Februāris 1965 (Ķikure/Kikure)

Stāstījums par Roni Stevenu
Sākot 1965 febr.?
– Nothing that belongs to me
Is any measure of me –

16 febr. 1965.
1. p.m.

Jāsāk jauna grāmata –

Kaut kas pavisam citāds atkal: Dzidra aizbrauca – uz Newcastli. Paliks (vai tiešām!) 3 gadus tur. Un man arī esot jābrauc – viņa domā.
Es domāju – lai vestu cilvēcīgu dzīvi būtu jābrauc. Bet vai man tāda jāved?

Tagad nākuši ‘sitiens pēc sitiena’, izstādes neizdošanās sakarā ar ko – nezinu. Gailītes runas – jocīgums, lai neteiktu vairāk. Avīzē – visi austr. rakstn. izņemot S. nepārsniedz vidus mēru. Rudzīts.
Darbs ārkārtīgi grūts.
Telefonam jāmaksā 20 mārc. (man ir 2.)
Un beidzot – jāšķiras no                       [page missing]

Gribēju sākt rakstīt jaunu grāmatu – nopietni. Bez tiem ‘pašas vārdiem’. Nevaru. Būs atkal jūklis.
Bet – mākons lija. Un tas pavada visu šo dienu. Pusnakts tuvojas. Šausmīgi karsta diena. Pārskrējusies darbā. Dzenu vēl sevi spēlēt un spēlēt – kāda laime ir izspēlēt vēl arvien kam? Tam kas dzird un dzīvo to tāpat kā es. Tam ko mūzika paceļ no zemes un aiznes.

Vēstule K. S.

Tev derdzas cilvēki
Bet kad Tu ieskaties
Kādā sejā un ieraugi
Viņus Tu dāvā tiem ar
Savu līdzjūtību.
Un gaidi savu prieku 
No tās.

Nakts nāk un
Nogurums ir pārmērīgs
Bet gars ir kā
Vergu tirgotājs – 
Dzen un dzen un dzen.

Esmu atkal kā koks
Kam vētras apkapāti zari
Kādas gaisums 
Un brīvība 
Varbūt varēšu atkal augt.

Veselu mēnesi esmu klusējusi, darba nomākta. Bet – dzīva vēl esmu.

Trešdiena 17 febr. 1965.

Saņēmu jaunu darbu – faktorijā. – Vīriešu jostas jāpako un jāliek tām sizes, sprādzes, cena. Jāstāv 8 st. kājās. Bet tas ir Summerhillā – 5 min. vai 6 vai 7 no šejienes. Es ietaupu apm. 3 st. laika, vēl vairāk. Slimnīcā tagad bija neiespējami panest manai veselībai un gadiem – (taču tie beidzot ir saradušies!!)
Varbūt te būs vieglāk. Kas zin. Esmu ārkārtīgi pārmocīta. Laiks arī ļoti karsts.

Šodien jau nostrādāju. No rīta sadomāju – vienīgā diena nedēļā trešdiena, kad dabū meklēt – piezvan. uz slimnīcu ka slima. Un 8 jau biju faktorijā.
Iznāca tā, ka tikko avīzē to izlasīju bija 13 min. laika līdz 8 (redy to start) un es drāzos prom. Grūti bija, tāpēc ka esmu nolaidusi veselību un spēkus lejā ar to slimnīcas darbu.
To es negribēju runāt te. Bet tas guļ kā ūdens virsū. Nav kam izteikt un it kā jāizsaka, jāpārsver.
Mēģināšu atpūsties. Eju gulēt agri.
Varbūt vēl atdzīvošos.

20 (feb?)

Ir sestdiena – (un tagad man atkal laikam būs brīvas sest. un svētdienas).
Biju Concordā (slimnīcā) izrakstījos no visa ārā. Atpakaļ braucot iegāju latv. namā. kārtot bildes mājās. Klauverts nebija – Dušelis pateikšot lai tās Klauv. nokārto kad trijos nākšot Ģengera bildes izkārt.
Latv. namā bija svētdienas skola un baleta mēģinājums. Ak – kultūras plūdi!

Te mājā ir patlaban tik karsts ka nezinu kur sprukt. Bet suns ir atkal atpakaļ un staigā gāzdams ‘garbidž bines’ un spārdīdams visu. Bērnu leģions arī apkārt.
Domāju – varbūt vakarā aiziet uz Ģengera izstādes atklāšanu. Mazliet kauns no tās manas ‘atklāšanas’.
Matus izmazgāju – tagad labi, bet līdz vakaram, kas zin, ‘sasprogosies’, kā viņi tagad dara un zaudēs visu formu. Vējš arī ceļas. Un man nav hairspray.
Cik man ir lieliska maiļu valoda par kuru raksta Dunsdorfs.

Es pūšos, bet nevaru atpūsties. Tomēr – aizmigu un kādu stundu nogulēju pusdienas laikā – un tas bij lieliski.
Vakarā varbūt labāk vajadzētu redzēt kādu filmu vai teātri. Bet vai es varu atļauties? Man būtu jāpaliek šai darbā mazākais pāris mēneši un jāiekrāj nauda – bet kā es varu iekrāt – ja man vienai jāmaksā dzīvoklis. Un kā es varu izdot istabu – (kas palīdzētu maksāt) – ja es vēlāk tad gribētu izdot visu dzīvokli? Bet – tomēr kaut kas tādā veidā būs jādara.
Iet prom no šejienes, tagad kad darbs 5 minūtes gājienā?
Viss ir tik jocīgi.

Jāizdod tikai istaba un jāpaliek te. Bet vai es te varēšu tad ko strādāt? Jau tagad ar to suņu un bērnu varzu apkārt – es nespēju neko darīt. Vispār dzīve pēdējā laikā mani ir saburzījusi tā, ka esmu viens nederīgs nervu muskulis. Viss mani nervozē, nomāc, es esmu jau bailīga un nedroša kļuvusi un tas ir visādu nelaimju sākums.
Savādi – kā tik nevarīgs radījums ka es, var pasaulē izskatīties tik neuzticams un aizdomīgs u.tt.
Tik karsts ka mati top slapji sēžot pie galda un rakstot, vai tāpat neko nedarot.

Izgāju pie bērniem un suņa – parunāties, iedevu vīnogas – liekas mierīga izeja no visa ir – samaisīties ar visu, iejukt iekšā, nestāvēt prom. Jo tas vairs nav paciešams ne iespējams – izvairīties. Miers varbūt iegūstams esot tur visā (un ne tikai pie suņiem un bērniem, bet visā kas ir dzīve iekšā).

Mana nelaime jau sen tā, ka lai cik vētraini mani svaida – es palieku skatītājs. Tādos savādos skatītājos – kas tiek apmētāti ar notiekošā šķembām.

Vienu meiteni darbā sauc Valtrout – tas ir īsts vācu vārds. Man bija jādomā par 6 vācu sievietēm kas man palīdzēja Vācijā. Kas izglāba mani, manu māti un manu bērnu. –

Vēstule no Veidemanes, par viesošanos Spīdolās. Tā jāatbild un jāsagatavo ko lasīt.
Un tā pamazām jāsagatavo un jāsāk un jānobeidz viss tik bezgala daudzais, kas ir iesākts un iecerēts. Un ja regulārāk ko darīs, varbūt nebūs tādas neveiksmes un nepiedzīvojušā neizdošanās kā ar izstādi.
Izstāde tāda kā priekš pašam un radiem un gluži ‘[..]’ iemeslu dēļ – neveiksme.

Ar bērniem tikko iznāca labi – tie apēda manas vīnogas un tā kā tie zina ka vairāk man nepalika, tad varbūt būs miers un man nebūs jāliekas zinis, kad tie dauzās apkārt, jo mūsu lietas nokārtotas.

Man sāp kājas, abas – tikko es pieceļos kājās. Vai jaunais darbs tik nelabi tās iespaidos?

21. febr. 1964 (1965)
7 a.m.

Vakar 11 p.m. atnāca Gailītes kundze. To atveda jaunie Nīči un te mēs palikām līdz 2 a.m. Dzērām konjaku un runājām. Par mākslām, par literatūru, par teātri – par naudu un protams beigās par sexu.
Tā tas ir vienmēr šaurākā sabiedrībā.
Skaists pāris viņi ir.
Fiziski skaisti cilvēki.
Man māja bija – nekārtīga. Puslīdz tīra, bet nesakārtota mana istaba.
Bet – es rakstīju un pa dienu nelikos par to zinis.

Tagad nāk miegs un vairs nevar aizmigt. Un liekas ka jauns spars uz kaut ko būtu pamodināts no tām vien – cilvēku balsīm. Bet tā tas liekas pēc katras ‘partijas’ un tanī apstāklī nav daudz patiesības.

Nabaga Uldis Siliņš sarakstījis par manu izstādi avīzē – ko parasti raksta par noziedējušu – tomēr viņš uzslavē tušas mazgājumus vairāk, kā cerēju, citi vairāk izcēla vecos darbus. Ak, tam protams nav absolūti nekādas nozīmes, kaut kas bij jāsaka.

10 gadu atpakaļ tā būtu laba izstāde lai ietu uz priekšu. Tagad – jā es nezinu – kas tagad tā bij? Es domāju (jā jau Klauverts arī tā domāja) ka es mazliet patirgošos. Bet iznāca citādi un tad – tai lietai patiesi nav nekādas nozīmes.
Kādreiz to ierosināja, (to izstādes vēl reiz – izstādes domu) H. Misiņš. Un es to ņēmu nopietni.
Tomēr un vēl un vēl es saku – tomēr viņā bija savas vērtības, šai izstādē, varbūt vairāk kā kāds domā un vairāk kā vienā otrā ir. Tikai mani visa šī daudz talantu lieta sāk pazudināt.
Man jāraksta un jānostabilizē vairāk viena lieta. Bet es netieku pie tā. Kaut kas ir manī kā atrauts no auglīgas zemes. –
Trakā spēlēšana – tas ir technikas dzīšana šinī lietā – varbūt ir visnevajadzīgākā, bet es to daru un daru kaut kādu vecu sapņu dēļ.
Man jau nepietiktu tam visam visas dienas laika kur nu vēl pa brīžam.
Tagad vēl liekas – vai kādreiz neuztaisīt kādu tušas mazgājumu lai nebūtu labāk ja U. Āboliņš būtu atklāti teicis – met plinti krūmos! Ar visu izstādi jau ir tas pateikts.

Bet rakstīšana? Vai es varu labāk izteikties rakstīšanā? Mūzikā es laikam būtu varējusi. Vienmēr iztaisīju kādu trakumu kur spēlēju – bet ar rakstīšanu un zīmēšanu arī to esmu panākusi – cilvēku aizkustināšanu. Tikai man vajag vēl vairāk – un taisni tas ka strādāju trīs mākslās – no manis prasa vēl vairāk.
Protams – jāraksta.
I. Nīcis teica – ka manas dzejas esot (rakstītas) neizprotami jauni – maniem gadiem.

28. febr. 1965. 11.p.m.

Pārnācu no Spīdolām – nezinu vai man tur gāja labi vai slikti. Nolasīju (gandrīz līdz asarām pati aizkustināta! O, wēh!) savu gabalu puslīdz ‘tekoši’. Pašai likās stils un forma šim mazam atmiņu tēlojumam – laba. Bet par to netika daudz runāts – Koks kundze gan mēģināja, bet mana raksta temats visus bija iemetis savās atmiņās un sākās ikdienišķas pārrunas – itin par visu, un lai gan iededza sveces, nekāda cita jūtoņa neradās.
Skaļa paklaigāšana. Lai arī šis tas jau bija arī pateikts.

Sākumā mani iepazīstināja un priekšā stādīja mājas māte, nolasot pāris īsas vietas no ‘Kaimiņa’. Tās bija labi izvēlētas – viņa arī teica, ka es esot strādājusi Ilūkstē un manot turienes iespaidu – nezin, kā viņa īsti to domāja. Bet – apmēram taisnība. Pie tā temata, ko es biju ņēmusi ‘sievietes kara laikā’ apmēram – gandrīz tāds vakara virziens bija paredzams un man grūt būtu bijis to ievest citādu. Varbūt bija O.K. Katrā ziņā – nebija nekā mākslota un smalkās dāmas parādījās diezgan vienkāršā un spēcīgā gaismā.

Lielā daļa, varbūt visas – domā ka tik ‘moderns’ teātris latviešiem neder. Žēl. Bet lai es arī izteicu savus ieskatus diezgan skaļi – neko lielu es tur negrozīju. Bet – tur jau netika pie vārda – visas bija krietni iekarsušas izteikt savas domas. –

Visu nedēļas nogali ziedoju raksta sagatavošanai un apģērba un matu sagatavošanai. Vai, šodien pat spēlēt nedabūju.
Bet varbūt labi. Pēc ilgāka laika mēģināju atkal rakstos izteikties. Jāturpina.