Janvāris 1966 (Ķikure/Kikure)

1966            Note added later to cover: Depresijas laiks pēc darba faktorijā? Pēc Summerhilla? Nejauks laiks, bet te īsta cīņa, daudz domāts un lai arī varbūt bērnišķīgi nezinātniski.    Newcastlē 1966        jūra

[8.1.66.

Wedding of Inese and Laimons in Sydney.
Top left: in front, Dzidra, Austra Graudiņš, Inese, father, Erna, Mrs. Birstiņš, Laimons. At back, his brothers Billy & Sunny. Centre left: Inese with Erna and Mrs. Birstiņš. Bottom: left, Inese with father Jānis, right, with Laimons.]

22. 1. 66
Newcastlē  
              (handwriting very even, controlled)

Jaunais dzīvoklis sākumā šķita šausmīgs – tagad nejauki ir tikai divi sarkanie krēsli un dīvāns, pārāk sarkani pret zaļo sienu. Manām acīm neciešama krāsa ja sāk ilgāk skatīties, bet krēslus nolēmām likt izdodamajā istabā, tā tiešām pilnīgi nevajadzīga mums un pilnīgi atsevišķa, dīvāns tikai tad paliek te, un tam jātaisa pārvalks, sienas patiesi būtu jāpārkrāso, riebīga spīdīga eļļaina zaļa krāsa. Kaut kas jau tādā dzīvoklī ir nejauks un tas jālabo. Ēdamistaba ar virtuvīti laba.

Ārā apkārtne laba, jūra tuvu. Kaut es ātri varētu dabūt darbu un dzīvot normāli. Patiesi kaut Dz. varētu nākt drīz te. Kaut varētu tikai rakstīt. Lejā liekas jauna ģimene – spēlē vijoli, jāgādā lai man tiek klavieres.

23. 1. 66.

Vakar Dz. aizgāja līdz lejas ļaudīm uz partiju.

Es nespēju panest sarkano krēslu un dīvāna krāsu tik ļoti ka es tos apsedzu. Varēju gulēt tikai kad izgāju ārā uz verandas. Tad gudroju kā izpestīties no savām trouble un domāju – jārūpējas par pareizu ēdienu – olas nevaru ēst, mana alerģija nav iznīcināta, kafiju tik stipru un daudz, kā vakar, arī nē. Kafijas pirmo krūzi vakar no rīta dzerot man ‘mati slējās stāvus’, bet es dzēru vēl un vēl. Olas 3 vakar bija un vakarā viena no tām – tas par daudz, nervi, acu nervi ir cietuši. Ja es šo dzīvokli varētu pārkrāsot un Dz. būtu visu laiku te – tad jā, citādi man cīņa pārāk smaga.

Vakar nedabūju seat, tikai 1 kl. bija. Aizgāju pie vilcienu sarakstiem un gudroju – ko darīt? Nākošais vilciens iet pēc vairāk kā ½ st. un stājas katrā stacijā – tā es tur Newc. nonāktu vēlu un Dz. būtu norūpējusies. Es tomēr domāju jāgaida otrs, jo nezin cik jāpiemaksā 1.kl.?! Tad tur parādījās riņķī apkārt 2 mūķenes un skatīja vilc. sarakstu. Tas jau mani satrauca. Tad kāds jauns, neparasti labi ģērbies vīrietis nāca kaut kur uz manu pusi, aiz staba (pa pusei) uzvilka jaketi, jo bija kreklā, es paskatījos ļoti īsi kad v. pienāca un kad viņš ātri vilka svārkus – viņš man atgādināja Eiropu un kārtīgu ceļošanu no pilsētas uz pilsētu, ne tādu nabagu bēguļošanu, kā man tas tagad ir. Es domāju ja nu ir tā, ka es Newcastlē nevaru saprast kur man ir jāiet un man jāprasa un jāmeklē un es nonāku bezpalīdzīgā stāvoklī – es ātri nopirku seat 1. kl. 12/6 un steidzīgi drāzos uz vilcienu. Tas labi ģērbtais (pelēkais) vīrietis nonāca pretī pa eju. Mūķenes iekāpa kādā citā mana vilc. vagonā. Tas mani nomāca, jo es pētīju – kapēc šīs sagadīšanās. Vēl taksometra vadītājs domāja ka es nokavēšu vilcienu te, Summerhillā, un pie kases kāds puika kaut ko prasīja, kā likās pavisam tikai laika novilkšanai un biļešu pārd. kad es teicu „vienu uz Newcastli” – nesaprata neko, es teicu – „single”, vēl neko – „otrā klasē?” viņš prasīja. Es teicu „Jā”. „Nu tā” – viņš teica un sameklēja biļeti. Man vēl atlika pāris minūtes līdz vilc. Mūķenes iekāpa Strathfieldā – Tā kā nav nekāda sakara – un tomēr mani vajā bailes, ka mani vajā – un tas ir traki kamēr sagadās tādas lietas kā sarkanās nevajadzīgās mēbeles, netīrā nabadzīgā nodzīvotā māja – kas viss nomāc, jo neko nevar pārgrozīt, bet prāts sabrūk un nevar pretoties. Ar acīm man ir nelāgi, labā acī sarkanas dzirksts (kopš tās nakts, kad gaisma spīdēja caur sarkanīgo priekškaru Summerhillā) šad un tad pavīd un dažreiz spoža. Tas ir kāds traucējums acu nervos, bet kā to novērst? Brilles! Nu es nevaru saules brilles likt arī naktī, lai gan es to jau esmu mēģinājusi – jo naktī gaismas kas kaut no kurienes spīd – traucē visvairāk. Tās ir sarkanā un sarkani dzeltenā. Zilganās nomierina.

Šodien ir apmācies un mēs nekur nevaram uz jūru iet. Izmazgāju matus un man jāgudro par darbu. Tādā stāvoklī kā vakar vakarā es darbu nevaru dabūt ne padarīt. Un – man vairs nav uzticības ne pret vienu cilvēku.

Otrdiena – 25. janvāris 1966.

Dzidra vakar aizbrauca. Es turējos vakar diezgan labi ar savu gara pasauli.

Naktī, vakar – Dz. gulēja verandā un bija aiztaisījusi logu pavisam ciet (varbūt redzēja cik es traki uztraucos ar gaismām), es gulēju savā gultā, iemigu labi un labu daļu nakts nogulēju labi. Bet tad pamodos un jutu mazliet gaisa trūkumu. Domāju iešu atvēršu otrā pusē durvis, (tur ir drāšu sieta otras durvis). Atvēru. Dažas mājas daļas ļoti balti spīdēja un jūrā bija sarkanīgs punkts, domāju – kāda gaisma no kaut kā, kuģa, laivas? Es ilgi uz to neskatījos jo baidos par acīm un murgiem kas pēc tam nāk. Atstāju durvis (tas ir drāšu durvis) vaļā un atnācu gultā, aizmigu. Kad jutu melnos nemierīgos rakstus acīs – neatceros, laikam iemiegot, jeb pa pusei šad tad pamostoties.

Tad iemigu dziļi un pamodos atkal no nejaukā rēga, sapnis kas kā vairāk reizes sākās ar ko nepatīkamu un šoreiz tā bija it kā Rubey Mildas seja, bet tāda tā nebija, kas kļuva neglītāka, neglītāka līdz tapa par dzelteni spīdošu viepli, briesmoni un es pamodos.
Jāpiezīmē, ka līdz durvju atvēršanai, bez rēgu miegu es gulēju ar saules brillēm uz acīm, tagad biju gulējusi bez tām.

Es piecēlos nopurinājos no briesmoņa un raudzījos kur ir gaismas kas mani traucējušas – vienīgais dzeltenīgais palsums bij laikam uz sienas un tas nāca no ejas uz atvērto durvju pusi. Es gāju tur. Jādomā bija agrs rīts ap 4 vai. No kāda loga nāca dzeltenā gaisma. Es aiztaisīju otras durvis (tur ir dubble door) un pa durvju lodziņu gar priekškara malu palūrēju ilgāk uz logu – tur it kā, ne it kā, bet pacēlās un nolaidās vienā stūrī kāds loks [right: line sketch of vertical rectangle, with a quarter round, rainbow-like form in bottom left corner] arī gaišs, bet mazliet redzams, tas izskatījās tā it kā kāda apaļa liela lampa, prožektors slepeni tēmētu gaismu šurp un slēptos – otra variācija ko tas arī atgādināja, bija it kā kāds liels apaļš, gaismas apspīdēts priekšmets ļoti lēni šūpotos un parādītos loga stūrī augstāk un zemāk. Savas vienas drošības labad ka īstenība ir pēdējā. Jā – tad gaismas centram pārgāja pāri kas tumšs, it kā cilvēks kas ietu tam garām. Ja tā bij nevainīga māja (kas tā droši vien ir) tad tas bija O.K. un visa mana nelaime ir manu acu nervu un arī citur nervu sabrukums. Bet ja tā bija lampa, ko apzinīgi tēmē man logā – tad tas arī bija puslīdz O.K. jo es uzgāju savu vajātāju punktu, varēju to novērot un zināt, ko jau es tāpat visu laiku ticu – ka pārdabiskais nav cilvēku rokām atļauts. Ja es redzu mistiskas un reliģiskas (tiktāl ka raganu lietas saistās vēsturē ar reliģiju) tad tās ir radītas mākslīgi – kaut kādā hipnozes ceļā, vai fiziskā (gaismas pielietošanā) ceļā ir traucēta mana nervu sistēma un uzvesta uz skrejceļa mana fantāzīja, kam savukārt avoti ir izlasītās grāmatas piem. Pūces Spiegelis vien jau var dot elli.
Tā es atnācu un pārdomās gaidīju rītu.

Vakar mēs ar Dzidru gājām uz gāzi, elektrību, banku, tikai employments palika šai dienai.

Man bija jāsaņemas palikt vienai – bet man citi, piem. Dzidra, var tikai palīdzēt sadzīvot ar manu vājumu – no viņa vaļā tikt varbūt man jāvar vienai pašai. Man jāiet pretī tam kas ir tā cēlonis. Un mans prāts ir tāds, ka es tam nevaru samelot, vai viņu apklusināt ar kaut ko, par ko es neesmu pilnīgi pārliecināta. Tā kā – aizvakarnakts redzētais man deva iespēju mazliet atsperties – ka mans vajātājs ir tikai gudrāks par mani, viltīgāks – bet viņam nav vairāk dabas dotu ieroču, kā man. Es viņu varētu atmaskot un sakaut. Tā pārdomājot, es aizlaidu Dzidru un gatavojos uz nakti. Rakstīju kaut ko un gaidīju dzīv. īpašnieku pēc rentes naudas un gas meni, gāzi salabot.

Pirmais ienāca agrāk kā cerēts – ap 3 p.m. Dzidra teica lai esmu īsa un ‘cut out’ visu runāšanu un lai nelaižu viņu te, citās telpās, tik virtuvē, lai viņš nebāž degunu ko mēs te ar mēbelēm u.tt. darām.

Es paņēmu naudu virtuvē un kad viņš nāca – ielaidu tur. Samaksāju 2 ned. Viņam bija jāpārlabo kvīte. Tad teicu par gāzi, ka gaidu gas meni. Viņš bij izbrīnīts – gāze esot bijusi kārtībā, kad saņēmis dzīv. atpakaļ. Es teicu, ka kā nebūt to var lietot, bet tas ir bīstami un nepareizi un tas gas companijai ir jālabo. O.K. viņš teica. Gas mens bija solīts vakar – bet viņš neatnāca un šodien ar vēl viņa nav.

Tad apakšējā dzīv. madāma lūdza mani uz cup of coffée. Ko es labāk gribot tea or cofé. Es teicu tea. Es nogāju – viņas istaba mani šausmināja – its a mess! Un atkal man zaļo un sarkano krāsu pārbaudījums. Neiespējami sark + zaļi riebīgi zīmējumi, un arī citādi mazas kvalitātes zīm. kopā ar labākiem – bet grūti izlasāmi labi, jo tie arī – ne labi.
Es nesēdos bet skatījos sienās (jo tēja vēl vārījās) un lūdzu arī atļauju skatīties, tas ir diezgan prasīgi.
Es prasīju vai viņas vīram daudz jāzīmē – un teicu ka tie jel nav viņa darbī? Nē, neesot. Viņa ieveda mani otrā istabā un tur bija kārtīgi architekta darbi kastē, un vājas bildes (akvareļi) pie sienām.
Un vijole un klasiskas notis. Es prasīju vai tā second love?… (Es pateicu šo to par sevi arī)
Nē, tā laikam esot first love. Viņš vakar neesot labi spēlējis. (Viņš vakarā vingrinājās un ritms mani darīja mierīgu).

Tad mēs sēdamies pie netīra, ar drupačām, neapklāta sarkana galda, viņai bija zaļa kleita – viss virmo krāsās – pretīgās saskaņās, uz acīm viņai bija zilganas ļoti stipras brilles! Kad es to redzēju pirmo reizi, viņai nemaz briļļu nebija. Es muļķe biju nogājusi bez kādām brillēm! Bet kuras es varēju likt?!! Man tur būtu bijis jāiet ar saules brillēm! Es zināju ka man jāturas! Jo domāju ka tas ir man pārbaudījums. Es neticēju ka inteliģenti cilvēki var dzīvot tādā krāsu un rubbish mākslas pasaulē. Bet pieņēmu arī – ka var jau būt, jo mani nervi ir ļoti asi pret neglīto tagad. Es noturējos – varbūt es biju ļoti nesimpātiska – asa, kritizējoša, nesirsnīga. Bet pret mūziku un pret architekta labiem darbiem es atkusu pavisam citāda – priecājos no sirds.

Beigās viņa (kad es taisījos iet) parādīja kleitu ko viņa patlaban šuj, viņa bija rādījusi silk prints – par tām es arī biju labās domās. Bet šī kleita – zaļa (zilzaļa) ar sarkanu toni apgaismojumā kur man to rādīja – izskatījās riebīga ‘prusaku zaļais’ no kā mirstot prusaki un ko latviete nekad nevilktu mugurā + sarkanais, kas latvietes novērtējumā tikpat smalki sverams. Es diezgan nicīgi izbrīnīta teicu – Jūs mīliet spilgtas krāsas? – „Ko citu darīs kad ir bāls un bezkrāsains” – viņa teica.

Es uznācu, un man bij žēl ka es pret viņu biju strupa – ka es izrādīju nepatiku pret šo speciālo kleitu, ko es atkal pieņēmu, kā pārbaudījumu saviem nerviem – es nogāju lejā otrreiz un prasīju vai viņai ir avīze, tai pat laikā uzlielīju kleitu, ka tagad tā izskatās (citā uguns gaismā) labāk – un tā patiesi bija, jo tai blakus bija zaļa drēbe, ko viņa šuva un tagad otrs zaļais izskatījās zils, (zilgans mazākais) un ar sarkano oderi izskatījās labi.

Tad – es gāju uz jūru staigāt. Juzdama briesmas pa krāsu nejēdzības satraukta, es varu ‘laisties lejā’, bet krāsas visumā vai nu nebija tik trakas (kā te ar krēsliem) vai tā nebija mana daļa, es viņas varēju pamest tur – bet tās nebija pārāk apsetījušas. Es gāju gar jūru, bridu ūdenī, nāca krēsla – un es jutu, ka ja paļaušos – es varu sabrukt bailēs no tumšā – viļņi krāca, vēlās krastā, akmeņu, klintis ap tiem un zem tiem kļuva krēslai nākot tumši, formas tūliņ sāk šķobīties ja ilgāk sāk uzlūkot un varētu kļūt par monstriem, ar savu nesaprotamo varenību un spēku un absurdo, – ja es nesaņemos.

Es pacēlu skatu prom un skatījos paviršāk uz jūru un klintīm – atraidīju viņu absurdo varenību, papriecājos par ūdeni jūtot atsvaidzinājumu, neskatoties viņu muļķīgo jocīgo plūšanu smiltīs, kas varēja manā vientulībā, nelaimē, neziņā un rūpēs kļūt par monstru pat ar rotaļīgiem viļņiem, kas glezni plāni izplūda smiltīs, viņu absurdā, acumirklī tādā neizprotamā (fizisko likumus nezinot neredzot kādēļ tā plūst) kustībā. Es pagriezu jūrai muguru un ļāvu lai tā noskalo kājas un tad jūtot zināmo, pazīstamo ūdens maigumu – es pagriezos vēl reiz pret jūru, pabradāju – pieņemot to kā uzvarētu! Tad nācu krastā. Biju nogurusi un māja, kas man bij šķitusi monstrs (ar sarkano + zaļo + ieslodzījums + veca māja (un pati) un nakts murgi) tagad pēc cīņas ar jūru bija gluži tīkams patvērums un miers – jo mājas monstruazitāte bija gandrīz uzvarēta iepriekš.

Es paēdu vakariņas – burkānus vārīju (acīm labi) un aizgāju gulēt. Bet kur gulēt? Kā sagaidīt nezināmo? Ko darīs vai nedarīs apkārtne uz mani, (jeb mani nervi no apkārtnes)?
Vingroju uz grīdas – un paliku tur vienu laiku – domāju ja gultā man neliks miera, iešu uz grīdas, kur var atrast tumšāku vietu.

Apgūlos gultā – pa pusei biju iemigusi, kad nervi ziņoja traucējumu. Atvēru acis – uz sienas bija blāvs četrstūris sienā pretī gultai, ļoti palss, nespodrs – bet tai vajadzēja būt man nepatīkamai gaismai, ja traucēja, jo logs ar balto priekškaru bija spožāks – bet tas mani netraucēja. (Es domāju.) Uz otras sienas bij loga atspīdums – tas arī šķita nejauks. Es izkāpu no gultas – apskatīju kas vainīgs? Bija dzeltenīga ielas lampa no loga uz sienas – un uguns no fabrikām pāri ostai – kas ir visnejaukākā bijusi visu laiku. Dzeltenā uguns liesma kas bija tur + M.
Tikko mani nosauca lejā uz tēju… par to rakstīšu vēlāk.

Turpin. no 9. l.pp – {from previous page – pages numbered from 1-10 so far}

Es apgūlos uz grīdas – noslēpjoties no sarkanās uguns atspīdumiem. Bet – nevarēju tur aizmigt.
Iznācu uz verandas. Te varēja tā nogulties ka šīs 2 ugunis neuzpīd un neatspīd tieši galvā.
Es aizmigu. Puslīdz droša ka esmu droša un ka rītu sākšu darba meklēšanu u.tt. {this sentence circled to indicate it comes somewhere, after next bit – as in fell asleep after next description}

Jutos droša – jo šīs ugunis man vairs nelikās sevišķi bīstamas un tagad to stari slīdēja pāri. Pirms tam – es droši aizgāju uz virtuvi – uzēst gabalu maizes, gribēju savā drošuma sajūtā uzvesties ļoti normāli – pakrāmējos tāpat pa tumsu pēc naža, jo gribēju tikai mazliet maizi, varbūt pienu – (lai vēders atvelk smadzenēm nost asinis.) Ejot pie fridža ievēroju uz grīdas stūri gaismas svītru leņķī – izskatījās tā, ka gaisma spīd no grīdas apakšas, ka tur kāds vāks grīdā paceļams – gāju, notupos un taustīju – nē, gaisma nāca no citurienes, grīdā nebija spraugu. Es vilku roku pa gaismas svītru meklējot no kurienes gaisma nāk? – Tā – izdzisa.

Netaisīju durvi vaļā – jo es tikai sevi nodotu – ja kāds vaktēja. Gaismas švīka bija ļoti spilgta – tā tad gaisma kur viņa arī nebija – bija stipra. Atnācu uz verandu nokreņķējusies – ka man vēl neliek mierā! Bet aizmigu.

Pamodos – no traucējuma galvgalā. – Divas gaismas svītras uz sienas. Izpētīju ka tās no loga – ielas lampas zilganās, kas citādi tika turētas par labām. Arī tās?
Pamodos no sapņa – ka Inese un Dzidra (izskatās kā mazi kucēni apmēram) ir kaut kā saindētas un es tās paķeru vienu un otru un lieku kādā ūdens peļķē dzert un tad zem krāna vai kur – un tās dzer un atdzīvojas. Un tūlīt līdz pēc šī sapņa – vācu valodā man pasaka teikumu
„Drink was der ….(nezinu)… sagen hat (vai tā apmēram)
Und es wird verdoppelt dein Lebensgang.”
Tas bija traki! Es domāju – kas cits ar mani vāciski var runāt kā Bobs!

Bet tikko man ienāk prātā – ka tā varēja būt Helga ja jau man šīs domas ar kādu jāsavieno, kas sapnī mani iespaido! Hm! Es visu laiku sāku uzticēties Bobam tagad – jo domāju ka viņš man to ziņo. Jā – es piecēlos O.K. bet ar šausmīgo sajūtu ka es vēl neesmu brīva! Un vakar es domāju ka esmu.

{26. 1. 66. – no date indicated}

Šodien turpinās viss tā, kā tas apmēram bija Sunnija kāzu laikā. Varbūt tomēr es esmu daudz daudz skaidrāka, tad jau bij samērā smagi bet tomēr – es pārdzīvoju kaut ko līdzīgu vieglākā veidā – es neesmu vēl brīva. Brīva es jutos jau pāris dienas Sidnejā ar Dzidru peldoties. Tomēr naktīs vienmēr turpinājās gaismu un nightmere vajāšanas.

Šorīt – dzēru, visu ko atradu. Siers ir par stipru – maz drīkst ēst, piens auksts labs, bet arī itkā par treknu.

Es aizgāju uz jūru, pabradāju, bet nepeldējos, kaut gan laiks bij skaists no rīta. Tikai saule bij ļoti stipra un lai arī es sargājos – pie jūras saule spīd no 2 vietām, debesīm un no jūras – un es laikam acis neuzmanīju no jūras saules, kas spīdēja no apakšas.

Vakar pie jūras es brīdi jutos kā pie Aiviekstes. Tur bij plats līdzens smilšu lauks ar vieglu ūdeni un saules rieta atspīdumu – es jutos burvīgi – gandrīz sāku līgot – paldies Dievam ne skaļi! That’s that – no kā man jāsargās. Es apķēros – cik bailes no monstrozas jūras ir nelāgas, tikpat nelāga ir idiotiska sajūsma. Anyway – es pārnācu kārtībā.

Jā – un pirms es vakar izgāju pie jūras – es nopirku fish caku. Gaidot es kļuvu jau nepacietīga un tur nostājās blakus resns vīrietis, kārtīgs tēviņš, un man kļuva bail ka es ‘nesabrūku’ jo tikko biju piedzīta ar zaļo un sarkano velnu pie lejas madāmas. Bet es aizgriezu galvu prom un vēlāk paspraucos viņam garām bez bēdu, kad saņēmu savu caku.
To es paodu – un tās smaka nebij nezin cik pacilājoša. Bij atkal briesmas ka tas food mani upsetijs. Bet es saņēmos, apēdu, izdalīju pēdējos kumosus ar kaijām un izstaigājos – (‘uzvarēju’) jūru.

No šorīta gājiena pie jūras – man acis vēlāk virmoja zili un violeti. Bet citādi nekā nelaba nebij. Man ārkārtīgi gribējās peldēties, bet es biju no rīta zem dušas, jo bij bail tik agri iet peldēties. Redzēju arī tur gandrīz tikai vīriešus. Tagad varētu iet peldēties. Bet gribētu pabeigt rakstīt.
Taču – garš gabals vēl un tas ir par šīs dienas tea pie Brock madamas.

Varbūt aiziet izpeldēties. Redz kā ir – un ja acis rāda aiziet uz employment offici. Ja es kārtīgi neturos kājās – ja man vēl šī trakā lieta turpinās – es nevaru iet. Bet – man jāsaprot un jādomā ka tomēr viss atkarīgs no manis, vakar vakarā es tā domāju un jutos skaidri. Tikai mani nogāza tas vācu teikums.
Sāksim vēl reiz. Domā pozitīvi.
Bet cīnies dēļ savas brīvības! Un šad tad – ej peldēties! Vari???? Yes!

26 {27}. 1. 66.

Šodien es domāju – ka esmu allwright. Naktī esmu atpūtusies. Viena lampa lielā dzeltenā nedega un – nebija tik gaišs. Bet tas nav svarīgi.
Svarīgi ir – O.K. meklēt savus parādniekus rokā.
Zariņam jāraksta vēstule.

Man vajadzīga nauda pirms es sāku darbu. Es nevaru sākt kā izburbējusi vecene. Man jāapkopjas – mani zobi jāsakārto. Tas ir zem katras kritikas dzīvot ar tādu muti gadu un pusotra, ar kādu nevarētu dzīvot vairāk par mēnesi. Kauns un negods!
Ja nav naudas – lai dod beidzot tās grāmatas. Zviedrijā, Melburnā grāmatu nav. Absolūti dirty rascals!

6 p.m. vai varbūt vairāk. Dzīvoju bez pulksteņa. Negribēju savas iedomas rakstīt. Domāju – ka tās tikai manas iedomas. Bet atkal – es neticu savam dabīgam sabrukumam. Es ticu ka tam bij iemesls ārpus manis – un ka tie beasts – mani vēl turpina novērot.

No šī rīta manas domas par viņiem ir mazliet mainījušās, bet skaidrības man nav. Bet ka tik tālu kādu varētu redzēt, kā es iedomājos mani viņus redzam – tas nebūtu cilvēcīgi.

Tikko sagatavoju sev kaut ko rosolam līdzīgu bļodiņā – salāti + gurķis + sīpols + tomāts + krējums. Bij ļoti labs. Bet uzēdu pēc tam burkānus – (jo: „Vai Tu esi redzējis zaķi ar brillēm” –) un tapu ‘smagāka’, ne garīgi, tikai fiziski.

Vai tas bij vakar? Jā tas bij vakar kad Doroth. iesauca mani otrreiz uz tēju. Šoreiz viņai bij virsū burvīga kleitiņa – viņa izskatījās kā jauna mothere un vispār otru tik labāk – varbūt tā krāsa! Viņa bij baltā ar ziliem ziediem, bet maiga. Dienas gaismā – vai manā gaismā – visas mazās bildes arī izskatījās citādas – zaļās ar sarkano pie ieejas durvīm – piem. pavisam citādas! Iepriekšējā dienā tās bij monstri, kleķerējums, vakar tās šķita labas, pat ļoti interesantas un visas bildītes – ļoti daudz labākas. Dor. bija izcepusi kūciņas – paldies Dievam tās nebija ļoti saldas. Atnāca viņas vīrs (Rons?) mēs dzērām vāju tēju. Tad – kad es biju uznākusi augšā, pēkšņi man šķita tas varēja būt tas ‘sarkano briesmu’ (sexa) pārbaudījums. Protams man ne sapnī nenāktu pašai uz tādām domām mesties – bet to atceroties, es sevi kontrolēju un pētīju un gandrīz baidījos. Iedomas ir viss. Un ja no tevis sagaida sliktu, kaut gan zini, tas ir ja netic ka tevī nav slikta, jeb tikai šaubās par to – tad grūti ir nebūt sliktam. Lai gan – tas nu jā – es nezinu patiesībā vai tas būtu labi vai slikti – nē tomēr slikti tās sark. briesmas. Bet tā kā toreiz – ieraugot Terr. iedomāto tēlu – tā nebija ļauna, tā bija nāvīgi feina lieta ar mani – tikai, tikai ar to nekā nevar iesākt, tas ir kaut kas tā sakot – abstrakts. Ne īstenība. Tas ir simbols. Varbūt – slimības sekas, izpausme.

Jā – es biju O.K. Pēc tam aizgāju uz jūru, nē, uz swimming poolu. Peldēju 2 reizes – un mazliet apaukstēju kreiso kāju un nieres vai olnīcu – dažreiz man tā gadās – bija vējš un es slapja nācu mājā. Tikko es domāju – ar šo lejas cilvēku man var iegāzt, tas ir ne es – bet mana iedoma var reaģēt un cīnīties uz double pusēm – kā lai to var?

Šorīt es atkal sāku dumjo spēli – skatīties mašīnu krāsās – meklējot zīmes kā sāpināties ar saviem draugiem, vai ienaidniekiem vai kas tas ļaunākais ar saviem – nezin vai draugi vai ienaidniekiem. Es domāju – vai man jāatstāj šis dzīvoklis? Vai tas nav viņu laboratorija apmēram? Tad es pacēlu avīzi un tanī izlasīju – stop these specials – kāda auto reklāma! Un domāju – es izlasu no īstās dzīves taisni to sev – ko mans prāts vēlās par atbildi saviem jautājumiem. Un tas iet tik tāl, ka es nonāku pilnīgā atkarībā – pilnīgā māņticībā. Šodien es tomēr atkal darīju tam pretī: gāju uz jūru, ne uz poolu peldēties un tomēr – arī to pēdējā brīdī izlēmu – redzot ka citi to dara, lai cik ļoti man gribējās būt viļņos – es jutu, ka es labāk izvingrošos peldot mierīgā ūdenī nekā cīnoties ar viļņiem, jo matus negribu saslapināt. Kas gan tur būtu ko neslapināt. Pēc peldēšanās jutos labi. Rakstīju piezīmes – tad atjēdzos ka plkst. varbūt būs 3, un trijos bij jāsatiek darba piedāvājums – saņēmu atbildes vēstuli.
Tur nekas nebūs – traki lēti grib.

Es biju izgājusi uz ielas ½ 2: laika 1 ½ stundas.
Jau no rīta gar restorānu uz stūra ejot – es pilnīgi riju gaisu – jo tas tik ļoti smaržoja pēc kafijas. Es tomēr nopirku augļus un tomātus.

Bet ejot pa Hunter street es atļāvos expresso – kapučīno – cup of tea? – girle man prasīja – nē kapučīno! Bija stipra – un dārgāka kā teikts – es to pārjautāju kapēc? Tad redzēju uz ielas dzeriet ūdeni reklāmu – un paprasīju glāzi ūdens, kāda dāma dzēra tabletes. Latvijā pie kafijas pasniedza glāzē ūdeni! See! Un man te vakar tas putniņš čirkst dzer un čir!

Tas ir pavisam traki – bet manas iedomas ko izgudroju pagājušo reizi, kad man bij šis down. Un tagad pēc atbraukšanas te, es pārdzīvoju kaut ko otreiz līdzīgā veidā, tikai vieglāk. Un šodien bija līdzīga tai dienai, kad Sidnejā gāju satikt Inesi un Sue [left] – un nogāju pavisam krēslā! Tagad es arī baidījos – bet nekas ļoti slikts nenotika. Es atceros ka Inese toreiz piedāvāja kafiju, bet es bailēs sabrukt to nepieņēmu. Tomēr sabruku. Šodien – domāju nē. Tomēr noguru. Un nevarēju atteikties no vienas fish cakes, jo cerēju ka tā dos spēku. Varbūt deva arī. Visvairāk deva tas, ka Woolworsa tuvumā es iedomājos ka esmu Ashfieldā un tuvu pie Ineses un tuvu Summerhillam un Ashfieldai pašai – kas viss pret šo svešuma tuksnesi šķita kā mājas. Un šis mazais (vai lielais) prieks uz reizi deva daļu gaismas. Te ir šausmīgi jācīnās ar nevajadzību dzīvot. Jo kā beigts var dzīvot? Svešums, sveši cilvēki, kas kļūst tik sveši, ka cilvēka jēdziens pazūd, ne atsevišķam cilvēkam, tas viss ir kaut kas svešs kā teiksim sēnes mežā – , O nē, kā toreiz kad bērns tās redzēji – tad tās bij burvīgas lietas! Bet kā piepes, ir cilvēki, un jāņem viss spēks kopā – lai iestāstītu sev ka tā nav.

Patreiz es uzdrošinos rakstīt – jo jūtos puslīdz droša. Varbūt mani draugi atļauj man laiku piezīmēm, lai tad – ??
Vakar vakarā, tā kā lampa nedega, es jau domāju – vai tik nenāks skaņas?

Jā – uguns aiz ostas dega taisni šausmīga un te bij trīs gaismas baltas – mēness, kāds tornis (es domāju baznīca?) un kāda neona gaisma. Es nedomājot biju ieslēgusi sarkano lampu sev. Un tagad es pēkšņi sāku domāt ka no manis prasa – trīs baltās gaismas vai sarkano? Bet kas ir sarkanā. Iznīcība? – Fiziskā uz reiz? Jeb dzīve? Zemes dzīve? Es pieņēmu pēdējo ar piejaukumu, tas gan ir tikai baiļu piejaukumu no iznīcības. Un – es uzdrošinājos ieslēgt otrreiz sarkano gaismu – tik ļoti es esmu par to, ko es saprotu, domāju saprotu! Es neko labi nevarēju iemigt. Lejā maz spēlēja.

Naktī bij kādi trokšņi jo bija vētra. Kādi 3 klauvējumi, kas bija manā galvā, ne pie durvīm. Bailes man nebija, tikai īsu brīdi lampu otrreiz ieslēdzot – bet man gandrīz nebija izvēles, man nav izvēles, jo es nevaru mainīt sevi izņemot varas pielietošanā. Un tagad esmu sākusi domāt – pozitīvāk.

{in margin, missing a part:} Es gan nolūdzos 3 baltās gaismas un uz brīdi apsedzu savu lampu ar zilo virsvalku, tas iznāca gandrīz […] un bez baltām gaismām nebūtu labi!

Atmodos kas varēja būt agrāk naktī, nekā domāju, jo vēlāk dzirdēju kādā tornī zvanam 3 un tad 4, jeb tas bij 4? Jā, tas bij 4, bet es rēķināju, ka esmu nomodā vairāk kā stundu.

Es pamodos un domāju – „O.K. what the performance tonight?” Viss tumšs? Tad es ieklausījos vētrā, jūrā un kādās vadu skaņās. Tas O.K. bet nu vidū nāk kāda mūzika? Es beidzot sadzirdu – klusa nakts svēta nakts – un tas bij tik ‘sikening’, ka es bailēs ka man samaitās prieku par jūras un vētras skaņām, ka es aizgāju un sēdēju vienu laiku uz dīvāna ēdamistabā. Kad atnācu tad bija tikai smagāk panesams vienmuļš, uzmācīgs vadu drebēšanas (es pieņemu) troksnis. Tas bij nejauks, bet ne tik nejauks kā tanī iepīta mūzika – pazīstama mūzika. Ja tā nāktu no manas fantāzijas – tad tas varbūt būtu citādi. Koncerts nobeidzās ar kaķu koncertu un tas bij pavisam O.K.

Katru vakaru te kāds ‘ļoti mākslinieciski’ sweeti svilpo. Pirmo vakaru tieši kopā ar Rona vingrinājumiem un citu spēlēšanu, un lai arī svilpošanā nebij noteiktas melodija un tā bija diezgan konsonansē ar vijoli – tas tomēr nebij labi un es tikko pacietu to svilpotāju. Rona vingrinājumi bij labi. Vakar atkārtojas tas pats, tikai svilpotājs tik uzmācīgi nepiekļāvās vijolei.

Tikko tas pats svilpotājs izsvilpoja pāris taktis noteiktas melodijas – what for? For himself. Jāpaskatās vakars. Osta pāri ir burvīgs rūpniecības centrs izskatās kā vecs asējums.

Vakar pie swimming poola man netālu bij kāds vīrietis, kas neizskatījās ‘reāls’, patiesi 2 otrs otrā pusē sētai apģērbies. Pirmais? Laikam arī ne swimmeros, bet kā – īsās biksēs? Nezinu.

Jā – un nereāla bij vēl kāda sieviete. Ļoti krāsaina dzeltena, sarkanīga, oranža, ar lakatiņu oranžu, kas uzsitās augšā un izskatījās kā liesma. Un es domāju – „lūk! Viņa ir tā dzīvā uguns, tā liesma kas deg aiz ostas!” Skaista, vesela, dzīva, silta, priecīga, aplaimojoša, lieliska – skaista zemes meita un tomēr viņa izskatījās tā, it kā viņa piederētu, būtu 3 balto gaismu aizstāvībā. Tāpēc es tur mācījos nebaidīties no liesmas – es jau baidījos arī tikai, ka domāju liesma vainīga ka mani pakļāva šīm lietām kas ar mani notiek.

Tā – tas apmēram viss. Kad es biju pie swimming poola apgūlusies aizvēja pusē, kur tomēr nebija labi, tas nereālais vīrietis bija šķērsu nogūlies apmēram uz to pusi kur es iepriekš gulēju.

Šorīt viņš man bij tieši priekšā, kad es gāju peldēties. Viņš bij feini nodedzis, kārtīgs vecītis. Man viņš bija simpātisks, bet es aizgāju uz jūras pusi, jo man pievilka jūra. Tad tur kāds jauns cilvēks gāja uz jūras pusi un tas manī iemeta šaubas – vai es spēšu ar viļņiem patlaban cīnīties – un es atnācu poolā peldēt. Bet – es iešu uz jūru!!!

Šorīt – man par ziliem brīnumiem, bija piebraukusi mašīna un kāds strādnieks zilā virsvalkā un saules brillēs – ielika jaunu spuldzi lampā, vai tamlīdzīgi.

Tā tad – viss ikdienišķs. Viss reāls. Otrs cilvēks arī saules brillēs nāca uz pirmā pusi. Abi saules brillēs – bet saules no rīta nebija? Tas bij – nereāli, vakar bij vairāk reizes nereālas saules brilles – vairāki cilvēki telpās ar saules brillēm!!! Tā es arī uzmanu vairāk savas saules brilles uzlikt – tas sevišķi palīdz naktī un krēslā ar spilgtām gaismām – tikai gan guļot, ne staigājot.
Abas citas brilles mani moca.

O – ir tumšs!!! Tā man iet! {writing a bit wild}
Lampa (ko pārmainīja) ir burvīga tagad, gandrīz balta un uz viņu var skatīties. Tornis, kas vakar grieza acīs un ko es pati sev vārdos neizteicu (?) tikai jutu šausmīgi baltu ir kļuvis maigāks, tikai neona gaisma vēl asa.
Tā tad mani draugi ārā – vai burkāni manās acīs? Laikam tomēr draugi. Bet kas zin – varbūt arī burkāni.

Svētdiena {30. 1. 66.}

Žēl ka neatzīmēju katru dienu.
Aizvakar vakarā – saēdos šo to (pēc peldēšanās izsalkusi) pēdējos virsū augļus – vīnogas un peačus. Kāds peačs bij ne visai labs – nekad gatavs nebijis cik varēja redzēt un kastē nogatavināts – patiesi nelāgs, bet es to uzēdu – jo man gribējās augļu un vīnogas arī zaļas ir par saldām.

Naktī es modos no nelāgas vibrācijas acis traucēja priekškars ar melno zīmējumu, kas ar lampas gaismu cauri bija – nelabā peača krāsā. Jau iepriekš sakarā ar peačiem un šo lampu bija redzes traucējumi naktī – tikai es nevarēju īsti sameklēt sakarību.

Ar šo peaču nācu pie slēdziena – ka ieēsta nelāga samaitājusies barība krīt uz nerviem, acīm, tas ir ko es nedoktors būdams varu teikt. Ir it kā tā, ka barības (nelāgas) krāsa kaut kā krīt acīs un sasaucas ar citu līdzīgu (gaismas) krāsu naktī. Kas kuru izsauc, es nezinu, bet iznākums ir trouble. Rēgi, nelabums, halucinācijas u.tt.
Otrs novērojums bij par tomātiem – tie dod sexa uzmudinājumu, bet ļoti atsvaidzinoši vispār veselībai.

Lejas madāma iesauca uz tea (laikam ceturtdien) es teicu negribu tea – viņa iedeva tomātu sulu no bundžas, es uzlielīju Modigliani gleznu reprodukcijas pie sienas un viņa izņēma kādu Modigliani vīrieša portretu, kas esot viņas favorite. Man tā portreta nebija ne silts ne auksts – kāds blonds, civila tērpies vīrietis, satwistījies un kaut kā (nedabīgi) salicis rokas. Taisnību sakot – es to neapskatīju kāds viņš īsti bija, zinu tikai seju ar zilām ačelēm un blonds un rokas saliktas.

Naktī es sapņoju ka kāds vīrietis kaut ko man palīdzēja it kā apsēsties, tas pabāza roku zem segas un saņēma manu roku, viņš tomēr bij itkā kāds draugs un paziņa un šī viņa laipnība bij sevišķa un vēlama un man nekas nebij pretī, drīzāk otrādi – holding hands.

Nezinu vai tai pašā naktī redzēju kādu zirgu. Kas man ar to bij jādara nezinu. Bet kaut kas tāds – kā Austras mamma stāstīja par savu govi, ka to nevarot apaugļot mākslīgi – tā man teica par šo zirgu, neesot izdevies to apaugļot.

Tā tad sexa veida murgi. Bet kāpēc – ne tikai no tomātu sulas? Jo tomātus es ēdu katru dienu – bet te atkal tā lieta – vai bundžā tomāts ir vairs labs? Man garšoja labi, bet man vispār ir pretīgas lietas, piem. dzērieni, no bundžām – man liekas viņas garšo pēc metāla.

Anyway – vai tas bij tanī rītā, laikam un šī nakts bij pēc tās dienas, kad es noņēmos, lai ir kas būdams es pretošos tiem kas mani (pēc manām domām) izmanto kā jūras cūciņu, jeb grib man ļaunu. Un šai rītā putniņš tikko es mostos dzied vīvel vīvel, vīvel-vīvel – un man ir jāsmejas bet jāklausās – bet jāved lietas sakarībā ka esmu ar vīvelēm – jo es katru nakti tagad visa degu ugunīs apm. tā kā bij pēc Wyongas laika slimošanas ar alerģiju, kad to man sāka ārstēt Gibsons un deva kādas tabletes, kas man vēl vairāk itkā to alerģiju izsauca un es degu un vibrēju sevišķi naktīs (tāpat tagad) viņš teica – pāries, cerams pāries.
Un vīvel vīvel – bij sakarā tā, ka es Inesei reiz teicu, ka zirgam vīveles varbūt ir tāda alerģija, garīgs drudzis vai kas.

Tagad es domāju – es esmu kā zirgs nodzīts no varas kuru es nepazīstu un velti pūlos atklāt un taisni šī piepūle atklāt, uzzināt, saprast – kas ir veltīga – tā mani iedzen trakumā, galīgā tumsā, bailēs, (alerģijā?)

Es daudz domāju par zirgu – tā tiešām zirgam var būt, ja viņš mazliet sāk domāt just savu likteni no kā nevar izsprukt un ko nevar uzvarēt garīgs pārgurums!

Vīveles jāārstējot ar labu – es mēģināju nedomāt. Un mēģināju arī nebaidīties, nemeklēt kas tie ir un ko tie grib kas mani iedzina šai stāvoklī. Es nolēmu padoties tur, kur es nezinu ar prātu ko darīt, bet nepadoties tur kur redzu kas jādara – piem. lai nesatumstu (izmisumā). Man nav uz lietām (jūru, akmeņiem, cilvēkiem, numuriem) jāskatās neatlaidīgi, nav jājautā skatoties kas tie ir, ko tie nozīmē – tā ieraugu tikai viņu absurdo šausmīgo traucējošo neatrisināmo viņu eksistenci – kam nav jēgas, kam mēs nezinām jēgu. Uz lietām jāskatās ar bērna acīm un jāņem viņu patīkamais, jūrā ūdens vēsums, maigums u.tt. jāpiespiež sevi domāt, izjust, redzēt visā tā – kā agrāk! Ka tam ir jēga, ka tas ir mūsu, ka tas neeksistē kā vara paši par sevi!

Es piespiedu sevi priecāties par jūru arī tad – kad tās krāsa nomāc, klintis tumšas u.tt. Un piespiežot sevi uz to – es jau tagad esmu atsvabinājusies vispār no bailēm nonākt lietu absurdā varā. Jūra man liekas burvīga un jau 3 dienas. Un es peldos un peldos un peldos – un es domāju, ka es jūtos labi.
Un arī citas lietas vairs nesāk dominēt.
Bet vēl arvien es iegrimstu tanī izjūtā, ka uz mani kāds runā –
Un te ir tādas dīvainības – kas vēl turpinās un traucē.

Vakar jūrā aizdomīga šķita kāda ģimene, vecā māte, tās meitas un nezin vai meita un meitas meita – jeb abas jaunā un mazā māsas, jeb viena jaunā sieviete sveša.

Bet vecm. + māte + mazmeita – bij redzamas sejas. Tā mazā pienāca kur es guļu tuvu un nopietni skatījās uz jūru – un tas bij absurdais garīgā plāksnē – šī līdzība 2 veco sejās un šinī mazajā beba sejā! Tas bija – nesaprotams un drausms!
Bet es to atvairīju.

Tad es gandrīz iesnaudos un dzirdēju ka jaunā siev. un visas un bērni tur bij vēl kāds puika – sauca ka pazaudējuši the yellow car!? – Pazaudējuši dzelteno mašīnu!!

Es necēlu ausis – jo es domāju, dzirdēju – tie runā uz mani! Dzeltenais bija bailes no šīm lietām, no tā ka absurdais ir tumšs! Un es atmetu, uzvarēju šīs bailes!
Dzelt. cars sen arī nav rādījies.
Bet sarkano ir pa pilnam – sarkanais ir sexa uzbrukums

Melnais absurdā tumsas uzbrukums, arī netīrīja, cīņa neuzvarama cīņa ar netīrību – teiksim šie tepiķi vecie kurus es nevaru iztīrīt, gaisa trūkums un viss tas izmisums, (naudas trūkums) – kas rada absurdā varmācīgo parādīšanos, ieraudzīšanu lietās u.tt.
Es sāku dzīvot reālā dzīvē. Bet ja man neviens nejaucas iekšā – tad sagadīšanās ir neizskaidrojama.

Ārpasaulē es meklēju – un atrodu atbildes savai rīcībai. Es atturos to darīt cik varu – bet tas tomēr mani vēl mulsina un liek brīnīties – vai ir kāda cita neloģiskā pasaule, kā mēs teiktu – kas ir dīvainā kārtā loģiska, jeb liktenīga – ja tai padodas! Un kā no tās izbēgt un kā viņa tāda var būt? Vai tā ir zemapziņa? Bet kā zemapziņa var eksistēt ārpus cilvēka, tuvoties cilvēkam no lietu pasaules?

Vakar kāds zēns varētu teikt Mor. gados, varbūt jaunāks – nopurinājās kā aukstumā vai nepatikā uz mani jūrā un nākot ārā no jūras. Varbūt es uz viņu par ciešu skatījos? Varbūt!!! Jūrā cik atceros – es izvairījos, baidījos skatīties, varbūt tas bij aizdomīgi – jo es patiesi vēl baidos un neesmu sejas izteiksmē normāla un kad viņš ārā nākot nāca garām, es paskatījos un domāju – vai tas reprezentē Mor.?
Tiešām pietiekams iemesls purināties.
Man jāuzmanās.

Kāds ar brillēm arī bija redzams vairāk reizes. Piem. aizvakar netiku beacha ģērbtuvē – durvis ciet. Kāda sieva teica – skrien apkārt augšā no ielas – es gribēju tur iet, bet tur kāds jauns vīrietis saules brillēs stāvēja un skatījās lejā – it kā vaktējot un es labāk apgriezos un gāju šurp atpakaļ uz poola ģērbtuvi. Vakar es tamlīdzīgu vīrieti redzēju kur gulēju smiltīs un kad atnācu šurp apģērbos nācu pāri ielai – viņš brauca ar mašīnu te garām – un es pārgāju līdz citiem pāri ielai – tad uzkāpu augšā un noskrēju vēl reiz pāri ielai viņam garām – tiešām – ja tas bija tas pats – viņam varēja palikt iespaids – ka es esmu aizdomīga, traka. Man jāuzmanās.

Šorīt es uzģērbu Dzidras sarkano sporta jaku ‘Spars’ [right: Inese & Dzidra in “Spars” track suit tops] – un gāju nopirkt maizi un uz jūru. Es nopirku tikai ko vajadzēja un atnācu vēl mājā – tad uz jūru.

Jā – un tad nākot no veikala kāda maš. pabrauca garām un izmeta avīzes lapu – (gudra!). Un kāda cita mašīna pabrauca garām brīdi vēlāk ar zirgu iekšā! Un es domāju – es esmu gatavojusies cīņai kā zirgs.

Šorīt es tūlīt aizgāju uz beachu un skrēju un ārdījos kā traks – Es skrēju, lai silti un man likās viegli un labi skriet. Un bija labi – bet varbūt es cilvēkiem, kas ir mierīgāki, jo es jau nervozi tagad pūlos atgūt veselību – es varu izskatīties pustraka. Varbūt ‘Spars’ var paglābt, varbūt nē, no tā. Jo skaidri redzams – ka es nekāda sportiste vairs neesmu un neviens arī nezina – kas tas Spars ir – Labāk to kreklu vairāk nevilkšu. Bet šodien bij pavēss.

Tad tā – es no rīta ap ½ 9 – peldējos un citi peldējās – pilnīgi trakoja viļņos. Tad visiem bija diezgan – es biju viena. Bet es negribēju ierādīt (kam?) ka es esmu nobijusies, ka palieku viena. Es turpināju peldēties. Krastā bij palicis tikai melns suns. Es vēl trakāk turpināju cīņu ar jūru. Es domāju – es nenobīstos un cilvēkiem jānāk – kad otrreiz, trešreiz atskatījos, krastā bij kāds cilvēks ar 2 bērniem.

Man jāuzmanās – es nedrīkstu izlekt. Bet – es jau izturos mierīgi – tas ir neviena neaiztieku, tikai nesmaidu un ļoti intensīvi nododos iešanai, skriešanai peldēšanai.
Tāds cilvēks ar brillēm šorīt nonāca ar sea meņiem bargiem kopā. Vēlāk bij pazudis.
Man jāsakārto savas lietas, lai nekas nav neuzkrītošs un jāizturas mierīgi.

Tad vēl tāda lieta – naktīs degšana var būt sakarā ar alerģiju pret gāzi, arī pret dūmiem ko rada dzelt liesmas rūpniecības centrs. Šodien vējš kad atpūš dūmus no turienes – es zinu kādēļ liesma man traucēja acis. Acis man ir labākas – bet dūmus es jūtu, mati saceļas stāvus – galvā dur un naktī es degu. Ja vairāk gaisa un nav sasedzies par daudz – ir labāk.

No gāzes šodien atteikšos pavisam – redzēs vai nakts būs mierīgāka. Bet kā to redzēs ja šodien pūš gāzes dūmus no centra aiz ostas?
Tomēr!
Kā lai es dabūju sevi uz kājām ja tik daudz ir pret mani – 1) nelabs ēdiens – tas jāzortē pašai, vecs siers divi reiz ir matus sacēlis stāvus
2) gāze
3) dūmi

Tagad gaismas?
Vai gaismas un (krāsas) ir kaitīgas pašas par sevi – jeb tās šķiet kaitīgas ja mūsu ķermenis is saindēts?
Liekas tās šķiet vairāk kaitīgas, mēs esam jūtīgi un ciešam no tām – ja esam saindēti.
Bet vēl kas – tās pašas indes mēs gandrīz nejustu, apkarotu sekmīgi – ja mēs būtu priecīgi. Ja mēs esam izmisuši tas mums paņem tik daudz spēka – ka mēs šīs citas lietas nevaram panest.

Vakar bij burvīga lietus skārta, tikai ar pāris lāsēm skārta, novakare.
Izgāju staigāt gar jūru, paņēmu lietus sargu līdz, tām dažām lāsēm, kas nokrita caur maigo gaisu. Kaut kur zibeņoja, mākoņi šķīrās un laistījās vakara gaismās. Jūra bij maiga, ar paklusu šalkšanu un skaidriem viļņiem. Bērni bradāja liedagā, kam bij Latvijas mājas elpa.

Šodien arī aizgāju ap 5. Bij tāpat maiga, silta novakare. Gribēju palasīt, tad izpeldēties. Saule mazliet atspīdēja, mākoņi. Cilvēki sēdēja smiltīs un atpūtās.

Un tad pēkšņi cēlās vētra. Vējš sāka raut smiltis un avīžu lapas. Sākumā kā jokojoties, bet tad stiprāk un stiprāk. Un ļaudis cēlās un vāca savas mantas, tik jauni, stipri ļaudis vēl daži metās jūrā, beidzot, un ātri tas bija, pāris minūtēs, ļaudis bij prom, paviljonā salika savas mantas, slaucījās, vilka steigā drēbes, jo vētra jau rāva kā neparedzams spēks, kaijas, avīšu lapas, lāses no viļņiem, smiltis, viss gāja pa gaisu. Smiltis apraka visas pēdas, aizvilka ciet ik ieminumu, apsedza nomestās drēbes, ārdīja papīrus – augšā līdz pašam kalna galam ejot pa ceļu smiltis pēra seju kā žagariem. Debesis bija kā bijušas – skaidras ar dažiem plosītiem mākoņiem un pašā vidū pāri kāds vētras mākons.

Tagad vētra vēl turpinās, varbūt jūrmalā vairs nav tik pēkšņa vētra ar smiltīm, bet jūra sakulta krāc un patreiz ceļās tumšs mākonis visa tumšā pamale pār jūru.
Vai būs tik pēkšņa maina?
No rīta ārkārtīgi peldējos.
Pirmo reizi līdu caur viļņiem!
Bet saules nebija, bija miglots, sīki piemācies. Vakar bij saule.

‘Dzeltenās uguns’ dūmus jūras vējš dzen sāņus. Tikai dažu brīd kāda dūmu elpa iesitās – citādi šis jūras vējš varbūt labāks, bet savādi – viņš mani dedzina. Visa miesa nebeidz degt. Biju zem dušas – domāju – varbūt sāls jānoskalo – bet – tāpat. Un neesmu šodien iedegusi gāzi. Dūmi gan bij vienu laiku. Bet tagad nav. Vai jūras gaiss nedos atpūtu naktī? Ir silts. Varbūt tas ir karstums, vairāk tropikals klimats te, kas mani dedzina?
Jāsaņemas. Bet es jau ‘saņemos’.

Šodien (pirmā) diena kad neredzēju nekā nereāla. Viss bij – es pati un mans spēks un nespēks.
Man nav miera. Es skrienu un ārdos kamēr šodien sirds sāk sāpēt – esmu nogurdinājusi to un – mākons nāk! Lietus mākons midzina, bet šī ir savāda, tukša vētra kas dedzina.
Kaut es varētu spēlēt un gūt mazliet miera.––––––––––––––––––––––-
P.S. Varbūt tas zirgs bij nereāls no rīta? Bet – tāds īsti neizskatījās –––––-

Pirmdien. Garais weekends. {31. 1. 66.}

Šorīt atmodos agri, ļoti agri.
Biju labi, mierīgi gulējusi. No rīta dziedāja visi putni, vīvel, wīvel arī un t. patiesi savādi putni un savādas balsis, viens vakar un šodien visu laiku kliedz pēc čipiem. Būs vai rītu jānopērk.

Šorīt agri, tikko pienu saņēmu, devos pastaigāt. Melns suns, binnija līdz izstiepies pār ielu – bet es uz to neklausījos. Miglains bija vējš diezgan ass no jūras, bet es gāju. Biju uzvilkusi Dz. melno džemperi un tik tikko nebij auksti. Bij arī, bet ejot nekas.

Aizgāju augšā gar jūru, pāri augstam kalnam un lejā pie puķēm. Tur smaržas un absolūta vientulība – pāris mašīnas kaut kur piestāj un pazūd. Es apsēdos kādā solā un lasīju. Tad – pret savu gribu redzēju melnas mašīnas apbraukājam riņķos – nelikos zinis, bet vēlāk domāju, ārkārtīgi vientuļš viss, varbūt jāiet uz māju pusi. Pie puķēm es nobrīnījos par solu un kādu durvju un vārtiņu krāsām – atsevišķi ar mežu un lauku, tas zilais (zvērīgi!) un sarkanais varētu arī tā būt – bet ziedi no tā pazūd. Un tie arī ieslēgti kā cietumā, kā kapsētā – pret cilvēku mežonību. Vai tiešām cilvēkam pat ziedus nevar atļaut? Noplēsīs un izmīs. Bet visur jau nav viss aiz vārtiem. Pārnācu mājā un nebija ne miglas par daudz, ne sirds piekususi. Turp ejot gan reiz sagrāba sāpe. Tur kalna galā parkā bij vesels bars laipnu suņu – viens kā Duksis un viens kā Rafis citi, melni, raibi, etc. Tur sētas malā bija zāle, īsa, un es jau apsēdos tādēļ, ka tas tik ļoti atgādināja Latviju un kaut ko pazīstamu.

Tik ļoti, it kā viss būtu atrauts, atmesti nost putekļi. Varbūt tas ir mitrais jūras gaiss, kas dod šo mājas sajūtu. Kā pie Aiviekstes, kā turienes kalnos un lejās. Es domāju – varbūt man nav tik traki – atkal sākt no gala! Tāpat gadus piecus atpakaļ, es sāku, slima ar alerģiju, viena, bez naudas. Kalpone.

Varbūt tagad, izņemot gadus, nav trakāk, bet labāk – dzīvošu ar Dzidru (istaba gan tumša, vajadzētu lielu spožu stāvlampu) dzīvošu pie jūras tik tuvu, kā vēl nekad! Tagad grāmata ir uzrakstīta – otru būtu vieglāk iespiest – ja būtu uzrakstīta protams. Dzeju jau ir kā lērums, bet kvalitāte? Nu visumā – jāsaņemas, varbūt te šos kalnājos un jūrā varētu atrast vairāk māju, kā Bellevue Hillā, Crows Nestā un Summer Hillā.

Tagad pasaule lieka un sveša – bet Bellevue Hillā – bij vēl svešāka. Un te būs Dzidra. Iesim kopā staigāt šad tad. Ak – es ceru jūra būs mīļa un tas kaut kas būs. Uz Grētu jāaizbrauc svētceļojumā, negribu viena braukt. Gaidu Dz.

Pārnācu no staigāšanas svaig. Bet es ēdu par daudz. Ēstgriba laikam no jūras rodas milzīga. Gribēju rakstīt – un vajadzēja sākt, bet pienāca laiks, likās jau pēcpusdiena (bij tik ½ 2!!!) un es gāju peldēties. Bij mazliet silts, aiz mākoņiem saule. Tad gandrīz jau saule un es gāju ūdenī. Viļņi bij mežonīgi un skaisti, viļņi taisni plēsa zemi, smiltis ārā, gāza no kājām nost, rāva iekšā. Gandrīz par traku. Bet ļoti skaisti. Nevarēju iziet malā.
Ko es smiltīs guļot darīju? Lasīju. Un tad ļāvu domām īsu brīdi vaļu. M. tu esi labs, etc.

Mājā nākot, (vēl gulēju saulē un tā bij ļoti silta) biju izsalkusi. Rēķināju cik varu izdot un ko ņemt – 3 fish fritts. 2/3 O.K. Bij jāgaida kā arvien. Domāju – tas fritts vārās ātrāk kā fish cake, būs mazāk jāgaida – nekā. Beidzot es gāju ārā. Un uz ielas stūra – satiekas 2 identiskas mašīnas olīvu zaļas, lielas un trešā tūlīt uznāk tāda pati.

Tās ir lietas kas mani nosit lejā! Un es netieku galā ar to. Es saņēmos. O.K. Bet rakstīt es visu pēcpusdienu nevarēju. Es tikai izgāju aizstaigāju atkal līdz kalnam – un nācu atpakaļ. Nekā nebij patīkama. Tagad varu rakstīt, bet tikai piezīmes. Neticu, ka es varētu ko citu uzrakstīt.

Es domāju rakstīt par Babigu Jāni. Jau reiz es par to domāju. Tagad – (pēc 3 mašīnām) man šķita tas neiespējami – vispār baigi rakstīt par dzīvu bijušu cilvēku, izņemot viņu no, jā es nezinu no kurienes? Es domāju agrāk – no manas atmiņas un manas iedomas. Tagad likās – patiesi viņu izņemot no viņa pasaules. Nelikt tam miera. Bet tas nav iespējams. Kāpēc mēs visi alkstam nemirstības savos darbos? Vai mēs nevaram arī citu darīt mirstīgu, ieliekot viņu mūsu darbā? Bet vai man būtu patīkami ja mani kāds ieliktu savā darbā? Es nezinu. Es par to nekad neesmu domājusi. Sārts jau to izdarīja. Un man par to ne silts ne auksts. Es tā neesmu. Tas ir viņa es, ne mans es. Visā savā neprātīgā situācijā – es sāku meklēt kādu sakarību. Es varbūt vēl arvien padodu savas domas kāda iespaidam. Bet tagad šķiet ja es domāju pozitīvi, kā Inese to teica – es esmu atstāta mierā, mani netraucē. Tas varbūt ir mans prāts, O.K. es esmu pozitīva, manī nav traucējumu.

Esmu priecīga – bušu mierīga, vesela. Bet par ko lai es priecājos? – Varbūt jāatrod cilvēki! Varbūt. Dz. nāks un es zinu cik viņa varēja man darīt labu. Bet es ‘pesterēšu’ viņu par daudz. Viņai nebūs laika ņemties ar mani. Būs rūpes. Jāatrod darbs. Atkal darbs – ne rakstīšana! Vai tas Zariņš nevarētu samaksāt kārtīgi par to grāmatu £100-200! Tas būtu normāli. Jo kur tie simti paliek, ko pārdod? Es tomēr gudrošu – kā es varētu uzrakstīt par B. Jāni? Tas būt romāns. Lielā māja. Šīs mājas un šīs mājas simbola iespaids uz J. dzīvi! Man būtu jāizmanto patreizējās atmiņas svaigums par turieni.
Gandrīz jau pēc pastaigas sāku, bet kāda vara mani aizrāva uz jūru. Un jūru man vajag! Man jātiek stiprai, veselai.

Leave a Reply