Sestdiena 1. maijs.
Tikko saprotu kāpēc ārā šaudās, plīst crakeri – šodien pirmais maijs.
Es vecene neko ne zinu ne jūtu – adu piedurkni savai darba jakai. Spēlēju savas klavieres ar paklibām rokām.
Nevarēju novēlēt – jo neesmu reģistrējusies nekur – būs £2/-/- pa biksēm. Nē pa brunčiem!
Inese piezvanīja – aprunājās kā pīle jāgatavo. Tad piezvanīja vakarā, lai parunātu ka man jāvēl – , bet nevarējusi papu dabūt pie telefona – tā tikai es dabūju zināt ka pīle iznākusi ļoti garšīga – un tas ir mans prieks.
Nopirku dažas pag. gada dzijas ko šo to pieadīt. Nebij dārgas – bet nekas liels laikam arī neiznāks – citas nepietiek, citai krāsa traka.
Tas Prospect Road, pa kuru jāiet kādu gabalu kad iet uz Ashfieldu, ir ļoti skaista iela. Vai nevarētu šī māja būt tādā ielā! Bet nē – vajag būt tādā sapuvušā vietā. Manā dārziņā aug visādi mazi asniņi. Puķu zirnīšiem laikam ļoti nabaga zeme pie sētas, tāda jau tur izskatījās – bet viņiem tur vieta. Neko lielu neaug, bet varbūt uzsāks. Leju tēju un kafiju tur. Zemene otra arī zied.
Rītu liter. sekcijas 15 g. jubileja. Man būtu jāiet bet man nav ko vilkt virsū. Tik tiešām – man nav – un tas būs iemesls kāpēc nevarēšu aiziet.
Citādi – es nekāroju tur būt, nekā ļoti interesanta nebūs – Freimanis lasīs par Grīnu un tas kaut kā aizies gar ausīm un pēc tam būs ‘sevis uzlielīšana’ un priecīga dzīvošana.
Aizmirsu ko es reiz iedomājos – es varētu viņiem dāvināt – tai teātra sekcijai? Nezinu, varbūt nebij nekāda good idea.
Miegs nāk 11 p.m.
Domāju ka St. man vienaldzīgs, bet domas atgreižas tur meklējot līdzdalības siltuma. Bet vai to tur var atrast? Jāmāk radīt, tad varēs atrast.
Otrdiena 4. 5. 65.
Strādājam ar jostām kā traki Dav. Jonam speciāl (tādi rubbish!) es sapakojusi esmu pāri par 100, ja rītu kaut cik turēsies pasūtījumi, tad būs bonus! Jo nauda ko jau par tiem maksās, man jau tomēr nemaz tik ātri neveicas, kaut kur vienmēr laiks pazūd. Bet pēd. ned. man bij 2 mārc. bonus, jo Bianka saka viņai tika £10/-/- – bet man bij 12/4/-. Bet ko Bianka saka, to nevar klausīties, viņa diezgan viltīga paliek.
Stev. šīs 2 dien. (pirmd. un otrd.) nav darbā. Tas otrs vecītis ir laikam no holid. atgriezies un tas rīkojas.
Šodien bija samērā mierīga un laba diena. Vakar bij grūt, bij no Acetona galvas sāpes un nelabums. Šodien arī sākās – bet tad vairs nebija ar to jārīkojas.
Mans dārziņš aug – zemenes tādas spirgtas un redīsi pa vienu dienu izstiepušies, jāsēj vēl.
Mani pārņēmis tas iedomu gars – ka es varētu ar šo jostu pakošanu izsprukt – piepelnīt daudz – bet es jau nevarēšu, rokas tirpst pārgurušas, dzīslas kā zirgam.
Ceturtdiena 6. 5. 65.
Vakar mani un Gertruūdi iesauca pie Boba un prasīja – kāpēc man viena ned. minus viena bonus, viena minus – viena bonus. Gertrūdei prasīja vai tur nav kāda viltība vai triks vai kas?
Gertrude acīm zibsnot nozvērēja ka nav.
Ak tu dumiķi –! Kad nav pasūtījumu tad ir – mīnus. Kad nāk D Jona lielie pasūtījumi tad ir – bonus.
Varbūt būs atjēgušies – pirmdien atkal man un Biankai nav jāiet darbā. Nezin kā citiem. Manām rokām vajaga atpūtas – labi vien tā. Pēd. 2 dienu jean belts – ļoti grūti.
Stev. bij darbā. Nogāja gan šad tad garām – bet – es nevaru uz viņu paskatīties. Vakarā stāv. pie durvīm – taisni pretī pie āra durvīm. Es biju sagatavojusies (ar prātu) brīvi jauki uzsmaidīt – bet kā nācu pretī nodūrusi acis gāju – tikai vēlāk paskatījos – viņš smaidīja visām kopā.
Vakar bij brīnišķīga mothers day no Dzidras. Bij tik jauki saņemt paciņu un vēstuli.
Šodien sievām padalīju mothers days konfektes.
7. maijs 1965.
Ir it kā sestdienas vakars
Pēc darba ar sāpošām rokām
Ar kājām smagām un prātā mieru
Viss liekas atkal labāks
Ir it kā rīt svētdiena būtu...
Vai grieze griež aiz dārza
Un upe naktī plūst
Skat, ak, māmiņ ik smilgā
Kas pļavas malā līkst rasā
Tavs mīļums
Zeme pilna Tavu glāstu.
Viss apsnidzis
Vēju aizpūsts, salā izsalis
Mūsu laiks galā
Cits līgojas laivā
Kur upe naktī plūst
Pret rītu sudrabotu.
Nemosties. Ar veļiem sadudināmies
Tā bij tik atgriešanās
Kā vilnim no krasta lai dzistu.
Ir it kā sestdienas vakars
Vai norakti kartupeļu lauki
Ak paglabājāt Batradzieni
Arī viņa pie miera.
Jānis kara laukā [..] ar zem zemes.
Viss izsalis
Mūsu laiks galā.
Kā staipekņa stīga
Ar dzīvību sīkstu
Ar sakni laikiem
Pāri līkstu – meit meitenīt
Vai tā Tu?
Vakar un šodien kopā izstrād. 80 duči. Nav daudz. Vairāk daudz vairāk vajadzēja būt, bet nebij laimīgi pasūtījumi. Keeperi jāmeklē, jostas jālabo, tad grūtās jeanbelts – bet visumā – ne jau tik traki un patiesi skaitlis 40 pa dienu pie ikdienišķiem pasūtījumiem – labs. Tikai tomēr varēja būt vairāk. Piem size 32 bija sajukusi ar 42 – ja es zinātu ka lejā 32 – vajadzēja noskriet un neklimperēties par to sajaukto kasti. Tas jāņem vērā kā šādas mazas meklēšanās noēd to laiku. Viena pati tā Buckle štempele arī ir par maz – skraidi pa visu telpu to dzenājot. Bet O.K. Šoreiz pavisam mazs bonus – kādi 7 šil. bet tomēr – bonus. Tā tad Bobs var būt mierā – nu jau 3 ned. pēc kārtas ir bonus. Un šinī nākošā – arī būs. Jeb vēl viena vidū? Laikam nē.
Stev. no rīta nāca garām, nostājos taisnāk un saņēmu labrītu – tādu nesmaidīgu un oficiālu, kā devu tā ņēmu. Vēl šad tad viņš kur gāja garām – bez lielākas svilpošanas.
Vakarā iznāca tā, ka parakstīju orderi, laika maz jānobeidz – bet jostas bojātas, tās kur es pati nevaru labot. Renāte nezin ko darīt. Tur Stev. pie tea traukiem – es gaidu, kā nāk garām prasu vai nevar salabot. Jā – viņš ar visu sirdi ir pretī nākošs ņem jostas (ar visām manām rokām!! Prakse vecītim!) aiznes, salabo. Es aizgāju pretī saņemt – viņš iedeva man kā zušus – smaidīja, es arī mazliet.
Vēlāk viņš bij pie Gertrūdes – es gāju garām (lupatu mazgāt!) un viņa seja bija atkususi silta un dzīva.
Kad saņēmusi naudu gaidīju lai tiktu pie parakstīšanās time listē – pacēlu galvu it kā skatu jūtot – Stev. kaut kur gar Elvīras vietu aizspraucās uz ofici – Labi ka atkal reiz no saspīlējuma ārā. Mums tikko neiznāk darīšanas – rodas kāda ‘tention’.
Un labi – ka mazs bonus – ne ka tur ko jūtu no naudas, bet tā mīnus bonus lieta ar nokārtota puslīdz
Pirmdiena brīva – nākoš ned. atkal maza alga. Jā bonus mazliet glābs.
Izvārīju garšīgu sakņu (zaļumu) zupu. Un – vienai pašai jāēd ––-
Pavisam nesaprotami. Jāizcep garšīga kūka – jo Inese varbūt svētdien varbūt rītu jau – solījās piebraukt.
Un pēkšņi atskārsti Ar tur Tu būtu viens Pat mātes pelnu tur nava Un jaunība ir noslīkusi Rudens melnos viļņos. Pāri jūrām atskalota Vai varētu tur gulēt mierā Zem zemes tās Kur siltām pēdām pāri staigājuši Tie kas Tavi reiz bija??
Pirmdiena (10. 5. 65.) – jau ½ 11 p.m.
Noniekotas dienas – adu! Nezin kas tur iznāks – rīta jaka! Patiesi – kāpēc es adu? Es nezinu kā – taisīt īstu dzīvi? Kaut kas – kaut vai adīšana kā visām vecenēm – man ir jādara – lai es justu ka es dzīvoju. Vai tas nav traki! Būt vienai vienai vienai – spēlēt un spēlēt – lasīt? Vairāk vajadzētu lasīt, bet parasti nav izvēles. Bij atsūtīta Goreschi – jau to noriju. Izlasīju ar Dylon Thomas Under Milk Wood (ko atnesa Inese). Jāsāk pāris citas ko atnesu. Bet tā arī nav dzīve. Man pašai ir jāraksta un to var tikai no dzīves.
Sestdien no rīta ap 11 – iegāju stūra bodītē nopirkt miltus cukuru olas – kūkai. Man kāds uzcērt uz pleca – pārbrīnījusies atgriezos – Stevens!
Viņam ir tāds putna knābiens! Vispār es viņu šad tad jau esmu salīdzinājusi ar putnu. Tagad – viņš to iztaisa tik familiāra!!!
Un tad atkal stāv acis ieplētis un vairs nevar ne a ne be teikt. Visa familiaritāte par neko. Es pateicu ka mani iesauca pie bosa u.tt. Man vajadzēja viņu aicināt lai nāk mani pavada…
Nē. Jāturas pie malas no viņa. Jo tur nekā no viņa nav. Tikai nepatikšanas varētu iznākt tik piesiets vīrs. Viņš grib gan uzturēt tādas attieksmes kad satiktu aiz stūra lai varētu iekniebt elkonī – jau te uzmet uz pleca. Turies pie malas – tas viss!
Bija te tas music students kam aizsūtīju vēstuli. Jau likās rokā – nāks uz istabu – un samuldēju kaut ko par partiju rīkošanu – lai dara savā istabā ko grib – un viņš nobijās un – ar Dievu. Vēl mazliet ceru – varbūt vēl kādu dienu vēlāk viņš atgriežas – bet maza cerība.
Te nu bija. Bet – var jau būt ka man būtu ļoti grūti ziemā pa to mazo istabiņu. Bet – naudas nav un grūti te pa lielo, ka es nevaru būt mierā ar to kā ir. Un kur lai ir mierā – ka es pat uz pilsētu nedrīkstu braukt pāris šiliņu dēļ kas par ceļu jāmaksā. Šodien no K. Freimaņa vēstule – nedrīkstēju plēst vaļā – un laipna!
Dod pa galvu, ja gribi laipnību redzēt – es sev teicu!
Abi ar sievu sveicina! Very nice! Pateicība no Grīna par ofortu u.tt. Tad pie manis varētu to dzejas pārrunu vakaru rīkot – Piedāvājos, te nu bij. Nu jārīko. Bet – tas nekas.
Jāatlicina tik daudz kā nopirkt kādu sīkumu ko ēst un dzert un vairāk nekas.
Šodien uz ielas Ashfieldā redzēju vecenīti à la meitene: Balta ar sarkaniem vaigiem un dzelteniem matiņiem – patiesi kaut kas briesmīgs!
Un man ienāca prātā tagad – jāraksta par cilvēkiem. Mēs pieņemam ka tie it kā visi vienādāki tagad – nu tas tā nemaz nav, dzīves un raksturu – tikpat dīvaini un dažādi kā visos laikos.
Tikai eji un uzroci tos, ja tu nekā cita nevari kā tupēt savā būdā!
Sestdienas vakars (15. 5. 65.)
Kafija rītā visu dienu un kuļ nemierā, bet neko prātīgu nevar darīt. Vienmēr jādomā pie neprātīgā – spēlēju un raudu ka roka paliek cieta. No vakardienas trakās strādāšanas ar jeanbeltām – sāp labā roka līdz plecam. Anyway – ko es ar to darīšu? Neprāts neprāts! Kāds liekas no ielas man uzsvilpoja tikko beidzu spēlēt Šopēna trako (priecīgo) etīdi. Nespēlēju ne slikti ne sevišķi labi, diezgan labi, diezgan brīvi, bet esmu to spēlējusi labāk.
Ko man tas līdz? Ko man tas līdz? Es nezinu. I don’t care. Būtu man atbilde, ja es būtu tik bagāta ka varu darīt ko gribu. Bet es cīnos kā lops.
Man vajadzēja (just for fun) novērot Stev. pēc tās ‘saskaršanās’, bet es neko lielu – es biju happy meditēšanā par Denisu – (Dzidr. draugu?) manu mītnieku, kas nebija mans mītnieks. Tās bija trakas jūtas ko viņš izrādīja! Es nekad nedomāju ka es tā varētu just – tā raksta grāmatās – iemīlēju kā dēlu! Es jutu tā! Un sapratu ka es viņam pieķertos bezgalīgi ja viņš būtu tāds kā viņš likās esam – un vienīgais ko es gribētu tad – lai Dzidra viņu dabū. Bet es, vai es neciestu ja viņa to nedabūtu un viņš ietu prom? Es jutu – kā būtu dēlu mīlēt – ja man būtu tāds dēls – liels un stiprs kuram nevajag tavas palīdzības tā, kā metenēm dažreiz vajag un tev nav šīs palīdzības spēka ko dot. Viņš bij ārkārtīgi nice person. Un viņš liekas jau norunāja – ka nāks un ņems. „Un te es vārīšu savas vienkāršās meals” – viņš teica. Un tad sāka runāt par friends, vai es nemaindīšu viņa friends, vai es nemaindīšu viņa friends – nu ar to viss beidzās. Viņš teica tūlīt – thank you anyway – un vēl es gāju līdz durvīm un gribēju ko teikt un viņš atgriezās pāris reizes un gaidīja un gribēja ko dzirdēt – bet es nekā nevarēju pateikt. Un patiesi – te nebūtu telpas mums diviem – es nobeigtos aiz rūpēm – negulētu, nevarētu mierīgi strādāt (it kā tagad es to varētu!!). Tagad jau aizmirsu – bet vairākas dienas es biju ļoti laimīga – ka vecums var būt ar tādu prieku, piepildījuma sajūtu – jo tu vairs negribi būt jauns, jo vīrietis, ko tu būtu iekārojis sev – pēkšņi vairs nav iekārojams un nekas nav vajadzīgs un tu esi mierā.
Bet šīm jūtām nevarētu uzticēties. Vēl nē. Tas varētu piemānīt.
Stevenu man vajadzētu novērot – to es jau teicu un es to nedarīju. Viņš vija labi apģērbies – tumšās biksēs, baltā kreklā. Viņa augums dažreiz izskatās tiešām elegants – bet tikai dažreiz, citādi – viņam ir tā maiguma kvalitāte ne izskatīgā, bet otrdien vai trešdien – viņam bija tāda nostāšanās, ka garām ejot es uz brīdi nevarēju atraut acis no viņa muguras.
Es nospriedu – ka viņš dižojas priekš kādas no jaunatnākušām. Un nevarēju izprast – priekš kuras. Domāju – tur bija tāda sarkangalve tiešām mīlīgu pavītušu maigu skatu – bet tās neredzēju. Piektdien viņš tur pāris reizes bij mūsu un mana galda tuvumā.
Reiz viņš aizsauca Bianku kaut kur strādāt jo mums nebija ko darīt – Es prasīju vai me too? „Nē. You wouldn’t like it…” viņš teica.
Un piektdien viņš pienāca un skatījās manās sizes zīmju kastītēs – vai man esot size 28 – Es teicu ka daži tikai, tie paši Biankai nočiepti jo mums vairs nav. – Un viņš bija uzgūlies galdam un ar tādu atmaigušu un atbrīvotu seju raudzījās tanīs manās kastītēs, bija jādomā, ka viņš jūtās labi…
Viena sieva kas strādāja Marijas vietā – reiz tvēra manu skatu – kad Stev. kaut kur gāja – vecenes vaktē.
Kad Stev. reiz stāvēja Marijas vietā un kaut ko tur darīja – es gadījos lupatu mazgāt aizgājusi – un nācu un sievas mani nemanīja tur – bet viena čukstēja ausī kaut ko otrai un smēja un rādīja uz Stev. pusi – Vai tik traki? Iet laikam kaut kas vaļā. Mūs novēro un redz ka mēs turamies braši, bet kaut kas turpinās. Es jau domāju ka nē. Bet šķiet tomēr jā. Piekt. es dzirdēju viņu svilpojam – īsu melodiju – tikai vienu vai 2 reizes – es to pazinu un nevarēju atcerēties kurš no maniem gabaliem? – viens jaza motīvs, ko iepriekšējā dienā biju spēlējusi. Sagadīšanās? Viņš tikai mazu mazuliet pamēģināja – man aiz muguras – un vairāk nē. Vai tas shopkeepers viņam ko teicis, vai tas zin par manu spēlēšanu, vai Stev. te gājis garām – bet kaut kas it kā savādāks ir, it kā viņš ko zinātu.
Apnicis sen pa velti man to zīmuli dancināt. Vakar aizbraucu ar kūku uz Inesi. Viņas nebija mājās. Šodien nav piezvanījusi. Laikam trako ar to eseju. –
16. maijs 1964(5).
Svētdienas vēla pēcpusdiena. Vējš. Mazliet mākoņi. Mazliet saule. Vējš! Ilgi nav dzirdēts. Logs klabinās ar senlaicīgu pazīstamu skaņu. Pilnu ilgu un apmierinājuma.
Slinkoju. Slinkoju. Adu. Lasu, izmazgāju veļu, palaistu, paroku dārzu, spēlēju. Un tas ir viss. Klausos vēju. Jūtu mieru. Jūtu gaismu no debesīm. Bet – neeju ārā lasīt. Nezinu kādēļ šodien patīk šai alā. Man būtu ļoti grūti ja šo istabu izdotu. Patiesi es to nevaru. Man jāmeklē citādi nauda. Daru to jau 4 gadi te Sidnejā. Bet te man viņas nav. Domāju par tām ādas strēmelēm – vienu melnu lietoju sev kā grāmatzīmi – ļoti patīkama. Ļoti. Ja to pataisītu plānāku un kaut ko uzspiestu ar sudrabu, vai zeltu – kā jostām spiež štempeles – būtu ļoti vienkārši tikt pie pārdodamām grāmatu zīmēm. Laikam lielā daļa varbūt pat visas šīs ādas neļausies veidoties. Tas nekas. Ja es tā varētu ko izgudrot pelnīt. Citi varētu – kādēļ es nevarētu mēģināt? Jārunā ar Stevenu. Un ar Stevenu man nav nepatīkami runāt. Jāsargās tomēr lai tā nekļūtu.
Kas tas būtu – vienu mazu afēru? Bet tik mazu? Un tik zemu – sieva tepat kas gaida bērnu. Kaut kā – neiederas. Bet viņš kaut ko gaida – jeb negaida neko, tikai kaut kas to saista.
Vējš. Rudens. Vēl nav liels rudens. Kad manas zemenes domā ražot ogas? Visas pamazām sāk ziedēt. Vai pašā ziemā var būt ogas? Nevar. Tām vajag saules vairāk. Bet – stādu pārdod tad kad tas stādams. Redzēsim.
Gribētu šo rudenīgo, vēju ielikt
kādā lietā – dzejā? Nezinu
vairs kas dzeja ir. Nekas.
Dzīvi vajag. Dzīve nīkst. ––––-

