Piektdien {1. 12. 67} 4 p.m.
Bij atkal rūgts sapnis:
Kādam man blakus kaut kas sprāga, kāda raķete, kas viņam bij jānoliek, tas bij accidents. Mani arī ķēra, drēbes tikai. Izrādās sānā zem labās rokas bij izplēsts krietns caurums. Tās raķetes vēl arvien sniedza un tās bij kaut kur jāliek, vienā man bij jāielej melna tinte – tas viss bij bīstami, bet vairāk sprādzieni nenotika. Es skatījos kaut kur, kur kāds garš cilvēks uzsāka koķetēt ar kādu sievieti, arī garu, liekas blondu, zināju ka šis vīrietis tikko bijis kopā ar savu mīlestību citu sievieti, nezin kur tā palika, šī bij tukša spēle, jeb – tāds bij viņš. Es tam (it kā tas būtu aizgādnis tēvs man) gribēju rādīt savu ‘sasperto’ kleitu – bet domāju – nav vērts, viņš tik aizņemts, un cilvēki apkārt, tāpat viņš neredzēs. –
What the meaning?
Raķete sprāga. Mani skāra.
Tagad – nesūdzies par to un nebāzies virsū ar savu vainu, tam kas ir vieglā dzīves spēlē un kam tā jāspēlē. Labi – būšu to vērā.
Jāmeklē man arī kas viegls.
9 p.m. Bijām ar Dz. skatīties Michel Cane Berlīnes spiegu filmā.
Cik labi ir padoties brīdi
Sirds neprātīgam vēlmēm
Un izteikt to
Es mīlu, tomēr mīlu.
––––––––––––
Gliemežvākus salasītus
Pa skumjām un laimīgām
Stundām
Skaņas no putniem un
[....tariem]
Kas satikti ceļā
Sestdiena {2. 12. 67} 10.30 a.m. Gaidām I + L.
Dz. zvanīja 8 a.m., neatbildēja, tā tad varbūt brauc. Mazliet mākoņains, vai varbūt stipri mākoņains, silst, arī saule jūtama.
Nesaprotami stipri domas pie T. Kā tas var būt, ka mēness paiet un es to ne satieku, ne redzu, ne rakstu? Rakstīt nevar. Pazudīs. Satikt nevar – vecā sargā. Vienīgi vaktēt uz ielas bet ar to nav ko iesākt. Reti kad tik trakās proporcijās labais ar ļauno, nereālais ar reālo – var un nevar!
Mēs nedzīvojam no ņemšanas vien, bet arī no došanas.
Jūra (kā arvien) atkal bij ārkārtīgi skaista un es ieaugu viņā un nevaru tikt no tās vaļā. T arī ir ielikts te jūrā, krastā, gaisā, smiltīs, ceļos.
Saliekta, salocīta, sagriezta grīstē Nu dzīve kā bērza meija Vīst un smaržo Ar saules siltumu Ar medus valgumu Ar nociršanas sāpēm Ik diena kā lapa žūst. Vai kāds stāv nomodā Un pie tā šis vīraks krājas?
Ik rīts iziet raitiem soļiem
Dziļi ieelpodams
Kaklā laimes kamolu rīdams
Kaut kas atnāks
Pie kaut kā aiziesi.
Vakars atnāk
Ar noliektu galvu
Pār akmeni uz smeldzes krūtīs
Aizver durvis ar mierinājumu
Rīts, rīts atnāks.
–––––––––––––––––
Cik labi, svētīgi, sāk līt
Vairs nav jādomā
Kā šīs izpostītās dienas
Atliekas lietā likt?
Viss nokavēts – un nu ir
Attaisnojums
„Lija.”
Kad gribēju
Sirds balsij paklausīt –
„Lija”
Kad gribēju vērt durvis –
„Lija”
Kad gribēju
Teikt piedod –
„Lija”
Kad gribēju
Ar mīlestību
Dzīves akmeņus kopā velt
„Lija.”
Domājot par viņiem, šķiet tikko plūkta āboliņa kušķis būtu saujā, mīksts, mitrs, smaržīgs, ar maigām lapām kas birst un kaisās un roka stiedzas to viņiem sniegt, celt, dot, lai viņu mīkstās zirga lūpas to tver un balss iebubinās.
Tad delna atceras viņu silto, karsto, sasvīdušo plecu, kas raustās mušas dzenājot un paliek mierā kad roka to glāsta. Viņi tāpat kā cilvēki, bij katrs savāds, katrs ar savu dabu. Un likteni.
Tie nebija nekādi Mīdegu zirgi lepni un brīvi.
Tie bija Vidzemes saimnieku darba zirgi.
Svētdiena. 3 dec. 1967. 8 p.m.
Vakarnakt pakojos. Nebiju kārtīgi izlasījusi vēstuli – kad viņi īsti brauks. Viņi brauca vakarā – un viss bij ačgārni – un beidzās labi, pašu bērni pacietīgi un es sapakojos ap 2 a.m. Daudz to krāmu! Bildes visnejaukākā manta. Tās – jālikvidē. Tiešām – kaut kā jātiek vaļā. Bilžu daļa (ieskaitot plates un linolejus) vissmagākā un – lieka. Pierakstīts arī – koferu koferi! Un cik tur jēgas!!!
Šodien aizbraucu uz Mayf. Braucot viss bij puslīdz mierīgs prātā – viss diezgan jautrs un vienkāršs. Nedomāju ka mani pārāk izsistu no līdzsvara, tomēr – droša nebiju.
Sv. nebij mājā vairs. T iznāca no sav. ist. iegāja virt. un ejot pāri korid. mani pamanīja. Varbūt viņš dzird. nākam mani? Es jau biju saukusi „Anybody home?” Varbūt viņa nākšana bij taisīta gan accidentlija, bet bija ar nodomu? Viņš tūlīt panāca ārā no virt. uz mani. How are you? Es teicu laikam „O, not too bad.” Un 3 min atp. viņa aizgājusi. Es atgriezos vēl pie mūz. st. d. paņemt notis. Še walked away viņš vēl teica, jo domāja ka es nesapratu īsti – Es teicu paņemšu „some music.” – „Oh.” Viņš aizgāja – atp. Es iegāju, – nezin ko darīt, paņēmu pāris nošgr. un iznācu – Un – padomāju un aizg. uz virt. d. atpakaļ – klauvēju lai gan vaļā un prasīju viņam kas sēd. sav. istabā – vai A. ir mājās? Who? A. the son? Nē. Jau 3-4 dien. neesot. Un tad es klusot brīdi noskat. viņā, kā viņš sēdēja uz gultas un skat. TV. Gulta tagad pie loga, nezin kādēļ. Laikam lai TV netaisa troksni uz vecā pusi. Viņš sēd. ar smaidu. Kad viņš stāvēja un gāja – viņš bij tik neiedomājami trausls! Laikam biju aizmirsusi to. Kad tumš. krekl. ir biksēs viņam iekšā (ne tā kā kad džemperis – pāri) tad viņš ir tik graciozs, neticami! Es nezinu kāda es biju! Esmu resnāka, kā kādu laiku. Bet tāda pat varbūt, kā kad nācu šurp. Un nodegusi. (Un nogurusi šodien.) Tas viss neskaitās. Skaitās kaut kāda iekšēja degšana. Un tomēr – tomēr skaitās arī ārējais.
Kādēļ es apgriezos un bēgu un neprasīju ne vārda – to – es nezinu! Viņš it kā nepieder man. Ja es citur viņu satiktu būtu citādi – bet tur – kur viņš itkā viņas īpašums! Bet varbūt taisni tur man vajadzēja – uzdrošināties! Ja ist. durvis bij atstātas vaļā – tad – lai ceļš ir vaļā! Un ja viņš sēdēja – un skat. T.V. – tad – es to varētu arī redzēt. Ak, es jau redzēju.
Un kad es izgāju – es gribēju tūlīt zvanīt un parunāt. Un – palaidu vienu busu, bet tomēr nezvanīju.
Viņš ir tik tāls, ka viss ko runātu būtu tā meklēšana – kas nevar būt! Viņš ir jauns! Neticu ka viņš būs Sv. k. Un – viņa tomēr 10 g. jaunāka, jeb mazākais tā saka. Vienu brīdi es atkal domāju: lai viņš pieder viņai – ja tikai viņa par viņu rūpējas un viņam ir labi! Tik ļoti es viņu mīlu. Tā ir mātes mīlestība. Bet tā plosās ar otru – ar iekāri, kas ir tik liela, ka nevar uzdrošināties mierīgi parunāt, nu bija daudz, ka varēju tur brīdi pastāvēt.
Piepildījuma sajūta arī tik liela pēc šī brīža, ka vēl tagad tā apmierina.
Jūrmalā (kur atbraukusi aizgāju) satiku kādu – jugoslāvu.
Gāju un lasīju gliemežvākus vai tikai skatījos meklēju – kad ievēroju kādu vīrieti stāvam pie ietnes un noskatāmies. Man viņš mazliet atgādināja Bērziņ kgu. Es gāju tālāk, tālāk. Bet kādreiz pametu acis uz viņu. Viņš likās vēroja. Tālu pie kāpnēm es droši lodāju pa akmeņiem, jo tur bij vēl kāda sieviete, viņš varbūt to neredzēja, kad sāka nākt uz mani.
Iznāca ka es viņa nākšanai mazliet uzsmaidīju, mazliet draudzības parādīju, viņš tūlīt nāca tuvāk, it kā – ko es atradusi. Parādīju – nekā sevišķa – savāda šell forma, krāsas – un kāda pavisam jauna skrūve. Es pasmējos par to – un viņš arī.
Viņš gribēja lai eju tālāk. Es teicu nē. Viņš vēl un vēl aicināja – es noraidīju visu atpakaļ. Domāju viņš atstāsies – bet viņš nāca līdz, nezināju ko īsti darīt – kas es esot viņš tūlīt ierunājās – viņš esot jugoslāvs. Tā mēs sākām runāt un izsmēķējām cigareti. Ja viņš būtu austrālietis – būtu grūtāk – pēc tāda tālāk aicinājuma es negribētu ar viņu runāt. Kautrīgs, bet sasparojies. Runāja krieviski. Vāciski. Dzīvojis Austrijā.
Paprasīju – no kura apgabala Jugoslāvijā. Viņš tūlīt dabūja kādu baltu akmentiņu un uzzīmēja Jugolsāviju uz klints ar visām robežām un pavalstīm – tas bij very inteliģenti. Vispār – runā labi par visām lietām strādājis Townsvillē, Sidnejā, ne ilgi te Newc. Daži zobi trūkst. Mati plāni, krāsoti, augums glīts, līkst uz priekšu, apģērbs konvencionāls bet ļoti glīts brūns viegls džemperītis. Rokas sastrādātas – ne visai simpātiskas, bet neapskatīju labi – strādājot pie celtnēm – esot builders. Rokas vajadzēja labāk apskatīt – mazgājis veļu no rīta.
Tas ka viņš jugoslāvs, kroats – tas mani ieinteresēja. Apsolījos satikt viņu rītā 4 p.m. Vārds Josips – (brāļiem Ernests un Viktors). Katolis.
Es – widowpensioner – haha.
Kādu brīdi es domāju: kā es varēju T. tik traki – iemīlēties? Cilvēki – tā nedara. Tie iepazīstas un satiekas tā – kā ar šo cilvēku.
Gribētu lai viņš rītā nāk. Varbūt man vajadzētu – līdzsvara iegūšanai varētu būt inteliģentais (varbūt viņš ir mazliet) bet varbūt man jāredz tāds pats kā T. T. taču vienkāršs strādnieks. Jeb nav? Man – nav.
6 dec. 1967. Trešd.
Vajadzēja iet uz Mayfield. Bet – jāiet satikt Josipu! Un – 2 vietās nevar izskriet. Tāpat kā Toms – eju uz vienu un tāpat kā Toms – uz to kas reālāka.
Vakar biju jautra un mums ar Jos. gāja labi.
Aizvakar kino – not too good.
Vakar pubā un staigāt.
Šodien? – we will see.
Ja satiksimies.
Savādi. Viņš kaut kā ir tuvojies tā – ka ir simpātisks. Droši vien – prot. Bet – viņš liekas ir gluži sirsnīgs. Un kas ir tik neparasti man – dod, vēlās dot.
Viņā ir kaut kas no vīrieša tomēr, varbūt vairāk, kā es esmu savā kaķa mūžā sastapusi.
Tas nevar piepildīt varbūt dzīvi – ņemt, bet ja Tev nemaz nedod tad arī nav dzīves,
T. nebij liels devējs.
Drīzāk ņēmējs.
Viņš solīja gan un vēlējas, bet kaut kā – nekad tas nepiepildījās.
7 dec. 1967.
20 g. atpakaļ māmiņu apbedīja – laikam gan bija teikts un ziņots un iznāca dažas dienas vēlāk.
Ak, vakar bij diezgan silly viss. Viņš ir vācieties – after all – Jugoslāvijas vācietis, kāds varbūt maisīts. Hermans. Anyway – vakar viņš bij kā silly boy of 20. Bet – lost tāpat kā es.
Vai iet uz Mayfieldu? Ko tur redzēt?
- dec. 1967. sestdiena 1.p.m.
[“Parnell Place” exercise book.]
Mazāk staigāju apkārt — šorīt gan biju uz Nobby.
Lasīju shells — ļoti maigas.
Un izkāpu no kreisās puses uz uzbēruma un redzēju debesis, tik maigas, dažādas, kā maigākos gliemežvākus un jūras līkumos un viļņos, krasta smiltīs, visur bija redzama līdzība ar gliemežvāku rakstiem.
Kādēļ esmu aizmetusi savu dzīvi?
Sv. k. teica — (it kā ald. dēļ)
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
{no date – no beginning}
esot aizsviedusi savu dzīvi.
Vai viņa jūt to pašu ar T ko es atklāju ar šo svešo Džo?
Ak – tas kož, ka viņa man atņēma T. un es nepaguvu ņemt to kas tur bij mans.
Bet – varbūt tas sāpētu par daudz! Ak, ak, ak!
Cik bezgala dziļi tas bij ieķēries viss! Un cik daudz tas būtu devis. Bet – ko es varu zināt.
Tagad paspēlējoties pāris vakarus ar J. atklājas cik daudz dod – ka tu esi normāls cilvēks ar savu otru cilvēku.
Bet pārāk liela kaislība kā ar T – varbūt ir dzīvei reālai – kaut īsam laikam – par daudz neiespējama.
Ak – es tik mierinu sevi.
Lai arī taisnība – tas grieztu kā nažiem, ik notikums. Un kā T mīlestību uz mani pārmainīja, uzlika prom tur, tā es mīlestību uz viņu – uzlieku uz to svešo.
Nav tas nekas liels, bet saprast kaut ko no īstas dzīves var.
„Tumsā visi kaķi vienādi” Šis ciniskais izteiciens kas man prātā no mājām – ir tomēr vairāk patiess, kā to gribētu atzīt.
Man nekad nebij bijis tuvu vienkāršs vīrieša maigums. Mani ņēma kā lietu bez viena vārda, bez glāsta. Es sapņoju par lielu aizraušanos un kaislību – es nezināju, ka man būtu pieticis ar mazliet maiguma – tas ir pēc visas briesmīgās dzīves.
Varbūt es to vēl varu dabūt.
Varbūt es tagad kaut ko tomēr varu pieņemt tikai šīs lielās kaislības dēļ pret T.
Savādi.
Vakars. Sēdu Dz. krēslā. Ārā egles pāri šūpojas, kļūst melni pret vakara debesi.
Lēni nāk vakars. Mazliet dzestrs, mazliet skumīgs, mazliet vējains. Cilvēki pazūd, bet nedrūzmējas saņemt vakaru, kā dažreiz. Ir sestdienas vakars un visi kaut kur grib iziet, bet – kopā sabiedrībā, pēc dienas saulē. Jūrmala iztukšojas. Kaut kā iezīmējas, redzamāki kļūst tie pa vienam. Diezgan daudzi – pa vienam. Un tieši viņos iezīmējas vakars. Viens zvejnieks saliek savas mantas, viena veca dāma, glīti apģērbusies nāk mājās gar krastu. Viena kaija sīki tipina pa mitro smilti pretī vilnim kad visas citas ir pacēlušās jau spārnos un svaidās zemu pāri krasta ceļiem, pāri kopā samestām peldvietas zīmēm, pretī jūras vējam.
Viens cilvēks vēl lasa austeres cilādams akmeņus un viņu gandrīz nevar pamanīt, jo tur pār akmeņiem pie tumšzilā ūdens jau krājas krēsla.
Viens cilvēks vēl aiziet pa uzbērumu uz Bākas pusi ar diviem vēja sacīkšu suņiem. Varbūt viņš nav viens – ar diviem suņiem.
Un tad vēl – viens liels kuģis lēni ienāk ostā. Viņš nopūš vienu reizi, gari un smagi un jūtams patiesi – ir vakars.
Saule ir vēl gabaliņu virs apvāršņa bet viņa ietinas vieglā miglas strēlē, it kā pievienodamies visiem citiem, kas šodien agrāk steidzas pretī vakaram.
Mašīnas ar mīlētājiem vēl stāv gar krastu. Tās arvien stāv dziļi naktī.
Kad garāmejot Mazkalna kundzei gadās kādā no tām iemest skatu, viņa izbrīnā jūt, ka kaut kas viņas izjūtās pret šīm mašīnām ir mainījies, viņa nenovērš acis un sevī nebrīnās – ka tie tik ilgi var sēdēt sakļāvušies un kopā savijušies.
Var. Viss ir vienkāršāk un labāk, lieliskāk, kā tas viņai gadiem ilgi ir licies.
Mazkalna kundze ieiet savā pansijas istabā un apsēžas pretī logam.
Ārā egles zari šūpojas un kļūst melni pret vakara debesi.
Šīs dienvidu pilsētas ne visai dienvidniecisku noskaņu tās arvien iezīmē egles. Jūras vēju noraustītas paplānas egles.
Ir pēdējais Mazkalna kdzes brīvdienu vakars. Visas trīs nedēļas viņa ir pavadījusi te staigājot gar jūru. Paguļot saulē uz klintīm. Viņa mīlēja gulēt labāk uz klintīm, kā smiltīs.
Un viņa mīlēja staigāt gar jūru ļoti agri rītos un vakaros.
Viņas mantas ir jau sapakotas un viņa pārdomā, ko viņa ir pacēlusi staigājot gar jūru: pāris viļņu izdreijātus koka gabaliņus, kas izskatās kā modernas skulptūras, neskaitāmus gliemežvākus, kas pamazām jāmet prom, 3 brīnum gludus akmeņus, 45 centus naudas, vienu lielu jaunu skrūvi un – vienu cilvēku.
Skrūve bij bijusi tik mirdzoši jauna un laba un liela, ka Mazkalna kundze to nebija spējusi atstāt ūdenī, smiltīs starp akmeņiem. Viņa to bija pacēlusi delnā līdz pie izmeklētajiem gliemežvākiem un tad bija pienācis T. atvēris sauju un rādījis ka viņš atradis debess zilu viļņu noapaļotu stikla gabaliņu. Nu – tas bija joks lai atrastu iemeslu sākt sarunu. Un viņa bij parādījusi savu atrasto skrūvi. Viņa nebij zinājusi ka viņš būvinženieris. Viņš bija smaidījis un pēc apskatīšanas paturējis skrūvi sava saujā un nebija atstājies no viņas kamēr nebija izdibinājis no kādas zemes viņa ir un pateicis no kādas ir viņš.
Tādi patīkami brīvi, nesaistīti cilvēki, kā atraitnes un vieninieki ir pazuduši no zemes virsas. Visi ir kaut kur atsieti slepenākās vai atklātākās, īsākās vai garākās tauvās kā inkārnēti kuģi. Bet..
Pieņemt, ka T ir vieninieks un Silvija atraitne bij izdevīgi jau tādēļ vien ka vairāk nebūtu jārunā.
Silvijas atrasto skrūvi Toms ielaida savā bikšu kabatā (kad cilvēki staigā vieglos džemperos gar jūru, tad viņiem krūšu kabatu nav, lai arī tas kādā retā gadījienā izskatītos – nu un – romantiski ir nolietojies vārds, tā vietā varētu teikt delikāti, bet tā kā kas ir dabīgs ir protams arī delikāts nu šis paskaidrojums pa pusei lieks…) kā dāvanu un viņa aizgāja tam līdz kaut kur izdzert glāzi ruma ar cocacolu un kaut kur citur kafiju, un otrā vakarā kaut viskiju un nu gingeru, un kaut kur kafiju, un ģiņu ar zelteri, un kafiju, un Pim ar limonādi un kafiju. Nevainīgo dzērienu maisījumu ir kā Dievam dienu, bet ka viņi sāka skūpstīties taisni tāpat kā padsmitgadnieki tam bij citi iemesli ne šie maisītie dzērieni. Viņi bija apstājušies vakarā pie kāda skatloga kurā reklamēja elektriskās galda lampas, stāvlampas, un tur bij dažas griestu lam.
Vienā burbuļoja sarkanas formas otrā dzeltenas. Viņi nevarēja vienoties un izšķirties kura no tām ir skaistāka, prātojot par to viņi saspiedās ciešāk kopā un tā kā Silvija mīlēja gulēt uz klints tās cietuma dēļ, stingrības tīrības dēļ – viņa pēkšņi juta ka viņai ir patīkami pie Toma cietā sāna un Toms pārlaida roku pār Silvijas plecu un roku un vidukli un atrada – ka to darot viņš pēkšņi – daudz skaidr[āk] izjūt lampās burbuļojošo formu skaistumu un saprot ka zeltaina lampa ir skaistāka ja tā ir kā saulriets un viņi pagriezās prom no skatloga un aizgāja uz jūru. Iegāja tā sakot jūrā iekšā pa šauro akmeņu un klinšu strēli un tur pašā klinšu galā, viļņu ieslēgtā no trim pusēm, kā kuģa galā, sāka skūpstīties.
Zilajā, gandrīz melnajā tumsā ar gaišāku viļņu galotņu iemirdzēšanos un draudīgu krākšanu, tā kā tiem bija jāstāv cieši kopā lai neiegāztos jūrā, citādi domājamais paplānais notikums iznāca ik brīdi tālāk jo dramatiskāks un skaistāks. Toms teica ka viņu moka kāda iemīlēšanās un viņš šīs mokas vēlas darīt vieglākas, ja ne gluži vaļā tikt, tik atklāts viņš bija, un Silviju taisnību sakot mocīja tāda pat lieta. Viņa bija paņēmusi atvaļinājumu pāris nedēļas – agrāk un atbraukusi uz ostas pilsētu un jūru tādēļ, ka tas tā viss iznāca ar Gustavu. Sk. kundze to pievāca taisni tad, kad viņa beidzot bij izšķīrusies mesties viņa rokās. Gustavs norīstījās vien rupji runājot. Un Silvijai gribējās runāt par to rupji. Tiem abiem Sil. k. un Gustavam tā mīlestība, bija bijusi neizdzerta, tikai atšālējusies un nu viņi to no jauna bija uzlabojuši dzirkstošu ar Silv. kaislības piemaisījumu. Tas bija neticami ko cilvēki cilvēkiem nozaga! Ne tikai drēbju un matu sakārtojumu stilu, ne tikai domas spriedumus un kokteiļu receptes, bet – jūtas, jūsmu, kaislību. Gusts kļuva drošs, pašapzinīgs, gandrīz skaists jo dzēra mazāk un Sv. k. pamanīdama ka zaudēs to neatsaucami ja nelaidīs visus spēkus darbā – laida visus spēkus darbā. Silvija attapās 5 min. par vēlu.
Tas bija tiešām liels nelabuma kumoss ko Gusts rija un nevarēja norīt, kad viņi verandā atvadījās un pēc Silv. balss un lūpu raustīšanās redzēja ko zaudējis te, nākošā minūtē. Bet tas neko nelīdzēja. Sv. k. bija klāt un Gusts aizgāja klanīdamies. Silvija tūlīt paņēma atvaļinājumu, lai tie bauda savu laimi. Atļautu, netraucētu laimi dažreiz nemaz nav tik viegli baudīt. Droši ka šiem te nu bija klāt sava inde. Bet Silv. tas maz līdzēja. 2 ned. viņa staigāja gar jūru un nelabuma sajūta un atpakaļ ilgas nezuda, līdz viņa pacēla skrūvi un pienāca Toms. Kas bija tik grūti bijis ar Gustavu – pastiepties pie vaiga un mutes – iznāca tik viegli ar Tomu, jo tas nenozīmēja nekā, nebija dzīvības un nāves jautājiens kādos augstumos bij pacelts katrs mirklis, vārds, notikums ar Gustavu.
No visa Silvija tikai juta, ka ir aizmetusi savu dzīvi.
Pirmd. 11 dec.
Vakars. Rich. ieradās, pēkšņi. Bijām pirms tam ar Dz. staigāt uz Nobby beach. Es aizgāju apkārt bākai.
Šell’s man atklāju kādu brīnišķīgu sakarību – jūra, debess, zeme, gliemežvāki.
Gliemežvāki ir kā jūra.
Jūra ir kā debess.
Zeme ir kā jūra.
Zeme ir kā gliemežvāki
Un kā debess.
Gliemežvāki arī ir
Vēl kaut kas savādāks
Kā jūra un zeme un debess
Un savādāki kā cilvēks.
Gliemežvākos ir matemātika
Un ģeometrija
Līniju līdzsvars, likumība
Skaistums kāds varbūt
Ir zvaigžņu ceļos.
Brīnišķā kārtā ostas gliemežvākiem (uzbēruma kreisā pusē) ir tik liela līdzība ar ostas līča (jūras) skalošanos krastā. Akmeņos ir viļņi un jūra un smiltis.
Pasakains gājiens bij šodien.
Gliemežvāki ir kā jūra
Jūra ir kā debesis
Zeme ir kā jūra.
Zeme ir kā gliemežvāki
Gliemežvāki ir kā debesis.
Gliemežvākos ir matemātika
Mūzikā ir matemātika
Gliemežvākos ir mūzika
Debesīs un zemē un jūrā
Ir mūzika.
Gliemežvākos ir līdzsvars
Un likumība ir zvaigžņu ceļos
Likumība zvaigžņu ceļos ir mūzika.
Gliemežvākos ir smilts
Gliemežvākos ir vējš un ūdens
Gliemežvākos ir gliemeži
Jūrā ir jūras zvaigznes
Jūras zvaigznes ir kā zvaigznes
(kā iedomātās zvaigznes)
Otrdiena. {12. 12. 67} No 6 a.m. staigāt.
Vakar izjustais un rakstītais dzejolis ir diezgan dzejolīgs, lai gan tas atziņu asums un izjūtu maigums kas vakar mani pārņēma kā mūžīgs miegs un sapnis – tas varbūt viņā nav gluži noteikts.
8.15.
Jāiet spēlēt. Dz. varbūt brauks uz Sidneju – vakarā atpakaļ.
Ja nē – (teorijā ) man nekas nebūtu pretī paturēt J. te pa nakti.
Kā es spēšu iztikt bez šī skaistuma? Bez jūras, jūras, jūras, bez Ceļiem, ceļiem, ceļiem Bez kalniem, kalniem, kalniem Bez debesīm mitrām un Spožām no jūras Bez zemes sāļas un skaudras no jūras?
Ja tur nebūtu manas klavieres es būtu izmisumā. Tās tomēr mazliet mīkstinās lietu. Bet bailes ir. Ka to dārzu varētu pataisīt vairāk par dārzu. Nu – sakņu dārzu, varbūt es domāju – kur var rakt un stādīt, ne tādu dārzu kur tikai apcērp un nobrauc ar zāles pļāvēju. Zāles pļāvējs ir labs pļavā.
Jo negribēja būt varonis. Jo nemaz negribēja iet karā. Kad viņa 16 g. veco brāli iesauca armijā un aizdzina kaujās, 15 g.v. Jo apķērās mātei ap kaklu nošņukstēja brīdi, tad paķēra cepuri no dadža un devās Austrijas robežas virzienā.
Kalnos Jo cirta kurināmo malku, sēja kuļos un rāva uz tauvas lai tie slidinās ielejā. Jo pārtika no cietas kukurūzas putras, ko paņēma no pavārnīcas saujā (jo lielus traukus nevarēja atļauties kalnā stiept) un piekoda sieru vai speķi, cik no tā nu kas kuro reizi bija. Vai arī putru – vien, ja nebija nekā.
J. varēja dzīvot no pāris karotēm putras un ūdens un gulēt kalnu būdā savos vienīgajos svārkos, kuros tas izbēga no Jugoslāvijas.
Pēc trīs mēnešiem J. nāca un ielejā nopirka kurpes ar koka zolēm un zilu priekšautu kā visi vīrieši tanī M. daļā, kur Dž. Bija nokļuvis.
Tā bija labākā vieta kur Dž. dzīvoja un strādāja kopš atstāja mājas. Saimnieks iedeva Dž. savu vīna mucu un teica: „Tā Tava. Dzer un strādā.”
J. nobijās no tik liela trauka, bet saim. smējās „Nav jau tīrs vīns vien, bet ūdens tiesa arī klāt, lai Tu vari strādāt.”
Dž. gulēja uz ist. augšas kur visas sirpas un spraišļi bija nokārti dzeltenām kukurūzas vālēm, kas bija visur izkārtas žūšanai. Vakaros Dž. skatījās kukuras zeltā un iedzēris savu pusvīnu laidās miegā. Bet kādu nakti Dž. pavēra acis un brīnījas kur tik daudz kaķu skraida pa kukurūzas vālēm. – Dž. aizmiga un pamodās atkal jo kāds kaķis sēdēja pie pagalvja. Nu Dž. redzēja ka tas nebija kaķis bet žurka un visas tās bija milzīgas žurkas kas skraidīja pajumtē un sēdās pie Dž. pagalvja. Dž. sita ar kājām un rokām uz visām pusēm un rītā teica saimn. ka tūlīt ies prom ja tam nedos citur vietu kur gulēt.
Saimn. Dž. ielaida kādā savā istabā. Tā bij laba istaba ar galdu un krēslu un durvīm un logu un logs veda uz koka verandu kas veda apkārt pus gandrīz mājai. Un J. vakaros izkāpa pa logu uz ver. No verandas varēja pārredzēt visus laukus un kalnus un plūmju un ābeļu galotnes un vīna dārzus. Bet kad satumsa nevarēja redzēt nekā no zemes, varēja redzēt tikai debesis un kādu kas nostājās pret debesīm. Pret deb. nostājās Marika, saimniekmeita kas izkāpa ver. pa savu. ist. logu.
Dž. un Marika sēdēja ver. uz grīdas (tur viņus no lejas nevarēja pamanīt) un elkoņus kopā saspieduši lūrēja caur dreijāta koka treliņiem uz kalniem, vai zvaigznēm vai mēnesi vai neko.
Varbūt tas viss būtu beidzies labi. Dž. būtu palicis tur, nēsājis zilo priekšautu visu mūžu un dzēris vēlāk tīru vīnu. Saimn. bij labs un lēnīgs. Tas Dž. ieredzēja jo tas bij no citas zemes un tam nevarēja pierakstīt nekādu tēvu grēkus. Arī Mareku nebūtu liedzis, bet J. iekrita polic. nagos, kas mūžīgi meklēja un vāca dezertierus, ārzemniekus, spiegus un citus kas mētājās apkārt. Dž. iekrita nejauši un viņu paņēma prom. Kurpes ar koka zolēm vēl bija Dž. kājās, jo viņam citu nebija, bet zil. pr. un Mareka palika.
?
M. raud. jo Dž. bij skaists smaidīgs un jautrs un laimīgs zēns, gaiši brūniem matiem un zil. acīm. Dž. arī raudāja un tupēja cietumā.
C. sarga sieva to dzirdēja un iežēlojās pa Dž. Dž. no tā iemācījās ka bēdas ko viena siev. uzdzen, otra var aizdzīt un reiz to iemācījies mīlestības dēļ vairs sevišķi nebēdājās visu mūžu. Nu jāsaka ne gluži visu mūžu. Vēlāk daudz vēlāk Dž. sāka mazliet bēdāties.
4 p.m. Rich. (Dz. ari) piedzēruši pēc muļķiem – es tam Rich. ne par 3 soļi tuvu neietu. O, weh! Un viņi neaizbrauc uz Sidn. kā domāts. Paliks R. te vēl pa nakti??? Owful.
Aizgāja, aizbrauca visi ar Gariju vai Hariju. I don’t like the mob.
Jāuzraksta ironisks stāsts. Spalvains, bārdains komm, kas intersējas un ērmojas pakaļ ‘aristokrātijai’ iemīlas latvietē un prasa „vai latv. arist. dzēra vīnu” Dzer. Un māte sabaro ar cats food.
Jūra nu beidzot ir atklājusies – savu daiļumu, sīkumos, lielumos atvērusi.
{page of sketches of wave and shell spirals}
Jūra nu beidzot ir runājusi
Ar maziem gliemežvākiem
Un lieliem viļņiem to
Pašu rakstu krāsās un
Līnijās rādījusi
Kā kopā skanējušas un
Sasaukušās sīkās un
Milzīgās
Kā kopā šūpojušās zemes
Klēpī, kopā vizmojušas
Saules gaismā salijušas sakusušas
Viena, no otras radušās
Viņās viļņu trīsās drebējušas
Sijājušās veidojušās.
Savu likumu savas
Mūzikas ritmos
Kā vienas rokas vilktas
Smalkās, matemātikas
Pilnās līnijas
Aug mazā gliemežvākā
Cietā vizošā
Aug vilnī
Mirklī izlīstošā.
Cik stingra, cik droša
Cik pārvarīga šī līnija
Šī dzīvības ass
Ap ko mēs griežamies.
Jūra ir runājusi
Krasta smilts ir runājusi
Debess mala ir runājusi
Ar vienādām viļņu skaņu vizmām
Dažādās toņkārtās
Kad pie jūras
Zemes krastā
Zem debess malas
Ir staigāts
Trīs reiz divdesmit septiņas diennaktis.
7 p.m.
Nu iet uz beigām šis laiks te, kad jūra beidzot kļūst tuva. Varbūt arī – tikai pieņem to, bet atklāts ir tik daudz un labi ir elpot viņas krāšņumu.
Kā es tur pacietīšu, kā es iedzīvošos? Kad Inese aizbrauks?
Ko es iesākšu? Beidzot jāraksta. Dzejas būs pa galvu pa kaklu jāsakārto grāmatā – ja vien tā kaut cik pēc mana prāta iznāks.
Iesim vēl soļiem nomērīt
Vakara krēslā jūrmalas ceļus
Lampas deg jau
Un nu redzam kur tās
Ņēmušas savus ovālus –
Tur no gliemežvāka.
Iesim vēl ieelpot
Jūras sāļumu
Klausīties dziļumu
Balsis
Skatīties tumsu un gaismu
Vizmojam
Krācošās viļņu nemiera galotnēs.
Iesim vēl pazust un
Mūžībā iekļauties
Atkal iznirt
Un gaismā atrasties
Kā no rīta atrodas krasti
Vakarā grimuši
Tumsā.
––––––––––––––––––
Tik tāla kā dzimtenes baznīca
Jaunības ezerā nogrimusi
Kara ugunīs sadegusi
Tik tāla nu paliks šī mala
Jūras viļņu šūpošanās
Tik tāls nu paliks Tavs stāsts,
Ko runāji jūras krastā staigājot.
–––––––––––––––––––––––––
Ieraudzīju velna seju grīdas tepiķī – un vienīgā patiesā dzejas rinda būtu:
Velns visu ir apēdis, Bet par šo apēšanu Man jāstāsta Dievam Un tanī stāstīšanā Lai viss kļūst vesels. –
Ceturtd. 12 p.m. {14. 12. 67.} Nakts ziņas jau.
Biju tur. Sv. laimīga par kartiņu kas ir viņa + T. Cik viegli tagad protu apņemt un noskūpstīt. J. mani ir iemācījis pāris dienās. Esmu atguvusi – ieguvusi drosmi. 20 gadi esmu bijusi cietumā + 5 gadi vientulības tuksnesī. Pazaudēts viss! Kā tāda dzīve var būt tādam kā man?
Tas ir absurdi!
Visu jaunību nobīties.
Visu mūžu dzīvot – dead. Beigās pamosties, atjēgties no sveša, neizmeklēta pieskāriena lai atkal – sastingtu?
Vēl nevar aiziet pie miera –
Jūra vēl neguļ.
Ar viņas nemieru būs
Jālaižas caurā miegā
Dzirdot viļņus un vēju.
Varbūt šo vēju balsis
Savērps dziļu miegu.
Beidzot uz rīta pusi
Aizverot visus vārtus
Visu aizraidot sapņos.
Īsi pirms saules lēkta
Dusēs arī jūra.
Nevaru aiziet pie miera
Jūra vēl neguļ
Viļņu šļakatas paijā
Krasta akmeņu sejas
Un vēji svilpo
Varbūt vēju svilpes
Savērps ciešu miegu
Beidzot uz rīta pusi
Īsi pirms saules lēkta
Dusēs arī jūra
Zem sudraba mākoņa malas
Beidzot uz rīta pusi
Kad apklususi
Būs si...
Piektd. {15. 12. 67.} 6 a.m.
Šī skicīte rāda cik mana nojauta bijusi pareiza – šinī naktī jūra patiesi gulējusi ‘zem sudraba mākoņa malas.’
Sestdiena. 16 dec. 1967. 5.30 a.m. jūrmalā.
Manas māmiņas vārda diena. Un šogad viņas 20 g. nāves diena. Neticami!
Esmu tik agri te – jo paps brauks pēc Dz. mantām. Lai nebūtu grūtību – iznācu prom.
Tikai tā vecā kundzīte ar saviem mazbērniem mani gaidīs pastaigāties. Kur iet tos satikt?
Bij jūra gulējusi Zem sudraba mākoņa malas Gaisma nu atnāk Rāmi un maigi bez steigas Būs gara, mūžības laistā diena Viļņiem izspēlēties Kaijām saukt, izlidoties Kuģi peld ilgi un lēni Paši savos vienutļos ceļos. ––––––––––––––––––– Jūras zaļumā Debesu zilumā Jūras zilumā Zemes zaļumā Ataust jauna diena Apvāršņu tālumā Ceļu garumā Spēkojas jauna doma Laika ātrumā.
6.30 a.m.
Biju kalnā (no svimm. poola) redzēju ka papa mašīna jau stāv. Tad nu viss varbūt ies ātri. – Bērnus un sievieti neredzēju – lai gan biju pie viņu mājas.
Cilvēki – īpatņi staigā no rīta agri – mazais vecītis – brūnā uzvalkā, melnās kurpēs, gaiš(raibā) žokejmicē, plastika bagā kaut kas sapakots (kā man parasti tīklā!!) un salocītu avīzi padusē. (Es laikam ļoti iederos te!)
Tad kungs ar 2 suņiem kurus tas dresē akmeņus vai tenisa bumb. pienest. Tas labi noģērbies, labi sasukājies, labi izskatās.
Vecā, resnā, jaukā siev. ar bērniem.
Pāris lepns ar 2 jocīgiem suņiem.
Kāds ar sacīkšu suņiem u.tt.
Mazais vīrelis izlien no pazemes paceļot vāku – (kāda ūdeņu pumpju ierīces kārtotājs).
6. 50 a.m.
Biju atkal paskatīties – kāds krāmējās mašīnā – pie stūra. Jau varbūt drīz būs gatavs. Cerams viss iet gludi.
Silts, diezgan mierīgs rīts. Viļņu nav jo nelielais vējiņš velk no zemes. Viss, izņemot mušas, jauks, patīkams.
9 p.m.
Tūlīt pēc 7.30 viņi bij prom. Kad nācu 7.50 augšā (across the park) mašīnas vairs nebija un man gandrīz gribējās raudāt! Senā mašīna. Mans bijušais Dzelme – partneris 20 gadus! Grūts un smags tomēr – visa jaunība labie gadi tur pavadīti. Neatvērušies pārziedējuši.
Dz. bij tukšā mājā – lost un happy.
Pa dienu gulēju saulē, gulēju mājā, ap 6 aizgāju uz K. Edv. parka pusi. Liekas tas mens kad vienreiz pag. garām un noskat. kad sēdēju – tagad nāca uz beachu kad es soļoju rok aiz mug. gar šedēm. Viņš vēlāk stāvēja lejā – aiz pēd. trepēm un smēķēja – es nācu atpakaļ no pus kalna kāpiena. Bet es neapstājos – palūrēju lejā un nācu prom. Apsēdos solos brīdi – mazliet atpūsties ātrā gājiena. Un tad es domāju par Džo un skatījos pēc viņa. Un Džo pēc brīža nāca no bērnu poola puses – pamanīju pazinu viņa uzlīkušo stāvu. Bij tīri prieks viņu satikt. Rītu viņš nāks peldēties. Bet nenorunājām ne kur ne kad tikties, tikai telef. (Sidnejā) numuru atkārtojām. Piekt. beidz te darbu.
Svētdiena. {17. 12. 67}
5 p.m.
Dz. dejot – pasniedz dāvanas. Es gudroju – vai tomēr piezvanīt T? Un laiks rit. Iet prom. Prom. Nedaru neko. Viss aizbirst ar mūžības smiltīm. Un es nedaru neko. Viņa darīja un viņai zied savi – rāceņi!
Pirmdiena {18. 12. 67}
10 p.m.
Mēs tepat vēl ejam gulēt – izdzēruši pudeli vīna. Bijām pie Mrs. Sv. Varbūt vajadzētu ar viņu slēgt – īstu draudzību? Izskaidrot – ka tas nav no velna, ko viņa manī apkaro un ticēt, ka tas nav no velna ko es nīstu viņā.
Bet tas būtu – padoties viņai, pieņemt viņas normas, jo viņa manas nepieņems, jo tās nesaprot. Katrai mums ir savi uzskati tomēr. Katra mēs neredzam savas mazās – velnībiņas. O.K. Labi ka tur aizgājām – redzēt kaut ko visu vērstu tomēr pret mums – ir labāk, vieglāk šķirties. Un par T? – Viņa tur laikam nebija. Kādēļ es nepastiepu kaklu un nepalūrēju virtuvē? – Tādēļ – ka es ne pussoli nespēju spert – ziņkārības dēļ. Nē – viņa laikam nebija. Bet viņa istabas durvis bija vaļā, kas agrāk nekad tā nebija. Nu – karsts bij šausmīgi. Bet vai nedarbojās TV? Kaut kas liekas darbojās – Radio? Kādēļ es nepagāju pāris soļus? Nu – ja viņš gadījienā tomēr būtu bijis un nepaspēra soli ārā – tad – O.K. Bet vai tiešām visā laikā ne vienu brīdi neatskanētu viņa balss? Vēl piezvanīt no rīta – vai viņš vairs tur vispār ir? Viņa solīja dzīt prom. Blēņas. To viņa nekad nedarīs ja viņš pats neaizskries. Un kādēļ lai viņš skrien? Un kur? Cik savādi? Kā es tur varēju būt iespiedusies – tanī mājā, tanī dzīvē? Jā – viss ir savādi. Ir savādi ka mēs te esam – un aizejam.
Otrdiena 19. (12.) 67.
Broadmeadow St.
8 a.m.
Tikko es domāju – „cherish him and love” – un tiešām novēlēju viņam viņas maigumu – lai viņam ir labi. Jau toreiz – kad es 2 ned. atpakaļ tur iegāju un noskatījos, ka viņš sēdēja pie sava TV – un es visu gribēju prasīt un runāt – un neizteicu ne vārda – pastāvēju skatīdamies un aizgāju good by – jau tad es domāju – lai viņam būtu labi – es vēlos pieņemt un pieņemu jau – viņu, otru, to sievieti kas par viņu gādā. –
Trešdiena {20. 12. 67} 12.30 p.m. Sydn. Bound. Str.
Gara stāvoklis – šausmīgs.
Tur bija paradīze! Es jau to zināju. Bet vairāk to nevarēja ieelpot, kā – to darīju, ne ieskraidīt, ne iesauļot etc. Darīju ko varēju un bij – labi. Bet te jūtos 20 g. vecāka. Nederīga u. tt. Varbūt kad iekārtošos un sākšu dzīvot – būs citādi.
Vakar biju pie latv. pie Gailītes. Nu – burvīgi! – un viss tas pats: yep yep yep –
Kaut kas jāraksta, kaut kas ātri un pamatīgi jāraksta. Tad vēl varētu atjēgties. Lācis ir 10 g. jaunāks. Pavisam frišs salīdzinot kā bij vienu laiku. Freimanis arī. Ābol. nē, neko. Akmeņkalne O.K.
Lāce arī. Stangirde apprecējusies un izskatās ļoti labi.
Dute ļoti glīta – skaista laikam. Viņa šo to dod – ko viņa nabadzīte lai citu dara ar to mīkstpēdiņu dzīvojot.
Ceturtdiena {21. 12. 67}
4 p.m.
Vēl nav čeka!
Skaista apkārtne te savā veidā – puķes, dārzi, pat kalni un lejas. Bet viss – kā sakalts ķēdēs – nav jūras brīvības. Jāraksta kaut kas. Freimaņa kundze manu dzejoli – ‘Sāp’ esot izgriezusi un nolikusi atvilknē… Tā tad – lasa! Neatceros kur un kad to dzejoli sūtīju, vai liku sūtīt, avīzei? Gribēju to pievienot stāstam Dēliņam kad sūtīju – bet vai to izdarīju? Varbūt.
Nu Tu aizlakots un nolikts stāvēšanai...
Bet visus augļu podus atver ziemā
Kad atvēršu šo konservēto mīlestību?
Nekas nav sabojāts
Ne pārvārīts ne pārcukurots
Un brīnišķīgo augļu krāsa
Saglabāta labi
Cerams smarža, garša arī –
Bet nu viss aizlakots...
Tā zīme vaigā, kas pirmā vēstīja
Ka sirds Tev skārta
Tad balss, kas sāka tik labprāt
Telpu pieskandēt
Kas bij kā barometrs pēc
Kā man zināt
Vai laba bijusi vai ļauna
Tev ziņa minēta no manis.
Un tā bij mans laika ziņu tornis
Pēc nokrāsu vibrācijas
Zināju cik tuvu Tu man tiecies
Cik tālu projām raujies
Un soļi, apstāšanās, maiga
Kavēšanās.
Viss iezārkots – jeb varbūt iesēts
Dzīvē kā zemē valgā
Augšanai pa nezināmiem
Zariem
Izziedēšanai.
–––––––––––––––––––––
Neizdzīvotā mīlestība
Neizbaudītā
Kā plosīgs suns rej pakaļ
Kā vilks.
Aizejot tam metu rīklē
Atvadu vizītes ar mūziku
Vēstules ar maigiem vārdiem.
Nav gana, uz brīdi apklususi
Tā atkal rej un kauc
Un manu mieru plosa
Ar neredzamu pakaļ dzīšanos.
Ko vēl? Nenosūtītās dāvanas
Vēl arī jāmet
Un lūgšanās un zemošanās
Viss jāklāj ārā?
Vai neizbēgt
Vai nekad nebūs gana
Jo paša sirds tā, paša sirds
Kā vilks kas dzenās pakaļ un prasa
Daudz skaistu vārdu.
Tās pašas domas
Simtreiz jau nākušas
Aizgājušas.
Daudz skaistu vārdu
Tie paši vecie
Kā aplokā silti lēkā
Un nekas mūs
Neved laukā.
––––––––––––––––––-
Kas pamests instruments
Kam nepieskaras rokas
Kas pamests instruments
Tik gabals maiga koka
Kas kluss un sairšanai taisās
Un mazliet metāla
Kas rūsēt stīgas sāks
Tam cita nav kā lēnām izplēnēt.
Bet ja tās atgrieztos
Rokas
Skaņu vilnis kā
Jūra celtos
Dzīvība atpakaļ nāktu.
Dzīvāks vēl nekad
Nebūtu bijis šis koks
Cēlies no saules lauka
Un šis metāls
Izņemts no zemes krūts
Ciešāk nekas nebūtu saliedējies
Kā šīs rokas un instruments
Un vieglāk kopā skāries.
–––––––––––––––––––––––––––––-
Tu jūti mani šai naktī
Pāri jūras līci, pilsētām cauri
Cauri melnai naktij
Tu jūti
Mani nolaižamies
Pār Tevi kā putnu spārnus.
Piektdiena 1967. g. 22. dec.
Lietus taisās. Mums ar Inī veļa ārā. Maigs laiks. Kaut kas smaržo – augļi vai ziedi, vai abi.
No Freja kdzes jauka kartiņa, aicina palikt pie viņiem, kad grib Newcastlē ciemoties. O.K.
Gribu ciemoties – tūlīt – un ko tur redzēt? Ka Sv. k. lasa manu T sūt. kartiņu? Tad nu viņai būtu ko brīnīties par ‘labiem vārdiem’. Lai! Skumīgi būs. Bet ja varētu bez rūpēm šo dzīvokli samaksāt – te labāk kā daudz citās vietās Sidnejā. Varbūt labāk daudz kā Summerhillā – te gaisma istabās, apkārt miers, dārzā puķes un nu saknes gan nezinu kur stādīt? Kaut kā par lielu viss varbūt priekšējā dārzā kaut ko – bet tāds leļļu dārziņš kā Summerhillā te neiznāktu.
Ko lai dzejoju?
Lietus smarža vasaru iešūpo Vilnis laivu niedrās iešūpo Sausā krastā ved ceļš.
Sestd. 23. dec. 1967.
558258?
5582?
Vakar naktī 1 a.m. piezv. T.
Es biju pārbijusies. T nezināja (vai arī ne visai droši) kas rakst. kart. Mani tas protams apdzēsa. Es domāju kā tikai tikt vaļā, bet T turēja ciet to sarunu arī tad (un tieši tad) kad pazina. O, weh! Viņš tiecās braukt svētdien. Bet viņš bija partijā un iedzēris. Tādi solījumi neskaitās. Tā kā laikam esmu puslīdz droša. Bet – savādi – es biju tikai nelaimīga vakar par savu karti un visu – bet šodien – varbūt es būtu tādā pat sajūsmā par T, ja viņu satiktu un – ja viņu nesatiktu.
Vakar domāju būs tad, ja Jos nepiezvanīs, lai kas ar notiek, kas nāk – lai tikai neesmu tik beigta. Bet – man jāraksta. Jā – un arī rakstīt var tikai kad neesmu tik beigta. Jūtu T. tādu neceļamu smagumu – tas varbūt viņa dzērums, bet tādā jau iet viņa dzīve. Un katrs skaidrais brīdis ir nožēlu smaguma pilns.
7.30 p.m.
6.15 In + Laim. aizbrauca uz Wyongu ar visām pakām ko tur noglabās.
Māja sāk skaidroties, kā sajaukts ūdens. Paliks tukša no Ineses lietām. Mazliet nāks manas.
Telpu cik vajag, virtuve tik gaiša ka prieks! Dārzā labi. Kaut nu dabūtu labu īrnieku tai istabai – tur kāds varētu dzīvot bez bēdām – vēl verandā iekārtoties arī.
Jos. nezvana. Pirms rītvakara negribētu arī nekādu traucējumu – bet vēlāk? Vientulība par lielu. Tagad T. mazliet stāv tuvumā. Bet prāta tur nav.
Tik viegls kā smarža Kā lietus smarža Tik maigs un silts Un veldzējošs Kā vasaras lietus smarža Tava esība kaut kur, Tava pieteikšanās. Un biedējoša Kā negaiss.
10.30.
Tik kluss un tīrs viss.
Tik kluss.
Un tagad neviens nezvana.
J.?
24. dec. 1967.
Ir svētdiena – un ziemassvētku sestdiena. Nokopu šo to no rīta un tikai tagad 9 paēdu brokastis.
Gaišs. Te ir tik patīkami plašs un gaišs!
Pāris lietus lāses. Vējš. Un miers. Tā ir svētdiena. T. teicās braukt. Bet viņš bij dzēris.
Ja nebūtu vakarā jāiet pie Sue – tad es gaidītu. Tagad – kaut kas jau notiek un – tas aizpilda.
Kā tā klav. spēlēšana manu mūžu apēd!
9.30
Viss tas pats.
Gailīte (kad piezvanīja man ierīvēt degunā ka neko neaiznesu dāvanai) izvilka un pārprasīja vai Eglītis pavadījis arī Dutes kdzi – vai tālāk arī vadījis? Ak – tās lietas smird!
B. k. jau izgrūda ka B. vārdā nosaukts puika (Irēnas) B. sievas. Ko tie cilvēki ēdās?
Bet tā tas ir, tā tas ir! Es arī nevarēju būt mierīga par Sv. k. Un droši vien tā nevainīgā dvēsele iemīlējusies un ķer ko var. T uzdod draugu tel. numuru uz mājām laikam – nevar.
Tu avots man straume neizsīkst Tu eze ugunīs kur jaunas lietas izkaļ. Ko iesākšu es labklājībā siltā? Ne Tu labs Ne stiprs ne vērtīgs.
12 a.m.
Tu solījies braukt šodien
Un tas ir šīs dienas krāšņums.
Tu ciemojies pie manis
Vai īstenībā Tu atbrauc vai nē.
Tu vēlējies braukt.
Es aicināju.
Vai es varētu Tevi uzņemt
Kā dārgu viesi
Vai es varētu sagādāt visu
Ko vēlētos sagādāt –
Es aicināju
Un Tu vēlējies nākt.
Tas ir viss.
–––––––––––––––––-
Goda vārtu vītnes
Karogi un puķes sāk novīst.
Ir laiks jau
Viesi gaidīti
Diena greznojusies
Skaisti ir goda vārti
Skaisti ir karogi
Gaidās plīvojot
Skaisti ir goda vārti
Skaisti ir karogi tos salokot.
12.30.
Lietiņš līst. Vējš. Skumīgi un skaisti, gandrīz kā vasarā. Tik to maigumu nejūt ko tur. Es vēlētos J. satikt. Tādā maigā dienā paklejot. Ar T – būtu viss sāpīgi un asi – par daudz par daudz visa.
Vieglāk ir mīlēt mazliet
Ērtākā gaitā rit stundas
Viss kas gadās negadās
Aizvadāms viegli ar smiekliem
Ar prieku kas izsilda
Netraucē miegu.
Bet avots un dzīvības liesma
Kur dvēseles spēkus gaismu izkaļ
Ir lielā mīlestība
Kas vienmēr kā vilnis sašķīst
Un pazūd no ceļa
Un viļņojas tālu kā jūra
Dziļa, neizbrienama jūra.
––––––––––––––––––––––
Svētdienas stunda ar maigumu aizrit
Lapu zaļumā, saules gaišumā
Vējā šūpodamās
Ar logu klabinādamās spēlēdamās.
–––––––––––––––––––––––––––––––-
Pie galda sēžot
Un mūžību dzerot līdz reibst
Līdz pārmērīgi reibst.
Mīlestība uz pleciem
Kādas rokas liek just
Un balsi pie auss kas nočukst
Un visur izkaisās ziedi.
Pār pļavu un ceļu
Pār pilsētas leļļu dārziem
Vai nāci no birzs
No kalna un meža
Pa lielceļu steidzies
No stacijas
Pa sliedēm caur naktīm atdrāzies
Vai mākoņos atlidoji?
1.30
Iegūlos gultā. Domāju ja tas notiek – es vēl pagūšu uzvilkt svārkus un blūzi.
Un – zvanīja pie durvīm – es pieņemu ka tas tā – skrienu, taisu matus vaļā – ģērbos eju ārā – neviena!
Tik ātri pazudis, ar 2 zvani? Uz stūra ieskrienu kādā garā cilvēkā – kas nav T. Bet tikpat garš. Un sensacionāla sajūta – ka tas ir kaut kas no tā (Ojārs [right] pēc telts!).
Savādi.
Dzīve. Skatuve. Teātris. Noslēpums. Kāds cits zvana un nospēlējas apmēram tas pats, kaut kas līdzīgs. Kādreiz es uz ielas kādā redzēju T vaibstus.
Tagad it kā nevarētu otrreiz zvanīt. It kā tas būtu – jau noticis.
Un ir – T jau domājis par to ir. Un es arī. Un – varbūt tas ir tas viņš piezvana domās.
Varbūt Jums tā nav, bet dažiem ir mīlestības kuras ielej sirdī ka otras dzīvības. Tās izaug no pirmā mirkļa, vai pareizāk, tās atraisa savus spēkus kā, no sēklas atraisās varens koks un aplaimo un moka, bet vienmēr vairāk aplaimo kā moka, jo arī tā mokas ir labākas kā laiki bez šādas mīlestības, tās aplaimo un valda savu laiku un tad pazūd. Nepazūd bez vēsts. Tās ir ieaugušas cilvēkā kā krusa un vētra un saule ieaug kokā.
Tādas mīlestības avoti kas simtreiz aizrakti, atkal uzverd skaidri un droši, tās ir ēzes kuru ugunīs izkaļas vērtības un pārvērtības.
Kad viss ir pār, cilvēks domā – „Es tikai tikko iemetu skatu tai pasaulē. Es tik tikko sāku redzēt tās krāšņumu.” Bet tas ir pāri.
25.12.67.
Pirmie ziemas svētki. Pavēss. Saule noslēpās. Mājā klusums. Mūzika. Endless cups of coffée.
Šie guļ. Vakar pie Sue. Pennija [left] vesels jauks bērns. Visi – skatās, skatās, skatās viņā – brīnumā. Jo viņa ir – brīnums.
Viens no tiem brīnumiem ko var redzēt, turēt rokās – bet ne saprast, tik mēģināt sazināties, sasmaidīties un pats līdz ar to nonākt nesaprotamā brīnumu sajūtā.
Laim. – skatās skatās.
Sun. – iekšā ar visu lielo sevi.
Inesei piestāv labi.
Sue – kā Dievmāte, tik dot un dot uzmanīt un sargāt. [Photos right: Sue and Sunny with kids]
1.15 p.m.
Bijām pie Sue – pusdienās. Pieēdām. Klusums te. Saule. Mazliet vējš. Šie laikam taisīsies waterskiingā prom. Klusums. Kā es uzsākšu strādāt. Tas J. varēja būt. Kādēļ viņš nezvana? Naudas jautājiens atkal te ‘uzpeld’ ar to dzīvokli. Pie Sv. k. tas reiz uz īsu laiku bij mitējies.
Šie brauc prom. Varbūt 3-4 dienas. Jāsāk strādāt – rakstos. Tas būtu vienīgais darāms. Dzejas jāvāc kopā. Tas iet tik gausi.
6 p.m. Šie prom. Vairāk kā stundu nogulēju. Atpūtos. Un tagad – vientulība maļ kā dzirnavās, tikai pie klavierēm varu glābties.
Ja nebūtu J. teicis zvanīt – nebūtu ko domāt par to – tagad – trūkst tas.
Vientulības akmeņi smagi
Kādu pili celt?
Tiltu?
Dzirnām ratos likt?
Kādu zizli tiem piesist
Lai straumes sāktu līt?
Jā sit un sit
Kā kalējs smēdē sit
Kā dzenis
Kā taxometra
jūdžu skaitītājs.
Viss it tik pavadījums
Un dziesma pati dzīve ir
Lai kādos akmeņos rit.
Otrdiena, 26. Dec. Otr. ziem. sv.
Biju pastaigāties no ½ 8 – 8. 45. Tas pats – mājas un dārzi.
Bet skaisti dārziņi.
Kaut kas mani te nogurdina – nezinu kas, ēdiens, partijas vai jūras trūkums – Nemiers. Jā nokārtotos tā dzīv. lieta – bet kā?
Svešos dārzos raugos Sasveicinos, ziedu kausos Senas dienas spēku Sapņos atrodu. Svešās dzīvēs raugos Un man garām iet... Skaidrums zied Un sārņi iztrūd ceļa malās.
Stāsts
Viņš gribēja visu zināt un iemācīties lai tiktu pie cilvēkiem. Bet iznāca otrādi – viņš aizgāja prom no tiem. Viņš gāja un gāja, cīnījās caur visu kā caur mežu un cerēja – reiz viņš tiks cauri un tad – ieies tur draugu pulkā. Viņš izgāja tam visam cauri, kā mežam, un iznāca vientuļa klajuma malā, tuksnesī to varētu saukt. Tur nebija neviena. Neviena drauga. Kas bija nepareizi, to nevarēja pateikt, kaut kas bija. Varbūt viņš vēl nebija cauri, varbūt vēl jāpāriet klajumam, bet viņam nebija vairs spēka ne ticības, ne laika. Dzīve bij tepat galā. Tā tas bija.
Es esmu drudzī un ik pēc brīža
Es ceļos un eju nodzerties
Pie avota kas vēl plūst un plūst
No klints no mūžvecās mūziķu cilts.
Dažreiz delnā iesmeļas
Skaidras caurspīdīgas lāses
Cietas kā oļi kad pie
Lūpām tās liek.
Vecie, vecu vecie tēvi
Dažreiz zalgo zaļganām
Gaismām, kā absints
Un deg ar pērļu putām kā
Šampanietis. Dieva
Svētītais Šopēns
Dažreiz tik vienkāršs
Kā ūdens bērza tāsī pasmelts
No pārplūdušas pļavas pirmās zāles.
Esmu drudzī ik pēc brīža
Eju dzert no avota kas vēl
Plūst un plūst.
Un viss ir citāds nekā citi saka.
Tur pa zaļām maigām ēnām
Slepens lodā zaļgans zalktis
Un pa džeza taktīm
Puķes vējā klana galvas.
Jo neatnāk un nezvana. Vajadzēja skriet, kad viņš tur meklēja.
Tas ir – kā ar to bumbu bērnībā: noskatās kamēr vairs nevar redzēt un tad sāk meklēt.
Tad ir par vēlu.
Un – J. jau rītu sākās darbs ja viņš brauc atpakaļ uz Nēwcastli.
9 p.m.
Owful time.
Es nespēju strādāt pie rakstiem. Es nedaru neko izņemot mūziku. Es nevaru izturēt šo vientulību. Kaut kur kaut kam vajadzēja uzkārties kaklā. Es nevaru izturēt šo vientulību.
Es nespēšu te dzīvot.
Hunbury Str. bij cilvēki: T.
Parnell Place bij jūra.
Te es nespēju valdīties vairs.
Es cerēju uz J. zvanu un ‘mujos’ visu dienu.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
{fragment}
pie savām lapām.
Reiz mēs kā parasti sēdējām koridorā uz loga. Latvijas Akadēmijā, tas ir Dzelzceļnieku mājā, bij ļoti gari koridori ar ļoti daudz logiem un logiem bij ļoti platas palodas. Daudzi tur pavadīja pusi no visa akadēmijā pavadītā laika. Man toreiz bij rokā pirmais uzplaukušais bērza zars nopirkts uz ielas no puķu vecenītes no rīta nākot. Pastīvs bērza zars ar ļoti mazām ļoti zaļām zīda lapiņām kas visas vēl bij mazās vienādās krunciņās salocītas tikko no pumpuriem atraisījušās, es bezgala jūsmoju par viņu skaistumu un Jānis Šternbergs gandrīz noskaitās. Viņš noleca no loga, viņš sava neliela auguma dēļ ļoti viegli varēja salocīt kājas uz palodes, garais Volvers arvien sēdēja tikai ar vienu cisku uz palodes, Šternbergs ar abām kājām un ar zodu uz ceļiem.
Šternbergs noleca un sauca: – „Skaistas! Vai Tu vari pateikt kas viņās skaists? Muļķīgas tās ir. Visas vienādas. Bet paskaties Tu uz vienu lapu rudenī. Tu pacel veselu pasauli. Vesela krāsu pasaule…” „Ko Tu stāsti, rudenī. Rudenī viss beigts. Vai Tu nejūti cik maigas tās ir un kā smaržo.” – „Nu jā ostīt un just to maigumu – to Tu vari, bet Tu teici skaistas…”
„Nu tas jau ir skaistums.”
„Skaistums?! Klausies, Tu esi māksliniece, vai būsi – un Tu nezini kas ir skaistums.”
Bija zvans un mēs atstājām logu. Bet man bij jāatzīst ka Šternbergam kaut kur kaut kā laikam bij taisnība.
Es laikam samaisīju divi lietas. Gan jau toreiz man patika rudens lapas, bet es tās – nožēloju. Man patika dzīvība. Karstais laimes vilnis kas nāca virsū ar pirmo bērza zaru – vasara un viss. Gadiem un gadiem cauri paceļot rudens lapas es šad tad atceros Šternbergu to bērza lapiņu dēļ.
Dažu vakaru ienāca arī Vītradziene no īrnieku mājiņas. Ja āra durvis vēl nebija aizbultētas, viņa klusu pārnāca cauri priekšnamam un pieklauvēja pie ēdamistabas durvīm, bet tik klusu tas viņai neizdevās, lai mūs galīgi pārsteigtu, jo ārdurvis aizverot vecā dzelzs kliņķa mēlīte vienmēr nokrita ar troksni. Vītradziene varēja tikai skaļi dauzīt sniegu no kājām un cieti pieklauvēt, lai mēs domātu, ka Miķ. Arnolds, vai Stil. Jānis, Grīvnieki, vai kādi tālāki ciemiņi.
Ja viņa tā mūs bija piemānījusi un mēs izskatījāmies iztrūkušies un grābām un ķērām cits kaut ko pie istabas, cits pie sava apģērba — ieraugot Vītradzieni mums visiem bij lieli smiekli. Bet viņa pati tad dažreiz sadrūma no sava joka. “Nu tikai es pati,” viņa teica, “vecā — Vītradziene…” Viņa bija gājusi savā kūtiņā veprīti apraudzīt un telītei iemest saujiņu siena pa garo nakti, ko grauzt un redzējusi gaismu mūsu logos.
Jā, tas bija labi, ka viņa ienāca, bija vairāk smiešanās un runāšanas. Jā, smiešanās. Bija labi izsmieties. Un gandrīz vēl labāk — dzirdēt citus smejamies. Vītradziene un Matilda bija lielas smējējas, līdz asaras sāk birt. Māte vienmēr piekusa un mēģināja vairāk nesmieties, bet bija jāsāk atkal no gala, jo citu smiešanās aizrāva un neļāva beigt. Varēja smieties par visu, kas nebija bēdīgs, un nevarēja noturēties, bija jāsmejas arī par bēdīgām lietām. Notikumu bija visādu.
Vītragi dzīvoja mūsu īrn. māj. ilgus gadus, aizgāja citur un atnāca atpakaļ un dzīvoja atkal. Viņi bija strādīgi, kārtīgi cilvēki. Viņiem bija puika mūsu gados, tas ir ģimnāzists, vēlak kara vīrs. Teic, ka tas nav Vītraga, bet Stiliņa. Tāda teikšana, ja arī tanī bija patiesība, tāpat kas par Matildu, neko negrozīja, tā mums nepielipa, bet atkrita nost kā nevajadzīga. Savādi bija tikai, kad kādreiz kādi citas puses ļaudis pēkšņi apprasījās, “…vai tas taisnība? Jūs tur tuvāk dzīvojiet…?” “Taisnība? Kas to pētījis?” Nē, šos likteņus mēs it kā neredzējām, tie bija tik tuvu mums, ka mēs varējām apjaust to formas. Dzīvi, par ko mums tik ļoti gribējās visu zināt, mēs lūkojām ieraudzīt kaut kur tālāk ļaužos, par kuriem gāja valodas apkārt un kaut ko, ko lasījām grāmatās. Visi lielākie trači dzīvē, kā varēja noklausīties, bija tie, kur vecāki spieda savus bērnus uz kaut ko un bērni turējās pretī.
Vislielāko mūsu ziņkārību zināms pievērta valodas par precību lietām un mīlestību. To arī pasaulē bija visvairāk. To stāstīja ar pacilātību. Zināms, kas daudz bij ko stāstīt, ko klausīties bij par dzērājiem un [..]ešļiem, pamestām sievām un bērniem un nāvi vai nelaimēm. Par to varēja pūst un vaidēt, un lai gan Vītradziene tā svinīgi prata, no tā cilvēks piekusa. Bet par jauniem ļaudīm bija citādi. Viņu nelaimes izstāstītas vairāk izklausījās pēc jokiem un jautrības.
Citu cilvēku likteņus mums nācās pārrunāt, pārrunājot grāmatās lasīto. Vajadzēja apsvērt, salīdzināt. Māte reiz teica — “…Ja tas būtu kā agrāk, kad vecāki to darīja — liegt precēt saviem bērniem varētu, bet spiest pie kāda gan nē…” Mēs bijām jaunas. Ka neapzinām šo divu lietu starpību […big ink blot obscures parts of text here] kādu mīlēt tas [..] likās vistrakākais. “Kad spiež kādu mīlēt, tad ir vēl trakāk,” māte teica un kļuva nopietna, tik nopietna ka viņas sejā parādījās riebums un dusmas, sašutums, nožēla un bēdas. Liegt kādu mīlēt!… mēs domājām… “Bet padomā — ja spiež iet pie kāda, precēt kādu, ko nevar mīlēt, no kā jābēg pa gabalu!”
“Vai tā var darīt?”
“Agrāk darīja.”
“Vai manu. Kā nu nē,” Vītradziene teica, nogrima pārdomās un tad nāca pie piemēriem — [..] tas un tā un tā…
“Bēga… aizbēga prom pavisam. Raudāja dienām.”
“Nu taču Elfrīda,” māte teica.
Elfrīda? Elfrīdas tante…
“Nu stāsti.”
“Jā, kādu radu mums ir Elfrīda?”
“Nekādu.”
“Elfrīdu 19.g.v. pārsalušu, izbadojušos un pusbezprāta atrada pie mūsu durvīm Dādaiņos vēlā rudens vakarā. Viņa bija aizbēgusi no mājām. Tēvs spiedis iet pie nemīlama veca un bagāta. Cik nu tās bagātības — māja un zirgi. Tētiņš paturēja, deva pajumtu. Meitene nogulēja slima vai mēnesi ar plaušu karsoni. Kad cēlās, nekāda smagā darba strādātāja nebija. Bet drusku mācēja šūt. Pamācījās vēl un palika Dādaiņos, šuva un maizi sev nopelnīja. Jauka meitene bija un skaista.”
“Jā, vai ne?” meitenes teica. Slaida, tumšām acīm un matiem un arvien smaida. Varbūt smaids tikai tāds savāds…”
“Nu tagad, pāri četrudesmitiem un bērnu pulks. Jums vajadzēja viņu redzēt tās vasaras… Viņa gadu vecāka par mani. Elfridu visi mīlēja. Kā mēs augām. Kaimiņu puisis ieskatīja. Aprecēja. Elfrīda aizgāja laimīga, no laba prāta. Nekāds bagātais, zemīte ne liela un pašiem bērni nāca cits par citu. Bet laimīgi un [..]isīgi dzīvo nu jau [incomplete]
—–
Viņa neapprecēja gaišmataino Jāni, palēno, lielo, stipro, glīto, ne [..] Indriķi straujo, nebēdīgo. Viņa apprecēja kādu svešinieku. Tas bija plaušu slimnieks un pēkšņi sāk sabrukt. Un viņu pirmo bērnu pirmā mūža gadā sakropļoja bērnu trieka, viņš nestaigāja.
Mat. spēk. g. nodz. Stil. kā — mīļākā. Kas viņas prieka un sāpju mēru zin. Beidzot Stiliņa ieņēma virsroku par Stiliņu un viņa mīļākām. Viņa arī dabūja sev mīļāko, jaunu puisi. Viņa arī ieguva spēku un savas tiesības.
Matilda kaut kur aizgāja vienam sagurusi, izdzīvota. Neviens vairs neuzsmaidīja viņai glaimīgi “nu saimniecīt…”
Alīse beidza studijas un gandrīz tūlīt nomira ar diloni.
Vītragu Jānis kritis.
Māsa Sibīrijā.
Mūsu likteņi. Mūsu pašu likteņi. Ja vēlreiz tiktos, varētu pārrunāt.
