1 marts 1965. Pirmd.

Un kā tas ir katru pirmdienas rītu – zini, ka tagad varētu arī ko sākt rakstīt – jo nedēļas nogalē Tu esi iesācis to darīt. Tagad pamazām varētu ķerties pie kā lielāka – pie visiem nodomiem – bet tagad ir viss tas jāpamet un jāiet uz darbu un jāpārnāk vakarā kroplam no noguruma – un tā tas ies – visu nedēļu.
Kamēr jāstrādā tik daudz stundas maizei un tik smagi nekas nevar tikt uzrakstīts.

Piekt. 5 ? febr (marts)

Mana alga ir 12.6.6. Ne 11.16 – kā bija pag. piektdien – tās bija noslinkotās pusotras stundas, kas atvilka.
Šodien bija grūti strādāt. Nedrīkstu tomēr karstajā laikā vilkt zeķes u.t. Bet kā to var zināt kāda būs diena? No rīta nemaz nebija karsts. Tagad naktī vēl nevar rimties. Es vēl cīnos ar to, ka nespēju lasīt ‘orderus’ – nezinu vēl visus jostu veidus, nosaukumus u.tt.

Kaimiņos ir partija – dzied, šauj, smejas, u.tt.
Veidmane (Spīdolu vārdā) atsūtīja rudzu puķes. Skaistas. Tikai otrā dienā jau novīta. Būs vai – jāpiezvana.
Lai veekendu kaut cik izmantotu – piektdien būtu jāiet – out. Uz kino, teātri – vai kur nu. Tad būtu prāts noskaidrots.
Tagad – var uzkārties, neko nevar darīt aiz vientulības.
Bet nebija spēku iet out. Es vēl arvien ‘šausmīgi’ nogurstu. Lai gan – darbs savā ziņā patīk.
Jānopērk būt ‘overolls’ ko var vilkt bez vai ar kleitu un karstajā laika jāģērbjas vēl vieglāk.
Man jāiztur, varbūt vēlāk var pelnīt tur vairāk. Bet kāds samocīts ir tas pelnītājs – krieviete, jauka veca kundze, – kas tur iet tagad prom, un kas strādā kā vējš.
Sāp pirkstu kauliņi? No kā?

Tikko nesen man nāca prātā (pēc kādas Spīdolas svinīgā – mēs visi triecām kas tur notiek klētiņā – bet lai mums to nerāda) ka sabiedrība (ar šiem losungiem priekšgalā) izpriecā savas trakās vēlmes, ballēs un partijās u.tt. sauc tās par nevainīgām izpriecām – dzer, dejo, paspaida slepeni viens otru, kaut vai tāpat vien dejojot, vai pie galda, izsmejas, izmuldas – un ir šķīsti kā Dieva eņģeļi nopelt katru, kas negribētu – tā sevi atšķaidīt un izniekot,
Šīs mūžīgās balles un partijas! Lai paģirās tikko varētu uz darbu aizvilkties un mierīgi iejūgties līdz otrai ballei.

? marts svētdiena. (7. 3. 65?)
11 p.m.

Vakar te bija Inese – man bija labi. Šodien – briesmīgi atkal.
Mans gars un ķermenis šausmīgi cieš un pretojas šai vientulībai, šai nabadzībai kurā esmu tā iespiesta ka es neveru atļauties neko – pat ne izbraukt uz jūrmalu. Bet varbūt jau pēc nedēļas būs mazliet labāk. Būs 4 mārc. vairāk – ko tagad izdevu elektr. un telefonam – bet man ir tikai 16 šiliņu ko dzīvot šo nedēļu un tad mājā būs apēsta pēdējā kripata un viss būs jāpērk. Es nespēju maksāt 6 ginejas par dzīvokli. Bet – kam lai es izdodu? – Tik traki ir par ilgu. Tāda nabadzība ir riebīga.

Es zinu – ir jāsaņemas!
Bet es jau saņēmos gadiem. Es citu neko nedaru – tik saņemos. Man vajadzētu vienu dzīvu reālu cilvēku kam mazliet manis vajadzētu un man viņa.
Palika labāk – kā es to izsaku.
Bet trakākais ir – ka esmu uzņēmusies par dzīves jēgu, mērķi, saturu, pienākumu – mākslas – teiksim rakstīt – un kā lai šai valgā piesieta rakstu? Es jau to daru – bet patreiz nav spēka.
Kapēc Dzidru man aizrāva?!

10? marts 1965.           (handwriting very even, clear, calm)

Šodien pirmā diena darbā, kad nebija nekādu kreņķīgu piezīmju. Biju gan vienā ‘cartoon pack’ kastē uzlikusi citādas cenas, (ļoti maza starpība) bet man to aizrādīja pavisam laipni, citreiz kliedza par visādiem sīkumiem. Nezinu kāpēc tāda maiņa – varbūt man kļūdu paliek maz, jeb tikai gara stāvoklis. Nu jau pāris dienas, varbūt jau vairāk, kļūdu gandrīz nav. Bet necik daudz ne vakar ne šodien nepadarīju. Pārskatos un pati laboju un kavēju sevi, un nevaru šo un to atrast, nezinu kur ir – un atkal kavēju. Bet gribētos ātri pakot. Dažas (Radon) jostas ne par ko nevarēju iepakot tik mazās kastītēs kā tās jāpako. Mocījos visu rītu – kamēr taču vakara pusē gāja labāk. Varbūt nāks arī ātrums. Cilvēki liekas laipni. Tikai kājas gan nogurst. Jāapsēžas vairāk. Bet kaut kā neiznāk. Šodien pēc ilgāka laika arī klavieres varēju paspēlēt labāk – varbūt tādēļ, ka nav tik karsts. Rokas gan smagas – bet viņām vēl jāklausa un jāiet kā veciem zirgiem. Kaut nebūtu tik daudz viņām darbā jāstrādā. Bet tas arī jāiemācās – ar mazāk spēka vairāk darīt, vieglāk darīt. Kaut tik nu man būtu vien pietiekami izdarīts ar to pakošanu vakar un šodien abas dienas zem 30 dučiem. Lai gan vairāk kastītēs pakots, bet tomēr. Tā – es visu laiku vēl domāju par savu darbu.

Un ko ar to varēs padarīt – samaksāt šo stulbo dzīvokli!
Jāmeklē mītnieks. Tad pavisam citādi būtu. Nedēļā 3 mārc. klāt ar to jau kaut ko varētu iesākt. Jāpērk avīze un jāmeklē tur – tie studenti velni nezvana.

Inese arī nezvana, varbūt ir šovakar aizgājusi uz to ‘free dancing lesson’, kaut nu viņa to būtu izdarījusi, vakar vēl viņai otrreiz zvanīja.

Nu un beidzot – vai es pateikšu sev ko prātīgāku – kaut ko, ko vērts runāt? –
Vakar lasīju Camu ‘filozofiju’ – vai apmēram tā to sauc vai apmēram tāda tā ir.
Camu man patīk viņa valodas dēļ – viņa vienkāršās, skaistās, ļoti, ļoti vienkāršās un tādēļ skaistās valodas dēļ. Varbūt tās iedomas – bet man tāda sajūta, kā ar tuvu cilvēku runājot, kad viņu lasu. Kaut kas labs un silts.

Jāiet gulēt. Sirds sāp. Kājas sapampušas. Seja ļoti dzeltena. Nogurstu tur. Bet tomēr – ceru ka es pieradīšu. Un ja es varētu kaut cik tur turēties – tad būtu labi. Miers un tepat pie mājas.
Atkal par darbu.
Ko gan citu? Suns izracis atkal un izspārdījis un piecūkojis dārzu.
Nezin vai tik noguris varētu dzejot, kā tagad?
Un kas tā dzejošana ir?
Tas ko viņi domā – slīpē dzeju, tas man nekas.
Un tomēr – varbūt daži dzejoļi iznāk ‘tādi kā noslīpēti’, bet tie kas tādi nav – tos nevar noslīpēt.

Piektdiena 13(?) marts 1965 (12. 3. 65)

‘Sanumurēju’ kādu daļu šo lapu, jo vējš bija izjaucis un izsvaidījis pa visu istabu iepriekš rakstīto – nav pacietības to salikt kopā un nezinu arī kur lapas palikušas.
Pļāpāts vien tur ir. Bet pa vidu gadās kāda doma.

Lietus līst. Ir vēsāks. Sāp galva. Tomēr – lietus ir padarījis domas maigākas un labākas. Atveldzējis tāpat kā stādus. Varbūt arī cits piemaisījums tur klāt: 1) piektdiena – darba nedēļa paveikta, alga saņemta, strādāšana top saprotamāka, ļaudis patīkamāki. 2) – varbūt Dzidra atbrauks. Viņa nav rakstījusi. Vai viņa nevarētu rītu atbraukt. Patiesi – tad jau šovakar vajadzētu būt. Un – tad varbūt jau vajadzētu būt klāt.

3) darbā pierodu pie cilvēkiem, patīk tomēr šīs – vācu sievietes, ne tikai vācu – bet visas tur kopā – eiropietes, un tomēr – varbūt vācietes ir tās, ko es šo laiku nebiju redzējusi un – dzirdējusi un šīs Gertrūdes, Gudrunas, Ursulas, Renātes – jā viņas ir diezgan jaukas. Un tad – viņas apstiprina mani, viņas ir līdzīgākas man un ir jaukas un kaut kas no mājām ir viņās. No sen senām mājām, savādi latvietēs es to tā nejūtu. Bet viņas man atgādina manu agro jaunību, kad mēs bijām ‘teenageri’. Latvietes man to neatgādina tāpēc, ka viņas – jā es nezinu kāpēc, es varbūt vienkārši viņas nedzirdu un neredzu jo viņas man neko citu neatgādina, kā to pašu trimdu. Bet vācu valoda un vācietes pēkšņi paver man kādu laiku gadus 20 (un tad vēl vairāk un vairāk) – atpakaļ. Protams – tā tikai viena no manām iedomām, iztēles nodaļām, bet – ar to jārēķinās, ka es pilnīgi nevaru radīt savu iedomu pasauli – bet tā man rodas pati, un tam ir kāds pamats.

Un tad – šodien man liekas, ka varbūt viens no darba vadītājiem Rons, laikam ir tā vārds, varētu būt tā persona, ko es reiz vilcienā (uz Wavertonu) redzēju. Tas būtu – gadus 3 atpakaļ, kad es strādāju pie R. Digesta pirmo reizi.

Man bija smags prāts pēc darba, bet ne bezcerīgs, tikai kādi sarežģījumi, citādi – kaut kas labs un spēkpilns bij manī, es nevarēju gluži mierīgi nosēdēt, aiz laimes, ka esmu vēl tik jauna, ka saņemu labvēlīgus skatus. Vagons bija pilns. Man priekšā stāvēja un runājās 2 kungi. Viens saistīja manu interesi – glīts, pēc mana prāta – mazliet par sievišķīgi – maigi glīts, bet savā ziņā – simpātisks.

Es nevarēju noturēties viņu neapskatījusi un tā kā viņš bija tik tuvu man priekšā – viņš to ievēroja. Kad bija tuvu Wavertona, es to apskatīju drošāk, jo zinu – tūlīt jāizkāpj, un tad pēkšņi, viņš uzmeta man acis, iesvieda savu skatu tieši man acīs, tā ka man palika kauns, es nolaidu acis – un tās vairs nepacēlusi izkāpu.
Vēlāk man viņu kādreiz gribējās kaut kur redzēt. Viņa pasviestais skats bija pievilcīgs.

Šodien es gāju ar savām kastēm Ronam garām, kur viņš runāja ar kādu, viņš bija man pretī un es pacēlu acis uz viņu – un pēkšņi viņa skats man bija pretī un it kā pazīstams – un tikai tagad es sāku domāt ka viņš varētu būt tas.

Rons pirmā nedēļā gāja apkārt (ar kādu citu) pierakstot vārdu, viņš runāja angliski un es viņam brīnum mierīgi, pareizi un bez stostīšanās pateicu visu ko viņš prasīja. Vārdu, uzvārdu (ar spellingu) un numuru.
Es uz viņa nemaz nepaskatījos, tikai nopriecājos par sevi.
Es viņu biju gan redzējusi iepriekš un tāpat kā tas toreiz, viņš man šķita par daudz mīlīgu, sievišķīgu seju – jāsaka viņš tikpat stipri novecojis kā es, ja tas ir viņš. Tikai acis, skats šodien, kad tas tvēra mani tieši – man lika domāt ka esmu to redzējusi.

Pie R. es reiz biju ar kādu labojamu gurti. Viņš teica ka viņš man to aiznesīs, kad salabos, viņam bija jālabo pēc tam vēl citas no mana galda. Bet es nekad tieši uz viņu nepaskatījos, tomēr pēc tam kad viņš palīdzēja man ar gurtēm, viņš kļuva man simpātisks ar savu mieru un lietišķību, tas gandrīz bija tas tanī cilvēkā, kas mani toreiz saistīja – lai arī viņš bija ne īsti vīrišķības ideāls, viņā tomēr bij kāda zināma stingra matter of fact – nots.

Un vakar vai šodien viņš reiz gāja garām, kur es kaut to gaidīju un es ievēroju viņa profilu, lūpas profilā – es domāju ļoti jaukas – tikai tagad viss viņš ir nepatīkami nolietots, dzīves nolietots – toreiz vēl tas tā nebija. Viņš vēl ir jauns, bet dzīve to ir lietojusi bez sevišķas uzmanības pret to – ja tā varētu teikt. Viņš ir dzēris labu daļu salda vīna un godīgi to pelnījis un šis vīns nav bijis nekāds smalks retums, bet labs, lāga vīns un viss kā jau vīnam – dzēris, reibis, priecīgs bijis, – sāpējusi galva mazliet un – tā tam vajag būt.

Tas būtu savādi, ka viņš būtu tā pati persona – tik maz ir pazīstamu, ka vilcienā redzēts jau ir pazīstams – jo pazīstams es šinī gadījienā domāju tādu, ar kuru kopā ir vadīts zināms laiks. Jeb – zināms laiks ir pagājis.
Šis moments ir tik svarīgs jo tas trūkst mūsu trimdas dzīvei. Mēs esam kā tie atmiņu zaudējušie, izrauti no savas pagātnes.

Dzīve ir ritējusi un palikusi kā josta pāri zemes lodei un tā ir pārtrūkusi, un satrūkst vēl arvien sīkākos gabalos. Nav māju, kur to saritināt kopā.

Šodien man bija labāka frizūra. Man pēdējā laikā nav bijuši neko labi mati, tas manu sabrukušo izskatu vēl pavairo. Tā slimnīca man gan izrāva spēkus. Nu – jāpūlas atlabt.

Lietus. Kaut nāktu pārmaiņas manā šausmīgi apātiskā noskaņā. Es jel nedzīvoju, šo mēnesi esmu nīkusi pus kā beigta. Kaut kam man jāpieķeras lai es varētu mazliet normāli just.
Jāpeiķeras darbam un ļaudīm tur. Lai nav tik nejēdzīgi aizmestas stundas – par gabalu maizes –

Sestdien 14. marts. (13. 3. 65)

Dzidras nav. Vēstules nav. Ineses nav – piezvanīšanas nav.
Vienīgais kas nu kā nekā piesien un atļauj nogrimt un izvelk no tuksneša atpakaļ ir sveša cilvēka acis, kurās bija laipnība, vai kāda nebūt cilvēcīga līdzdalība – vienu mirkli.
Gribētu iet uz teātri. Bet jātaupa nauda. Kamēr istaba nav izīrēta – man naudas ir gaužām maz.

Šorīt digestion bija traucējumi – domāju būšu saindējusies – bet pārgāja. Aizgāju uz Ashfieldu – samaksāt īri, nopirkt kādu nieku ēdamu. Dārzā mazliet raku. Jāstāda būs kāds salāts un kaut kā jāmēģina no tā suņa paglābt, jo ja būs īrnieks, vajadzēs zaļumiņu ko likt uz sviestmaizēm. Vienai studentei, vai studentam (angļu valodā nevar zināt kādas kārtas) rakstīju vēstuli par istabu. Gribētu studenti/tu – par to vajadzībām es vairāk zinu. Zinu ka vajadzīga laba vienkārša sviestmaize līdz, labas brokastis, kādreiz kāda kūka būs apsveikta. Zinu ar ko varu palīdzēt un turēt mieru mājā. Ar kādām dāmiņām vai biznesmeņiem, – ej zini, ko tiem un kā vajaga. Studentu gājuma ļaudis mani te netraucētu ne manā atpūtā, spēlēšanā, nabadzībā u.tt.

Vēl par to, ka jūtos labāk, varbūt derētu parunāt par to, par ko nevajadzētu runāt ‘manā vecumā’. (Bet Kolete 62 g. apprecēja vairāk kā 15 g. jaunāku vīru, tā rakstīts.) – Es nemaz nedomāju tagad – ne precēt ne jaunu – tikai to, ka cilvēki, (tas otrs) tāpat kā es kaut ko atceras, kaut ko paglabā, kaut ko prasa un meklē.

Nezin kādēļ es viņu nemaz neievēroju, tas ir nemaz nepierēķināju ‘otram sexam’. Es vispār neko ne skatījos ne rēķināju, bet es viņu redzēju un nodomāju – ak kāds ‘sveety pay’, kam tāds gan var patikt? Un – kāds gan arī ir vīrietis, tik bērnišķīgi sveets, un lai tad viņas to dala! – jo es domāju, ka droši vien viņas to dara. Tā tad – es nostājos tūlīt pretpozīcijā pret viņu, lai gan reiz viņš aizgāja garām – es uz viņu tikai pametu acis no mugurpuses, kad viņš aizgāja jo savāds jaunums, vieglums, trauksme aizšalca viņa gaitā – es pie sevis nobrīnījos un gandrīz skaudīgi par to brīdi domāju – kāds vasarīgs vējš var būt cilvēka iešanā.

Tad mēs vienu piektdienu slaucījām grīdu un viņš tur bija apkārt un kad es acumirkli gudroju ka izslaucīt mēslus zem kādas mašīnas – viņš ar vēl kādu otru – pacēla mašīnu nost un turēja kamēr es izslaucīju un nemaz nesteidzās un kavējās it kā ļoti vēlīgi ar mašīnas turēšanu tā kā es to sajutu kā ievērību, uzmanību, un tad vēl tā josta, kas man bij jālabo, un tanī iepr. naktī es sapnī redzēju jaunas zemeņu dobes – un es domāju kurš? Jo tas jaunais, taisnais, izskatīgais zellis tur šķita staigāja garām – tas ir blēdis un es uzmanījos, jo tagad es apmēram zinu kādi ir tādi zeļļi un kas tiem prātā un kas citām sievām acīs. – Nav vērts par to runāt. Cilvēki ir izsalkuši no sākuma līdz beigām. Un viņi par savu izsalkumu runā necienīgāk nekā tas pienāktos. Tāpēc – ir riskanti par to runāt.

Labi. Šis otris nav tik jauns un ne tā izsalcis. Droši vien nemaz ne izsalcis – kūkas visapkārt. Viņa sejā jau gandrīz tāda izteiksme it kā viņam šķebinātu.
Bet šķebina tikai tas, kas jāēd ar varu, vai no kā ir par daudz.
Droši vien tādēļ viņš paskatījās ar savu puķu skatu (viņa acīs ir savāds vizbuļu siltums vai maigums) ka es to esmu aizmirsusi. Un viņš ir mani atcerējies. Jo, ka viņš ir tas pats – tas man šķiet droši.

No visa šī teiktā mani interesēja tas – kā var izjust cilvēkā viņa garām aiziešanā u.tt. kādu domu par tevi. Sajust kaut ko kas liek par viņu brīdi domāt, kas šķiet valdzinošs.
Un kā vaibsti ir aizmirsti – bet skats, skata aizskāriens ir dzīvs, uzglabājies un tā pieskāriens no jauna ir pazīstams un palicis tas pats.

Esmu ārā. Ir vakars. Pār jumtiem nozeltojas sīki mākoņi. Vējš, neliels vasaras vējš skraida un ir vēsāks kā bija, lakats uz pleciem.

Kreišmanes stāsts ir avīzē – bērna bēgšana ļoti jauki notēlota, ļoti redzami, gleznaini, dzīvi. Viņa ir lieliski progresējusi salīdzinot ar to, ko tamlīdzīgu viņa par mazu meiteni lasīja Melb. kult dienās.
Kad es rakstīšu?
Man šķiet es varētu. Uzrakstīt tā – kā viņi vēlās, [..]ti, ar fabulu. Joka pēc – uzrakstīt tā.

14. svētdiena

„Dieva nav. Un gars ir mirstīgs,
Kā viss.”
Teic balsis gudras
Raidot tuksnesī.
Cik ilgi jau pie tukšas akas
Slāpes neatzīstoties stāvi?
Bet nīkstot
Tev līdzās kustas tēli blāvi,
Pēc dzīvas ūdens dzīslas
Slepus meklējot.
Dreb, sastingst daudzas rokas
Un vientiesīgie uzticīgi gaida brīnumus.
Nav citu brīnumu
Tik skūpstīt siltas lūpas
Un dzīvās balsīs dzirdēt avotus.

Trešdiena 6 p.m. (17. 3. 65)

Neviens students nezvana un nenāk. Šodien arī domāju – vīriešu studentus nevarētu ņemt lāgā – nebūtu vairs brīvības, ja ar sievieti tā būs kā būs. Un tik daudz viņus apkalpot – ar brokastīm un sandvičiem un vēl kādām ēdienu reizēm – nē, tas ar būtu traki. Man vajadzētu izdot tikai istabu. Varbūt tad lētāk.

Šodien man darbā gāja labāk – visvairāk dučus sataisīju kā vēl ne vienu dienu, un neviens nebija jāpārtaisa – izņemot vienam pusduc. aizmirstas sizes. Bet – samērā laba diena. Pirksts arī sāp – samocīts.

Vakar laikam tas bija, jeb jau aizvakar, aizvakar tomēr, kad redzēju Valtrautes acis uzbrūkam Stevenam – cik dubultojas gan cilvēka sejas glītums, jeb vispār tikai tad tas īsti parādās – kad kāds ‘uzbrūk’ otram.

Es pienesu gurti (bojātu) Valt. un Stēv. nāca un apstājās pie viņas – droši vien ar visu nervozuma švunku – un Valt. taisīja acis. Es pastāvēju un metos prom. Tad nu šīs 2 dienas – ne šā ne tā.

Šorīt es biju uzposusi seju cik var (zilā kleita) – nesu papīrus izmest. Miķelis (laikam tā sauc vienu zēnu) man palīdzēja. Kamēr viņš izgāza kasti, es stāvēju un tur bija Stev. kaut kur un gadījās iepretī – bet es paliku gan iepretī – bet nelaidu skatu virsū, jutu tik ka viņš uzmeta acis.

Vēlāk (es jau stipri zaudējis cerības par labu Valtrautei es atkal nācu ar kādu gurti no Taņas – un uzskatīju Valtr. Viņa – slepus ar vienu aci zem cirtas – ātri novēroja Stev. – un man tas daudz ko atklāj – 1) viņa nav droša 2) Stev. ir izturējies.

Piektdiena 9. p.m. (19. 3. 65)

No Dzidras gara, laba vēstule – gaidīju to un nesūtīju savu vēstuli – nu par vēlu šai nedēļai, tādēļ šovakar piezvanīju – liekas O.K. bijusi (un vēl esot) saaukstējusies. Es arī biju dabūjusi kaut ko plecos no jauna pag. naktī, no vaļā durvīm. Pēkšņā pārmaiņa no ļoti karstā uz vēsāko laiku kož kaulā. Šodien ir atkal mugura uzlabojusies, plecos nesāp neko lielu – bet viens pirksts dara bažas – locītava iekaisusi un sāp pat spēlējot, aizvakar bij ļoti nelāgs. Vakar glabāju un kopu – palika labāks. Šodien atkal pakojot nebiju tik uzmanīga – sāp atkal. Bet sāp arī dažas citas pirkstu locītavas – man tur jāstrādā uzmanīgāk. Vairāk jāskatās un mazāk akls spēks jālieto.

Spēlēju šovakar un konstatēju, ka spēlēšanai šis darbs sevišķi nekaitētu – (zināms, kaitē, bet ne vairāk ka grīdu mopīšana) ja tikai pirkstus tas vispār nesabojātu. Divas trīs locītavas ļoti vārīgas. Tā tad – jāuzmanās. Varbūt tā pogu spiežamā dzelzs būtu jāaptin ar kaut ko?

Bet – jā tomēr jādara cik var sevis labā. Es tikai rauju ātrumu un tā jau man nemaz vēl nevajag, jo bonus nemaksās tik ātri. Kā mana locītava sāp!

Tā. Man ir jāpieraksta visi sīkumi, lai vēlāk varētu taisīt storiju. Tā jostu fabrika varbūt būtu laba vieta kādam stāstam. Katrā ziņā neparasta apkārtne. Žēl ka es tā aizlaidu to krievieti, es gribēju viņu izjautāt par visiem. Viņa vairāk ka gadu bija strādājusi un droši vien visus ļaudis un visas norises tur diezgan labi zināja. Man ir tikai tik daudz – cik ar nejaušām acīm redzu.

Mana storija tāda: Pēc. pag. piekt. kad notika tas, ka es atcerējos kur Stevena acis redzēju, tālākā norise ir bijusi tāda:

Pirmdien viņš ‘got the message’, es domāju mazākais. Viņš reiz kāpa pa trepēm augšā, es nesu kasti vai ko, un paskatījos viņā un paskatījos ilgāk un viņš turēja skatu un it kā gaidīja kādu zīmi, smaidu vai ko – bet vairāk nebija, tikai skats mazliet par nevajadzīgi ilgi. tā tad, viņš zināja – ka es sāku to ievērot, jeb varēja domāt – ka es viņu atceros. Es gribēju sākt sarunu izdevīgākā mirklī, bet tāds negadījās. Laikam tas bija tai pašā pirmdienā, kad es ar kādu bojātu jostu gāju uz Valtr. Jau biju tai to atdevusi, gaidīju neziņā vai dabūšu jaunu jostu tūlīt. Te viņš nāca. Mazliet nervozi man garām. Nostājās Valtr. priekšā pie viņas galda. Viņa laikam jau gribēja to ‘štempelēt’ kad viņš uzlika roku – kur jāzīmogo, man liekas ka viņš aizrādīja kur tieši, varbūt citādi, skaidri neredzēju, bet tā tas bija – Te Valtr. pagriezās pret viņu – pret mani viņš bija patreiz ar muguru, Valtr. tieši pretī man, viņa kaut ko teica viņam un kaut kas viņu iedūšoja – koķetēt un uztaisīt acis u.tt. un pārvērsties skaistā, kā tas ir ar visiem, kad tie ir iedrošināti, vai saņēmušies laist savu spirit brīvā. Viņa turpināja – ar acu zilumu un smaida bedrītēm – un es apķēros, ka ir tas brīdis ka man jāmetas prom, jo citādi kā tas jau simts reizes gadījies – tas jūtu spēks, kas būtu vēlies uz mani un kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ netiek ārā, pēkšņi plūst uz to sievieti, kas ir pretī. Šī teorija ir pārbaudīta un darbojas kā vienādi tā otrādi – tas ir viņš vai viņa dara tāpat.

Varbūt tas bija pirmais brīdis kad Valtr. koķetēja ar viņu, un tad tā bija viņa seja, kas bija aizgriezta ar varu no manis, bet vairāk domājams – Valtrautai ir agrākas tiesības (vai apmēram tā) un viņa laida vaļā savus spēkus lai savu īpašumu paturētu. Anyway – es aizmetos prom, lai glābtu kas glābjams un man tur nebūtu jābūt aculieciniecei.

Bet es arī zināju, (lai gan to es agrāk teorijā zināju, ka tur viņam katrā ziņa ir tāda gaiļa loma tai vistu barā) zināju (praksē redzot tas darbojas citādi, kā teorijā) ka viņš ir ļoti aizņemts, vai tūlīt būs ļoti aizņemts. Valtr. ir tīri feina meitene.

Es tomēr reiz pacēlu uz viņu skatu, kad viņš nāca garām ar kādu, un viņš to laikam negaidīja un viņš nolaida ātri acis. Es arī negaidīju, ka es pagriezīšos – bet tas nāca impulsīvi.

Es protams vairāk nemēģināju. Tikai vēl reiz, tas varbūt bija otrā dienā – kad turpat pie Valtr. galda (viņas nebija) es atkal slaistījos ar kādu jostu (tas pa reizei tā iznāk un tas ir jādara) un viņš tur bija un es ieskatījos viņa sejā, domādama, ka viņš tāpat kā agrāk reiz, kad es vēl viņu neatcerējos, prasīs „What’s the trouble”, bet viņš ātri nodūra acis. Tā tad es pieņēmu, ka lieta ar Valtr. ir nopietna, un nolēmu, ka man vairāk itin nekas nav jādara. Atgriezos pie sava galda un man bij mazliet bēdīgi, ka esmu viņam vēl reiz metusi acis, kas man nebūt nebij jādara. Te nākošā mirklī viņš nogāja garām. Kas – (lai arī cik tas vajadzīgs un cik reiz viņš tur agrāk skrējis garām) nozīmēja to, ka viņš par skatu man tomēr nevēlās palikt parādā.

Vēlāk viņš pat nākot pretī, kad stāvēju pie Elvīras (pasūt. galda) skatījās drošāk kā parasts acīs – bet šoreiz es novērsu acis un tā tā lieta izbeidzās. Es pieņēmu ka viņi ir – ‘laimīgi’. Un kaut kas tamlīdzīgs tur pāris dienas gāja. Viņš nenāca gar manu pusi, neskatījās, es neskatījos, un tik strādāju un strādāju. Lai arī tas netraucētu manu strādāšanu, pavērot. Bet es to nedarīju – lai viņi dzīvo laimīgi. Reiz es nācu ar gurti no pegām vai no ‘keeperiem’ – redzēju ka Valtr. viņu vēro. To es laikam jau atzīmēju.
Un tā viss gāja kā vajag. Pāris reizes es gadījos viņa ceļā pie Elvīras galda – un lai arī nekustējos – es neskatījos uz viņu.

Šorīt es no paša rīta (no paša rīta mums gāja sirsnīgi un omulīgi un strauji ar darbu pie Gertrūdes, viņa bija jauka ar mani) pasviedu galvu atpakaļ – redzēju viņu smēķējam pie Gudrunas galda. Es biju par to jau domājusi – vai viņš smēķē? Ja to dara, tad katrā ziņā ne daudz – jo parasti to neredzu. Tagad tā man bija zīme, ka mīlētāji ķīvējas. Kādi sarežģījumi. Es noskrēju vēlāk lejā, zeķes novilkt jo kļuva karsti – tur es atradu Valtrauti smēķējam. Tā tad nelaime lielāka kā varētu domāt.

Viņš nogāja man garām, ko pēd. dienas nebija darījis. It kā savas tiesības ņemot. Un vēlāk viņš kaut kādu pasūt. meklēja pa pakām man aiz muguras – Gertrūde sauca „Mēs nepakojam braces. To te nav. Mēs nepakojam braces…”

Es tāpat turpināju būt mironis un neko ne redzēt ne dzirdēt. Reiz pie Elv. galda es gaidīju – viņš ar Gudr. un vēl kādu pie Gudr. stūra runāja un es redzēju ka paskatījās ka esmu mainījusi tērpu (tējas laikā pārģērbos, ko no rīta nebij laika darīt), bet sejā viņa es nepaskatījos un cik var mierīgi gaidīju Elvīru izpildām manu pasūtījumu. Beigu beigās – ja saņemas var gluži mierīgi nostāvēt un nefidlēt un nenervozēt ne par ko. – Tā tad pirmdien turpināt atzīmēt. Man liekas ka viņš ir manis dēļ nemierīgs, ka tās tiešām būtu viņa tiesības – parunāt vai cilvēki nav viens otru redzējuši vilcienā 3 gadus atpakaļ, bet ja to liedz, jā tad tas ir varmācīgi, un varmācība nepatīk. Bet tagad kas to ‘liegšanu’ iztaisa lielāku, tā esmu es, bet tā vaina tiek pierakstīta Valtrautei. Lūk tas jau ir sievišķīgs manevrs, kā vajag rīkoties! Tikai mani manevri nekur neved.

Pag. piekt. stāvot rindā pēc naudas, viens no bankas kungiem uzmeta man acis, tas ir viņa acis pēkšņi pie manis apstājās it kā redzot interesantu seju. Šodien viņš pavadīja manu aiziešanu ar smaidu, jo naudas vecis vienmēr ļoti priecājas, ka es esmu No. 100!

Tagad – par sevi.
Vai man ir kāda interese par Stevenu?
Laikam nē, jo es viņu to nepazīstot novērtēju kā tādu, ar ko ne pavisam nav vērts krāmēties, jo viņš izskatās tāds sveety paj (pe pī pū kā to pie raksta?) pie. Es domāju – tāds piena puikiņš – lūk īstais vārds!

Bet kad es atceros kā viņš vilcienā man patika – es esmu ieinteresēta viņā, un ja ne vairāk – man ir ļoti tīkama viņa uzmanība. Un cik tas ir nepareizi, bet laikam ar visiem tā – citus novērojot gluži tās pašas lietas šķiet citā gaismā un tiek sauktas citā vārdā un pie sevis – viss ir citāds.

Redzot viņu ar Valtraut. man (lai arī iesmeldzas tas – ka citi prot atrast laimi) jāredz cik nabadzīga un grūta ir cilvēkam laime – un maza un – bet kā es to zinu? Un es to nezinu. Un tikko tā pagriežas uz manu pusi, tā kļūst svarīga. – un tā dod siltumu…

Gertrūde bij mīļa ar mani šodien. Viņa ir savāda.
Savā ziņā ‘very sweet’. Bet viņas darbs prasa būt stingrai un viņa ir arī. Viņa kliedz pretī pat Bobam un tam, cik redzams tur ir liela teikšana.

Man apnicis dzīvot pēc saukļa
Ko ievedis trakais Mané
(Tā strādāt, ka izvadīt neiet
Pat savu māti uz kapiem)
Es iededzu sveces
Un atrodu kristālu slēpto
Bet vīnu bez
Ko fr.......

Sestdien 20. marts 1965.

Es nezinu vai īsti pareizs datums.
Rītu nāks Birstiņ kundze – būs ciemošanās un tad uz latviešiem. Man nav nekādas vēlēšanas tur iet. Bet jāiet ir. Kaut kur gribējās šovakar – uz teātri vai kino vai varbūt koncertu, jā ļoti labprāt – bet jāatpūšas, jāatpūšas. Nu nāk miegs. Spēlēju sapņojot klavieres. Roka no Černy etīdēm kļuvusi veikla – bet darbs to padara cietu un pastīvu kustībās – nav maigā, samtainā slīdējuma kas sāka ierasties rokā kad strādāju pie Read. Digesta. Tā tas iet.

Mana dzīve ir viens mūžīgs ‘failure’. Pastāvīgas pārvērtības un pārtraukums tam kas varētu būt, kas darīts un gandrīz iegūts. Vispirms – Tēva nāve. Bērnība pārcirsta. Tad atjaunota laime mājā pie māmiņas. Akadēmijā iešana pārāk ilga, atsacīšanās no mūzikas, kas skolā bij tuva. Tad atgriešanās pie mūzikas – strauji panākumi un atkal beigas – roka sabojāta, patiesi nepavisam ne sabojāta, tikai pārstaipīta ar nepareizu stāvokli. Bet tomēr – viss izjucis. Tad mīlestības lietas mūžīgā šķiršanās. Un tā bezgala. 20 gadi kā pa mežu. Tagad atkal visādi sīkumi, neticami pārpratumi un darbs kas mūžam jauc to, ko panāku spēlēšanā.

Pirmdiena 22 marts ?

Piecēlos veselāka šorīt kā citus rītus, un jūtos par to laimīga. Varbūt tādēļ, ka aiztaisīju vienu logu, lai nav caurvējš, mugurā nesāp (vai arī tikai ļoti maz) un acis nav tik ļoti aizpampušas.
Spēlēju pāris minūtes pirms eju uz darbu – jo vakar nedabūju spēlēt.

9. p.m.

Roka paliek stīva – laikam spēlēšanai šis jobs būs nelabs. (Gluži tāpat kā slimnīcā, vai cleaners joba…)

No rīta St. nosoļoja garām. Vēl šad tad. Bet skats šausmīgi kreņķīgs, lai gan liekas uzskries vai virsū tik šausmīgi ātri iet un nepietur ne soli, kad es kaut kur maisos ceļā un tad es arī ‘iemaisos’ kādreiz… Viņš stāvēja ārā pie jostām, kad gājām prom – bet tā kā es to pamanīju, es nepaskatījos – rīkoju savu kostīma krāgu, kas nemaz nebija shic. Bet šķiet viņš ir tāds pats idiots… Nav jau nekas darāms, tikai mēs būtu varējuši justies brīvi – bet laikam jau nevarētu ja nevaram.

Tas ir nejauki ka darbs tā ‘sacietina’ roku. Ko lai es daru? Neko!
Diezgan daudz duču šodien izstrādāju – bet nebija pirmās šķiras pack.
Jāiet gulēt – nogurums un nemiers un vorry, ka darbs tik ciets.
Anyway – such is the life for me.
Gertrūde nice bija, un Elvīra arī.

Cetrudiena 25. III. 65.

Parīt Inesei dzimš. diena. Pirkšu kādus palagus, cik varēs nopirkt, dāvanai. Jo tā – tas jau taisās, ka tie taisīs dzīvi kopā. Un – pūra bērnam nav.

Šodien sastrādāju kādus 45 dučus. Bet vakar tikai ap 30 un vakardiena nodzina lejā manu pag. nedēļas ‘augsto sasniegumu’ – ap 36 duči pa dienu. Šodien izdeva manas otras nedēļas – (pirmās ar atzīmēm) ‘grāmatu’ 1/10/- ir mīnus! Bet šīs divi nedēļas būs citādi.

Šorīt kāds nāca garām, kad es noņēmos ar savu grāmatu – un es nezinu vai tas bij Mr. St. jo es nepagriezu galvu pat kad bija garām. Man likās varēja būt – bet varbūt nebij. Anyway – viņš vēlāk gāja laikam 2 reiz un es vienu reiz palūrēju – viņš nopietni neskatījās. Vispār viņš plīst aiz nopietnības un tur tā nelaime – es arī. Walt. liek mugurā visskaistākās blūzītes. Šodien tiešām bija skaista balta ar taisnu šlipsīti, viņai arvien ļoti plānas, jaukas blūzes! Viņš arī bija uzcirties – tumšās biksēs. Varbūt viņi kur gāja. Varbūt tikai niekiem. Mr. St. pēc teatime trepju galā smēķēja un smaidīja uz girlēm (office girlu tea vietā). Tas tā aizdomīgi. Bet Waltr. Jau ir riņķī apkārt.

Viņa šorīt uzmeta ātras acis manam vecam autfitam – uzvilku gaišos svārkus ar vestīti un tumšo blūzi. Bet ko rītu? Man pietrūkst ko mainīt. Vai es neesmu nelietīga ka es nevaru būt mierīga pret Mr. St. Bet – kādēļ viņš nevar?

Kādēļ viņš pēkšņi vairs nevarēja būt brīvs, ka juta ka es viņu varbūt pazīstu? Un viņš mēģina būt mierīgs visiem spēkiem – mazākais tā izskatās. Rītu jāsāk diena ar diezgan smagi strādājamām lielajām gurtēm – tikai par laimi šīm ir lētāka āda – mīkstāka, nebūs tik traki jāspiež, šodien sāp plecs. Rītu vajadzētu būt tīrāmai dienai – ir viss šausmīgi netīrs.

Piektdiena 26. 3. 65.

Tikai uzrakstot datumu atceros, ka šī ir mana Tēva nāves diena 26. marts, 1919. gadā. Es rēķināju un nevarēju saprast, ka ir tik daudz gadu kopš tas noticis – 46 gadi! Atceros kā mēs kaucām, raudājām. Tas bija pēc tam, kad mamma līdz naktij tur velti bij gaidījusi, meklējusi, vai varētu viņu vēl satikt. 46 gadi. Un drīz būs 20 gadi (vai tiešām jau nākoš gad?!) kopš māmiņas nāves 1947. 5 decembrī. Neticami. Cik tad vairs var būt man palicis? Bet es tā cīnos un domāju it kā man vēl simts gadus būtu jādzīvo.

Nupat atkal kreņķējos kur dabūt naudu! Šķiet tie zobi neizturēs ilgi, bez palīdzības atstāti – 6 mēn. atpakaļ un jau ilgāk, vajadzēja ielikt mākslīgos zobus. Bet jāmaksā telefons – 20 mārc. Un tagad? Hospitāl fonds. Un Nīcim jānes katru sestdienu lielā daļa no grūti nopelnītās naudas. Viss tas ir neticami, ka man nav iespējams tikt pie kārtīgas dzīves, tik tāl ka apkopties mazliet. Sodu atkal Zariņu ar visu viņa baudu, ka nevar man par grāmatu ne mārciņu samaksāt. Neticami.

Gribējās šovakar iet uz kino, uz teātri nevarētu – par daudz darbā nogurusi. Biju tā piekususi, ka pēdējo pusstundu sēdēju uz krēsla arī lai nebija tas darbs, pie kura vienīgā mēs sēdam – (lastic belts) – Bet patiesi man vajadzēja jau agrāk piesēsties – jo lastic man visu dienu nebija un es esmu izstrādājusi 2 pēd. dienas kopā pāri par 90 duču! Tas jau ir tas šausmīgums ko Kalia strādāja, tas ir – tuvu tam. Marija gan arī rāva kā nelabais. Viņa ātri strādā. Bet kopš redz ka es arī sāku – vairs nesaka un nepalīdz neko ar padomiem, gandrīz ļauj lai nepareizi dara! To jau Kalia teica – „Tā ir ļauna un viltīga, to Jūs redzēsiet…” Bianka laikam būs laba darbā un labs cilvēks.

Jā, par šiem 46-7 duči dienā biju piekususi, bet tā kā bij lieli pasūtījumi tad bij jārauj, ja citas dienas tā nebūs – tad tomēr nejutīs iztrūkumu.

Man alga tā pati. Šodien jau 5. nedēļas maksa. Viņi varētu darīt tā – tikko mans izstrādājums būs atmaksājis ko pirms 2 ned. Neizstrādāju – tūlīt sākt maksāt bonus, nevis gaidīt 4 mēneši. Kāda velna dēļ man 4 mēneši tik traki raut? Ja tikai rokas tā nepārpūlētu (un kājas) es rautu prieka dēļ vien kamēr krītu. Tas ir apmēram tā kā pie pupu lasīšanas.

Šodien Gertrūde ne par ko nedabūja žēloties manā darbā – nebija ne vienas pārskatīšanās uz visiem vakardienas un šīs dienas dučiem! Marijai gan atgadījās – jo viņa vēl trakāk sāka raut, ka redzēja ka es arī strādāju ātri. Vienmēr starp divām ugunīm – jo labāks, jo nemīlīgāki darba biedri. Visi grib uz otru noskatīties uz leju: es jau tas varenais, ko nu tas!…

Šorīt, kā jau domāju, bija slaucīšanas diena. Iekšā ejot redzēju St. ar Miķeli lejā pret mūsu ēdam telpas durvīm kaut ko darām, laikam gatavojam eļļotās zāģu skaidas. Miķelis izbārstīja tās vēlāk. Iekšā ejot St. bij ar mug. pusi un mani neredzēja, atpakaļ ejot viņš bij viens un mani droši vien redzēja. Man bij balta blūze un zilie (salmu kost. Svārki). Augšā es drīz vien aiznesu savu papīru kurvi (kasti) iztukšot. Tur bij tāds atkritumu jūklis ka nezināju kur savus papīrus izgāzt. Kāda sieva turpat gāza mucās kas sen gāja pāri. Es vēl kavējos. Es tad ieraudzīju St. kas ar Miķeli stāvēja tālāk – un St. nesa šurp tukšāku mucu. Es gaidīju, vai iznāca ka es gaidu līdz viņš pienes. Viņš pielika to – ar mugurpusi pret mani un es tur stāvēju un nevarēju izlemt vai tai ‘mugurai’ teikt „thank you Mr. Steven” kas būtu bijis vislabākais lietas atrisinājums. Viņš mazliet pagriezās mucu novietojot, bet ne pietiekami – lai es uzdrošinātos pīkstēt. Protams es varēju jautāt – vai es drīkstu tanī mucā iztukšot savu kasti? Bet tas man tikai vēlāk ienāca prātā, jo pats par sevi jau bija saprotams – ka to var. Tā – šī mugura man šķita vienu mirkli kavējās gaidot manas iepīkstēšanās, bet – tad tā aizgāja. Protams – viņš bij nācis diezgan tuvu! Tas man arī tikai vēlāk ienāca prātā. Ja tūlīt tai mucai bij jānāk, kamēr es tur vēl prātoju kur likt savus papīrus, viņš jau to mucu varēja likt Miķelim nest. Tā tad ja viņš to nedarīja – viņš vēlējās nākt pats. Tikai nespēja pagriezties un es nespēju runāt. Kad es gāju prom – viņš tūlīt nāca tur garām, kaut kur vēl bij jāgriež ceļš – un viņš šķiet paskatījās uz manu pusi, bet ieraudzījis manu nokārto degunu – aizgriezās ar skatu tūlīt prom.

Kaut kas traks mums liedz būt normāliem. Es vēlāk šo to pārdomāju – cik nepareizi izdarīju to, ko es tieši biju gaidījusi: es domāju tīrīšanas brīdī mums varētu būt izdevība atvērt mutes vienkāršam vārdam – un viņš šo izdevību radīja – bet es nespēju satvert. Izdevīgais moments aizjoņoja man garām. Es gan liekos sev varena, bet es esmu tīrā zoss. St. maz bij redzams – lai gan svilpoja staigādams tā kā viņš agrāk svilpoja. Reiz es mazliet atgriezu galvu – it kā redzēt kas svilpo – lai es jau to zināju.

Tad reiz es aizgāju jostā vienu pogu dabūt iespiestu. Parasti tur man kāda iespiež, jo pie mašīnas kāda meita arvien strādā. Tagad bij tukša vieta. Stev. tālāk bij redzams darbā. Vai tas ka viņš tur varbūt mani redzēja – man radās drosme darīt to, ko jau man sen vajadzēja mēģināt.

Es mēģināju ieslēgt mašīnu – ar kreiso roku nevarēju, mēģināju un ieslēdzu ar labo. Apsēdos, izmeklēju podziņu, apskatīju no kuras puses tā ieliekama, ieliku, paliku jostu zem mašīnas daļas – un nospiedu pedāli. Un mašīna noklikšķēja un es atņēmu jostu un novērtēju vai iznācis labi. Labi. Es priekā metos prom ar jostu. Tikai pie savas vietas atcerējos, ka mašīna palika ieslēgta – aizskrēju un izslēdzu. Man šķiet ka St. manu rīkošanos novēroja, man liekas ka viņš pat bij iztrūcies ka es tur sāku krāmēties. Bet viss iznāca man neticami labi. Es strādāju tik lieliski apsvērti, tā kā viņas to dara.
Es to darīju viņām par godu. Kas viņām no tā? Nezinu!

Mājās ejamā laikā, visi drūzmējās naudas saņemšanai. Es arī tur taisījos iet – redzēju St. meiteņu vidū – un Waltr. pašā priekšā viņam – ka pielipusi. Nākošā brīdī viņš jau bija brīvs, tika cauri meitenēm un nāca uz telpas vidu – kur man tam vajadzēja iet pretī. Un man likās ka es ilgāk nevaru kavēties – man jāiet pretī – bet abi mēs gājām atkal kā koka lelles. Tomēr – mēs gājām. No rīta un vakarā – mēs gājām viens otram pretī.

Kad biju saņēmusi naudu, iemaksāju savu čeku par Dzīv. turpat bankas zēniem, tad St. jau bija atpakaļ priekšnieka istabā. Pa kuru laiku? Kad es ņēmu savu naudu un smējos par savu 100 – ar veco naudas devēju, kā parasti – vai tad St. bij nogājis garām?

Ko es gribu? Neko.
Dzīvības siltumu. Otra cilvēka līdzdalību. Pretējo dzimumu – dzīves līdzsvarotību, gribu kādu nieku tuvuma ar cilvēku kas reiz saistījis manu uzmanību un 3 gadi palicis atmiņā viņa skats.
Vai tas ir daudz, prasīts – mazliet tuvuma?
Tas ir maz prasīts un tāpēc it kā man nav tiesības.
It kā Valtrautei vairāk tiesības. Es nezinu ko es prasu, es prasu tikai nieka. Viņa prasa vairāk. Un tas ir pareizi.
Bet mans prasījiens ir negants, lai nav daudz tā. Un St. nevar atteikt un nezin ko darīt. Tas bija nežēlīgi ka nespēju atrast vārdu, ne itin ne ko.
Bet ja trīs gadi viņš mani atceras – vai tas svarīgi, cik dienas agrāk vai vēlāk mēs kādu vārdu sakām? Tomēr svarīgi. Man iesāpējās viens zobs šodien. Tas arī gaidījis 6 mēneši – pēkšņi var ilgāk negaidīt.

Pirms gulēt iešanas gribētos ko ‘vērtīgu’ uzrakstīt. Bet – neizdosies. Man liekas Gailītes kundze ir dusmīga uz mani. Toreiz jau tā izskatījās, kad viņa man to naudu atnesa un atskrēja ar to pudeli konjaka. Nepalika ne brīdi un bija tāda it kā gāzīs ārā dusmas – bet nomierinājās, neko neteica, vispār neko neteicām laikam, viņa tūlīt aizgāja.
Un tā nekas nav dzirdēts.

Tagad viņa vilcinādamies nosēdās pie mūsu galda (ar Bristiņ kdzi. kur ēdām) un kad es teicu ka es domāju ka viņa Lieldienu tuvuma dēļ nav vairs ne „rakstījusi ne zvanījusi” – viņa paasi iesmējās – ak reliģisku iemeslu dēļ, viņa pataisīta ļoti reliģiska?!… Un tā palika. Es aizgāju biļeti pirkt un laikam viņu vairs nesatiku. Kas cits tur varētu būt tikai par to pašu ‘runu’ – būšu kādam ko izmuldējusi, varbūt Freimanim – Droši vien es varbūt kaut ko esmu runājusi – un tas atpakaļ ir aiznests ar piedevu!
O.K.
Kāpēc man tai labai jābūt es varu būt arī tā nejaukā. Un varbūt esmu arī. Mīlēt es tur vairs nevienu nemīlu.

Dute savā referātā par Raini teica apm. tā, ka viņš tik daudz par tautu rakstījis, jutis, domājis (vai nu tā) dzejojis u.tt. un pie tam – bijis viņas tai laikā šķirts!…
That’s that!
Ja viņš būtu savas tautas vidū viņš nekad tā nebūtu varējis rakstīt.
Tikko viņš ieradās ‘tautas vidū’ viņš tapa jau iztaisīts mazs un partejisks un kas viss nē. Ja viņš nebūtu paspējis uzrakstīt savus lielos darbus – viņš būtu apēsts bez sāls. Bet nu vēl tas agrāk veiktais palika pāri.

28. 3. 65. svētdiena.

Ir tik skaista diena, ka man jāraud ka esmu tāpat kā vienmēr – mūžīgais izslodzītais.
Vai es nevarētu būt kādā kompānijā kas brauc kaut kur? Nīči reiz paņēma līdz – bet es jau neesmu bijusi spējīga aicināt viņus pretvizītē. Tas jau ir nepiedodami – es domāju, tikko iekārtošos aicināšu viņus uz kafiju – nav trauku, nav spēka, neesmu vēl iekārtojusies.
Tagad – tagad pirms lieldienām tas jāizdara. Jo es patiesi gribēju viņus redzēt te kādreiz.

Ir vietas kur es gribētu būt: pie Šmugāj kundzes, Jansoniem, Žagariem – bet atdot svētdienu braukšanai un iešanai – man nav spēka. Tikai gribētos – lai tad, kad esmu ‘svētdienu saņēmusi’ – kad viss nokārtots – es zināmu laiku varētu būt citur, lai tas nebūtu ar tādām pūlēm jāiegūst un laika tik lielu zaudēšanu, kā tas ir, tikko grib kur izkustēt. Biju jau Windzorā divi vietās – bet uzņemties braukšanu atkal, būtu grūt. Un manis dēļ neviens mašīnu pie durvīm nebrauc! That’s that.

Šodien nolēmu, ka būtu jāmēģina (kad Dzidra atbrauks) – rakstīt rokrakstā manu dzeju krājumu un izdot ne čiku ne grabu! Līdz ziemassvētkiem lai gatavs! Tagad man laiks būtu. Ja vien prasme rokā rakstīt – tad beigu beigās tas būtu nieks. Bet mans vecais gotiskais raksts man šķiet par smagu, būtu labs tas vienkāršais gludais raksts ko Dzidra mācās. Ļoti labi lasāms un tīrs, vienkāršs izskats. Tas derētu. Lai ir saturs galvenais, ne izskats bet lai izskats ir labs.

Iznācu ārā krēslā. Ir tomēr burvīgi pasvētīt, lai arī viena. Bija ļoti silta saule, tagad piemācas. Un atkal pašķiras mākoņu strēles un saule. Cik skaisti ir kādu brīdi domāt un just un dzīvot vienkārši – nedomāt par ‘uzdevumiem’. Nē, tas ir kas man trūkst. Es uzņemos tik daudz atbildības par saviem ‘talantiem’, ka neesmu vairs dzīvs cilvēks.

Cik labi ir atlaisties krēslā un just gaisu, gaismu, siltumu, sauli. Suņa mēslus vakar piekopu no dārza – un tagad izskatās gluži mīlīgs viss.

Es nezinu īsti tagad – vai tas bij sapnī vai īstenībā, ka es redzēju ka Stevenam ir sirmi mati? Tiešām es nezinu, kur es to redzēju. Tak laikam sapnī. Es nodomāju – tā laba zīme – piebiedrojās man. Viņam parasti ir melni ar plānu galvvidu. Bet – kur es redzēju sirmos. Pretī pie Adelaides galda viņš bija, es tikai īsi pametu acis. Rītu labi jāapskata. Krāsoti jau viņam varbūt tie melnie bija. Bet katrā ziņā, viņš ir krietni jaunāks par mani.

Otrdiena 30. marts. 1965. (very pale, pale skript – hardly readable)

Zīmuļi izrakstīti! Bravo! Kaut ko raksta cilvēks!
Stevenam tomēr ir mazliet pelēkāki mati, ka agrāk.
Vakar viņš bija nostājies tea time pie trepju gala un gaidīja. Viņa acis bij kā 4 gadu puikam – apaļas kā pogas.

Otrdiena. 30 marts 9. p.m.

Man jātur acis un ausis vaļā un jāvēro – kas tur notiek? Katrā ziņā es tur nopietni esmu iemaisīta.
Pag. ned. vienu dienu Stev. bij melnās biksēs (+ džemp.) – viņš bij smārts – un nogāja no rīta gar manu pusi – (to viņš daudz tagad dara) un vēl šad tad. Bet es neko nesaņēmos uz pretī iešanu. Valtraut. bija ļoti skaista blūzīte zem virsvalka. Es prātoju – vai viņi negāja aut? Bet neko es nezinu. Tikai katrā ziņā – tas nebūtu bijis kāds sekmīgs outings jo Valtr. otrā dienā bija nogurušas acis, ne laimīgas, un tagad tāpat viņa nekas sevišķis nav. Bet neesmu novērojusi, varbūt es esmu tas greizsirdības radāmais akmens? Lai Valtraute padotos. Bet – liekas viņa jau ar mieru. Bet ko es tur zinu. Tikai vakar Stev. gaidīja mani pie ‘teatime’. Neskatījās virsū, bet acis ieplētis kā vanadzēns lūrēja garām. Es viņu pavēroju tā, lai viņš jūt ka es skatos. Vakarā viņš maisījās siev. vidū un kad es taisījos iet prom, izsteidzās un smaidīgi (burvīgi smaidīti) parunājās manā acu priekšā ar Tamāru. Es arī to rādīju ievērojam, bet vairāk neko.

Šorīt, (es par nožēlošanu to tūlīt neievēroju) viņš bija nolicis uz Marijas galda kādu lielu ‘dēli’ ar plāniem un kniepadatiņām iespraustām. Es atnācu un kaut ko darīju pie sava galda. Marij. vēl nebija. Stev. nāca un apsēdās pie Mar. galda un sāka nodarboties ar adatiņām. Es domāju – tā kāda spēle. Bet tā kā viņš uz manu pusi neskatījās neko, lai gan tas ir man gandrīz blakām, es neko lielu arī nelikos zinis, tūlīt nāca Marija un viņš piecēlās un brīdi runāja ar Mariju, es pieklājības pēc pasnaicīju galvu redzēt – bet klāt negāju. Lai gan – varbūt vajadzēja. Tad viņš ņēma savu dēli un aizgāja. Tad nu es protams sapratu un aprēķināju, ka tā ir jau milzīga kara taktika un kara gājiens – tikt tuvāk. Bet – velns mēs esam abi briesmīgi dopi! Viņš jau dara – bet. Jā bet nekas neiznāk. Viņš baidās tad paskatīties – kad vajag – taisni tagad ar to dēli. Nu – tā tas būtu palicis, lai gan es jutos aizkustināta un sāku pat zināmu cienību un apbrīnu just viņa neatlaidībai un rīcībai. Bet tad – es reiz ievēroju Valtr. noskrienam lejā. Un man ienāca prātā – vai viņš tagad neies. Un patiesi – viņš pēc kāda laiciņa noskrēja – bet es neievēroju, vai Valtraute jau bija atpakaļ.

Tas būtu diezgan dumi domāt, ka viņi skrēja lejā satikties – viņi var satikties pie viņas galda ik mirkli darīšanās. Bet šis incidents manī iemeta aizdomas, kaut ko līdzīgi greizsirdībai, kas pārvērtās jautrībā, es domāju – vai velnu, es Jums gan rādīšu! Es pamēģināšu savu varu!
(Reiz viņš skriešus noskrēja ka vējš gar manu galdu! Tas bij jauki to just un dzirdēt!)

Pusdienā ejot, viņš metās pretī no ofices pa vidus eju, tieši, kad es nācu. Un es pacēlu acis uz mirkli. Gar otru sievietes galvu es iemetu skatu viņa acīs, kas skrejot bija pasviestas manās! Tas bij jau no abām pusēm ar zināmu techniku vai tikai – temperamentu. Tas bija pavisam īss mirklis – bet skats pret skatu – ne bēgot, bet meklējot. Tik tāl – very good.

Bet vakarā viņš stāv ar kādu, pavisam kur man jāiet parakstīt. Es gāju, bet jutu, ka labi nebūs, es nevaru desmit reizes apliecināt un 10 reiz citu vidū dot kādas ziņas – es ‘sāji smīnēju’ – tas viss.
Un tas ir nelabi. Kaut viņš rītu būtu ar to dēli atnācis vai kā! Mums jātiek pie vārdā saukšanas – tā mēs nevaram niekoties.
Es paldies Dievam nesvilstu, bet ar prātu piekrītu, ka šī spēle ir derīga un vajadzīga. Un ja viņš izrādītos nice persom – es nekavētos, ja viņš šos niķus taisa manis pašas dēļ. Kā velna cita dēļ viņš tā ņemas?

31. marts 1965.

Trešdiena. Šodien no 10 a.m. nebija ko darīt. Mēs skaitījām jostas. Es nevaru teikt ka man tas īsti veiktos – es neuzticos savai atmiņai – vai es teicu sev 20, 30 vai 40 – tas man nākošā mirklī vairs nav drošs. Bet es darīju ko varēju. Un patiesi – tas prasa tikai mieru un precizitāti – nepalaist kādu jostu ārā no pirkstiem – un neskaitīt uz priekšu neparmijot jostas pirkstos. Vai nē. Vienkārši. Bet kā tik vienkārši – ja Stev. tur staigā garām – un es par nelaimi domāju viņš tūlīt tur maisīsies vidū, bet viņam tas nebija jādara.

Anyway – rītu man jāiet runāt ar Boby priekšnieku!
Jau mani izsauca un viņš un kāda vāciete (kas pavisam maz runā angliski) – bet tad bij jau klāt mājā iešanas laiks un man teica atliks to darīšanu uz rītu.
O, weh! Kas tur būs? Kas gan cits varētu būt kā kāds cits uzdevums, labāks vai ļaunāks. Bet – ceru labāko.
Būtu brīnišķīgi dabūt labāku jobu, kas nemocītu rokas tik daudz. Bet grūti tādu cerēt. Ja ne rokas – tad mocīs galvu.

Šorīt lija. Es biju paagri. Nācu ar balto lietus mēteli un zilo lietus sargu un domāju – vai St. mani nevarētu kur redzēt? Kad es gāju pa eju – dzirdēju viņa soļus nākam pa kāpnēm lejā ar visu svilpošanu. Es mazliet pieturēju soļus un kad biju pie mūsu ģērb. ist. durvīm piestāju un lēni atgriezu galvu atpakaļ – St. nāca un tai pat mirklī apstājās pret vīr. ģ. durvīm, apstājās svilpot un raudzījās uz mani. Es nepasmaidīju, es arī tieši nepacēlu acis līdz viņa skatam, tikai līdz pleciem, bet jutu viņu jauku šis mūsu piestājiens vienam pret otru, bija kā deja. Īsts, burvīgs dejas solis. Spāņu dejās to visvairāk redz, viņš nostājas taisni un raugās, viņa (parasti jau pār plecu, kā es) pagriež galvu un ļauj zināt ka viņa to ievēroja.
Es nezinu – kā viņš to uztvēra – bet man tai brīdi bija traka atzīšanās ka simpātijas ir.

Kādreiz viņš smēķēja, un kādreiz grozījās pa next table, un kādreiz nogāja garām – bet vispār – mēs netaisījām nekādus štukus. Es varbūt viņu vairāk uzskatīju, kā viņš mani. Bet – kā nu es to varu zināt. Domāju – citiem nebija ko redzēt ne no viena ne otra. Vakarā viņa nekur nebija. Kā viņš to rīta soli uzņēma es nezinu. Bet – vai tur var būt pārpratums, taču viņš arī ko saprot, ka viņš tā manevrē. Ja viņš nebūtu svilpojis – es varētu aizbildināties, ka es nezināju, kas nāca man aiz muguras, bet tagad viņš taču zina, ka es zināju un es piestājos un atgriezos. Tikai smaidīt es nevarēju, bija jau arī tik īss mirklis, tur kuru katru brīdi varēja cilvēki nākt no visām pusēm. Bet šo īso brīdi nenāca. Mums to atļāva.

Nu – atliek cerēt ka man kaut kas labs būs rītā ziņots. Tas Bobs jau tur uz mani vērīgu aci no sākuma – un es domāju to – darba ziņā. Viņš varbūt grib mani izmantot savā fabrikā pēc iespējas produktīvi. Ja es dabūšu kustīgāku, labāku jobu, tad man varbūt beidzot ar Stev. būs vieglāk tikties. Ja tikai atkal nesanāks kā citādi. Viņš man patīk tikai tad, kad ir aktīvs, kad izrāda savu interesi. Man nupat pirmīt nāca prātā – ka man patīk viņa ķermenis, tāpat kā toreiz vilcienā. Viņš nav ne brašs, ne vīrišķīgs, ne graciozs – bet viņā ir kāds maigums, labdarīgs iespaids, kas nomierina, iepriecina, silda, savādā, delikātā kārtā.

Kad viņš vakar skrēja tur man garām, es viņu tik labi sapratu – šī ķermeņa kustību, vajadzību pēc tādas kustības.
Katrā ziņā – viņš ir varbūt par vieglu, par smalku priekš manis – bet viņš ir tuvs, saprotams, šis ķermenis.

Es atceros Mr. Fray’a stāvu, es daudzreiz sapratu arī to, mani iespaidoja viņa pleci, bet citādi viņš man bija pasvešs, man bija mazliet bailes no viņa ķermeņa, kaut kas svešs bija viņa mugurā un kājās.

Terrija stāvs patiesi bija ļoti negraciozs bet, es to pieņēmu un iemīlēju viņa – peronality dēļ. Viņa garums man patika, bet ne pats par sevi, tikai kopā ar Terriju. Viņš bija daudzreiz neveikls un tas bija aizkustinoši, un citā brīdī viņš bija graciozs kā briedis.

Vakar slikti gulēju. Tagad nāk miegs. Jāiet gulēt. Tikai – ko rītu vilkšu mugurā? Šovakar kļūst aukstāks. Varbūt pelēkos svārkus ar vesti? Bet svārkiem neizmazgājams plankums.

Cik tas būtu skaisti – paša spēkiem izcīnīt labāku vietu. Bet es nemaz nezinu – ko man teiks. Tak jau neatlaidīs, tas tas briesmīgākais.

Sestdien Ashfieldā satiku to anglieti no Read. Digesta ar kuru kopa braucām šurp uz Summerhill dažreiz. Viņai nav bijis nekādas ziņas ierasties pie Read. Dig. lai gan tie avīzē ir meklējuši darbiniekus. Viņa negaida uz R.D. un strādā kādā fabrikā pie filēšanas.

Mīļie cilvēki
Kur Jūs visi esiet?
Man ausīs ieskanas
Viens otrs teiciens
Ko savā valodā
Viens bieži lietoja vai otrs
Šie vārdi vienkāršie
Kas nesa sevī 
Daļu dzejas
Jo bija sakāmvārdi
Parunas
Vai pašatrasti teicieni
No kādiem notikumiem
Kā vārti tie tagad
Man paveras pret Jums
Ļauj ieraudzīt
Man Jūsu sejas, stāvus
(Liek) balsis dzirdēt
Valodu un smieklus
Kur esiet Jūs?

Es tikko izliku kārtis – lai izzīlētu – ko rīts nesīs? Un ieraugot kāravus ka jūk es teicu –„Oh, nauda nāks kā pa reni.” Un aizgājušais laiks, māmiņas balss un viss bij ap mani.

Ak, cilvēki, Jūs šejienes cilvēki – Bobs un Rons un Elvīra un Gertrūde – esiet labi pret mani! Varbūt es kaut kam tā varētu derēt ja Jūs esiet labi ar mani.
Gertrūde un Elvīra. Un man ir vieglāk un es strādāju labāk.