Septembris 1965 (Ķikure/Kikure)

Ceturtdien 2. sept. 1965.

2. ned. nostrādātas jaunajā jobā.

Esmu “iepazinusies” ar pāris “sīkām mašīnām” un iemanījusies rīkoties. Šodien gāja vislabāk. Jo no vienas pirmās “mašīn” daļas ielikšanas ir atkarīgs viss tālākais darba vieglums un iznākums. Pirmās dienas mocījāmies — un es vairākkārt prasīju bosam — kāpēc tur vienā mašīnā [..]

Augusts 1965 (Ķikure/Kikure)

25.aug. 1965.

Daudz noticis.

Prom no Buckles

Stephens (Stewens) te sēdējis un klukučojis un degunu slaucījis uztraucies pēc traka…

Tagad kādā meņu faktorijā pie mašīnām kur vīriešiem domāts strādāt.

Laimīga ka kaut kas kur naudu dabūt. Ļaudis pagaidām ļoti laipni. Vieta ļoti netīra.

Darbs — pa pusei.

Šodien sāp zarnas jo — stiepu dzelžu kastes — to nevarēs.

Mēs divas sievietes. 36 g.v. itāliete kas izskatās 16 g.v. un es, 60, kas izskatās 45 — (Stephen teica…)

Un tur puikas sāk dalīt jau mūs. Man — vissmalkākais. Droši vien visnelabākais.

Garš, izskatīgs. Ievēroju ka viņš smēķē bez apstājas — un tad uzreiz zināju — “That’s for me… He is for me…”

Šodien mazais jocīgais Denis kas strādāja pie spļaudīgās mašīnas — garām ejot apstājās un kaut ko prasīja un runāja un es rādīju un stāstīju — un garais pienāca un aizsūtīja viņu prom — o weh?

“Thank you” — mazais teica.

Šorīt mani pielika pie jaunas mašīnas — puslīdz ok.

Un kad es tur strādāju — pēkšņi pienāca garais kaut ko paņemt laikam un viņa seja bija pacelta pret mani, acis nolaistas, es izbrīnā viņu novēroju — jo — un tas ir jāredz!

Un pēc tam viņš aptrieca mazo. o weh.

————————-

[no date]

Te bija Stephens!

Viņš domājis par mani visu laiku kopš te bijām.Viņš domājis par mani arī visu laiku pie Buckle.

Viņam izveidojušās itkā 2 pasaules tur darbā pie Buckle: darbs, un es.

Viņš gājis man garām cik maz vien var, bet dažreiz viņš nevarējis noturēties un gājis.

Es to jutu, es katru reizi jutu.

Bet ka es tik daudz esmu viņa domās bijusi — to es tomēr nezināju.

Tagad mēs beidzot bijām muti pit mutes.

Un tad reiz viņš turēja manas rokas un sakostiem zobiem skaitīja I love you I love you I love you — un tad viņš bija skaists un to es atceros. Tad viņa seja bija stingra un tumša (iededzis) un skats manās acīs un vārdi.

Es tā esmu skaitījusi spilvenam domājot par Terriju.

Tagad varbūt arī Morisu jau.

Tas bija gluži skaisti ar Stevenu!!!

———————-

Sestdiena

11 a.m. Krāsnī cep kūka pēc pašas receptes izcēlusies ļoti augsta, ceru būs laba. Vieglāka, mazāk taukvielu:

3 olas (+ 1 olu dzeltenums, kas paliek pāri no icinga.)

3 kar. karsta, kausēta sviesta

1 krūz. cuk.

1 1/2 krūz. miltu (moth. self. r.)

1 oranģa miza rīvēta

1/2 oranģa sulu.

Cep lēnā siltumā.

Dzidrai vakar piezvanīju jo piekusu visu nedēļu gaidot (un blēdījot return tickets, ko braukt uz filmu…) Dzidra redzējusi 12 plays, theatre (drāma) festival of universities.

Nu — skaistāk nekas nevar būt.

Bet — man piezvanīt viņai vajadzēja.

Pirmo reizi īsti jutu — ka esmu nevajadzīga, tik daudz cik es gaidu un visu savu mazo dzīvi pie tā sienu, ka bērni vēl ir. Maz vairs to ir.

Nu arī Dzidra prom.

Bet such is life. Un es nekā nespēju viņai līdzi iet.

Factorijā strādāt es varbūt varētu arī tur. Bet vai nopelnīt? Un kur likt klavieres?

Tagad tālajā, netīrā jobā, ke es ceru?

Es ceru ka Read. Digest ņems — bet ka man tur patiktu — nē! Acis sāpēs un būšu nogurusi. Bet nogurst no braukšanas.

Maijs 1965 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena 1. maijs.

Tikko saprotu kāpēc ārā šaudās, plīst crakeri – šodien pirmais maijs.
Es vecene neko ne zinu ne jūtu – adu piedurkni savai darba jakai. Spēlēju savas klavieres ar paklibām rokām.
Nevarēju novēlēt – jo neesmu reģistrējusies nekur – būs £2/-/- pa biksēm. Nē pa brunčiem!

Inese piezvanīja – aprunājās kā pīle jāgatavo. Tad piezvanīja vakarā, lai parunātu ka man jāvēl – , bet nevarējusi papu dabūt pie telefona – tā tikai es dabūju zināt ka pīle iznākusi ļoti garšīga – un tas ir mans prieks.

Nopirku dažas pag. gada dzijas ko šo to pieadīt. Nebij dārgas – bet nekas liels laikam arī neiznāks – citas nepietiek, citai krāsa traka.

Tas Prospect Road, pa kuru jāiet kādu gabalu kad iet uz Ashfieldu, ir ļoti skaista iela. Vai nevarētu šī māja būt tādā ielā! Bet nē – vajag būt tādā sapuvušā vietā. Manā dārziņā aug visādi mazi asniņi. Puķu zirnīšiem laikam ļoti nabaga zeme pie sētas, tāda jau tur izskatījās – bet viņiem tur vieta. Neko lielu neaug, bet varbūt uzsāks. Leju tēju un kafiju tur. Zemene otra arī zied.

Rītu liter. sekcijas 15 g. jubileja. Man būtu jāiet bet man nav ko vilkt virsū. Tik tiešām – man nav – un tas būs iemesls kāpēc nevarēšu aiziet.
Citādi – es nekāroju tur būt, nekā ļoti interesanta nebūs – Freimanis lasīs par Grīnu un tas kaut kā aizies gar ausīm un pēc tam būs ‘sevis uzlielīšana’ un priecīga dzīvošana.
Aizmirsu ko es reiz iedomājos – es varētu viņiem dāvināt – tai teātra sekcijai? Nezinu, varbūt nebij nekāda good idea.

Miegs nāk 11 p.m.
Domāju ka St. man vienaldzīgs, bet domas atgreižas tur meklējot līdzdalības siltuma. Bet vai to tur var atrast? Jāmāk radīt, tad varēs atrast.

Otrdiena 4. 5. 65.

Strādājam ar jostām kā traki Dav. Jonam speciāl (tādi rubbish!) es sapakojusi esmu pāri par 100, ja rītu kaut cik turēsies pasūtījumi, tad būs bonus! Jo nauda ko jau par tiem maksās, man jau tomēr nemaz tik ātri neveicas, kaut kur vienmēr laiks pazūd. Bet pēd. ned. man bij 2 mārc. bonus, jo Bianka saka viņai tika £10/-/- – bet man bij 12/4/-. Bet ko Bianka saka, to nevar klausīties, viņa diezgan viltīga paliek.

Stev. šīs 2 dien. (pirmd. un otrd.) nav darbā. Tas otrs vecītis ir laikam no holid. atgriezies un tas rīkojas.
Šodien bija samērā mierīga un laba diena. Vakar bij grūt, bij no Acetona galvas sāpes un nelabums. Šodien arī sākās – bet tad vairs nebija ar to jārīkojas.

Mans dārziņš aug – zemenes tādas spirgtas un redīsi pa vienu dienu izstiepušies, jāsēj vēl.

Mani pārņēmis tas iedomu gars – ka es varētu ar šo jostu pakošanu izsprukt – piepelnīt daudz – bet es jau nevarēšu, rokas tirpst pārgurušas, dzīslas kā zirgam.

Ceturtdiena 6. 5. 65.

Vakar mani un Gertruūdi iesauca pie Boba un prasīja – kāpēc man viena ned. minus viena bonus, viena minus – viena bonus. Gertrūdei prasīja vai tur nav kāda viltība vai triks vai kas?
Gertrude acīm zibsnot nozvērēja ka nav.
Ak tu dumiķi –! Kad nav pasūtījumu tad ir – mīnus. Kad nāk D Jona lielie pasūtījumi tad ir – bonus.
Varbūt būs atjēgušies – pirmdien atkal man un Biankai nav jāiet darbā. Nezin kā citiem. Manām rokām vajaga atpūtas – labi vien tā. Pēd. 2 dienu jean belts – ļoti grūti.

Stev. bij darbā. Nogāja gan šad tad garām – bet – es nevaru uz viņu paskatīties. Vakarā stāv. pie durvīm – taisni pretī pie āra durvīm. Es biju sagatavojusies (ar prātu) brīvi jauki uzsmaidīt – bet kā nācu pretī nodūrusi acis gāju – tikai vēlāk paskatījos – viņš smaidīja visām kopā.

Vakar bij brīnišķīga mothers day no Dzidras. Bij tik jauki saņemt paciņu un vēstuli.
Šodien sievām padalīju mothers days konfektes.

7. maijs 1965.

Ir it kā sestdienas vakars
Pēc darba ar sāpošām rokām
Ar kājām smagām un prātā mieru
Viss liekas atkal labāks
Ir it kā rīt svētdiena būtu...
Vai grieze griež aiz dārza
Un upe naktī plūst
Skat, ak, māmiņ ik smilgā
Kas pļavas malā līkst rasā
Tavs mīļums
Zeme pilna Tavu glāstu.
Viss apsnidzis
Vēju aizpūsts, salā izsalis
Mūsu laiks galā
Cits līgojas laivā
Kur upe naktī plūst
Pret rītu sudrabotu.
Nemosties. Ar veļiem sadudināmies
Tā bij tik atgriešanās
Kā vilnim no krasta lai dzistu.
Ir it kā sestdienas vakars
Vai norakti kartupeļu lauki
Ak paglabājāt Batradzieni
Arī viņa pie miera.
Jānis kara laukā [..] ar zem zemes.
Viss izsalis
Mūsu laiks galā.
Kā staipekņa stīga
Ar dzīvību sīkstu
Ar sakni laikiem
Pāri līkstu – meit meitenīt
Vai tā Tu?

Vakar un šodien kopā izstrād. 80 duči. Nav daudz. Vairāk daudz vairāk vajadzēja būt, bet nebij laimīgi pasūtījumi. Keeperi jāmeklē, jostas jālabo, tad grūtās jeanbelts – bet visumā – ne jau tik traki un patiesi skaitlis 40 pa dienu pie ikdienišķiem pasūtījumiem – labs. Tikai tomēr varēja būt vairāk. Piem size 32 bija sajukusi ar 42 – ja es zinātu ka lejā 32 – vajadzēja noskriet un neklimperēties par to sajaukto kasti. Tas jāņem vērā kā šādas mazas meklēšanās noēd to laiku. Viena pati tā Buckle štempele arī ir par maz – skraidi pa visu telpu to dzenājot. Bet O.K. Šoreiz pavisam mazs bonus – kādi 7 šil. bet tomēr – bonus. Tā tad Bobs var būt mierā – nu jau 3 ned. pēc kārtas ir bonus. Un šinī nākošā – arī būs. Jeb vēl viena vidū? Laikam nē.

Stev. no rīta nāca garām, nostājos taisnāk un saņēmu labrītu – tādu nesmaidīgu un oficiālu, kā devu tā ņēmu. Vēl šad tad viņš kur gāja garām – bez lielākas svilpošanas.

Vakarā iznāca tā, ka parakstīju orderi, laika maz jānobeidz – bet jostas bojātas, tās kur es pati nevaru labot. Renāte nezin ko darīt. Tur Stev. pie tea traukiem – es gaidu, kā nāk garām prasu vai nevar salabot. Jā – viņš ar visu sirdi ir pretī nākošs ņem jostas (ar visām manām rokām!! Prakse vecītim!) aiznes, salabo. Es aizgāju pretī saņemt – viņš iedeva man kā zušus – smaidīja, es arī mazliet.
Vēlāk viņš bij pie Gertrūdes – es gāju garām (lupatu mazgāt!) un viņa seja bija atkususi silta un dzīva.

Kad saņēmusi naudu gaidīju lai tiktu pie parakstīšanās time listē – pacēlu galvu it kā skatu jūtot – Stev. kaut kur gar Elvīras vietu aizspraucās uz ofici – Labi ka atkal reiz no saspīlējuma ārā. Mums tikko neiznāk darīšanas – rodas kāda ‘tention’.
Un labi – ka mazs bonus – ne ka tur ko jūtu no naudas, bet tā mīnus bonus lieta ar nokārtota puslīdz
Pirmdiena brīva – nākoš ned. atkal maza alga. Jā bonus mazliet glābs.

Izvārīju garšīgu sakņu (zaļumu) zupu. Un – vienai pašai jāēd ––-
Pavisam nesaprotami. Jāizcep garšīga kūka – jo Inese varbūt svētdien varbūt rītu jau – solījās piebraukt.

Un pēkšņi atskārsti
Ar tur Tu būtu viens
Pat mātes pelnu tur nava
Un jaunība ir noslīkusi
Rudens melnos viļņos.
Pāri jūrām atskalota
Vai varētu tur gulēt mierā
Zem zemes tās
Kur siltām pēdām pāri staigājuši
Tie kas Tavi reiz bija??

Pirmdiena (10. 5. 65.) – jau ½ 11 p.m.

Noniekotas dienas – adu! Nezin kas tur iznāks – rīta jaka! Patiesi – kāpēc es adu? Es nezinu kā – taisīt īstu dzīvi? Kaut kas – kaut vai adīšana kā visām vecenēm – man ir jādara – lai es justu ka es dzīvoju. Vai tas nav traki! Būt vienai vienai vienai – spēlēt un spēlēt – lasīt? Vairāk vajadzētu lasīt, bet parasti nav izvēles. Bij atsūtīta Goreschi – jau to noriju. Izlasīju ar Dylon Thomas Under Milk Wood (ko atnesa Inese). Jāsāk pāris citas ko atnesu. Bet tā arī nav dzīve. Man pašai ir jāraksta un to var tikai no dzīves.

Sestdien no rīta ap 11 – iegāju stūra bodītē nopirkt miltus cukuru olas – kūkai. Man kāds uzcērt uz pleca – pārbrīnījusies atgriezos – Stevens!
Viņam ir tāds putna knābiens! Vispār es viņu šad tad jau esmu salīdzinājusi ar putnu. Tagad – viņš to iztaisa tik familiāra!!!

Un tad atkal stāv acis ieplētis un vairs nevar ne a ne be teikt. Visa familiaritāte par neko. Es pateicu ka mani iesauca pie bosa u.tt. Man vajadzēja viņu aicināt lai nāk mani pavada…

Nē. Jāturas pie malas no viņa. Jo tur nekā no viņa nav. Tikai nepatikšanas varētu iznākt tik piesiets vīrs. Viņš grib gan uzturēt tādas attieksmes kad satiktu aiz stūra lai varētu iekniebt elkonī – jau te uzmet uz pleca. Turies pie malas – tas viss!

Bija te tas music students kam aizsūtīju vēstuli. Jau likās rokā – nāks uz istabu – un samuldēju kaut ko par partiju rīkošanu – lai dara savā istabā ko grib – un viņš nobijās un – ar Dievu. Vēl mazliet ceru – varbūt vēl kādu dienu vēlāk viņš atgriežas – bet maza cerība.

Te nu bija. Bet – var jau būt ka man būtu ļoti grūti ziemā pa to mazo istabiņu. Bet – naudas nav un grūti te pa lielo, ka es nevaru būt mierā ar to kā ir. Un kur lai ir mierā – ka es pat uz pilsētu nedrīkstu braukt pāris šiliņu dēļ kas par ceļu jāmaksā. Šodien no K. Freimaņa vēstule – nedrīkstēju plēst vaļā – un laipna!
Dod pa galvu, ja gribi laipnību redzēt – es sev teicu!

Abi ar sievu sveicina! Very nice! Pateicība no Grīna par ofortu u.tt. Tad pie manis varētu to dzejas pārrunu vakaru rīkot – Piedāvājos, te nu bij. Nu jārīko. Bet – tas nekas.

Jāatlicina tik daudz kā nopirkt kādu sīkumu ko ēst un dzert un vairāk nekas.

Šodien uz ielas Ashfieldā redzēju vecenīti à la meitene: Balta ar sarkaniem vaigiem un dzelteniem matiņiem – patiesi kaut kas briesmīgs!
Un man ienāca prātā tagad – jāraksta par cilvēkiem. Mēs pieņemam ka tie it kā visi vienādāki tagad – nu tas tā nemaz nav, dzīves un raksturu – tikpat dīvaini un dažādi kā visos laikos.
Tikai eji un uzroci tos, ja tu nekā cita nevari kā tupēt savā būdā!

Sestdienas vakars (15. 5. 65.)

Kafija rītā visu dienu un kuļ nemierā, bet neko prātīgu nevar darīt. Vienmēr jādomā pie neprātīgā – spēlēju un raudu ka roka paliek cieta. No vakardienas trakās strādāšanas ar jeanbeltām – sāp labā roka līdz plecam. Anyway – ko es ar to darīšu? Neprāts neprāts! Kāds liekas no ielas man uzsvilpoja tikko beidzu spēlēt Šopēna trako (priecīgo) etīdi. Nespēlēju ne slikti ne sevišķi labi, diezgan labi, diezgan brīvi, bet esmu to spēlējusi labāk.

Ko man tas līdz? Ko man tas līdz? Es nezinu. I don’t care. Būtu man atbilde, ja es būtu tik bagāta ka varu darīt ko gribu. Bet es cīnos kā lops.

Man vajadzēja (just for fun) novērot Stev. pēc tās ‘saskaršanās’, bet es neko lielu – es biju happy meditēšanā par Denisu – (Dzidr. draugu?) manu mītnieku, kas nebija mans mītnieks. Tās bija trakas jūtas ko viņš izrādīja! Es nekad nedomāju ka es tā varētu just – tā raksta grāmatās – iemīlēju kā dēlu! Es jutu tā! Un sapratu ka es viņam pieķertos bezgalīgi ja viņš būtu tāds kā viņš likās esam – un vienīgais ko es gribētu tad – lai Dzidra viņu dabū. Bet es, vai es neciestu ja viņa to nedabūtu un viņš ietu prom? Es jutu – kā būtu dēlu mīlēt – ja man būtu tāds dēls – liels un stiprs kuram nevajag tavas palīdzības tā, kā metenēm dažreiz vajag un tev nav šīs palīdzības spēka ko dot. Viņš bij ārkārtīgi nice person. Un viņš liekas jau norunāja – ka nāks un ņems. „Un te es vārīšu savas vienkāršās meals” – viņš teica. Un tad sāka runāt par friends, vai es nemaindīšu viņa friends, vai es nemaindīšu viņa friends – nu ar to viss beidzās. Viņš teica tūlīt – thank you anyway – un vēl es gāju līdz durvīm un gribēju ko teikt un viņš atgriezās pāris reizes un gaidīja un gribēja ko dzirdēt – bet es nekā nevarēju pateikt. Un patiesi – te nebūtu telpas mums diviem – es nobeigtos aiz rūpēm – negulētu, nevarētu mierīgi strādāt (it kā tagad es to varētu!!). Tagad jau aizmirsu – bet vairākas dienas es biju ļoti laimīga – ka vecums var būt ar tādu prieku, piepildījuma sajūtu – jo tu vairs negribi būt jauns, jo vīrietis, ko tu būtu iekārojis sev – pēkšņi vairs nav iekārojams un nekas nav vajadzīgs un tu esi mierā.
Bet šīm jūtām nevarētu uzticēties. Vēl nē. Tas varētu piemānīt.

Stevenu man vajadzētu novērot – to es jau teicu un es to nedarīju. Viņš vija labi apģērbies – tumšās biksēs, baltā kreklā. Viņa augums dažreiz izskatās tiešām elegants – bet tikai dažreiz, citādi – viņam ir tā maiguma kvalitāte ne izskatīgā, bet otrdien vai trešdien – viņam bija tāda nostāšanās, ka garām ejot es uz brīdi nevarēju atraut acis no viņa muguras.

Es nospriedu – ka viņš dižojas priekš kādas no jaunatnākušām. Un nevarēju izprast – priekš kuras. Domāju – tur bija tāda sarkangalve tiešām mīlīgu pavītušu maigu skatu – bet tās neredzēju. Piektdien viņš tur pāris reizes bij mūsu un mana galda tuvumā.

Reiz viņš aizsauca Bianku kaut kur strādāt jo mums nebija ko darīt – Es prasīju vai me too? „Nē. You wouldn’t like it…” viņš teica.

Un piektdien viņš pienāca un skatījās manās sizes zīmju kastītēs – vai man esot size 28 – Es teicu ka daži tikai, tie paši Biankai nočiepti jo mums vairs nav. – Un viņš bija uzgūlies galdam un ar tādu atmaigušu un atbrīvotu seju raudzījās tanīs manās kastītēs, bija jādomā, ka viņš jūtās labi…
Viena sieva kas strādāja Marijas vietā – reiz tvēra manu skatu – kad Stev. kaut kur gāja – vecenes vaktē.

Kad Stev. reiz stāvēja Marijas vietā un kaut ko tur darīja – es gadījos lupatu mazgāt aizgājusi – un nācu un sievas mani nemanīja tur – bet viena čukstēja ausī kaut ko otrai un smēja un rādīja uz Stev. pusi – Vai tik traki? Iet laikam kaut kas vaļā. Mūs novēro un redz ka mēs turamies braši, bet kaut kas turpinās. Es jau domāju ka nē. Bet šķiet tomēr jā. Piekt. es dzirdēju viņu svilpojam – īsu melodiju – tikai vienu vai 2 reizes – es to pazinu un nevarēju atcerēties kurš no maniem gabaliem? – viens jaza motīvs, ko iepriekšējā dienā biju spēlējusi. Sagadīšanās? Viņš tikai mazu mazuliet pamēģināja – man aiz muguras – un vairāk nē. Vai tas shopkeepers viņam ko teicis, vai tas zin par manu spēlēšanu, vai Stev. te gājis garām – bet kaut kas it kā savādāks ir, it kā viņš ko zinātu.

Apnicis sen pa velti man to zīmuli dancināt. Vakar aizbraucu ar kūku uz Inesi. Viņas nebija mājās. Šodien nav piezvanījusi. Laikam trako ar to eseju. –

16. maijs 1964(5).

Svētdienas vēla pēcpusdiena. Vējš. Mazliet mākoņi. Mazliet saule. Vējš! Ilgi nav dzirdēts. Logs klabinās ar senlaicīgu pazīstamu skaņu. Pilnu ilgu un apmierinājuma.

Slinkoju. Slinkoju. Adu. Lasu, izmazgāju veļu, palaistu, paroku dārzu, spēlēju. Un tas ir viss. Klausos vēju. Jūtu mieru. Jūtu gaismu no debesīm. Bet – neeju ārā lasīt. Nezinu kādēļ šodien patīk šai alā. Man būtu ļoti grūti ja šo istabu izdotu. Patiesi es to nevaru. Man jāmeklē citādi nauda. Daru to jau 4 gadi te Sidnejā. Bet te man viņas nav. Domāju par tām ādas strēmelēm – vienu melnu lietoju sev kā grāmatzīmi – ļoti patīkama. Ļoti. Ja to pataisītu plānāku un kaut ko uzspiestu ar sudrabu, vai zeltu – kā jostām spiež štempeles – būtu ļoti vienkārši tikt pie pārdodamām grāmatu zīmēm. Laikam lielā daļa varbūt pat visas šīs ādas neļausies veidoties. Tas nekas. Ja es tā varētu ko izgudrot pelnīt. Citi varētu – kādēļ es nevarētu mēģināt? Jārunā ar Stevenu. Un ar Stevenu man nav nepatīkami runāt. Jāsargās tomēr lai tā nekļūtu.

Kas tas būtu – vienu mazu afēru? Bet tik mazu? Un tik zemu – sieva tepat kas gaida bērnu. Kaut kā – neiederas. Bet viņš kaut ko gaida – jeb negaida neko, tikai kaut kas to saista.

Vējš. Rudens. Vēl nav liels rudens. Kad manas zemenes domā ražot ogas? Visas pamazām sāk ziedēt. Vai pašā ziemā var būt ogas? Nevar. Tām vajag saules vairāk. Bet – stādu pārdod tad kad tas stādams. Redzēsim.
Gribētu šo rudenīgo, vēju ielikt
kādā lietā – dzejā? Nezinu
vairs kas dzeja ir. Nekas.
Dzīvi vajag. Dzīve nīkst. ––––-

Aprīlis 1965 (Ķikure/Kikure)

1. aprīlis 1965.

Šodien bij viena sūdīga diena. Tā tas nu uzrakstīts ar vārdu kā nākas.
Vispirms, kad mēs sākām skaitīšanu, Marija uz reiz teica – lai es eju, eju, ka Bobs ir tur. Un Gertrūda atsviedās atpakaļ – „Ko ko, Nē nē nē.” Es paliku neziņā, bet sapratu ka man nav jāiet pirms mani sauc. Un nesauca visu dienu – un beigts. Visas cerības uz labāku darbu beigts.

Bet ko nozīmēja Gertrūdes ārkārtīgi karstā pretošanās – tā bija pavisam kategoriska – to es nezinu. Un Bobs vēlāk mani vairākkārt redzēja un pat es viņu uzskatīju, jo domāju – ja nu es esmu vajadzīga tur, es tikai gaidu ziņu lai ietu. Bet viņš mazliet nobēga ar acīm – un nekas nenotika. No rīta viņš bij traki jautrā gara stāvoklī, kliedza visu vārdus, sauca kopā, kaut ko tur māja, smējās – Gertrūde tik bēga. starp jostām atmeta ar roku un viebās, varēja saprast ka Bobs ir tādā gara stāvoklī par ko nav vērts domāt.

Tā es nogaidīju un nezinu vai pagaidām izbēgu no laba vai ļauna. Ka Bobs ir šad tad ievērojis mani, to es jūtu, man pat likās ka viņš mani novēro kad es strādāju – bet es nezinu kāds viņš un viņa domas. Vakar es biju priecīga jo domāju – ‘paaugstinās’, manis vajadzēs citam darbam. Šodien – nekā. Šorīt reiz redzēju Stevenu izejam no ofices un smēķējam, arī itkā lai apspiestu savu nervozumu par Boba izturēšanos.
Tā – esmu turpat kur biju.

Stev. visu dienu neskatījās, tas ir es neskatījos un tā tad neredzēju vai viņš skatījās.
Reiz man šķita ka viņš aizskrēja aiz jostām un novēroja mani, vai es skatos, bet varbūt tā nebija. Reiz es biju pie pasūtījumu ņemšanas, viņš izskrēja no ffices un atmetās atpakaļ, itkā viņam nebūtu dūšas iet man garām, es cik ātri vien var notaisījos no ceļa. Viņš drīz tūlīt nogāja gar manu vietu garām, it ka – saņēmies.

Reiz es ņēmu orderi – un viņš bija oficē ar seju pret durvīm – es ņēmu – un pēkšņi paskatījos uz viņu – viņš nolaida acis, jo bija skatījies. Mēs ņemamies traki! Un domājam ka to neviens neredz. Bet – ! Melnā garā jau vienu manu skatu noķēra – jo viņa bij tur klāt kad garām skrienot R. un es iemetām acis acīs. Tā tad jāsargas. Bet man viņa žēl. Tad pēc tā, kad es tur ņēmu to pasūtījumu – viņš nāca pie Marijas un tad pie manis prasīt vai mēs neesam pakojušas ord No…. Es redzēju ka viņš nāks arī pie manis, bet nespēju nekā ‘sagatavoties’. Viņš nostājās blakus un sīkā balsītē noprasīja savu prasāmo un izskatījās 5 miles garš virs manis un dusmīgs un svešs. Es pacēlu acis viņa sejā tikai mirkli un tūlīt tās nolaidu. Kaut ko es nevarēju izturēt.

Bet kad vēl viņu neatcerējos – vienīgā reize kad viņš pienāca bija ar tām West belts – un tad viņš nebija ne tik garš, ne tāda balss, tāpat toreiz kad pierakstīja. Varbūt tas ir saspīlējums. Siltums no viņa nošalca kā no krāsns. –

O, tas izteiciens ir par rupju – jo tā to nejutu. Jutu siltumu vibrējam, plūstam, starojam no viņa un tam staroja pretī un tiecās pretī kaut kas no manis. (Tas nu arī nebūs nekāds jaukais un skaistais izteiciens, bet tas bija tā.) it kā ar neskaitāmiem stariem, taustekļiem es tiektos tam pretī un nākošā brīdī mēs būtu nešķirami savažoti. Bet viņš jau gāja pārraujot vēl laikā, jeb varbūt jau vēlu?

2. apr. 1965.

Motto.
…. un nenocietās – dejā iemaisījās vēl viena sieviete…

Šodien viņš bij laimīgs. Bet kā nu man rādās ne no manis, bet no tā, ka Gertrūdē viņš atsvabinājās no manis.
Vakar viņš strādāja aiz otra galda, kad Gertrūde ar Bianku trakoja – jāsaka Gertrude ir ‘patīkami’ jūtīga kā Rona tā tā otra vecāka vīriņa klātbūtnē.

Vakar viņa bija ‘sveet’, es nezināju ka Rons aiz muguras, es jau gribēju saukt Gertrūdei ka viņa var būt dažreiz very sveet, bet es nepateicu, tik pēc brīža no sirds iesmējos kad viņa trakoja, tad atskatījos. Redzēju Ronu aiz galda arī pasmīnam uz Gertrūdi un Bianku. Tā mēs agrāk meitenes trakojām zem novērotāju skatiem, tāpat arī vēl tagad, bet ne tik bērnišķīgi kā Gertrude. Viņa ir sveet. O.K. Rona pienākšana vakar tomēr laikam bijusi tāda, kā viņš izskatījās – „Nu kas ir! Jokus pie malas. Uzvedās! Uzvedās. I hate you – uzvedies!” Es nobijos, bet ne pavisam. Tas ir es nemaz nenobijos, tikai viņš izskatījās svešs un – diezgan nepatīkami svešs. Es gan izjūtu gribēju noslēpt ar 100 citām izjūtām, kas runā par labu viņam. Bet – man par labu būtu turēties pie šīs svešuma izjūtas, kas bija diezgan stipra.

Tomēr šodien es biju ar mieru mesties uz viņu ar visu uzticību, bet izrādās viņa atslābusī, atbrīvotā seja, bija no tā ka viņam nav jābūt tādā saspīlējumā ar mani.
Savādi – viņam bijis vairāk, kā es domāju. Un – pēc manas pieredzes, viņš vēl nav no āķa norāvies, bet patreiz krietni atpūšas lai varētu spēcīgāk rauties.

Šodien stāvēju rindā pēc naudas – bankas zellis pa rindu ar skatu atnāca un apstājās pie manis, tāpat kā pirmo un otro reizi, šoreiz es biju tālāk un viņam bija tālāks nāciens, šķita viņš bija mazliet pārsteigts (baltā blūze un zilie svārki bij spilgti ar). Kad es gāju ar hospit. fonda čeku, viņš sauca „Oh, atkal čeks!” Tad man vajadzēja parakstīt un viņš deva zīmuli, iedeva ar visu roku un es labu brīdi nevarēju dabūt zīmuli brīvu no viņa rokas. Tad es parakstīju nezin kādēļ visu pilnu vārdu – laikam tādēļ ka es tik ļoti tagad esmu pieradusi pie Ernas vārda. Viņš pacēla lappu un labi apskatīja parakstu.
Nu – ne liela consolation.

Rons stāvēja pie naudas devējas, kas šoreiz bija sieviete – un bija laimīgu seju, kā jau teicu. Manī neskatījās. Bet sevišķi arī nebēga un kādu viņš uzskatīja, neredzēju ko. Bet tas nav svarīgi.

Svarīgi ir tas – ka viņš man izsprūk taisni tad, kad es domāju – nu es viņu arī ņemšu ciet. Izņemot Ter. tā arvien man iet. Neviens nespēj šo saspīlējumu panest. Bet ja viņš mani nebija aizmirsis 3 gadus – tad trīs nedēļas nav daudz.
Lai nu kā – vakar pie galda pienākot pirmais iespaids bij svešs – tad atkal kad sejā neskatījos – ķermenis tiecās siltumas.

Šodien gājām lejā kastes nest – nebija darba. Nebūs piemaksas.
Jā! Šodien man bija pirmā piemaksa £1.12 – apmēram, bet tax nost vairāk, tad apm. dab. £1/8/- vairāk. Tupeles noplīsa šodien – par to piemaksu tās būs jāpērk.
R. man tagad žēl Tevis.

Bet – es nevarēju atvērties pret Tevi. Es lecu gaisā no bailēm. Tanī rītā jau gandrīz tur pie durvīm – Bet Tu jau ne velna no visa arī tā neesi jutis. Tikai gaidīji un tāpat mētājies. Un – taisnība. Tev illūzija vēl lielāka varbūt kā man! Tikai illūzijas, ne dzīvs cilvēks.
Un tomēr – Tu pie manis atgriezīsies.

Kaut nāktu kārtīgi pasūtījumi lai var nopelnīt bonus. Ar tiem sīkumiem nekas netiek.
Labi, ka es varēšu būt priecīgāka pirmdien darbā – ne tik saspīlēta gluži, kā Rons. Līdz savilksies atkal kaislību mākoņi.

Jā – es jau tā negribēju. Ja nebūtu Valtraute gadījusies pretī – es domāju būtu iznācis citādi. Bet varbūt nē. Tāpēc jau viņa gadījās, ka es neatradu mierīgu ceļu. Un tāpēc kad viņa bij prom un viņš svilpodams nāca man garām – es atkal nevarēju būt jauka un gadījās Gertrūde. Bet – tāpēc viņas gadās, ka īsti labi mums nevar būt. Tā ir iedoma, illūzija, atmiņa, maldi, šausmīgi kārdinoši maldi.

Ar Terr. nebija nekā. Beidz. reiz jau bija – tā indiete, un izbija?!! Jā, jo citādi sievas mani (viena galvenā) nebūtu mani ienīdušas.
Ja nebūtu tas bankas ierēdnis tur klāt es justos nelāgāk. Tagad – es nejūtos izbīdīta no spēles.
Bobs lejā, kur kastes nesa – bļāva kā traks Erna Erna pēc otras Ernas. Man bij aizdomas ka viņš izmēģināja vai es noskriešu. Viņš ir traki jocīgs un man no viņa ir bailes. –

Sapnī es redzēju ka no kastēm (mēs šodien taisījām kastītes) izlīda melns kukainītis. –
Un man kādā dzērienā pielēja kāds kaut ko citu klāt – kaut ko dzeltenu samaisīja. Es domāju – nu to var vēl varbūt dzert – bet nedzēru. Sapņi ir jocīgi.

Miegs bēgs un nakts būs gara.
Steidzīgi sapņos tinies,
Piemānies cerību vārdiem.
Ar paļaušanos veiksmei
Spēks dzīvs top saglabāts
Kā tilts pār kraujām ceļā.
Ej taisni ar savām domām
Pretī vēl vienai rītdienai.

(3. 4. 65.)

Sestdiena pavadīta – nīkšanā – nekas izdarīts – tomēr – biju Ashfieldā, (neatradu sandales ko vilkt…) nopirku 5 zemeņu stādus un ieliku agrākā kaķa kastē, tā ir liela kaste un telpas stādiem pietiek. Kastē liku suņa dēļ – vai man kāds prieks, ja viņš visu izraks? Dažus salātu stādus un 2 rabarberus ieliku zemē. Varbūt kaut kas iesakņosies. Tagad lietaināks – un suns tik traki nekasīs. Zemeņu gan gribētos ielikt vairāk. Un ja tik agri ieliek kā tagad – tad vajadzētu agri būt ogām. Kāds dārznieks avīzē meklē istabu – maksā 1 mārc. un pusdienas darba nedēļā. Es to darbu labprāt ņemtu – dārznieks te varētu ierīkot skaistu puķu un sakņu bagātību apkārt tam sauļošanās laukumam – es jau arī ko būtu panākusi, ja nebūtu suns, bet es tomēr nevaru tik daudz noņemties ar dārzu. Bet – nu ko tur domāt, mārciņa par istabu būtu par maz. Un studente būtu labāk. Bija viena mūz. st. avīzē – piezvanīju bet par vēlu jau. Es mācīju dullās kaimiņienes meiteni sp. klavieres. Nāk miegs, nogurums. Un nelaba dūša par St. Vai nebūtu mierīgi bijis ja es to nepazītu. Bet viņš jau tur dīdījās lai es to pazīstu. Nebūtu miera bijis…

Ashfieldā bij glīti adīti kostīmi par 8 mārc. Nezin kā tie man stāvētu? Kāda man ļoti vajadzētu. Tad ar blūzēm un bez – rudeni un ziemu un pavasari izietu. Ja bonus varētu atkal nopelnīt – bet kā – ja nav darba? Ja nav tur ko darīt!
Salikt zemeņu stādus gar kreiso dārza pusi – visu malu? Tad kaut kas būtu. Bet jālaista kā traks ar spaini vien…

Kad es jūt ko nelabu izdarītu – vai rūpes par to, kā nu to atkal pārvarēšu – arvien iedomās es krītu klavieru spēlē – Tas ir lielākais balsts kas mani nes. Un kad es domāju par kādu ar mīlestību – tad arī tas nobeidzas ar to – ka es krītu klavierēm spēlē. Too late now! Cik to grūti ticēt.
Iešu gulēt un rītā celšos agri. Kā gribās spēlēt. Un varbūt rakstīt arī – bet to vielu vien kas domājas priekš paša. –

Pirmdiena. 5. apr. 1965.
10.30 p.m.

Būtu jau bijis jābūt aizmigušam.
Šodien nebija St. darbā.
Sievieši drūmi un nikni ar mani.
Es tas grēku āzis.
Šis tas labiņais.
Bet es jau nožēloju ka mums tā ir iznācis. Bet kurš bij vainīgs? Kurš tur skraidīja? Anyway – es arī. Bet nu – jātup mierīgi. Viņš tak man nepatīk. Viņš patika man īsu brīdi to redzot 3 g. atpakaļ. Un es vairāk arī toreiz sev to iestāstīju, ka viņš nice. Nu tas viņa uzmestais skats beigās – tas bija nice.
Tagad – jāizbeidz.

Šodien aizskrēju vakarā uz Ashfieldu un atnesu 3 duči zem. stādu un 1 duci puķu zirnīšu. Un visus iestādīju! Tik skops nebij neviens no pārdevējiem kā šis – 2 puķu zirn. un 1 (!) zem. stāds vairāk. Parasti visa ir daudz vairāk. Rakšu vēl un sagatavošu zemi – lai visa kreisā puse ir ar zemenēm – vēl 1 duci ielikšu. Otrā pusē būtu kādas puķes jāsastāda.

6. apr. 1965.

Vēstule no Ķirpes kdzes.

St. nebija darbā. Gertrūde mani būtu apēdusi ja varētu – tik nikna viņa bija. Viņai lūpas drebēja un žokļi raustījās un sarkani viļņi skrēja pa seju, kad viņa pārmeta man ka es uz vienas kastes neesmu apskatījusi sizes numurus. Uz kastēm parasti nepareizi – uz jostām pareizi – bet vaina bija manī, ka neredzēju šo Elvīras kļūdu. Elvīra šodien taisīja kļūdu pēc kļūdas. Viņas pārdomas izpaužas savādāk kā Gertrū. Es jau domāju – par citu darba meklēšanu, bet tad saņēmos – baidīties no zostiņām? Man tiesības tur būt tādas pat kā viņām. Un viņu dusmas ir savtīgas. Otrreiz Gertr. sāka kliegt kad Valtr. bij pienākusi ar jaunu noteikumu par kādām jostām. Tad Valtrautei palika manis žēl – viņa lēni paskaidroja ko Gertr. gribēja teikt – es jau to sapratu pašā sākumā – bet ja viņām nerunā pilnu muti pretī – tad viņas domā ka nesaprot – jo es vēroju vairāk tādos brīžos viņu, kā ko citu. Nu nekas.

Bet trakākais – St. laikam piezvanīja un viņam nebija dūšas tālāk runāt, ka es viņu nepazinu. Vai arī viņam likās – ka kāds cits to numuru viņam iedevis. Viņš tik ļoti atvainojās par nepareizu num. ka man bija aizdomas ka tas ir viņš un viņam žēl, ka nespēj runāt.

Kaut nu rītā viņš būtu darbā! Tas jau traki ja tas manis dēļ. Divi dienas – tas jau maksā naudu. Bet viņš gan var atļauties kādas slimības dienas. Sākumā es biju uz viņu dusmīga, ka viņš mani tā atstāj tām haizivīm par barību. Bet no otras puses – es viņam pieķēros tieši tanīs brīžos, kad Gertr. dusmas mani nopēra mazu. Ak, kādas gan ir sievietes. Pati smaidīja pāri visai telpai uz Stevenu – zināms tikai lai rādītu cik visas viņu ļoti mīl un viņa arī – un lai viņš neskatās uz mani. Traki jau tas arī iznāk – viņas jau nezina ka mēs esam redzējušies agrāk. Un tas man liekas šinī lietā spēlē galveno lomu.

Žēl – ka neatjēdzu ko teikt un kā noturēt viņu pie runāšanas, man bij bailes ka tas nav kāds cits no Buckle a. Sun. Es būtu tālrunī spējusi varbūt visu labāk izteikt un mūsu lietas labāk nokārtotos.
Tagad viss turpat kur bijis.
Kaut nu viņš būtu mierīgs kad atnāks.

Es pie telefona biju tik šausmīgi oficiāla. Bet turpat nākošā brīdī es arī gan būtu spējusi būt par daudz neoficiāla – un tās būtu jaunas briesmas. Ja tie sievieši tik traki viņu žēlo, tad jau viņš varbūt ir jaunāks kā es domāju, vai kas. Viņam pakausis spīd plānāks un mati iesirmi – ko velna vēl man vajag! Viņa sejai dažreiz bērna skats, tāpēc ka viņam tas tāds ir un man tas nemaz nepatīk, man patīk viņa iešana, ne soļu klaudzoņa, bet ķermeņa kustēšanās, pleci kas šaujas uz priekšu un patīk kāds maigums, kas varbūt ir un varbūt nav. Jeb varbūt tas ir un viņš valda pār to visu laiku, līdz izskatās ka tā nav.

Bobs šodien ļoti mīļi un prātīgi runāja ar visām kopā – mēs strādāsim tikai 4 dienas nedēļā pāris mēnešus.
Viņš izsauca kam būs pirmdiena brīva.
No. 100 – that’s Erna.
Tas bija patīkami būt kopā visā šinī saimē un aizgādniecībā. Un tāpēc man sāpēja mani nedarbi ar Stev. Bet – es tik tiešām tos ne meklēju!!! Vai tas man simtreiz jāsaka?! Viņš nāca un nebeidza stāties kur tik es gāju. Cik tea times viņš jau agrāk tur trepju galā nestāvēja tā, lai var redzēt ka nāku pa trepēm. Reiz pēkšņi tad tik saldi smaidīja uz office girli, ka tā kādas dienas pēc tam staigāja jaunā kleitā, krūtis tā dancoja ejot ka pašai bij kauns, gāja kūkumu uzmetusi… Varbūt tas St. nav precējies – ka tādi novērojumi man ir. Un varbūt viņam ir tikai kādi 35 gadi. Tas nu tomēr ir vismazākais skaitlis ko varētu pielaist. Un kas tad tur vecenēm pa daļu?!! –––––––––

Ķirpes vēstulē ir citēta kāda cita Hofmanes vēstule pilna komplimentiem manai grāmatai. Manas grāmatas neesot Amerikā, neesot Melburnā – un kā Jūrmala raksta – nav Zviedrijā.
Tad nu varbūt man arī būtu tie paperbaks noderējuši un es esmu par velti izbrēkusies savu netaisnību. Bet – nu ko tur.
Tā kā tā no 50 es neko nedabūtu.
Un te – ja viņi izpārdotu beidzot visus 700 – bet kas no viņiem iekasēs man pienākošos naudu?

Mēs šodien ar Bianku labi un daudz strādājām – jo Marija bija citur un mēs dabūjām visu Davida Jona 46 duču lielo pasūtījumu!!! Bet vai pa šo nedēļu maksās bonus? Un vai to varēs iztaisīt, ka citās dienās nav darba?

O, kaut tā Gertrūde nebūtu tik nikna. Es jau sākumā baidījos vai viņa tomēr nav tāda, kas atzīst tikai to ko saprot un saprot tikai to, kas ir bez izņēmumiem, konvencionāls. Es domāju – vai viņa nav mazliet līdzīga Kalniņa kundzei. Un es baidos – ka viņa ir.
Bet Elvira man šķiet labāka, inteliģentāka – bet pārmetumi man pašai arī spokojas. Elvīra deva man labus pasūtījumus…

Trešdiena 7. apr. 1965.

St. nebija darbā. Bet varbūt tas labi – vecenes vairs to neved sakarā ar mani. Jau vakar pēcpusdienā šķita – par viņu vairs nedomā, darbi rit, Bobs rīkojas un citi, sievieši smejas, un tikai man viņš prātā visu laiku, jo zinu ka viņš nezin ko darīt manis dēļ, ka ir viens kas kaut ko domā par mani! Traki.

Gertrūde vēl tāpat bij dusmīga – bet reiz es par viņas jokiem pasmējos, lai gan man tur nebija nekāda daļa – un tas viņai tā patika, ka pēcpusdienā viņa atkal bija laba pret mani! Tā tad – mana uzmanība ir tomēr ko vērts! Saņemties un nenolaisties!

Šodien maz padarīju – darbs vienkārši neveicās, tad trūkst tas, tad tas – un viss stāv uz vietas. Šī vēl pēdējā nedēļa kad varēja cerēt kādu bonus – un – nekā, jo maz izstrādāts.

Šodien skaidri domājos zinām – ka tas bija Stevens, kas zvanīja, jo viņš teica Stev, Stev, vai kā nebūt un teica arī vēl from Buckles, tas droši vien bija – bet pie telefona es pirmo teikumu parasti nedzirdu – neuztveru, jo es gudroju – kas tā ir par balsi, ne ko tā saka. Tā es vakar visu laiku brīnījos par balsi – to es dzirdēju ka prasīja is it Mrs. Deze.!! Ko man vēl vairāk vajag! Bet vēlāk viņš pēkšņi it kā sabijās, es numuru nosaucu varbūt par asā balsī it kā, lai netaisa jokus – un viņš pēkšņi teica sorry the wrong number – un tad vēl tā kā ar žēlumu „Sorry!” Un tad es vilcinājos jo jutu viņu jauku, bet viņš neko nesagaidījis no manis nolika – jeb es pati pirmā noliku – velna milti nevajadzēja mazākais likt nost kamēr viņš noliek, ja man sākās aizdomas ka viņš tas ir.

Bet – izdevīgais brīdis skrēja garām un es to nenoķēru – tas viss!
Bet ja viņš gaidījis uz mani 3 gadi, ja viņš tagad 3 nedēļas mierā mani redzot apsvēra ko jūt – varbūt tad kaut kas ja kas ir – var būt atrodams.
Bet – kas ir? Kas var būt?
Prieks un sāpes un sāpes. –
Bet par visu jāmaksā. Ja negribi izdot – nekāro mantas dabūt. Tas viss. No viņa dīvainā kārtā nāk 2 izjūtas – viņš liekas ļoti tuvs un ļoti svešs. Vai tā nebija ar ‘papu’? Es izdomāju – ļoti tuvs, un jutu – ļoti svešs.
Te tāpat. Te gan tas svešums ir ārējā izskatā. Bet – varbūt arī iekšējā. Es tādu nekad neesmu varējusi iedomāties cilvēku, ar ko man varētu būt kas kopējs.

Tādēļ arī te sākot darbu, es viņu pilnīgi izslēdzu no savas uzmanības. Tikai ne tas, es domāju. Tas no viņa ārējās, bērnišķās sejas. Un tad turpat kaut kur bija arī kāds respekts un vienu otru reizi, kā ar to garām iešanu kā vējš – arī kāda interese, simpātija. Un kad es pacēlu acis uz viņu, tad zināju ka viņš apmēram gaida manu skatu, ka ir kaut kā tā, ka es drīkstu skatīties. Un tad – tad es viņu pazinu. Bet nu sāka darboties tas vilcienā redzētais viņš kas tikai iedomās droši vien bija iztaisīts tik pievilcīgs. Jo tur jau arī pirmais bija – cik sveša, sveša, sveša seja. Tikai turklāt – cik pievilcīgs stāvs, cik savāds maigums! Varbūt tas tur ir – bet vai tur var būt priekš manis? Jo – viņš ir svešs man.
Un atkal – šīs 3 ned. kur mēs gribējām iepazīties cik tuvs un saprotams viņš daudzreiz šķita.

Nu skaitīt par ‘svešu’ var visu un noslēgties pret visu. Ja grib laimes, tad ir jāsagatavojas ciest. Tas ir ko jau tikko es teicu. Un 2 ‘radītu vienam priekš’ otra – ir puslīdz velti meklēt… Ja nebūtu to veceņu acu kas visu vaktē – mums bija pietiekami sajūsmas – lai mēs tuvotos kādai kopējai afērai. Ko vairāk! Ja viņš šovakar nemēģināja zvanīt otrreiz, tad jāsagatavojas, ka mums būs kaut kas pārtrūcis uz kādu laiku. Tomēr viņa aktivitāte bija aizraujoša – pēdējā dienā viņā jūtamā aizrautības atmosfēra.

Es teicu – viņš nokāvis visu un atteicies un uzvaras priekā tagad tāds ir – un bija grūti tam ticēt, ka tāda apgarotība no tādām jūtām varētu dvest, kā no viņa dvesa. Tas ir kas mani tagad pievelk. Viņa jušanas veids. Viņš jūt delikāti. Varbūt viņš ir ciniķis (grūti gan ticēt) varbūt viņš var būt ļauns un ciets, bet viņš nav primitīvs, viņa labās jūtās ir kvalitāte. Un viņš atmaiga taisni tad, kad redzēja tuvāk kas es esmu – ka es neesmu cinisko koķete. Nu pret to atmaigtu katrs afēras meklētājs, bet vai to tā varētu redzēt pāri viņa kustībām, sejai, rīcībai? Kā viņš steidzās plecus pagriezis lai ātrāk tiktu un nosēstos pie galda. Varbūt viņu tik ļoti iespaidoja manas jūtas. Protams viņš ļāvās šai otras dvēseles saulei, ļāvās ar sajūsmu, atdevās ar visu ķermeni, kustībām, sejas izteiksmi – kā stāds saulei! Viņš nosēdās pie galda un ļāvās maniem skatiem, garām iešanai. Viss viņš bij atraisīts [unreadably pale – pen given out]!!

8. 4. 65.

Tā
Vakar kā to redzams izbeidzās pēdējais rakstāmais. Atradu šo divi inčus garo zīmuli, cietu kā nelabo.

Tikko bija tas pats telefona zvans. Un – es otrreiz palaidu visu garām. Es tik klausījos viņa balsī. Tāpat kā pirmo reiz – un viņš stīvējās šā un tā – Ronu Thomas 71632 builderi – viņš prasīja. Es milzīgi mīlīgā balsī iespraudu tam vidū to iztrūkstošo – 2!
Un viņš noskaitās par savu nepareizo numuru.

Pusstundu iepriekš, es te gultā pie telefona apsēdusies teicu – nu mēģini vēl reiz, mēģini vēl zvanīt!
Tad aizgāju spēlēt. Un viņš zvanīja – bet es biju atkal kā no plaukta nokritusi – un nejēdzu paprasīt viņa vārdu, jeb kur tas nabaga bilders to numuru ņēmis ar ko viņam jāmocas.

Man nav tik žēl kā varētu domāt to zudušo 2 iespēju runāt. Tikai nelabākais ir – ka es nebūšu tik droša un brīva viņu satiekot. Un vai viņš rītu rādīties domā? Viņš droši vien ir pārskaities par visu šo lietu. Bet tas labi. Pārbaudīt visu vajag.

Un kaut es sev varētu reiz iestāstīt ka lieta grozās tikai ap (nenozīmīgu) īsu flirtu, vai pat ne tik daudz – tikai kādu izjūtu apmaiņu – ne garu dzīvi un mūžu – kādas man nemaz vairs nav.
Bet es to nevaru sev iestāstīt – tikko kas jādara – tas ir it kā es celtu jaunu dzīvi uz mūžu mūžiem. Tad protams daudz jādomā.

Darbā šodien kāda meitene sataisīja veselu duci vai cik lielās kastes ar kreiso pusi uz āru! Es vakar vienu gandrīz uztaisīju – nobijos kur tik grūti locīt – ja to nebūtu jutusi – būtu ‘izgāzusies’ viņas vietā.

Gertrūde vēl lejā pusdienās bļāva visā kaklā – „So dumm, so dumm” –
Nu es redzu cik viņa ir dumm!
Man jāturas lepnāk – citādi viņa mani mīdīs nost. Tādi cilvēki tā dara.
Pie galda biju itāļu meiteņu pulkā – sākām tīri jaukas valodas – par Don Camillo!
Lai tā Gertrūde kladzina savu: „so dumm”. Viņa jau mani apēstu. Kaut nu neiznāktu nelabi kaut kas kad Stev. atnāks.
Par to telefona būšanu es vēl smeju pilnā kaklā.
Pag. gadu simta skolas bērni!!

9. 4. 65.

Nopirku jaunus rakstāmos. Man tur darbā vienu vajag. Elvīra pūcīga, ka parakstos ar viņas (!). Es izturos tur mierīgi, tikai es domāju – tikko es pie tā nokļuvu – man nav jāceļ ne ausis ko tur kura sieviete saka vai domā, man jāstaigā bija šo nedēļu skaidrai kā baznīcā. Gāju jau arī – tikai mazliet nobijusies tomēr.

Un vēl kas – tikai pateikties, pateikties, par katru skatu un domu ko Tev otrs ir veltījis ar labu, ar maigumu un ilgām pēc Tevis. Tas viss ko mēs te varam iegūt, ja kāds mūsu ilgojas, ilgojas saskārties ar mūsu es, mūsu būtību. Viss cits ir putekļi. Es par daudz šai nedēļā atkal domāju par šiem putekļiem. St. bij vairāk drosmes un labā gara – viņš divi reizes zvanīja. Es biju – bez sirds, sasalusi. Viņš varbūt ir ļoti labs, ka viņu tā vaktē tās vecenes. Vakar Gertrūde bij ļoti asa man kaut ko izskaidrojot kad Valtraute bij klāt – un Valtr. iežēlojās un bij laba, un tur viņas sabāza galvas kopā ar Renāti un ar sejām pret mani, man pavisam tuvu priekšā, kaut ko smējās par kaut ko, Gertrūdi varbūt – viņas bija kā bērni, mazi, ne visai gudri, bērni. Es neklausījos viņu vārdos – es noskatījos viņu sejās, smieklos, sejas izteiksmē, patiesi tikai Valtrautes sejā. Tā šais smieklu vaibstos nebij neko skaista, kaut kāda gara nabadzība, ne ļauna, bet tāda mazliet līdzcietību izsaucoša nabadzība, bij viņas smieklos – maza pasaule, laba, silta, jauka, varbūt ļoti jauka – bet maza, ne mirdzoša, liela, neizsmeļama pasaule, ne tāda kas atveras neizpētāma kā kalni, jūra, tuksnesis, bet kā dārziņš, kā lauciņš, kā istabiņa.
Varbūt tas tikai izjūtas.
Bet tas kas pie manis varētu kādu pievilkt, tas droši vien ir citāds.

Te šovakar nožēlojot vakardienas zaudējumu pie otrās St. zvanīšanas, es domāju, lai kas un kā, lai šī nedēļa rūgtu no vecenēm un pārdomām – lai viss ir šā vai tā – bet tā apgarotība, tā pārvarīgā aizgrābtība, kas bija pār viņa seju un kustībām pag. piektdien – tā ir vērts visa, viņš var par to būt pateicīgs man un es viņam. Īstas jūtas nāk tomēr pareti, tās kas iegriežas Tev cauri kā stari un Tu topi citāds, ka katru dienu. Tu vari tās atzīt vai neatzīt, pieņemt vai atmest – bet viņas ir – viņas eksistē, viņas sagrābj Tevi.

Un par godu tam es tikko arī to domāju: kopies, ģērbies, pucējies cik vien rūpīgi vari! Tīri un gludini un piespraud kādu daiļuma nieku par godu cilvēka garam to var desmit reiz un simt reiz saukt ‘tikai par sexu’ kas esot starp vīrieti un sievieti, es tāda tikai sexa nepazīstu.
Neatceros kā – bet Taņa bij laba pret mani šodien.
Beigu beigās tās nenovēles ir tikai Gertrūde un tādā vērotājas lomā Elvīra.

Bet šodien kad Gertrūde man nolika pabeigt Marijas darbu – Elvīra vēlāk teica, ka to jau pirmdien var darīt Marija pati. Tā tad viņa domāja – lai es varu strādāt sev, un tas ir tik svarīgi. Šodien padarīju daudz, bet ir bijis vajadzīgs vēl daudz vairāk – jo vakar nebij ko darīt – un nav segta ne norma. Šodien algā tomēr £1/13/- bonus! Divi reizes no vietas – un nu nezin vai vairs būs.

Sestdiena 10 apr. 1965.

Raku pusotras stundas, ravēju, lasīju akmeņus ārā – un iztaisīju ceturto zemeņu dobi, kas beidzot zemes ziņā būs varbūt vislabākā. Vakar tumsā dedzināju zāles. Bet šodien atkal ir pieravēta vesela kaudze.

Gribu to dārziņu savest kārtībā un ielikt viņā kaut ko, kas augdams un ražodams lai iepriecina miesu un garu! Tās zemenes ko nopirku tiešām laikam – tikai stīgos. Bet – varbūt būs prātīgākais atļaut viņām to darīt un tūlīt jaunos dzinumus iestādīt un vecos pamazām izsviest ārā – tā varbūt pat dažu mēnešu laikā es tikšu pie labiem zemeņu krūmiem un varbūt tie vēl paspēs šogad ražot. Ja varēs mēģināšu ceturtai dobei, kas vēl tukša, dabūt labāku – tas ir īsto, jauno stādu. Ja es būtu zinājusi cik traki tas ar veco stādu ir – es noteikti pag. gadā būtu ielikusi kādu pusduci stādu – un tagad varētu nostādīt visu ar jauniem st. Bet – tas ir nederīgais – ‘būtu’. Jāturas pie tā kas ‘ir’ un ‘būs’. Un mana rakšana un plēšanās ir devusi brīnum skaistu dārza malu. Puķu zirnīši visi aug. Vāja zeme tur ir, bet tas nekas. Citas puķes ar vēl vajadzīgas. Un zirņi – ko nošķīt pa pākstei. Dārzam ir jābūt viesmīlīgam ar kādu gardumu jāciena viesi. Un sevišķi jau – mātes dārzam. (Es trakais jau gribēju teikt – vecās mātes dārzam!!)

Vajadzētu iet uz Ashfieldu ar maksājumiem, bet pēc rakšanas atpūšos un svētu īsu jauku rīta brīdi. Tas ka mēs strādāsim tagad tikai 4 dienas nedēļā, savā ziņā ir brīnišķīgi. Tikai man žēl – ka vakar es tik vien esmu padarījusi! Es strādāju ka rokas sāpēja – un tomēr nekā. Es par daudz glīti gribu iepakot, un tas apēd man laiku. Marija tik grūž iekšā un Gertrūde nekā nesaka, bet man atgādina visus sīkumus. Lai gan – viņa nav nekad žēlojusies par paviršu pakojumu.

Šorīt es visas labās domas veltu Stevenam. Bet nezin vai viņš vairs ir – ar antenu tām. Ja viņš pirmdien būs darbā, tad labi ka manis tur nebūs, viņš varēs mierīgāk iesākt un vecenes jau viņu uz rokām nesīs. Tas būs labi viņam, bet tā kā manis nebūs – tad man par ļaunu tas nenāks, jo viņš domās par mani! Viņš tomēr būtu jauka persona, ko man iegūt par paziņu – šad un tad atnāktu, mūziku, kafiju u.tt. Bet – vai to var noturēt tādās porcijās, ka viss nesabrūk pār galvu? Vajaga! Citi to prot!

2. p.m.

Pārnācu lietū no Ashfieldas – smaidot! Jo viņš ir man atdevis dzīves prieku un spēku: aizgāju, nē vispirms no 6 ½ raku dārzu līdz 7 ½ vai vairāk. Atpūtos. Piezvanīja Birstiņ kdze – lai eju šovakar uz koncertu un rītu pie viņas.

Varbūt jābrauc. Viņa mani redzētu tad citādu – smejamies, no sirds, daram ar prieku mazas lietas, jokojam un tt. to viņa redzētu mani darām!

Jā, tad es paķēru naudu un gāju uz Summerhill samaksāt hospitāl fondu. No turienes tieši uz Ashfieldu, paņēmu salāpītās sandales, nopirku medu, saldskābmaizi, sieriņu, 2 ābolus, paņēmu avīzi un gāju uz stādu veikalu, tur paņēmu 4 rabarberus – 3 jau man aug (tas viens nu gan maz dzīvības zīmes rāda), 12 kliņģerītes, 12 citādas ‘[..ts] puķītes’, 6 puķu zirnīšus (ko likt pretī manai zemeņdobei), 12 sīpolus, tad 2 veida redīsu sēklas un zirņus!

Tad vētras mākons man dzinās pakaļ un laistīja visu laiku kad es nācu kājām mājās ar pakām līdz zodam nokrāvies. Bet man bija jākavējas tur un jāizmeklē puķes un es nevarēju gaidīt līdz pāriet lietus, ne ņemt taksi – man vajadzēja iet lietū un es smaidīju. Un tad beidzot atklāju ka viņš man dara laimīgu. Un ka par šo dienu vien, par iešanu lietū, es viņam esmu pateicību parādā.
Tā tas ir un tā tam jābūt – mums jāsvētī tie, kas mums atnes mazliet laimes.
Un viss cits, visādas Gertrūdes – lai vācās no ceļa!

Un man tagad lietū ir jāizskrien ārā paskatīties kā izskatās lietū mana uzraktā zemeņu dobīte, lai tur gan nekas vēl nav stādīts! Tik ļoti es mīlu nu dārzu. Es gan arvien tur atradu patikšanu, bet nu atkal ir jauns maigums visam klāt.
Donžuānisms – raksta Kami – kāpēc ir reti mīlēt jāvērtē augstāk kā bieži mīlēt?
Es arī to gribētu jautāt?
Es nedomāju ka es nu mīlu bieži, es pavisam neko nejēdzu, bet sapņi man uznāk kā vētras viens pēc otra.
Bet tikai tad – kad viens apdzisis, aizskalots dzīves jūrā, neredzams, nesasniedzams – tad nāk jauns.
Mūžīgi ilgoties viena kas zudis – to es tomēr nespēju. Drīzāk es viņu varu gan neaizmirst un mīlēt visu laiku – atmiņās tas ir jauki.

4. p.m.

Visi stādiņi sastādīti! Tik sēklām – zirņiem un redīsiem pietrūkst vietas – jāgudro kur tos iebāzt? Jau kliņģerītēm dabūju gatavot un zālājā rakt dobi. Tas beidzot izsmēla manus spēkus – un esmu nogurusi un par koncertu un Windzoras braukšanu vairs negribās domā™. Bet vēl laiks atpūsties.

Pirmdiena 12 a.m. (12. 4. 65.)

Lietus līst. Šorīt izraku (!) dobi un ieliku apm. 10 margrietiņas ko atvedu no Birstiņ kdzes.

Pa galvu pa kaklu sataisījos un ar taksi aizbraucu uz Weides Mr. a. Ms. koncertu. Ar melno kleitu bone cimdi un šalli bij ok. Visi apsveicinājās smaidot (!). tad pie Birstiņ kundzes. Tur gulējām ēdām pļāpājām un vakar ar kukuli saldskābmaizes un tām daizijām atbraucu mājās. Šorīt līst ka plikš. Bet pa vidu sastādīju tās daizijas un nu vēl zirņi un redīsi – un tad tik – ravē.

Vakar Freimanis piesolīja samaksu par papīriem par (zīm. Grīnam). Es teicu, ka viņš jau izmaksāja. O, ko tas. Un tad atvēra maku un iedeva man šausmīgi saburzītu 10 šiliņu – tādu kā lupatiņu!

Es mazliet satrūkos, bet paņēmu. Es tagad domāju – es tomēr sagatavošu naudu – sauju sīknaudas, 4 šiliņi – un atdošu viņam atpakaļ – jo par pap. bij 6 šiliņi. Man ir aizdomas ka tā G. kundze savās nepatikšanās pret mani stāsta kaut ko par manu naudas kāri – kāda velna tagad tas Freimanis deva tik saburzītu naudu????? ––––––––-

Gribēju zvanīt St. uz darbu. Bet – nobijos. Sapnī redzēju viņu (apm.) viņš bij dusmīgs par manu nekārtību un es kārtoju kā traks kādas kastes un viņš vēl nicinoši bij izlicis 4 manus gan jaunus un tīrus kab. lak. ko es it kā apkārt mētājusi.

Izdarīju to trakumu un aizsūtīju Freim. to vēstuli ar markām! Un vakar viņš vai gaisā paleca, kad es pārlaboju savus izteicienus par darbu pie Read. Dig. – lai atkal neiziet kādas nelabas ziņas.

Man aizdomas ka Gailīte ber visu vaļā ko var sadomāt. Tā jau es reiz domāju var notikt – visu ko redz kā nu kuro reiz tas izskatās un tulko kā kuro reizi grib. O.K. Tas mani nevorrī. Un tas saburzītais 10 šil. arī nē. Ja tas bij ar nodomu – tad tas karstais kartupelis ir atsviests atpakaļ.

Gailītei aizsūtīju lieldienu olu – kasti ar olu un konfektēm 12/6. Un skaisto kartīti ar Latvijas puķītēm – gaiļa biksītēm un vijolītēm. Žēl gan bij – bet lai jau iet.
Un nu vēl būtu jāraksta Rutenbergei – Sarmam, Kačanovskai – nē tā atkal nebij viņas vārds! O, wēh.
Bet kas tā trakākā storija – skat otrā l. pusē.

Satiku Stev. uz ielas, ejot uz pastu, tepat Morris St. Viņš gribēja vai zem kādas mašīnas palīst mani ieraugot, bet neizdevās – es jau viņu biju pamanījusi un turēju ar acīm ciet. Tā viņš nāca un sveicināja un smaidīja un es viņu apturēju un teicu ka vēlos ar viņu runāt. Viņš vai zemē ielīda – pilnīgi uz pusi mazāks sarāvās – es arī noliecu galvu un nevarēju uzsākt – bet tad atradu kā nebūt vārdus – un pateicu visu ko biju gribējusi teikt: ka viņu atceros kur redzēju. Viņš nē. Varbūt esot uz ielas redzējis. Es teicu nē – vilcienā. Nu varbūt arī tas nebija viņš, es skumīgi paskatījos prom tālumā no viņa – pēc tā otra. Un stāstīju tālāk, kā es vairāk nedēļas viņu nepazinu, tad reiz ieraudzīju viņa skatu un sāku domāt, kur esmu šo skatu redzējusi – u.tt. Nu viņš klausījās fascinated. Un es neapstājos nekur – es teicu ka gribēju ar viņu runāt, bet – ka tas nebija iespējams – jo darbā – nav vieta personīgām sarunām (tanī brīdī man bij diezgan drosma jāvalda) un ka tad es ierakstīju viņa kab. grām. tel numuru, jeb tanī grām. ko es domāju viņa. Vai tā bijusi atstāta uz man deska – un es to arī teicu kad tas bija – un viņš to zināja. Un es teicu ka kāds zvanīja bet es nepazinu viņa balsi. Nē viņš tas neesot bijis. Varbūt nebija. Bet kas ellē man zvanīja 2 reizes. Vai es traka palieku? Pirmo reiz taču mani gandrīz vārdā sauc Mrs. Deze. Deze – bet to viņš protams tagad nedrīkst atzīties, ka viņš tas bijis, viņam jau ar visu to tikpat liela vilšanās bija kā man tagad – ka nekā nav un nekas nav bijis.

Un es tad izstāstīju arī visu to kā es viņu atceros – un kad es rādīju kā viņš uz mani paskatījās, es skatījos tanī, vēl tagad es notvēru uz viņa sejas pavisam citādu smaidu, nekā tad kad skatījos virsū. Viņa smaids bij ārkārtīgi priecīgs.

Viņš dzīvojot tur tanī mājā ar to sētu – un viņš man rādīja kā kaķim, es nezinu kura tā īsti bija. Bet tas ir tepat aiz veikala. Viņš prasīja vai es dzīvojot pie tiem rušeniem – nezinu kuri tie ir, es teicu nē, es dzīvoju viena pati („viena pati?”) No. 71. Viņi dzīvojot te jau for years. Viņi. Tā tad viņš ir parastais iejūgtais piekusušais husbands, kāda zīmes viņā varēja visu laiku skaidri manīt. Tikai pie viņa uzliesmošanas es domāju – varbūt viņš ir brīvs vai pusbrīvs.

Tagad man šķiet – es viņu reiz redzēju uz ielas sākumā kad mēs te sākām dzīvot – liekas bija kāds bērns (mazs laikam) un skaista blondīne un viņš savām izbiedētām acīm ieķērās manī ilgu laiku. Manī bija kaut kas lepns toreiz. Kas man varēja būt virsū? – Varbūt baltais kostīms vai svītrotā blūze un brunči, jo cik atceros jutos diezgan labi. Un viņus apskatīju kā klasisku uzposušos Austr. svētdienas laul. pāri. Un brīnījos – ko tas vīrs manī nolūr. Bet ja man bija svītrotā blūze – tad viņš mani pazina – ja viņš ir tas, ko vilcienā redzēju. Beigu beigās – varbūt viņš nav tas???…

Anyvay – man bija tāda sajūta sākumā, it kā es būtu sapnī dzīvojusi, un pēkšņi atmodusies jeb aizmigusi un šodienas notikumu sapņoju.
Bet – ir jau viss kopā beidzot saistāms.

Viņš noliedza visu bāls un sīks – jo viņam tas nāca tik negaidot, mans uzbrukums un viņš nekā cita nespēja izteikt pēc neveiksmēm ar zvanīšanu. Un viņš ir protams atgriezies savā vietā un viņš no tās arī nav gluži tik ārā bijis, kā es iedomājos. Jo viņš jau ir iejūgts, bet viņu aizrāva šis un tas. –
Es varu mierīgi iet rītā uz darbu…

13. apr. 1965. Otrdiena

No Dzidras nav vēstules. Inese piezvanīja – strādā, kā jau domāju. Gudro pēc pusotra gada braukt uz Vāciju – tas būtu skaisti. Pastrādāt tur kādu gadu. Ja man būtu nauda es arī brauktu.

Aizbraucu vakarā uz Strathfieldu – aizvedu Birstiņ kdzei viņas jakas un lieldien olu. Nebij nekāda skaistā te dabūjama – būtu zinājusi ka Strathfieldā turpat pie stacijas tik skaistas būtu paņēmusi tur.

Šodien izstrādāju 59 duči! Tur bij tāds spec. pakojums, bez cenām, bez sizēm – un dabūju vienu lielu pasūtījumu 18 dučus. Tas tīri tā izskatījās, ka man šodien to ‘piešķieba’ aiz labvēlības – kāpēc? St. no rīta tur staigāja jau pāris reizes – līdz es paskatījos un viņš mīlīgu smaidu sveicināja – gan jau kāda sieva redzēja. Vispār – tas bija vienīgais smaids protams, bet viņš tur gadījās šurp un turp brīvi, bet viņa šarms ir stipri sarucis.

Vakar viņš bij pavisam nekas, kad viņš tur visu noliedza. To nekad nevajag darīt. Un tikko brīvs un drošs – un traks – tā ir skaists divreiz tik ikviens.

No Gailītes kartiņa – lai aizvedu to ludziņas norakstu uz Latv. namu, ko viņa reiz iedeva lasīt. Gribēju šovakar – un aizmirsu!!
Liekas – viņa varbūt ir to olu saņēmusi. Bet to jau es nevaru zināt.

Svētdiena, 1. Lieldienas. 1965. (18. 4. 65.)

Dzidra šodien aizbrauca uz Wyongu un tālāk uz Newcastli rītā.
Pavadīju līdz Strathfieldai. Bija skumji un ir tagad. Tik īsas holidejas. Naudas nav. Nogurums un mūžīgie pienākumi: Dzidrai jālasa un jāgatavo eseja.
Tāpat būs maija holidejās, nezin vai pavisam brauks šurp – jo jāmācās.
Viņa atbrauca trešdienas vakarā, kad es biju izlasījusi viņas vēstuli, ka viņa būs ceturtdien. Tas bija jauki.
Ceturtdien aizgājām uz kino (Lido – Sofija Lorain – nekas ievērojams).


Piektdien atbrauca Inese ar Laimonu un Billiju [left: Billy & Inese] – braucām uz Windzoru, tad tālāk uz Katumbu. Bija labi – skaista diena, mierīga, ēdām ābolus, dzērām ‘sideru’, sūkājām medu.
Tikai nebija laika ‘pasēdēt zālītē’, kā Inese gribēja.
Skaista rāma novakare noraugoties uz Windzoras (?) upi atpakaļ braucot. Bellbirdi tur traucot.
Tad vēl staigājām pa Windzoras baznīcu un kapiem kad jau krēsla nāca un tad mājās pie Birstiņu kundzes ēdām nūdeles ar sēņu mērci un ābolu pankūkas ar ābolu želeju. Nopirkām sīkus ābolīšus – tie tādi no sausuma.
Tā bija laba diena. Uz brīdi aizmirsu vientulību kas ir visur un vienmēr.

Vakar sestdienā pašā pēdējā brīdī (5) aizbraucām uz filmu The Goldfinger ‘more exiting’. Un šodien jau Dzidrai jābrauc prom.
Neesam ne īsti izkāvušies ne izmīļojušies – pēc Dz. domām – un tas taisnība.
Izkauties arī vajag, jo katrs kāro būt apžēlots pārāk daudz.
Un tagad neapmierināti, neatpūtušies atkal darbā. Sevišķi Dzidra. Es jau uz vietas paliekot šodien varu atpūsties – vet viņai Wyongā jaunas būšanas, braukšanas, runāšanas, kravāšanās, palīdzēšanas.

Man rēķins klāt par Jauno Gaitu 2/8/-. Es vienkārši šīs sīkās lietas nespēju vilkt. Šis dzīvoklis ‘apēd’ mani. Ja es dabūtu to skolotāju ko Inese teica. Grūti būs ar svešu cilvēku dalīties savā alā, bet naudas trūkums tāds, ka citādi nezinu kā varēs dzīvot.

Pie latviešiem apģērba trūkuma dēļ nevarēšu rādīties. Tas neko nesāp. Es tur pēdējā laikā tikai ciešanas iegūstu. Gailīša kundze to raksta arī man, ka viņai no manis nekādas patīkamas lietas neiznāk. Viņai taisnība. Esmu skābuma ķērne. Ja varēšu darbā vairāk nopelnīt un saturēties – tad vēl iešu pie cilvēkiem – ja nē – ko man tur meklēt?
Es alkstu tuvības. Man vajag tuva cilvēka, viena, bet to es tur nevaru atrast. Neesmu satikusi, un vieglumam man nav ieroču.

Mūsu dzīvokļa kaimiņiem ceturtdienas vakarā noindēts suns un kaķis. Neticami, kas to darījis, bet beigti tie ir. Man tā suņa nav žēl. Sava maza drošība bija gan no viņa, bet liela netīrība un bailes, ka mans dārzs būs atkal izplēsts. Tagad viss iestādītais aug mierīgi. Redīsi vakar sadīga. Zemenes un puķes aug.
Bet – gaidīšana un stādīšana un sapņošana ir laikam arī te lielāka kā ražas vākšana. Tomēr mazs praktisks atbalsts ar zaļumiem un mazs prieks ka kaut kas aug.

Kas to suni noindējis – to grūti saprast. Viņi domā varbūt uz mums arī. Bet tur neko nevar līdzēt. Lai domā, ko grib.

Darbā man pāris reizes liekas iedeva lielāku pasūtījumu un Bienka sāka raudāt (pie sevis gan tikai) un tea time stāstīja savām itālietēm, es pateicu Elvīra ka Bienka apset. Viņām protams tas nepatika, bet labāk bij jāpasaka. Tīrījām grīdu un plauktus. Es aizgāju pie Stev. pēc ‘wet rag’ – un viņš atnesa, kas man šķita jauns dvielis un es negribēju to ņemt – tas bija nelāgi, jo tas beigu beigās bija vecs dvielis. Man jāuzmanās ar manām aušībām.

Es tagad būšu absolūti ‘out of the way’. Viņš ceturtdien no rīta puses skraidīja tur apkārt – tad pēc tās dvieļa lietas nerādījās. Sievieši nezin kas notiek (un nekas nenotiek) un ir labi ar mani. Kaut tik nu būtu vairāk darba – te pēc svētkiem – nezin kā būs!

Atkal dzied klusums ausīs
Visi aizgājuši
Sēd cilvēks milzīgajās pils zālēs
Te vienā, te otrā
Un gaida un gaida.
Iziet dārzā
Iesēj rozi un margrietiņu
Iesēj ābolu un ogu sēklas
Rauš puķes ar delnām
Silda ar savu dvašu
Un redz sapņus ar vaļā acīm
– ir rozes saziedējušas
Un margrietiņas
Un āboli nogatavojušies
Ogas kļuvušas sarkanas
Un soļi atdimd
Soļi un smiekli
Valodas un dudināšana...
Krīt rasa – rītā ābolu 
Sēklas būs uzdīgušas
Cilvēks silda zemi ar
Savu dvašu
Gaida kad visi atnāks.
Atnāks kas aizgājuši
Atkal atnāks.
Klusums ir mitējies sīkt
Tas ietin cilvēku mīkstā segā
Uz kuras vakarblāzma
Brīdi sārtojas
Tad iestājas tumsa.
Cilvēks steidzīgi 
Aizver acis, lai aizmigtu
Rītā vēl jāsēj ābolu sēklas
Viņš domā –
Jāsēj un jāsēj,
Cilvēks tur acis ciet
Kaut arī nevar aizmigt
Viņš neskatās pils sienās
Tās sarukušas
Pils kļuvusi maza
Kā ala
Jāsēj ābolu sēklas
Kad sienas atkal atkāpsies
Un griezti izvelvēsies
Jo saule nāks pie ābolu
Sēklām un
Pacels griestus augstāk
Atkal augstāk, pavisam augstu.

Pirmdiena pēc Lield. nē otrie Lield. svētki. (19. 4. 65)

Jau vēls. Sāku rakstīt stāstu par dzīvokli bez saules. Neko lielu neesmu uzrakstījusi, bet lasīt var. Varbūt varēšu sakārt lietas kopā.

Otrdiena (20. 4. 65)

Biju darbā. Maz pasūtījumi. Tīrījām ‘stori’. No rīta ejot gar zilās sētas māju, kāds bērns krekšķināja tur – es atskatījos, blonda, gadus 2-3 meitenīte izskrēja uz kāpnēm smiedamās. Kāds nāca aiz viņas, bet es necēlu galvu augstāk un neredzēju. Stev. bij vēlāk darbā. Mēs jau tīrījām lejā kad viņš svilpodams gāja garām, pret gaismu skatoties to neredzēju – tikai viņš pagriezās turp. Vēlāk reiz viņš nāca garām kad taisīju kastes – pagriezu smaidu un sveicināju. Es jūtos puslīdz brīva ar viņu. Patīkamāk, ka viņš ir darbā, bet citādi man nekāda ‘nemiera’ nav. Viņš pāris reizes gāja garām. Tas dabīgi. Vakarā ejot uz ģērbtuvi redzēju viņu pie āra durvīm aizsmēķējam un raugāmies šurp – es uzsmaidīju. Kādēļ nē? Bet ko viņš tur gaida un smēķē. Viņš stāvēja pie āra durvīm (kur Miķelis citreiz stāv) kad gājām mājās. Man līdz ar citām bij jāsoļo garām. Protams es varēju kavēties pēdējā – bet ne man tas nāca prātā ne es to gribēju. Es tikai garām ejot palūrēju – ko šis tā stāv – viņš pameta aci. Es neteicu ar labvakar jo citas arī lielākā daļa neteica.

Aizvakar kad ar Dzidru gājām uz staciju ar smago somu, Dz. apstājās atpūsties pret ziliem vārtiem. Varbūt viņš redzēja un šodien parādīja savu meitu. Varbūt tikai sagadīšanās.

Bet – ko viņš farsē ar laipnībām citu priekšā? Tas tikai ‘trables’ man taisa. Reiz nu viņš ir precēts vīrs ar sievu pie sāniem – tad man tur nav ko darīt. Es domāju šā vai tā – šķirtenis, vai sieva Anglijā vai – tas būtu citādi. Nu ja viņš grib tikai parunāties – tad lai runā, tādēļ nav jāsmēķē un jāstāv pie āra durvīm. Rītu man jāslēpjas no vecenēm.

Naudas nebūs jo pasūtījumu nav. Spēlēju gammas no rīta, jo roka ļoti cieta.
Neesmu vēl rakstījusi stāsta turpinājumu. Nezinu vēl īsti ko teikt – jāpārdomā.

20.(21.) 4. 65.

Ko viņš smaida kā maija mēnesis? – Viņa smaidīšana izskatās pārāk salda. Jāgriežas prom.
Šorīt viņš nāca garām kad Gert. man orderēja iet lejā pēc ‘spec. sleeves’. Gertrūdai kā jau paredzēju – bija atkal vecais tonis – tas ir tās vienas nedēļas tonis – manī sāka zibsnīt dusmas – viņa to manīja un palika mierīga.
Es biju tik dusmīga – ka lejā satiekot Stev. nespēju pasmaidīt – viņš gandrīz jau aiz muguras teica – good morning un es atsaucos.
Es biju ‘dusmīga’ darbā arī kad viņš vēl reiz gāja garām. Un reiz pa trepēm augšā nākot – es nespēju nekā darīt – viņš jau nāca aiz muguras – Es saņēmu dūšu un drošsirdīgi kāpu viņa acu priekšā pa kāpnēm augšup.
Kad augšā atskatījos – viņš bija man gandrīz pavisam klāt – es par to viņam biju pateicīga, ka viņš – bija piesteidzies klāt, neliekot man kāpt gaisā un pats paliekot lejā.
Vecenes redzēja ka viņš man seko tik droši.

Un reiz es nesu lielu kaudzi (orde. Kastes) tur bija melnā jugosl. un atvainojās jo bij man ceļā un tur izmetās viņš no ofices un – bij man ceļā ar cukursaldu smaidu. – Un lejā viņš stāv. atkal kad gāju pārģērbties – tur kāda, nezin īsti kura slaidā tā bija – gāja tur, tad pēkšņi apstājās un noliecās lasīt kaut ko uz vienk. pasūt. kastēm – pagriežot muguru pret viņu, noliecoties un rādot skaistās kājas! Ak Dievs ko visu viņas nedara! Bet es tas grēku āpsis! Man atkal jāsāk domāt – vai viņš tomēr nav sievas pamests šādā vai tādā ceļā? – Viņu it kā sievietes ievēro. Bet tā bija tikai Valtraute. Un šodien šī tās kājas rādīja. Mācies, mācies, cilvēka bērns, kā vajag izrādīties!
Bet kāda velna viņš smaida? Nu – kādēļ nē? Es arī pasmaidu! Vajaga jau būt draudzīgiem, kopā strādājot.
Viņa ģīmītis ir par daudz nevīrišķīgs, bet citādi viņš puslīdz uzvedās.
Vai tā blondā nav viņu pametusi ar ko kādu labu pusgadu atpakaļ es viņu redzēju uz ielas. Jo – tie bija viņi man šķiet.
Droši vien viss ir kārtībā – un viņš ir tikai laipns un man tas ļoti patīk ka ir laipni cilvēki. Un viņš mani sevišķi iesilda ar savu laipnību un es jūtos labi kad viņš ir darbā.

21.(22). 4. 65.

Šorīt paagri iegāju darba telpā – un vai tas nebija visjaukākais skats: viņš nolicis sildāmo krāsniņu pretī un starp manu un Biankas darba vietu un sēž pats pret manu galdu un lasa grāmatu! Tas ir – Mr. Stevens!
Es teicu klusu morning – bet viņš nedzirdēja. Man iepriekš aizsoļoja Gertrūde (mute vaļā droši vien!). Gertrūdei jau vairāk dienas elektriskais sildītājs tuvumā. Es vēl tā nekāroju, bet būs rīti kad to vajadzēs. Un krāsniņas ir vesela rinda lejā – un viņš šorīt uztaisījis šo idilli!

Es visu dienu to nevarēju aizmirst! Tā bija veselas dzīves ilustrācija – siltums būs un miers! Vai tas nebūtu skaisti! Es tagad arī to nevaru aizmirst… Rudens lietus līst ārā (ne patreiz) vējš plosās, ziema nāk, vecums nāk – kāds ir kas iekurina krāsniņu, kāds sēž pie Tevis un lasa!
Ak – viņam ir tādi paņēmieni, ka Tu paliec sēžot no brīnumiem.

Viņš tūlīt drīz nosoļoja garām un skatījās uz mani un es paskatījos – bet nespēju īsti pasmaidīt – vai man vajadzētu tik daudz kautrēties no tām vecenēm, ka viņš ir tik drošs. Ka viņš tur vēl brīdi lasīja, es gandrīz piegāju pie viņa – bet tikai gandrīz!
Varbūt viņš noskuma?
Nē – svilpoja visu dienu – ne vienmēr, bet šad un tad.

Un tad tā skaistule (tā pati kas vakar kājas rādīja) reiz stāvēja viņam priekšā un runāja. Mugura bij pret mani – neko neredzēju, nebūtu arī skatījusies. Tikai man iznāca netālu garām iet ar bojātu jostu un es pametu acis.

Viņš nerādījās daudz pēc tam un vakarā nebija pie āra durvīm – nezin vai tā laba vai ļauna zīme, vai nekāda. Ko viņš pie durvīm meklēs?

Tā dāma reiz sēdot uz mani paskatījās kad es gāju garām (tālāk) un es uz viņu skatījos – es pasmīnēju, viņa to juta.
Viņa pēc tam nāca garām gar manu vietu, patuvu galdam – es nelikos viņu redzam!!!
Tā ir tā ‘artilērija’ ko ‘Vācija’ laiž darbā!
Kā vācu sievietes, kas tur visu ir pirmās vietās – varētu laist tādu negodu – kāda nevāciete dabū vadītāja ievērību!
Es neko! Lai notiek viss. Ja viņam interesē skaistas sievietes – un tās piesola – lai ņem! Man interesē tā krāsniņas nolikšana un grāmatas lasīšana.
Ja būtu starpgadījiens kā ar Valtraut. man šķiet bija – lai ir. Es gaidu – ja kas labs – lai nāk.

Es biju laimīga šodien un domīga – Tas nav tik vienkārši ja viņš ir viens. Ja viņam ir sieva (pie viņa) – tad tur nekas nevar būt ar mani. Mani viņš nevarētu saistīt tādai afērai. Varbūt neviens nevarētu. Bet kāds varbūt likt šaubīties ko darīt? – Viņš nē. Ja viņš varētu saistīt – tad tikai ar sirsnību.

Viņa seja, izņemot skatu, man nepatīk, tas ir – ir sveša. Bet pēdējā laikā vairāk, un varbūt tā – šī seja pati par sevi nav nekas – bet viņā var izteikties kādas jūtas un padarīt to pieņemamu.
Viņa augumā ir kaut kas, kas mani saista – kāds maigums. Tas pats ko jau tur vilcienā atklāju. Tagad ne tik jauneklīgs.
Savādi – viņa augums man pauž ko labu, labu.
Bet toreiz kad es paskatījos uz augšu viņa sejā – man viņš šķita garš un ass kā putns kas mani noknāba!
Še nu Tev bij!
Viņa vaibstos arī kādreiz ir kaut kas nikns, skābs, – bet tur jau vajag arī tā – lai valdītu to baru.
Es nesaprotu ko viņš no manis vēlās? Bet šķiet – kaut ko viņš grib.

Piektdiena 22 (23) apr. 1965.

Šodien bija 14/5/- pag. nedēļas 10/-/- vietā! Varbūt labi ka šonedēļ – pag. nedēļ būtu dzīvojuši uz nebēdu – bet vairāk svētku būtu bijis! Tagad Dzidr. dzimš. dienas dāv. jākrāj. Bet nākoš nedēļ nebūs nekāda alga – jo cik saprotu šī iepriekš. nedēļā maz izstrādāts.

Ar Stevenu iet traki!
Vakar pēc tā brīnišķīgā rīta – es nezināju īsti kā uzvesties – gribējusi būtu būt very, very nice. Bet – tur citu priekšā es to tā nevaru, man iznāk mākslots. Un tā es turējos pie malas, vēroju citas sievietes. Un šodien jau pieņēmu – ka tā skaistule viņu savaldzinājusi, jo viņš tur bij no rīta un vēlāk. Un tad es pieņēmu, ka viņš ir tāds dondžuāniņš, kas ar šīm mazām romancēm dzīvo. Varbūt tā ir, varbūt nav.

Bet es smēju – vairāk nekā būtu to darījusi ja viņš nestāvētu aiz otra galda – un vairāk un citādāk – nekā es to būtu darījusi ja es nedomātu ka tā dāma ir ieguvusi viņa simpātijas.

Un te – (šodien ir piektdiena kad tīra visu) Gertrūde pienāk pie manis un klusu saka – lai es kad to duci beidzu izslauku telpu – Mr. Stev. tā teicis – viņa piebilst. Es biju mazliet izbrīnēta, jo sapratu ka tas man vien teikts. Es palēni noliku savas lietas un – tad aiznesu papīru kastes iztukšot garām Stev. kas tur ar Mik. darbojās – viņš necēla ne acu – es arī nē. Un tad – Agnese jau paņēmusi bij vienu slotu. Es dzirdēju ka Gertr. teica viņai Stev. licis man slaucīt un kādu izbrīna vārdu vēl tur pielika. Agnese arī bij izbrīnīta. Es tad dabūju otru slotu un slaucīju un tīrīju. Tad gāju izmazgāt savas put. lupatas atkal gar Stev. un nācu atpakaļ un noslauc. galdus. Un – noslaucīju ar lielu žestu – sildītāju krāsniņu, tā patiesi arī bij netīra – nu to ka es mazliet smaidu – to pamanīja Gertr., es noslēpu cik varēju – bet viņa redzēja ka es uzņemu ar nicinošu izbrīnu to ka Stev. licis man slaucīt, jo kā nekā tas neizskatās glaimojoši, ja liek to vienam darīt. Es vēl reiz aizgāju izmazgāt lupatas – un nonācu garām Stev. kas ar muguru pret eju tur sēdēja, tad līkāja pakojot. Manā gaitā viņš varēja manīt apvainojumu kuru izsmeju.

Tad es vēl nevarēju būt gatava lai stātos naudas rindā, kad Agnese tur bija un teica – „Vai Erna pa nakti te paliks?” Tas gan bij pavisam jauki teikts, bet tomēr – varbūt viņa domāja ka es gaidu Stev. izskaidroties vai ko. Bet tā nebija. Es normējos un tūlīt jau biju gatava iestāties rindā. Tur tad Stev. steidzās – skrēja lejā! Šodien stāvēja atkal pie durvīm, smaidīja uz sieviešiem kā tas pienākas gaidot – un tad kad es gāju garām, bij sastrēdzis un balts un vērsa seju nost, tomēr vēl pētot un es paskatījos un ar diezgan rūgtu sāju smaidu teicu – good by Mr. Stevens – un man liekas ka es dzirdēju „good by Mrs. Dzelm”. Tagad – vai tiešām viņš tā cietis, ka gāž man ar koku pa galvu!
Tas nav labi, šā vai tā.

Ka viņš gribētu tai dāmai parādīt, ka maldījies, un ka es esmu tikai cleanera viņam. O.K. bet tad viņš nestāvētu tur balts kā nāve!
Es nesaprotu ne to kāpēc viņš tik atklāti vakar rādīja savu uzmanību, ne to, kāpēc viņš tik traks šodien dot atkal sievām barību.
Anyway – man šis viņa žests nepatīk lai arī cik to varētu izskaidrot ar aizvainotu lepnumu, jūtu samulsumu u.tt.

Bet daudz tas neatšķiras no manas greizsirdības – es arī ar mieru biju domāt par viņu visneglītāko, vismazāko – viņš tāpat par mani. Un es iemeslu devu tā domāt. Tas ir tīri tāda Hamsūniska uzvešanās – kā tur, kur spītējas un laiž viens otram vai ar soliem pa galvu! –

Šodien atkal zvanīja telef. un kāds prasīja Mr. Robinsonu. Tas ir aizdomīgi, ka tieši pēc tā mana numura tur ierakstīšanas tagad ir bijuši 4 ‘phone coli’ – ar ‘nepareizu savienojumu’. Man šķiet viņš to taisa – lai noslēptu ka tomēr bij man zvanījis.

Kaimiņiene ienesa man 2 grām. ko pie viņiem pastnieks nolicis. Peppone no Ķirpes kundzes un Vougu jaunais žurnāls. Un kaimiņiene bija lepna aizgāja ātri – un teica ka viņi domājot ka kāds uz suni ieēdies un kaķis tur galu dabūjis līdz. Viņi domā ka mēs esam tie vainīgie! O, vēh! Bet es domāju ka tas vīrs pats! Un tas arī nav droši vien pareizi. Bet kurš? Tīrais krimināl romāns.

Jāraksta. Indra Gubiņa raksta lai sūtu stāstu.

Nav labi visu piedot
No piedošanas aug slima laime
Kā vārīgs stāds
Kas reizi savās saknēs lūzdams
Posta bedres izrauj
Kurās smagi klūpam.
Tik bailīgās sirdis
Visu piedod
Tām naidam un cīņai nav spēka
Tās nespētu lepni zaudēt
Redzēt to mirklī zūdam
Kas zudīs dzīvojot lēnām
Zem piedošanas svara.

–––––––––––––––––

Un paslepen es ubagoju
Pēc Tavas mīlestības rokas stiepju
Pēc Tava maiguma
Aizmirstot Tavu ļaunumu
Kas ass kā asmens griež.

––––––––––––––––––––-

Pastāvīga vientulība
Kā pastāvīga jūras šūpošanās –
Tās dārgā, mīļā, skaņa ...
Pastāvīga ilgošanās
Kā svētās uguns degšana
Dzīvības īstā maņa.

Sestdiena 23.(24.) 4. 65.

Varbūt jau šodien te rakstīju? Nē. Es nezinu ko šodien esmu darījusi? Domājusi un domājusi un domājusi par to – cik viņš ir svešs! Cik viņš ir svešs! Cik viņš ir svešs! (Kā var būt pazīstams, kas nekad agrāk nav redzēts!)

Bet vai tas tā jāatstāj nevērots – cik viņš man ir pazīstams? Kā Tēva, mana Tēva noliekšanās! Es neesmu to īsti redzējusi, tas ir man tas nav atmiņā, bet es to redzu viņā. Un it kā mana onkuļa Maltas seja. Jā, vai nē? Tik ļoti viņa seja! Un viņa iešana dažreiz – kā mana iešana ar nemiera trauksmi! – Vai varētu būt vēl pazīstamāks? Un šī viņa izdarība ar to sildītāju un lasīšanu – it kā viņš zinātu kā es kāroju, kā man vajag un kā man gadiem ir trūcis.
Bet es klaigāju – svešs, svešs, svešs!

Un kad es domāju – Valtraute to paņems, jau sapucējusies un atspirgusi cerībā – ka viņa to tūlīt nogrābs – jo es to kavējos ņemt – un tā varbūt nav nekāda laba doma – bet es tad cietīšu, tad zināšu kāda laime viņai ir – o, es nevaru teikt – sildīties.

Kaut viņš vēl kavētos es tagad domāju, kaut viņš vēl gaidītu! Bet, bet, bet – vai viņš kāro manis, vai tās illūzijas ko es radu?
Vai tās ir divi lietas – vai viena?
O, par to tīrīt likšanu, es viņu varētu apskaut, es viņa ceļus varētu apskaut – tas ir tas ko man vajaga darīt, ko viņš darīja likt man atjēgties, dot pa galvu!
Man šķiet, tagad es pirmo reizi viņa sejā varētu nolūkoties ilgi un cieši un to redzēt!

Bija savāds brīdis ar Bobu: es gāju uz jostām un kādas citas bij man ceļā un man bij jāapstājās – es pacēlu skatu, tik savu domu pilnu (diezgan laimīgu, maigu domu pilnu) ka es neko neredzēju, es stāvēju un skatījos un kavējos sevī – un tad mana apziņa uztvēra, ka es redzu kaut ko, ka es raugos kaut kur – es raugos Boba sejā, viņa iznirst, izzīmējas no manu domu dzīlēm – viņa ir mierīga, liela man pretī ar savām acīm kas raugās manī – un es viņās mirkli raugos ar maigu, drošu uzticību – nebīstoties ka viņš ir redzējis manas domas, ka viņš redz manu atmošanos – jo nav bijis manī nekas slēpjams ne manās domās, ne tanī faktā, ka es raugos viņā. Tas bija saulaini, krāsaini, dzidri un skaisti, tā arī, it kā viņš mani redzētu pirmo reiz. Man šķiet ka tas ko viņš redzēja bija tik tīrs un maigs un saudzības meklējošs – ka viņš bija aizkustināts. Viņš tik daudz reiz manī ir noskatījies, bet es nekad neesmu bijusi brīva. Un – tikai tagad nāk tas prātā – vai tas bija pēc tam? – Es gāju lejā, jau pie kāpnēm (pusdienās?) un jutu Rona soļus ātrus nākam uz manu pusi pa vidus eju… Un Boba balss sauca no aizmugures „Ron Ron” un Rons apstājās un palika tur… es toreiz jutu mazliet to situāciju, ka Rons skrien pēc manis un Bobs attur… Vai Rons ir – nekas labs man? Vai labs, un Bobs to attur lai šis labais mani nenoņem. Bobs tā ir mani vērojis, ka man ir bailes bijušas no viņa.

Es domāju, (varbūt ne ko – noteiktu) par Ronu tai brīdī kad es ieraudzīju Boba seju, bet tās bija tik labas domas, ka es mierīgi varēju ļaut tās redzēt, tik labas ka to dēļ mani aizsargātu pat tas, no kā man bijušas bailes. Traka iedoma, traka izjūta.

Bobs jau mani pieņēma darbā tādēļ ka es viņam patiku, viņa labvēlība uz reiz bij jūtama, citādi jau viņš nepieņemtu darbā, tā tās lietas ir pasaulē.

Svētdiena 24 (25) apr. 1965 10.30 a.m.

Skaists mierīgs silts rīts. Vakar vakarā lija – aplaistīja manas zemenes, redīsus, puķes, un mazo zirņu rindiņu gar sētu, kas vakar bij uzdīguši! Cik jauki ir tādi stādi! Nupat šorīt es domāju par to čoko stādu, es norāvu dažus zarus kas pārkārušies no otras puses, lai neēnojas te – un redzu tiem auglīši bijuši klāt. Kļuva žēl! Viņi man augļus nes pār sētu! Un es kā pūce nikna!

Viņi 2 māju stādi – un es domāju – vai stādi jūt? Protams viņi kaut ko jūt, tikai citādā veidā kā mēs. Kā viņi atveras un aizveras pret sauli. Viņi jūt ka tos aprušina. Jo maigāk un saudzīgāk to daru – jo viņi jūtas labāk.

Bet kaķis atkal gājis tanī pat vietā zemenēs un puķu zirņos, no kuriem vakar to ar kapļa kātu izdzinu – un apkasījis vienu zemeņu stādu, izrāvis vienu un salauzis otru puķu zirni! Tas kaķis ir nošaujams bet man nav plintes!

Tikko biju atkal dārzā ravēju un iesēju dažus baltos garos redīsus un uzraku labo pusi zem krūmiem – tur vienmēr ar pūlēm jāuztur zāles ārā – vajadzētu grābekļa. Šķiet es tomēr tagad to zemes gabaliņu dabūšu zem savas pārvaldīšanas. Tikai ik nedēļu un gandrīz ik pārdienu mazliet jācīnās ar zālēm – un tad būs jācīnās ar sausumu. Mani puķu zirnīši tādi vārgi izskatās – aiz sētas kaimiņam trekni un zaļi – bet mani ir stādīti un stāds bij izstīdzējis, šķiet viņi dzen no zemes spēcīgākas atvases.
Dārzā pastrādāt ir tik veselīgi domām.

Sapņoju un domāju miegā un bezmiegā visu laiku par Stevenu. Vai tas nav brīnišķīgi ka manā nieka vientulībā, kurā nīkstu jau gadiem – ir radies cilvēks, aktīvs pretcīnītājs vai sabiedrotais, kā nu kuro reizi. Viss būtu pat vienalga ar ko – ka tikai ir dzīvs cilvēks pretī! Un tas ir! Viņš skrien garām, nāk šurp, iet prom, skatās, smaida, aizsmēķē, izgudro kaut ko – min Tevi vārdā citiem un man pašai – tas ir labi! Un vajag man paturēt to prātā ko nesen sakarā ar to izlēmu: jātur sevi tik rūpīgi apkoptu, apģērbu u.tt. cik vien var – dzīvei, šai debess žēlastībai par godu.

?.(28.) 4. 65.

Šodien laikam es redzēju darbā Stevena madāmu ar visu gatavo bērnu un to kas vēl nāks! Un viņa tur ir agrāk bijusi un es reiz kāpnēs to satiku un viņa smaidīja un es viņu sveicināju – man viņa likās charmīgāka kā tās citas – es vēl nodomāju – cik jauki mēs sasmaidījāmies ar šo sievu, citas nav tik saulainas. Tā kā sievietēm ir deguns uzost otru sievieti – tad varbūt viņa ‘mani pazīst’!!

Man sāk nākt prātā tāds stāsts: Mr. Stevens un 2 sievietes.
Mr. St. ir ļoti ļoti nevainīga dvēsele. Un ar šo gadījienu jūtas pēkšņi ‘ierauts šausmīgi nozīmīgā’ afērā ar 2 siev., sievu un otru sievieti! Būtu jātēlo ārkārtīgā nevainība tā ka tas ir nevainīgi smieklīgi – jautri. Tā kā pie Don Camillo. Atceroties Mrs. Stev. smaidu man šķiet ka tā ir sieviete kas spētu smiet par mums abiem. Viņa izskatās īsti ‘comfortable’.

Ceturtdiena velns zina kāds aprīlis. (29. 4. 65)

Aizsūtīju vēstuli Austrai un Jašam. Vakar uzrakstīju. Ne jau kodolīgu – tik tāpat.

Vakar tā tomēr nezin vai ir bijusi Stev. kundze, šodien ar viņa tur bija. Citādi varētu būt vai nebūt, ko es tur zinu, bet tam bērnam tumši mati, un tai meitenītei aiz ziliem vārtiem bij blondi, un Stev. apstiprināja ka blondi.

Stev. jau krāsniņu bija iekurinājis, lai gan es biju diezgan agri. Maz redzēju. Neskraidīja daudz garām. Pāris reizes tomēr. Reiz – es novērsu acis, nevarēju smaidīt, lai gan viņš skatījās, gan arī nesmaidīja.

Tad kā savu kļūdu labodama paskatījos uz viņu kaut kur pie Elvīras galda. Aiz viņa nāca Ingrida – viņš bij ļoti stīvs, bet skatījās man virsū. Mūsu labā uzvešanās atkal saiet dēlī. Mēs nevaram tad vienmēr smaidīt un nesmaidot atkal iznāk tāda sadurstīšanās. Bet gan jau nomierināsies viss. Viņš reiz pieliecās pie krāsniņas un izslēdza to – jo bija jau pusd. l. un silts. Tas man patīk ka viņš rūpējas par to krāsniņu. Viņam laikam bija tumšas bikses, tad viņš izskatās uzcirties. Ilgāk paliku darbā – jo esot jāiet dažas dienas mājā 10 min. vēlāk (Bianka teica) dažas 10 min. agrāk. Viņš nogāja tur garām – bet – necēla acu. Lejā vairums jau bija aizgājušas – es steidzos – redzu visas prom – tukšs arī viss likās – domāju izsprukšu O.K. un redzu viņš aizskrien no durvīm pāri pagalmam uz Miķeli pie otras sienas, nezin ko tas tur darīja. Es nepagriezu galvu – aizsteidzos. Rītā – pay day.

Vakar tā strādāju ka sirds naktī sāpēja – nevarēju gulēt. Šausmīgi steidzu vienu pasūtījumu – caurmērā maz duču iztaisīts! Un vakar kā arī šodien varēja raut ko nagi nes. Bet es tur dēļ tā glītuma pakojot cīnos. Un varbūt tas nav svarīgi. Bet – atgādina jau šad tad – ka vajag. Lai gan – citas nemaz nepako tik glīti – un tas diezgan laiku paņem, tas šausmīgi daudz laika paņem, ja pārtaisa un groza un ‘riktē’ tās jostas glītuma dēļ.
Rītu raušu nebēdīgāk. Bet rītu tīrīs un slaucīs un darbs kavēsies.

Domām, kas vārdos jau atvērušās
Var aizliegt:
„Nē, tur neejiet”
Jūtām, kas tikai silst ka piesaule
Nav liedzama bezmērķa starošana
Lai prāts arī smīn –
Ak, kontrabanda –
Bet likuma pantā
Nav atrodama tām
Pavēle klusēt
Un viņas ir klusas – 
Klusas kā saule.

30 apr. 1965 piektdiena   11 p.m.

Algas bija 12/6/6
Kaut kādu mārciņu šis dzīvoklis man mazāk – teiksim 4 gin. (tas gan ir 2 mārc. mazāk) tad es tagad būtu ļoti apmierināta – bet šitā nes tikai Nīcim naudu! Tas grābj ka nu! Protams – viņam pienākas – bet nejēdzīgi ir man maksāt par tik lielu dzīvokli, anyway – viņš man par lielu arī nemaz nav. Tikai nepietiek naudas. Stop.—

Vakarā aizbraucu pie Ineses ciemos. Aiznesu sēnes ciemakukulim. Paklausījos Šopēna etīdes. Var tas Kirauvs [?] raut! –

Šorīt sākām darbu 7.
Es biju laikam paagri. Rinda sieviešu gaidīja pie durvīm ārā jo Stev. nebija vēl atnācis. Un tad viņš smiedams nāca un skrēja un skaitīja ar pirkstu – cik daudz gaida. Tad pamanīja arī mani – un kāds stingrums ieviesās viņa acīs un smaidā. Un nupat es domāju – es neesmu viņa normālo acu skatu redzējusi kopš tās reizes kad pirmo reiz to uzskatīju (ar orderi garām ejot) viņam parasti ir stingrs skats – apaļas putna acis – Tak kaut kas viņu savelk kā stīgu. Šorīt viņš ātri vien skrēja no otra gala gar mūsu pusi, bet es to tiešām nepamanīju, līdz viņš bij klāt un es tad runāju ar Bianku. Vēl šad tad mēs izvairījāmies skata, te viņš te es.

Šodien Adelaide un vēl viena gāja prom. – Dāvanas pasniedza un kaut ko tur runāja Mr. Stev. Neko daudz nevarēja dzirdēt un neko daudz viņš tur neteica – bet kaut kas tur bija.

Un tad viņš naudas rindai aizskrēja vienā galā un tad otrā un tad pa trepēm lejā. Es gāju pavēlu – lielais vairums bija pāri. Viņš stāvēja un smēķēja. Es teicu „g. by Mr. Stev…” un laikam smaidīju un viņš smaidīja.
Šķiet viņš bij noilgojies smaida.

Šodien pēc teatime gāju pēc jostas ko atstāju pie pogu meitenes. Stev. bij pie galv. ofices vest. durvīm – tad atradās tur, tai nodalījum. – viņa darbs protams. Waltr. smaids bij jocīgs – padumjš un ļerīgs – tāds kas novēro un smīn. Es maz skat. uz St. pusi, par laimi tur bija īstās čūskādas jostas kas man patiesi interesēja. –
Es domāju ka St. nedeva vielu Valtrautes smaidam, bet tā izskatījās tāda sticky beak – es kā ko nelabu juzdama – arī izturējos ļoti brīvi, bet mierīgi.
Kad es iztukšoju papīra kasti – Stev. arī iztukšoja kādu lielāku trauku.
Protams protams. Viņam kaut kur ir jābūt un kaut kas jādara – un tā viņš ir te un tur. Un tam nav nekādas spec. nozīmes.

Ļaujiet man brīdi miera
Saules un mūzikas
Gribu dārzā iziet
Un paskatīties
Kā rasā nomazgājas
Zaļa kreses lapa –
Sudrabu sakrāj sirdī apvidū –
Nakts dvašas lāsi pie lāses
Un saulei atdod
Man nav jums cita ko dot
Tik gaisma no rasas lāsēm
No krēslainās nakts dvašas lāsēm
Ko rītam sakrāj lapas
Ko rītam sakrāj sirds.

––––––––––––––––––

Aiz Tavas mājas ziliem vārtiem
Zied bāli dzeltena roze
Mājas logi ir izliekti lepni
Ar apaļām smagām velvēm
Un aizsegti mežģīnēm.
Tur mājo Tava laime
Tava dzīvība glabājama
Maza meitene, bērns gaišsprogu galvu
Un skanīgiem bērna smaidiem.
Un māju tur noslēpums bargais
Ko minēt Tev uzlicis Dievs                     Kaut kas trūkst?
Tava daiļā blondā sieva.
Aiz savas mājas ziliem vārtiem
Aiz logu mežģīnēm smagām
Tu svētdienās vēro ielu.
Tik daudz ir zelta Tavā mājā
Divas zeltainas galvas un roze
(Vēl dažādi riņķi un važas)
Tik daudz ir zelta Tavā mājā
Bet redzi Tu –
Zelts līst uz ielas
Uz pliku akmeņu ielas
Un gājēju galvām.
 

Marts 1965 (Ķikure/Kikure)

1 marts 1965. Pirmd.

Un kā tas ir katru pirmdienas rītu – zini, ka tagad varētu arī ko sākt rakstīt – jo nedēļas nogalē Tu esi iesācis to darīt. Tagad pamazām varētu ķerties pie kā lielāka – pie visiem nodomiem – bet tagad ir viss tas jāpamet un jāiet uz darbu un jāpārnāk vakarā kroplam no noguruma – un tā tas ies – visu nedēļu.
Kamēr jāstrādā tik daudz stundas maizei un tik smagi nekas nevar tikt uzrakstīts.

Piekt. 5 ? febr (marts)

Mana alga ir 12.6.6. Ne 11.16 – kā bija pag. piektdien – tās bija noslinkotās pusotras stundas, kas atvilka.
Šodien bija grūti strādāt. Nedrīkstu tomēr karstajā laikā vilkt zeķes u.t. Bet kā to var zināt kāda būs diena? No rīta nemaz nebija karsts. Tagad naktī vēl nevar rimties. Es vēl cīnos ar to, ka nespēju lasīt ‘orderus’ – nezinu vēl visus jostu veidus, nosaukumus u.tt.

Kaimiņos ir partija – dzied, šauj, smejas, u.tt.
Veidmane (Spīdolu vārdā) atsūtīja rudzu puķes. Skaistas. Tikai otrā dienā jau novīta. Būs vai – jāpiezvana.
Lai veekendu kaut cik izmantotu – piektdien būtu jāiet – out. Uz kino, teātri – vai kur nu. Tad būtu prāts noskaidrots.
Tagad – var uzkārties, neko nevar darīt aiz vientulības.
Bet nebija spēku iet out. Es vēl arvien ‘šausmīgi’ nogurstu. Lai gan – darbs savā ziņā patīk.
Jānopērk būt ‘overolls’ ko var vilkt bez vai ar kleitu un karstajā laika jāģērbjas vēl vieglāk.
Man jāiztur, varbūt vēlāk var pelnīt tur vairāk. Bet kāds samocīts ir tas pelnītājs – krieviete, jauka veca kundze, – kas tur iet tagad prom, un kas strādā kā vējš.
Sāp pirkstu kauliņi? No kā?

Tikko nesen man nāca prātā (pēc kādas Spīdolas svinīgā – mēs visi triecām kas tur notiek klētiņā – bet lai mums to nerāda) ka sabiedrība (ar šiem losungiem priekšgalā) izpriecā savas trakās vēlmes, ballēs un partijās u.tt. sauc tās par nevainīgām izpriecām – dzer, dejo, paspaida slepeni viens otru, kaut vai tāpat vien dejojot, vai pie galda, izsmejas, izmuldas – un ir šķīsti kā Dieva eņģeļi nopelt katru, kas negribētu – tā sevi atšķaidīt un izniekot,
Šīs mūžīgās balles un partijas! Lai paģirās tikko varētu uz darbu aizvilkties un mierīgi iejūgties līdz otrai ballei.

? marts svētdiena. (7. 3. 65?)
11 p.m.

Vakar te bija Inese – man bija labi. Šodien – briesmīgi atkal.
Mans gars un ķermenis šausmīgi cieš un pretojas šai vientulībai, šai nabadzībai kurā esmu tā iespiesta ka es neveru atļauties neko – pat ne izbraukt uz jūrmalu. Bet varbūt jau pēc nedēļas būs mazliet labāk. Būs 4 mārc. vairāk – ko tagad izdevu elektr. un telefonam – bet man ir tikai 16 šiliņu ko dzīvot šo nedēļu un tad mājā būs apēsta pēdējā kripata un viss būs jāpērk. Es nespēju maksāt 6 ginejas par dzīvokli. Bet – kam lai es izdodu? – Tik traki ir par ilgu. Tāda nabadzība ir riebīga.

Es zinu – ir jāsaņemas!
Bet es jau saņēmos gadiem. Es citu neko nedaru – tik saņemos. Man vajadzētu vienu dzīvu reālu cilvēku kam mazliet manis vajadzētu un man viņa.
Palika labāk – kā es to izsaku.
Bet trakākais ir – ka esmu uzņēmusies par dzīves jēgu, mērķi, saturu, pienākumu – mākslas – teiksim rakstīt – un kā lai šai valgā piesieta rakstu? Es jau to daru – bet patreiz nav spēka.
Kapēc Dzidru man aizrāva?!

10? marts 1965.           (handwriting very even, clear, calm)

Šodien pirmā diena darbā, kad nebija nekādu kreņķīgu piezīmju. Biju gan vienā ‘cartoon pack’ kastē uzlikusi citādas cenas, (ļoti maza starpība) bet man to aizrādīja pavisam laipni, citreiz kliedza par visādiem sīkumiem. Nezinu kāpēc tāda maiņa – varbūt man kļūdu paliek maz, jeb tikai gara stāvoklis. Nu jau pāris dienas, varbūt jau vairāk, kļūdu gandrīz nav. Bet necik daudz ne vakar ne šodien nepadarīju. Pārskatos un pati laboju un kavēju sevi, un nevaru šo un to atrast, nezinu kur ir – un atkal kavēju. Bet gribētos ātri pakot. Dažas (Radon) jostas ne par ko nevarēju iepakot tik mazās kastītēs kā tās jāpako. Mocījos visu rītu – kamēr taču vakara pusē gāja labāk. Varbūt nāks arī ātrums. Cilvēki liekas laipni. Tikai kājas gan nogurst. Jāapsēžas vairāk. Bet kaut kā neiznāk. Šodien pēc ilgāka laika arī klavieres varēju paspēlēt labāk – varbūt tādēļ, ka nav tik karsts. Rokas gan smagas – bet viņām vēl jāklausa un jāiet kā veciem zirgiem. Kaut nebūtu tik daudz viņām darbā jāstrādā. Bet tas arī jāiemācās – ar mazāk spēka vairāk darīt, vieglāk darīt. Kaut tik nu man būtu vien pietiekami izdarīts ar to pakošanu vakar un šodien abas dienas zem 30 dučiem. Lai gan vairāk kastītēs pakots, bet tomēr. Tā – es visu laiku vēl domāju par savu darbu.

Un ko ar to varēs padarīt – samaksāt šo stulbo dzīvokli!
Jāmeklē mītnieks. Tad pavisam citādi būtu. Nedēļā 3 mārc. klāt ar to jau kaut ko varētu iesākt. Jāpērk avīze un jāmeklē tur – tie studenti velni nezvana.

Inese arī nezvana, varbūt ir šovakar aizgājusi uz to ‘free dancing lesson’, kaut nu viņa to būtu izdarījusi, vakar vēl viņai otrreiz zvanīja.

Nu un beidzot – vai es pateikšu sev ko prātīgāku – kaut ko, ko vērts runāt? –
Vakar lasīju Camu ‘filozofiju’ – vai apmēram tā to sauc vai apmēram tāda tā ir.
Camu man patīk viņa valodas dēļ – viņa vienkāršās, skaistās, ļoti, ļoti vienkāršās un tādēļ skaistās valodas dēļ. Varbūt tās iedomas – bet man tāda sajūta, kā ar tuvu cilvēku runājot, kad viņu lasu. Kaut kas labs un silts.

Jāiet gulēt. Sirds sāp. Kājas sapampušas. Seja ļoti dzeltena. Nogurstu tur. Bet tomēr – ceru ka es pieradīšu. Un ja es varētu kaut cik tur turēties – tad būtu labi. Miers un tepat pie mājas.
Atkal par darbu.
Ko gan citu? Suns izracis atkal un izspārdījis un piecūkojis dārzu.
Nezin vai tik noguris varētu dzejot, kā tagad?
Un kas tā dzejošana ir?
Tas ko viņi domā – slīpē dzeju, tas man nekas.
Un tomēr – varbūt daži dzejoļi iznāk ‘tādi kā noslīpēti’, bet tie kas tādi nav – tos nevar noslīpēt.

Piektdiena 13(?) marts 1965 (12. 3. 65)

‘Sanumurēju’ kādu daļu šo lapu, jo vējš bija izjaucis un izsvaidījis pa visu istabu iepriekš rakstīto – nav pacietības to salikt kopā un nezinu arī kur lapas palikušas.
Pļāpāts vien tur ir. Bet pa vidu gadās kāda doma.

Lietus līst. Ir vēsāks. Sāp galva. Tomēr – lietus ir padarījis domas maigākas un labākas. Atveldzējis tāpat kā stādus. Varbūt arī cits piemaisījums tur klāt: 1) piektdiena – darba nedēļa paveikta, alga saņemta, strādāšana top saprotamāka, ļaudis patīkamāki. 2) – varbūt Dzidra atbrauks. Viņa nav rakstījusi. Vai viņa nevarētu rītu atbraukt. Patiesi – tad jau šovakar vajadzētu būt. Un – tad varbūt jau vajadzētu būt klāt.

3) darbā pierodu pie cilvēkiem, patīk tomēr šīs – vācu sievietes, ne tikai vācu – bet visas tur kopā – eiropietes, un tomēr – varbūt vācietes ir tās, ko es šo laiku nebiju redzējusi un – dzirdējusi un šīs Gertrūdes, Gudrunas, Ursulas, Renātes – jā viņas ir diezgan jaukas. Un tad – viņas apstiprina mani, viņas ir līdzīgākas man un ir jaukas un kaut kas no mājām ir viņās. No sen senām mājām, savādi latvietēs es to tā nejūtu. Bet viņas man atgādina manu agro jaunību, kad mēs bijām ‘teenageri’. Latvietes man to neatgādina tāpēc, ka viņas – jā es nezinu kāpēc, es varbūt vienkārši viņas nedzirdu un neredzu jo viņas man neko citu neatgādina, kā to pašu trimdu. Bet vācu valoda un vācietes pēkšņi paver man kādu laiku gadus 20 (un tad vēl vairāk un vairāk) – atpakaļ. Protams – tā tikai viena no manām iedomām, iztēles nodaļām, bet – ar to jārēķinās, ka es pilnīgi nevaru radīt savu iedomu pasauli – bet tā man rodas pati, un tam ir kāds pamats.

Un tad – šodien man liekas, ka varbūt viens no darba vadītājiem Rons, laikam ir tā vārds, varētu būt tā persona, ko es reiz vilcienā (uz Wavertonu) redzēju. Tas būtu – gadus 3 atpakaļ, kad es strādāju pie R. Digesta pirmo reizi.

Man bija smags prāts pēc darba, bet ne bezcerīgs, tikai kādi sarežģījumi, citādi – kaut kas labs un spēkpilns bij manī, es nevarēju gluži mierīgi nosēdēt, aiz laimes, ka esmu vēl tik jauna, ka saņemu labvēlīgus skatus. Vagons bija pilns. Man priekšā stāvēja un runājās 2 kungi. Viens saistīja manu interesi – glīts, pēc mana prāta – mazliet par sievišķīgi – maigi glīts, bet savā ziņā – simpātisks.

Es nevarēju noturēties viņu neapskatījusi un tā kā viņš bija tik tuvu man priekšā – viņš to ievēroja. Kad bija tuvu Wavertona, es to apskatīju drošāk, jo zinu – tūlīt jāizkāpj, un tad pēkšņi, viņš uzmeta man acis, iesvieda savu skatu tieši man acīs, tā ka man palika kauns, es nolaidu acis – un tās vairs nepacēlusi izkāpu.
Vēlāk man viņu kādreiz gribējās kaut kur redzēt. Viņa pasviestais skats bija pievilcīgs.

Šodien es gāju ar savām kastēm Ronam garām, kur viņš runāja ar kādu, viņš bija man pretī un es pacēlu acis uz viņu – un pēkšņi viņa skats man bija pretī un it kā pazīstams – un tikai tagad es sāku domāt ka viņš varētu būt tas.

Rons pirmā nedēļā gāja apkārt (ar kādu citu) pierakstot vārdu, viņš runāja angliski un es viņam brīnum mierīgi, pareizi un bez stostīšanās pateicu visu ko viņš prasīja. Vārdu, uzvārdu (ar spellingu) un numuru.
Es uz viņa nemaz nepaskatījos, tikai nopriecājos par sevi.
Es viņu biju gan redzējusi iepriekš un tāpat kā tas toreiz, viņš man šķita par daudz mīlīgu, sievišķīgu seju – jāsaka viņš tikpat stipri novecojis kā es, ja tas ir viņš. Tikai acis, skats šodien, kad tas tvēra mani tieši – man lika domāt ka esmu to redzējusi.

Pie R. es reiz biju ar kādu labojamu gurti. Viņš teica ka viņš man to aiznesīs, kad salabos, viņam bija jālabo pēc tam vēl citas no mana galda. Bet es nekad tieši uz viņu nepaskatījos, tomēr pēc tam kad viņš palīdzēja man ar gurtēm, viņš kļuva man simpātisks ar savu mieru un lietišķību, tas gandrīz bija tas tanī cilvēkā, kas mani toreiz saistīja – lai arī viņš bija ne īsti vīrišķības ideāls, viņā tomēr bij kāda zināma stingra matter of fact – nots.

Un vakar vai šodien viņš reiz gāja garām, kur es kaut to gaidīju un es ievēroju viņa profilu, lūpas profilā – es domāju ļoti jaukas – tikai tagad viss viņš ir nepatīkami nolietots, dzīves nolietots – toreiz vēl tas tā nebija. Viņš vēl ir jauns, bet dzīve to ir lietojusi bez sevišķas uzmanības pret to – ja tā varētu teikt. Viņš ir dzēris labu daļu salda vīna un godīgi to pelnījis un šis vīns nav bijis nekāds smalks retums, bet labs, lāga vīns un viss kā jau vīnam – dzēris, reibis, priecīgs bijis, – sāpējusi galva mazliet un – tā tam vajag būt.

Tas būtu savādi, ka viņš būtu tā pati persona – tik maz ir pazīstamu, ka vilcienā redzēts jau ir pazīstams – jo pazīstams es šinī gadījienā domāju tādu, ar kuru kopā ir vadīts zināms laiks. Jeb – zināms laiks ir pagājis.
Šis moments ir tik svarīgs jo tas trūkst mūsu trimdas dzīvei. Mēs esam kā tie atmiņu zaudējušie, izrauti no savas pagātnes.

Dzīve ir ritējusi un palikusi kā josta pāri zemes lodei un tā ir pārtrūkusi, un satrūkst vēl arvien sīkākos gabalos. Nav māju, kur to saritināt kopā.

Šodien man bija labāka frizūra. Man pēdējā laikā nav bijuši neko labi mati, tas manu sabrukušo izskatu vēl pavairo. Tā slimnīca man gan izrāva spēkus. Nu – jāpūlas atlabt.

Lietus. Kaut nāktu pārmaiņas manā šausmīgi apātiskā noskaņā. Es jel nedzīvoju, šo mēnesi esmu nīkusi pus kā beigta. Kaut kam man jāpieķeras lai es varētu mazliet normāli just.
Jāpeiķeras darbam un ļaudīm tur. Lai nav tik nejēdzīgi aizmestas stundas – par gabalu maizes –

Sestdien 14. marts. (13. 3. 65)

Dzidras nav. Vēstules nav. Ineses nav – piezvanīšanas nav.
Vienīgais kas nu kā nekā piesien un atļauj nogrimt un izvelk no tuksneša atpakaļ ir sveša cilvēka acis, kurās bija laipnība, vai kāda nebūt cilvēcīga līdzdalība – vienu mirkli.
Gribētu iet uz teātri. Bet jātaupa nauda. Kamēr istaba nav izīrēta – man naudas ir gaužām maz.

Šorīt digestion bija traucējumi – domāju būšu saindējusies – bet pārgāja. Aizgāju uz Ashfieldu – samaksāt īri, nopirkt kādu nieku ēdamu. Dārzā mazliet raku. Jāstāda būs kāds salāts un kaut kā jāmēģina no tā suņa paglābt, jo ja būs īrnieks, vajadzēs zaļumiņu ko likt uz sviestmaizēm. Vienai studentei, vai studentam (angļu valodā nevar zināt kādas kārtas) rakstīju vēstuli par istabu. Gribētu studenti/tu – par to vajadzībām es vairāk zinu. Zinu ka vajadzīga laba vienkārša sviestmaize līdz, labas brokastis, kādreiz kāda kūka būs apsveikta. Zinu ar ko varu palīdzēt un turēt mieru mājā. Ar kādām dāmiņām vai biznesmeņiem, – ej zini, ko tiem un kā vajaga. Studentu gājuma ļaudis mani te netraucētu ne manā atpūtā, spēlēšanā, nabadzībā u.tt.

Vēl par to, ka jūtos labāk, varbūt derētu parunāt par to, par ko nevajadzētu runāt ‘manā vecumā’. (Bet Kolete 62 g. apprecēja vairāk kā 15 g. jaunāku vīru, tā rakstīts.) – Es nemaz nedomāju tagad – ne precēt ne jaunu – tikai to, ka cilvēki, (tas otrs) tāpat kā es kaut ko atceras, kaut ko paglabā, kaut ko prasa un meklē.

Nezin kādēļ es viņu nemaz neievēroju, tas ir nemaz nepierēķināju ‘otram sexam’. Es vispār neko ne skatījos ne rēķināju, bet es viņu redzēju un nodomāju – ak kāds ‘sveety pay’, kam tāds gan var patikt? Un – kāds gan arī ir vīrietis, tik bērnišķīgi sveets, un lai tad viņas to dala! – jo es domāju, ka droši vien viņas to dara. Tā tad – es nostājos tūlīt pretpozīcijā pret viņu, lai gan reiz viņš aizgāja garām – es uz viņu tikai pametu acis no mugurpuses, kad viņš aizgāja jo savāds jaunums, vieglums, trauksme aizšalca viņa gaitā – es pie sevis nobrīnījos un gandrīz skaudīgi par to brīdi domāju – kāds vasarīgs vējš var būt cilvēka iešanā.

Tad mēs vienu piektdienu slaucījām grīdu un viņš tur bija apkārt un kad es acumirkli gudroju ka izslaucīt mēslus zem kādas mašīnas – viņš ar vēl kādu otru – pacēla mašīnu nost un turēja kamēr es izslaucīju un nemaz nesteidzās un kavējās it kā ļoti vēlīgi ar mašīnas turēšanu tā kā es to sajutu kā ievērību, uzmanību, un tad vēl tā josta, kas man bij jālabo, un tanī iepr. naktī es sapnī redzēju jaunas zemeņu dobes – un es domāju kurš? Jo tas jaunais, taisnais, izskatīgais zellis tur šķita staigāja garām – tas ir blēdis un es uzmanījos, jo tagad es apmēram zinu kādi ir tādi zeļļi un kas tiem prātā un kas citām sievām acīs. – Nav vērts par to runāt. Cilvēki ir izsalkuši no sākuma līdz beigām. Un viņi par savu izsalkumu runā necienīgāk nekā tas pienāktos. Tāpēc – ir riskanti par to runāt.

Labi. Šis otris nav tik jauns un ne tā izsalcis. Droši vien nemaz ne izsalcis – kūkas visapkārt. Viņa sejā jau gandrīz tāda izteiksme it kā viņam šķebinātu.
Bet šķebina tikai tas, kas jāēd ar varu, vai no kā ir par daudz.
Droši vien tādēļ viņš paskatījās ar savu puķu skatu (viņa acīs ir savāds vizbuļu siltums vai maigums) ka es to esmu aizmirsusi. Un viņš ir mani atcerējies. Jo, ka viņš ir tas pats – tas man šķiet droši.

No visa šī teiktā mani interesēja tas – kā var izjust cilvēkā viņa garām aiziešanā u.tt. kādu domu par tevi. Sajust kaut ko kas liek par viņu brīdi domāt, kas šķiet valdzinošs.
Un kā vaibsti ir aizmirsti – bet skats, skata aizskāriens ir dzīvs, uzglabājies un tā pieskāriens no jauna ir pazīstams un palicis tas pats.

Esmu ārā. Ir vakars. Pār jumtiem nozeltojas sīki mākoņi. Vējš, neliels vasaras vējš skraida un ir vēsāks kā bija, lakats uz pleciem.

Kreišmanes stāsts ir avīzē – bērna bēgšana ļoti jauki notēlota, ļoti redzami, gleznaini, dzīvi. Viņa ir lieliski progresējusi salīdzinot ar to, ko tamlīdzīgu viņa par mazu meiteni lasīja Melb. kult dienās.
Kad es rakstīšu?
Man šķiet es varētu. Uzrakstīt tā – kā viņi vēlās, [..]ti, ar fabulu. Joka pēc – uzrakstīt tā.

14. svētdiena

„Dieva nav. Un gars ir mirstīgs,
Kā viss.”
Teic balsis gudras
Raidot tuksnesī.
Cik ilgi jau pie tukšas akas
Slāpes neatzīstoties stāvi?
Bet nīkstot
Tev līdzās kustas tēli blāvi,
Pēc dzīvas ūdens dzīslas
Slepus meklējot.
Dreb, sastingst daudzas rokas
Un vientiesīgie uzticīgi gaida brīnumus.
Nav citu brīnumu
Tik skūpstīt siltas lūpas
Un dzīvās balsīs dzirdēt avotus.

Trešdiena 6 p.m. (17. 3. 65)

Neviens students nezvana un nenāk. Šodien arī domāju – vīriešu studentus nevarētu ņemt lāgā – nebūtu vairs brīvības, ja ar sievieti tā būs kā būs. Un tik daudz viņus apkalpot – ar brokastīm un sandvičiem un vēl kādām ēdienu reizēm – nē, tas ar būtu traki. Man vajadzētu izdot tikai istabu. Varbūt tad lētāk.

Šodien man darbā gāja labāk – visvairāk dučus sataisīju kā vēl ne vienu dienu, un neviens nebija jāpārtaisa – izņemot vienam pusduc. aizmirstas sizes. Bet – samērā laba diena. Pirksts arī sāp – samocīts.

Vakar laikam tas bija, jeb jau aizvakar, aizvakar tomēr, kad redzēju Valtrautes acis uzbrūkam Stevenam – cik dubultojas gan cilvēka sejas glītums, jeb vispār tikai tad tas īsti parādās – kad kāds ‘uzbrūk’ otram.

Es pienesu gurti (bojātu) Valt. un Stēv. nāca un apstājās pie viņas – droši vien ar visu nervozuma švunku – un Valt. taisīja acis. Es pastāvēju un metos prom. Tad nu šīs 2 dienas – ne šā ne tā.

Šorīt es biju uzposusi seju cik var (zilā kleita) – nesu papīrus izmest. Miķelis (laikam tā sauc vienu zēnu) man palīdzēja. Kamēr viņš izgāza kasti, es stāvēju un tur bija Stev. kaut kur un gadījās iepretī – bet es paliku gan iepretī – bet nelaidu skatu virsū, jutu tik ka viņš uzmeta acis.

Vēlāk (es jau stipri zaudējis cerības par labu Valtrautei es atkal nācu ar kādu gurti no Taņas – un uzskatīju Valtr. Viņa – slepus ar vienu aci zem cirtas – ātri novēroja Stev. – un man tas daudz ko atklāj – 1) viņa nav droša 2) Stev. ir izturējies.

Piektdiena 9. p.m. (19. 3. 65)

No Dzidras gara, laba vēstule – gaidīju to un nesūtīju savu vēstuli – nu par vēlu šai nedēļai, tādēļ šovakar piezvanīju – liekas O.K. bijusi (un vēl esot) saaukstējusies. Es arī biju dabūjusi kaut ko plecos no jauna pag. naktī, no vaļā durvīm. Pēkšņā pārmaiņa no ļoti karstā uz vēsāko laiku kož kaulā. Šodien ir atkal mugura uzlabojusies, plecos nesāp neko lielu – bet viens pirksts dara bažas – locītava iekaisusi un sāp pat spēlējot, aizvakar bij ļoti nelāgs. Vakar glabāju un kopu – palika labāks. Šodien atkal pakojot nebiju tik uzmanīga – sāp atkal. Bet sāp arī dažas citas pirkstu locītavas – man tur jāstrādā uzmanīgāk. Vairāk jāskatās un mazāk akls spēks jālieto.

Spēlēju šovakar un konstatēju, ka spēlēšanai šis darbs sevišķi nekaitētu – (zināms, kaitē, bet ne vairāk ka grīdu mopīšana) ja tikai pirkstus tas vispār nesabojātu. Divas trīs locītavas ļoti vārīgas. Tā tad – jāuzmanās. Varbūt tā pogu spiežamā dzelzs būtu jāaptin ar kaut ko?

Bet – jā tomēr jādara cik var sevis labā. Es tikai rauju ātrumu un tā jau man nemaz vēl nevajag, jo bonus nemaksās tik ātri. Kā mana locītava sāp!

Tā. Man ir jāpieraksta visi sīkumi, lai vēlāk varētu taisīt storiju. Tā jostu fabrika varbūt būtu laba vieta kādam stāstam. Katrā ziņā neparasta apkārtne. Žēl ka es tā aizlaidu to krievieti, es gribēju viņu izjautāt par visiem. Viņa vairāk ka gadu bija strādājusi un droši vien visus ļaudis un visas norises tur diezgan labi zināja. Man ir tikai tik daudz – cik ar nejaušām acīm redzu.

Mana storija tāda: Pēc. pag. piekt. kad notika tas, ka es atcerējos kur Stevena acis redzēju, tālākā norise ir bijusi tāda:

Pirmdien viņš ‘got the message’, es domāju mazākais. Viņš reiz kāpa pa trepēm augšā, es nesu kasti vai ko, un paskatījos viņā un paskatījos ilgāk un viņš turēja skatu un it kā gaidīja kādu zīmi, smaidu vai ko – bet vairāk nebija, tikai skats mazliet par nevajadzīgi ilgi. tā tad, viņš zināja – ka es sāku to ievērot, jeb varēja domāt – ka es viņu atceros. Es gribēju sākt sarunu izdevīgākā mirklī, bet tāds negadījās. Laikam tas bija tai pašā pirmdienā, kad es ar kādu bojātu jostu gāju uz Valtr. Jau biju tai to atdevusi, gaidīju neziņā vai dabūšu jaunu jostu tūlīt. Te viņš nāca. Mazliet nervozi man garām. Nostājās Valtr. priekšā pie viņas galda. Viņa laikam jau gribēja to ‘štempelēt’ kad viņš uzlika roku – kur jāzīmogo, man liekas ka viņš aizrādīja kur tieši, varbūt citādi, skaidri neredzēju, bet tā tas bija – Te Valtr. pagriezās pret viņu – pret mani viņš bija patreiz ar muguru, Valtr. tieši pretī man, viņa kaut ko teica viņam un kaut kas viņu iedūšoja – koķetēt un uztaisīt acis u.tt. un pārvērsties skaistā, kā tas ir ar visiem, kad tie ir iedrošināti, vai saņēmušies laist savu spirit brīvā. Viņa turpināja – ar acu zilumu un smaida bedrītēm – un es apķēros, ka ir tas brīdis ka man jāmetas prom, jo citādi kā tas jau simts reizes gadījies – tas jūtu spēks, kas būtu vēlies uz mani un kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ netiek ārā, pēkšņi plūst uz to sievieti, kas ir pretī. Šī teorija ir pārbaudīta un darbojas kā vienādi tā otrādi – tas ir viņš vai viņa dara tāpat.

Varbūt tas bija pirmais brīdis kad Valtr. koķetēja ar viņu, un tad tā bija viņa seja, kas bija aizgriezta ar varu no manis, bet vairāk domājams – Valtrautai ir agrākas tiesības (vai apmēram tā) un viņa laida vaļā savus spēkus lai savu īpašumu paturētu. Anyway – es aizmetos prom, lai glābtu kas glābjams un man tur nebūtu jābūt aculieciniecei.

Bet es arī zināju, (lai gan to es agrāk teorijā zināju, ka tur viņam katrā ziņa ir tāda gaiļa loma tai vistu barā) zināju (praksē redzot tas darbojas citādi, kā teorijā) ka viņš ir ļoti aizņemts, vai tūlīt būs ļoti aizņemts. Valtr. ir tīri feina meitene.

Es tomēr reiz pacēlu uz viņu skatu, kad viņš nāca garām ar kādu, un viņš to laikam negaidīja un viņš nolaida ātri acis. Es arī negaidīju, ka es pagriezīšos – bet tas nāca impulsīvi.

Es protams vairāk nemēģināju. Tikai vēl reiz, tas varbūt bija otrā dienā – kad turpat pie Valtr. galda (viņas nebija) es atkal slaistījos ar kādu jostu (tas pa reizei tā iznāk un tas ir jādara) un viņš tur bija un es ieskatījos viņa sejā, domādama, ka viņš tāpat kā agrāk reiz, kad es vēl viņu neatcerējos, prasīs „What’s the trouble”, bet viņš ātri nodūra acis. Tā tad es pieņēmu, ka lieta ar Valtr. ir nopietna, un nolēmu, ka man vairāk itin nekas nav jādara. Atgriezos pie sava galda un man bij mazliet bēdīgi, ka esmu viņam vēl reiz metusi acis, kas man nebūt nebij jādara. Te nākošā mirklī viņš nogāja garām. Kas – (lai arī cik tas vajadzīgs un cik reiz viņš tur agrāk skrējis garām) nozīmēja to, ka viņš par skatu man tomēr nevēlās palikt parādā.

Vēlāk viņš pat nākot pretī, kad stāvēju pie Elvīras (pasūt. galda) skatījās drošāk kā parasts acīs – bet šoreiz es novērsu acis un tā tā lieta izbeidzās. Es pieņēmu ka viņi ir – ‘laimīgi’. Un kaut kas tamlīdzīgs tur pāris dienas gāja. Viņš nenāca gar manu pusi, neskatījās, es neskatījos, un tik strādāju un strādāju. Lai arī tas netraucētu manu strādāšanu, pavērot. Bet es to nedarīju – lai viņi dzīvo laimīgi. Reiz es nācu ar gurti no pegām vai no ‘keeperiem’ – redzēju ka Valtr. viņu vēro. To es laikam jau atzīmēju.
Un tā viss gāja kā vajag. Pāris reizes es gadījos viņa ceļā pie Elvīras galda – un lai arī nekustējos – es neskatījos uz viņu.

Šorīt es no paša rīta (no paša rīta mums gāja sirsnīgi un omulīgi un strauji ar darbu pie Gertrūdes, viņa bija jauka ar mani) pasviedu galvu atpakaļ – redzēju viņu smēķējam pie Gudrunas galda. Es biju par to jau domājusi – vai viņš smēķē? Ja to dara, tad katrā ziņā ne daudz – jo parasti to neredzu. Tagad tā man bija zīme, ka mīlētāji ķīvējas. Kādi sarežģījumi. Es noskrēju vēlāk lejā, zeķes novilkt jo kļuva karsti – tur es atradu Valtrauti smēķējam. Tā tad nelaime lielāka kā varētu domāt.

Viņš nogāja man garām, ko pēd. dienas nebija darījis. It kā savas tiesības ņemot. Un vēlāk viņš kaut kādu pasūt. meklēja pa pakām man aiz muguras – Gertrūde sauca „Mēs nepakojam braces. To te nav. Mēs nepakojam braces…”

Es tāpat turpināju būt mironis un neko ne redzēt ne dzirdēt. Reiz pie Elv. galda es gaidīju – viņš ar Gudr. un vēl kādu pie Gudr. stūra runāja un es redzēju ka paskatījās ka esmu mainījusi tērpu (tējas laikā pārģērbos, ko no rīta nebij laika darīt), bet sejā viņa es nepaskatījos un cik var mierīgi gaidīju Elvīru izpildām manu pasūtījumu. Beigu beigās – ja saņemas var gluži mierīgi nostāvēt un nefidlēt un nenervozēt ne par ko. – Tā tad pirmdien turpināt atzīmēt. Man liekas ka viņš ir manis dēļ nemierīgs, ka tās tiešām būtu viņa tiesības – parunāt vai cilvēki nav viens otru redzējuši vilcienā 3 gadus atpakaļ, bet ja to liedz, jā tad tas ir varmācīgi, un varmācība nepatīk. Bet tagad kas to ‘liegšanu’ iztaisa lielāku, tā esmu es, bet tā vaina tiek pierakstīta Valtrautei. Lūk tas jau ir sievišķīgs manevrs, kā vajag rīkoties! Tikai mani manevri nekur neved.

Pag. piekt. stāvot rindā pēc naudas, viens no bankas kungiem uzmeta man acis, tas ir viņa acis pēkšņi pie manis apstājās it kā redzot interesantu seju. Šodien viņš pavadīja manu aiziešanu ar smaidu, jo naudas vecis vienmēr ļoti priecājas, ka es esmu No. 100!

Tagad – par sevi.
Vai man ir kāda interese par Stevenu?
Laikam nē, jo es viņu to nepazīstot novērtēju kā tādu, ar ko ne pavisam nav vērts krāmēties, jo viņš izskatās tāds sveety paj (pe pī pū kā to pie raksta?) pie. Es domāju – tāds piena puikiņš – lūk īstais vārds!

Bet kad es atceros kā viņš vilcienā man patika – es esmu ieinteresēta viņā, un ja ne vairāk – man ir ļoti tīkama viņa uzmanība. Un cik tas ir nepareizi, bet laikam ar visiem tā – citus novērojot gluži tās pašas lietas šķiet citā gaismā un tiek sauktas citā vārdā un pie sevis – viss ir citāds.

Redzot viņu ar Valtraut. man (lai arī iesmeldzas tas – ka citi prot atrast laimi) jāredz cik nabadzīga un grūta ir cilvēkam laime – un maza un – bet kā es to zinu? Un es to nezinu. Un tikko tā pagriežas uz manu pusi, tā kļūst svarīga. – un tā dod siltumu…

Gertrūde bij mīļa ar mani šodien. Viņa ir savāda.
Savā ziņā ‘very sweet’. Bet viņas darbs prasa būt stingrai un viņa ir arī. Viņa kliedz pretī pat Bobam un tam, cik redzams tur ir liela teikšana.

Man apnicis dzīvot pēc saukļa
Ko ievedis trakais Mané
(Tā strādāt, ka izvadīt neiet
Pat savu māti uz kapiem)
Es iededzu sveces
Un atrodu kristālu slēpto
Bet vīnu bez
Ko fr.......

Sestdien 20. marts 1965.

Es nezinu vai īsti pareizs datums.
Rītu nāks Birstiņ kundze – būs ciemošanās un tad uz latviešiem. Man nav nekādas vēlēšanas tur iet. Bet jāiet ir. Kaut kur gribējās šovakar – uz teātri vai kino vai varbūt koncertu, jā ļoti labprāt – bet jāatpūšas, jāatpūšas. Nu nāk miegs. Spēlēju sapņojot klavieres. Roka no Černy etīdēm kļuvusi veikla – bet darbs to padara cietu un pastīvu kustībās – nav maigā, samtainā slīdējuma kas sāka ierasties rokā kad strādāju pie Read. Digesta. Tā tas iet.

Mana dzīve ir viens mūžīgs ‘failure’. Pastāvīgas pārvērtības un pārtraukums tam kas varētu būt, kas darīts un gandrīz iegūts. Vispirms – Tēva nāve. Bērnība pārcirsta. Tad atjaunota laime mājā pie māmiņas. Akadēmijā iešana pārāk ilga, atsacīšanās no mūzikas, kas skolā bij tuva. Tad atgriešanās pie mūzikas – strauji panākumi un atkal beigas – roka sabojāta, patiesi nepavisam ne sabojāta, tikai pārstaipīta ar nepareizu stāvokli. Bet tomēr – viss izjucis. Tad mīlestības lietas mūžīgā šķiršanās. Un tā bezgala. 20 gadi kā pa mežu. Tagad atkal visādi sīkumi, neticami pārpratumi un darbs kas mūžam jauc to, ko panāku spēlēšanā.

Pirmdiena 22 marts ?

Piecēlos veselāka šorīt kā citus rītus, un jūtos par to laimīga. Varbūt tādēļ, ka aiztaisīju vienu logu, lai nav caurvējš, mugurā nesāp (vai arī tikai ļoti maz) un acis nav tik ļoti aizpampušas.
Spēlēju pāris minūtes pirms eju uz darbu – jo vakar nedabūju spēlēt.

9. p.m.

Roka paliek stīva – laikam spēlēšanai šis jobs būs nelabs. (Gluži tāpat kā slimnīcā, vai cleaners joba…)

No rīta St. nosoļoja garām. Vēl šad tad. Bet skats šausmīgi kreņķīgs, lai gan liekas uzskries vai virsū tik šausmīgi ātri iet un nepietur ne soli, kad es kaut kur maisos ceļā un tad es arī ‘iemaisos’ kādreiz… Viņš stāvēja ārā pie jostām, kad gājām prom – bet tā kā es to pamanīju, es nepaskatījos – rīkoju savu kostīma krāgu, kas nemaz nebija shic. Bet šķiet viņš ir tāds pats idiots… Nav jau nekas darāms, tikai mēs būtu varējuši justies brīvi – bet laikam jau nevarētu ja nevaram.

Tas ir nejauki ka darbs tā ‘sacietina’ roku. Ko lai es daru? Neko!
Diezgan daudz duču šodien izstrādāju – bet nebija pirmās šķiras pack.
Jāiet gulēt – nogurums un nemiers un vorry, ka darbs tik ciets.
Anyway – such is the life for me.
Gertrūde nice bija, un Elvīra arī.

Cetrudiena 25. III. 65.

Parīt Inesei dzimš. diena. Pirkšu kādus palagus, cik varēs nopirkt, dāvanai. Jo tā – tas jau taisās, ka tie taisīs dzīvi kopā. Un – pūra bērnam nav.

Šodien sastrādāju kādus 45 dučus. Bet vakar tikai ap 30 un vakardiena nodzina lejā manu pag. nedēļas ‘augsto sasniegumu’ – ap 36 duči pa dienu. Šodien izdeva manas otras nedēļas – (pirmās ar atzīmēm) ‘grāmatu’ 1/10/- ir mīnus! Bet šīs divi nedēļas būs citādi.

Šorīt kāds nāca garām, kad es noņēmos ar savu grāmatu – un es nezinu vai tas bij Mr. St. jo es nepagriezu galvu pat kad bija garām. Man likās varēja būt – bet varbūt nebij. Anyway – viņš vēlāk gāja laikam 2 reiz un es vienu reiz palūrēju – viņš nopietni neskatījās. Vispār viņš plīst aiz nopietnības un tur tā nelaime – es arī. Walt. liek mugurā visskaistākās blūzītes. Šodien tiešām bija skaista balta ar taisnu šlipsīti, viņai arvien ļoti plānas, jaukas blūzes! Viņš arī bija uzcirties – tumšās biksēs. Varbūt viņi kur gāja. Varbūt tikai niekiem. Mr. St. pēc teatime trepju galā smēķēja un smaidīja uz girlēm (office girlu tea vietā). Tas tā aizdomīgi. Bet Waltr. Jau ir riņķī apkārt.

Viņa šorīt uzmeta ātras acis manam vecam autfitam – uzvilku gaišos svārkus ar vestīti un tumšo blūzi. Bet ko rītu? Man pietrūkst ko mainīt. Vai es neesmu nelietīga ka es nevaru būt mierīga pret Mr. St. Bet – kādēļ viņš nevar?

Kādēļ viņš pēkšņi vairs nevarēja būt brīvs, ka juta ka es viņu varbūt pazīstu? Un viņš mēģina būt mierīgs visiem spēkiem – mazākais tā izskatās. Rītu jāsāk diena ar diezgan smagi strādājamām lielajām gurtēm – tikai par laimi šīm ir lētāka āda – mīkstāka, nebūs tik traki jāspiež, šodien sāp plecs. Rītu vajadzētu būt tīrāmai dienai – ir viss šausmīgi netīrs.

Piektdiena 26. 3. 65.

Tikai uzrakstot datumu atceros, ka šī ir mana Tēva nāves diena 26. marts, 1919. gadā. Es rēķināju un nevarēju saprast, ka ir tik daudz gadu kopš tas noticis – 46 gadi! Atceros kā mēs kaucām, raudājām. Tas bija pēc tam, kad mamma līdz naktij tur velti bij gaidījusi, meklējusi, vai varētu viņu vēl satikt. 46 gadi. Un drīz būs 20 gadi (vai tiešām jau nākoš gad?!) kopš māmiņas nāves 1947. 5 decembrī. Neticami. Cik tad vairs var būt man palicis? Bet es tā cīnos un domāju it kā man vēl simts gadus būtu jādzīvo.

Nupat atkal kreņķējos kur dabūt naudu! Šķiet tie zobi neizturēs ilgi, bez palīdzības atstāti – 6 mēn. atpakaļ un jau ilgāk, vajadzēja ielikt mākslīgos zobus. Bet jāmaksā telefons – 20 mārc. Un tagad? Hospitāl fonds. Un Nīcim jānes katru sestdienu lielā daļa no grūti nopelnītās naudas. Viss tas ir neticami, ka man nav iespējams tikt pie kārtīgas dzīves, tik tāl ka apkopties mazliet. Sodu atkal Zariņu ar visu viņa baudu, ka nevar man par grāmatu ne mārciņu samaksāt. Neticami.

Gribējās šovakar iet uz kino, uz teātri nevarētu – par daudz darbā nogurusi. Biju tā piekususi, ka pēdējo pusstundu sēdēju uz krēsla arī lai nebija tas darbs, pie kura vienīgā mēs sēdam – (lastic belts) – Bet patiesi man vajadzēja jau agrāk piesēsties – jo lastic man visu dienu nebija un es esmu izstrādājusi 2 pēd. dienas kopā pāri par 90 duču! Tas jau ir tas šausmīgums ko Kalia strādāja, tas ir – tuvu tam. Marija gan arī rāva kā nelabais. Viņa ātri strādā. Bet kopš redz ka es arī sāku – vairs nesaka un nepalīdz neko ar padomiem, gandrīz ļauj lai nepareizi dara! To jau Kalia teica – „Tā ir ļauna un viltīga, to Jūs redzēsiet…” Bianka laikam būs laba darbā un labs cilvēks.

Jā, par šiem 46-7 duči dienā biju piekususi, bet tā kā bij lieli pasūtījumi tad bij jārauj, ja citas dienas tā nebūs – tad tomēr nejutīs iztrūkumu.

Man alga tā pati. Šodien jau 5. nedēļas maksa. Viņi varētu darīt tā – tikko mans izstrādājums būs atmaksājis ko pirms 2 ned. Neizstrādāju – tūlīt sākt maksāt bonus, nevis gaidīt 4 mēneši. Kāda velna dēļ man 4 mēneši tik traki raut? Ja tikai rokas tā nepārpūlētu (un kājas) es rautu prieka dēļ vien kamēr krītu. Tas ir apmēram tā kā pie pupu lasīšanas.

Šodien Gertrūde ne par ko nedabūja žēloties manā darbā – nebija ne vienas pārskatīšanās uz visiem vakardienas un šīs dienas dučiem! Marijai gan atgadījās – jo viņa vēl trakāk sāka raut, ka redzēja ka es arī strādāju ātri. Vienmēr starp divām ugunīm – jo labāks, jo nemīlīgāki darba biedri. Visi grib uz otru noskatīties uz leju: es jau tas varenais, ko nu tas!…

Šorīt, kā jau domāju, bija slaucīšanas diena. Iekšā ejot redzēju St. ar Miķeli lejā pret mūsu ēdam telpas durvīm kaut ko darām, laikam gatavojam eļļotās zāģu skaidas. Miķelis izbārstīja tās vēlāk. Iekšā ejot St. bij ar mug. pusi un mani neredzēja, atpakaļ ejot viņš bij viens un mani droši vien redzēja. Man bij balta blūze un zilie (salmu kost. Svārki). Augšā es drīz vien aiznesu savu papīru kurvi (kasti) iztukšot. Tur bij tāds atkritumu jūklis ka nezināju kur savus papīrus izgāzt. Kāda sieva turpat gāza mucās kas sen gāja pāri. Es vēl kavējos. Es tad ieraudzīju St. kas ar Miķeli stāvēja tālāk – un St. nesa šurp tukšāku mucu. Es gaidīju, vai iznāca ka es gaidu līdz viņš pienes. Viņš pielika to – ar mugurpusi pret mani un es tur stāvēju un nevarēju izlemt vai tai ‘mugurai’ teikt „thank you Mr. Steven” kas būtu bijis vislabākais lietas atrisinājums. Viņš mazliet pagriezās mucu novietojot, bet ne pietiekami – lai es uzdrošinātos pīkstēt. Protams es varēju jautāt – vai es drīkstu tanī mucā iztukšot savu kasti? Bet tas man tikai vēlāk ienāca prātā, jo pats par sevi jau bija saprotams – ka to var. Tā – šī mugura man šķita vienu mirkli kavējās gaidot manas iepīkstēšanās, bet – tad tā aizgāja. Protams – viņš bij nācis diezgan tuvu! Tas man arī tikai vēlāk ienāca prātā. Ja tūlīt tai mucai bij jānāk, kamēr es tur vēl prātoju kur likt savus papīrus, viņš jau to mucu varēja likt Miķelim nest. Tā tad ja viņš to nedarīja – viņš vēlējās nākt pats. Tikai nespēja pagriezties un es nespēju runāt. Kad es gāju prom – viņš tūlīt nāca tur garām, kaut kur vēl bij jāgriež ceļš – un viņš šķiet paskatījās uz manu pusi, bet ieraudzījis manu nokārto degunu – aizgriezās ar skatu tūlīt prom.

Kaut kas traks mums liedz būt normāliem. Es vēlāk šo to pārdomāju – cik nepareizi izdarīju to, ko es tieši biju gaidījusi: es domāju tīrīšanas brīdī mums varētu būt izdevība atvērt mutes vienkāršam vārdam – un viņš šo izdevību radīja – bet es nespēju satvert. Izdevīgais moments aizjoņoja man garām. Es gan liekos sev varena, bet es esmu tīrā zoss. St. maz bij redzams – lai gan svilpoja staigādams tā kā viņš agrāk svilpoja. Reiz es mazliet atgriezu galvu – it kā redzēt kas svilpo – lai es jau to zināju.

Tad reiz es aizgāju jostā vienu pogu dabūt iespiestu. Parasti tur man kāda iespiež, jo pie mašīnas kāda meita arvien strādā. Tagad bij tukša vieta. Stev. tālāk bij redzams darbā. Vai tas ka viņš tur varbūt mani redzēja – man radās drosme darīt to, ko jau man sen vajadzēja mēģināt.

Es mēģināju ieslēgt mašīnu – ar kreiso roku nevarēju, mēģināju un ieslēdzu ar labo. Apsēdos, izmeklēju podziņu, apskatīju no kuras puses tā ieliekama, ieliku, paliku jostu zem mašīnas daļas – un nospiedu pedāli. Un mašīna noklikšķēja un es atņēmu jostu un novērtēju vai iznācis labi. Labi. Es priekā metos prom ar jostu. Tikai pie savas vietas atcerējos, ka mašīna palika ieslēgta – aizskrēju un izslēdzu. Man šķiet ka St. manu rīkošanos novēroja, man liekas ka viņš pat bij iztrūcies ka es tur sāku krāmēties. Bet viss iznāca man neticami labi. Es strādāju tik lieliski apsvērti, tā kā viņas to dara.
Es to darīju viņām par godu. Kas viņām no tā? Nezinu!

Mājās ejamā laikā, visi drūzmējās naudas saņemšanai. Es arī tur taisījos iet – redzēju St. meiteņu vidū – un Waltr. pašā priekšā viņam – ka pielipusi. Nākošā brīdī viņš jau bija brīvs, tika cauri meitenēm un nāca uz telpas vidu – kur man tam vajadzēja iet pretī. Un man likās ka es ilgāk nevaru kavēties – man jāiet pretī – bet abi mēs gājām atkal kā koka lelles. Tomēr – mēs gājām. No rīta un vakarā – mēs gājām viens otram pretī.

Kad biju saņēmusi naudu, iemaksāju savu čeku par Dzīv. turpat bankas zēniem, tad St. jau bija atpakaļ priekšnieka istabā. Pa kuru laiku? Kad es ņēmu savu naudu un smējos par savu 100 – ar veco naudas devēju, kā parasti – vai tad St. bij nogājis garām?

Ko es gribu? Neko.
Dzīvības siltumu. Otra cilvēka līdzdalību. Pretējo dzimumu – dzīves līdzsvarotību, gribu kādu nieku tuvuma ar cilvēku kas reiz saistījis manu uzmanību un 3 gadi palicis atmiņā viņa skats.
Vai tas ir daudz, prasīts – mazliet tuvuma?
Tas ir maz prasīts un tāpēc it kā man nav tiesības.
It kā Valtrautei vairāk tiesības. Es nezinu ko es prasu, es prasu tikai nieka. Viņa prasa vairāk. Un tas ir pareizi.
Bet mans prasījiens ir negants, lai nav daudz tā. Un St. nevar atteikt un nezin ko darīt. Tas bija nežēlīgi ka nespēju atrast vārdu, ne itin ne ko.
Bet ja trīs gadi viņš mani atceras – vai tas svarīgi, cik dienas agrāk vai vēlāk mēs kādu vārdu sakām? Tomēr svarīgi. Man iesāpējās viens zobs šodien. Tas arī gaidījis 6 mēneši – pēkšņi var ilgāk negaidīt.

Pirms gulēt iešanas gribētos ko ‘vērtīgu’ uzrakstīt. Bet – neizdosies. Man liekas Gailītes kundze ir dusmīga uz mani. Toreiz jau tā izskatījās, kad viņa man to naudu atnesa un atskrēja ar to pudeli konjaka. Nepalika ne brīdi un bija tāda it kā gāzīs ārā dusmas – bet nomierinājās, neko neteica, vispār neko neteicām laikam, viņa tūlīt aizgāja.
Un tā nekas nav dzirdēts.

Tagad viņa vilcinādamies nosēdās pie mūsu galda (ar Bristiņ kdzi. kur ēdām) un kad es teicu ka es domāju ka viņa Lieldienu tuvuma dēļ nav vairs ne „rakstījusi ne zvanījusi” – viņa paasi iesmējās – ak reliģisku iemeslu dēļ, viņa pataisīta ļoti reliģiska?!… Un tā palika. Es aizgāju biļeti pirkt un laikam viņu vairs nesatiku. Kas cits tur varētu būt tikai par to pašu ‘runu’ – būšu kādam ko izmuldējusi, varbūt Freimanim – Droši vien es varbūt kaut ko esmu runājusi – un tas atpakaļ ir aiznests ar piedevu!
O.K.
Kāpēc man tai labai jābūt es varu būt arī tā nejaukā. Un varbūt esmu arī. Mīlēt es tur vairs nevienu nemīlu.

Dute savā referātā par Raini teica apm. tā, ka viņš tik daudz par tautu rakstījis, jutis, domājis (vai nu tā) dzejojis u.tt. un pie tam – bijis viņas tai laikā šķirts!…
That’s that!
Ja viņš būtu savas tautas vidū viņš nekad tā nebūtu varējis rakstīt.
Tikko viņš ieradās ‘tautas vidū’ viņš tapa jau iztaisīts mazs un partejisks un kas viss nē. Ja viņš nebūtu paspējis uzrakstīt savus lielos darbus – viņš būtu apēsts bez sāls. Bet nu vēl tas agrāk veiktais palika pāri.

28. 3. 65. svētdiena.

Ir tik skaista diena, ka man jāraud ka esmu tāpat kā vienmēr – mūžīgais izslodzītais.
Vai es nevarētu būt kādā kompānijā kas brauc kaut kur? Nīči reiz paņēma līdz – bet es jau neesmu bijusi spējīga aicināt viņus pretvizītē. Tas jau ir nepiedodami – es domāju, tikko iekārtošos aicināšu viņus uz kafiju – nav trauku, nav spēka, neesmu vēl iekārtojusies.
Tagad – tagad pirms lieldienām tas jāizdara. Jo es patiesi gribēju viņus redzēt te kādreiz.

Ir vietas kur es gribētu būt: pie Šmugāj kundzes, Jansoniem, Žagariem – bet atdot svētdienu braukšanai un iešanai – man nav spēka. Tikai gribētos – lai tad, kad esmu ‘svētdienu saņēmusi’ – kad viss nokārtots – es zināmu laiku varētu būt citur, lai tas nebūtu ar tādām pūlēm jāiegūst un laika tik lielu zaudēšanu, kā tas ir, tikko grib kur izkustēt. Biju jau Windzorā divi vietās – bet uzņemties braukšanu atkal, būtu grūt. Un manis dēļ neviens mašīnu pie durvīm nebrauc! That’s that.

Šodien nolēmu, ka būtu jāmēģina (kad Dzidra atbrauks) – rakstīt rokrakstā manu dzeju krājumu un izdot ne čiku ne grabu! Līdz ziemassvētkiem lai gatavs! Tagad man laiks būtu. Ja vien prasme rokā rakstīt – tad beigu beigās tas būtu nieks. Bet mans vecais gotiskais raksts man šķiet par smagu, būtu labs tas vienkāršais gludais raksts ko Dzidra mācās. Ļoti labi lasāms un tīrs, vienkāršs izskats. Tas derētu. Lai ir saturs galvenais, ne izskats bet lai izskats ir labs.

Iznācu ārā krēslā. Ir tomēr burvīgi pasvētīt, lai arī viena. Bija ļoti silta saule, tagad piemācas. Un atkal pašķiras mākoņu strēles un saule. Cik skaisti ir kādu brīdi domāt un just un dzīvot vienkārši – nedomāt par ‘uzdevumiem’. Nē, tas ir kas man trūkst. Es uzņemos tik daudz atbildības par saviem ‘talantiem’, ka neesmu vairs dzīvs cilvēks.

Cik labi ir atlaisties krēslā un just gaisu, gaismu, siltumu, sauli. Suņa mēslus vakar piekopu no dārza – un tagad izskatās gluži mīlīgs viss.

Es nezinu īsti tagad – vai tas bij sapnī vai īstenībā, ka es redzēju ka Stevenam ir sirmi mati? Tiešām es nezinu, kur es to redzēju. Tak laikam sapnī. Es nodomāju – tā laba zīme – piebiedrojās man. Viņam parasti ir melni ar plānu galvvidu. Bet – kur es redzēju sirmos. Pretī pie Adelaides galda viņš bija, es tikai īsi pametu acis. Rītu labi jāapskata. Krāsoti jau viņam varbūt tie melnie bija. Bet katrā ziņā, viņš ir krietni jaunāks par mani.

Otrdiena 30. marts. 1965. (very pale, pale skript – hardly readable)

Zīmuļi izrakstīti! Bravo! Kaut ko raksta cilvēks!
Stevenam tomēr ir mazliet pelēkāki mati, ka agrāk.
Vakar viņš bija nostājies tea time pie trepju gala un gaidīja. Viņa acis bij kā 4 gadu puikam – apaļas kā pogas.

Otrdiena. 30 marts 9. p.m.

Man jātur acis un ausis vaļā un jāvēro – kas tur notiek? Katrā ziņā es tur nopietni esmu iemaisīta.
Pag. ned. vienu dienu Stev. bij melnās biksēs (+ džemp.) – viņš bij smārts – un nogāja no rīta gar manu pusi – (to viņš daudz tagad dara) un vēl šad tad. Bet es neko nesaņēmos uz pretī iešanu. Valtraut. bija ļoti skaista blūzīte zem virsvalka. Es prātoju – vai viņi negāja aut? Bet neko es nezinu. Tikai katrā ziņā – tas nebūtu bijis kāds sekmīgs outings jo Valtr. otrā dienā bija nogurušas acis, ne laimīgas, un tagad tāpat viņa nekas sevišķis nav. Bet neesmu novērojusi, varbūt es esmu tas greizsirdības radāmais akmens? Lai Valtraute padotos. Bet – liekas viņa jau ar mieru. Bet ko es tur zinu. Tikai vakar Stev. gaidīja mani pie ‘teatime’. Neskatījās virsū, bet acis ieplētis kā vanadzēns lūrēja garām. Es viņu pavēroju tā, lai viņš jūt ka es skatos. Vakarā viņš maisījās siev. vidū un kad es taisījos iet prom, izsteidzās un smaidīgi (burvīgi smaidīti) parunājās manā acu priekšā ar Tamāru. Es arī to rādīju ievērojam, bet vairāk neko.

Šorīt, (es par nožēlošanu to tūlīt neievēroju) viņš bija nolicis uz Marijas galda kādu lielu ‘dēli’ ar plāniem un kniepadatiņām iespraustām. Es atnācu un kaut ko darīju pie sava galda. Marij. vēl nebija. Stev. nāca un apsēdās pie Mar. galda un sāka nodarboties ar adatiņām. Es domāju – tā kāda spēle. Bet tā kā viņš uz manu pusi neskatījās neko, lai gan tas ir man gandrīz blakām, es neko lielu arī nelikos zinis, tūlīt nāca Marija un viņš piecēlās un brīdi runāja ar Mariju, es pieklājības pēc pasnaicīju galvu redzēt – bet klāt negāju. Lai gan – varbūt vajadzēja. Tad viņš ņēma savu dēli un aizgāja. Tad nu es protams sapratu un aprēķināju, ka tā ir jau milzīga kara taktika un kara gājiens – tikt tuvāk. Bet – velns mēs esam abi briesmīgi dopi! Viņš jau dara – bet. Jā bet nekas neiznāk. Viņš baidās tad paskatīties – kad vajag – taisni tagad ar to dēli. Nu – tā tas būtu palicis, lai gan es jutos aizkustināta un sāku pat zināmu cienību un apbrīnu just viņa neatlaidībai un rīcībai. Bet tad – es reiz ievēroju Valtr. noskrienam lejā. Un man ienāca prātā – vai viņš tagad neies. Un patiesi – viņš pēc kāda laiciņa noskrēja – bet es neievēroju, vai Valtraute jau bija atpakaļ.

Tas būtu diezgan dumi domāt, ka viņi skrēja lejā satikties – viņi var satikties pie viņas galda ik mirkli darīšanās. Bet šis incidents manī iemeta aizdomas, kaut ko līdzīgi greizsirdībai, kas pārvērtās jautrībā, es domāju – vai velnu, es Jums gan rādīšu! Es pamēģināšu savu varu!
(Reiz viņš skriešus noskrēja ka vējš gar manu galdu! Tas bij jauki to just un dzirdēt!)

Pusdienā ejot, viņš metās pretī no ofices pa vidus eju, tieši, kad es nācu. Un es pacēlu acis uz mirkli. Gar otru sievietes galvu es iemetu skatu viņa acīs, kas skrejot bija pasviestas manās! Tas bij jau no abām pusēm ar zināmu techniku vai tikai – temperamentu. Tas bija pavisam īss mirklis – bet skats pret skatu – ne bēgot, bet meklējot. Tik tāl – very good.

Bet vakarā viņš stāv ar kādu, pavisam kur man jāiet parakstīt. Es gāju, bet jutu, ka labi nebūs, es nevaru desmit reizes apliecināt un 10 reiz citu vidū dot kādas ziņas – es ‘sāji smīnēju’ – tas viss.
Un tas ir nelabi. Kaut viņš rītu būtu ar to dēli atnācis vai kā! Mums jātiek pie vārdā saukšanas – tā mēs nevaram niekoties.
Es paldies Dievam nesvilstu, bet ar prātu piekrītu, ka šī spēle ir derīga un vajadzīga. Un ja viņš izrādītos nice persom – es nekavētos, ja viņš šos niķus taisa manis pašas dēļ. Kā velna cita dēļ viņš tā ņemas?

31. marts 1965.

Trešdiena. Šodien no 10 a.m. nebija ko darīt. Mēs skaitījām jostas. Es nevaru teikt ka man tas īsti veiktos – es neuzticos savai atmiņai – vai es teicu sev 20, 30 vai 40 – tas man nākošā mirklī vairs nav drošs. Bet es darīju ko varēju. Un patiesi – tas prasa tikai mieru un precizitāti – nepalaist kādu jostu ārā no pirkstiem – un neskaitīt uz priekšu neparmijot jostas pirkstos. Vai nē. Vienkārši. Bet kā tik vienkārši – ja Stev. tur staigā garām – un es par nelaimi domāju viņš tūlīt tur maisīsies vidū, bet viņam tas nebija jādara.

Anyway – rītu man jāiet runāt ar Boby priekšnieku!
Jau mani izsauca un viņš un kāda vāciete (kas pavisam maz runā angliski) – bet tad bij jau klāt mājā iešanas laiks un man teica atliks to darīšanu uz rītu.
O, weh! Kas tur būs? Kas gan cits varētu būt kā kāds cits uzdevums, labāks vai ļaunāks. Bet – ceru labāko.
Būtu brīnišķīgi dabūt labāku jobu, kas nemocītu rokas tik daudz. Bet grūti tādu cerēt. Ja ne rokas – tad mocīs galvu.

Šorīt lija. Es biju paagri. Nācu ar balto lietus mēteli un zilo lietus sargu un domāju – vai St. mani nevarētu kur redzēt? Kad es gāju pa eju – dzirdēju viņa soļus nākam pa kāpnēm lejā ar visu svilpošanu. Es mazliet pieturēju soļus un kad biju pie mūsu ģērb. ist. durvīm piestāju un lēni atgriezu galvu atpakaļ – St. nāca un tai pat mirklī apstājās pret vīr. ģ. durvīm, apstājās svilpot un raudzījās uz mani. Es nepasmaidīju, es arī tieši nepacēlu acis līdz viņa skatam, tikai līdz pleciem, bet jutu viņu jauku šis mūsu piestājiens vienam pret otru, bija kā deja. Īsts, burvīgs dejas solis. Spāņu dejās to visvairāk redz, viņš nostājas taisni un raugās, viņa (parasti jau pār plecu, kā es) pagriež galvu un ļauj zināt ka viņa to ievēroja.
Es nezinu – kā viņš to uztvēra – bet man tai brīdi bija traka atzīšanās ka simpātijas ir.

Kādreiz viņš smēķēja, un kādreiz grozījās pa next table, un kādreiz nogāja garām – bet vispār – mēs netaisījām nekādus štukus. Es varbūt viņu vairāk uzskatīju, kā viņš mani. Bet – kā nu es to varu zināt. Domāju – citiem nebija ko redzēt ne no viena ne otra. Vakarā viņa nekur nebija. Kā viņš to rīta soli uzņēma es nezinu. Bet – vai tur var būt pārpratums, taču viņš arī ko saprot, ka viņš tā manevrē. Ja viņš nebūtu svilpojis – es varētu aizbildināties, ka es nezināju, kas nāca man aiz muguras, bet tagad viņš taču zina, ka es zināju un es piestājos un atgriezos. Tikai smaidīt es nevarēju, bija jau arī tik īss mirklis, tur kuru katru brīdi varēja cilvēki nākt no visām pusēm. Bet šo īso brīdi nenāca. Mums to atļāva.

Nu – atliek cerēt ka man kaut kas labs būs rītā ziņots. Tas Bobs jau tur uz mani vērīgu aci no sākuma – un es domāju to – darba ziņā. Viņš varbūt grib mani izmantot savā fabrikā pēc iespējas produktīvi. Ja es dabūšu kustīgāku, labāku jobu, tad man varbūt beidzot ar Stev. būs vieglāk tikties. Ja tikai atkal nesanāks kā citādi. Viņš man patīk tikai tad, kad ir aktīvs, kad izrāda savu interesi. Man nupat pirmīt nāca prātā – ka man patīk viņa ķermenis, tāpat kā toreiz vilcienā. Viņš nav ne brašs, ne vīrišķīgs, ne graciozs – bet viņā ir kāds maigums, labdarīgs iespaids, kas nomierina, iepriecina, silda, savādā, delikātā kārtā.

Kad viņš vakar skrēja tur man garām, es viņu tik labi sapratu – šī ķermeņa kustību, vajadzību pēc tādas kustības.
Katrā ziņā – viņš ir varbūt par vieglu, par smalku priekš manis – bet viņš ir tuvs, saprotams, šis ķermenis.

Es atceros Mr. Fray’a stāvu, es daudzreiz sapratu arī to, mani iespaidoja viņa pleci, bet citādi viņš man bija pasvešs, man bija mazliet bailes no viņa ķermeņa, kaut kas svešs bija viņa mugurā un kājās.

Terrija stāvs patiesi bija ļoti negraciozs bet, es to pieņēmu un iemīlēju viņa – peronality dēļ. Viņa garums man patika, bet ne pats par sevi, tikai kopā ar Terriju. Viņš bija daudzreiz neveikls un tas bija aizkustinoši, un citā brīdī viņš bija graciozs kā briedis.

Vakar slikti gulēju. Tagad nāk miegs. Jāiet gulēt. Tikai – ko rītu vilkšu mugurā? Šovakar kļūst aukstāks. Varbūt pelēkos svārkus ar vesti? Bet svārkiem neizmazgājams plankums.

Cik tas būtu skaisti – paša spēkiem izcīnīt labāku vietu. Bet es nemaz nezinu – ko man teiks. Tak jau neatlaidīs, tas tas briesmīgākais.

Sestdien Ashfieldā satiku to anglieti no Read. Digesta ar kuru kopa braucām šurp uz Summerhill dažreiz. Viņai nav bijis nekādas ziņas ierasties pie Read. Dig. lai gan tie avīzē ir meklējuši darbiniekus. Viņa negaida uz R.D. un strādā kādā fabrikā pie filēšanas.

Mīļie cilvēki
Kur Jūs visi esiet?
Man ausīs ieskanas
Viens otrs teiciens
Ko savā valodā
Viens bieži lietoja vai otrs
Šie vārdi vienkāršie
Kas nesa sevī 
Daļu dzejas
Jo bija sakāmvārdi
Parunas
Vai pašatrasti teicieni
No kādiem notikumiem
Kā vārti tie tagad
Man paveras pret Jums
Ļauj ieraudzīt
Man Jūsu sejas, stāvus
(Liek) balsis dzirdēt
Valodu un smieklus
Kur esiet Jūs?

Es tikko izliku kārtis – lai izzīlētu – ko rīts nesīs? Un ieraugot kāravus ka jūk es teicu –„Oh, nauda nāks kā pa reni.” Un aizgājušais laiks, māmiņas balss un viss bij ap mani.

Ak, cilvēki, Jūs šejienes cilvēki – Bobs un Rons un Elvīra un Gertrūde – esiet labi pret mani! Varbūt es kaut kam tā varētu derēt ja Jūs esiet labi ar mani.
Gertrūde un Elvīra. Un man ir vieglāk un es strādāju labāk.

Februāris 1965 (Ķikure/Kikure)

Stāstījums par Roni Stevenu
Sākot 1965 febr.?
– Nothing that belongs to me
Is any measure of me –

16 febr. 1965.
1. p.m.

Jāsāk jauna grāmata –

Kaut kas pavisam citāds atkal: Dzidra aizbrauca – uz Newcastli. Paliks (vai tiešām!) 3 gadus tur. Un man arī esot jābrauc – viņa domā.
Es domāju – lai vestu cilvēcīgu dzīvi būtu jābrauc. Bet vai man tāda jāved?

Tagad nākuši ‘sitiens pēc sitiena’, izstādes neizdošanās sakarā ar ko – nezinu. Gailītes runas – jocīgums, lai neteiktu vairāk. Avīzē – visi austr. rakstn. izņemot S. nepārsniedz vidus mēru. Rudzīts.
Darbs ārkārtīgi grūts.
Telefonam jāmaksā 20 mārc. (man ir 2.)
Un beidzot – jāšķiras no                       [page missing]

Gribēju sākt rakstīt jaunu grāmatu – nopietni. Bez tiem ‘pašas vārdiem’. Nevaru. Būs atkal jūklis.
Bet – mākons lija. Un tas pavada visu šo dienu. Pusnakts tuvojas. Šausmīgi karsta diena. Pārskrējusies darbā. Dzenu vēl sevi spēlēt un spēlēt – kāda laime ir izspēlēt vēl arvien kam? Tam kas dzird un dzīvo to tāpat kā es. Tam ko mūzika paceļ no zemes un aiznes.

Vēstule K. S.

Tev derdzas cilvēki
Bet kad Tu ieskaties
Kādā sejā un ieraugi
Viņus Tu dāvā tiem ar
Savu līdzjūtību.
Un gaidi savu prieku 
No tās.

Nakts nāk un
Nogurums ir pārmērīgs
Bet gars ir kā
Vergu tirgotājs – 
Dzen un dzen un dzen.

Esmu atkal kā koks
Kam vētras apkapāti zari
Kādas gaisums 
Un brīvība 
Varbūt varēšu atkal augt.

Veselu mēnesi esmu klusējusi, darba nomākta. Bet – dzīva vēl esmu.

Trešdiena 17 febr. 1965.

Saņēmu jaunu darbu – faktorijā. – Vīriešu jostas jāpako un jāliek tām sizes, sprādzes, cena. Jāstāv 8 st. kājās. Bet tas ir Summerhillā – 5 min. vai 6 vai 7 no šejienes. Es ietaupu apm. 3 st. laika, vēl vairāk. Slimnīcā tagad bija neiespējami panest manai veselībai un gadiem – (taču tie beidzot ir saradušies!!)
Varbūt te būs vieglāk. Kas zin. Esmu ārkārtīgi pārmocīta. Laiks arī ļoti karsts.

Šodien jau nostrādāju. No rīta sadomāju – vienīgā diena nedēļā trešdiena, kad dabū meklēt – piezvan. uz slimnīcu ka slima. Un 8 jau biju faktorijā.
Iznāca tā, ka tikko avīzē to izlasīju bija 13 min. laika līdz 8 (redy to start) un es drāzos prom. Grūti bija, tāpēc ka esmu nolaidusi veselību un spēkus lejā ar to slimnīcas darbu.
To es negribēju runāt te. Bet tas guļ kā ūdens virsū. Nav kam izteikt un it kā jāizsaka, jāpārsver.
Mēģināšu atpūsties. Eju gulēt agri.
Varbūt vēl atdzīvošos.

20 (feb?)

Ir sestdiena – (un tagad man atkal laikam būs brīvas sest. un svētdienas).
Biju Concordā (slimnīcā) izrakstījos no visa ārā. Atpakaļ braucot iegāju latv. namā. kārtot bildes mājās. Klauverts nebija – Dušelis pateikšot lai tās Klauv. nokārto kad trijos nākšot Ģengera bildes izkārt.
Latv. namā bija svētdienas skola un baleta mēģinājums. Ak – kultūras plūdi!

Te mājā ir patlaban tik karsts ka nezinu kur sprukt. Bet suns ir atkal atpakaļ un staigā gāzdams ‘garbidž bines’ un spārdīdams visu. Bērnu leģions arī apkārt.
Domāju – varbūt vakarā aiziet uz Ģengera izstādes atklāšanu. Mazliet kauns no tās manas ‘atklāšanas’.
Matus izmazgāju – tagad labi, bet līdz vakaram, kas zin, ‘sasprogosies’, kā viņi tagad dara un zaudēs visu formu. Vējš arī ceļas. Un man nav hairspray.
Cik man ir lieliska maiļu valoda par kuru raksta Dunsdorfs.

Es pūšos, bet nevaru atpūsties. Tomēr – aizmigu un kādu stundu nogulēju pusdienas laikā – un tas bij lieliski.
Vakarā varbūt labāk vajadzētu redzēt kādu filmu vai teātri. Bet vai es varu atļauties? Man būtu jāpaliek šai darbā mazākais pāris mēneši un jāiekrāj nauda – bet kā es varu iekrāt – ja man vienai jāmaksā dzīvoklis. Un kā es varu izdot istabu – (kas palīdzētu maksāt) – ja es vēlāk tad gribētu izdot visu dzīvokli? Bet – tomēr kaut kas tādā veidā būs jādara.
Iet prom no šejienes, tagad kad darbs 5 minūtes gājienā?
Viss ir tik jocīgi.

Jāizdod tikai istaba un jāpaliek te. Bet vai es te varēšu tad ko strādāt? Jau tagad ar to suņu un bērnu varzu apkārt – es nespēju neko darīt. Vispār dzīve pēdējā laikā mani ir saburzījusi tā, ka esmu viens nederīgs nervu muskulis. Viss mani nervozē, nomāc, es esmu jau bailīga un nedroša kļuvusi un tas ir visādu nelaimju sākums.
Savādi – kā tik nevarīgs radījums ka es, var pasaulē izskatīties tik neuzticams un aizdomīgs u.tt.
Tik karsts ka mati top slapji sēžot pie galda un rakstot, vai tāpat neko nedarot.

Izgāju pie bērniem un suņa – parunāties, iedevu vīnogas – liekas mierīga izeja no visa ir – samaisīties ar visu, iejukt iekšā, nestāvēt prom. Jo tas vairs nav paciešams ne iespējams – izvairīties. Miers varbūt iegūstams esot tur visā (un ne tikai pie suņiem un bērniem, bet visā kas ir dzīve iekšā).

Mana nelaime jau sen tā, ka lai cik vētraini mani svaida – es palieku skatītājs. Tādos savādos skatītājos – kas tiek apmētāti ar notiekošā šķembām.

Vienu meiteni darbā sauc Valtrout – tas ir īsts vācu vārds. Man bija jādomā par 6 vācu sievietēm kas man palīdzēja Vācijā. Kas izglāba mani, manu māti un manu bērnu. –

Vēstule no Veidemanes, par viesošanos Spīdolās. Tā jāatbild un jāsagatavo ko lasīt.
Un tā pamazām jāsagatavo un jāsāk un jānobeidz viss tik bezgala daudzais, kas ir iesākts un iecerēts. Un ja regulārāk ko darīs, varbūt nebūs tādas neveiksmes un nepiedzīvojušā neizdošanās kā ar izstādi.
Izstāde tāda kā priekš pašam un radiem un gluži ‘[..]’ iemeslu dēļ – neveiksme.

Ar bērniem tikko iznāca labi – tie apēda manas vīnogas un tā kā tie zina ka vairāk man nepalika, tad varbūt būs miers un man nebūs jāliekas zinis, kad tie dauzās apkārt, jo mūsu lietas nokārtotas.

Man sāp kājas, abas – tikko es pieceļos kājās. Vai jaunais darbs tik nelabi tās iespaidos?

21. febr. 1964 (1965)
7 a.m.

Vakar 11 p.m. atnāca Gailītes kundze. To atveda jaunie Nīči un te mēs palikām līdz 2 a.m. Dzērām konjaku un runājām. Par mākslām, par literatūru, par teātri – par naudu un protams beigās par sexu.
Tā tas ir vienmēr šaurākā sabiedrībā.
Skaists pāris viņi ir.
Fiziski skaisti cilvēki.
Man māja bija – nekārtīga. Puslīdz tīra, bet nesakārtota mana istaba.
Bet – es rakstīju un pa dienu nelikos par to zinis.

Tagad nāk miegs un vairs nevar aizmigt. Un liekas ka jauns spars uz kaut ko būtu pamodināts no tām vien – cilvēku balsīm. Bet tā tas liekas pēc katras ‘partijas’ un tanī apstāklī nav daudz patiesības.

Nabaga Uldis Siliņš sarakstījis par manu izstādi avīzē – ko parasti raksta par noziedējušu – tomēr viņš uzslavē tušas mazgājumus vairāk, kā cerēju, citi vairāk izcēla vecos darbus. Ak, tam protams nav absolūti nekādas nozīmes, kaut kas bij jāsaka.

10 gadu atpakaļ tā būtu laba izstāde lai ietu uz priekšu. Tagad – jā es nezinu – kas tagad tā bij? Es domāju (jā jau Klauverts arī tā domāja) ka es mazliet patirgošos. Bet iznāca citādi un tad – tai lietai patiesi nav nekādas nozīmes.
Kādreiz to ierosināja, (to izstādes vēl reiz – izstādes domu) H. Misiņš. Un es to ņēmu nopietni.
Tomēr un vēl un vēl es saku – tomēr viņā bija savas vērtības, šai izstādē, varbūt vairāk kā kāds domā un vairāk kā vienā otrā ir. Tikai mani visa šī daudz talantu lieta sāk pazudināt.
Man jāraksta un jānostabilizē vairāk viena lieta. Bet es netieku pie tā. Kaut kas ir manī kā atrauts no auglīgas zemes. –
Trakā spēlēšana – tas ir technikas dzīšana šinī lietā – varbūt ir visnevajadzīgākā, bet es to daru un daru kaut kādu vecu sapņu dēļ.
Man jau nepietiktu tam visam visas dienas laika kur nu vēl pa brīžam.
Tagad vēl liekas – vai kādreiz neuztaisīt kādu tušas mazgājumu lai nebūtu labāk ja U. Āboliņš būtu atklāti teicis – met plinti krūmos! Ar visu izstādi jau ir tas pateikts.

Bet rakstīšana? Vai es varu labāk izteikties rakstīšanā? Mūzikā es laikam būtu varējusi. Vienmēr iztaisīju kādu trakumu kur spēlēju – bet ar rakstīšanu un zīmēšanu arī to esmu panākusi – cilvēku aizkustināšanu. Tikai man vajag vēl vairāk – un taisni tas ka strādāju trīs mākslās – no manis prasa vēl vairāk.
Protams – jāraksta.
I. Nīcis teica – ka manas dzejas esot (rakstītas) neizprotami jauni – maniem gadiem.

28. febr. 1965. 11.p.m.

Pārnācu no Spīdolām – nezinu vai man tur gāja labi vai slikti. Nolasīju (gandrīz līdz asarām pati aizkustināta! O, wēh!) savu gabalu puslīdz ‘tekoši’. Pašai likās stils un forma šim mazam atmiņu tēlojumam – laba. Bet par to netika daudz runāts – Koks kundze gan mēģināja, bet mana raksta temats visus bija iemetis savās atmiņās un sākās ikdienišķas pārrunas – itin par visu, un lai gan iededza sveces, nekāda cita jūtoņa neradās.
Skaļa paklaigāšana. Lai arī šis tas jau bija arī pateikts.

Sākumā mani iepazīstināja un priekšā stādīja mājas māte, nolasot pāris īsas vietas no ‘Kaimiņa’. Tās bija labi izvēlētas – viņa arī teica, ka es esot strādājusi Ilūkstē un manot turienes iespaidu – nezin, kā viņa īsti to domāja. Bet – apmēram taisnība. Pie tā temata, ko es biju ņēmusi ‘sievietes kara laikā’ apmēram – gandrīz tāds vakara virziens bija paredzams un man grūt būtu bijis to ievest citādu. Varbūt bija O.K. Katrā ziņā – nebija nekā mākslota un smalkās dāmas parādījās diezgan vienkāršā un spēcīgā gaismā.

Lielā daļa, varbūt visas – domā ka tik ‘moderns’ teātris latviešiem neder. Žēl. Bet lai es arī izteicu savus ieskatus diezgan skaļi – neko lielu es tur negrozīju. Bet – tur jau netika pie vārda – visas bija krietni iekarsušas izteikt savas domas. –

Visu nedēļas nogali ziedoju raksta sagatavošanai un apģērba un matu sagatavošanai. Vai, šodien pat spēlēt nedabūju.
Bet varbūt labi. Pēc ilgāka laika mēģināju atkal rakstos izteikties. Jāturpina.

Oktobris 1964 (Ķikure/Kikure)

[4.10.64

Iesvētīšanas diena Inesei un Dzidrai.
Sv. Annas baznīcā, Strathfieldā.
Ev. Luter. Vienības Draudze. Mācītājs P. Laiviņš.

[Right: At church with Erna.

At home in Berkeley Vale with father.]

14. okt.

Šodien kad man vienkāršais smalko rūtiņiem krekls virsū un zemie zābaciņi (atstāju pucēšanos uz rītu – payday) šodien pirms ‘luncha’ pamanu kādu seju ar saules brillēm lejā otrā zālē. Jāsaņem liktens kā esi. Vēlāk viņš bija expedīcijā mūsu telpā. Es strādāju un strādāju kā vecais rūķis. Un tad reiz – es pacēlu acis – un viņš atspiedies uz kastēm – raugās šurp. Tā bija skumja īsa satikšanās. Bet jūtama. Nenovēršama – satikšanās. Un kļuva vēl skumjāk – bet arī labi. Labi.
Un par to mazo brīnumu – mēs bijām nosodīti? Un esam. Un būtu tūlīt atkal. – Ak – pasaule ir netīra. Austrālija ir – sevišķi netīra. To es nu varu teikt. Viņu tīrība dara tos netīrus. ––––––––––-

15. 10. 64.

Dzīvība ir atgriezusies. Pār pilsētu viļņo siltas krāsas un gaismas. Dūmi un pelni un dzelži ir silti, elpo priecīgu klusu dzīvi. Roka ir atradusi kā izteikt domas, jo domas ir atradušas vārdus. Un spēks ir atgriezies muskuļos, soļi ir droši un pirksti vingri un mērķtiecīgi lido pār klavieru kauliņiem. Kaimiņi ir mīļi un labi cilvēki pie kuru durvīm var pieklauvēt un pateikt draudzīgu vārdu. Tu atnāci un biji desmit minūtes tanī pat telpā kur es. Tu elpoji to pašu gaisu un mūsu skati reiz satikās sakot to ka dzīve ir skumja un nav nekā cita tik dzīvot to, bet ja to pasakām viens otram – tad tā kļūst laba un skumjas nespiež bet skan pāri notikumiem un lietām kā mūzika.

Pusd. laiks.

Es saulē pie stacijas apstādījumiem. Priekšā zemē vai pus ‘garbidže binē’ citu atstāto netīrumu – sviestmaižu un šokolādu papīri. Skaties ka vējš mutē neiesviež līdz ar sviestmaizi ko te gribu apēst.

Man tomēr sāpēja galva pēc tam kad pirmā šīs dienas lapā biju slavinājusi ‘jaunas dzīvības atgriešanos’. Visu nevar atgriezt. Ir jāzaudē.

Esmu pārliecināta ka neesmu saņēmusi pag. nedēļas tea money. Bet man aizbāza muti, ka esmu saņēmusi. Gluži steidzīgā kārtā – sakot, ka man pienākas 1 reiz, trešdien – vai kaut ko tamlīdzīgu.
Man jāpadodas – bet es stingrāk turēšu rēķinus uz priekšu. Tas arī man šķiet ir – netīrumi. Ja ne kas cits – tad nolaidība.

Tagad.

Pag. naktī es redzēju sapni. Atkal lielie kalni un kāpšana. Lejā. Kā parasti. Eju (it kā ar Dzidru) pa ceļu kas ved no bezgala augstumiem. Neskatos pāri malai – lai nereibst galva. Ceļš mazliet slidens. Esam gandrīz galā un lejā – un te pēkšņi ceļa galam ielejā ir pāri ūdens. Ceļš ved caur ūdeni.

Ne pārāk dziļš, ne pārāk skaidrs – bet ne sekls un ne netīrs. Un ceļu var redzēt cauri tam. Lai nonāktu galā jādodas caur ūdeni un brīdi tas būtu pāri galvai. Es domāju – nebūtu traki, bet dūšas vajag. Un domāju – būtu nejēdzīgi auksts. Es gandrīz būtu saņēmusies iet, mesties cauri, bet Dz. palika kavējoties, es tad arī.

Šodien es gudroju – kas man gaidāms. Parasti bija tie ‘testi’. Abās dienās, kad pirms tam sapņoju par ūdeni, ne tik daudz par to – bet par kalniem.
Tagad – kas? Šodien ir payday. Man sirds lēca gaidot – varbūt no Mr. W. daudz kas atkarīgs darbā. Patiesi – viss! Viņš pieņēma. Viņš atlaiž. Vai pieņems – visam laikam.

Izdodot naudu, viņš uzmeta man noteiktu, īsu (siltu) tiešu skatu. Pieliektu galvu. Skaidri un izteikti.
Es nobijos. Neizteicu ne šā ne tā.
Ko – tas nozīmē?
Dradzīgu pieņemšanu darbam?
Vai – iešanu caur ūdeni?
Ūdens ir – nu ko tur runāt.
Man apkārt te apsēdās divi šausmīgi veči, tievi, izdiluši, netīri – tikko dzīvība kaulos.

16 okt.

Gribēju tiem večiem atstāt vienu banānu tūtā, nomest uz sēdekļa, kā visi nomet, bet nobijos – dzīsies citreiz pakaļ. Tā visa labdarība ir apturēta no bailēm.

Vakar izturēju overtimu un naktī pietiekami gulēju. Pāris rītus nopietni spēlēju gammas un šorīt pirksti puslīdz labi. Tagad pārāk maz dabūju tos vingrināt. Kam tas? Manai dzīvei.

Cik tukšas ir sarunas te apkārt! Tas no papīriem ko vējš met acīs. Bet ko vēlēties – Parīzi ar Senu? Tā arī nebūtu tā pati.
Kruščevs esot atkāpies. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Tur gan nekādas atkāpšanās nenotiek – tikai atlaišanas.

Un atkal pamestība
Ne mājas ne ciemu
Tik ceļš

Vakarā mājās.

Pēcpusdienā atkal nāca optimisma uzplūdi. Nobeidzu savu darba uzdevumu – ‘grāmatu’. Biju brīvāka ar kolēgām un visos siltums atrodas.

Un prieks ka nedēļas darbs uzvarēts un es esmu vēl spirgta – jo viss atkarīgs no tā vai varu atpūsties, vai naktīs varu gulēt. 2 nakts gulēju. Un jūtos labāk un cerība ir pa šo pasauli vēl spirgtākai, mazliet drošākai pamētāties. Dzidra pie draudzenes šo weekendu. Es varbūt braukšu uz Vindzoru. Tagad spēlēt un rakstīt dzejas. Sviest visu ārā kas gulējis un jau pusgadu zem smagiem nelaimes slāņiem. Cik savādi. R. mani tomēr neatraisīja darbam. Varbūt tā bija naudas trūkuma vaina. Protams. Bet vēl klāt tagad ir kaut kas, kas nekur citur nav un kas zin vai vairs būs: T manī radījis kaut ko paliekamu.

Un ka viņš pēc 1 ½ gada velk saules brilles ienākot kur esmu, lai saņemtos ienākt – tas tomēr kaut kas ir. Un viss tas kopā – kas ciests un cīnīts un turpināms cīnīt – tas arī kaut kas ir. Un Mr. W. skats kas saka ka tomēr viss ir labi, vai kaut kas ir labi – tas arī kaut kas ir.
Tikai – kas galu galā bija tas, ko viņš teica? Atzinība tā bija – bet kāda?
Velns parāvis – Atzinība!

Plkst. 9.45 p.m.

Bungoju klavieres pusmiegā.
Labā roka vāji spēlē – no 9 stundu zīmuļa turēšanas pirkstos un vilkšanas pirksti ir stīvi. O, wēh! Mūžam pirksti! Vai tā ir grīdas mazgāšana vai līniju vilkšana – pirksti cieš. Bet – viņi jau kaut ko iztur arī – jāvingrina. Vienmēr jātur formā. Bet kā to panākt!! Bungot kad vien iespējams. Rakstīt piezīmes kad vien iespējams.
Dzīvot – kad vien iespējams.
Vērot, darīt, gudrot, domāt, gulēt – visu savā laikā. Bet nenīkt uz gultas malas pārdomās – vai nedomās, kā esmu nīkusi pus gadu bēdājoties par naudu. Tagad tā bēda uz brīdi mazāka.
Tā tad strādāt kamēr acis vaļā un gulēt kad laiks klāt. Un nu ir laiks gulēt.
Vairs nav domu – tik nogurums.

17 oktobris 1964.         Skice?

Klusa nakts. Sestdienas vakars. Laikam visi kaut kur ciemos.
Savāda sajūta.
Ne šodien vien. Jau gadiem: –
Visi dzīvo – Tu nedzīvo.
Tas ir apmēram tā:
Visi guļ – tu esi nomodā.

Protams – Tu neesi vienīgais kas esi nomodā. Kaut kur ir vēl citi. Bet Tev tik ļoti gribās gulēt, ka Tu nemeklē tos kas nomodā. Tu gribi gulēt – Tu arī. Sapņot, sapņot! Piedzīvot daudz ko, daudz sapņot un gulēt pa vidu un krākt un šņākt un izstiepties.
Bet Tev jāpaliek nomodā.
Kādēļ īsti?

Dažreiz šķiet – pats to meklē savu nomodu! Tikai neaizmigt! Reģistrēt visu. Apsvērt, jāsargā kaut kas, jāņem un jāpatur no visa kaut kas – jāpaliek nomodā.
Tas ir diezgan briesmīgi.
Bet briesmīgi ir arī gulēt!
Nogrimt kā akmenim savā dzīvē. Nezināt nekādu maiņu, nejust neko daudz vairāk par savu silto gulēšanu.

Ak, bet skaisti tas ir. Ja ne tik skaisti, tad labi. Sildīties mierā dziļā mierā, prieki vai sāpes būt pašam sevī, ciest un sāpēt sevi un baudīt savu dzīvi. Mosties pašās beigās, iekliegties tad bailēs un pazust.
Bet nedzīvot – tikai spēlēt, noskatīties uz sevi, būt ārā no sevis un no savas dzīves – gadiem un gadiem –
Būt nomodā – tas ir skumji. Tas ir tik skumji, ka šīs skumjas ieēdas skatā un pamodina dažu gulētāju, izbiedē, nokaitina un arī aplaimo kādreiz.

Izprast, redzēt – nepieskārties, nedzīvot. Redzēt atkal ko citu. Spēlēt kādas spēles sevī – jaukt tās no savas dzīves, no nedzīvotās dzīves un iztēles. Piejaukt pilnu iztēles, ik brīdi. Spēlēt nerimtīgas spēles, kas ir mazas dzīves varbūt, kas dīvainā kārtā ir radītas no Tavas dzīves un no Tavas iztēles. Kas nāk un iet. Dod prieku un sāpes. Bet tomēr atstāj vienu. Atstāj Tevi nomodā. Kad citi guļ. Dzīvo savu vienu dzīvi.

Grūti ir to izteikt, kā tas īsti ir. Bet šī spēle, šī uzspiestā gandrīz, kādas varas gribētā spēle ir sākusies jau sen. Jau agrā jaunībā, kad dzīvei nevarēja pieskārties, to saņemt bez atlikuma – bija pārāk uz to jāskatās, jāapbrīno, jāved kādi rēķini, jākrāj kaut kas –

18. okt. plkst 8 a.m.

Summerhilla stacijā. Saulē uz sola. Nokavēju vilcienu. Lamājos sevī – ka tas notika tā kaķa lopa dēļ. Vajadzēja Dzidrai uzrakstīt un atstāt zīmi ka – viņam ir blusas! Un iedot viņam vēl sieru un pienu.

Un vilciens uz Windzoru prom. Bet – varbūt tas nebija kaķa dēļ. Pulkstenis varbūt pāris minūtes vēlāks. Jeb – vajadzēja iziet agrāk. Vilcienu sarakstā neskatījos. Acis tik vārīgas ka negribētu meklēt un skatīties. Mans darbs pārmocījis acis. Jāiet pie ārsta, laikam vajadzētu jaunas brilles. Bet kad lai eju? Man jāstrādā. Jāparunā ar Inesi lai noliek man laiku noteiktu –-
Par to nav jāraksta. Tas jādara.
Saule karsē. Varbūt tāpēc nokavēju vilcienu lai pabūtu saulē un – rakstītu. Pārdomātu, justu, nemieru ciestu.

Maijs 1964 (Ķikure/Kikure)

12 maijs 1964. [on separate sheets]
Plkst. 10.30 p.m.

Dzidra pie Ineses. Es spēlēju. Tomēr bezgala piepūle ir jāliek līdz pilnīgi iemācās kādu gabalu. Katra note jāizstrādā rokā kādā kustībā. Vienmēr – jāmācās kaut kas grūtāks. Bet tas labi, ka kalnu ir diezgan – kuros kāpt. Tiem kas sasnieguši techinisku pilnību un nemaz vairs nav jācīnās (bet tā laikam nav) tiem būtu bēdīgi stāvēt kā laukā – kur viss nopļauts! Ko vairs rausi! Bet tā nav. Ar techniku vienmēr jācīnās, vienmēr rokas krīt atpakaļ nevarēšanā ja tās pietiekami nedīda.

Piektdiena bija skaista.
Bet kas tālāk?
Ja man būtu 27, vai kaut kas tamlīdzīgas – būtu vienkārši uzveic visu!
Bet tagad – cik ilgi manas rokas kļūs labākas? Vai nejūtu ka grūtāk tas iedīdīt? Nē. Tikai rītdienas grīdu mazgāšana kaitē.
Tomēr tā ir pasaule, vesela sava liela pasaule kurā es ņemu tiesības ieiet.
Vēl kādu gadu tā kaut ar spēlēšanu, kā 2 pēd. mēnešus – tad jau kaut ko varētu.
Ievilkt mūziku visā iekšā – dzejā un prozā un dzīvē. Tas ir jau darīts. Bet vēl, vēl – vēl pilnīgāk.

Tiem tā ‘studija’ ir nepatīkama acij! Tur uz klavierēm pat – plastika puķes. Veci dīvāni, veci krēsli, veci klavieru soli, veci spilveni un viss – nožēlojumā stilā. Bet cilvēki visur dzīvo – pagaidām šo tā nu. Bet tās plastika puķes tie varēja aizsviest!
Mūzika man tagad ir kā otra saule.
Viņā sildīdamies es ceru ka kaut kā jau viss ies labāk.
Iet jau labi – tikai naudas nav.
Esmu parādos.

Laiks auksts. Lietus. Tikai nedēļas nogale un piektdiena bija ļoti skaista. Silts un maigs un sulains. Vakar un šodien, sevišķi šodien līst un vējš un auksts.

Es atpūšos. Es tomēr no kaut kā atpūšos. No tā kas bij jādara un jādara un nevarēja darīt to, kas būtu bijis jādara. Es domāju – paspēlēt. Bet spēlējot vien es nebūtu tur kur esmu. Varbūt taisni tik vien tās mūzikas ir bijis vajadzīgs. Kaut tikai tagad vēl varētu sagrābt to tā īsti līdz pamatiem.
Bet kā? Tāpat ar darbu.

Es esmu kaut kur prom no citiem un man tas nesāp. Es vienmēr esmu bijusi prom no citiem – bet es nejūtos labi. Tagad es jūtos labi. Nieki: kas Freimanim vai Stūrei par ‘labumu’? Kur viņu spēks? Kas viņiem pieder? Ko viņi iegūst?

Man liekas ka iemācoties un apgūstot techniku u.tt. es iegūtu tādu spēku kā viesulī aizrautu sev līdz citus. Pamodināt, sajaukt, lai tie atveras, lai zied, lai deg…
Es to esmu izdarījusi – tur R.D. hallē.
Ko vēl man vajaga?

Auksts. Jāguļ. Kaut kaut kur nāktu mazliet naudas – lai varu spēlēt.
Spēlēšana mazliet ir atņēmusi arī naudas rūpes. Es kaut ko ceru – kaut ko gaidu un vienkārši – nedomāju par to.

14. maijs.

Es sapnī atkal biju Ķikuros. Stāvēju pagalmā netālu no zirgu staļļiem un raudzījos uz pagalmu uz upi (neredzamu), zaļiem krastiem – viss bija pavasara – sirmi zaļš un es sev teicu – turi acis vaļā, skaties tā it kā tu būtu 20. gad. nebēdā par to ka tu neesi – skaties tā itkā tu būtu! – Tas ir tas, kas man ir jāatgādina.
Nu ja nu es sūtu savus zīmējumus uz Melburnu? Man patiesi jāsūta – jo citādi es nezināšu kā atdot £40! Oh!

Svētdiena 11 p.m.

Pārraksts no lapiņas:

Redzēju sapnī dzimtenes [...]
Ceļus un zirgus
Mājas un ļaudis
Jutu tās tu[..]
Ārpus gaismu –
Pa mežiem staigāju
Zemei pieskāros lasot ogas
Briesmas draudēja
Mūs meklēja lenca
Kopā runājamies – 
Kas būs tas būs,
‘Tie’ apkārt jau aizgājuši
Jau nāk no otras puses
Ko darīs, darīs
Varbūt izcietīsim... –
Krēsla bij pilna rūgta stipruma
Maigas paļaušanās
Slepenas augšanas
Māte no kapiem bij atnākusi
– Tas nekas ka Tu nomirusi
Teicu, – ka tik Tu esi pie mums.
Cik mostoties tukšā pasaule
Nezinu ko ar šo mirību darīt.

19. maijs.

Šorīt Milsons Pointa stacijā gandrīz nokritu un izlauzu roku vai kāju – paslīdēju uz vīnogām nomestām zemē sola priekšā.

Un pēc darba veikalā par medu (iepildītu burciņā) man noprasīja 1.8 ½ 1.3 ½ vietā. Tā es pilnā pārliecībā tagad saucu:
Šī tauta ir netīra no iekš un ārpuses!

Turpat Milsons Pointa stac. uzgaidāmā telpa (liela un plaša) jau no pirmdienas – smird pēc atejas, vakar tur pančkas bij redzamas divi vietās, šodien izžuvušas. Stacijās un vilcienos (un ielās) netīrība ir neiespējama. Visas augļu mizas, serdes, kauliņi, bojātie augļi, kā šodien tā vīnoga, guļ uz grīdas vai zemes, asfalta, turpat ir cigarešu gali, sērkociņu, saldumu papīri, sviestmaižu papīri – stallis!

Vai es topu žultaina? Šiem cilvēkiem nav gaumes un nav ilgu pēc īstas kultūras, viņi ir apkārušies ar lētiem spīdumiem vai stulbi nes un lieto dārgas lietas bez jēgas un izšķirības.
Viņi lasa mēslus (grāmatas) un nepazīst un nezina cienīt savus ne citu zemju rakstniekus, ne mūziku, ne mākslu.
Visumā tā ir. Izņēmumi tikai ir. Un viss vairums ir civilizēti mežoņi.

22 maijs. 7 p.m.

Visa pilsēta vārās un ir ietīta dūmos – ir krakeru nakts. Visa pilsēta ir siltumā un smieklos.
Es sēdu kā ūpis savā alā un es nezinu kur es gribētu būt un ar ko smieties. Varbūt ar daudziem, vienalga kādā ģimenē – bet ne uz vienu kur mani aicinājuši, es tomēr laikam neietu.
Mana ģimene un mana māja ir izzuduši. Sīks mazums vēl turas, kad atbrauc Dzidra. Viņa ir Wyongā. –

Vakar es nogāju līdz In. Atpakaļ nākot es mazliet piekusu kalnā lejā pa ielām steidzot, nezinu kādēļ man vienmēr ir jāsteidzas. Vienmēr nākošā ceļa likumā ir tas pēc kā es skrienu, vai varbūt — tikai trešā un ceturtā ceļa līkumā un tad atpakaļ, tad jāgriežas uztraukumā atpakaļ.

Vakar bija krakeru nakts, pilsēta vārījās kā katls un bija ietīta dūmos. Tikai mēness bija mierīgs un sarkanā signāla acs uz tilta kas mirkšķināja nepārtraukti, cits viss šķita ierauts nenosakāmā virpulī, siltumā, smieklos un šāvienu būkšos.

Ja Dz. būtu bijusi te, mēs būtu kaut kur aizklīdušas, viņa būtu priecīga, bet varbūt arī skumja. Krakeru nakts, kā visas uguns nakts ir priekam un meklēšanai.

Es atgriezos pie klavierēm un tās skanēja savādi mīksti un spēcīgi, — dūmotais gaiss — es domāju. Klavieres skan citādi atkarībā no gaisa temperatūras, mitruma vai sausuma.

Šorīt es spēlēju pāris Šop. noktirnes. Roku locītavas sāp no vakardienas arpedžijām un Bēthovena dauzīšanas. “Vai Jums vēl patīk Šopēns?” man kāds mūziķis reiz līdzjūtīgi jautāja, un nonicināja viņa valsi, atzīdams savu par labāku. Tas labi ja pašam savs labāks ko spēlēt. Es domāju ka Šopēnu tomēr nevar uzspridzināt. Debissi daudz drīzāk. Es gandrīz varētu kādam jau līdzjūtīgi jautāt “vai Jums vēl patīk Debissi?”

Vakar pie In. dzirdēju kāda jauna krieva darbu, klav. koncertu (ar orķestri). Kādā vietā tur kāds skraidīja dauzīdams jautājienus kā dūres sitienus un citādus, varbūt akmens vai vara gabaliņa sitienu te un tur, kā pie žoga, kā pie alas sienas vai zemes, kas kas kas? kur kur kur? kad kad kad kad? un tt. Tā bija skaista vieta, citu es arī daudz nedzirdēju jo mēs runājām.
A. vārīja rīsu. I. gaidīja franču val. skolēnu. Ians atnesa grīdas elektrisko pulējamo

Svētdien 31 maijs 17.10 p.m.

Bijām ar Dzidru staigāt līdz Tornim [right] un līdz Inesei. In. nebij mājās. Austra cienāja ar kafiju un grauzdēja ogu maizi ko mēs pa ceļam bijām nopirkušas. Kafija mums ļoti garšoja. Skaista diena bija. Skaista Sidneja gar ostu.
Pārnākot mājās brīnišķa silta svētdienas labsajūta.
Nekas nav padarīts – bet izdzīvots. 20 gados es tik maz esmu dzīvojusi, ka tas ir nežēlīgi atdot rakstīšanai pēdējos brīžus ko varu dzīvot – saulē.
Es jau tā atdodu visu.
Rēķinājām vakarā ar Dzidru kādu uzdevumu avīzē (lai vinnētu Volas Ugemu[?]) un neko citu vairs nepaveicu – Bet – Labi.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

No date – other notebooks

Kur ir kāpnes kas ved uz Partenonu? Kur ceļš uz pilsētas sirdi?
Kur ir šīs pilsētas sirds?
Roka ir pieskārusies pilsētas nama akmeņiem un klausījusies jūtīga kā membrāne – vai Tevī dreb pulsi, vai Tevī ir ziņa no pilsētas sirds? Sīku vilni, kaut ko siltu delna tur ir sataustījusi – bet tik sīku dzīvības zīmi kā pie mirēja. Nepietiek. Tu esi norauta daļa no pasaules – sala.
Bet tomēr Tu dzīvosi.
Miršu es. Un man nav ceļa iekust Tavos akmeņos un tā ir man traģēdija. Un es skrienu Tavās ielās un gribētu izkļūt no Tava aploka.

––––––––––––––––

Jādzīvo un jāstrādā, un man liekas – es visu atkal varēšu uzņemties un uzsākt, tāpēc, ka tas tur bija un ir vairāk kā parasti.
Tas ir apmulsums un nepareizība, bet tikai tādēļ, ka pasaules audeklā gadās mezgli. Dievi pārskatās.
Varbūt – jānodzīvo šī nedēļa niekiem līdz galam – jāaizbrauc vēl šodien uz jūru. Laiks – un nauda zūd, bet varbūt par peniņu veselība un gars iegūst.

Šodien viss šķiet tik jauns atkal
Kā upe no lediem vaļā
Lauzusi atkal sev straumes
Jūk duļķojas ūdeņi tumši
Bet ziedlapas šūpjoas viļņos
Un dziļumos zivis šaudās
Ar zelta un sudraba kravu.
Šodien viss šķiet tik labs atkal
Prieks iegūlies pilsētas jumtos
Kā kaķis balts saulē murrā
Maļ riekstu un mandeļu [..].

Aprīlis 1964 (Ķikure/Kikure)

1 aprīlis. Trešdiena.

Puikam bij šodien 8. stunda (klav.) tā tad ja £4/0/0/. Un tagad ir maza cerība, ka viņš turpinās nākt – šodien viņš izplinkšķināja kaut ko ‘gabalam’ līdzīgu, tas ir – gan tikai sākumu. Un māte teica – viņš nav zaudējis interesi. Tas labi.
Bet naudas man nav. Vakar samaks. Med. Fond. £5.
Rītu jām. ‘bords’ un klav. st.

Ko es domāju – nezinu, ceru – ka kaut kur ‘tā nauda nāks’. Bet līdz šim nenāk. Es nevaru rakstīt. Bet tikko es domāju: vai es varētu rakstīt, ja grāmata man ienestu naudu? – Ja būtu tik, ka man nav jābēdā kur raut nākošo peniņu – varbūt es ‘setlītu down’ un varētu rakstīt. Tagad ir – nīkšana.

Mana klav. spēle ir neprāts. Bet – es dzīvoju ka mākoņos aiz laimes ka es varu spēlēt. Es spēlētu vēl vairāk, ja man nebūt vecīšu žēl.

Mūsu oficē ir jānovēro tipi. Viens tur ir varens:
Pamazs, paresns, ar brillēm, iesēdās reiz redzēju ļoti lepnā mašīnā. Viņš tikai kadas pāris stundas officē ir. Bet – Hm hm?!! Vinš parasti pietaisa ateju, ka riebas tīrīt! Jādomā sava resnuma uzturēšanai viņš dūšīgi ēd. (Un protams tad arī dūšīgi d– .) Viņš ir tāds cūka, ka parasti nosēžas par tālu uz poda. Pats tagad šad tad ir apslaucījis, lai nestāv čupa uz poda malas! Oh!

Bet – citādi viņš ir vissmalkākais kungs. Vienu rītu bija ieradies ar 2 takšiem – (suņiem). Vakar viņš bija uzvilcis tumšsarkan brūnu zīda vesti ar baltiem ziediņiem – tiešām ļoti jauka un – iesmaržojies ar vijolīšu smaržu. Tas bija traks numurs – bet viss kopā – viņš bij neiespējami omulīgs, pievilcīgs bonvivaniņš. Tāds īsts dzīves baudītājs un luteklītis. Tā veste bija lieliska pie baltā krekla un tumšpelēkām biksēm. Ja es netīrītu ateju, es ne mūžam nespētu iedomāties kopā – šo eleganto, pārsmalcināto baudītāju – ar cūcību. Bet – tas ir laikam visparastākā parādība – viņš ir par izlutinātu lai rūpētos pareizi nosēsties uz poda. Kaut es prastu labi novērtēt – tur jau no visiem kopā droši vien ir varena kolekcija.

Iet diena
Kā vienmēr kad tā aizveras
Izdziest zūd uz mūžu atvadās
Prāts nemierīgs pēta padarīto
„Kādēļ bij zūdīties tik daudz?”
Gandrīz arvien no jauna prasa,
„Kādēļ bij nepacietības tik daudz?”
Bet kad cita diena atnāk
Ar gaismām savas stundas daļa
Kā vējš jūru nemiers un
Prasības un tīkošanas
Sagrābj garu.
Nekas nav labs diezgan
Vēl vairāk vairāk vajag
Un nonicināt sevi un
Dienas dāvanas tam atkal 
Sokas viegli.
Jo dzīvāks kāds un spēcīgāks
Jo nebēdīgāk ir tā solis.
Vien atliek lūgt, kad diena iet
Kaut solis šis nekļūdīgāks būtu
Jo neatsaucams tas būs tā kā tā.

––––––––––––––-

Ja šais ielās maldies laimes apreibis –
Pāri koku grēdām debess
Tuvu noliekusies, mūriem piekļāvusies
Dziļi ieaudusies visās dzīves šķiedrās
Savās gaitās šūpo Tevi līdz.
Bet kad kalnā aizej (viens)
Pilsēta pie kājām guļ kā lausku kaudze
Debess augstā lokā vizuļo bez daļas
Nekad neskārusi nekad nebijusi tuva
Zemes sīkiem mūriem.

––––––––––––––––-

Debess augsta un bagāta 
Kā zeme pilna pilsētām un laukiem, 
Bagāta un savrupa 
Kā visi bagātie. Un
Mūžīgs zaļošanas bargums
Eikalipta piekusušos
Apdegušos zaros.
{Kad gaidu Tevi
Iela dzīva kļūst

Marts 1964 (Ķikure/Kikure)

[Early January





Left: Sunny & Sue’s wedding in Windsor.
Erna, Inese, Dzidra.

.

.

.

.


Right: Celebration at Mumford’s.
L to R: Sue and Sunny Birstins, Doreen Mumford, Erna, Inese, John Mumford.

.

.

.

.

Pirmās Lieldienas 1964. 10. p.m. (29. 3. 64)

Izrādās ka es vairs nerakstu dienas grāmatu. Tas nav labi. Nelaime laikam tā, ka kuru lapu es arī neņemu rokā (prozai vai dienas grāmatai), agrāk vai vēlāk es to piesmērēju ar kaut ko dzejai līdzīgu, kam nav ne datuma ne sākuma ne gala – un galvenais – ne gatavības, uz ko es it kā ceru un vienmēr visu to jūkli taupu.

Šorīt ap 9 a.m. nogāju lejā uz Bowls Head? Kā to sauc – Balls Head? Nezinu. Bija miglains dūmains rīts, osta un pilsēta izskatījās skaisti. Es apsēdos uz akmens kāpnes, tas ir klints malas un tā vietā lai rakstītu Klauvertam apsolīto prozu – rakstīju kādu vārsmu. Sāka mazliet līt – un tas mani aizdzina mājās. Lietus tūlīt pārgāja – bet tas mani iztraucēja un es vairs neatgriezos.

Tagad ap 8 p.m. nogāju pa Crows N. Rd. un Highwayu uz Ineses māju. Necerēju jau īsti, ka viņa būs mājā – un nebija arī. Atbraucu ar vilcienu. Dūšīga sieva – varu tik tālus gabalus nostaigāt!
Esmu mazliet uzpūtusies pa 3 brīv. dienām. Vēl rītdiena, tad jāiet darbā.
Dzidra mājās. Mandeles izgrieztas. Piektdien zvanīja no mājām jau – nē – sestdien!
Domāju par to – vai patiesi es no šīs salas – tas ir – vai es tikšu ārā no viņas?

Rakstot te viss citādi. Jūtos sakarā ar to nožēlojami. Man nav neviena cilvēka (izņemot meitenes) un es nemeklēju un nevaru atrast neviena un man nav māju un māja ir kaut kas ļoti svarīgs. Un – māja savā dzimtā zemē. Ko man līdz šī pilsēta? Pāris illūzijas, (varbūt tikai viena) ir devuši krāsu pāris celtnēm, vai ielai tikai – un tas izplēn jo tas ir bijis bērnišķīgs joks. Viss cits ir svešs un man nav nekā. Wyongā kaut kas vairāk bija – jo tur iegāju jaunāka, bērni mazi, un tas bija vēl laiks, kad pieķēros vietai ar ticību. Vēlāk tik nežēlīgi tukši bij meži un kalni apkārt – tikai to skaistums zem saules un mākoņiem – tuksnešains, jo nav par to kam teikt – tuksnešains, jo nenāk no tā nekas man pretī – neviens cilvēks, kas ko nozīmētu – un māja, tomēr pa daļai tā bija māja!
Vai te – pa daļai ir māja? Laikam nē. Tikai vieta kur palikt. Tur lietus lija cauri, bet dažreiz arī jumtā skanēja – un bija mazliet mājas. Bērni bija.
Te arī bērni ir. Bet ne tiem te spēju radīt māju, ne man ir māja. Tagad gāžos spēlēšanā – varbūt, ka es kaut ko tur varu atrast.
Ko? Mierinājumu?
Skaistumu? Vērtību? – Apmēram. Kaut ko. Varbūt kādreiz – bet kā, man varētu būt mājas. Varbūt tepat – ja būtu vairāk naudas. Bet nauda nerada māju!
Bet tad es varētu ar tās palīdzību radīt Dz. un In. vēl kaut ko no mājas. Ērtību, mieru, atpūtu. Te?
Nezinu.
Bet kur?
Kaut kā man būtu jāizkuļas no šīs nabadzības un nevarības.
Nevarības?

Klavieres tomēr ir kaut kas no mājas. Bet ko tas līdz – tagad – ar manām vecām pārmocītām rokām! 10-14 gadu atpakaļ – tad kad atstāju Grētu – tad ko būtu varējusi, pāris gados ko panākusi, tad vēl manas rokas bija mīkstas un jaunas, kauli sāka sāpēt Kondonienes traukus mazgājot – kādēļ es mazgāju tos karstajā ūdenī bez cimdiem!!! Neprātīgā. Kādēļ ravēju pupas lietū ar kailām rokām? Lasīju pupas lietū?
Ko es varēju darīt!
Kādas manas rokas ir!

Un brīžam tās šo to var spēlēt. Bet tie ir mūžu vecie māņi. Šī kaislība tikai viena no 3 citām. Varbūt tomēr viena no stiprākām manī.

Jāiet gulēt. Atpūsties un atpūtināt rokas. Es spēlētu vairāk – ja nebūtu kauns no večiem. Vai tas arī nav mans stulbums. Rītu sākšu agrāk. Šorīt svētku rītu negribēju traucēt.

Kā tikt atpakaļ vēl reiz uz Eiropu?
Kā vēl ko padarīt lielāku? Neko nedaru ar rakstīšanu.
Nousea mani moka.
Tikai spēlēšana to mazliet dziedina, to nousea.
Es rakstīšu rītu!
Es rakstīšu. Es sākšu vēl reiz. Roc, roc! Inese reiz teica. Es roku.

Lield. pirmdiena. Tas ir otr. Lield. sv. (30. 3. 64)

Vakardiena gājiens pa Highwayu līdz Ineses mājai un kalnā uz staciju – (jo viņas protams nebija mājās) man bija bijis par smagu tik vēlā stundā – nevarēju labi gulēt. Roka arī sāpēja – laikam dabūja vēju. Man jāzin, ka vēlu vakarā es nedrīkstu tik lielus gājienus taisīt. Šodien dzīvoju pa māju – spēlēju un atpūšos. Pirksti sāp no spēlēšanas – jo es laužos ar vingrinājumiem kā traks. Tagad vakarā vairs nedrīkstu spēlēt – vecīšiem būs par daudz.

Man neapnīk spēlēt – katru reiz pēc technikas padzīšanas uz priekšu – atrodas kāda vieta kādā gabalā – ko es tad varu izspēlēt un tas ir lieliski. Bet – ko tas līdz! Rokas vecas. Un – ja es atlaidīšu vingrināšanos – beigts atkal. Bet tā ir visiem. –

Es dzīvoju ‘kā turks’ šīs dienas. Ēdu kas atrodams – jo es negādāju barību kā nākas. Cepu pankūkas – jo tas ir viss kas mājā atrodams. Nu – tas ir vienalga ko ieēd šīs dažas dienas.

Lasīju Don Camillo Dilemma un Don Camillo and the Devil. Pabeidzu. Man patīk slaistīties līdz šiem Itālijas – radiem. Viņi vairāk rada, kā austrālieši.
Pēdējā laikā austrālieši krīt manās acīs zemāk un zemāk.
Es gribu vēl reiz citu zemi ieraudzīt.
Bet kā? Es neuzrakstu ne rindu no tā ko solīju Klauvertam. Manas grāmatas ‘fiasko’ manas peļņas ziņā – mani satriekusi. Tas ir – Zariņa vēstule. Esmu pilna negantības pret visu to būšanu. –

Otrdienas rīts. (31. 3. 64.)

Apmācies. Varbūt šī mākoņu sega bija tā, kas tuvojās ar lielo vēju naktī un neļāva gulēt. – Miegs nevarēja atnākt.

Cīnījos visādi. Beidzot viss ir kārtībā – arī iemigšana un atpūta – tikai man nav pacietības un es visu ārdu nost, tikko kas nav kā vajag. Bet vai pārāk bieži tas tā nav ka man jācīnās no visa spēka turēt kārtību? Jā – tā tas ir.

Redzēju Andreju Punku sapnī. Tas taču bija puisis, ko es noraidīju – pa pusei nezinādama cik nopietni tas domā. Es viņam sataisīju sirds sāpes vēl toreiz Mad. Karnevalā. Bet – ko tur varēja grozīt? Manu sirdi nevarēja grozīt – tā nevarēja atrast, ko kāro. –