[4.10.64

Iesvētīšanas diena Inesei un Dzidrai.
Sv. Annas baznīcā, Strathfieldā.
Ev. Luter. Vienības Draudze. Mācītājs P. Laiviņš.

[Right: At church with Erna.

At home in Berkeley Vale with father.]

14. okt.

Šodien kad man vienkāršais smalko rūtiņiem krekls virsū un zemie zābaciņi (atstāju pucēšanos uz rītu – payday) šodien pirms ‘luncha’ pamanu kādu seju ar saules brillēm lejā otrā zālē. Jāsaņem liktens kā esi. Vēlāk viņš bija expedīcijā mūsu telpā. Es strādāju un strādāju kā vecais rūķis. Un tad reiz – es pacēlu acis – un viņš atspiedies uz kastēm – raugās šurp. Tā bija skumja īsa satikšanās. Bet jūtama. Nenovēršama – satikšanās. Un kļuva vēl skumjāk – bet arī labi. Labi.
Un par to mazo brīnumu – mēs bijām nosodīti? Un esam. Un būtu tūlīt atkal. – Ak – pasaule ir netīra. Austrālija ir – sevišķi netīra. To es nu varu teikt. Viņu tīrība dara tos netīrus. ––––––––––-

15. 10. 64.

Dzīvība ir atgriezusies. Pār pilsētu viļņo siltas krāsas un gaismas. Dūmi un pelni un dzelži ir silti, elpo priecīgu klusu dzīvi. Roka ir atradusi kā izteikt domas, jo domas ir atradušas vārdus. Un spēks ir atgriezies muskuļos, soļi ir droši un pirksti vingri un mērķtiecīgi lido pār klavieru kauliņiem. Kaimiņi ir mīļi un labi cilvēki pie kuru durvīm var pieklauvēt un pateikt draudzīgu vārdu. Tu atnāci un biji desmit minūtes tanī pat telpā kur es. Tu elpoji to pašu gaisu un mūsu skati reiz satikās sakot to ka dzīve ir skumja un nav nekā cita tik dzīvot to, bet ja to pasakām viens otram – tad tā kļūst laba un skumjas nespiež bet skan pāri notikumiem un lietām kā mūzika.

Pusd. laiks.

Es saulē pie stacijas apstādījumiem. Priekšā zemē vai pus ‘garbidže binē’ citu atstāto netīrumu – sviestmaižu un šokolādu papīri. Skaties ka vējš mutē neiesviež līdz ar sviestmaizi ko te gribu apēst.

Man tomēr sāpēja galva pēc tam kad pirmā šīs dienas lapā biju slavinājusi ‘jaunas dzīvības atgriešanos’. Visu nevar atgriezt. Ir jāzaudē.

Esmu pārliecināta ka neesmu saņēmusi pag. nedēļas tea money. Bet man aizbāza muti, ka esmu saņēmusi. Gluži steidzīgā kārtā – sakot, ka man pienākas 1 reiz, trešdien – vai kaut ko tamlīdzīgu.
Man jāpadodas – bet es stingrāk turēšu rēķinus uz priekšu. Tas arī man šķiet ir – netīrumi. Ja ne kas cits – tad nolaidība.

Tagad.

Pag. naktī es redzēju sapni. Atkal lielie kalni un kāpšana. Lejā. Kā parasti. Eju (it kā ar Dzidru) pa ceļu kas ved no bezgala augstumiem. Neskatos pāri malai – lai nereibst galva. Ceļš mazliet slidens. Esam gandrīz galā un lejā – un te pēkšņi ceļa galam ielejā ir pāri ūdens. Ceļš ved caur ūdeni.

Ne pārāk dziļš, ne pārāk skaidrs – bet ne sekls un ne netīrs. Un ceļu var redzēt cauri tam. Lai nonāktu galā jādodas caur ūdeni un brīdi tas būtu pāri galvai. Es domāju – nebūtu traki, bet dūšas vajag. Un domāju – būtu nejēdzīgi auksts. Es gandrīz būtu saņēmusies iet, mesties cauri, bet Dz. palika kavējoties, es tad arī.

Šodien es gudroju – kas man gaidāms. Parasti bija tie ‘testi’. Abās dienās, kad pirms tam sapņoju par ūdeni, ne tik daudz par to – bet par kalniem.
Tagad – kas? Šodien ir payday. Man sirds lēca gaidot – varbūt no Mr. W. daudz kas atkarīgs darbā. Patiesi – viss! Viņš pieņēma. Viņš atlaiž. Vai pieņems – visam laikam.

Izdodot naudu, viņš uzmeta man noteiktu, īsu (siltu) tiešu skatu. Pieliektu galvu. Skaidri un izteikti.
Es nobijos. Neizteicu ne šā ne tā.
Ko – tas nozīmē?
Dradzīgu pieņemšanu darbam?
Vai – iešanu caur ūdeni?
Ūdens ir – nu ko tur runāt.
Man apkārt te apsēdās divi šausmīgi veči, tievi, izdiluši, netīri – tikko dzīvība kaulos.

16 okt.

Gribēju tiem večiem atstāt vienu banānu tūtā, nomest uz sēdekļa, kā visi nomet, bet nobijos – dzīsies citreiz pakaļ. Tā visa labdarība ir apturēta no bailēm.

Vakar izturēju overtimu un naktī pietiekami gulēju. Pāris rītus nopietni spēlēju gammas un šorīt pirksti puslīdz labi. Tagad pārāk maz dabūju tos vingrināt. Kam tas? Manai dzīvei.

Cik tukšas ir sarunas te apkārt! Tas no papīriem ko vējš met acīs. Bet ko vēlēties – Parīzi ar Senu? Tā arī nebūtu tā pati.
Kruščevs esot atkāpies. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Tur gan nekādas atkāpšanās nenotiek – tikai atlaišanas.

Un atkal pamestība
Ne mājas ne ciemu
Tik ceļš

Vakarā mājās.

Pēcpusdienā atkal nāca optimisma uzplūdi. Nobeidzu savu darba uzdevumu – ‘grāmatu’. Biju brīvāka ar kolēgām un visos siltums atrodas.

Un prieks ka nedēļas darbs uzvarēts un es esmu vēl spirgta – jo viss atkarīgs no tā vai varu atpūsties, vai naktīs varu gulēt. 2 nakts gulēju. Un jūtos labāk un cerība ir pa šo pasauli vēl spirgtākai, mazliet drošākai pamētāties. Dzidra pie draudzenes šo weekendu. Es varbūt braukšu uz Vindzoru. Tagad spēlēt un rakstīt dzejas. Sviest visu ārā kas gulējis un jau pusgadu zem smagiem nelaimes slāņiem. Cik savādi. R. mani tomēr neatraisīja darbam. Varbūt tā bija naudas trūkuma vaina. Protams. Bet vēl klāt tagad ir kaut kas, kas nekur citur nav un kas zin vai vairs būs: T manī radījis kaut ko paliekamu.

Un ka viņš pēc 1 ½ gada velk saules brilles ienākot kur esmu, lai saņemtos ienākt – tas tomēr kaut kas ir. Un viss tas kopā – kas ciests un cīnīts un turpināms cīnīt – tas arī kaut kas ir. Un Mr. W. skats kas saka ka tomēr viss ir labi, vai kaut kas ir labi – tas arī kaut kas ir.
Tikai – kas galu galā bija tas, ko viņš teica? Atzinība tā bija – bet kāda?
Velns parāvis – Atzinība!

Plkst. 9.45 p.m.

Bungoju klavieres pusmiegā.
Labā roka vāji spēlē – no 9 stundu zīmuļa turēšanas pirkstos un vilkšanas pirksti ir stīvi. O, wēh! Mūžam pirksti! Vai tā ir grīdas mazgāšana vai līniju vilkšana – pirksti cieš. Bet – viņi jau kaut ko iztur arī – jāvingrina. Vienmēr jātur formā. Bet kā to panākt!! Bungot kad vien iespējams. Rakstīt piezīmes kad vien iespējams.
Dzīvot – kad vien iespējams.
Vērot, darīt, gudrot, domāt, gulēt – visu savā laikā. Bet nenīkt uz gultas malas pārdomās – vai nedomās, kā esmu nīkusi pus gadu bēdājoties par naudu. Tagad tā bēda uz brīdi mazāka.
Tā tad strādāt kamēr acis vaļā un gulēt kad laiks klāt. Un nu ir laiks gulēt.
Vairs nav domu – tik nogurums.

17 oktobris 1964.         Skice?

Klusa nakts. Sestdienas vakars. Laikam visi kaut kur ciemos.
Savāda sajūta.
Ne šodien vien. Jau gadiem: –
Visi dzīvo – Tu nedzīvo.
Tas ir apmēram tā:
Visi guļ – tu esi nomodā.

Protams – Tu neesi vienīgais kas esi nomodā. Kaut kur ir vēl citi. Bet Tev tik ļoti gribās gulēt, ka Tu nemeklē tos kas nomodā. Tu gribi gulēt – Tu arī. Sapņot, sapņot! Piedzīvot daudz ko, daudz sapņot un gulēt pa vidu un krākt un šņākt un izstiepties.
Bet Tev jāpaliek nomodā.
Kādēļ īsti?

Dažreiz šķiet – pats to meklē savu nomodu! Tikai neaizmigt! Reģistrēt visu. Apsvērt, jāsargā kaut kas, jāņem un jāpatur no visa kaut kas – jāpaliek nomodā.
Tas ir diezgan briesmīgi.
Bet briesmīgi ir arī gulēt!
Nogrimt kā akmenim savā dzīvē. Nezināt nekādu maiņu, nejust neko daudz vairāk par savu silto gulēšanu.

Ak, bet skaisti tas ir. Ja ne tik skaisti, tad labi. Sildīties mierā dziļā mierā, prieki vai sāpes būt pašam sevī, ciest un sāpēt sevi un baudīt savu dzīvi. Mosties pašās beigās, iekliegties tad bailēs un pazust.
Bet nedzīvot – tikai spēlēt, noskatīties uz sevi, būt ārā no sevis un no savas dzīves – gadiem un gadiem –
Būt nomodā – tas ir skumji. Tas ir tik skumji, ka šīs skumjas ieēdas skatā un pamodina dažu gulētāju, izbiedē, nokaitina un arī aplaimo kādreiz.

Izprast, redzēt – nepieskārties, nedzīvot. Redzēt atkal ko citu. Spēlēt kādas spēles sevī – jaukt tās no savas dzīves, no nedzīvotās dzīves un iztēles. Piejaukt pilnu iztēles, ik brīdi. Spēlēt nerimtīgas spēles, kas ir mazas dzīves varbūt, kas dīvainā kārtā ir radītas no Tavas dzīves un no Tavas iztēles. Kas nāk un iet. Dod prieku un sāpes. Bet tomēr atstāj vienu. Atstāj Tevi nomodā. Kad citi guļ. Dzīvo savu vienu dzīvi.

Grūti ir to izteikt, kā tas īsti ir. Bet šī spēle, šī uzspiestā gandrīz, kādas varas gribētā spēle ir sākusies jau sen. Jau agrā jaunībā, kad dzīvei nevarēja pieskārties, to saņemt bez atlikuma – bija pārāk uz to jāskatās, jāapbrīno, jāved kādi rēķini, jākrāj kaut kas –

18. okt. plkst 8 a.m.

Summerhilla stacijā. Saulē uz sola. Nokavēju vilcienu. Lamājos sevī – ka tas notika tā kaķa lopa dēļ. Vajadzēja Dzidrai uzrakstīt un atstāt zīmi ka – viņam ir blusas! Un iedot viņam vēl sieru un pienu.

Un vilciens uz Windzoru prom. Bet – varbūt tas nebija kaķa dēļ. Pulkstenis varbūt pāris minūtes vēlāks. Jeb – vajadzēja iziet agrāk. Vilcienu sarakstā neskatījos. Acis tik vārīgas ka negribētu meklēt un skatīties. Mans darbs pārmocījis acis. Jāiet pie ārsta, laikam vajadzētu jaunas brilles. Bet kad lai eju? Man jāstrādā. Jāparunā ar Inesi lai noliek man laiku noteiktu –-
Par to nav jāraksta. Tas jādara.
Saule karsē. Varbūt tāpēc nokavēju vilcienu lai pabūtu saulē un – rakstītu. Pārdomātu, justu, nemieru ciestu.