta līdz 5 – visas aizlaidu vējā – un visas būtu gari skaisti interesanti vīrieši.

.
Oh! Muļķe muļķe. Tā es arī domāju kad pārnācu mājā un tikko biju uzvilkusi mājas (rīta) kleitu, kāds klauvēja. Domāju – varbūt Imants ar kādu ziņu – bet bija Eglītis ar jauno grāmatu [right] un pudeli vīna!

Dzērām un ēdām (man bija vakar sagatavota vistas krūts) un tā kā es teicu, ka domāju iet uz kino – taisījāmies iet uz kino – bet es pavadīju to līdz stacijai, pasēdēju blakus uz sola – un man pietika. Mīlas lietās nu gan tas ir muļļa – sāk runāt kādā ģimnāzistu valodā – „un kā tad Jūs varējāt tos bērnus savaldīt?” (runājām par manu kalpones vietu). „Nu ko tad Jūs viņiem teicāt?”
Nē – un lied tik virsū – ko es filmā iesāktu!
Nē. Tā man laba mācība: dari ko dari ātri! Tā tad atceries, ļoti ļoti ātri! Un ļoti ļoti droši! Citādi neķeries klāt.
Anšlavs ari kaut kur raksta ka mīlestība ir kā ogle, lai neapdedzinātos… jāķer ļoti ātri un veikli.

Tā storija par to ceļa biedri ir tāda:
Aizvakar iekāpu vilciena reizē ar kādu kundzi ar puiku un meiteni. Apstājamies durvju telpā. No vagona pēd. gala iznāca kāds jauns (diezgan jauns, ne briesmīgi jauns) garš vīrietis, pēc angļa ar lietus mēteli un pīpi. Acumirkli it kā vilcinājās, bet arī nē – piedāvāja viņai vietu. Es uz viņu tāpat vien mazliet noskatījos, ne ar visu plato skatu, bet tādiem ‘īsiem’ skatiem, kas it kā atdūrās viņā, mazliet, iztaustot un neskatās pilnīgi. Bet šo skatīšanos, iztaustīšanu un atturību – to visu varēja sajust. Es tad atgāju tuvāk mana torņa logam un lūkojos ārā. Bet reiz es atgriezu skatu uz viņu – un viņš atgrieza savu no manis. Ārā izkāpjot Townhallē – es to acumirklī pazaudēju – neredzēju kur viņš palika. Bet mazajā šķērsielā – viņš bija pretī, ar visu pīpi lūkojās skatlogā – iepretī kur man jāiet. Es biju izbrīnīta – bet nogāju garām nepagriežoties.

Otrā rītā – es gāju gluži to pašu ceļu – pa tālāko izeju no pazemes – vēroju. Un pa gabalu ieraudzīju kādu garu stāvu ar kādu smēķi mutē, neredzēju tāluma dēļ vai tā pīpe, pa labi ielas malā. Kad mans skats to sataustīja – viņš aizgriezās un gāja pa priekšu, mazliet vilcinoties pāri ielai pa Ģeorģ Str. prom. Un šorīt viņš apstājās pretī tūlīt aiz barjeras mazliet pa kreisi – bet es aizšāvos kā peldoš gulbis! Nu – vai es to vairs sazvejošu. Jādomā gan – ja tas būs ko vērts. Pirmdien man bija vecais kost. veste ar dzeltenīgo zald. blūzi bet nevienas rotas izņemot rokas sprādzi.

Otrā dienā jaunā kost svārki ar zilo blūzi – izskatījos gracioza.
Šodien baltā blūze ar kost. melnie cimdi – izskatījos neat.

Man liekas ka šorīt vilcienā kāds man uzsvilpoja. Kad iekāpu viņš stāvēja ejā. Pamazāks, tas ir – ne tik garš kā mani šīs dienas garie, tumšs. Kad citi izkāpa viņš apsēdās un es apsēdos nākošā solā un pēc mirkļa viņš – svilpoja, bet tā ka tas bija ļoti neuzkrītoši. Citi, to gan daudz nebija – varēja nedzirdēt – abas svilpoš. daļas viņš nošķīra – Nu! Nu visu aizlaidu! Oh, Oh! Gan nu pirmdien ubagošu! Oh vēh! Nē!

Mana grāmata pavisam citāda nekā bij domāta – pelēka mierīga [above]. Bet kad lasa – tad nobeidzot vienu stāstu, otra stāsta ilustrācija varen dzīvi un silti nostājas priekšā. Gandrīz var teikt – atklājas lieliska iekšēja dzīve un saskaņa, ko pirmā mirklī izšķirstot nevar atrast.

22. 12. 62.

Kad Tu pie galda sēdi noliecies pār savu darbu
Es gribētu Tev pienu dot un medu
Un slepus aiznest cigaretes prom
Ko tūlīt kūpināsi Tu tiklīdz
Tu ieraudzīsi mani.
Bet kad Tu pretī nāc
Un Tavas acis līst kā upes
Un Tavi skati mani paceļ
No zemes prom
Kā stipras virves 
Rauties viesulī lai es gribu
Un mājās nenākt
Pa ielām prom
Simts ostmalās, zem tiltiem augstiem
Gar mājām torņiem
Debesskrāpjiem
Vēl pusnaktī es gribu klīst
Pa dienā piemētātiem ceļiem
Kur pilsēta ņirdz draudu gunīm.

Tu man atvēri pasaules durvis
Tu teici ka esmu skaista
Un nokriti man pie kājām
Un ne kā siena vāla
Bet kā eikalipts
Ko nolaiž no kāju – jūk zaļas lapas
Un zari nošalc debesīs
Un ielās vilciens 
Kā saule laistas
Es esmu skaista!
Es visiem saku
Un nevaru pat pilnam
Acīs skatīties no liela prieka
Tik šalkt ar zaļiem
Plūst ar siltumu kā upe
Pilna ūdeņu kas 
Kuģus var un laivas nest
Un izlēst kā tie noraugās 
Un uzsvilpo un atsedz 
Galvas un līdzi nāk – 
Kur zeme tā, nu kurienes
Tu nāc tik skaista!

You gave me back the world
An empty time had stolen from me
I got the trees with thouthand winds
All laughing – from you
What can I do for you?
As a Christmas present
I got the worlds largest
City from you
With bridges and streets
And million wheels all
Laughing from you.
What can I do for you?

(sketch man’s face)

Jūs laimīgie kas guliet
Pēc pļaušanas un kraušanas
Nesmejiet par daudz nabaga čigānu
Kam atāls cauri nepļautai pļavai audzis
Vai vēl būs izkaptij to glābt
Un vēlā saulē steigā grābt
Kas to lai zin
Pirms sniegs ir midzis
Bet kādu kroni vēl var vīt
Citu appļāvībām
Greznot galvas
Kad gludi nokoptos laukos
Vairs nav zieda kur raut
– Vēl krāšņums ir čigāna pļavās.

Līdz mākoņiem pāri Sidnejas ostas tiltam
Zem kura okeānu
Tvaikoņi mierīgi peld
Ir manas rokas stieptas
Uzgavilējot
Šai spēlei
Par ko dažs jauns un cinisks
Un dažs vecs un mācīts
Nedotu ne peniņu.
Šī brīnišķīgā aklā spēle
Kad nezini kādēļ un kur.

23.12.62.

[Group photo L to R: Inārs Brēdrichs, Lita Zemgale, Kārlis Gulbergs, Spodris Klauverts, Aina Neboisa, Erna Ķikure]

[[Manas grāmatas kristības pie Zariņiem Engadīnē. Aizbraucu un atbraucu ar Neboisiem (no Melburnas). Bija neredzētas izdarības. Es beigās tiku pie G. kg. viņš grib spēlēt un dejot…]]

24.12.62.

[[Mūsu darba un kopējas svētku svin. diena darbā. Nezināju ka tā būs – bet biju sagatavotā kostīmā (baltā). Bet kas visas dienas kronis Inesei 1. šķir. Honors! Ilsuma kdze. visiem to paziņoja. R. bija iekšā un droši vien dzirdēja. Cik skaisti Inese uzvarējusi! Sēdu viena savā ķēķītī un prieks ar mani.]]

Laimīga diena. No rīta iegāju – durvīs satiku garu un teicu good morning uzsmaidot, tas iznāca viss nedomājot – svētku diena. Pie Ch. g. pamanīju Rob. No sav. vietas uz to atskatījos – liekas satiku tā skatu – bāls nopietns un tāls. Novērsos. Stāvēju, satraukta. McInta kaut ko tina – nezin vai prasīju vai viņa tikai teica – „tas Christm. present for you” – Es neko nezināju domāt – tas taisnība vai nē. Es izņēmu savu ‘presentu’ un noliku viņai priekšā. Viņa bija pārsteigta. Paskatījās kartītē. Tad drīz nāca Aina un pusceļā jau sauca „Mrs. Dzelmes daughter has first class honors!”

Es saņēmu šo ziņu priecīgi, bet mierīgi un paskatīju avīzi. Oh! Labi labi tas bija. Es varot, vai esot nu lepna McI. teica. Es teicu jā, bet es esmu jau pie tā pieradusi, es teicu – jau no pirmskolas laikiem. Jauki tas bija. Visu dienu un tagad vēl vairāk šis prieks par Inesei – nu viņai tik daudz goda un iespēju un atmaksas par grūto darbu!

No Rob. man bija kauns. Viņu reiz redz. kaut kur ne tālu, bet viņš nerunāja un neskatījās, tomēr tuvu viņš tur bija, viņš reiz nesa kādu stenc. Mc.I sauca manu vārdu – es piecēlos pieiet pie viņas ar „beg your pardon” – kad Rob. gāja garām un nolika savu nesamo tur blakus kur biju sēdējusi. Otrreiz viņš nolika otrā pusē. Viņš izskatās ārkārtīgi vājš un bāls un es nezin ko viņam gribētu darīt – un nevaru nekā.

Pusd. laikā gāju uz Oxf. Street nopirkt citas zeķes, tumšas nelabi izskatās pie baltā kost. Kad es izgāju Rob. laikam bija pie Fejas – viņš tur daudz šodien bija un runāja.

Pusd. nākot no Oxf. Str. redzēju Pegiju nākam un ejam iekšā un pēkšņi redzēju Rob. tālāk aiz viņas nākam. Viņš paskatījās uz mani – it kā smaids būtu kā nebūtu – es nesmaidīju. Viņš iegāja blakus vol. durvīs. Negāja lifta telpā, kur es tūlīt gāju. Es uzgāju pa trepēm, viņš tūlīt ienāca un Fejai prasīja peniņus zvanīšanai. Es stāvēju savu parasto – mūmijas stāju.

Tad viņš visu laiku vēlāk trieca aiz mug. pie Fejas, Normas, Dač. Tad pēc diviem beidzām darbu un tur rīkoja glāzes pudeles un sīkus uzkožamos. Rob. klabināja rakst. mašīnu Fejas vietā un sākumā neņēma nekādu dalību, lai gan jau tika saukts un Irisa ar viņu runāja. Tad Pegija prasīja man – vai es tepat Sidn. pavad. svētkus, viena pati? – es teicu – Sidnejā. Jā Sidnejā. Nezinu – viena vai nē. Jutu ka Rob. šo sarunu noklausījās pagrieztu galvu.

Un tūlīt viņš aizgāja uz Ch. galdu – dzēra tur un runāja ar Irisu. Pavisam draudzīgi un jauki, nesk. ne reizi. Mazākais ne tās dažas reizes kad mans skats ātri tam pārslīdēja. Es pūlējos – neskatīties. Citādi man nebija ļauni, tikai ja viņš varbūt mani nicina – es domāju, no piektdienas. Tur par kādu traku – bet tā jau nebija, nebija. Tad ienāca ar garais. Vēlāk R. nostājās pie galda iepr. spogulim, tas ir – viņš bija uz durvju pusi vairāk – arī Irisas tuvumā. Bet vēlāk viņš bija pagriezis tai muguru. Tad viņš arī dzēra. Bet vairāk alu. Dzēra diezgan izslāpis – vienmēr drūms, lai arī [..] smaidīgs – viņš ir izmocīts? Es uz viņu varēju skatīties spogulī. Bet es to nedarīju. Un tad – viņš laikam arī to atklāja – ka viņš mani varētu redz. spog. bet es tad uzrāpos sēdēt uz galda, kā daudzi. Es tikai redzēju tad viņa rokas. Tagad man jādomā – kā es varēju tās redzēt tik mierīgas. Ko viņš darīja, ka arī nekā nedarīja, pūlī kur viss žestikulēja. Feja ar Carmeli dejoja Charlstonu un es viņu galvām uzliku dekorējumu no Sherlijas dāvanas, ko tai nedevu, jo nebūtu bijis labi. Abām šīs galvas dekorācijas patika.
Lielā Feja bija iedzērusi un izskatījās ļoti skaista –

Reiz garais uz mani skat. un es satiku viņa skatu. Un to pašu nezin vai nenoķēra Ch. jo viņš bija norūpējies un pusdusmīgs, man pretī pie loga galda. Garais tur vēl pagrozījās bet es vairs neskatījos. Ienāca arī Ronis – tas arī redz, ka esmu kārtīga sieviete. Nē! Varbūt pārcels drīzāk uz kādu labāka samaksas šefti!! Redzēt viņš mani redz labāk liekas no tās reizes, kad viņš mani bija redzējis townhalles stac. kur gāju laimīga un lepna.

Jā – un tad tā partija tikko iesilusi – beidzās.
Es sēdēju vēl turpat uz galda. Vairums pēkšņi bija pazuduši un Rob. nosēdās pie tā paša galda aiz stenciliem – viņš iznāca man tagad iepretī. Es pēkšņi nenogāju nost. Bija vēl it kā partija – un bija beidzot tā – it kā viss liekais nokritis – mēs atkal viens pret otru, klusējot un gaidot.

Tad redzēju viņu ielenca Feja un Dač. laikam glābt un es manījos no galda nost. Un tad arī projām. Viņu vairs neredzēju. Arī garo nē. Lietus lija.

Vēl aizejot visiem saucu Mery Xm. Pie savas vietas Irisa atsaucās pakojoties aiziešanai, pabāla – bez giglīšanas. „Have a good time” viņa teica, viņai bija kāda liela četrkant. dāvana ar zilu? Laikam ar zilu pušķi. Tā pirms tam bija redzama kaut kur pie Lielās Fejas vietas. Varbūt tā bija Rob dāvana Irisai.

Mana dāvana no viņa bija tā apsēšanās pretī –––––- „Mūs nekas nevar šķirt!” Tā mēs spēlējam.
Bet – esam jau izšķirti, esam pavisam citi, kā bijām. Kur tas laimīgais drošais charmingais zēns! Skumjš un bāls un pazudis.
Ko man darīt? Neko, neko, neko – visi stāv sargos kā mūris! Lai tikai es nebūtu uz to pusi! Vai tas viņam tiešām tikai ļaunu nestu?
Vai viņš Irisai? Ko viņš ar viņu darīs? Vai viņam nekas cits nav jādara, kā jāatrod girlfrienda?

Visam pa vidu bija tāda lieta: Spānis niekojās ar Dač. rakstīja kaut ko uz zīmītes – spāniski! Neviens nelasot spāniski. Vai varot kāds lasīt spāniski – McInta sauca. Es – teicu jā jā jā. Viņš pienāca ar zīmīti pie manis. Es bez kavēšanās lasīju „I love you too much” – visi lejā iesmējās skaļā smieklu šalkā. – Bet tad es mazliet nokaunējos. Bet – tas vis bij joks. Vai viņš varbūt dzirdēja manu diezgan skaļo lasīšanu?
Iespējams. Ļoti iespējams.

Un kāpēc es lasīju „too much”? Man būtu bijis jālasa – very much! Bet tas too much ir tas, kas mūs pazudina. Varbūt tas tādēļ izskrēja man pats no sevis – un varbūt viņu skāra.
Bet viņš jau tad bija viens, prom no visiem, stāvēja tur klusām rokām.

25.12.62.

[[Gulēju mierā. Piecēlos mierā – bet tad bija jāiet pie saimnieces iedzert vīnu, vēlāk spēlēt un ēst lieliskas pusdienas.
Pēc tām – nogulēju saldi savas 3 stundas. Iegāju vēl spēlēt – atnāca Gailīte. Nopļāpājām pāris stundas pie tējas un zuša. Tagad 10 p.m. Līst visu dienu. Sapnī redzēju Ro, kas gāja garām ar savu lielo aci –––––]]

Roze smaržo pie deguna. Balta uz galda. Mumfordi ir atrakstījuši. Palasīju Weskeri – un nedaru nekā. Jūtos dzejiski! Pietiek!
Tas ir tas no kā viss rodas.

Domāju vēl par mums: Ro un mani. Kā viņš vairs nekustējās no tās vietas kur bija pretī man spogulī – lai arī mēs redzējām tikai daļu, rokas – Ak mēs gluži trakie! Un tad viņš apsēdās pretī. Un tās bija uzvaras pilnās beigās – pasīvais Roberts – ja nav cita, ja neļauj neko citu – mēs stāvam kā pieminekļi viens otram pretī.

Cik labi, ka daudzi cilvēki vēl manus darbus nav lasījuši. Tiem mana grāmata būs ko vērts. Un tā būs labāka, kā tiem, kas lasījuši stāstus izstieptus, izkaisītus avīzēs.

Kaupmanis neesot neko lasījis! Fabulous!! Tagad viņš teica – es tik brīnišķīgi pareizi tur rīkojoties ar laikiem, tā kā teikts un izskaidrots tautas gara mantās vai kur tur! It kā es nezinātu latv. valodu! Viņš tur vēl par šo to dabūs brīnīties, teorētiķi, kas nekā neredz dzīvē un visu meklē ar likumu rakstos.

10 p.m. Gailīte bija te – daudz pļāpājām. Viņa prātīga vecenīte.
Bet – diena ir notērēta ar šiem te un ar viesi un rakstīt, neko zīmēt, neko citu – es vairs nevarēšu. Izgulēties arī vajag. Tas gluži labi manām diezgan satrauktām dienām pa vidu ielaist kādu ar ēšanu un gulēšanu.

Tu un Tu, miegā un nomodā, klātienē un prombūtnē
Ar savām acīm debesis aizsedz un atsedz.
Tavs gars un mans kā divi virves
Kas karājušās gaisos
Ko pēkšņi vēja brāziens sasviedis kopā
Kas savijušās, sagriezušās viena ap otru
Un zina, nojauš savu spēku, daiļumu
Pilnību, šai savijumā
Bet kam jāatraisās, jo tāds ir likums.
Mēs neesam tās virves, kas drīkst savīties
Mēs karājamies katrs citos dzīves gaisos,
Mums jāatgriežas, jāatvijas, jāatšķetinās
Un jāatvirzās prom, lai nekad vairs 
Nesatiktos.

Tavs gars un mans, apmiglojis mūsu mirstīgās acis ar savu nemirstību un mēs neredzam savu ķermeņu mirstību. Tu neredzi manu! Man savu ir viegli neredzēt. Savu mirstību ir vieglāk neredzēt kā redzēt. Bet Tu neredzi manu mirstību.

Vaina nav Tevī ne manī. Vaina ir likumos, ko cilvēki sev gatavojuši savai vieglākai dzīvei. Chaoss lai nebūtu. Chaoss lai nevaldītu – ja arī jāzaudē kas liels kādreiz, likumi ir vērtīgi, tie glābj tik daudz. Droši vien tie glābj arī mūs – Tevi un mani.

Tikai kaislību, ko izsauc ķermeņos gara iekvēlošanās pēc tuvuma, tā kaislība ir tik liela, tik grūt tai mirt pēc likuma pavēles, ka mēs nolādām likumu.

Tikai vienu dienu, kurā atpūsties mierā
No valdīšanas pār savām vēlmēm
No trako zirgu nebeidzamās valdīšanas
Tikai vienu dienu atpūsties saulē,
– Valodā, smieklos, acīs, rokās
Kas piekusušas valdoties, būtu rāmas
Un maigas un pieticīgas,
Netvertu nekā, tikai atpūstos tuvu
Tikai būtu tuvu, tikai smeltos spēkus tuvu
Un attālinātos ar mieru bijušas tuvu. 
Nē, nē. No asiņu dziļumiem sitas spēks
Kas gāztos kā vilnis
Kā izmestas zivis krastā mēs slāptu šī viļņa
Bet tas satiktu mūs un noslīcinātu – 
Vilnis noslīcinātu zivis.
Ne vienas dienas, kur atpūsties mierā.

26. 12. 62.

Visbrīnišķīgākais kādā (nenovēršamās, tas ir nemeklētās un pēkšņi atnākušās) mīlestības norisē ir bezgalīg, neierobežotā saprašanās bez vārdiem, bez katra parastā valodas veida, jūt visu no skata, no soļiem, no katra viena un no nekā pāri attālumiem.

Mēs nedrīkstam skatīties viens uz otru –
Jaunas pasaules veras
Un mēs krītam gāžamies viņās
Ne tur palikt ne ceļa atpakaļ zināt
Mēs ejam jau dienām un dienām
Viens otram garām ar nolaistiem
Acu plakstiem
Kā mašīnas kas satiekas naktī
Un tomēr pastāv briesmas
Mēs klupsim, mēs ieskriesim viens otrā
Kā mašīnas naktī, kas atstāj ugunis nesegtas
Nespējam nosegt tās pat aizverot plakstus.

Bij viesības mājās kur tikām uzmanīti
Kā divi politiskie, kam sargi pie sāniem
Nepārmīt skatu
Ne vārdu, ne zīmi mazāko dot.
Stāvējām katrs savā
Telpas malā, ne ceļot galvas,
Ne pagriežot sejas
Tur kur zinājām esam viens otru
Nezinot tā kur skatus likt visu 
Garo ciemošanos laiku 
Pēkšņi mūsu acis satikās spogulī
Izbailēs novērsāmies
Bet tikai tik daudz, lai acis neskārtu
Acis, atstājām
Mēs spogulī savas rokas
Un auklējām viens otru tā
Visu garo viesību laiku.

Tu liktu savas rokas uz manām rokām
Un piespiestu nekustēties
Dzertu un dzertu ik vaibstu
Es Tavu Tu manu
Paturot mūžos kā iededzinātu
Un tad mēs ietu
Šī brīža alkās mēs nīkstam
Jau dienas bez skaita
Ļauj likten šo brīdi
Lai varam iet
Jau esam kā pamiruši
Ļauj zināt lai varētu aizmirst.

Good Heavens, we have to meet so we could say good by!

Varu aizvērt un atvērt acis
Tava seja no tā nemainās
Tā stāv man tuvu
Kā redzēta simts dienās laimīgās
Un baiļu pilnās
Tā stāv man tuvu klusumā
Saistās ap mani saitēm
Kā simts vēju šūpām ap koku
Kas dreb tūkstošu lapām.
Tava seja stāv man tuvu
Ne to satvert un izdzert lūpām
Ne atstumt prom
Kā ēna tā nāk man līdz
Tā dzīvo man tuvu
Paveras smaidos, stingst skumjās
Savā sargpostenī man tuvu
Ko viņa apņēmusies
Es nezinu, drebu kā koks
Tūkstoš lapām,
Un varu vairs dzīvot tik tā
Ka atkal un atkal no jauna 
Atrodu to sev tuvu.

Eju jau mēnešiem ilgi
Tā it kā šī dzīve būtu jūrmala
Pēc vētras ar izmestām zālēm
Krastā, zivīm beigtām, jūras
Zvaigznēm, kas sakalst un trūd
Un garo gaisā
Kā dvinga gar jūrmalu, kur
Man jāiet. Turp jāiet un atpakaļ.
Un beidzot – projām. Reiz projām.
Atgriežos atgriežos vēl
Zinu aiz izmestām trūdošām 
Zivīm aiz glumām aļģēm
Kur ūdens putas slēpjas
Ir dzintara gabals
Kā saule.
Tas delnās iekļautos tas
Pieliptu krūtīm, kā saule,
Ar jūras valgumu un
Debess stariem siltiem.
Bet melni putni laižās
Un staigā gar izmestām zivīm
Milzīgi putni
Tie nezina kur dzintars zvīļo
Tie vēro mani un
Klups, norīs aiznesīs to,
Tikko es liekšos to aizskārt
Kā jūrmalā
Kur vētra izsviedusi dziļumu –
Kas sakalst un trūd
Zem jūrzālēm slēpies
Saules dzintars dus
Nevaru aizskārt to.

27.12.62.

[[Atkal darbā. Igauniete gaidīja lejā – lielu notikumu – saķert puiku – bet es esmu ievīta tādā pat lietā. Tikai es domāju – ar mani bij citādi. Bija jau bija. Bet – cik cilvēki ir izsalkuši!]]

Mana grāmata grām. veikalā izskatījās gluži jauka. Kalači teica – ejot labi. Nu redzēs, redzēs!
Citādi – nedroša diena. Uzvilku melno kleitu, un tad istabā jūtos labi, bet tikko kustu ārā uz ielas – nejūtos tik labi. Ielai kostīms, tā man ierasts, vai arī pareizāk ielai pieskaņota kleita.

Pusd. laikā, kā nu jau vai ikdienu – Ron. stāv pie savas mašīnas. Šoreiz ne tik smaidīgs – bet vairāk norūpējies. Sveic. Vēlāk viņš pāris reizes kaut ko meklēja pa mūsu kastēm – reiz bija pavisam tuvu pienācis – Rob. arī bija iekšā. Kaut nu mani pārceltu uz to labo vietu, ko solīja. Rītu jāģērbjas ielai – vai baltajā kostīmā vai.

Rob. staigāja braši. Reiz jau pienācis bija ar gumiju kasti, es to neredzēju, Feja tur bija, tā prasīja, vai viņš ņems, jo viņš stāvēja un reiz jau meklējās tur – bet es biju tik izmisusi, ka es aizgriezu galvu pavisam sāņš – un viņš metās pa durvīm ārā. Feja tikai nosauca – vai viņš ņems – viņš neatbildēja un bija jau prom. Varbūt tā biju es. Es tiešām izmisusi griezos prom.

O, dearest boy, kas gan viņam ar mani ir ko cīnīties – īsta lady! Varbūt tā vajag. Mūžam kaut kas ko nevar izvest un izprast. Viņš šķita saņēmies un drošs. Bet pie citām meitenēm viņš neiet, tikai gandrīz pie Fejas. Visa jūsmīgā amizēšanās un triekšana ar visām – ir pagalam, visas skumjas.

Pēcpusd. viņš atkal dīdījās ap Feju. Es pāris sāņus skatu pacēlu nejauši, bet mūsu skati nekad nekrustojās – esam vai spēlējam – svešus. Laikam jau neesam. Tikai mazliet acis viņa sejā iemetot – viņš tik mīļš šķiet, gribētos viņa labā ko darīt. Bet – neko nevar. Viņš klepoja atkal. Man bail vai viņa plaušas ir kārtībā, viņš jau tieši pēc tāda izskatās, kam sanatorija būtu vajadzīga.

Lielais bija ar draugiem un Feju – ēd. zālē lai gan tā bija ļoti tukša. Pat kāršu spēlmaņi nebija. Lielais noņēmās ar mazu puiku kas tur bija ienācis. Viņš runājās un runājās un atnesa viņam kādu gardumu, beidzot pieveda pie sava galda.

Vai vecenes pie mana galda – neskatījās norājoši uz mani? Es jau tikai pavēroju spēli ar bērnu. Bet Grinberga arī mani vēroja? Hm? Varbūt viņi tur ko nojautuši? Viņa teica „nedz. vārdu – mīl bērnus”. Nezin nezin vai tām vecenēm nav kas aiz ādas. Jo pag. reizē viņa Ilena teica – viena no mūsu meitenēm reiz raudājusi – (īsi tumši mati?) un teica to tā it kā es varētu zināt – kādēļ? Es nezinu. Varbūt Irisa. Varbūt Dačene.

Jā – bet Aina laikam lenc vēl Rob. Aina bija atturīga – bet neko daudz. Viņa palika rindā stāvot, kad gāju lejā un tur igauniete tā uzcirtusies, uzpūderējusies tiešām burvīga (vecenīte, jaunāka varbūt kā es), gaidīja to un atkal satrūkās no manis, to tik labi viņā var redzēt, ka viņai saraujas acis. O – šīs sievas šīs izsalkušās sievas! Es gan nebūtu ticējusi tam visam, ko atklāj tagad šī pasaka ar Rob. Viņu tak ķer no 10 – 100 gadīgās un bez mitas un stājas. Varbūt tiešām viņa glābiņš ir tāda Feja. Nabaga Rob.!
Feja tomēr dejoja ziem. sv. sestdienā tā – ka varēja redzēt – trakums iekšā tāpat arī tur – tikai nonīcis no valdīšanas.

Ko rītu varētu izdarīt? Satikt reiz Rob? Izrunāties? Kāda tam nozīme? Es gribētu runāt ar viņu katru dienu. Man tas atklātu tik bezgala daudz materiālu. Bet – es nedrīkstu jaukt gaisu. Vai viņš jau mierīgs? Droši vien nav. Un nebūs. Līdz pavisam kāda to paņemtu.

Ar garo arī tik labprāt iepazītos – šodien viņš izskatījās sevišķi maigs un labs, vel vakarā mazliet redzēju aiz durvīm noejot. Iekšā viņš nenāca.
Varbūt viņš atceras manu skatu – un tas ko nozīmē. Vinš skatījās sv. sest. un es uztvēru to. Protams – tas ko nozīmē.
Kā man gan iet! Un ja mani apskatītu tuvāk – vai viņi visi nebēgtu? Bet M. E. un G. ir apskatījuši tuvu – un tie ir gatavi uzsākt deju.
Aizvakar vēl Gail. par Egl. teica – „nu tas ir pavisam traki. Jums tik mazāko zīmi un tad ietu vaļā.” Bet viņa sieva esot pat uz Klauv. Katīnu greizsirdīga!
Man jāsatiek G.

Ko raksta šī diena debesīs
Ar stariem, ar zemes dūmu un cilvēku domu
          Atspīdumiem?
To nevaru lasīt
Man jumti pār galvu.
Kā trusīši kastē
Godīgi graužam papīru lapas.
Ko raksta šī diena, vieno
Atvērusi acis starp gadsimtiem
Iekļāvusies kā pērle viņas majestātes
          Kakla rotā
To zilēs un lasīs pēc gadsimtiem.
Ko raksta šī diena
Nevaru lasīt – jumti pār galvu.
Kā trusīši kastē
Godīgi graužam
Noliktos papīrus.
Ko raksta šī diena, diena
Starp gadsimtiem?

Cik skaisti ziedi man ir istabā – viņi ‘izskatās tik skaisti!’
Xmas buš ar skujiņu un baltās margrietiņas ar skujiņu.

Ko rakstīja šī diena debesīs
To es nedabūju lasīt,
Jo bija jumts pār galvu.
Bet es lasīju citu – to 
Ko viņa rakstīja cilvēku sirdīs
Tik daudzu ceļi krustojās ar manu.
Un varbūt ka ir vel kādi, ko es nezinu.

Man šķiet ka lielais būtu kļuvis ‘apskaidrotāks’ vaibsti nav tā sarauti, kā viņam mazliet bija, tādā mazliet skābā vaibstā. Tagad viņa seja mierīga un maiga. Arī balss labāka, vakar runājot ar bērniem. Man viņš tīri labi patīk – viņš šķiet tik silts un labs (laikam viņš tomēr reiz bija iekšā šodien, jeb tas bija vakar tomēr) viņš ir tik lēns. Un Rob. ir ātrs, kā liesma, kā balta liesma un vējš.

Viņi īsti pretstati – arī izskatā, Rob. seja kalsna, acis gaišas, Geffry (nezin vai to nesauc) tumša, apaļīgāki vaibsti, acis tumšas.

Mana sirds, kas gadiem, gadiem un gadiem, nav jutusi labvēlību, mīlestību peld kā ūdens puķe šinī siržu labvēlībā – garais, Rob. arī R. piedalās ar kaut ko.

Viņš aizdrāzās kā nelabā dzīts, kad ieraudzīja mani, tik izmisuši aizgriežam galvu! Ak, mīļais zēns – viņš ir tik jūtīgs un smalks un labs, kā viņš var dzīvot šinī apkārtnē dienu pēc dienas? Un vecenes gaida to? Oh, ne vecenes, sievietes! Un viņš mīl sievietes. Tas ir labi. Ja viņš nemīlētu – tad nebūtu labi.

28.12.62.

Iedevu dien. gr. Robertam! Sirds tomēr atraisīta, it kā būtu izdarījusi labu darbu! Plašuma, plašuma vairāk mums jāņem savā dzīvē! Manu grām. kāds korporelis esot atnesis atpakaļ un apmainījis pret citu! Kaupmanis grib izgudrot vai es rakstot ‘grāmatu valodā’ vai nē??!!!!

Izdarīju atkal vienas muļķības. Gudroju ilgi (patiesi varbūt 2 mēn. esmu to gudrojusi). Darīt to – nedarīt? Un tad ienāca prātā kāds dzejolis, kas rakstīts ir vienā izdevumā virs Lista ‘Mīlas sapnis’ – tur ir teikts – dod, dod, dod tai sirdij kas Tevi mīlējusi – jo rītu Tu varbūt velti raudāsi pie kapu kopas (apm). Un man tas bija jāpārdomā – kādēļ tik bailīgi mēs dodam? Es pati šoreiz nezin ko viņam nedarītu par to, ko viņš ienesis manā dzīvē un bez tam – tik daudz cietis un nenokavējis ne brīdi mesties atkal jaunās un jaunās nepatikšanās.

Es izgāju varbūt lai viņu satiktu – apstājos pie Kaupmaņa – jo kur lai es palieku, ka es izeju ārā? Nav ne kur ko darīt, kur es to varētu gaidīt? Pie telefona? Bet tad man jāzvana. Pie coca cola pudelēm – tikai mirklis un tad tās jādzer.

Un – kā es tur biju, tā ienāca no lifta viņš. Es redzēju ka viņš mani redzēja.
Viņš jau ienāca arī pie mums vēl pēc tam – bet mazāk un ātri izgāja, un īsi bija vēl pirms beigām vienu reizi. Man viņa žēl, viņš to nebija pelnījis – un es zinu, ka viņš tomēr cieta, lai kā viņš maskējās un saņēmās.

Bez tam šorīt es tūlīt no Ainas redzēju – ka tie sievieši pie viņa neko nav panākuši, viņš droši vien nemaz nebija bijis un viņas ievērojis, bet viņš jau bija reiz saukts un runāts iet kaut kur. Tā tomēr ir atteikšanās ko es no viņa prasu – un vidū nedodu nekā.

Reiz pirms pusd. prom uz pusd. ejot viņš vēl reiz ienāca iekšā – es gāju aiz citām – viņš neskatījās un tomēr skatījās un tik vārīgi izmocīta ir viņa seja un tik bāla un vāja ka man viņa bezgala žēl. Es viņu atgrūžu, atgrūžu, atgrūžu. Un tagad atkal – nē, es domāju. Es paņemšu to dien. gr. un vienkārši ieiešu pie viņa iekšā. Gribēju darba laikā, bet nespēju. Tad kad bija zvans, siev. stāvēja rindā un gāja prom un mani neviens neko lielu nevaktēja, visi pazīst. bija prom, kad es šāvos iekšā – jo es domāju, ka tas būs kaut kas tik neparasts, ka to neviens netulkos kā iešanu ‘pie viņa’ kas redzēs, bet kā kādu uzdevumu vai vajadzību.

Es redzēju, ka viņš raksta savā vietā. Kad viņš ir kaut cik labās cerībās, tad viņš raksta mūsu istabā pie loga.
Es iegāju. Bet tur viņam blakus pie otra gald. bija garā maigā meitene. Es sadurstījos – bet es – negribēju iet atpakaļ. Es laikam jau atgriezos – un gāju atkal. Garā meitene piecēlās it kā uz prom iešanu. Bet viņa turpat palika. Es piegāju un noliku viņam priekšā dien. grām. kurai iekšpusē bija ievērts zariņš Xmas buša. Viņam priekšā bija lielās pap. loksnes kā Inesei un viņš rakstīja ka švīkst – jo viņš mani nemanīja līdz es noliku to grām. „Its for you. Happy New Year.” Es teicu un meitene noskatījās – kas tas ir ko noliek. Viņš protams bija ārkārtīgi pārsteigts un stīvs no neziņas – viņš pacēla galvu un arī pasmaidīja „thanks a lot” – es jau tad apgriezos un gāju.

Ko es varēju darīt? Jānogaida kamēr meitene aiziet? Bet tad viss ņemtu noslēpumainu virzienu. Kaut tik viņa nebūtu pagāns izlasījusi kas bija rakstīts Diary – bet to viņa droši vien izlasīja, vienalga. Visai maigi tas nebija. Bet par visu to, ko es viņam esmu pāri darījusi, par to skriešanu turpat greizsirdīgā garā dēļ, par to stāvēšanu un gaidīšanu, par staigāšanu bodžija drēbēs – O, par visu to man nav jābēdā par sevi ko teiks? Protams stāstīs un čukstēs. Kaut tikai es nebūtu bijusi tik ātri asa – bet tas varbūt tomēr bija labākais tonis. Cita jau nevarēja būt. Tikai tas skuķis – tas tur bija un viņš droši vien nezināja ko iesākt. Labākais ja viņš būtu paņēmis to grāmatu un gājis tur ārā, bet – viņam tur bija iesākti gari raksti.
Vienalga.

Tā tad tomēr Feja viņam ir teikusi un varbūt tas ir kādēļ viņš raksta. Varbūt viņš pats jau agrāk to ir darījis. Pēd. laikā jau es viņu šad tad redzēju rakstam.

Lai tur kas – tas viņam ļoti palīdz. Šīs jūtas ir kaut kur jānodabū nost. Un tas ir labi ka viņš raksta. Tikai es nevarēju pateikt – lai dzer pienu. Nu – varbūt šis mans solis tomēr viņu iepriecinās. Es ceru viņam būs labāki svēti kā bez tā ––––––-

P.S. kad nācu no Rob. – man priekšā gadījās garais – viņš neredzēja mani, neredzēja no kurienes es nāku un aizsedza arī citiem to redzēt – tur bija vesels bars zēnu (ap coca co. apm.), tie skatījās kā es laužos uz priekšu un netieku jo lielais gāja lēni – man liekas ka viņu sejās bijis apm. tādi vārdi „O apskaties kas Tev iet aiz muguras” viņš laikam atgriezās kad es jau iegriezos uz durvīm un spruku prom. To visu dienu netiku redzējusi.

Ronis ienāca ‘smalki noģērbies’ pie Ch. Tad sweeti teica „attention girls – well – a happy new year to you, thats all.”

Mēs teicām arī happy new year. Izejot viņš varen smaidīja – kad es ‘sajūsmā uz viņu noskatījos’! un vēl smaidīja un izskatījās varen labi, tik labi kā vēl nekad nebija izskatījies. Vajag pielikt uguni pie papēžiem – tad sāk mācēt iet.
Savu blondo neesmu Towh. redzējusi, apvainojies!

Varbūt tikai tagad Rob. sāk apjaust kas tas ir – būt vecam. Tas ir ne apjaust – bet kaut ko noprast – ka es nepiederu vairs dzīvei tā kā viņš –

29.12.62.

[[Mazliet šopīts – nauda prom.
Mazliet spēlēts, mazliet dzejots, mazliet atpūta ņemta.]]

Tagad kā vai kā velk sāpe – kā es to izdarīju ar to grāmatu dāvanu? Vai es kādu neapvainoju un vai es sevi nepazemoju? Parastā sāpe!

Un man jāsaprot – tas ir mans temperaments kas mūžam nodauzās jo ir par strauju, par lielu, par citādu lai būtu mierīgs priekšrakstu robežās.

Vispirms jau izmoka mani cīnīdamies un mēģinādams šiem priekšrakstiem paklausīt, tad viņš tomēr to nedara, nevar darīt – negrib darīt! Viņam vajag to – savu! Un kad tas izdarīts – viņš baidās un cieš – ko būs nodarījis citiem un sev? Jo pasaule arvien visu citādi uzņem, pārprot, sagroza, vazā apkārt un ir citāda – iznākums ir citāds. Bet – es nevaru nedarīt – savu!

Varbūt tas ir tas, kas mani dara par to, kas es esmu – cilvēks ar savu seju, indivīds – personality. Tas rada manu garīgo spraigumu, vielu darbam. Tas rada naidu un mīlestību man apkārt.

––––––––––––

Šī pasaule kurā mēs neieiesim –
Jo kopīgi mums jāver tās durvis
Bet mēs to nevaram darīt
Cilvēku miera labad
Un arī mūsu pašu miera labad
Jo šī pasaule būtu nemiers
Tā būtu kā stikla bumba
Kurā atmirdzētu brīnums
Bet tā plīstu un
Stikla drumslas sāpētu mums pirkstos
Varbūt pat acīs.
          Ne acīs! Tavās acīs
          Kas ir pasaules pašas par sevi
          Ar debesīm, mākoņiem un lietu...
Šī pasaule kurā mēs nekad neieiesim
Jo mēs būsim tik prātīgi neatvērt tās durvis
Šī pasaule ir tik skaista
Ka viņas tuvums, kas ir aiz neatvērtām durvīm
Un silst un staro tām cauri,
Šī pasaule ir tik liela, ka tā liek justies mums
Kā nabagiem un plukatām un
Muļķa Antiņiem kas neuzdrīkstas
Un nezin un nesaprot
Un gaida kur tos aizdzen
Kur tos mierīgi aizvada
Nosprostotā takā kā aitas
Un kā jērus un kā stulbus aunus.

––––––––––––––

Ja nevari iet, ja tik grūti iet,
Ja nevari vairs pat parāpoties –
Tu celies spārnos un lido
Pār savām sāpēm dejo un pār otra
Ar spārnu vēdām aizskar
Tā skumjo vaigu, izvilini smaidu
Lido, lido, dejo ar spārniem gaisos.
Ja nevari vairs iet – 
Celies spārnos un lido.

––––––––––––––––––––––

Reiz atļauj tā no sirds par Tevi izrunāties:
Tu vairāk gars kā cilvēks šķieti
Pār Tavu seju acis pāri līst
Pār visu seju un nav nekā cita
Tikai acis, acis, kas ķer kā lamatas
No seniem laikiem ar bišu
Kodieniem vaigā un jāņogu sarkanumu
Un vēl daudz citām tādām lietām
No senām dienām skan
Jautrās balsis:
„Acis kā telēni” – tās saka
Ar labo joka un nopietnības
Maisījumu
„Tev acis kā telēni” – man jāsaka
Un tas nav par daudz.

Tavas nosarkšanas karsto dvašu
Kas iesitās man sejā
Kad Tu pie manis atnāc
Un nevērīgi labrīt saki
Tavas nosarkšanas karsto dvašu
Es izdzeru kā mežs mākoni
Kā iela ūdens ratu šalti
Tavas nosarkšanas karsto dvašu, 
Man šķiet es mirklī pazaudēju
Bet sevī to pazaudēju
Un tur tā mūs milža spēks ir nolikts.

Atkal vienu vēl reizi, ko es esmu jau kādreiz teikusi – un aizmirsusi: mīla rada pretmīlu. Liesma iededzina. Bet kā tas nāk, ka es agrāk tik daudz reiz esmu piedzīvojusi pretējo, ka pieņēmusi to par likumu? Ir tomēr kāds priekšnoteikums – ir kāda apslēpta simpātija bez kuras liesma nevar radīt liesmu. Jeb tomēr var? – Ak, vienkārši – kāds degot var kļūt tik skaists, ka viņš iesilda otru. Es to rakstu sakarībā ar lielo – viņa uzmanība mani noskaņo labi pret viņu. Bet mums ir kopējs piedzīvojums – tas spēlētais-svilpotais valsis. Un arī neliela simpātija, kad redzēju to pirmās reizēs – viņš šķita mazliet pievilcīgs, tad dzirdēju, ka viņš bijis Amerikā vai kur –

Jāatzīstas, tagad it kā salīdzinājumā ar lielo un varbūt ar Gu. Rob. šķiet vēl jaunāks un viņa jaunums nāk vairāk prātā nekā viņa nobriedums. Man šķiet – es tagad varētu aiziet ar vieglu sāpi. Bet kā būs dzīvojot un kā būs viņam?

Abas ‘meitenes’ Feja un Carmele – droši vien dejoja Rob dēļ visvairāk. Un abas dedzīgi sprauda matos rotas, ko es tām devu. Tā tad – tik pretī man viņas nemaz nav. Droši vien ir tikai nobijušās no tā nesaprotamā spēka, kas manī redzams vēl ir.

30.12.62.

[[Svētd. Gulēju ilgi. Tad tīrīju māju – tas ir ārpusi mājai – istabas vēl vairāk jātīra, bet ir jau svētku sajūta. Vientulība – bet tā nav nekāda vientulība ka zinu tik daudzus pie sevis!
Inese ar Im. atbrauca – atveda puķes no mājām – te man ir tagad bezgala daudz 7 trauki te, 3 In. ist. Bijām Manly Beach. Saimn. mani aizveda uz Balls Head – gribu būt jauna un skriet. Nezin kādēļ dom. par lielo.]]

Diena atnāk ar Tavu atnākšanu
Pret rīta krēslu Tava klātiene ir
Kā kalnu strauts pret klinti
Kas krīt no augstumiem
Ar vieglu mirdzēšanu.
Tā Tava gaidīšana
Tava sapņu uzticīgā atvēršanās
Bet kad beidzot atnākušā dienā
Satieku es Tevi ātrā garām ejā
Vai tai retā brīdī kad Tu atlauzies līdz manim
Simtiem sprostiem cauri
Pāri liktiem šķēršļiem
Un Tu beidzot stāvi
Dzīvs man blakām
Cauri gaisām jūtu Tavus pulsus
Esi Tu kā karsta maza saule
Un pēc gravitācijas likuma
Kā planēta es sāku joņot ap Tevis.

Mieru un kafijas smaržu 
Atnesa svētdienas rīts
Šīs maigās lietas
Bet ātri ar tām galā tieku
Uz plaukstiem mūžam
Tavu skatu gaišās liesmas trīs
Un soļu straujumus kas
Visu nedēļu skrējis un skrējis
Kā paisums pienes māju ar
Jūru, ar vētru, ar bezdibeņiem.

––––––––––––––––

Ved mani uz Parīzi.
Zilganās dūmakās maigās
Rožu un gadsimtu 
Un degušu benzīnu dvašas ieelpot
Pieskārties dzīvei
Akmeņiem Senas malā
Ar ikdienas netīrumu kārtu
Un akmeņiem Trokadēro dārzā
Mūžīgā daiļuma skartiem
Caur cilvēka saru un roku
Iekust ļauj Trokadēro 
Dārzā ar elpu no mašīnām ielā
Iekust ļauj Rue de [Rivoli]
Burzmā ar elpu no Luvras.
Tikai sapņos Tu un es projām ejam.

––––––––––––––––-

Nu vaļā atraisījies no visām labām saitēm
Kā akmens gāzties vari
Kur leja Tevi rauj
Vai traka roka sviež
Uz mērķi droša un skarba
Lai kā – Tev gulēšanas vairs nav
Starp mantām pieliekamā
Tu skriesi sitīsies un 
Un atstāsi savas zīmes un pēdas.

Ļaunums cilvēkā rodas, aug, barojas no viņa nelaimes. Nelaimīgs cilvēks ir noskaņots ātrāk būt ļauns. Viņš ir izmisis, spēki viņu plosa, lai ne taptu traks viņš dara trakas lietas un tāpat varbūt top traks.

Dariet cilvēkus laimīgus un Jūs samazināsiet ļaunumu zemes virsū.
Bet lai darītu cilvēkus laimīgus tie ir jāmāca būt laimīgiem.

Tavs gars ir manā ieāķējies
Kā āķis āķī ieķēries
Velti mēs vaļā raujamies

––––––––––––––––––––––––––-

Pilsēta ar kuģiem apkārt un ūdeņiem
Un tiltiem pāri liektiem
Ir mūsu atplēstās rokās iekļāvusies
No pazemes izplūst cilvēku straumes
Kā asins straumes no mūsu krūtīm
Torņos zvani zvana
Kā mūsu asiņu zvani
Mēs esam kopā šinī pilsētā
Mūsu soļi min viņas ielās
Mūsu elpa ieplūst tās 
Elpā aizskarot debesis.
Pilsēta ar ūdeņiem apkārt un kuģiem
Ir mūsu atplēstās rokās iekļāvusies
Viņā izaug, izgaro
Ieaug viņas namos
Mūsu mīlestība,
Mēs ieaugam viņas ielās
Un akmeņos, saki vārdu
Izkliedz kādu vārdu
Lai dzīvo tas neieaugdams
Šīs pilsētas mūros un akmeņos.

Inese un Imants atbr. no mājām – tagad pilna istaba puķu 7 vāzēs In. ist 3 –
Tas satrauc. Tik daudz skaistu ziedu.

Biju līdz šiem Manly beach – arī tur skaisti. Tur es domāju par mazo Ro. Jo McIn. teica – viņš tur reiz bijis. Bet viņa laikam meloja. Kādu jaunu, slaidu pusgaišmati – skūpstīja kāda tumša meitene, uzlikusi savu seju uz viņa sejas, tā ka es to nevarēju redzēt. Man šķita – tas Ro. Un pirmo reizi man šie pārīši kas skūpstās nelikās nepiedienīgi. Bez tam viņa kaut kā jauki bija nosegusi viņa seju ar savu. Es nevarēju novērst acu – es likās nebūtu greizsirdīga ja tas būtu Ro – es jau viņam novēlu laimi. Es skatījos līdz viņa atņēma savu seju un es redzēju ka tas nebija Ro bet cits tamlīdzīgs, viņš paskatījās uz mani cik cieši es to noskatu. Es vairāk nekad nepagriezu galvu turp. Tikai kad viņa gāja prom – un jaunais cilvēks aizejot paskatījās uz mani,. Tas Ro un garais būs izspēlējuši tādu lietu ar mani – ka man nebūs miera. Kur nekad es nepacēlu skatu, nekad neskatījos tā, it kā tie būtu cilvēki, jo tie nebija mani cilvēki, tas ir uz jaunākiem cilvēkiem, tagad es pēkšņi nevaru valdīt ziņkāri, man gribās tos redzēt dažreiz, salīdzināt ar R. un mazliet zināt par tiem. Tas ir traki, tā nevar.

Un tad vakarā saimniece aizveda mani uz Balls head – (kur reiz naktī ar Im. un In. aizbraucām) tur ir ļoti skaisti! Brīva daba, bušs, klintis, krūmi. Tur tik ļoti liela brīvība. Un tur es nezin kādēļ nedomāju par R bet par garo. Es domāju – tur es ar viņu gribētu staigāt un runāties – viņš šķiet bezgala sapņu dvēsele un tas kā radīts viņam – Sidneja no visām pusēm, osta, kuģi, tilti, un tur vidū noslēptais, nomaļais īstas mežonības stūris, savāds ar tumšu skuju krūmiem, savādi drūms, vēsturisks. Es domāju visu laiku par viņu. Viņš tur būtu laimīgs. Un es – es arī. Tikai kā kļūt atkal jaunai! Tas ir traki iesprukt tādās ilgās, vēlēties to, kas vairs nav. Bet – 20 gadus es esmu vēlējusies un cerējusi un beidzot biju pievarēta un padevos ar slimību – bet tagad šie zēni mani atmodina, bet es nevaru izrauties no tā, no kā neviens nevar. O, bet es domāju, ka apklusīšu mierīgi. Tagad man ir bailes.

Meklēt vēl kādu cilvēku! Kaut vienu stundu dzīvot nedzīvoto dzīvi.
Bet – esmu trīs četrus aizmetusi tikko jau kādu ņemšu? Meklēt – G. Tas bija tas gaidījis sen. Bet katru brīdi kaut kas notiek. Es nevaru paļauties ka to vēl varu dabūt. Vajadzētu mēģināt. Tur es nevienam nedarītu pārāk pāri.

Iet rītu līdz ar meitenēm? Es varētu aiziet. Kas tas būtu? Satikt kādus cilvēkus. Tur visi būs un priecāsies. Es noguļu dzīvi. Un tā mani beigās mocīs. Jau moka. Es nevarēju ņemt R. un R. dēļ es nevarēju ņemt garo. Varbūt viņa paša dēļ, mazliet varētu. Bet – te jau nav tādu tukšu sapņotāju, vajag daudz dot un ņemt. Un kādēļ nē? Tādēļ ka tas tā – pierasts, vai nē?

31.12.62.

[[Gads – pilns! Ņems jaunu trauku! Šis bija viens starp 20 gad. – aizgāju šinī gadā no 20 gadu dzīves. Turos gaisos. Nezinu kas nāks. Tas kas ir – ir skaisti māņi. Fata Morgana! Bet – kas man liedz to – veidot par īstenību? 8 p.m. Kidi man atnesa burgundy – izdzērām un viņi visi skaisti aizbrauca uz balli. Jūtos bēdīga!]]

Pēdējā ši gada diena. Gads kas mani izcēlis no vecās ligzdas un šūpo tukšos gaisos.
Istaba pilna puķu – 7 vāzes, katrā cita krāsa, dažās visas krāsas kopā.

Un tad es skatos un skatos un skatos – un tad es domāju – what the hell – kāda vella es skatos? Vai man nav nekā prātīga ko domāt un darīt? Tikai skatīties puķēs? Skatīties ēnās, gaismās, krāsās – krāsās, krāsās. Vai es esmu slinks idiots? – Bet tad es atradu tādu atbildi – ka tas ir gudrākais ko varu domāt un darīt, ka tā ir mūzika, krāsu mūzika, ka tas ir dzīvs daiļums kas plūst manī, plūst un plūst un tas ir tikpat daudz un daudz daudz vairāk, kā kad es gatavoju ēdienu un baroju savu ķermeni un mazgāju un kopju visu, lai mans ķermenis dzīvotu labklājībā, kā godīgam cilvēkam klājas – jā ka šī skatīšanās puķēs ir daudz vairāk kā tas, un tas jādara cik vien to var atļauties – no tā es kopju un baroju savu garu, tie ir viņa vitamīni un tas gandrīz ir – kādēļ mēs dzīvojam, tas ir tas skaitlis – viens, divi vai trīs un aiz tā var likt nulles lai to palielinātu, bet ne otrādi: kop savu garu un lai to panāktu, kop arī savu ķermeni, bet ne – kop savu ķermeni un lai to panāktu, kop arī savu garu.

Pirmā vietā – paskaties uz puķēm un debesīm un tad – dari savu darbu šīs pasaules dzīvei, ne dari savi darbu un reiz par laikiem kad tev nu atliek laiks, paskaties uz debesīm.

Skaistums ir gara barība. Kā citādi tas varētu būt – ka acis ieplēšas un kavējas un kavējas pie šiem ziediem un tā ir laime un piepildījums un ilgas un nemiers ar lai gūtu vēl vairāk, lai saprastu vairāk, lai varētu aptvert – kas īsti notiek un kādēļ šī laime un kas šī vara? Nupat raugos zilajos ziedos – nezin kā tos sauc – kopu tos pag. gadā un liku tur mēslus un tie neziedēja – šogad redzams tie ir to izmantojuši, te atvesti 4 lieli ziedi, tie ir tie čemurliliju ziedi, kas auga celiņa malā uz drēbju šņori p. Kā gan tur izskatās – tur tā mala gar kokiem bija gluži jauki izkopta un šis un tas sastādīts. Kā tur šogad bija un ir? Tos krūmus un kokus un ziedus es tik ļoti mīlēju. Un mīli visu arī tagad. Nevedu papu tur klāt – lai tikai neatņem manu brīvību, lai nesēž uz manas dzīves, lai neizposta mani, līdz es sabruku fiziski un garīgi.

Man jāraksta te visu laiku. Tagad atkal par Ro. Es viņu pamudināju rakstīt. Varbūt viņš to darījis iepriekš. Bet laikam jau nē – tad Feja būtu ko par to zinājusi.

Man jādomā brīžam – vai man to vajadzēja. Nezin – vai vajadzēja? Bet par labu tas viņam nāks. Temperaments un prāts viņam ir. Un viņš to nosistu bītniku lietās – protestējot pret visu, kā viņš jau to darīja pret mani un kā es pati biju gatava darīt, kad satikos ar bezcerību jūtot ārkārtīgo neizpratni, cietumu, bezizeju no ‘lielo’ puses. Man šķita kādu brīdi – cita nekā ar tādiem stulbeņiem (kas pie tam nosaka pasaules iekārtu) nevar darīt – kā dumpoties un spļaut tiem sejā.

Bet ar to absolūti nekā nevar panākt. Bītnikodams viņš nepanāks absolūti neko. Viņš ieslīgs varbūt vēl dziļāk prom nesapratnē no citiem, protestēs, mocīsies un nekā, neiegūs, izņemot beigās delinkensie un jail!

Bet ja viņš katru dienu dara mazu savu darbu: katru dienu uzraksta savas domas, pārdzīvojumus, atspoguļo tur līdzi citus, ja viņš iemācās izteikties, iemācās redzēt – un vērtēt savus pārdzīvojumus, iemācās vērtēt citus – viņš iegūst inteliģentu domāšanu un galvenais – tās izsacīšanas iespējas. Viņš tā stāv jau daudz drošākā postenī. Viņš ir – educated – izglītots, viņš vienu otru noliek pie malas ar to darbā. Viņš kaut ko vairāk var katrā vietā. Un beidzot – ja paveras laime, ja viņam ir kāds talants – tas var tikt ārā, ja ne vienā tad otrā vietā.

Un ja arī tas nenotiktu – viņš tomēr aug – viņš kļūst vērtīgāks – to jau teicu – bez tam viņš kļūst stiprāks, laimīgāks, domas pārdzīvojumi vēlmes, kas to plosītu – viņš ieliek šai rakstā un pakļauj tās sev, nav vairs tik bezpalīdzīgs viņu kalpībā un nemetas kādā lētā un kaitīgā aizmiršanās veidā, to dzīts.

O, tur ir ļoti daudz priekšrocību. Mazs un neievērojams un iespiests mazā darbā, bez sevišķas izglītības – viņš tomēr tā kaut kur var tikt, kaut kas var pavērties viņa ceļā.

Nē – es domāju, tas bija labi iespaidot viņu to darīt. Tikai viens – būtu jāzin vai viņš par daudz neiedomājas, kaut kam netic ārēji, tā sakot – kas nāks un būs un piepildīsies. Iekšēji viņam ir jātic sev – bet ne kam vairāk – kā savai vērtībai, ne tam ka šī vērtība kādreiz izcels viņu goda vietā. Lai viņa dzīve, darbošanās pati kļūtu viņa vērtība, piepildījums, ne tas ko sasniegs. Nevaru izteikties – runāju riņķī apkārt un nav vārdu kā to izteikt īsi un skaidri.

Būtu jāiet uz balli Dzidrai līdz, bet kā to izdarīt? – Laikam jau – ne uz balli. Bet visi tur būs.

––––––––––––––––––

Dzejolis!

Ir trešie ziemas svētki
Kas galdā, kas aiz galda?
Lai paliek.
Bij – trešie ziemas svētki
Bij galdā alus, vīns, piparkūkas
Cietie āboli – (sīpoliņi
Borsiņi, Borsdorferi
Mīļam bērnam daudz vārdu)
Bij logos ledus puķes
Vispār labklājība
„Uz ko spēlēsim”
Kāds vecās kārtis jauca
„Uz cūkām”
„Vai melno pēteri”
Ko citu spēlēt labklājībā maigā
Ar veciem, jauniem, bērniem
Līdz pa vidu
„Uz cūkām,” kāds kārtis salika ar jautru roku
Mēs spēlējām uz cūkām priecīgi,
Bez ļauna.
Uz cūkām jau gadu desmitus
Pasaule nebeidz spēlēt.
Jau izdzertas ir visas patekas
Bet reibst un reibst
Un prāti neatgriežas
Un nenāk pavasars
Neatkausē logus.
Tik samulsušas rokas dala kārtis
Dāmas, kungus, kalpus karaļus
Kas vēros devītniekus tie sakožas kā utis
Uz cūkām, mēs spēlējam
Uz cūkām
Un melno pēteri.

Pār visu to, kas jūk un kopā maisās
Pār masu smagu, mīklainu, pār
Visu to, ko darīji bez jēgas,
Ko citi darīja, kas atkal reizi
Bija – nelāgs nepareizs,
Pār visu to man savu skatu atmet
Tas būs kā dzelzs kas visu saliedēs
Par lietu skaistu
Kas visu pārkausēs un mierā noliks
– Šī diena laba bij ar Tevi.

11 p.m.

Savādi. Par visām tām degošām jūtām ko esmu šogad atraisījusi – man nav neviena ne uz ko paskatīties šī gada pēdējā vakarā. Es jūtos skumji. Viss dotais – neizmantots. Nekādas siltumas un cilvēka tuvuma. Kaut kas neticams, neprātīgs bijis – apmulsušas sirdis ar kurām varēju darīt ko gribu – un nezināju darīt nekā.

Aiz skumjām domas apklusušas
Un neskan.
Tāls bērzs ar lapām ieskanas
Tik skumjš kā es.
Mūžs skumji ieskanas
No pašām pirmām dienām.
Zālē skats noliecas
Pie klusas zemes.

–––––––––––

Mans draugs, Tu putns no zara nolaidies
Caur parku ejot rīta stundā ātrā
Ar mani Tu runā savā valodā

–––––––––––––––-

Neprātīgā sirds
Jaunā sirds

–––––––––––––––––

Tu savās izplēstās rokās
Pacelt gribi šo pasauli
Pret sauli un iegūt to, izdzert 
Viena elpas atvilcienā.
Tavs skats tik drošs 
Ka tas tā var būt
Ka tā Tev dota un dāvināta
Lai tas tā notiktu.
Jau ceļos Tu noslīdzis
Zem viņas svara
Un asara Tev skatā iestrēgusi
Viss rādās citādi,
Bet kā – to nezini un zināt to Tu jūti – 
Izbailes.

–––––––––––––––––-

Tavs melnais džempers, baltā apkaklīte
Un šauras bikses, slaidie kurpju purni
Tie iet pa ielām tūkstošiem
Bet skats Tavs gaišais
Ar skropstām aizsarmojis
Tas Tavs ir vien, viens 
Ar to Tu dzīvosi un mirsi.

Pa melno džemperi un balto apkaklīti
Mans skats pie Tava kāpj
Šis ceļojums ir krāšņs un svētīgs
Un satikšanās ierakstīta kļūst
Ar stariem – kādās debesīs.
Šīs satikšanās nāks un ies
Bet skats Tavs
Ar skropstīm aizsarmojis
Būs viens, ar to Tu dzīvosi un mirsi.

–––––––––––––

Tavs melnais džempers baltā apkaklīte
Šaurās bikses un slaidie kurpju purni
Tie mainās katru dienu citā gaismā
Citā kustībā, vērtībā un skatā.

Tavs melnais džempers ļoti melns un apkaklīte ļoti balta
Bikses ļoti šauras un soļi kurpēs slīd kā slidotavā
Līdz Tu noej man garām Tu apgriezies simtreiz apkārt kā dejotājs, Tu esi žilbinošs dzīves akrobāts.
Es dzirdu Tavu slīdēšanu un griešanos, jūtu melnā un baltā eleganci, Tava seja ir gaiša un skropstis trizuļo ka tauriņi
Tu kavējies mūžību ik mirklī tu jūti savu
Kājas un rokas un balsi un skropstis
Tu vicini spārnus kā putns, jo Tu jūti spārnus, Tu tikko vari ieraudzīt zemi zem kājām tik liels Tu esi, Tu esi kā viesulis kas viegli pār parka ceļu un paņem visu pret debesīm.
Tava balss skan un skan kā vālodze un guldz un iestrēgst kaklā.
Es esmu viegla, kā lapa viesulim.
Kā akls Tu aizdrāzies.
Durvis aizveras. Pāris soļus vēl nes Tevi lielums un Tu esi kā viesulis. Tad zeme nāk Tev pretī, Tu esi tuvu tai un soļi kļūst gausi. Tu esi kā izkritis, iekritis tukšumā.
Tavs melnais džemperis ir pelēkāks un krekls nav tik spožs un krūtis sarāvušās.
Māņi, kaut kur ir māņi un pēkšņi Tu neesi laimīgs.
Tu saņem spēkus un izslejies un atver durvis nāc iekšā
Nāc slidinot soļus, Tava balss ir brīžam spalga.
Es esmu tik smaga.
Tu smejies Tu smejies ar meitenēm un ej uz durvīm un ejot Tu apstājies pie meitenēm, ļoti bezbēdīgi runā ar meitenēm, pieliecies tuvu, pieskaries un stāvi kā gāžoties un smejies un aiztaisi durvis.
Tu sēdi savā vietā pie galda un velc melnā džempera piedurknes tālāk pār rokām un velc atpakaļ vairāk uz elkoņiem Tu velc to šurp un turp un skropstis ir pusaizvērušās.
Tu strādā Tu gribi strādāt, Tu strādā un negribi iet uz durvīm kuras aizvēri.
Melnais džemperis ir silts, tik silts. Silst un silst un silst un griež Tevi karstums.
Kaut kas kaut kur raud un sāp un cieš un ir nepareizi. Kaut kas cieš. Siltums ir neizturams, kaut kas ir jāglābj.
Es dzirdu Tavus soļus, es gandrīz nedzirdu tos, mani skar siltums, kaut kam ir jāpaklausa, nezinot, nedomājot es pagriežu galvu un mans skats lēni un tieši atrod Tavas acis.
Tu esi kā viesulis, es esmu tik viegla, izbailēs es turos pie sava galda malas
Tava balss noguldz klusa kaut kur un Tu kā skrienot aizej un aiztaisi durvis
Skropstis Tev trīs kā tauriņi
Tavs melnais džemperis ir ļoti melns un apkaklīte ļoti balta
Zeme ir ļoti tālu zem kājām
Tavi soļi slīd un Tu apgriezies simts reizes kā dejotājs un iekrīti savā krēslā pie sava galda
Lai brīdi atpūstos un sāktu savu gājienu no gala.