Aprīlis 1965 (Ķikure/Kikure)

1. aprīlis 1965.

Šodien bij viena sūdīga diena. Tā tas nu uzrakstīts ar vārdu kā nākas.
Vispirms, kad mēs sākām skaitīšanu, Marija uz reiz teica – lai es eju, eju, ka Bobs ir tur. Un Gertrūda atsviedās atpakaļ – „Ko ko, Nē nē nē.” Es paliku neziņā, bet sapratu ka man nav jāiet pirms mani sauc. Un nesauca visu dienu – un beigts. Visas cerības uz labāku darbu beigts.

Bet ko nozīmēja Gertrūdes ārkārtīgi karstā pretošanās – tā bija pavisam kategoriska – to es nezinu. Un Bobs vēlāk mani vairākkārt redzēja un pat es viņu uzskatīju, jo domāju – ja nu es esmu vajadzīga tur, es tikai gaidu ziņu lai ietu. Bet viņš mazliet nobēga ar acīm – un nekas nenotika. No rīta viņš bij traki jautrā gara stāvoklī, kliedza visu vārdus, sauca kopā, kaut ko tur māja, smējās – Gertrūde tik bēga. starp jostām atmeta ar roku un viebās, varēja saprast ka Bobs ir tādā gara stāvoklī par ko nav vērts domāt.

Tā es nogaidīju un nezinu vai pagaidām izbēgu no laba vai ļauna. Ka Bobs ir šad tad ievērojis mani, to es jūtu, man pat likās ka viņš mani novēro kad es strādāju – bet es nezinu kāds viņš un viņa domas. Vakar es biju priecīga jo domāju – ‘paaugstinās’, manis vajadzēs citam darbam. Šodien – nekā. Šorīt reiz redzēju Stevenu izejam no ofices un smēķējam, arī itkā lai apspiestu savu nervozumu par Boba izturēšanos.
Tā – esmu turpat kur biju.

Stev. visu dienu neskatījās, tas ir es neskatījos un tā tad neredzēju vai viņš skatījās.
Reiz man šķita ka viņš aizskrēja aiz jostām un novēroja mani, vai es skatos, bet varbūt tā nebija. Reiz es biju pie pasūtījumu ņemšanas, viņš izskrēja no ffices un atmetās atpakaļ, itkā viņam nebūtu dūšas iet man garām, es cik ātri vien var notaisījos no ceļa. Viņš drīz tūlīt nogāja gar manu vietu garām, it ka – saņēmies.

Reiz es ņēmu orderi – un viņš bija oficē ar seju pret durvīm – es ņēmu – un pēkšņi paskatījos uz viņu – viņš nolaida acis, jo bija skatījies. Mēs ņemamies traki! Un domājam ka to neviens neredz. Bet – ! Melnā garā jau vienu manu skatu noķēra – jo viņa bij tur klāt kad garām skrienot R. un es iemetām acis acīs. Tā tad jāsargas. Bet man viņa žēl. Tad pēc tā, kad es tur ņēmu to pasūtījumu – viņš nāca pie Marijas un tad pie manis prasīt vai mēs neesam pakojušas ord No…. Es redzēju ka viņš nāks arī pie manis, bet nespēju nekā ‘sagatavoties’. Viņš nostājās blakus un sīkā balsītē noprasīja savu prasāmo un izskatījās 5 miles garš virs manis un dusmīgs un svešs. Es pacēlu acis viņa sejā tikai mirkli un tūlīt tās nolaidu. Kaut ko es nevarēju izturēt.

Bet kad vēl viņu neatcerējos – vienīgā reize kad viņš pienāca bija ar tām West belts – un tad viņš nebija ne tik garš, ne tāda balss, tāpat toreiz kad pierakstīja. Varbūt tas ir saspīlējums. Siltums no viņa nošalca kā no krāsns. –

O, tas izteiciens ir par rupju – jo tā to nejutu. Jutu siltumu vibrējam, plūstam, starojam no viņa un tam staroja pretī un tiecās pretī kaut kas no manis. (Tas nu arī nebūs nekāds jaukais un skaistais izteiciens, bet tas bija tā.) it kā ar neskaitāmiem stariem, taustekļiem es tiektos tam pretī un nākošā brīdī mēs būtu nešķirami savažoti. Bet viņš jau gāja pārraujot vēl laikā, jeb varbūt jau vēlu?

2. apr. 1965.

Motto.
…. un nenocietās – dejā iemaisījās vēl viena sieviete…

Šodien viņš bij laimīgs. Bet kā nu man rādās ne no manis, bet no tā, ka Gertrūdē viņš atsvabinājās no manis.
Vakar viņš strādāja aiz otra galda, kad Gertrūde ar Bianku trakoja – jāsaka Gertrude ir ‘patīkami’ jūtīga kā Rona tā tā otra vecāka vīriņa klātbūtnē.

Vakar viņa bija ‘sveet’, es nezināju ka Rons aiz muguras, es jau gribēju saukt Gertrūdei ka viņa var būt dažreiz very sveet, bet es nepateicu, tik pēc brīža no sirds iesmējos kad viņa trakoja, tad atskatījos. Redzēju Ronu aiz galda arī pasmīnam uz Gertrūdi un Bianku. Tā mēs agrāk meitenes trakojām zem novērotāju skatiem, tāpat arī vēl tagad, bet ne tik bērnišķīgi kā Gertrude. Viņa ir sveet. O.K. Rona pienākšana vakar tomēr laikam bijusi tāda, kā viņš izskatījās – „Nu kas ir! Jokus pie malas. Uzvedās! Uzvedās. I hate you – uzvedies!” Es nobijos, bet ne pavisam. Tas ir es nemaz nenobijos, tikai viņš izskatījās svešs un – diezgan nepatīkami svešs. Es gan izjūtu gribēju noslēpt ar 100 citām izjūtām, kas runā par labu viņam. Bet – man par labu būtu turēties pie šīs svešuma izjūtas, kas bija diezgan stipra.

Tomēr šodien es biju ar mieru mesties uz viņu ar visu uzticību, bet izrādās viņa atslābusī, atbrīvotā seja, bija no tā ka viņam nav jābūt tādā saspīlējumā ar mani.
Savādi – viņam bijis vairāk, kā es domāju. Un – pēc manas pieredzes, viņš vēl nav no āķa norāvies, bet patreiz krietni atpūšas lai varētu spēcīgāk rauties.

Šodien stāvēju rindā pēc naudas – bankas zellis pa rindu ar skatu atnāca un apstājās pie manis, tāpat kā pirmo un otro reizi, šoreiz es biju tālāk un viņam bija tālāks nāciens, šķita viņš bija mazliet pārsteigts (baltā blūze un zilie svārki bij spilgti ar). Kad es gāju ar hospit. fonda čeku, viņš sauca „Oh, atkal čeks!” Tad man vajadzēja parakstīt un viņš deva zīmuli, iedeva ar visu roku un es labu brīdi nevarēju dabūt zīmuli brīvu no viņa rokas. Tad es parakstīju nezin kādēļ visu pilnu vārdu – laikam tādēļ ka es tik ļoti tagad esmu pieradusi pie Ernas vārda. Viņš pacēla lappu un labi apskatīja parakstu.
Nu – ne liela consolation.

Rons stāvēja pie naudas devējas, kas šoreiz bija sieviete – un bija laimīgu seju, kā jau teicu. Manī neskatījās. Bet sevišķi arī nebēga un kādu viņš uzskatīja, neredzēju ko. Bet tas nav svarīgi.

Svarīgi ir tas – ka viņš man izsprūk taisni tad, kad es domāju – nu es viņu arī ņemšu ciet. Izņemot Ter. tā arvien man iet. Neviens nespēj šo saspīlējumu panest. Bet ja viņš mani nebija aizmirsis 3 gadus – tad trīs nedēļas nav daudz.
Lai nu kā – vakar pie galda pienākot pirmais iespaids bij svešs – tad atkal kad sejā neskatījos – ķermenis tiecās siltumas.

Šodien gājām lejā kastes nest – nebija darba. Nebūs piemaksas.
Jā! Šodien man bija pirmā piemaksa £1.12 – apmēram, bet tax nost vairāk, tad apm. dab. £1/8/- vairāk. Tupeles noplīsa šodien – par to piemaksu tās būs jāpērk.
R. man tagad žēl Tevis.

Bet – es nevarēju atvērties pret Tevi. Es lecu gaisā no bailēm. Tanī rītā jau gandrīz tur pie durvīm – Bet Tu jau ne velna no visa arī tā neesi jutis. Tikai gaidīji un tāpat mētājies. Un – taisnība. Tev illūzija vēl lielāka varbūt kā man! Tikai illūzijas, ne dzīvs cilvēks.
Un tomēr – Tu pie manis atgriezīsies.

Kaut nāktu kārtīgi pasūtījumi lai var nopelnīt bonus. Ar tiem sīkumiem nekas netiek.
Labi, ka es varēšu būt priecīgāka pirmdien darbā – ne tik saspīlēta gluži, kā Rons. Līdz savilksies atkal kaislību mākoņi.

Jā – es jau tā negribēju. Ja nebūtu Valtraute gadījusies pretī – es domāju būtu iznācis citādi. Bet varbūt nē. Tāpēc jau viņa gadījās, ka es neatradu mierīgu ceļu. Un tāpēc kad viņa bij prom un viņš svilpodams nāca man garām – es atkal nevarēju būt jauka un gadījās Gertrūde. Bet – tāpēc viņas gadās, ka īsti labi mums nevar būt. Tā ir iedoma, illūzija, atmiņa, maldi, šausmīgi kārdinoši maldi.

Ar Terr. nebija nekā. Beidz. reiz jau bija – tā indiete, un izbija?!! Jā, jo citādi sievas mani (viena galvenā) nebūtu mani ienīdušas.
Ja nebūtu tas bankas ierēdnis tur klāt es justos nelāgāk. Tagad – es nejūtos izbīdīta no spēles.
Bobs lejā, kur kastes nesa – bļāva kā traks Erna Erna pēc otras Ernas. Man bij aizdomas ka viņš izmēģināja vai es noskriešu. Viņš ir traki jocīgs un man no viņa ir bailes. –

Sapnī es redzēju ka no kastēm (mēs šodien taisījām kastītes) izlīda melns kukainītis. –
Un man kādā dzērienā pielēja kāds kaut ko citu klāt – kaut ko dzeltenu samaisīja. Es domāju – nu to var vēl varbūt dzert – bet nedzēru. Sapņi ir jocīgi.

Miegs bēgs un nakts būs gara.
Steidzīgi sapņos tinies,
Piemānies cerību vārdiem.
Ar paļaušanos veiksmei
Spēks dzīvs top saglabāts
Kā tilts pār kraujām ceļā.
Ej taisni ar savām domām
Pretī vēl vienai rītdienai.

(3. 4. 65.)

Sestdiena pavadīta – nīkšanā – nekas izdarīts – tomēr – biju Ashfieldā, (neatradu sandales ko vilkt…) nopirku 5 zemeņu stādus un ieliku agrākā kaķa kastē, tā ir liela kaste un telpas stādiem pietiek. Kastē liku suņa dēļ – vai man kāds prieks, ja viņš visu izraks? Dažus salātu stādus un 2 rabarberus ieliku zemē. Varbūt kaut kas iesakņosies. Tagad lietaināks – un suns tik traki nekasīs. Zemeņu gan gribētos ielikt vairāk. Un ja tik agri ieliek kā tagad – tad vajadzētu agri būt ogām. Kāds dārznieks avīzē meklē istabu – maksā 1 mārc. un pusdienas darba nedēļā. Es to darbu labprāt ņemtu – dārznieks te varētu ierīkot skaistu puķu un sakņu bagātību apkārt tam sauļošanās laukumam – es jau arī ko būtu panākusi, ja nebūtu suns, bet es tomēr nevaru tik daudz noņemties ar dārzu. Bet – nu ko tur domāt, mārciņa par istabu būtu par maz. Un studente būtu labāk. Bija viena mūz. st. avīzē – piezvanīju bet par vēlu jau. Es mācīju dullās kaimiņienes meiteni sp. klavieres. Nāk miegs, nogurums. Un nelaba dūša par St. Vai nebūtu mierīgi bijis ja es to nepazītu. Bet viņš jau tur dīdījās lai es to pazīstu. Nebūtu miera bijis…

Ashfieldā bij glīti adīti kostīmi par 8 mārc. Nezin kā tie man stāvētu? Kāda man ļoti vajadzētu. Tad ar blūzēm un bez – rudeni un ziemu un pavasari izietu. Ja bonus varētu atkal nopelnīt – bet kā – ja nav darba? Ja nav tur ko darīt!
Salikt zemeņu stādus gar kreiso dārza pusi – visu malu? Tad kaut kas būtu. Bet jālaista kā traks ar spaini vien…

Kad es jūt ko nelabu izdarītu – vai rūpes par to, kā nu to atkal pārvarēšu – arvien iedomās es krītu klavieru spēlē – Tas ir lielākais balsts kas mani nes. Un kad es domāju par kādu ar mīlestību – tad arī tas nobeidzas ar to – ka es krītu klavierēm spēlē. Too late now! Cik to grūti ticēt.
Iešu gulēt un rītā celšos agri. Kā gribās spēlēt. Un varbūt rakstīt arī – bet to vielu vien kas domājas priekš paša. –

Pirmdiena. 5. apr. 1965.
10.30 p.m.

Būtu jau bijis jābūt aizmigušam.
Šodien nebija St. darbā.
Sievieši drūmi un nikni ar mani.
Es tas grēku āzis.
Šis tas labiņais.
Bet es jau nožēloju ka mums tā ir iznācis. Bet kurš bij vainīgs? Kurš tur skraidīja? Anyway – es arī. Bet nu – jātup mierīgi. Viņš tak man nepatīk. Viņš patika man īsu brīdi to redzot 3 g. atpakaļ. Un es vairāk arī toreiz sev to iestāstīju, ka viņš nice. Nu tas viņa uzmestais skats beigās – tas bija nice.
Tagad – jāizbeidz.

Šodien aizskrēju vakarā uz Ashfieldu un atnesu 3 duči zem. stādu un 1 duci puķu zirnīšu. Un visus iestādīju! Tik skops nebij neviens no pārdevējiem kā šis – 2 puķu zirn. un 1 (!) zem. stāds vairāk. Parasti visa ir daudz vairāk. Rakšu vēl un sagatavošu zemi – lai visa kreisā puse ir ar zemenēm – vēl 1 duci ielikšu. Otrā pusē būtu kādas puķes jāsastāda.

6. apr. 1965.

Vēstule no Ķirpes kdzes.

St. nebija darbā. Gertrūde mani būtu apēdusi ja varētu – tik nikna viņa bija. Viņai lūpas drebēja un žokļi raustījās un sarkani viļņi skrēja pa seju, kad viņa pārmeta man ka es uz vienas kastes neesmu apskatījusi sizes numurus. Uz kastēm parasti nepareizi – uz jostām pareizi – bet vaina bija manī, ka neredzēju šo Elvīras kļūdu. Elvīra šodien taisīja kļūdu pēc kļūdas. Viņas pārdomas izpaužas savādāk kā Gertrū. Es jau domāju – par citu darba meklēšanu, bet tad saņēmos – baidīties no zostiņām? Man tiesības tur būt tādas pat kā viņām. Un viņu dusmas ir savtīgas. Otrreiz Gertr. sāka kliegt kad Valtr. bij pienākusi ar jaunu noteikumu par kādām jostām. Tad Valtrautei palika manis žēl – viņa lēni paskaidroja ko Gertr. gribēja teikt – es jau to sapratu pašā sākumā – bet ja viņām nerunā pilnu muti pretī – tad viņas domā ka nesaprot – jo es vēroju vairāk tādos brīžos viņu, kā ko citu. Nu nekas.

Bet trakākais – St. laikam piezvanīja un viņam nebija dūšas tālāk runāt, ka es viņu nepazinu. Vai arī viņam likās – ka kāds cits to numuru viņam iedevis. Viņš tik ļoti atvainojās par nepareizu num. ka man bija aizdomas ka tas ir viņš un viņam žēl, ka nespēj runāt.

Kaut nu rītā viņš būtu darbā! Tas jau traki ja tas manis dēļ. Divi dienas – tas jau maksā naudu. Bet viņš gan var atļauties kādas slimības dienas. Sākumā es biju uz viņu dusmīga, ka viņš mani tā atstāj tām haizivīm par barību. Bet no otras puses – es viņam pieķēros tieši tanīs brīžos, kad Gertr. dusmas mani nopēra mazu. Ak, kādas gan ir sievietes. Pati smaidīja pāri visai telpai uz Stevenu – zināms tikai lai rādītu cik visas viņu ļoti mīl un viņa arī – un lai viņš neskatās uz mani. Traki jau tas arī iznāk – viņas jau nezina ka mēs esam redzējušies agrāk. Un tas man liekas šinī lietā spēlē galveno lomu.

Žēl – ka neatjēdzu ko teikt un kā noturēt viņu pie runāšanas, man bij bailes ka tas nav kāds cits no Buckle a. Sun. Es būtu tālrunī spējusi varbūt visu labāk izteikt un mūsu lietas labāk nokārtotos.
Tagad viss turpat kur bijis.
Kaut nu viņš būtu mierīgs kad atnāks.

Es pie telefona biju tik šausmīgi oficiāla. Bet turpat nākošā brīdī es arī gan būtu spējusi būt par daudz neoficiāla – un tās būtu jaunas briesmas. Ja tie sievieši tik traki viņu žēlo, tad jau viņš varbūt ir jaunāks kā es domāju, vai kas. Viņam pakausis spīd plānāks un mati iesirmi – ko velna vēl man vajag! Viņa sejai dažreiz bērna skats, tāpēc ka viņam tas tāds ir un man tas nemaz nepatīk, man patīk viņa iešana, ne soļu klaudzoņa, bet ķermeņa kustēšanās, pleci kas šaujas uz priekšu un patīk kāds maigums, kas varbūt ir un varbūt nav. Jeb varbūt tas ir un viņš valda pār to visu laiku, līdz izskatās ka tā nav.

Bobs šodien ļoti mīļi un prātīgi runāja ar visām kopā – mēs strādāsim tikai 4 dienas nedēļā pāris mēnešus.
Viņš izsauca kam būs pirmdiena brīva.
No. 100 – that’s Erna.
Tas bija patīkami būt kopā visā šinī saimē un aizgādniecībā. Un tāpēc man sāpēja mani nedarbi ar Stev. Bet – es tik tiešām tos ne meklēju!!! Vai tas man simtreiz jāsaka?! Viņš nāca un nebeidza stāties kur tik es gāju. Cik tea times viņš jau agrāk tur trepju galā nestāvēja tā, lai var redzēt ka nāku pa trepēm. Reiz pēkšņi tad tik saldi smaidīja uz office girli, ka tā kādas dienas pēc tam staigāja jaunā kleitā, krūtis tā dancoja ejot ka pašai bij kauns, gāja kūkumu uzmetusi… Varbūt tas St. nav precējies – ka tādi novērojumi man ir. Un varbūt viņam ir tikai kādi 35 gadi. Tas nu tomēr ir vismazākais skaitlis ko varētu pielaist. Un kas tad tur vecenēm pa daļu?!! –––––––––

Ķirpes vēstulē ir citēta kāda cita Hofmanes vēstule pilna komplimentiem manai grāmatai. Manas grāmatas neesot Amerikā, neesot Melburnā – un kā Jūrmala raksta – nav Zviedrijā.
Tad nu varbūt man arī būtu tie paperbaks noderējuši un es esmu par velti izbrēkusies savu netaisnību. Bet – nu ko tur.
Tā kā tā no 50 es neko nedabūtu.
Un te – ja viņi izpārdotu beidzot visus 700 – bet kas no viņiem iekasēs man pienākošos naudu?

Mēs šodien ar Bianku labi un daudz strādājām – jo Marija bija citur un mēs dabūjām visu Davida Jona 46 duču lielo pasūtījumu!!! Bet vai pa šo nedēļu maksās bonus? Un vai to varēs iztaisīt, ka citās dienās nav darba?

O, kaut tā Gertrūde nebūtu tik nikna. Es jau sākumā baidījos vai viņa tomēr nav tāda, kas atzīst tikai to ko saprot un saprot tikai to, kas ir bez izņēmumiem, konvencionāls. Es domāju – vai viņa nav mazliet līdzīga Kalniņa kundzei. Un es baidos – ka viņa ir.
Bet Elvira man šķiet labāka, inteliģentāka – bet pārmetumi man pašai arī spokojas. Elvīra deva man labus pasūtījumus…

Trešdiena 7. apr. 1965.

St. nebija darbā. Bet varbūt tas labi – vecenes vairs to neved sakarā ar mani. Jau vakar pēcpusdienā šķita – par viņu vairs nedomā, darbi rit, Bobs rīkojas un citi, sievieši smejas, un tikai man viņš prātā visu laiku, jo zinu ka viņš nezin ko darīt manis dēļ, ka ir viens kas kaut ko domā par mani! Traki.

Gertrūde vēl tāpat bij dusmīga – bet reiz es par viņas jokiem pasmējos, lai gan man tur nebija nekāda daļa – un tas viņai tā patika, ka pēcpusdienā viņa atkal bija laba pret mani! Tā tad – mana uzmanība ir tomēr ko vērts! Saņemties un nenolaisties!

Šodien maz padarīju – darbs vienkārši neveicās, tad trūkst tas, tad tas – un viss stāv uz vietas. Šī vēl pēdējā nedēļa kad varēja cerēt kādu bonus – un – nekā, jo maz izstrādāts.

Šodien skaidri domājos zinām – ka tas bija Stevens, kas zvanīja, jo viņš teica Stev, Stev, vai kā nebūt un teica arī vēl from Buckles, tas droši vien bija – bet pie telefona es pirmo teikumu parasti nedzirdu – neuztveru, jo es gudroju – kas tā ir par balsi, ne ko tā saka. Tā es vakar visu laiku brīnījos par balsi – to es dzirdēju ka prasīja is it Mrs. Deze.!! Ko man vēl vairāk vajag! Bet vēlāk viņš pēkšņi it kā sabijās, es numuru nosaucu varbūt par asā balsī it kā, lai netaisa jokus – un viņš pēkšņi teica sorry the wrong number – un tad vēl tā kā ar žēlumu „Sorry!” Un tad es vilcinājos jo jutu viņu jauku, bet viņš neko nesagaidījis no manis nolika – jeb es pati pirmā noliku – velna milti nevajadzēja mazākais likt nost kamēr viņš noliek, ja man sākās aizdomas ka viņš tas ir.

Bet – izdevīgais brīdis skrēja garām un es to nenoķēru – tas viss!
Bet ja viņš gaidījis uz mani 3 gadi, ja viņš tagad 3 nedēļas mierā mani redzot apsvēra ko jūt – varbūt tad kaut kas ja kas ir – var būt atrodams.
Bet – kas ir? Kas var būt?
Prieks un sāpes un sāpes. –
Bet par visu jāmaksā. Ja negribi izdot – nekāro mantas dabūt. Tas viss. No viņa dīvainā kārtā nāk 2 izjūtas – viņš liekas ļoti tuvs un ļoti svešs. Vai tā nebija ar ‘papu’? Es izdomāju – ļoti tuvs, un jutu – ļoti svešs.
Te tāpat. Te gan tas svešums ir ārējā izskatā. Bet – varbūt arī iekšējā. Es tādu nekad neesmu varējusi iedomāties cilvēku, ar ko man varētu būt kas kopējs.

Tādēļ arī te sākot darbu, es viņu pilnīgi izslēdzu no savas uzmanības. Tikai ne tas, es domāju. Tas no viņa ārējās, bērnišķās sejas. Un tad turpat kaut kur bija arī kāds respekts un vienu otru reizi, kā ar to garām iešanu kā vējš – arī kāda interese, simpātija. Un kad es pacēlu acis uz viņu, tad zināju ka viņš apmēram gaida manu skatu, ka ir kaut kā tā, ka es drīkstu skatīties. Un tad – tad es viņu pazinu. Bet nu sāka darboties tas vilcienā redzētais viņš kas tikai iedomās droši vien bija iztaisīts tik pievilcīgs. Jo tur jau arī pirmais bija – cik sveša, sveša, sveša seja. Tikai turklāt – cik pievilcīgs stāvs, cik savāds maigums! Varbūt tas tur ir – bet vai tur var būt priekš manis? Jo – viņš ir svešs man.
Un atkal – šīs 3 ned. kur mēs gribējām iepazīties cik tuvs un saprotams viņš daudzreiz šķita.

Nu skaitīt par ‘svešu’ var visu un noslēgties pret visu. Ja grib laimes, tad ir jāsagatavojas ciest. Tas ir ko jau tikko es teicu. Un 2 ‘radītu vienam priekš’ otra – ir puslīdz velti meklēt… Ja nebūtu to veceņu acu kas visu vaktē – mums bija pietiekami sajūsmas – lai mēs tuvotos kādai kopējai afērai. Ko vairāk! Ja viņš šovakar nemēģināja zvanīt otrreiz, tad jāsagatavojas, ka mums būs kaut kas pārtrūcis uz kādu laiku. Tomēr viņa aktivitāte bija aizraujoša – pēdējā dienā viņā jūtamā aizrautības atmosfēra.

Es teicu – viņš nokāvis visu un atteicies un uzvaras priekā tagad tāds ir – un bija grūti tam ticēt, ka tāda apgarotība no tādām jūtām varētu dvest, kā no viņa dvesa. Tas ir kas mani tagad pievelk. Viņa jušanas veids. Viņš jūt delikāti. Varbūt viņš ir ciniķis (grūti gan ticēt) varbūt viņš var būt ļauns un ciets, bet viņš nav primitīvs, viņa labās jūtās ir kvalitāte. Un viņš atmaiga taisni tad, kad redzēja tuvāk kas es esmu – ka es neesmu cinisko koķete. Nu pret to atmaigtu katrs afēras meklētājs, bet vai to tā varētu redzēt pāri viņa kustībām, sejai, rīcībai? Kā viņš steidzās plecus pagriezis lai ātrāk tiktu un nosēstos pie galda. Varbūt viņu tik ļoti iespaidoja manas jūtas. Protams viņš ļāvās šai otras dvēseles saulei, ļāvās ar sajūsmu, atdevās ar visu ķermeni, kustībām, sejas izteiksmi – kā stāds saulei! Viņš nosēdās pie galda un ļāvās maniem skatiem, garām iešanai. Viss viņš bij atraisīts [unreadably pale – pen given out]!!

8. 4. 65.

Tā
Vakar kā to redzams izbeidzās pēdējais rakstāmais. Atradu šo divi inčus garo zīmuli, cietu kā nelabo.

Tikko bija tas pats telefona zvans. Un – es otrreiz palaidu visu garām. Es tik klausījos viņa balsī. Tāpat kā pirmo reiz – un viņš stīvējās šā un tā – Ronu Thomas 71632 builderi – viņš prasīja. Es milzīgi mīlīgā balsī iespraudu tam vidū to iztrūkstošo – 2!
Un viņš noskaitās par savu nepareizo numuru.

Pusstundu iepriekš, es te gultā pie telefona apsēdusies teicu – nu mēģini vēl reiz, mēģini vēl zvanīt!
Tad aizgāju spēlēt. Un viņš zvanīja – bet es biju atkal kā no plaukta nokritusi – un nejēdzu paprasīt viņa vārdu, jeb kur tas nabaga bilders to numuru ņēmis ar ko viņam jāmocas.

Man nav tik žēl kā varētu domāt to zudušo 2 iespēju runāt. Tikai nelabākais ir – ka es nebūšu tik droša un brīva viņu satiekot. Un vai viņš rītu rādīties domā? Viņš droši vien ir pārskaities par visu šo lietu. Bet tas labi. Pārbaudīt visu vajag.

Un kaut es sev varētu reiz iestāstīt ka lieta grozās tikai ap (nenozīmīgu) īsu flirtu, vai pat ne tik daudz – tikai kādu izjūtu apmaiņu – ne garu dzīvi un mūžu – kādas man nemaz vairs nav.
Bet es to nevaru sev iestāstīt – tikko kas jādara – tas ir it kā es celtu jaunu dzīvi uz mūžu mūžiem. Tad protams daudz jādomā.

Darbā šodien kāda meitene sataisīja veselu duci vai cik lielās kastes ar kreiso pusi uz āru! Es vakar vienu gandrīz uztaisīju – nobijos kur tik grūti locīt – ja to nebūtu jutusi – būtu ‘izgāzusies’ viņas vietā.

Gertrūde vēl lejā pusdienās bļāva visā kaklā – „So dumm, so dumm” –
Nu es redzu cik viņa ir dumm!
Man jāturas lepnāk – citādi viņa mani mīdīs nost. Tādi cilvēki tā dara.
Pie galda biju itāļu meiteņu pulkā – sākām tīri jaukas valodas – par Don Camillo!
Lai tā Gertrūde kladzina savu: „so dumm”. Viņa jau mani apēstu. Kaut nu neiznāktu nelabi kaut kas kad Stev. atnāks.
Par to telefona būšanu es vēl smeju pilnā kaklā.
Pag. gadu simta skolas bērni!!

9. 4. 65.

Nopirku jaunus rakstāmos. Man tur darbā vienu vajag. Elvīra pūcīga, ka parakstos ar viņas (!). Es izturos tur mierīgi, tikai es domāju – tikko es pie tā nokļuvu – man nav jāceļ ne ausis ko tur kura sieviete saka vai domā, man jāstaigā bija šo nedēļu skaidrai kā baznīcā. Gāju jau arī – tikai mazliet nobijusies tomēr.

Un vēl kas – tikai pateikties, pateikties, par katru skatu un domu ko Tev otrs ir veltījis ar labu, ar maigumu un ilgām pēc Tevis. Tas viss ko mēs te varam iegūt, ja kāds mūsu ilgojas, ilgojas saskārties ar mūsu es, mūsu būtību. Viss cits ir putekļi. Es par daudz šai nedēļā atkal domāju par šiem putekļiem. St. bij vairāk drosmes un labā gara – viņš divi reizes zvanīja. Es biju – bez sirds, sasalusi. Viņš varbūt ir ļoti labs, ka viņu tā vaktē tās vecenes. Vakar Gertrūde bij ļoti asa man kaut ko izskaidrojot kad Valtraute bij klāt – un Valtr. iežēlojās un bij laba, un tur viņas sabāza galvas kopā ar Renāti un ar sejām pret mani, man pavisam tuvu priekšā, kaut ko smējās par kaut ko, Gertrūdi varbūt – viņas bija kā bērni, mazi, ne visai gudri, bērni. Es neklausījos viņu vārdos – es noskatījos viņu sejās, smieklos, sejas izteiksmē, patiesi tikai Valtrautes sejā. Tā šais smieklu vaibstos nebij neko skaista, kaut kāda gara nabadzība, ne ļauna, bet tāda mazliet līdzcietību izsaucoša nabadzība, bij viņas smieklos – maza pasaule, laba, silta, jauka, varbūt ļoti jauka – bet maza, ne mirdzoša, liela, neizsmeļama pasaule, ne tāda kas atveras neizpētāma kā kalni, jūra, tuksnesis, bet kā dārziņš, kā lauciņš, kā istabiņa.
Varbūt tas tikai izjūtas.
Bet tas kas pie manis varētu kādu pievilkt, tas droši vien ir citāds.

Te šovakar nožēlojot vakardienas zaudējumu pie otrās St. zvanīšanas, es domāju, lai kas un kā, lai šī nedēļa rūgtu no vecenēm un pārdomām – lai viss ir šā vai tā – bet tā apgarotība, tā pārvarīgā aizgrābtība, kas bija pār viņa seju un kustībām pag. piektdien – tā ir vērts visa, viņš var par to būt pateicīgs man un es viņam. Īstas jūtas nāk tomēr pareti, tās kas iegriežas Tev cauri kā stari un Tu topi citāds, ka katru dienu. Tu vari tās atzīt vai neatzīt, pieņemt vai atmest – bet viņas ir – viņas eksistē, viņas sagrābj Tevi.

Un par godu tam es tikko arī to domāju: kopies, ģērbies, pucējies cik vien rūpīgi vari! Tīri un gludini un piespraud kādu daiļuma nieku par godu cilvēka garam to var desmit reiz un simt reiz saukt ‘tikai par sexu’ kas esot starp vīrieti un sievieti, es tāda tikai sexa nepazīstu.
Neatceros kā – bet Taņa bij laba pret mani šodien.
Beigu beigās tās nenovēles ir tikai Gertrūde un tādā vērotājas lomā Elvīra.

Bet šodien kad Gertrūde man nolika pabeigt Marijas darbu – Elvīra vēlāk teica, ka to jau pirmdien var darīt Marija pati. Tā tad viņa domāja – lai es varu strādāt sev, un tas ir tik svarīgi. Šodien padarīju daudz, bet ir bijis vajadzīgs vēl daudz vairāk – jo vakar nebij ko darīt – un nav segta ne norma. Šodien algā tomēr £1/13/- bonus! Divi reizes no vietas – un nu nezin vai vairs būs.

Sestdiena 10 apr. 1965.

Raku pusotras stundas, ravēju, lasīju akmeņus ārā – un iztaisīju ceturto zemeņu dobi, kas beidzot zemes ziņā būs varbūt vislabākā. Vakar tumsā dedzināju zāles. Bet šodien atkal ir pieravēta vesela kaudze.

Gribu to dārziņu savest kārtībā un ielikt viņā kaut ko, kas augdams un ražodams lai iepriecina miesu un garu! Tās zemenes ko nopirku tiešām laikam – tikai stīgos. Bet – varbūt būs prātīgākais atļaut viņām to darīt un tūlīt jaunos dzinumus iestādīt un vecos pamazām izsviest ārā – tā varbūt pat dažu mēnešu laikā es tikšu pie labiem zemeņu krūmiem un varbūt tie vēl paspēs šogad ražot. Ja varēs mēģināšu ceturtai dobei, kas vēl tukša, dabūt labāku – tas ir īsto, jauno stādu. Ja es būtu zinājusi cik traki tas ar veco stādu ir – es noteikti pag. gadā būtu ielikusi kādu pusduci stādu – un tagad varētu nostādīt visu ar jauniem st. Bet – tas ir nederīgais – ‘būtu’. Jāturas pie tā kas ‘ir’ un ‘būs’. Un mana rakšana un plēšanās ir devusi brīnum skaistu dārza malu. Puķu zirnīši visi aug. Vāja zeme tur ir, bet tas nekas. Citas puķes ar vēl vajadzīgas. Un zirņi – ko nošķīt pa pākstei. Dārzam ir jābūt viesmīlīgam ar kādu gardumu jāciena viesi. Un sevišķi jau – mātes dārzam. (Es trakais jau gribēju teikt – vecās mātes dārzam!!)

Vajadzētu iet uz Ashfieldu ar maksājumiem, bet pēc rakšanas atpūšos un svētu īsu jauku rīta brīdi. Tas ka mēs strādāsim tagad tikai 4 dienas nedēļā, savā ziņā ir brīnišķīgi. Tikai man žēl – ka vakar es tik vien esmu padarījusi! Es strādāju ka rokas sāpēja – un tomēr nekā. Es par daudz glīti gribu iepakot, un tas apēd man laiku. Marija tik grūž iekšā un Gertrūde nekā nesaka, bet man atgādina visus sīkumus. Lai gan – viņa nav nekad žēlojusies par paviršu pakojumu.

Šorīt es visas labās domas veltu Stevenam. Bet nezin vai viņš vairs ir – ar antenu tām. Ja viņš pirmdien būs darbā, tad labi ka manis tur nebūs, viņš varēs mierīgāk iesākt un vecenes jau viņu uz rokām nesīs. Tas būs labi viņam, bet tā kā manis nebūs – tad man par ļaunu tas nenāks, jo viņš domās par mani! Viņš tomēr būtu jauka persona, ko man iegūt par paziņu – šad un tad atnāktu, mūziku, kafiju u.tt. Bet – vai to var noturēt tādās porcijās, ka viss nesabrūk pār galvu? Vajaga! Citi to prot!

2. p.m.

Pārnācu lietū no Ashfieldas – smaidot! Jo viņš ir man atdevis dzīves prieku un spēku: aizgāju, nē vispirms no 6 ½ raku dārzu līdz 7 ½ vai vairāk. Atpūtos. Piezvanīja Birstiņ kdze – lai eju šovakar uz koncertu un rītu pie viņas.

Varbūt jābrauc. Viņa mani redzētu tad citādu – smejamies, no sirds, daram ar prieku mazas lietas, jokojam un tt. to viņa redzētu mani darām!

Jā, tad es paķēru naudu un gāju uz Summerhill samaksāt hospitāl fondu. No turienes tieši uz Ashfieldu, paņēmu salāpītās sandales, nopirku medu, saldskābmaizi, sieriņu, 2 ābolus, paņēmu avīzi un gāju uz stādu veikalu, tur paņēmu 4 rabarberus – 3 jau man aug (tas viens nu gan maz dzīvības zīmes rāda), 12 kliņģerītes, 12 citādas ‘[..ts] puķītes’, 6 puķu zirnīšus (ko likt pretī manai zemeņdobei), 12 sīpolus, tad 2 veida redīsu sēklas un zirņus!

Tad vētras mākons man dzinās pakaļ un laistīja visu laiku kad es nācu kājām mājās ar pakām līdz zodam nokrāvies. Bet man bija jākavējas tur un jāizmeklē puķes un es nevarēju gaidīt līdz pāriet lietus, ne ņemt taksi – man vajadzēja iet lietū un es smaidīju. Un tad beidzot atklāju ka viņš man dara laimīgu. Un ka par šo dienu vien, par iešanu lietū, es viņam esmu pateicību parādā.
Tā tas ir un tā tam jābūt – mums jāsvētī tie, kas mums atnes mazliet laimes.
Un viss cits, visādas Gertrūdes – lai vācās no ceļa!

Un man tagad lietū ir jāizskrien ārā paskatīties kā izskatās lietū mana uzraktā zemeņu dobīte, lai tur gan nekas vēl nav stādīts! Tik ļoti es mīlu nu dārzu. Es gan arvien tur atradu patikšanu, bet nu atkal ir jauns maigums visam klāt.
Donžuānisms – raksta Kami – kāpēc ir reti mīlēt jāvērtē augstāk kā bieži mīlēt?
Es arī to gribētu jautāt?
Es nedomāju ka es nu mīlu bieži, es pavisam neko nejēdzu, bet sapņi man uznāk kā vētras viens pēc otra.
Bet tikai tad – kad viens apdzisis, aizskalots dzīves jūrā, neredzams, nesasniedzams – tad nāk jauns.
Mūžīgi ilgoties viena kas zudis – to es tomēr nespēju. Drīzāk es viņu varu gan neaizmirst un mīlēt visu laiku – atmiņās tas ir jauki.

4. p.m.

Visi stādiņi sastādīti! Tik sēklām – zirņiem un redīsiem pietrūkst vietas – jāgudro kur tos iebāzt? Jau kliņģerītēm dabūju gatavot un zālājā rakt dobi. Tas beidzot izsmēla manus spēkus – un esmu nogurusi un par koncertu un Windzoras braukšanu vairs negribās domā™. Bet vēl laiks atpūsties.

Pirmdiena 12 a.m. (12. 4. 65.)

Lietus līst. Šorīt izraku (!) dobi un ieliku apm. 10 margrietiņas ko atvedu no Birstiņ kdzes.

Pa galvu pa kaklu sataisījos un ar taksi aizbraucu uz Weides Mr. a. Ms. koncertu. Ar melno kleitu bone cimdi un šalli bij ok. Visi apsveicinājās smaidot (!). tad pie Birstiņ kundzes. Tur gulējām ēdām pļāpājām un vakar ar kukuli saldskābmaizes un tām daizijām atbraucu mājās. Šorīt līst ka plikš. Bet pa vidu sastādīju tās daizijas un nu vēl zirņi un redīsi – un tad tik – ravē.

Vakar Freimanis piesolīja samaksu par papīriem par (zīm. Grīnam). Es teicu, ka viņš jau izmaksāja. O, ko tas. Un tad atvēra maku un iedeva man šausmīgi saburzītu 10 šiliņu – tādu kā lupatiņu!

Es mazliet satrūkos, bet paņēmu. Es tagad domāju – es tomēr sagatavošu naudu – sauju sīknaudas, 4 šiliņi – un atdošu viņam atpakaļ – jo par pap. bij 6 šiliņi. Man ir aizdomas ka tā G. kundze savās nepatikšanās pret mani stāsta kaut ko par manu naudas kāri – kāda velna tagad tas Freimanis deva tik saburzītu naudu????? ––––––––-

Gribēju zvanīt St. uz darbu. Bet – nobijos. Sapnī redzēju viņu (apm.) viņš bij dusmīgs par manu nekārtību un es kārtoju kā traks kādas kastes un viņš vēl nicinoši bij izlicis 4 manus gan jaunus un tīrus kab. lak. ko es it kā apkārt mētājusi.

Izdarīju to trakumu un aizsūtīju Freim. to vēstuli ar markām! Un vakar viņš vai gaisā paleca, kad es pārlaboju savus izteicienus par darbu pie Read. Dig. – lai atkal neiziet kādas nelabas ziņas.

Man aizdomas ka Gailīte ber visu vaļā ko var sadomāt. Tā jau es reiz domāju var notikt – visu ko redz kā nu kuro reiz tas izskatās un tulko kā kuro reizi grib. O.K. Tas mani nevorrī. Un tas saburzītais 10 šil. arī nē. Ja tas bij ar nodomu – tad tas karstais kartupelis ir atsviests atpakaļ.

Gailītei aizsūtīju lieldienu olu – kasti ar olu un konfektēm 12/6. Un skaisto kartīti ar Latvijas puķītēm – gaiļa biksītēm un vijolītēm. Žēl gan bij – bet lai jau iet.
Un nu vēl būtu jāraksta Rutenbergei – Sarmam, Kačanovskai – nē tā atkal nebij viņas vārds! O, wēh.
Bet kas tā trakākā storija – skat otrā l. pusē.

Satiku Stev. uz ielas, ejot uz pastu, tepat Morris St. Viņš gribēja vai zem kādas mašīnas palīst mani ieraugot, bet neizdevās – es jau viņu biju pamanījusi un turēju ar acīm ciet. Tā viņš nāca un sveicināja un smaidīja un es viņu apturēju un teicu ka vēlos ar viņu runāt. Viņš vai zemē ielīda – pilnīgi uz pusi mazāks sarāvās – es arī noliecu galvu un nevarēju uzsākt – bet tad atradu kā nebūt vārdus – un pateicu visu ko biju gribējusi teikt: ka viņu atceros kur redzēju. Viņš nē. Varbūt esot uz ielas redzējis. Es teicu nē – vilcienā. Nu varbūt arī tas nebija viņš, es skumīgi paskatījos prom tālumā no viņa – pēc tā otra. Un stāstīju tālāk, kā es vairāk nedēļas viņu nepazinu, tad reiz ieraudzīju viņa skatu un sāku domāt, kur esmu šo skatu redzējusi – u.tt. Nu viņš klausījās fascinated. Un es neapstājos nekur – es teicu ka gribēju ar viņu runāt, bet – ka tas nebija iespējams – jo darbā – nav vieta personīgām sarunām (tanī brīdī man bij diezgan drosma jāvalda) un ka tad es ierakstīju viņa kab. grām. tel numuru, jeb tanī grām. ko es domāju viņa. Vai tā bijusi atstāta uz man deska – un es to arī teicu kad tas bija – un viņš to zināja. Un es teicu ka kāds zvanīja bet es nepazinu viņa balsi. Nē viņš tas neesot bijis. Varbūt nebija. Bet kas ellē man zvanīja 2 reizes. Vai es traka palieku? Pirmo reiz taču mani gandrīz vārdā sauc Mrs. Deze. Deze – bet to viņš protams tagad nedrīkst atzīties, ka viņš tas bijis, viņam jau ar visu to tikpat liela vilšanās bija kā man tagad – ka nekā nav un nekas nav bijis.

Un es tad izstāstīju arī visu to kā es viņu atceros – un kad es rādīju kā viņš uz mani paskatījās, es skatījos tanī, vēl tagad es notvēru uz viņa sejas pavisam citādu smaidu, nekā tad kad skatījos virsū. Viņa smaids bij ārkārtīgi priecīgs.

Viņš dzīvojot tur tanī mājā ar to sētu – un viņš man rādīja kā kaķim, es nezinu kura tā īsti bija. Bet tas ir tepat aiz veikala. Viņš prasīja vai es dzīvojot pie tiem rušeniem – nezinu kuri tie ir, es teicu nē, es dzīvoju viena pati („viena pati?”) No. 71. Viņi dzīvojot te jau for years. Viņi. Tā tad viņš ir parastais iejūgtais piekusušais husbands, kāda zīmes viņā varēja visu laiku skaidri manīt. Tikai pie viņa uzliesmošanas es domāju – varbūt viņš ir brīvs vai pusbrīvs.

Tagad man šķiet – es viņu reiz redzēju uz ielas sākumā kad mēs te sākām dzīvot – liekas bija kāds bērns (mazs laikam) un skaista blondīne un viņš savām izbiedētām acīm ieķērās manī ilgu laiku. Manī bija kaut kas lepns toreiz. Kas man varēja būt virsū? – Varbūt baltais kostīms vai svītrotā blūze un brunči, jo cik atceros jutos diezgan labi. Un viņus apskatīju kā klasisku uzposušos Austr. svētdienas laul. pāri. Un brīnījos – ko tas vīrs manī nolūr. Bet ja man bija svītrotā blūze – tad viņš mani pazina – ja viņš ir tas, ko vilcienā redzēju. Beigu beigās – varbūt viņš nav tas???…

Anyvay – man bija tāda sajūta sākumā, it kā es būtu sapnī dzīvojusi, un pēkšņi atmodusies jeb aizmigusi un šodienas notikumu sapņoju.
Bet – ir jau viss kopā beidzot saistāms.

Viņš noliedza visu bāls un sīks – jo viņam tas nāca tik negaidot, mans uzbrukums un viņš nekā cita nespēja izteikt pēc neveiksmēm ar zvanīšanu. Un viņš ir protams atgriezies savā vietā un viņš no tās arī nav gluži tik ārā bijis, kā es iedomājos. Jo viņš jau ir iejūgts, bet viņu aizrāva šis un tas. –
Es varu mierīgi iet rītā uz darbu…

13. apr. 1965. Otrdiena

No Dzidras nav vēstules. Inese piezvanīja – strādā, kā jau domāju. Gudro pēc pusotra gada braukt uz Vāciju – tas būtu skaisti. Pastrādāt tur kādu gadu. Ja man būtu nauda es arī brauktu.

Aizbraucu vakarā uz Strathfieldu – aizvedu Birstiņ kdzei viņas jakas un lieldien olu. Nebij nekāda skaistā te dabūjama – būtu zinājusi ka Strathfieldā turpat pie stacijas tik skaistas būtu paņēmusi tur.

Šodien izstrādāju 59 duči! Tur bij tāds spec. pakojums, bez cenām, bez sizēm – un dabūju vienu lielu pasūtījumu 18 dučus. Tas tīri tā izskatījās, ka man šodien to ‘piešķieba’ aiz labvēlības – kāpēc? St. no rīta tur staigāja jau pāris reizes – līdz es paskatījos un viņš mīlīgu smaidu sveicināja – gan jau kāda sieva redzēja. Vispār – tas bija vienīgais smaids protams, bet viņš tur gadījās šurp un turp brīvi, bet viņa šarms ir stipri sarucis.

Vakar viņš bij pavisam nekas, kad viņš tur visu noliedza. To nekad nevajag darīt. Un tikko brīvs un drošs – un traks – tā ir skaists divreiz tik ikviens.

No Gailītes kartiņa – lai aizvedu to ludziņas norakstu uz Latv. namu, ko viņa reiz iedeva lasīt. Gribēju šovakar – un aizmirsu!!
Liekas – viņa varbūt ir to olu saņēmusi. Bet to jau es nevaru zināt.

Svētdiena, 1. Lieldienas. 1965. (18. 4. 65.)

Dzidra šodien aizbrauca uz Wyongu un tālāk uz Newcastli rītā.
Pavadīju līdz Strathfieldai. Bija skumji un ir tagad. Tik īsas holidejas. Naudas nav. Nogurums un mūžīgie pienākumi: Dzidrai jālasa un jāgatavo eseja.
Tāpat būs maija holidejās, nezin vai pavisam brauks šurp – jo jāmācās.
Viņa atbrauca trešdienas vakarā, kad es biju izlasījusi viņas vēstuli, ka viņa būs ceturtdien. Tas bija jauki.
Ceturtdien aizgājām uz kino (Lido – Sofija Lorain – nekas ievērojams).


Piektdien atbrauca Inese ar Laimonu un Billiju [left: Billy & Inese] – braucām uz Windzoru, tad tālāk uz Katumbu. Bija labi – skaista diena, mierīga, ēdām ābolus, dzērām ‘sideru’, sūkājām medu.
Tikai nebija laika ‘pasēdēt zālītē’, kā Inese gribēja.
Skaista rāma novakare noraugoties uz Windzoras (?) upi atpakaļ braucot. Bellbirdi tur traucot.
Tad vēl staigājām pa Windzoras baznīcu un kapiem kad jau krēsla nāca un tad mājās pie Birstiņu kundzes ēdām nūdeles ar sēņu mērci un ābolu pankūkas ar ābolu želeju. Nopirkām sīkus ābolīšus – tie tādi no sausuma.
Tā bija laba diena. Uz brīdi aizmirsu vientulību kas ir visur un vienmēr.

Vakar sestdienā pašā pēdējā brīdī (5) aizbraucām uz filmu The Goldfinger ‘more exiting’. Un šodien jau Dzidrai jābrauc prom.
Neesam ne īsti izkāvušies ne izmīļojušies – pēc Dz. domām – un tas taisnība.
Izkauties arī vajag, jo katrs kāro būt apžēlots pārāk daudz.
Un tagad neapmierināti, neatpūtušies atkal darbā. Sevišķi Dzidra. Es jau uz vietas paliekot šodien varu atpūsties – vet viņai Wyongā jaunas būšanas, braukšanas, runāšanas, kravāšanās, palīdzēšanas.

Man rēķins klāt par Jauno Gaitu 2/8/-. Es vienkārši šīs sīkās lietas nespēju vilkt. Šis dzīvoklis ‘apēd’ mani. Ja es dabūtu to skolotāju ko Inese teica. Grūti būs ar svešu cilvēku dalīties savā alā, bet naudas trūkums tāds, ka citādi nezinu kā varēs dzīvot.

Pie latviešiem apģērba trūkuma dēļ nevarēšu rādīties. Tas neko nesāp. Es tur pēdējā laikā tikai ciešanas iegūstu. Gailīša kundze to raksta arī man, ka viņai no manis nekādas patīkamas lietas neiznāk. Viņai taisnība. Esmu skābuma ķērne. Ja varēšu darbā vairāk nopelnīt un saturēties – tad vēl iešu pie cilvēkiem – ja nē – ko man tur meklēt?
Es alkstu tuvības. Man vajag tuva cilvēka, viena, bet to es tur nevaru atrast. Neesmu satikusi, un vieglumam man nav ieroču.

Mūsu dzīvokļa kaimiņiem ceturtdienas vakarā noindēts suns un kaķis. Neticami, kas to darījis, bet beigti tie ir. Man tā suņa nav žēl. Sava maza drošība bija gan no viņa, bet liela netīrība un bailes, ka mans dārzs būs atkal izplēsts. Tagad viss iestādītais aug mierīgi. Redīsi vakar sadīga. Zemenes un puķes aug.
Bet – gaidīšana un stādīšana un sapņošana ir laikam arī te lielāka kā ražas vākšana. Tomēr mazs praktisks atbalsts ar zaļumiem un mazs prieks ka kaut kas aug.

Kas to suni noindējis – to grūti saprast. Viņi domā varbūt uz mums arī. Bet tur neko nevar līdzēt. Lai domā, ko grib.

Darbā man pāris reizes liekas iedeva lielāku pasūtījumu un Bienka sāka raudāt (pie sevis gan tikai) un tea time stāstīja savām itālietēm, es pateicu Elvīra ka Bienka apset. Viņām protams tas nepatika, bet labāk bij jāpasaka. Tīrījām grīdu un plauktus. Es aizgāju pie Stev. pēc ‘wet rag’ – un viņš atnesa, kas man šķita jauns dvielis un es negribēju to ņemt – tas bija nelāgi, jo tas beigu beigās bija vecs dvielis. Man jāuzmanās ar manām aušībām.

Es tagad būšu absolūti ‘out of the way’. Viņš ceturtdien no rīta puses skraidīja tur apkārt – tad pēc tās dvieļa lietas nerādījās. Sievieši nezin kas notiek (un nekas nenotiek) un ir labi ar mani. Kaut tik nu būtu vairāk darba – te pēc svētkiem – nezin kā būs!

Atkal dzied klusums ausīs
Visi aizgājuši
Sēd cilvēks milzīgajās pils zālēs
Te vienā, te otrā
Un gaida un gaida.
Iziet dārzā
Iesēj rozi un margrietiņu
Iesēj ābolu un ogu sēklas
Rauš puķes ar delnām
Silda ar savu dvašu
Un redz sapņus ar vaļā acīm
– ir rozes saziedējušas
Un margrietiņas
Un āboli nogatavojušies
Ogas kļuvušas sarkanas
Un soļi atdimd
Soļi un smiekli
Valodas un dudināšana...
Krīt rasa – rītā ābolu 
Sēklas būs uzdīgušas
Cilvēks silda zemi ar
Savu dvašu
Gaida kad visi atnāks.
Atnāks kas aizgājuši
Atkal atnāks.
Klusums ir mitējies sīkt
Tas ietin cilvēku mīkstā segā
Uz kuras vakarblāzma
Brīdi sārtojas
Tad iestājas tumsa.
Cilvēks steidzīgi 
Aizver acis, lai aizmigtu
Rītā vēl jāsēj ābolu sēklas
Viņš domā –
Jāsēj un jāsēj,
Cilvēks tur acis ciet
Kaut arī nevar aizmigt
Viņš neskatās pils sienās
Tās sarukušas
Pils kļuvusi maza
Kā ala
Jāsēj ābolu sēklas
Kad sienas atkal atkāpsies
Un griezti izvelvēsies
Jo saule nāks pie ābolu
Sēklām un
Pacels griestus augstāk
Atkal augstāk, pavisam augstu.

Pirmdiena pēc Lield. nē otrie Lield. svētki. (19. 4. 65)

Jau vēls. Sāku rakstīt stāstu par dzīvokli bez saules. Neko lielu neesmu uzrakstījusi, bet lasīt var. Varbūt varēšu sakārt lietas kopā.

Otrdiena (20. 4. 65)

Biju darbā. Maz pasūtījumi. Tīrījām ‘stori’. No rīta ejot gar zilās sētas māju, kāds bērns krekšķināja tur – es atskatījos, blonda, gadus 2-3 meitenīte izskrēja uz kāpnēm smiedamās. Kāds nāca aiz viņas, bet es necēlu galvu augstāk un neredzēju. Stev. bij vēlāk darbā. Mēs jau tīrījām lejā kad viņš svilpodams gāja garām, pret gaismu skatoties to neredzēju – tikai viņš pagriezās turp. Vēlāk reiz viņš nāca garām kad taisīju kastes – pagriezu smaidu un sveicināju. Es jūtos puslīdz brīva ar viņu. Patīkamāk, ka viņš ir darbā, bet citādi man nekāda ‘nemiera’ nav. Viņš pāris reizes gāja garām. Tas dabīgi. Vakarā ejot uz ģērbtuvi redzēju viņu pie āra durvīm aizsmēķējam un raugāmies šurp – es uzsmaidīju. Kādēļ nē? Bet ko viņš tur gaida un smēķē. Viņš stāvēja pie āra durvīm (kur Miķelis citreiz stāv) kad gājām mājās. Man līdz ar citām bij jāsoļo garām. Protams es varēju kavēties pēdējā – bet ne man tas nāca prātā ne es to gribēju. Es tikai garām ejot palūrēju – ko šis tā stāv – viņš pameta aci. Es neteicu ar labvakar jo citas arī lielākā daļa neteica.

Aizvakar kad ar Dzidru gājām uz staciju ar smago somu, Dz. apstājās atpūsties pret ziliem vārtiem. Varbūt viņš redzēja un šodien parādīja savu meitu. Varbūt tikai sagadīšanās.

Bet – ko viņš farsē ar laipnībām citu priekšā? Tas tikai ‘trables’ man taisa. Reiz nu viņš ir precēts vīrs ar sievu pie sāniem – tad man tur nav ko darīt. Es domāju šā vai tā – šķirtenis, vai sieva Anglijā vai – tas būtu citādi. Nu ja viņš grib tikai parunāties – tad lai runā, tādēļ nav jāsmēķē un jāstāv pie āra durvīm. Rītu man jāslēpjas no vecenēm.

Naudas nebūs jo pasūtījumu nav. Spēlēju gammas no rīta, jo roka ļoti cieta.
Neesmu vēl rakstījusi stāsta turpinājumu. Nezinu vēl īsti ko teikt – jāpārdomā.

20.(21.) 4. 65.

Ko viņš smaida kā maija mēnesis? – Viņa smaidīšana izskatās pārāk salda. Jāgriežas prom.
Šorīt viņš nāca garām kad Gert. man orderēja iet lejā pēc ‘spec. sleeves’. Gertrūdai kā jau paredzēju – bija atkal vecais tonis – tas ir tās vienas nedēļas tonis – manī sāka zibsnīt dusmas – viņa to manīja un palika mierīga.
Es biju tik dusmīga – ka lejā satiekot Stev. nespēju pasmaidīt – viņš gandrīz jau aiz muguras teica – good morning un es atsaucos.
Es biju ‘dusmīga’ darbā arī kad viņš vēl reiz gāja garām. Un reiz pa trepēm augšā nākot – es nespēju nekā darīt – viņš jau nāca aiz muguras – Es saņēmu dūšu un drošsirdīgi kāpu viņa acu priekšā pa kāpnēm augšup.
Kad augšā atskatījos – viņš bija man gandrīz pavisam klāt – es par to viņam biju pateicīga, ka viņš – bija piesteidzies klāt, neliekot man kāpt gaisā un pats paliekot lejā.
Vecenes redzēja ka viņš man seko tik droši.

Un reiz es nesu lielu kaudzi (orde. Kastes) tur bija melnā jugosl. un atvainojās jo bij man ceļā un tur izmetās viņš no ofices un – bij man ceļā ar cukursaldu smaidu. – Un lejā viņš stāv. atkal kad gāju pārģērbties – tur kāda, nezin īsti kura slaidā tā bija – gāja tur, tad pēkšņi apstājās un noliecās lasīt kaut ko uz vienk. pasūt. kastēm – pagriežot muguru pret viņu, noliecoties un rādot skaistās kājas! Ak Dievs ko visu viņas nedara! Bet es tas grēku āpsis! Man atkal jāsāk domāt – vai viņš tomēr nav sievas pamests šādā vai tādā ceļā? – Viņu it kā sievietes ievēro. Bet tā bija tikai Valtraute. Un šodien šī tās kājas rādīja. Mācies, mācies, cilvēka bērns, kā vajag izrādīties!
Bet kāda velna viņš smaida? Nu – kādēļ nē? Es arī pasmaidu! Vajaga jau būt draudzīgiem, kopā strādājot.
Viņa ģīmītis ir par daudz nevīrišķīgs, bet citādi viņš puslīdz uzvedās.
Vai tā blondā nav viņu pametusi ar ko kādu labu pusgadu atpakaļ es viņu redzēju uz ielas. Jo – tie bija viņi man šķiet.
Droši vien viss ir kārtībā – un viņš ir tikai laipns un man tas ļoti patīk ka ir laipni cilvēki. Un viņš mani sevišķi iesilda ar savu laipnību un es jūtos labi kad viņš ir darbā.

21.(22). 4. 65.

Šorīt paagri iegāju darba telpā – un vai tas nebija visjaukākais skats: viņš nolicis sildāmo krāsniņu pretī un starp manu un Biankas darba vietu un sēž pats pret manu galdu un lasa grāmatu! Tas ir – Mr. Stevens!
Es teicu klusu morning – bet viņš nedzirdēja. Man iepriekš aizsoļoja Gertrūde (mute vaļā droši vien!). Gertrūdei jau vairāk dienas elektriskais sildītājs tuvumā. Es vēl tā nekāroju, bet būs rīti kad to vajadzēs. Un krāsniņas ir vesela rinda lejā – un viņš šorīt uztaisījis šo idilli!

Es visu dienu to nevarēju aizmirst! Tā bija veselas dzīves ilustrācija – siltums būs un miers! Vai tas nebūtu skaisti! Es tagad arī to nevaru aizmirst… Rudens lietus līst ārā (ne patreiz) vējš plosās, ziema nāk, vecums nāk – kāds ir kas iekurina krāsniņu, kāds sēž pie Tevis un lasa!
Ak – viņam ir tādi paņēmieni, ka Tu paliec sēžot no brīnumiem.

Viņš tūlīt drīz nosoļoja garām un skatījās uz mani un es paskatījos – bet nespēju īsti pasmaidīt – vai man vajadzētu tik daudz kautrēties no tām vecenēm, ka viņš ir tik drošs. Ka viņš tur vēl brīdi lasīja, es gandrīz piegāju pie viņa – bet tikai gandrīz!
Varbūt viņš noskuma?
Nē – svilpoja visu dienu – ne vienmēr, bet šad un tad.

Un tad tā skaistule (tā pati kas vakar kājas rādīja) reiz stāvēja viņam priekšā un runāja. Mugura bij pret mani – neko neredzēju, nebūtu arī skatījusies. Tikai man iznāca netālu garām iet ar bojātu jostu un es pametu acis.

Viņš nerādījās daudz pēc tam un vakarā nebija pie āra durvīm – nezin vai tā laba vai ļauna zīme, vai nekāda. Ko viņš pie durvīm meklēs?

Tā dāma reiz sēdot uz mani paskatījās kad es gāju garām (tālāk) un es uz viņu skatījos – es pasmīnēju, viņa to juta.
Viņa pēc tam nāca garām gar manu vietu, patuvu galdam – es nelikos viņu redzam!!!
Tā ir tā ‘artilērija’ ko ‘Vācija’ laiž darbā!
Kā vācu sievietes, kas tur visu ir pirmās vietās – varētu laist tādu negodu – kāda nevāciete dabū vadītāja ievērību!
Es neko! Lai notiek viss. Ja viņam interesē skaistas sievietes – un tās piesola – lai ņem! Man interesē tā krāsniņas nolikšana un grāmatas lasīšana.
Ja būtu starpgadījiens kā ar Valtraut. man šķiet bija – lai ir. Es gaidu – ja kas labs – lai nāk.

Es biju laimīga šodien un domīga – Tas nav tik vienkārši ja viņš ir viens. Ja viņam ir sieva (pie viņa) – tad tur nekas nevar būt ar mani. Mani viņš nevarētu saistīt tādai afērai. Varbūt neviens nevarētu. Bet kāds varbūt likt šaubīties ko darīt? – Viņš nē. Ja viņš varētu saistīt – tad tikai ar sirsnību.

Viņa seja, izņemot skatu, man nepatīk, tas ir – ir sveša. Bet pēdējā laikā vairāk, un varbūt tā – šī seja pati par sevi nav nekas – bet viņā var izteikties kādas jūtas un padarīt to pieņemamu.
Viņa augumā ir kaut kas, kas mani saista – kāds maigums. Tas pats ko jau tur vilcienā atklāju. Tagad ne tik jauneklīgs.
Savādi – viņa augums man pauž ko labu, labu.
Bet toreiz kad es paskatījos uz augšu viņa sejā – man viņš šķita garš un ass kā putns kas mani noknāba!
Še nu Tev bij!
Viņa vaibstos arī kādreiz ir kaut kas nikns, skābs, – bet tur jau vajag arī tā – lai valdītu to baru.
Es nesaprotu ko viņš no manis vēlās? Bet šķiet – kaut ko viņš grib.

Piektdiena 22 (23) apr. 1965.

Šodien bija 14/5/- pag. nedēļas 10/-/- vietā! Varbūt labi ka šonedēļ – pag. nedēļ būtu dzīvojuši uz nebēdu – bet vairāk svētku būtu bijis! Tagad Dzidr. dzimš. dienas dāv. jākrāj. Bet nākoš nedēļ nebūs nekāda alga – jo cik saprotu šī iepriekš. nedēļā maz izstrādāts.

Ar Stevenu iet traki!
Vakar pēc tā brīnišķīgā rīta – es nezināju īsti kā uzvesties – gribējusi būtu būt very, very nice. Bet – tur citu priekšā es to tā nevaru, man iznāk mākslots. Un tā es turējos pie malas, vēroju citas sievietes. Un šodien jau pieņēmu – ka tā skaistule viņu savaldzinājusi, jo viņš tur bij no rīta un vēlāk. Un tad es pieņēmu, ka viņš ir tāds dondžuāniņš, kas ar šīm mazām romancēm dzīvo. Varbūt tā ir, varbūt nav.

Bet es smēju – vairāk nekā būtu to darījusi ja viņš nestāvētu aiz otra galda – un vairāk un citādāk – nekā es to būtu darījusi ja es nedomātu ka tā dāma ir ieguvusi viņa simpātijas.

Un te – (šodien ir piektdiena kad tīra visu) Gertrūde pienāk pie manis un klusu saka – lai es kad to duci beidzu izslauku telpu – Mr. Stev. tā teicis – viņa piebilst. Es biju mazliet izbrīnēta, jo sapratu ka tas man vien teikts. Es palēni noliku savas lietas un – tad aiznesu papīru kastes iztukšot garām Stev. kas tur ar Mik. darbojās – viņš necēla ne acu – es arī nē. Un tad – Agnese jau paņēmusi bij vienu slotu. Es dzirdēju ka Gertr. teica viņai Stev. licis man slaucīt un kādu izbrīna vārdu vēl tur pielika. Agnese arī bij izbrīnīta. Es tad dabūju otru slotu un slaucīju un tīrīju. Tad gāju izmazgāt savas put. lupatas atkal gar Stev. un nācu atpakaļ un noslauc. galdus. Un – noslaucīju ar lielu žestu – sildītāju krāsniņu, tā patiesi arī bij netīra – nu to ka es mazliet smaidu – to pamanīja Gertr., es noslēpu cik varēju – bet viņa redzēja ka es uzņemu ar nicinošu izbrīnu to ka Stev. licis man slaucīt, jo kā nekā tas neizskatās glaimojoši, ja liek to vienam darīt. Es vēl reiz aizgāju izmazgāt lupatas – un nonācu garām Stev. kas ar muguru pret eju tur sēdēja, tad līkāja pakojot. Manā gaitā viņš varēja manīt apvainojumu kuru izsmeju.

Tad es vēl nevarēju būt gatava lai stātos naudas rindā, kad Agnese tur bija un teica – „Vai Erna pa nakti te paliks?” Tas gan bij pavisam jauki teikts, bet tomēr – varbūt viņa domāja ka es gaidu Stev. izskaidroties vai ko. Bet tā nebija. Es normējos un tūlīt jau biju gatava iestāties rindā. Tur tad Stev. steidzās – skrēja lejā! Šodien stāvēja atkal pie durvīm, smaidīja uz sieviešiem kā tas pienākas gaidot – un tad kad es gāju garām, bij sastrēdzis un balts un vērsa seju nost, tomēr vēl pētot un es paskatījos un ar diezgan rūgtu sāju smaidu teicu – good by Mr. Stevens – un man liekas ka es dzirdēju „good by Mrs. Dzelm”. Tagad – vai tiešām viņš tā cietis, ka gāž man ar koku pa galvu!
Tas nav labi, šā vai tā.

Ka viņš gribētu tai dāmai parādīt, ka maldījies, un ka es esmu tikai cleanera viņam. O.K. bet tad viņš nestāvētu tur balts kā nāve!
Es nesaprotu ne to kāpēc viņš tik atklāti vakar rādīja savu uzmanību, ne to, kāpēc viņš tik traks šodien dot atkal sievām barību.
Anyway – man šis viņa žests nepatīk lai arī cik to varētu izskaidrot ar aizvainotu lepnumu, jūtu samulsumu u.tt.

Bet daudz tas neatšķiras no manas greizsirdības – es arī ar mieru biju domāt par viņu visneglītāko, vismazāko – viņš tāpat par mani. Un es iemeslu devu tā domāt. Tas ir tīri tāda Hamsūniska uzvešanās – kā tur, kur spītējas un laiž viens otram vai ar soliem pa galvu! –

Šodien atkal zvanīja telef. un kāds prasīja Mr. Robinsonu. Tas ir aizdomīgi, ka tieši pēc tā mana numura tur ierakstīšanas tagad ir bijuši 4 ‘phone coli’ – ar ‘nepareizu savienojumu’. Man šķiet viņš to taisa – lai noslēptu ka tomēr bij man zvanījis.

Kaimiņiene ienesa man 2 grām. ko pie viņiem pastnieks nolicis. Peppone no Ķirpes kundzes un Vougu jaunais žurnāls. Un kaimiņiene bija lepna aizgāja ātri – un teica ka viņi domājot ka kāds uz suni ieēdies un kaķis tur galu dabūjis līdz. Viņi domā ka mēs esam tie vainīgie! O, vēh! Bet es domāju ka tas vīrs pats! Un tas arī nav droši vien pareizi. Bet kurš? Tīrais krimināl romāns.

Jāraksta. Indra Gubiņa raksta lai sūtu stāstu.

Nav labi visu piedot
No piedošanas aug slima laime
Kā vārīgs stāds
Kas reizi savās saknēs lūzdams
Posta bedres izrauj
Kurās smagi klūpam.
Tik bailīgās sirdis
Visu piedod
Tām naidam un cīņai nav spēka
Tās nespētu lepni zaudēt
Redzēt to mirklī zūdam
Kas zudīs dzīvojot lēnām
Zem piedošanas svara.

–––––––––––––––––

Un paslepen es ubagoju
Pēc Tavas mīlestības rokas stiepju
Pēc Tava maiguma
Aizmirstot Tavu ļaunumu
Kas ass kā asmens griež.

––––––––––––––––––––-

Pastāvīga vientulība
Kā pastāvīga jūras šūpošanās –
Tās dārgā, mīļā, skaņa ...
Pastāvīga ilgošanās
Kā svētās uguns degšana
Dzīvības īstā maņa.

Sestdiena 23.(24.) 4. 65.

Varbūt jau šodien te rakstīju? Nē. Es nezinu ko šodien esmu darījusi? Domājusi un domājusi un domājusi par to – cik viņš ir svešs! Cik viņš ir svešs! Cik viņš ir svešs! (Kā var būt pazīstams, kas nekad agrāk nav redzēts!)

Bet vai tas tā jāatstāj nevērots – cik viņš man ir pazīstams? Kā Tēva, mana Tēva noliekšanās! Es neesmu to īsti redzējusi, tas ir man tas nav atmiņā, bet es to redzu viņā. Un it kā mana onkuļa Maltas seja. Jā, vai nē? Tik ļoti viņa seja! Un viņa iešana dažreiz – kā mana iešana ar nemiera trauksmi! – Vai varētu būt vēl pazīstamāks? Un šī viņa izdarība ar to sildītāju un lasīšanu – it kā viņš zinātu kā es kāroju, kā man vajag un kā man gadiem ir trūcis.
Bet es klaigāju – svešs, svešs, svešs!

Un kad es domāju – Valtraute to paņems, jau sapucējusies un atspirgusi cerībā – ka viņa to tūlīt nogrābs – jo es to kavējos ņemt – un tā varbūt nav nekāda laba doma – bet es tad cietīšu, tad zināšu kāda laime viņai ir – o, es nevaru teikt – sildīties.

Kaut viņš vēl kavētos es tagad domāju, kaut viņš vēl gaidītu! Bet, bet, bet – vai viņš kāro manis, vai tās illūzijas ko es radu?
Vai tās ir divi lietas – vai viena?
O, par to tīrīt likšanu, es viņu varētu apskaut, es viņa ceļus varētu apskaut – tas ir tas ko man vajaga darīt, ko viņš darīja likt man atjēgties, dot pa galvu!
Man šķiet, tagad es pirmo reizi viņa sejā varētu nolūkoties ilgi un cieši un to redzēt!

Bija savāds brīdis ar Bobu: es gāju uz jostām un kādas citas bij man ceļā un man bij jāapstājās – es pacēlu skatu, tik savu domu pilnu (diezgan laimīgu, maigu domu pilnu) ka es neko neredzēju, es stāvēju un skatījos un kavējos sevī – un tad mana apziņa uztvēra, ka es redzu kaut ko, ka es raugos kaut kur – es raugos Boba sejā, viņa iznirst, izzīmējas no manu domu dzīlēm – viņa ir mierīga, liela man pretī ar savām acīm kas raugās manī – un es viņās mirkli raugos ar maigu, drošu uzticību – nebīstoties ka viņš ir redzējis manas domas, ka viņš redz manu atmošanos – jo nav bijis manī nekas slēpjams ne manās domās, ne tanī faktā, ka es raugos viņā. Tas bija saulaini, krāsaini, dzidri un skaisti, tā arī, it kā viņš mani redzētu pirmo reiz. Man šķiet ka tas ko viņš redzēja bija tik tīrs un maigs un saudzības meklējošs – ka viņš bija aizkustināts. Viņš tik daudz reiz manī ir noskatījies, bet es nekad neesmu bijusi brīva. Un – tikai tagad nāk tas prātā – vai tas bija pēc tam? – Es gāju lejā, jau pie kāpnēm (pusdienās?) un jutu Rona soļus ātrus nākam uz manu pusi pa vidus eju… Un Boba balss sauca no aizmugures „Ron Ron” un Rons apstājās un palika tur… es toreiz jutu mazliet to situāciju, ka Rons skrien pēc manis un Bobs attur… Vai Rons ir – nekas labs man? Vai labs, un Bobs to attur lai šis labais mani nenoņem. Bobs tā ir mani vērojis, ka man ir bailes bijušas no viņa.

Es domāju, (varbūt ne ko – noteiktu) par Ronu tai brīdī kad es ieraudzīju Boba seju, bet tās bija tik labas domas, ka es mierīgi varēju ļaut tās redzēt, tik labas ka to dēļ mani aizsargātu pat tas, no kā man bijušas bailes. Traka iedoma, traka izjūta.

Bobs jau mani pieņēma darbā tādēļ ka es viņam patiku, viņa labvēlība uz reiz bij jūtama, citādi jau viņš nepieņemtu darbā, tā tās lietas ir pasaulē.

Svētdiena 24 (25) apr. 1965 10.30 a.m.

Skaists mierīgs silts rīts. Vakar vakarā lija – aplaistīja manas zemenes, redīsus, puķes, un mazo zirņu rindiņu gar sētu, kas vakar bij uzdīguši! Cik jauki ir tādi stādi! Nupat šorīt es domāju par to čoko stādu, es norāvu dažus zarus kas pārkārušies no otras puses, lai neēnojas te – un redzu tiem auglīši bijuši klāt. Kļuva žēl! Viņi man augļus nes pār sētu! Un es kā pūce nikna!

Viņi 2 māju stādi – un es domāju – vai stādi jūt? Protams viņi kaut ko jūt, tikai citādā veidā kā mēs. Kā viņi atveras un aizveras pret sauli. Viņi jūt ka tos aprušina. Jo maigāk un saudzīgāk to daru – jo viņi jūtas labāk.

Bet kaķis atkal gājis tanī pat vietā zemenēs un puķu zirņos, no kuriem vakar to ar kapļa kātu izdzinu – un apkasījis vienu zemeņu stādu, izrāvis vienu un salauzis otru puķu zirni! Tas kaķis ir nošaujams bet man nav plintes!

Tikko biju atkal dārzā ravēju un iesēju dažus baltos garos redīsus un uzraku labo pusi zem krūmiem – tur vienmēr ar pūlēm jāuztur zāles ārā – vajadzētu grābekļa. Šķiet es tomēr tagad to zemes gabaliņu dabūšu zem savas pārvaldīšanas. Tikai ik nedēļu un gandrīz ik pārdienu mazliet jācīnās ar zālēm – un tad būs jācīnās ar sausumu. Mani puķu zirnīši tādi vārgi izskatās – aiz sētas kaimiņam trekni un zaļi – bet mani ir stādīti un stāds bij izstīdzējis, šķiet viņi dzen no zemes spēcīgākas atvases.
Dārzā pastrādāt ir tik veselīgi domām.

Sapņoju un domāju miegā un bezmiegā visu laiku par Stevenu. Vai tas nav brīnišķīgi ka manā nieka vientulībā, kurā nīkstu jau gadiem – ir radies cilvēks, aktīvs pretcīnītājs vai sabiedrotais, kā nu kuro reizi. Viss būtu pat vienalga ar ko – ka tikai ir dzīvs cilvēks pretī! Un tas ir! Viņš skrien garām, nāk šurp, iet prom, skatās, smaida, aizsmēķē, izgudro kaut ko – min Tevi vārdā citiem un man pašai – tas ir labi! Un vajag man paturēt to prātā ko nesen sakarā ar to izlēmu: jātur sevi tik rūpīgi apkoptu, apģērbu u.tt. cik vien var – dzīvei, šai debess žēlastībai par godu.

?.(28.) 4. 65.

Šodien laikam es redzēju darbā Stevena madāmu ar visu gatavo bērnu un to kas vēl nāks! Un viņa tur ir agrāk bijusi un es reiz kāpnēs to satiku un viņa smaidīja un es viņu sveicināju – man viņa likās charmīgāka kā tās citas – es vēl nodomāju – cik jauki mēs sasmaidījāmies ar šo sievu, citas nav tik saulainas. Tā kā sievietēm ir deguns uzost otru sievieti – tad varbūt viņa ‘mani pazīst’!!

Man sāk nākt prātā tāds stāsts: Mr. Stevens un 2 sievietes.
Mr. St. ir ļoti ļoti nevainīga dvēsele. Un ar šo gadījienu jūtas pēkšņi ‘ierauts šausmīgi nozīmīgā’ afērā ar 2 siev., sievu un otru sievieti! Būtu jātēlo ārkārtīgā nevainība tā ka tas ir nevainīgi smieklīgi – jautri. Tā kā pie Don Camillo. Atceroties Mrs. Stev. smaidu man šķiet ka tā ir sieviete kas spētu smiet par mums abiem. Viņa izskatās īsti ‘comfortable’.

Ceturtdiena velns zina kāds aprīlis. (29. 4. 65)

Aizsūtīju vēstuli Austrai un Jašam. Vakar uzrakstīju. Ne jau kodolīgu – tik tāpat.

Vakar tā tomēr nezin vai ir bijusi Stev. kundze, šodien ar viņa tur bija. Citādi varētu būt vai nebūt, ko es tur zinu, bet tam bērnam tumši mati, un tai meitenītei aiz ziliem vārtiem bij blondi, un Stev. apstiprināja ka blondi.

Stev. jau krāsniņu bija iekurinājis, lai gan es biju diezgan agri. Maz redzēju. Neskraidīja daudz garām. Pāris reizes tomēr. Reiz – es novērsu acis, nevarēju smaidīt, lai gan viņš skatījās, gan arī nesmaidīja.

Tad kā savu kļūdu labodama paskatījos uz viņu kaut kur pie Elvīras galda. Aiz viņa nāca Ingrida – viņš bij ļoti stīvs, bet skatījās man virsū. Mūsu labā uzvešanās atkal saiet dēlī. Mēs nevaram tad vienmēr smaidīt un nesmaidot atkal iznāk tāda sadurstīšanās. Bet gan jau nomierināsies viss. Viņš reiz pieliecās pie krāsniņas un izslēdza to – jo bija jau pusd. l. un silts. Tas man patīk ka viņš rūpējas par to krāsniņu. Viņam laikam bija tumšas bikses, tad viņš izskatās uzcirties. Ilgāk paliku darbā – jo esot jāiet dažas dienas mājā 10 min. vēlāk (Bianka teica) dažas 10 min. agrāk. Viņš nogāja tur garām – bet – necēla acu. Lejā vairums jau bija aizgājušas – es steidzos – redzu visas prom – tukšs arī viss likās – domāju izsprukšu O.K. un redzu viņš aizskrien no durvīm pāri pagalmam uz Miķeli pie otras sienas, nezin ko tas tur darīja. Es nepagriezu galvu – aizsteidzos. Rītā – pay day.

Vakar tā strādāju ka sirds naktī sāpēja – nevarēju gulēt. Šausmīgi steidzu vienu pasūtījumu – caurmērā maz duču iztaisīts! Un vakar kā arī šodien varēja raut ko nagi nes. Bet es tur dēļ tā glītuma pakojot cīnos. Un varbūt tas nav svarīgi. Bet – atgādina jau šad tad – ka vajag. Lai gan – citas nemaz nepako tik glīti – un tas diezgan laiku paņem, tas šausmīgi daudz laika paņem, ja pārtaisa un groza un ‘riktē’ tās jostas glītuma dēļ.
Rītu raušu nebēdīgāk. Bet rītu tīrīs un slaucīs un darbs kavēsies.

Domām, kas vārdos jau atvērušās
Var aizliegt:
„Nē, tur neejiet”
Jūtām, kas tikai silst ka piesaule
Nav liedzama bezmērķa starošana
Lai prāts arī smīn –
Ak, kontrabanda –
Bet likuma pantā
Nav atrodama tām
Pavēle klusēt
Un viņas ir klusas – 
Klusas kā saule.

30 apr. 1965 piektdiena   11 p.m.

Algas bija 12/6/6
Kaut kādu mārciņu šis dzīvoklis man mazāk – teiksim 4 gin. (tas gan ir 2 mārc. mazāk) tad es tagad būtu ļoti apmierināta – bet šitā nes tikai Nīcim naudu! Tas grābj ka nu! Protams – viņam pienākas – bet nejēdzīgi ir man maksāt par tik lielu dzīvokli, anyway – viņš man par lielu arī nemaz nav. Tikai nepietiek naudas. Stop.—

Vakarā aizbraucu pie Ineses ciemos. Aiznesu sēnes ciemakukulim. Paklausījos Šopēna etīdes. Var tas Kirauvs [?] raut! –

Šorīt sākām darbu 7.
Es biju laikam paagri. Rinda sieviešu gaidīja pie durvīm ārā jo Stev. nebija vēl atnācis. Un tad viņš smiedams nāca un skrēja un skaitīja ar pirkstu – cik daudz gaida. Tad pamanīja arī mani – un kāds stingrums ieviesās viņa acīs un smaidā. Un nupat es domāju – es neesmu viņa normālo acu skatu redzējusi kopš tās reizes kad pirmo reiz to uzskatīju (ar orderi garām ejot) viņam parasti ir stingrs skats – apaļas putna acis – Tak kaut kas viņu savelk kā stīgu. Šorīt viņš ātri vien skrēja no otra gala gar mūsu pusi, bet es to tiešām nepamanīju, līdz viņš bij klāt un es tad runāju ar Bianku. Vēl šad tad mēs izvairījāmies skata, te viņš te es.

Šodien Adelaide un vēl viena gāja prom. – Dāvanas pasniedza un kaut ko tur runāja Mr. Stev. Neko daudz nevarēja dzirdēt un neko daudz viņš tur neteica – bet kaut kas tur bija.

Un tad viņš naudas rindai aizskrēja vienā galā un tad otrā un tad pa trepēm lejā. Es gāju pavēlu – lielais vairums bija pāri. Viņš stāvēja un smēķēja. Es teicu „g. by Mr. Stev…” un laikam smaidīju un viņš smaidīja.
Šķiet viņš bij noilgojies smaida.

Šodien pēc teatime gāju pēc jostas ko atstāju pie pogu meitenes. Stev. bij pie galv. ofices vest. durvīm – tad atradās tur, tai nodalījum. – viņa darbs protams. Waltr. smaids bij jocīgs – padumjš un ļerīgs – tāds kas novēro un smīn. Es maz skat. uz St. pusi, par laimi tur bija īstās čūskādas jostas kas man patiesi interesēja. –
Es domāju ka St. nedeva vielu Valtrautes smaidam, bet tā izskatījās tāda sticky beak – es kā ko nelabu juzdama – arī izturējos ļoti brīvi, bet mierīgi.
Kad es iztukšoju papīra kasti – Stev. arī iztukšoja kādu lielāku trauku.
Protams protams. Viņam kaut kur ir jābūt un kaut kas jādara – un tā viņš ir te un tur. Un tam nav nekādas spec. nozīmes.

Ļaujiet man brīdi miera
Saules un mūzikas
Gribu dārzā iziet
Un paskatīties
Kā rasā nomazgājas
Zaļa kreses lapa –
Sudrabu sakrāj sirdī apvidū –
Nakts dvašas lāsi pie lāses
Un saulei atdod
Man nav jums cita ko dot
Tik gaisma no rasas lāsēm
No krēslainās nakts dvašas lāsēm
Ko rītam sakrāj lapas
Ko rītam sakrāj sirds.

––––––––––––––––––

Aiz Tavas mājas ziliem vārtiem
Zied bāli dzeltena roze
Mājas logi ir izliekti lepni
Ar apaļām smagām velvēm
Un aizsegti mežģīnēm.
Tur mājo Tava laime
Tava dzīvība glabājama
Maza meitene, bērns gaišsprogu galvu
Un skanīgiem bērna smaidiem.
Un māju tur noslēpums bargais
Ko minēt Tev uzlicis Dievs                     Kaut kas trūkst?
Tava daiļā blondā sieva.
Aiz savas mājas ziliem vārtiem
Aiz logu mežģīnēm smagām
Tu svētdienās vēro ielu.
Tik daudz ir zelta Tavā mājā
Divas zeltainas galvas un roze
(Vēl dažādi riņķi un važas)
Tik daudz ir zelta Tavā mājā
Bet redzi Tu –
Zelts līst uz ielas
Uz pliku akmeņu ielas
Un gājēju galvām.