Janvāris 1963 (Ķikure/Kikure)

[no date — possibly January 1963]

[All this section is written on pages where there are sketches for Mūsu Kaimiņš illustrations — poems also possibly already on the pages — text written on all the left-over spare bits of the pages, around the drawings, etc — presumably, since she has run out of clean paper]

Nav vairs kur rakstīt. Domāju par Gailītes kundzes runām — zinu — esmu pavisam citāda! Laikam — citāda no lielākās daļas cilvēku. Un tagad, kad dzīve ir tā atkal atstājusi mani vienu (un viena es esmu bijusi visu dzīvi) es redzu — ka es laikam dzīvi nevēlos, bet dzīves sapņošanu. Vai arī var teikt — dzīves izdzīvošanu citādā veidā, nekā parasto. Protams — katrs izdzīvo citādi. Bet mēs visi it kā cenšamies saprasties vienā izdzīvošanas veidā.

Es nemaz nevēlos šīs savas pēdējās “aizraušanās” (tas nav īstais vārds) izdzīvot tā, kā tas parasti ir minēts un rakstīts un laikam arī darīts. Bija Rob. — protams, tikai tagad es redzu cik viņš ir jauns, lai arī es visu laiku to redzēju. Bet — citas sievas arī ņēma viņu par pilnu vīrieti un gribēja no viņa šo vīrieti. Es — varēju varbūt apstākļu sagadīšanās dēļ kļūt aizrauta ar šo “vīrieti” — bet lai kā viņš to gribēja — man nebija tāda reāla vēlēšanās jo — es jau izdzīvoju to citādi. Mēs runājām bez vārdiem, mēs dzīvojām dienu dienā 4 mēneši.

Tagad ir Jur. Juri — tā vecenīte teica un tad es viņu ieraudzīju visā viņa jauna vīrieša krāšņumā — bet ne vīrieti vien — viņa dzīvi viņa dzīvošanu — Juri! Viņa dienas, viņa vārdu kas skan šīs dienās. Un viņš grib mani satikt — kaut ko viņš iekāro no manis, ko — kas zin, manu mūziku, manu dzīvi — to kas skan ap mani. Juri — ! Es tad domāju — es ļaušu viņam mani satikt, es meklēšu satikt viņu — . Es to darīju. Viņš nosēdās iepretī — uz galda runājot ar Alisonu — taisni pretī — lai man pat galva nav jāpaceļ uz to pametot acis. Es kādu brīdi strādāju to nezinot. Tad es paskatījos. Viņš skatījās — bet viņa acis nelikās uztveram mani. Es skatījos tieši — tad nolaidu acis un savilku lūpas nepacietības grimasē — (Es nekad netaisu grimases — kā es to darīju tagad?!!) Viņš aizejot aizcirta durvis — jo es jutu, ka viņš pie durvīm atgriezās satvert manu skatu — bet tā tur nebija. Mēs abi — kļuvām nepacietīgi viens ar otru! Tas bija lieliski! Es taisni smēju. (Ka tik vecenes to nemanīja!) Tā Rozīgā jau ir acīga!

Pusdienā viņš atnāca viens un es sēdēju viena. Un viņš bija pie blakus galda un tieši pret mani, bet es iesānis, tā kā es nevarēju vērot viņu, viņš mani. Man gandrīz maize nelīda mutē. Es paskatījos pāris reizes īsi — bet viņš neskatījās. Tad nāca manas vecenes un es garām tām, pa viņu roku apakšu — cieši notvēru viņa skatu. Pietika — bet es prasīju vēl. Viņš nedeva — viņš teica ka pietiek — jo bīstami tas bija — vecenes visapkārt. Alina man teica komplimentus un es [..?]šķēju uz nebēdu — jo viņš visu dzirdēja un redzēja. Viņš tad aizgāja un aizejot atskatījās. Man vajadzēja sekot — bet man tas vienkārši neienāca prātā ka viņš būtu satiekams tagad.

Vēlāk šo kļūdu sapratu. Viņš nerādījās tikai ap 4 ienāca reizē ar Feju! Tā tad viņš rādīja — ja Tu nenāc man ir Feja!

Es biju nobijusies visu laiku un biju uzrakstījusi uz koncert programmas telefona numuru un gribēju viņam nodot — bet kā? Jāskrien pāri telpai (jālien ārā no aizgaldes) un jāsauc Juri! — To es nevarēju. Bija arī tikai viena reize, kad Feja iekšā. Es necerēju vairs viņu satikt tomēr, es paņēmu kādu TV žurnālu lejā no puikas un kāpu vēl reiz pa trepēm augšā (ar saules brillēm) un tad — viņš kāpa lejā (tas pats laiks kad viņš iepr. reizi kāpa lejā un paskatījās pulkstenī.) Es tuvojos viņam (viņš arī bija saules brillēs) — viss likās viegli — iedot tikai konc. pr. Jau tā aizskāra viņa piedurkni gandrīz — bet vecenes vesela rinda nāca —

Es gāju vēlāk — tad viņš pagrieza galvu, sadurstījās apstāties — bet par vēlu. Pakāpu pāris kāpnes — redzēju Feju nākam lejā. Es apgriezos — gan lai tuvu sekotu Jur. un rādītu, ka es viņa dēļ kāpu augšā — bet Fejas dēļ es pie viņa vairs neapstājos, kad viņš bija apstājies pie žurnāliem. Un viņš neskatījās atpakaļ uz Feju, bet sāņš uz mani. Tomēr — es aizgāju pa durvīm neatskatoties Fejas dēļ. Es negribu viņam un viņai izjaukt veekendu — ja viņi ko norunājuši. Jo es pati nevarēju iet — bija satikšanās ar Gailīti. Varbūt labi ka vidū bija šī satikšanās viņas reālā domāšana mani atgriež pie reālā. Citādi — es par daudz aizraujos ar tukšu spēli, kas kļūst bērnišķa. Skaists bija moments, kad es biju pretī viņam kāpnēs — viņš tumšs ar saul. brillēm. slaids, kluss (ar savu radio kasti!). Es ar saules brillēm — (abi nobruņojušies pret savu trakumu!) (baltā tērpā!) pavisam svētdienīga un liela stila. Mēs abi bijām romantikas kalngalos. Viņš jaunais sapņotājs un karstgalvis — es gudrā “māksliniece, sieviete ar sexapealu?!!!

Lūk tas ir tas, kas mani valdzina — šī trakā spēle, kas nav un tomēr ir patiesība! Šīs ilgas cilvēkam pēc cilvēka, vīrietim pēc sievietes, pēc dzīves, pēc vārdos neizsakāma daiļuma un nezin kā — pēc tā kas bija spēlējot un svilpojot valsi — bezgalīga sakļaušanās, lidošana, dzīvošana, saprašanās un prasīšana pēc vēl un vēl un vēl! Ja viņš redzēja, un jādomā viņš redzēja, ka Feja tūlīt nāca — tad viņš sapratīs, kādēļ es aizgāju un cerams sapratīs arī — ka es kaut ko gribēju.
Kaut tie koncerti būtu tuvāk. Bet vesels mēness vēl līdz tam kas būtu mums labs aiziešanai.
Es pamēģinātu ar viņu iet. Ja viņš ir tik inteliģents, kā mūzikā, mēs varētu mazliet pazīties.

Es gribu klavieres te! Un kāpēc nē? Ja tikai mani patur darbā — tad šo skapi ar traukiem — ārā un klavieres tur! Tad būtu citādi. Pusgada laikā es spēlētu ievērojami labi, būtu apmierinātāka, nekultos pie večiem iekšā, varētu kādu ciemiņu Juri vai citus latv. uzaicināt — tomēr tagad esmu ķēķī — tad nebūtu. Bet galvenais — man trūkst mūzikas un pie večiem es tikai satrakojos. Te man sava 1/2 stu. būtu jāspēlē gammas un tad es būtu spējīga spēlēt sev par patikšanu šad un tad īsi bet labi.

1.1.63.

[[Klusā jaungada diena atnākusi. Apmākusies. Nezinu fiziski vai garīgi – nejūtos īsti labi. Redzēju sapnī papu. Not exiting! Lasīšu. Bērni partījo kaut kur.
8.pm. bērni nav atbraukuši. No rīta ar saimn. aizbraucu kaut kur – apsk. kādu all zeligian church – tagad pievakarē aizsoļoju līdz Luna Park un atpakaļ. Mazliet piekusu bet skaisti!]]

Nemaz negribās domāt par – darbu. No Rob. arī bailes un no meitenēm. Jāsaņemas. Skaisti nogāju līdz Mils. Point – Luna park. Tur dažas vietas ceļā ļoti skaistas. Kādi koki zied un smaržo. Gribētu ar G. tur iet. Ar to vislabāk varbūt izprastu šo vietu daiļumu. Citādi šodien domāju par R. Viņš man uzdāvinājis Sidneju.

Kāds uzdāvināja man Sidneju
Lielo ostas tiltu – Harbour bridgu
Saloku kā bārdas nazi uzmanīgi
(griež tā skaistums sirdī)
Un nolieku savos mantu kambaros
Atvāzīšu to vēl vairāk reizes
Bet kaut kas ar katru reizi
Kļūst nolikts necilāšanai.
Koki smaržoja šodien ziedos
Palmas bij izstiepušās līdz piektam stāvam
Mazi kuģīši dzina gaišas vagas
Ostas līčos.
Daža vieta bij ļoti tīra
Daža netīra.
Bij Sidneja šodien skaista.
Brīnos – vai neviens to nav redzējis?
Kāds uzdāvināja man šo pilsētu
Apceļoju klusībā to
Īpašnieka lepnumā priecājoties
Par tās daiļumu.
Jūs vientuļi kas esiet
Kā novadējies alus
Ar rūgtumu un mielēm
Dzīvotā atmiņām,
Kas krūzēs atstātās uz
Galdiem izžūst,
Jūs vientuļie, kas esiet
Pie jauniem un pie veciem,
Jūs tomēr nesiet jaunā
Alus raugu
To rūgtumu
Kas saldās misās paliek
Jūs vientuļie, kas esiet
Svētku zālēs un ielu notekās
Jūs vientuļie, Jums vainas dažādas
Un daudzi Jūs bez vainas
Gadsimti jūk un mainās
Cilts jūsu neizmirst –
Vai tas bez Dieva ziņas?

––––––––––––––––

Un dari muļķības laiku pa laikam
Lai Tava jaunība Tevī neiznīkst
Savas sirds apmātībā
Kā debesu akā krīti
Un pamosties zaļā pļavā
Kur ābele ābolu pilna
Lūdzas lai
Tās sārto saldo ražu krati//nopurini
Dari ko lūdz
Un svētības lietu saņem
Vēl vienu rītu
Redzi pasauli apzeltītu.

–––––––––––––––

Aiz skumjām domas apklusušas
Un lūgšanas
Tāls bērzs ar lapām ieskanas
Tik skumjš kā es
Mūžs skumjo ieskanas
No pašām pirmām dienām
Tā atkal redzoties
Skats noliecas pie
Klusās zemes.

––––––––––––––––––––––––-

Saule tik silta šodien
Karsē puķu galviņas dārzos, ceļmalās – visur kur nemin soļi.
Saule tik silta un vējš – šūpo ziedus kā
Maigos glāstos, kā karstos glāstos no
Kuriem vairs nepiecelsies jo dzīve būs nodzīvota.
Saule tik spoža šodien – karst pasaules pilsēta ūdeņu skauta:
Kā rotaļlietiņu sakrautais klājiens
Svilst krāsās un dūmakās karstās
Kas smagi spiež skatus pie zemes
Kur citur cilvēka acs lai griežas?
Saule tā dedzina šodien, kūst asfalts zem soļiem
Kā kara pulki pa ielām mājieniem klausot
Skrien cilvēku bari kāri ko pirkt un iegūt
Ko iegūt, iegūt – jau ziemsvētku laiks ir tuvu
Ar mantām, ar mantu mantīgām mantām.
Deg saule uz galvām, uz pleciem uz rokām
Dur savus starus līdz sirdīm –
Kas asinis pretī sūta uz sejām
Ar sviedriem acis pielīst un dziņām
Pēc prieka uzvandās pulsi.
Mulsi ar viļņu šļakatām baltām un bīstamām
Apkārt šūpojas jūra.
Kā kara pulki skrien puskaili cilvēku bari caur viļņiem
Guļ smiltīs ka klājiens.
Saule tik karsta
Kalst jūras zāles un aļģes un zivis
Vējš bārsta gružus pār guļošām galvām
Ar nirvānas glāstiem no kuriem nepiecelsies
Jo dzīve būs nodzīvota.

Reizi atļauji vaļu jūtām – izdari niekus, muļķības, bērnišķības – un cieti mazās bailēs – vai citi to tūlīt nepamanīs un neliks Tev kāju virsū. Tu esi mazs kā bērns bijis – Tevi tūlīt var izspiest no rindas. Kā turēties pretī? Ar diplomātiju – izrādīt, ka Tava muļķība bijusi lielāka gudrība. Tā dara cits pēc cita. Bieži varbūt tomēr to nevar atkārtot bet dažus izlēcienus var nomaskēt. Vai nav jau par daudz to? Tās ir bailes. Ir jau, kas to var atspēkot? Kāds spēks? Tāds vesels drošs spēks? Vispirms jātic ka šis spēks Tevī ir. Tad jāmeklē to atrast. Katrā ziņā bērnišķība nav jānožēlo bet ir jāmīl, tāpat kā tanī brīdī, kad tā darīta.
Garajai meitenei – jāuzsmaida.
Rob. – arī jāuzsmaida.

Tad cits būs viegli. Atceries? Varēsi? Un visiem, visiem, visiem – jāuzsmaida! Cik vienkārši, charmingi un patīkami. Ej un smaidi. Un tas patiesi visu izkārtos! Un jaunā gadā – tas tik pareizi un viegli iesākt – jāizlūdzas Dieva palīgs šai vieglā lietā. Kādēļ smaidīt nemaz nav tik viegli? Tikai aiz iedomības un bailēm. Generouss – liels cilvēks vienmēr var smaidīt! Negaidīt ne mirkli pretsmaidā! Tas ir labs paņēmiens. Un kad nedomā nekā – tad to tik viegli darīt, tas iznāk pats no sevis – kā tam ziemsvētku rītā Lielajam uzsmaidīju un labrīt teicu – dabīgi un to izdarīju automātiski.

Tik ar to patiesību – ir bijis tik skaisti, tik skaisti, tik skaisti.
Tie ko Tu mīli, ir bijuši tik labi, tik labi, tik labi. Vai tad nav viegli smaidīt?
Liktenis arī bijis tik labs tik labs un labs.
O, cik grūt mani pārliecināt smaidīšanai.
Bet – varbūt ies. Varbūt – tā lieta ies!
Cerams būs arī skaista diena.

2.1.63.

[[Dz. atbrauca vakar vakarā.
Šodien brauks mājā. Tur būšot arī Maira. Inese palikusi vel Vindz. Sanīdusies ar Im. 100 m In. atbr. Ēda vakariņas ar Imant – aizgāja braukāt.]]

No rīta viņš nerādījās (es iegāju līdz ar zvanu). Man jau kļuva nelāgi ap sirdi. Tad pamanīju viņu pie Ch. runājam. Un no viena pusacu uzmetiena viņam – tikai nojaušot ka tas viņš, uztverot profilu, viņa trauslumu un mazliet, varbūt var teikt – krietni vien stīvo pozu – man kļuva vieglāk, pavisam viegli. Es domāju – lai kā, cik bērnišķīgi esmu uzvedusies – tas ir otrs bērns un mīļš un labs bērns.

Viņš laikam piegāja pie Fejas – klusu un ātri aizgāja un balss bija klusa un iešana viegla. Un tad es to šad tad pamanīju pie (40) arī tējas laikā viņš tur ienāca. Viņš nekad neskatījās – mazākais nekad nesaskatījāmies – bet es tikai īsi acīs tā seju uztverot redzēju ka viņš necieš no kaislības, ka viņam ir viegli, ka viņš ir atpūties un atbrīvots. Man bija prieks par to. Es domāju – tas jau bija tas, ko es gribēju panākt – darīt viņam gaišāku vieglāku kādu dienu, dot mazliet laimes, izlīdzināt pazemojumus, glaimot viņa cietušai patmīlībai. Tā – es biju līdz pusd. laikam mierīga. Reiz viņš apsēdās pie Fejas un liekas bija pagriezies pret mums. Aina smīnot vēlāk manī noskatījās. O.K. Man ta vairs sen neviens cits nav iemaisīts – tik viņš un es. Bet kad viņš pēcpusdienā nāca reti un pievakarē nenāca savu parasto rakstu taisīt – (lai gan – kur lai viņš būtu rakstījis – grāmata tik maza un šīs dienas lapas nav…) man bija ļoti bēdīgs prāts. Bailes – ka tik McInt. to nejuta. Citādi viņa gan bija priecīga. Rejs ņēma gumijas priekš Rob. Tas nebija vēlējies nākt – un tas mani mazliet mocīja. McInta par to, ka Rob. nenāk pēc gum. – nosmaidīja. Viņām jau droši vien ļoti patiktu ka Rob. mani apstrādātu tāpat kā Pegiju. Bet – Pegija viņai lielā cieņā, nabadzīte, cietusī…

Tad pašās pēd. minūtes Rob. bija iekšā – viņš bija nostājies apm. Irisas vietā un pagriezies pret telpu. Tad vis es gāju – un man bija jāiet – es gāju pēdējā ka slēpdamies. Nezināju ko viņš darīs – bet viņš skatījās virsū, smaidīja un teica „Gudnight” mazliet piespiesti sweeti. Es pus zobgalīgi pus jautri pasmaidīju un atteicu goodnight. Drīz viņš bija ārā – bet – taisījās man no ceļa. Tā tas tomēr iznāca. Viņš iegāja vīr. ist. kad gāju atpakaļ Charl. satikt. Vēlāk neredzēju. Protams – pietiek, ka viņš pūlējās tur stāvēt un sveicināt. Bet – jādomā, varbūt līdz ar to ‘iegūšanas, uzvaras prieku’ kāda burvība ir lauzta. Kā tas ir vienmēr – visvairāk velk neiegūtais. Mani viņš tagad var pamocīt. Bet – mēs jau nekā nevaram un labi – ja tik daudz saspīlējums vairs nav viņam. Viņš jau to vairs nespēja nest – bija bāls un izdilis un izdedzis kā bailes. Tagad viņš lai atpūšas. To jau es gribēju. Labi kā Gefs (lielais, garais) man seko vēl. Ienāca pavēlu ēd. zālē. Uz tādu laiku ka jau visi bija paēduši. Es rādīju Grīnb. un cit. vec. savu grāmatu. Viņš to redzēja. Grīnb. k. teica – „tā Ernas Book – Ernas book” – un nu es redzēju, ka viņa gan nedomā tā kā citas vecenes – ka tik kas nenotiek, viņa domā taisni otrādi – lai tik Gefr. skatās un dzird. Gefr. drīz aizgāja. Bija jau laiks. Un mūzikas nebija vairs ko gaidīt.

Viņš ienāca vēlāk mūsu istabā, un es kā traka skrēju ārā kad viņš vēl runājās durvīs. Es domāju viņš aizies – bet viņš runāja un runāja – un gandrīz nekustēja no durvīm nost – viņa garās kājas melnās biksēs un melnās spožās slaidās kurpēs stāvēja man ceļā. Viņš gandrīz nezināja ko iesākt – es teicu escuse me – un viņš gāja ārā ne visai veikli – jo es jau biju tik ātra. Ārā pretī nāca melnmatainā meitene, tā Rob. garā meitene šorīt bija liftā ar mani – neskatās ne uz to pusi – sapucējusies un nosmērējusi zilus acu plakstus – pavisam neparasti. Viņa vienmēr bija tīra. Viņa sēdēja pie blakus galda ar Keju un meitu. Viņa palika ilgi – kamēr mēs trakojām ar to grāmatu. Man jāuzmanās – es sāku skatīties kur Gefr. sēž. Ejot savā ist. mans skats tur aizmetās – drīz to uztvers citi. Esmu jau es briesmīga – man nepietiek ar papīriem. Mani šie degošie cilvēki aizdedzina. Es gribu dzīvot. Bet – visur vārti priekša. Kādi vārti? Pamet ar acīm tam Gefr. un eji lielajā pilsētā iekšā! Vai es to nevaru darīt?

Tas man jādara būtu. Rob. mani mocīs. Bet viņš arī būs pieradis pie manis, kā es esmu pie viņa pieradusi – mēs viens otru it kā turam par savu īpašumu, un ja paši nevaram nekā darīt, ne tuvāk tikt – mēs ciestu ja otrs būtu jāzaudē citam. Greizsirdība briesmīga. Es zinu, ka man būtu ‘nāvīgi’ grūt! Un viņš ir vienmēr trakojis tikko es dodu iemeslu.

Lasīju Beketu un sāku tā smieties ka nevarēju apstāties.

Inese lāpa savas lietas ar Imantu [right]. Vakar Windzora esot sanīdušies. Imants izskatījās lepnīgs un Inese tāda kam jānolūdzas bet kam to negribās vis darīt.

Tūkstošreiz tuvojies, bēdzi
Tūkstošreiz skūpstu nes
Noliec atkal un gaidi
Gaidi un pazaudē
Sapņojot atrodi
Sapņus pazaudē
Dienā cīni cel un izciet
Iegūsti mirdzot stariem
Smaidā iegūsti visu
Slāpus dzesē skatā
Acis izdzer kā aku
Īsā mirklī izdzer aku
Izdzer zieda medu
Sadursties dzelkšņos
Gaidi, staigā ar skūpstu lūpās
Tūkstošreiz nāc un bēdzi.

3.1.63.

[[Vakar Dz. aizbrauca mājās. Šodien bija man virsstundas. Inese sakārtojusi istabas – ir kaut kur aizgājusi. Mājās (uz Berk.) nav braukusi – somas te un rozes. Lietus lija – vētra pēcpusd. Vakarā nākot bij labs. Rob taisīja mani greizsirdīgu ar Ainu un igaunieti. Nezinu kur tie palika. Gribu lai viņš netrako. Lasu Becketu.]]

Netiekam nekur ar Rob. Šorīt 5 m. nokavēju. Tādēļ no rīta neredzēju ne R. ne garo.
Tējas laikā viņš bija iekšā. Nezinu ko darīja – kaut kur bija. Drīz mēs ar McInt. gājām ātrās pusd. Viņš atkal bija iekšā – redzēja, ka es taisos prom. Viņš izgāja ārā – kamēr mēs gājām ar McInt. viņš atgriezās kaut kur no Kaupm. ar seju pret mums (es gāju pirmā) bet es neuzskatīju viņu un neuzsmaidīju, kā to varbūt vajadzēja. (Ak jā – no rīta pirms tam tas ir ienāca un runājot ar Mc. un Ch. nosēdās uz galda (40) ar seju pret manu pusi, es strād. pie 26. Es pacēlu mierīgi galvu – bet arī neuzskatīju. Ne ilgāk par sekundi pagriezu galv. pret Ch. un strād. tālāk. Domāju viss O.K.) No pusd. nākot (spēlēju mazliet) redz lielo nākam uz zāli ar Filipu. Es skat. mirkli tur – liekas F. aizrādīja L. ka es eju. Jā – Rob. neredzēju. Bet laikam tomēr vēlāk kur redzēju un viņš šķita ‘sabrucis’ ar cigār. un t.t. varbūt pēc tam – kad viņš ienāca apsēd. pie Fejas un garais bija ienācis, strād. domāju – ka viņam būtu jāienāk. Ko viņš darīja neredzēju – jo es cītīgi strādāju ar stenc. sēdot. Ro. varbūt noķēra kādu Gar. skatu. Vēlāk es viņu noteikti manīju nolaidušos. Un tad viņš ienāca pie gumijām, Ohē vai tas bija rīta pusē, jeb tomēr nē? Nē tomēr laikam nē, varbūt jā. Kad R. ien. pēc gum. starp mani un Ainu un pagrieza man mug. neredzēju vai viņš ko runāja ar Ainu. Es mierīgi vingrināju savu roku, kā iepriekš, visu laiku.

Un tad pievak., tuvu pie beigām – ieskrēja Ig. un Rob. aiz tās. Viņš drīz izgāja. Un ienāca otrreiz – stāv. ar mug. pret ist. Kaut kur pie trauku skapj. un izgāja atkal – ne visai kareivīgs, ne pavisam – un tās abas metās pēc viņa gandrīz skriešus! Es sēdēju un nosmīnēju. Nezin vai tas brūn. jaun. to neredzēja. Viņš stāv. pie loga un smēķēja, liekas viņš dažreiz novēro visu.

Es negāju nekur – lai iet kas un kur grib negāju redzēt – kas tur notiek? Paliku virsst. Rob, nebija virsst. Sākumā tomēr mazliet vilka sirdī. Dumi. Tomēr. Vēlāk nē. Un es tur neko nevaru darīt. Es nevaru vienkārši ar viņu kur aiziet. Man ir bailes no viņa un sevis. Mēs nespēsim būt prātīgi. Un tādēļ lai viņš dara ko grib un iet ar ko grib.

Es labprāt iepazītos ar garo.
Viņam viņa illūziju mocības nebeidzas. Šodien ejot garām – es paskat. atkal viņa sejā. Nopietni abi kā biresmas.
Bet vakar pie galda ar sievām viņš mani redzēja citādi. Citādi šodien bija brīvāka atmosfēra. Varbūt man tā tikai likās?

4. 1. 63.

Kas šodien īsti notika – nezinu. Biju vēlu – ņēmu taksi. Tiku laikā, R. neredzēju G. bija netālu no mūsu durvīm, kā aizejot, runāja ar kādu – citi jaunie bija iekšā. Aina – uzvilkusi citu kleitu – bet kaut kas jau jāvelk, nekā sevišķa nebija. Neizrādīja neko – priecīga nelikās, smēķēja pastāvīgi – tā tad satraukta. Nezinu vai vakar viņi bijuši kur vai nē. R. reiz parādījās rīta pusē gaišajā puloverī, ar kuru viņš parādījās kad Pegija to ķēra. Viņš parād. pie Ch. galda kā vienmēr – es neredzēju seju, ne Ainas seju. Tad viņš drīz atkal bija iekšā un Aina aizskrēja uz Ch. galdu un Rob. tur palocījās uz vienu otru pusi un pazuda. Pēc laika atkal bija iekšā. Šerlija gribēja nolikt kasti un es biju piecēlusies – jeb tai momentā piecēlos ar seju pret durvīm, es izgāju lai dotu Šerl. ceļu. Rob. bija nācienā, ieraudzīja mūs – apstājās, vēl it kā gribēja – iet bet metās atpakaļ un pazuda un nerādījās. Aina smēķēja un smēķēja. Man palika iespaids ka R. Ainas izsaukts gribēja spēli – bet tikko pamanīja mani pretī, ieraudzīja – tā dūša nenes – viss pagalam, atpakaļ pie vecā. Oh vēh!

Neredzēju ne tea tima ne agrā pusd. laikā. Es darīju to trakumu – un spēlēju kamēr sanāca otra maiņa, ar Ge. Aizejot īsi paskat. – pie galda 4 sēd. es paskt. uz G. viņš laikam reiz gribēja svilpot, jo kāds iesvilpojās – bet mana mūzika bija šodien nemierīga, ne priekš svilpošanas – Albenitz spāņu lietas.

G nerādījās, bet aizejot vilka mēteli ejā. Es skatījos – velna milti – to rinda redzēja ka es tur pavilcinājos pie durvīm. Bet – es varēju tāpat gudrot – ko darīt. Es paņēmu karti, nozīm. un gāju gar G. kas skat. lejā – es augšā – viņš nomirkšķināja acis no mana skata – lai gan – es nekā sevišķi neskat. Lejā paņēmu gaļu un gāju – G. pamanīju ārā. Laikam nāca no muguras – to uzzināju tikai pārejot crossing – tad es atskatījos un aplaidu skatu atpakaļ kā meklējot un ieraudzīju viņu ar garo meiteni gandrīz blakus uz trepēm. Mans skats ķēra viņējo – tā it kā atskatīš. būtu viņu meklējusi. Tā jau tas bija.

Gāju no muguras – ne tuvu. Un domāju – es tomēr tur nederu. Viņam tik jauna melna galva. No. Not for me. Parunāties ja būtu iepazīstināti – parunāties par to svilpošanu, par mūziku, ceļojumu, šo ne to – paiet kaut kur kopā arī – to varētu, bet tā, kā viņš kad ir pilns sapņošanas – tā nevar būt. Man tas jāsaprot un es to saprotu. Bet – ja kāds tāds kā viņš sapņo un gaida tādas spēlēšanas un nāk Tevis dēļ te un tur – tad tiešām nezini noturēt līniju – jo esi tik jauns, tik dzīvi nebaudījis un ieslēgts vecumā. Bet sieviete tik jauna – cik izskatās. Un vai es 2 varu piemānīt? Ne divus vien! Vairākus! Es izskatos tik jauna cik jūtos – bet – dzīve ir sapīta, viss tik izsekots no citiem un nekur nav lieluma un plašuma un vēriena. Tagad tik jūtu – Sidneja provinciāla. Jeb – es, es pati tā provinciālā? Tā meitene arī paskatījās uz mani. Vai viņa arī ko zina? Visi visi visi zina.

Labi. Tā meitene iegāja Muzeum stac. un viņš soļoja pāri ielai uz Towh. pusi. Bet es – nesekoju viņam un pārgāju otrā pusē. Tā bija mana kļūda – ja gribēju viņu satikt – man vajadzēja iet pa to pusi – tur jau es dažreiz eju. Neredzēju viņu skatāmies atpakaļ un beidzot pazaudēju – viņš jau tikpat vien gudrs kā es. Labi arī ka nesatiku – nebija īstā reize. Arī viņš nebija uzcirties, kā dažreiz.

R ienāca neilgi pirms beigām. Aina kaut ko skaļā balsī sāka runāt at McI. piecēlās kājās, devās arī uz durv. pusi, kur kaut kur bija Rob. Es sēdēju ar izdzerto kaf. tasi kur bijusi. Mc. un Mrs Key pēc brīža bija man apkārt, it kā aizsedzot mani Rob. skatiem – varbūt lai viņš redzot mani – nekristu virsū Ainai kas tur skrēja, kā tas arvien ir bijis šādās reizēs. Es pacēlu acis uz viņām, jutu palīgus – jo, ko lai es darītu. Rob. laikam vēl reiz ienāca – es noliekusies pie vēst. sēd. pret 40. Es nekustējos. Man liekas es dzirdēju knipi – viņš vai meklēja ātri ko, vai bija negants – nezinu. Vēlāk tur bija Ronis – atvadīties no Dutes. Es – strād. mierā. R. droši vien bija traks – ja šās mani turēja aizsegtu. Un Aina bija pavisam traka.

Es atklāju lietas ko es nebūtu ne sapnī iedomājusies. Kā visus vazā kaislība. Ko tad es – kam 4 mēneši liek sirdi pilnu ar to pie kājām – kā tad es lai noturos, kad citi skrien mēles izkāruši pēc tās, tikko pamana izdevību.

Anyway – viss ir sagājis dēlī atkal. No Rob. grāmatas lasīšanas un jūtu pārvarēšanas – nav nekā – tikai trakošana un iekāre un iedoma ka visam jāpiepildās kā viņš domā. Bet tagad man ir pietiekami iemesls viņu noraidīt. Viņš nevar valdīties – tā tad lai iet un dara ko grib. Aina uz kalna ielas palaba man garām, pavisam negracioza. Tas mani arī satrieca – tādas izskatās caurkritušās vecenes – un tikko es no tā ko man liek pie kājām – ņemšu kaut ko nesavaldīgi – būšu tāda pat caurkritusi vecene. Ar Rob. nebūtu iespējams kā redzu neko kaut cik atturīgu izvest, viņš iedomājas par daudz – un kas zina varbūt G – ir tāds pat. Viņi nedomā ka var pasapņot un parunāt vien. Varbūt arī ka – nevar. Un viss ir ķert ciet u.tt.

12 p.m. Nezinu kādēļ nīkstu augšā. Tieši – nīkstu.
To gribu te pateikt – un tomēr cik savāda ir šī bezgala starpība, ko dažreiz nemaz neatjēdzu. Vakar un jau šad tad man abi šķita vai vienlīdz interesanti – bet tikko R – būtu jāzaudē – tā kā karsts vilnis sagrābj – un tas vienmēr sagrābj, ja es uz viņu īsti paskatos. Tikai domājot un apsverot – saku – viņš nekas galu galā nav – muļķa zēns. G. ir interesantāks. Šodien G. var iet ar garo meiteni vai ar īso – viss viens. Bet kā R. parādījās nu zināju – viss uz spēles – jutu, viņš asinīm liek sastingt vai plūst un lauž pušu. G. to nevarētu. Bet jādomā – nevarētu pirms viņš nav īsti iegājis ar savu personību manī. R. iegāja tomēr acumirklī – bez jautājumiem – kas, kādēļ, kam? Bez mazākā apsvēruma un pētījuma tikai – cik interesanta seja – cik brīnišķīga seja – un smiekli jau izlaužas kas ir iespaidoti šīs sejas. Tomēr nekas nenotika pirms viņš nenāca ar savu skatu.

5.1.63.

[[Sauļojos uz garāžas un pēcpusdienā svimming poolā. Vakarā saimn. aizveda uz kino. Nekā laba nebija – Babes in Wood? – tā nu gan to nesauca. Tukša diena. Sirdī tāds nemiers un sajukums un vilšanās. R. tomēr ir laikam dumš bērns. Varbūt arī tikai izlaidies. —]]

8 a.m.

Grūtākais šinī vientulības dzīvē ir tas, ka nav ar ko dalīt daiļumu.
Patreiz saules gaisma, ne tieši stars, krīt margrietiņu 2 ziedos vāzē uz fridža – tur ir citi ziedi un lapas – bet tie ir krēslā, tikai divi gaismā, viens noliecies uz kreiso pusi, viens mierīgi skatās augšup – šī noliekšanās sāņš un skatīšanās augšup un gaismas saņemšana un starošana ir tik neizturami skaista, ka es sēdu un skatos un […goju] to no gala un gala: – un divi ziedi ir gaismā, viens noliecies sāņš, viens augšup, gaismā viņi staro, saņem gaismu un staro un noliecas sāņš un skatās augšup. Divi ziedi ir gaismā ….

Bet man nav cilvēka kam to teikt un kas to redzētu un es nevaru pilnam izņemt šo daiļumu no ziediem un paturēt. Bet – varbūt vēl mazāk to var izdarīt kad ir kāds cilvēks, bērni dažreiz, un es saku – paskaties uz tiem ziediem – un viņi saka „jā”. Ir labi. Un tomēr vēl dziļāk skar šis daiļums ar to kad tas jādzer vienam un tas ir grūti. Ne šā ne tā nav pilnības. Kaut kas saprot un ņem un patur un grib paturēt un kaut kas nevar nekā. Vai tie atkal ir mūžīgi saistītie (jeb arī ne mūžīgi) gars un ķermenis. Rokas gribētu aiztikt ziedu kas noliecies sāņš – bet – nedabūs neko. Acis aiztiek to un dabū, liekas ka dabū – bet pēc brīža ir jāatlaužas un jāsaka – nieki, necila ziedu vāzīte, mirstoši, iznīkstoši, nabaga ziedi, salikti kā iznācis, lai arī rūpīgi. Nupat saules gaisma virzās tālāk, šķiet ziedi visi kustās lēni, dzīvo – varbūt viņi kustās. Protams kustās – viņi lēni mirst. Bet ārā arī viņi mirst. Tomēr zied, atveras, dzīvo, vai viņi dzīvo ūdens traukā?
Xmas buša zieds otrā glāzē ir gandrīz jau miris.
Es ieliku Rob. grām. mazu Xmas buša zariņu, viņš bija saburzījies somā, bet vēl svaigs.

Rob. tomēr ir palaidnis – kāpēc viņš nelasa grāmatu ko iedevu un nenāk par to runāt, bet gaida tikai debesu brīnumus kas notiks – es to ņemšu nezin kur un došu viņam nezin ko. Tagad man šķiet viņš to good night teikdams un gaidīdams tur mani – gan bija domājis nākt man līdz mani pavadīt – man nebūtu bijis iebildumu, ja būtu to zinājusi un ja varētu to izdarīt – (gracefully) – jā nav cita vārda – graciozi. Ja viņš negaidītu par daudz un citi apkārt nedomātu mēslus un nekrautu tos mums virsū un ja mēs paši zinātu mēru. Bet viņš šķiet pilnīgi nevaldāms un man arī nav daudz prāta kad viņš trako.

Tomēr – tad viņš bija diezgan gaišs un mierīgs, pēc manas uzmanības un četrām brīvām dienām. Bet – es nespēju acumirklī iedomāties ka viņu varēja saukt līdz – es jau domāju – varbūt viņš mani vairs negrib un kas no manis ko gribēt un ko viņš var gribēt? Viss ir nepareizi. Bet šī kaislība un atdotība ir gluži briesmīga. Manī ne mazāka, ja ne lielāka, kā viņā, es tikai varu valdīties. Un arī – ne daudz.

Ak – kas gan ir šos ziedos! – tagad saulē ir divi mazi rožaini lauvmutītes ziedi – un viņos ir gadsimti un gleznotāji un sieviešu zīds un ziemeļzemju rieti un pastkartīšu romantika – mazu meiteņu prieks par pastkartītēm tas ir, un tur ir kāds zaļš smalks zariņš – tanī ir stāsts par sūna rozītēm un svētdienām, iesvētāmām dienām un vientulība un sniegs.

6.1.63.

[[Nemiers kā sunēns smaida un rej un kož. Nevarēju Šopēnu spēlēt klusi un maigi – bet vai viņš tā ir jāspēlē? Mani viņš vienmēr pamudina uz slepenu apspiestu straujumu, ārkārtīgu ilgpilnu prieku kur no satraukuma notis top klusas notrūkst, aizraujas – kā lido – priekā. Vai polis + francūzis var būt tikai kluss un maigs?]]

Svētdiena. Rītu ir gads kopš sāku savas gaitas Sidnejā – prom no mājas. Kas iegūts? – Nekas? – Dzīves tiešamība varbūt visdrošāk jūtama Berkeley Vales māju dubļainās takās, uguns kurināšanā, strīdos, dusmās, īgnumā, maigumā pie džekerandas aiz loga, ilgās, kalnu skaistumā – vientulībā.

Kas te – skaists ir gājiens ārā no pazemes kad Towhallē zvana pulkstens, arī brauciens pāri tiltam kur katru rītu aptveru zilo torni, skaists gājiens caur parku – kur uz kāpnēm ir man garām gājuši 2 jauni neprātīgi cilvēki sapņojot par mani? Par daiļumu, ko pamodināju viņos es. Ilgas, kas grūti pildāmas.

Tas tomēr kaut kas ir. Parks ir ieguvis to, kas parkam pienākas – apdullušus skatus, satrauktu elpu soļus kas iet neziņā kur, pēc kā? Es skatos ozolu lapās – un neceru daudz vairāk par tām. Šinī mājā kaut kas dzīvots kas arī ar to pašu it kā zūd. Vai kas no Rosebay mājas palicis? Tomēr – palmas zīmējums, daži dzejoļi – bet sevī iekšā? Dārzos pāri ielai, sēta, vārti – tomēr – nekas. Te vēl – ostas tilts, tas kur bijām naktī. Teātris. – Ak nekas. Darba vieta? Ar visu trako romantiku? Tik daudz un tik maz. Kaut ko vajag saņemt, kaut ko vajag nolikt vienā vietā – mājā. Māja ir svarīga lai justu dzīvi. Viena vieta kur viss nogulstas un tā ir Tava dzīve.

Kur zaļums ir un vasarsvētki
Un var ar basām kājām staigāt –
„Kā svētie staigā” kā reiz teica
Kāds dzejnieks mūsu sētā nācis
Un steidzīgs kājas nost āva,
Kur zaļums maigs un vasarsvētki
Un var ar basām kājām staigāt
Tur man tik ļoti iegribējās
Ka šķita sirds no ilgām trūktu,
Tā sarautos un čokurotos
Kā oglēs mesta zaļa lapa.

8 p.m.

Aizbraucu bez zvanīšanas kādam un jautāšanas, uz Latv. Namu – domāju – droši vien būs kāds liter. vakars vai koncertiņš vai teātris. Bet bija – teātra eglītes vakars! Es biju agri. Satiku tikai Siliņu senj. – teica lai paliek. Izgāju ārā pārdomāt. Piezvanīju tad Freimanim – izjautāt kāda rakstura tas vakars – ja ļoti intīms – tad nevaru spraukties iekšā – viņš teica lai iet – negribējies iet. Es apsvēru – tad labāk nē. Braucu mājās. Izkāpu Townhallē paskatīties vai nav kāds koncerts Townh. Zālē. Nebija. Pastāvēju brīdi Georg str. pretī Towhallei un noskatījos cik ļoti skaisti tā izskatījās – visas melnas ēkas tur apkārt, vienā stilā, debesis ar vakara mākoņiem un kādu zvaigzni. Bet ielās publika – tik ārkārtīgi provinciāla, tik neinteresanta, bez izskata, bez dzīvības – ka tā pasaules lielpilsētas iela – neticami. Parīze tādā vakarā visa – šalc, no balsīm, no soļiem no cilvēku dzīvošanas un ilgām. Te klīst kādi nabaga vientuļi, atšālījušies.

Nogāju lejā un gaidīju savu vilcienu. Bija apsēdusies viena uz sola. Kāds vīrietis nāca ar darba somiņu rokā, noskatījās kurā pusē vairāk vietas un apsēdās atļauju prasīdams. Bija laikam mazliet iedzēris. Viņš noliecās un klusi runāja, smagi elpu vilkdams – „cann’t breathe” viņš izskatījās ļoti slims. Es pajautāju kas notiek, kas kaiš. – Viņš teica – nevar elpot, nevar elpot un cīnījās pēc elpas. Tad ieņēma vienu tableti, teica – pēc pāris minūtēm būs labāk. Un bija. Un tad viņš prasīja no kurienes es esmu – viņš esot karā zaudējis vienu plaušu, tādēļ – lai atvainojot, viņam tā esot dažreiz jācīnās ar lēkmēm bez elpas.

Vai es esot bijusi Grieķijā – viņš Grieķijā zaudējis savu plaušu. Esot tikai 41 gadu vecs – un jāskatās kapā. Viņš pasmaidīja – kara atliekas neko darīt. Nezin cik simpātisks viņš nebija – bet arī ne nesimpātisks – noguris, pēc darba, nelaimīgs un iedzēris kādu glāzi svētdienas un nelaimes tiesai. Tad viņš teica – Jūs esiet tīra un laba – vai Jūs man jeb es Jums varu piezvanīt? Mēs sākām runāt cik to varēja – jo viņam trūka elpas un arī dzērums traucēja. Bet viņš izskatījās vairāk nelaimīgs, kā cits. Es teicu – ko mēs runāsim pa telefonu? Aiziešot iedzert kafiju (vai citu ja vēloties) un parunāšoties. Prasīja vai es precējusies. Teicu jā. Vai viņš nē. Viņš nevarot uzturēt sievu. Es teicu ka viņam tomēr vajadzētu sievu – ne lai to uzturētu, bet kas par viņu mazliet gādātu. To man varbūt nevajadzēja teikt. Viņš iekāpa vilcienā līdz ar mani – bet prasīja atļauju – vai var iet līdz ar mani sēdēt. Tad iedeva savu telef. un adresi. Lai piezvanot. Nelaimīgas cilvēka atliekas. Es tur nekā nevaru līdzēt. Un tomēr! Es gāju un braucu un domāju cik bezgala vientuļa es esmu šai pilsētā un visā pasaulē – ar visu to, ka rakstu un dzejoju un esmu šis un tas un varu šo un to. Un te nosviež liktens priekšā otru dzīvu radījumu, kas ir šoreiz vientuļāks un nelaimīgāks – un es nekā nezinu viņam palīdzēt.

Varētu zvanīt un satikt un runāt un mazliet ienest dzīvumu otra dzīvē – bet tas gandrīz neizdarāms – viens vai otrs tūlīt grib un plāno – vairāk. Viņš jau izprasīja cik gadu – 50 es teicu. Viņš pasmaidīja – vai es esot worried? Es teicu nē – un jā. Vai es esot labs cooks. Tā tad jau – plānots tālāk. Neviens nekad nekur neapmierinās ar maz – visiem vajag daudz – lai palīdzētu. Ja dod maz tas tikai padara lietu ļaunāku. Cik savādi.

7. 1. 63.

Rakstīju garu dzejojumu par to, tas ir jautājot to, kas ir tas kas ir pār viņa seju, viņa sejā, tas, kas mani lauž pie zemes?

Tā ir jūsma, mīlestība, kvēle, sapņošana. Viņu no rīta redzēju nākam no otras puses – viņš mani arī redzēja un iedrāzās durvīs. Bija uzskrējis pa trepēm, es braucu ar liftu. Kad iegāju – viņš jau sēdēja un rakstīja. Varens sākums. (Bija viņš vecajā melnajā ‘domino’.) Vēlāk viņš ienāca – kaut kur pie giglītes, es biju tur tuvu – uzmetu acis – sākumā atkal pārsteidz viņa sejas bālums – un tad – maigums, tas nepasakāmais kas ir pāri viņa sejai –
Tā ir jūsma. Tas viss.

Viņš šad tad tur bija – un reiz viņš bija pagriezies pret mani un cēla skatu, ko es negaidīju un zibenīgi aizcirtu savas acis – viņš to redzēja. Es tur neko nevarēju darīt. Viņa sejas izteiksme, ko redzēju agrāk mani bija saviļņojusi – un es nespēju mierīgi saņemt viņa skatu un nemierīgi es tur nedrīkstu.
Tomēr lai viņš tur bija šad un tad – mēs neredzējāmies un klāt viņš vairs nenāca.

Pievakarē viņš tur gāja garām – es biju pie stenceliem Reys sēdēja uz galda šaipus giglītes un tas satvēra garām ejošo R. un vilka klāt, vēl un vēl – tas bija rotaļīgi un jauki. Tur pienāca vēlāk McInt. un R. kaut ko viņai teica – un viņa smējās un es biju piecēlusies aiz viņ. mug. un skatījos uz Rob. un arī smaidīju un R. pagrieza acis uz mani – bet bez tās ‘jūsmas’ un es smaidīju pussavilktu smaidu – bez ‘tās jūsmas”. Es biju vēlu ejot prom. Viņš zīm. kastīti kad iznācu no siev. nod. viņš neredzēja un bija prom. –

Gefr. bija glīti melnajā. Smēķēja pusdienas laikā – man gāja pa priekšu citu vidū. Aizgāja smēķ. pa Oņērsielu [?]. bet ieradās zālē. Es – nespēju spēlēt – lai arī nezin kā būtu gribējusi, jo ir tik garlaicīgi un Gefr. arī to pelnījis.

Bet nekā. Augšā atnākot no zāl. viņš nāca no sava gala – saviebies smēķēdams ka kūp. – Es sagriezos lai neskrietu viņam virsū, bet neskatījos.

Vēlāk viņš ienāca pie Fejas – skats atsitās un nobēga. Viņš tur neizskatījās interesants. Viņš izskatās dažreiz tik briesmīgi pelēks un savilktām acīm, kas vai lec ārā – bet tā ir depresija. Kad viņš saņēmis ir kādu apliecinājumu – tad viņš viss staro siltumā un acis ir tumšas un visa seja maiga. Cik briesmīgi seju izmaina jūtas.

Kas ir Tavā sejā kas mani lauž?
Kas zemāk par zemi liek liekties
Un augstāk par debesīm uzceļ?
Tā varu jutu pirms acis bija
          Tavu seju atradušas.

8. 1. 63.

Kocrouchu pulvera diena – viss piebērts ar to. Owfullly.
Dzidr. zīm avīzē – skaists.

Es esmu vainīga – tagad esmu vainīga – ja R. netiek vaļā no manis.
Viņš šorīt ienāca – pie gumijām – es stāvēju pie 20 un masēju galvu. Viņš nāca un neskatījās. Bet es skatījos – es neaizgriezos, neko nedarīju – masēju galvu un skatījos. Viņš bija nopietns un bāls – un man varbūt vajadzēja – ko? Aizgriezties? Nebūtu pareizi.

Labi. Viņš – neatrada gumijas un aizgāja. Man liekas vēl kādu reizi es redzēju viņu – un viņš neskatījās – laikam uz Feju ejot. Un tad pirms pusdienām – viņš nāca palēni vairāk gar mūsu pusi – atkal es biju pie 20 un es paskatījos un viņš šoreiz skatījās – un es palaidu savu ilgu pilno skatu, gan pusnosegtu un tikai mirkli un tad aizgriezu to – bet pietika, pietika. To man nevajadzēja darīt. Bet es nevaru to panest, ka viņš būs visām citām – un man nē. Un – viņš skatījās, viņš nāca gar mūsu pusi un skatījās. Kur lai viņš savas acis liek? Bet viņa skats nebija ātri pamests – tas bija tāds pat kā man meklējošs. Pusdienā Aina skraidīja – un gaidīja un ķēra. Es izgāju vēlāk no siev. ist. R. neredzēju. Pa priekšu gāja pa trepi lejā Kaupmanis, uz ielas ar to satikos un brīdi parunājos. Tālāk pret kafējn. gaidīja un skatījās Aina ar igaunieti! Es domāju varbūt jau saķērušas – bet tā tad vēl nebija! Varbūt R. bija man aiz muguras kāpis lejā, varbūt viņš kaut kur redzēja. Pēc pusd. viņš bija iznīcinoši dusmīgs. Vienreiz ķēra pat viņa baltais saltais skats, es noliecos un aizgriezos – un – O.K. Lai gan divi reizes saņēmu to auksto izskatu. Vēlāk viņš maisījās diezgan šad un tad – tas ir tomēr ne pārāk daudzi. Pirms beigām ienāca un rakstīja. Un ienāca arī G. – es to nemaz nebiju ievēroj. tikai R. pazuda.

Es paliku virsstund. Gāju lejā kājas izstaipīt un kādu augli nopirkt. Un tur viņš lejā – (vai nu liftu gaidot?) stāvēja un amizējās ar siev. kādu jaunu neredzēju īsti kuru – saņēma ar kādām runām. Es aizgāju gar. Varbūt tādēļ virsst. Viņš beigās nāca atkal daudz. Bet es ne reizi neskatījos. Tikai ārā – beigās – bet viņš tur stāv. un klab. kādu maš. un tad igauniete tur nogrozījās garām ārā liftā – viņš tad pat mani neredzēja nākam, tad viņam tā bija jāvaktē. Vēlāk, kad mēs gājām ārā – viņš sēd. Moll un spāņa vietā – tad viņš skat. uz manis – es pametu smīnu. Jā – pusd. viņš zvanīja ārā pa tālru. un acīm notvēra mani garām ejot – un vakar zvanīja no mūsu ist. Tā bija tāda maiga, klusa saruna – ja vispār tur bija!?
Gribēju jau viņam iedot telefona numuru. Un domāju – vai neaiz[..]

Geffr. laikam tomēr nobijies – bija zālē. Es nesp. viņš agrāk aizgāja. Ienāca pie Fejas – varbūt gāja ar to kur – bet izejot skats pārklupa kaut kur uz manu pusi. Ak – tie zēni ir traki. Un protams – viņi redz kādu citu sievieti – ne mani. Rob. jau nu ir runājis un diezgan pamatīgi apskatījis un tuvi. Bet G. droši vien redz tikai pa gabalu. Mazliet par tālu – lai redzētu pareizi. Bet uz ielas arī viņš redzēja – saules gaismā. Bet ko tas līdz – viņi jau redz tikai acis.

9. 1. 63.

Vai tās ir beigas?
Tik viegla skumja
Un gribās Tev ko labu teikt
Lai nebūtu viss velti
Kas dienām ciests un dzīvots bij.
Tik viegla skumja
Un ceļš zem kājām
Skūpsts lūpās paliek
Nenoskūpstīts
Kad šķiršanās
Ir viss vienalga
Cik ņemts un dots
Tik tas ko sver
Cik gribēts bij.

Kādreiz domāju: ja Irisa saņemsies un aizies prom tad puika brēks! Tā bija. Irisa vakar sāka saprasties ar Filipu. Šorīt abi bija uzpucējušies – un viss gāja gludi un labi. Un tad pēkšņi Rob. iedrāzās pie manis – (bija laikam tik reiz ienācis pirms tam). Es nebiju sagatavojusies nemaz uz to. Viņš nostājās blakus – viņš izlasījis to grāmatu. Viņam patīkot tādas grāmatas. Es kaut ko tur nesapratu. Es nebiju visai pretī nākoša – es biju tik pārsteigta – es novēroju viņa seju nezinot, ko teikt. Tomēr – es teicu ka viņš man var piezvanīt. Es raudzījos pēc pap. Bet teicu vēlāk. Nezinu – ko viņš man teica pirms tam par – vēlāk, vai ko runāt, vai darīt, vai iet.

Bet – vēlāk es pārdomāju. Man nepatīk second best loma – neesmu pie tās pieradusi. Viņš manis dēļ ir taisījis jokus ar citām – nu viņš ar mani gribēja taisīt – lai atdabūtu Irisu. Man bija žēl viņa, bet vairāk žēl Filipa un Irisas, ja es tur Irisu sāpinātu acu priekšā ņemoties ar Rob. lai arī viņa zinātu, ka tas ir viņas dēļ, tomēr – es zinu kā sāp un no manis viņām ir bailes. Es aizgriezos pie darba vēlāk kad viņš tur skraidīja. Nezinu kas beidzot iznāca – Feja ar Irisu lejā gaidīja – jādomā Gefr. ar Filipu. Tā tad mēs esam nu ‘atstāti viens otram’ lielie mīlētāji. Geffr. Aiziet ar Feju, Irisa ar Filipu. O, O!

Trepēs lejā nākot satiku Gefr. kas kāpa augšā, biju uzvilkusi jau saule brilles – viņš pagriezās un kāpa nekavējoties, es ari – mēs tomēr saskatījāmies. Šodien viņi visi bija pie blakus galda. Filips sēdēja man iepretī – un nejauši mēs izmainījām pāris saktu – es domāju – Tu lāga zēns, es Tev netaisīšu troubles ar Irisas maldināšanu. Jums tiesības. Rob. vēlāk bija arī pie Filipa. Bet nabagam slikti viņam gāja. Nezin kur viņš palika. Viņš klabināja pirms beigām mašīnu Ch. vietā – bet šoreiz laikam bija priekš Irisas un es – necēlu galvu. Tādas šās Simfonijas beigas.

Tagad – esmu brīva. Un tā labi. Man bija grūt pēdējā laikā tam zēnam izpatikt ne iet ne neiet kur, jo viņš tomēr tik jauns. Taisni vakar jau nolēmu dot tel. num. un aiziet parunāties kaut kur, jo likās abi esam jau puslīdz droši. Mani tomēr sagrāba samulsums šodien kad viņš bija tik tuvu, lai arī viņa seja neko lielu neiespaidoja – drīzāk otrādi – tai vairs nebija iespaida uz mani, it kā es zinātu ka viņš stāsta niekus par to grāmatu. Bet viņa siltums – tas savādais, nepasakāmais, vēl bija viņa kas lika man mazliet aizrauties elpai. Bet – pārvarēts viss.

Man vajadzēja turēt viņa kanti un viņam palīdzēt. Vajadzēja. Bet es tomēr to nedarīju. Jo viņam tomēr ir vaina. Irisa ir izmocījusies diezgan. Un tikko Irisa būs atpakaļ – tā viņš to neievēros. Tā kā man jau būtu izdevīgāk lai viņa iet atpakaļ. Viņa kādu laiku bija laikam samulsusi. Filips smēķēja bāls. Bet vēlāk šķita viss nokārtojās viņam par labu. Nabaga Ro! Ja viņa neatgriezīsies – es varbūt varēšu arī tad, ja viņa neatgriezīsies – bet kādu laiku viņa pirmā vietā būs Irisa. Es to kādreiz domāju – domāju tas notiks arī – ja viņa pamestu darba vietu. Irisa izskatījās ļoti skaista kad sēd. pie loga pie Filipa. Tik graciozu kaklu. Viņa ir kļuvusi ļoti vāja.

10.1.63.

[[Ceturtdiena. Vakar redzēju ļoti skaistu saulrietu – un domāju – vai tā pēdējā diena ar R.? Un beigas. Šodien viņa nebija darbā. Irisa laikam viņu gaida. Tagad! Gaidu savus bērnus šurp.]]

Rob. Nebija darbā. Citi? – Nezinu – izskatījās ka Irisa sēro pēc viņa – Tas galu galā būtu gluži dabīgi. Bet pret mani viņa izskatījās papūcīga. Viņai – ja viņa grib iet atpakaļ, būtu labāk paticis ja es būt izgāzusies ar Rob. rokās skriedama un viņš to darītu viņas dēļ. Bet – es nu tā neizdarīju, drīzāk Robertam darīju pāri. Bet – kādēļ? Es – to laikam darīju visp. lietas labā – lai Filips un Irisa ir laimīgi un Rob. dabū mācību un kļūst vērtīgs cilvēks. Man jau tur vairs liela daļa nepiekrīt.

Gefr. tējas laikā (izgāj. pie Grinb.) bija tik saviebies kā cepts ābols. Domāju ka paģiras. Pusd. laikā viņš gulēja siev. istabā uz dīvāna pagalam – izskatījās kā jauns Dievs un garā meit. no Rob. istabas liecās viņu vai noskūpstīt vai pažužināt – viņš dzina nost kā mušu!

Vēlāk dab. zināt ka viņam zobs izrauts. Pirms tam viņš ienāca reiz mūsu istabā ar brillēm. Varbūt viņš metis acis uz Irisu? Irisa izskatījās pūcīga un nopietna un G. nāca vairāk reizes. Es nedrīkstu skatīties. Viņš arvien tomēr pārskata istabu – pagriežas tā lai var redz. Reiz pēc tās zob. raušanas viņš dzēra no pudeles kādu soft drinku ko mūsu puikas tam dev.
Igauniete kā sapīta vistiņa bēga no manis šorīt – atskatījās. Viņai laikam kā kauns kā bailes!

Kā tāli zvani dziestot skan
No mūsu mīlestības –
Kā viļņu loki aizšūpojas
Lai izdzistu kur kaut kas grimis
Ir dziļumos bez vēsts
Vējš smiltīs aizvelk pēdas
Tavs sejs vēl simtreiz dzisdams nāk
Un dzirkstī acīm skatus dzešot
Kā ugunis prom naktī braucot
Tavs sejs vēl simtreiz dzisdams nāk.
Vakar es redzēju saulrietu
Saule iekrita zilā
Laikam mākoņu grēdā
Kā degoša zeltsarkana monēta
Tā pēdējā diena – es
Domāju – pēdējā šī stāsta diena.
Tā varbūt ir.
Jauns nāks rīts. Un citi aktieri.

11.1.63.

[[Piektdiena. Rob. cīnās dēļ Irisas. Es jūtos atbrīvota un laimīga. Bet – esmu pieradināta pie mīlestības. Kaut kur man tā jājūt. Spēlēju Gefr. ne visai labi. Vakarā ienāca Eglītis. Runājamies – un tad ienāca Inese ar Imantu – tagad jāraksta Klauvertam solītais Jaunai Gaitai.]]

Rob. š. ieradās – ienāca droši. Neredzēju seju – jo nesk. Reiz vilku stenc. pie loga, viņš piegāja turpat pie Irisas runāt kaut ko. Viņa laikam tomēr visu laiku ļoti reservēta pret R. Pusd. laikā viņš viens gāja lejā pa ielu – uz William str. pusi. Un es skatoties kā viņš aiziet – un domājot, ka viņam laikam sāp sirds un viņš ir sajaukts un neziņā – es gandrīz pagāju zem taksīša. Kad es atjēdzos es biju soļus 2-3 uz ielas un pussoli no manis pieturēja taksītis – , varbūt ne pussoli, jo es aiztiku to ar roku un iekliedzos – gan bez īstām bailēm, tikai no izbrīna. Redzēju kā drivers noskatījās atpakaļ – kur es skatos – ka tikai iekšā nesēdēja R.D. ļaudis, kas ir ļoti iespējams. Bet varbūt – taks. brauca tālāk.

Jā – Irisa liek viņam krowlīt – un viņš to dara cik labi mācēdams. Atbalsta viņš meklē tagad atkal pie Dačenes vēl bez Fejas. Pie manis labāk ir viņam nenākt. Nebija daudz iespēju – bet mēģināju rādīties laipna un mierīga – Bet paskatīties nepaskatījos ne reizi.

Irisa meklēja stenc. pie manis vairāk reiz un atvainojās un es reiz teicu – You are velcome Iris – lai viņa zina ka esmu ‘ieročus nolikusi’. Viņa liekas bija laimīga par to, viņa ir sweet girl kad negiglij, bet temp. viņai ir ass. Bet tas nav slikti. Puikam pievilks grožus.

Man jau žēl metās nabadziņa – kādā neziņā nu viņš atkal klīst! Kad es pati to spīdzināju nedēļām un mēnešiem, tad man nemaz tik traki nelikās – tomēr, dažreiz sāpēja sirds, ka tā iznāk ka moki vien. Irisa tomēr ne arvienu citu vairs neiet tuvāk kopā – kā tas pāris dienas atpakaļ bija ar Filipu – tā tad viņa atgriežas – ja viņš iet ar viņu. Esmu domājusi noturēties malā – jūtos ļoti atbrīvota, mani tas ļoti nospieda, ar visu cocrouchu pouderi un alerģiju ka mani atkal ar to sakarā moka, es tomēr jūtos daudz laimīgāka brīvāka un draudzīgāka ar visiem. Citādi es biju kā cietumnieks.

Šodien no rīta G. atkal nāca iekšā – vienreiz viņš ātri aizgrieza galvu – bet vai viņš bija skat. uz mani nezinu. No paša rīta ienākot satiku durvīs – teicu labrīt, ļoti nopietni, bez smaida no vienas un otras puses.

Un tad es domāju – labi: es šodien spēlēšu. Bet man tur bija tikai valši (Šopēn.) ar tiem es nevaru visai labi iedzīvoties. Tā arī bija – mana performance nebija nezin cik spīdoša – tas ir ja to klausītos īsts mūziķis kas pazīst katru noti – Tomēr – es spēlēju samērā labi, ka tā padomā, tikai uz tām klavierēm nevar neko sevišķi klusi dabūt, vai arī – ir jāspēlē tā kā pirmo reizi – gāžot virsū tur visu jūtu spēku – tā vien turoties kā šodien un mēģinot paklusu spēlēt – spēle iznāk pabāla. Bet tur jau ir ‘restorāns’. Es nosarku un diezgan bija ko turēties vienā vietā breiking down svilp. valša skrējienu uz augšu.
Dažas vietas bija labi, kā arvien – ar pārdzīvojumu gribi vai negribi kas izklausās tā un ne citādi.
Filips arī bija un laikam 2 meitenes, bet ne no mūsu istabas.

Visu pēcpusdienu G. ne reizi neienāca.
Man jau kauns sametās un spēlējot man arī bija kauns – viņš nesvilpoja – bet kaut kā tas nebūtu iznācis – to jau es sen zināju. Tas labi, patiesībā tas pilnīgi pareizi, ka viņš nesvilpoja – nebija tāds stimmungs – bet man bija grūtāk spēlēt bez atbalsta. Tomēr – kaut kas taču man ir jādara to labā, kas manā labā ko dara – kas kaisa ziedus man zem kājām. Meitenes pie spoguļa vēlāk man uzsmaidīja – tā garā kas gāja ar G. kad viņš laikam mani gribēja satikt.

Tagad viņš tomēr kaut kur izlīda, kad es biju pie kast. zīmogošanas. Un viens nogāja garām. Lejā viņu redzēju aizejam vienu uz otru pusi un ne pa ielu, kaut kur viņš gāja vai ielai pāri vai vienalga. Viņš jau šodien nevarēja nākt – nebija uzpucējies un vakar viņam izrāva zobu! Bet man bija šodien jāspēlē. Tikai žēl ka nokturnes nebija līdz vai lietus pil. prelūde – tās es būtu šodien daudz labāk spēlējusi kā valšus. Man bija ne valšu ‘mūds’ – Tomēr pirmam valsim smagās vietas varbūt nemaz nebija sliktas jo tika spēlētas patiesi ļoti smagi, tā kā Šopēnu nespēlē. Bet velna milti! Kas man var iestāstīt ka Šopēns ir jāspēlē tikai – viegli! Tā ir tikai tāda iedziedāta dziesmiņa, viņš pats esot tā spēlējis. Un kaut vai viņš tikai tā būtu spēlējis (kas arī nevar būt taisnība) Šopēna temperaments kas ir ielikts viņa mūzikā var saviļņot otru temperamentu kas vēl daudz vētraināks var izteikties tai pašā viņa mūzikā. Roberts mani pieradinājis pie mīlestības.

Es nespēju par kaut ko nedomāt un meklēju domāt par G. jo par Robertu nevaru. Bet vēl nav teikts kuros kapos glabās. Rob. Nespēj palikt mierā ja viņu nepiesien.

12.1.63.

[[Kāvos ar alerģiju. Vakarā atnāca Eglītis – parunāties. Atbrauca Inese – 2 min. bija un aizbrauca uz Windzoru. Domāju par G. Es piespiedu sevi un – tas nav grūt. Bet – labi tas nav.]]

13.1.63

[[Dzidra atbrauca ap 12. No rīta biju galīgi sajukusi – pēc siltas vannas bija labi. Bet pēcpusdienā mocos ar alerģ. svīšanu un ēdu par 3 dien. Meiteņi sportos. Right: Inese and Dzidra]]

Varu brīnīties par to kā Roberts – šis puika mani ir noturējis 4 mēneš. visbrīnišķīgākā garīgā un fiziskā līdzsvarā un laimē. Lai cik grūt tas viss dažreiz šķita panesams veceņu dēļ – es vienmēr biju skaidra un tīra kā meitene. Tagad man nav ‘sāpējusi sirds’, uz Irisu neesmu bijusi greizsirdīga, vai tas tādēļ, ka zinu – viņš viņu ir noraidījis un daudzreiz mocījis manis dēļ? Vai tādēļ – ka jūtu viņš atkal atgriezies, ko es it kā nemaz nevēlos? Vai tādēļ – ka beidzot izaugu – izrāvu sevi no tas jūsmas?

Bet apbrīnojami tas ir bijis – būt tik skaidri un kaislīgi aizrautam. Tagad es gribu domāt R. vietā par Ge. un tas pirmā dienā mani aizved pavisam kur citur. Tās ir vēlēšanās bez gaismas. Un lai cik interesanti es to visu iztēloju un iestāstu sev cik G. ir ideāli aizrāvies ar mūziku sākot – tas viss nekā nelīdz. Tas pagaidām saucams tā, kā [Ilsumene ?] runāja – tas ir sex. Bet ar R. bija tā – kā es runāju – tā ir romantika. Un tagad es jūtu, ka apslēpti un nezinot es ilgojos R. un priecājos – ka viņš būs un ka viņš ir. Un ka viņš to žurnālu tur Dačenei rādīja man tuvu – lai es to redzētu un vakarā tur pie galda pie zīmogotāju rindas kur viņš skrēja un kaut ko meklēja – tas arī – 90% varu domāt bija man. Un tam nav jēgas un attaisnojuma – kā viņš var tā domāt? Kā viņš var tik ilgi skriet un ciest. Un – vai tiešām arī viņā ir vairāk kā tas ko Ilsumene teica? Bet to es sen domāju. –

14.1.63.

[[Inese vinnējusi visus sviežamos. Dzidra lēkšanā. In. aizbrauca šorīt uz māju. Dzidr. palika. Nodedzinājusi vēderu saulē tā, ka nevar kustēties. Man alerģija. Strādāju citā stāvā. Rob. gaidīja Irisu. Tie tik kautri tagad! G. redzēju ejam un – jāmazgā mati.]]

No rīta bija tik nelabi un grūti mūsu telpā man ar alerģiju – gāju lejā un man ierādīja darbu tur. Tā no 10 paliku lejā. Pusdienā aizgāju agri, ātri paēdu un skrēju koncerta biļetes pirkt. Nopirku uz vis. 5 pa vienai katrā. Ne visai – romantiski.

No rīta visa ‘publika’ bija iekšā pie mums un radio spēl. kā agrāk. G arī turpat. Viņu neredzēju ieejot, tas ir neskatījos. Viņš aizgāja pirmais tad citi. Citus rītus viņš jau tāpat, vēl agrāk gāja prom. Tikai pēd. laikā nebija redzēts radio. Rob. reiz pirms 10 ienāca un izgāja – neredzēju seju.

[..] pēcpusdienā reiz gāja cauri kur strādāju – nezin vai viņš redzēja vai nē. Vakarā viņš nāca no sav. viet. kad pārmiju vārdu ar McIntošu – tā missijot mani. Kad iznācu no siev. ist. bija jau zvans, ņēmu karti un nu bija jāiet rindā – tur taisījās stāvēt Rob! Kas nekad to nedara laikam gaidīja savu Irisu – kas tur arī nāca un kavējās un es palaidu viņu pa priekšu, pagaidīju, lai viņa iet aiz Rob. tad gāju. Ge neredzēju. Uz ielas arī neredzēju jo neskatījos – kur palika mīlas pāris. Viņi tīri laimīgi izskatās un Rob. nu tik kaunīgs ka nedrīkst Irisai vairs tuvoties – un tas ir tas kas ir vajadzīgs! Brīnos – kā man nesāp? Kā es neesmu greizsirdīga – bet es neesmu. Tikai jauns kas – G. nākšana – iesitās pirmo reizi jūtami. Savādi. Citos toņos kā R. R. bija izņēmums – nesaprotu kā varu būt tik mierīga, it kā es viņu nebūtu zaudējusi. Bet laikam – bija man viss par smagu ķēris un jau iepriekš viss iznīcināts.

Jāmēģina būt jautrākai ar G. Esmu kā uz nāvi notiesātais un viņš tāds pat. Viņš gan parasti tāds bijis, kad ir nopietns – viņš izskatās arvien nelaimīgs, un kādreiz izskatījās idiotisks ar savu kastīti. R. varbūt ir ļoti laimīgs – tik ilgi vārdzis pēc mīlestības.

15.1.63.

[[Bijām ar Dzidru uz filmu. Doris Day skaisti dzied un bija skaists partneris, filma ‘Jumbo’. Strādāju lejā – man vienalga kur – ka tik tur varētu palikt. Prāta nav. Veselības arī nav.]]

Rob. pāris reizes darīšanās gāja caur telpu kur strādāju – neskatījos. Tas ir – mazliet no sāniem redzēju seju. Irisa arī reiz izgāja cauri – man šķita ļoti bāla un – nelaimīgā giglītēja. Bet nopietnai mīlai jau giglīš. nepiestāv. Paņēmu otru biļeti 5 koncertiem. Iedrāzos vēlu ēd. zālē. Lucī – it kā vēroja sāņš – viņas jau jūt? O. O! Viņš G. pēcp. reiz iegāja un izgāja – jeb no rīta? Pievakarē viņš ieg. – pret mani apgriezās aizgāja pie kādas siev. un tik silti to apsveica – ka uzlika tai rokas uz abiem pleciem. O! Un vēl reiz atgriezās no tās pašas vietas. Vai viņš mani ķer uz āķa? Es paskatījos uz to siev. viņa stāvēja tad citā vietā – un viņa – viņa smaidīja – pasmaidīja itkā ko zinātu. Tas nevar būt.

Vakarā run. ar McI. viņš bija – kaut kur pie Fejas un aizgāja un nerādījās uz ielas. Biju brīdi lejā ar Dz. Sapnī redzēju zemenes – tā ir droša zīme ka satikšu mīlest. bet – kur tā bija? Šī viņa rīkošanās? Viņš rādīja cik viņš liels ir un – tiešām viņš izskatās ir lielāks kā domāju. Viņš varbūt nemaz nav tik jauns.

16. 1. 63.

Daži laikam šodien ir atlaisti – jo viena vecene prasīja – vai es arī? Es strādāju lejā un Mrs Alison teica – ka viņai nekas nav pretī, ka viņa ar mieru lai es tur palieku. Tas O.K. mierīgs jau es esmu un nevienu neaiztieku – visiem griežu ceļu un laipnību un mieru. No rīta R. ien. korid. turpat kur es – nesaka labrīt – skatās pāri. Es teicu – g. morn. tad atņēma – how are you? Teicu not bad – bet neatjautāju laikam How are you – jo sagāj. liftā. Iznāca ka viņš sekoja man aiz muguras ārā ejot – un lifta iekšā gaidīja nākt – G.! Es iegāju kurpes meklēt – karti zīmogot gandrīz aizmirsu. Iznācu zīm. un braucu ar liftu lejā – no Grinb. [..] Merija man māja un es atmāju viņa [..ēja] bet Rob sēdēja un kaut ko rakstīja vai – es pasmaidīju arī uz viņu! Bet viņu neredzēju visu dienu. Interesanti – kā viņiem iet? Jane un Feja reiz ienāca mūsu istabā – tad pienāca arī pie manis – Feja bija varen laipnīga. Nezin vai R. par daudz neaizraujas! Šī – varbūt grib lai es bremzēju.

Rob. nenāca. Tikai pēcpusdienā (jeb nē) viņš ienāca – aizgāja līdz otr. gal. nāca atpakaļ. [..u] savu kasti – iznāca iet iepretī – gribēju skatīties – bet – neskatījos – tikai tāpat sāņš nolūrēju, kā viņš. Viņš piegāja un pieliecās pie – tās ‘lauvas vecās’ – ko viņš darīja un teica – nezinu. Bet viņa bija mazliet pacilāta un dzeltenmatainā Irisa ilgi un pavisam norūpējusies – skatījās uz viņu. Es izgāju kaut ko iefilēt citā kastē un nācu uz vietu – kad viņš ienāca tūlīt otrreiz – nogāja lejā, kaut kur viņš tur pazuda pa citu vietu. Pusdienā viņš nebija. Vak. kāpu pa trepēm augšā – viņš saģērbies kāpa lejā – mēs abi jutāmies un izskatījāmies kā īsti rūguma podi – galīgi nokreņķējušies, es nepacēlu acis uz viņu, bail bija – nezin no kā. Mierīgi varēju skatīties, mirkli iepriekš domāju – ja es [rest missing]

17.1.63.

[[Šodien dzirdēju pirmo ‘publikas balsi’ par savu grāmatu un tā – ļoti laba: Grīnb. kdzei lasot Kapu Svētkus – zosādiņa skrējusi pa miesu! (Tāpat reiz par dzej – Nu viens uz sveša ceļa, teica Gailīte – tai tirpas mug. skrējuš.) Grinbergs teicis dēlam lai izlasa to grām.!!!]]

19.1.63.

[[Bijām ar Gailītes kundzi uz Royal teātri – nekas ļoti saistošs. Bija skaisti momenti ar Juri. Tā viņu viena sieva sauca. Tomēr labi, ka neiedevu numuru. Jāraksta dzejas Klauvertam. Izdevu daudz naudas – bet kaut kur kādreiz vajadzētu naudai rasties!!!]]

20.1.63.

[[Biju pilsētā – satiku uz ielas Kaupmani – tas aiznesa Klauvertam dzejas, kas bija man somā un nezināju – kur likt. Biju pie Kalačiem. Mana grāmata – laikam neiet jo nav jaunu stāstu viņā. Atliek cerēt uz citiem kontinentiem!]]

[..] – labāk, kā pazaudēsim?)                (fragment on page)
Radīsim laba vārsmiņa, to var teikt
Atlasot to pēc daž. dienām.

Tik vien man dzīves dod
lai melodijām kas manī skan
dažus vārdus piedziedāt varu
ne laimi labu un garu
ne drošu palikšanu
tik garām aiziešanu
kas karstiem vējiem pāršalc
kā vasaras dienvidi
pusaizsnaudušies kas izkūst
uz aizvaskotām šūnām.

----

Tu mani pie sevis skauj;
pāri puspilsētai
nami un ielas salūzt
un aizšalc pār pleciem
kā putas.
Vai esam dzēruši?
Kā esam apdzērušies.
Tu nerimsties līdz krūti pret krūti
mēs kopā esam pāri pus pilsētai
[...]

21.1

[[Biju peldēties. Mazliet par vēlu – nedabūju daudz saules. Ēdu augļus ko Inese atveda (vakar bijusi un aizbr. uz Windzoru) dzēru kafiju un ilgojos mūzikas. Un līdz ar to – Jura. Jo viņš ir kopā ar mūziku. Illūzija.]]

Māmiņas dzimšanas diena. Vakar vakarā iemiegot tas ienāca prātā. Parasti — visu aizmirstu, nekā nedomāju par veco. Dzīvoju kā — dzīvnieks. tomēr — dažreiz es domāju arī par veco. Sevišķi tagad, kopš prom no mājām (otrām) es biežāk domāju par veco, agrāko dzīvi. Bet — nekā tur nevar izdomāt.

G. iedevu savu tel. num. Un nav nemaz jocīgi ap sirdi. Taisni brīnos. Itkā nekas nebūtu noticis. Varbūt nav. Varbūt tāpat nekas nenotiks, varbūt viņš apdomāsies.

Šorīt jau pirms deviņiem viņš parādījās lejas kāpnēs — otrādi — nākot no kāpnēm, parasti redzu to ejam un nokāpjam. Bet varbūt viņš bija izgājis cauri kad aizgāju pēc kurpēm — jo tas jau bija pēc zvana. Tikko viņš parād. tur kāpņu durvīs — viņš skat. un es. Bet tur nāca otrs gaišais baltais zēns un es neskatījos — pilnīgi nepagriezu visu laiku seju, ka viņi izgāja cauri. Ne es tā gribēju ne ar nodomu tā darīju — vienkārši — es citādi nevarēju.

Viņš vēlāk staigāja vairāk reizes. Un tea taimā pastāvēja pie dāmām — man bija laika iet nolikt krūzīti un satikt viņu un nodot tel. n. ko gribēju dot jau piektdien. Tā tad viņš ir manījis — kādēļ es aizgāju un ka es kaut ko gribēju. Visu dienu viņš staigāja šurp un turp. Sākumā es neskatījos — bet vēlāk — man kļuva viņa žēl. Tas nemaz nav tik viegli smaidīt kā muļķim [..]nei un es sēžu un noskatos.

Pusdienā es gāju zālē, redz. viņu sēd. ar tiem pret durvīm — noņēmu saules brilles un paskat. viņā. Apsēstoties pie galda man pat smaids bija par to.

Pie galda atklājās ka man pārsistas saules brilles — tik žēl! Taču laikam somā saspiedusi trakā. Bet kad? Un zemē viņas nebūtu kritušas no galda — to vecenes neslēptu, ja tikai ar to kafijas trauku nepagrūda, man liekas — atstāju tās otrā pusē galdam, nekā atradu — vienalga, beigtas.

Viņš sēd. ar gaišmati puiku un 3 meit. Ne Feju! Gudri, gudri! Viņš rāda — ka Feja nav tā, un piektdien bijis tikai pārpratums. O.K. Viņš aizgāja paagri un es drīz pēc tam. Aizgāju līdz tel. būdai grib. In. zvanīt, bet nezvanīju, jo atcerējos ka nebūs mājās. Nācu uz darbu un redz. pie durvīm stāvam viņu un atskatāmies. Viņi abi ar gaišmati gaidīja liftu. Es piebiedrojos. Palaida mani pirmo iekšā — thank you es iegāju. Viņš panāca uz manu pusi pie otr. lifta durvīm, gandrīz man blakām. Domājot ka mēs trīs tūlīt brauksim es atvēru somiņu un gribēju izņemt lapu ar tel. num. jau ņēmu — te vēl vecenes sanāca liftā — es aizcirtu somiņu. Viņš redzēja — kas par lietu. Es negribu lieciniekus no vecenēm.

Clive James

As I see you
crystals grow
leaves chime
roses flow.

As I touch you
tables turn
towers lean
witches burn.

As I leave you
lenses shiver
flags fall
show's over.


Apollinaire

Passante mêle à ta vie

Passante mêle à ta vie l'orgueil et la bonté
Surmonte l'ennemi et boit à sa santé
Honore ton outil sans le laisser inerte
Brise-le par amour au moment de la perte
Et méprise ceci juoir sans en pleurer
La vigne sans ivresse et le champ sans ivrai.

Pēcpusdienā viņš atkal cīnījās ar iešanu. Man bija laika iet to satikt uz vienu vai otru galu — bet es nekustējos. Pēdējo reizi ap 1/2 5 viņš gāja cauri galīgi izmisis un neslēpa to, ka viņš vairs nevar izturēt. Viņš bija galīgi nomocītā izskatā, kā nastu nesot.

Es tad uzgāju laikā otrā stāvā, lai 3 1/2 min. pirms pieciem būtu kāpnēs. Zīmogojot karti es pamanīju viņu nākam no Rob. gala ar cigareti. Es pazudu kāpnēs. Viņš nāca. Es pagaidīju pa somu rīkojoties un iedevu papīra gab. — konc. programas daļu — Vēl nevajadzīgi teicu “please ring me”. Mēs pus kopā nogājām lejā un es aizgāju, viņš aizgāja uz zāles pusi viens, kur viņš parasti iet. Viņš apstājās pirms pie žurnāliem. Daudzi nevarēja būt ko redzējuši — tad, ka kaut ko deva un ņēma varēja būt sakarā ar to, ka man nokrita tā lapiņa uz trepēm un es to cēlu, kad viņš gāja garām — Tikai ja kāds no muguras jau nebija piedrāzies kad teicu to par zvanīš. Kad es iedevu un teicu “my phon number only why I was trying to give you so hard –” nepareizs teikums, bet viņš saprata — viņš tad pasmaidīja un atšķīra un lasīja. Tas bija O.K. jo tā lapa bija — tikai kāda progr. lapa, ja kāds redzēja. Nu viņam 2 dienas jāgaida jo tur pierakstīts not at home 19. 21. 22. jo Inese te un es nezināju nekā nolikt. Bet tagad liekas — vispār nekas nebūs, bet varbūt — būs.

Savādi. Rob. es esmu bijusi apzināti iemīlējusies. To jau es teicu un jutu. Bet tagad es domāju ar G. ir tāpat. Bet nav tāpat. Ir pavisam citādi. Varbūt kaut kas var rasties. Bet tas ar Rob. bija kā zibens no skaidrām debesīm un vēl līdz pašām beigām man aizsitās elpa ar viņu runājot. Tikai tagad, kad zinu beidzot kļuvu second best — es pēkšņi viņu “aizmirsu”. Es varbūt sev aizliedzu. Tagad redzu cik ļoti jauns viņš ir. Šodien viņš vairāk reizes bija iekšā domāju viņš neskatījās uz mani. Viņš jau arī zina laikam — ka es vairs neņemu viņu tā. Nezin kā viņiem iet? Domāju viņš varbūt skatījās uz igaunieti, tā ir — kaut kur mūsu telpā, bet šodien tās nebija. Aina gan bija uzcirtusies un izskatījās “friša” mājās ejot. Ja Rob. pamanītu mani ar G. — viņš vēl sāktu trakot. Bet varbūt nē. Viņš arī atjēdzies. Bet kaut kas tas bija — kas vienmēr nenotiek. G. man liekas ļoti jauks un es varētu zaudēt galvu, bet viss kaut kā citādi. G. es varbūt varētu ļoti pieķerties, viņš izskatās tik maigs un tomēr viņš nepacietīgs arī un kreņķīgs un viņš jau izskatās kā vīrietis viņš varbūt nav vairs nemaz ļoti jauns.

Bet R. ir bērns. Briesmīgs bērns. Un tomēr — viņš mani pārsteidza tā. Viņa tips laikam ir tas kas mani kauj — gaišās acis. Ja viņš sāktu vēl un es atļautu sev uz viņu skatīties — es būtu atkal beigta. Rītu vajadzētu palikt mājā no darba, atpūsties, aiziet pie friziera un aizbraukt uz latv. nam. pēc manas grām. nosūtīt Ermanim. Tas patiesi jādara. No tā atkarājas vairāk kā tās 2 mārc. ko saņemu darbā. Jāpārdomā. Un kas ar G.? Ko viņš darīs. Viņš šodien cīnījās kā lauva. Noteikti viņš mani satracinātu — bet es baidos vai tā būs skaista kaislība, tāda dievišķa, neprātīga, nesaukta, neapzināta, tikai aizraujoša kā viesulis — kāda bija ar R.

22.1.63.

Vakar Inesei prof. teicis — būs viens vai otrs ceļš kā tikt uz doktora grādu — strādājot tūlīt un studējot pie universitātes, vai dabūjot vēl vienu gadu stipendiju studējot vien. Abi ceļi labi un ved uz to pašu. Ok, meitēn meitēn, cik labi. Tev iet par tām grūtām naktīm un mocīšanos beidzot ir atmaksa! Nu tikai precēšanās lieta jāiefiksē tur iekšā savā vietā — tas grūti, bet ko var darīt. Citādi jau vienkārši — urbies tik uz doktora grādu. Bet tas nav pietiekoši — vajag arī to womenes grādu!

Biju apskatīt klavieres pirkt. Maksā dārgāk kā domāju — bet jāpērk būtu un vecās jāšiftē prom — ap 40 mārc. sola Palings, Nickelsons gnīda teica tikai ap 20. Pie Palinga jau laikam jāpērk. Kaut Inesei izdotos pārdot tam skaņotājam privāti — varbūt dabūtu līdz 50 mārc. Vairāk laikam nav ko cerēt. Bet kas zina, muļķis vai gudrs kāds gadās kam vajaga.

Saņēmu Hula kundzes ziemsv. dāvanu — Andr. Eglīša dz. krājums Lāsts. Eglītis greznojas ar vārdiem kā gailis — maz paliek tīras dzejas. Bet — tā jau “mēs” visi darām. Visvienkāršāk teiktajā tomēr ir iekšā arī tukši vārdi klāt un no tiem būtu jāizbēg — būtu jāpasaka bez tiem. Eglītim visas mazas drusciņa salasītas un iespiestas! Ho ho! Tā es arī varētu piepildīt grāmatu.

23.1.63.

Inesei vēl nav izšķīries kas būs — profes. nav bijis šodien. Rob. laikam meklēja Ig. kuras nav. G. skraidīja norūpējies. Ienāca “ķēķītī” ar cigareti un aci aiz dūmiem! O vēh! Es nobijos! Es atkal iekrāsojis vakar par daudz tumšus matus (kā man liekas Inese saka labi) un nedrīkstēju šodien teikt ne a ne bē!

Vakarā pie kart. — viņš gaidīja aiz citiem, pamanīja momentā un nāca — bet Feja un citas meitenes barā pretī stāv — viņš apsēdās izmisis pie tām. Jo — viņš nevarēja visām acīm redzot skriet man pakaļ. Tagad domāju — nevajadzēja sākt neko mēģināt. Viņš pieder citai pasaulei. Beigu beigās tā nav mūzika, kam viņš dzinās pakaļ — bet tās mūzikas piepildījums dzīvē — kas nav iespējams. Tomēr — kārdinoši tas ir. Poor feller!! Sagriezu nejauki pirkstu uz tinopenera — rāvu vaļā alus pudeli matiem.

9.p.m.

Tomēr man jādomā tagad par viņu — mēs jel neesam lelles leļļu teātrī, bet dzīvi cilvēki un tomēr pēdējā laika izdarības ir vairāk pēc tādām lellēm. Cik viņš smagi nosēdās tanī krēslā pie Fejas!

Man šķiet viņš jūtas nelāga tagad un es to negribēju. Žēl ka es viendien neatsmaidīju tai meitu mātei — caur viņu mazākais varētu iepazīties un viņa par visu varu gribēja tikt klāt. Šodien es mazliet pasmaidīju, bet viņa nezināja, kā to uzņemt. Tā man iet — esmu pārāk atrāvīga no sabiedrības — es it kā aizsedzos ar kaut ko un dzīvoju viena pati. Tikai Irisa mani šodien jauki uzrunāja, kā arvien. Viņu es sāpināju tādēļ viņa mani atceras un viņu es tomēr nesāpināju līdz galam — neizpostīju un tādēļ viņa vēl vairāk atceras. Jāmēģina cilvēki saukt vārdā, tad tie arī mani sauks. Tā Gulbis kundze ir diezgan jauka. Pamanīju ar vienu latv. meiteni arī tur šodien.

24.1.63.

Šorīt braucu ar agro vilc. Kad gāju (karti nozīmogojusi) savā otrā stāvā iekšā, paskatījos lejā kāpņu telpā — uz liftu gaidīja G. melnajā uzvalkā. Viņš saraustīja piedurknes, izkustināja roku — viņš izskatījās tik vīrišķīgs un nobriedis — ne mazāk kā 30.g. Tad — es ņēmu jau kasti un nesu uz vietu, kad viņš ienāca (cauri iet.) Tikko durvīs — viņa acis pagriezās sāņš uz manu vietu — bet viņš bija tik slaids un bāls un sažņaugtu sejiņu — kā īsts mīlas moceklis. Es esmu traka sieviete — ar savu vilcināšanos un visu — es sakāpinu kaislību līdz neprātam. Pat Grabovsk. campā teica — esmu ar Jums izstaigājis visas mīlas augstienes — tas ir — tikai iedomās un visādās kaķa un peļu spēlēs — un viņš nekad nebija gluži bāls aiz kaislības — viņam bija pārāk daudz zibensnovedēju un viņš bija mazliet vecāks — vispār viss citādi un tomēr. Un tā tagad ar Rob. un G. visas viņu mīlas rotaļas kas vienā dienā sākas un tūlīt ir uz sliedēm, viņus ir pieradinājušas pie kaut kā viegla un patīkama. Te ir tīrā elle. Bet es nekā nevaru darīt! Viss iet kā nevajag, viņš atskatījās otrās durvīs — viņš bija tik nobijies — bet es nevarēju īsti paskatīties. Es nekad viņam neesmu uzgriezusi tādas acis, kā Rob. Viņš būtu patiesi beigts. Viņš ir daudz maigāks. Vienu reizi viņš tikai izgāja cauri vēl — un pusdienā viņš nebija, kā jau domāju, jeb arī iegāja tur pavisam vēlu, ko gan nedomāju. Vakarā es vilcinājos un negāju 4 min. pirms uz trepēm. Kādēļ? Nezinu! Es — nezinu! Kaislība mani arī sarauj un sastindzina. Redzēt viņu tik slaidu un bālu un jaunu un elegantu un vīrišķīgu un degošu — tas bija par traku, es zaudēju katru apdomīgas izturēšanās iespēju. Es varēju būt tikai mēma. Bet — es baidījos no tāda momenta trepēs. Kad uzgāju augšā — redzēju lejā tikko noejam viņu — vienu. Viņa draugi un draudzenes gāja pulkā vēlāk. Bet kamēr nozīm. karti — viņa vairs nekur neredzēju.

Rob. gad. ārā pusd. laikā pretī — mēs gājām ar “Lillī”. Viņš novērsa seju. Viņš negrib vai nevar būt brīvs. Atpakaļ nākot viņš zvanīja pa telef. mūsu koridorā. Karti zīmog. viņš bija ar mug. pret mani. Viņš vēlāk skatījās — palika brīdi — un pazuda.

Mani mati ir melni kā piķis — bet vīriešiem es tā patīku labāk — tā it kā liekas. Sirmi jau laikam nav — patikšanai.


Inese [right] dabūja stipendiju uz māster grādu !!!!

Manu zaļo koku maigums
pret klusām nakts debesīm 
aiz zariem neona lampas slēptas
zem debesīm pilsēta lejā pie ūdeņiem
viņas vizuļainā gulēšanā
viņas dziļumā ko nevar aptvert
viņā iegrimis noslēpts viņas dārgums
Mans dārgums -- cilvēks dzīvais -- tas --
mans koku zaļums
un debesu maigums
un pilsētas vizuļainā gulēšana
ar neaizmiršanu un nomodā palikšanu 
           sapņiem

Vakar nepārnācu no Latv. Nama bet naktī aizbraucu pie Lučiem uz Volongongu. Bija skaisti braukt turp ar sarkanu mazu mašīnu ātri (tikai troksnis bija liels — samaitājusies) un atpakaļ pa citu ceļu. Volongonga ir tiešām skaistā vietā. Miers — brīnišķīgs miers. Guļ starp kalniem un jūru. Kā mazi dzīvnieciņi cilvēki saperējušies aizvējā pie jūras.

Kalnu aizvējā pie jūras
saulē gozējusies pilsētiņa guļ
naktī izstiepusies vizuļo ka kreļļu upe
dienā atzvēlusies vieglā dūmakā.
Ar sarkanu mašīnu kā mārīti
rūcot nolidojām ielejā
pie jūras izstiepusies kalniem
zemē pie kājām pilsētiņa gunīs mirguļo.
Dievīgā laiskumā pavadu dienu
Svētdienas doma staigā ik soli (nāk līdzi ik soli)
Kā bišu dziesmas piesanējusi un aizvaskotu
Šūnu maigās dusēšanas
Tik laiku pa laikam kā zvans no tāla
Iedārd manos torņa soļos Tava esamība
Un es apstājos ieklausīdamies
Vai kaislība pieaug vai mirst.
Vēl nemirst, vēl tās laiks nav galā
Tā mielojas kā strazdu bars ķiršos
Izknābjot kā ogu ik mirkļa spēku
No manis
Atstājot tik bišu sanēšanu
Un aizvaskotu šūnu maigo dusēšanu.

G. pēd. piektd. dienā bija atkal melnā. Izgāja no rīta cauri (kreklā) tik stiff un proper un smārt (pie durvīm kādu palaida pa priekšu), ka es paliku melns un maziņš. Bet otrs gājiens vairs nebija tik cēls — un es atgriezos savā vietā.

Bet daudz viņu neredzēju. Vakarā — es gāju noteikt. laikā augšā — nep. 5 min. pirms — un — viņš nāca lejā! Bet atkal viņš šķita tik lepns — es nestājos, varbūt man vajadzēja sveicināt — nezinu. Es nogāju garām — augšā Feja teica kaut kam “I’m going now!” Varbūt viņai bija jāredz — kas notiek. Kad es tiku lejā — neko nekur nemanīju. Feja laikam tur bij ar citiem jauniešiem. Tā beidzās tā pasaules godība! Varbūt beidzās — varbūt nē. Reiz viņš ienāca un runāja pret st. durvīm ar dāmām. Es noliku kasti un nācu ar jaunu un gandrīz iepinos viņam kājās jo pēkšņi viņš nāca. Es nopurināju galvu nepacietībā — bet mēmi kā koki!

Nav ceļa kur iet šai kaislībai kas uzplaukst pati no sevis pamazām. Bet viņa nav tāda kā pret R. bija. Tā bija vējš kas aizrauj visu sev līdz bez kā būtu spējīgs domāt — tikai šis vilnis un viss cits zūd — pārlikšana un spriešana — viss tikai vējš un liesma. Te atplaiksnās viss iekāre, maigums, utt.

25.1.63.

[[Aizgāju uz Latv. Biedr. humoristiskā dzeja. Dzejas tur nebija, varbūt kāda smaka no humora – paprasta! Nokavēju visus vilcienus – aizbraucu uz Volongongu.]]

26.1.63.

[[Volongonga skaista – guļ lejā pie jūras kalnu pakājē. Mazā sarkanā mašīna brauca lieliski – bauda braukt tā, šie sēdekļi ietver tik droši un mierīgi rauj kā negaisa vests.
Bērni iebrauca uz balli. Citādi – klusums.]]

27.1.63.

[[Gaidu meitenes un slinkoju. Mazliet spēlēju. Gulēju saulē no rīta un iedegu. Neredzēts slinkums, guļu un palasu un – slinkoju. Neko, neko, neko negribu darīt. G. kāda vara tur uzspiestu kā zīmogu. Pašā vakarā uzmetu 2 zīmējumus.]]

28.1.63.

[[Pirmd. Meitenes vakar vakarā ieskrēja uz minūti – tad prom uz kampu. Šodien 4 p.m. ieskrēja – tad prom uz māju. Manim negribās domāt par darbu – gribētos tā te slinkot – līdz nāktu bildes un stāsti ārā…]]