Svētd. 10 sept. 1967. 10 a.m.
I guļ un guļ. Kā var tik ilgi gulēt?
Kad nepatīk celties
uz to dzīvi kas ir
no tās kurā esi kavējies
sapņos un dzērumā.
Kā ēna klusi kāds ienāk un klauvē.
Domāju B. sieva. Nē –
Kāds viņu draugs.
Svētdienā vientuļie cilvēki meklē viens otru. Tuk tuk tuk!? Ir mājā? Nav? Būs mazliet siltumas? Vai jāiet tālāk – tukšumā, kas smagāks no pieviltām cerībām satikt un tomēr pilnāks, ne tik tukšs – jo kaut kas viņā ir ieliets – meklēšana, klauvējiens – gaidīšana kaut kas reāls darīts. Tuk tuk tuk!?
Mīlestība kopjama kā puķe
Tā dzīves gudrie dārznieki māca
Bet pamēģini to par nezāli saukt
Un līdz ar nezālēm laukā raut
Tad redzēsi kā tā spēj augt.
–––––––––––––––––––––––––-
Viss tikai drudža murgi
Tā murgo miljon kaktos
Nupat šai sestdienas stundā
Smagi, cik smagi to nest
Kaut arī miljoniem līdz.
–––––––––––––––––––––––-
Atlaužu kā gliemeža vāku
šo dienu
aiz tumšiem ūdeņiem
nezalgo vēl pērle?
Vai zalgo sārti zilā gaismodamās
Tumsdama, ievizmodama
Krusa un gāle skan
Šķirdama nelaizdama ledus?
Varbūt tik krusas grauds
Saldēdams rokās kritis?
Tumša sāls asara?
Atlaužu lēni stundu pa stundai
Šodienu kā gliemežvāku
Kailas delnas liec pretī
pretī lieku
–––––––––––––––––
Richards savā dzejolī (Dz vēstulē) saka to pašu – „tad sāksim atkal ciest”.
Tā tas ir. Šīs ciešanas ir mērs tā skaistumam kas tiek dots. Un kur nav – tur ir „a peace of clae.”
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
Savā ziņā jūtos labi, ka drīz no šejienes varēšu iet prom – te grūts viss top un grūt būtu zaudēt. Bet varbūt nebūtu jāzaudē?! Kaut kas arī izaug, lai tas mainās, bet tas ir, turpinās būt, kā 2. Dažreiz nožēlojami un tad nāk atkal kāds atalgojums, kāda uzvara. Bet aizejot – viss nomirst. Jā – jūtos skumji, bet tas kam jānāk ir neizbēgams tā kā tā – tas ir – aiziešana. Varbūt uzspiesta aiziešana ir labāka, jo cilvēks to pats sev nespēj uzspiest un paliek drupās un cilā lauskas. Jo beidzot ir jāpadodas. Bet varbūt nē, varbūt nē! Visvairāk cilvēki dzīvē panāk ar izdienēšanu! Ja Tu nu tik ilgi esi kalpojis, kā nu Tevi kā suni izdzīs – tad paliec arī, saspiedīsimies kā nebūt un iztiksim. Nu un kad nu Tu esi paturēts – tad Tu mierīgi vari ieplēsties. Bet tie kas ir skrējuši – ir aizskrējuši.
–––––––––––––––––––
Bez vēlmēm un kaislībām Ar iedzeršanām un runām Ja mācētu vadīt laiku Cik tāla šī paradīze. –––––––––––––––––––––––––––––––––- Nu dzeri sejā tās sauli Kā noliecies pie upes Dzer meža dzīvnieks Ilgi slēpies, skrējis Aizgūtnēm ilgi dzer... Kā dzer zemnieks Ilgi smagi svīdis Karavīrs kā dzer Viens nāves laukos līdis Un domāji – nu Tev diezgan Nu projām vari iet Bet redzi ik malks sāk siet Kā neraujamām virvēm. Tev jāpaliek. ––––––––––––––––––––––- Pilna telpa – Visi mirkļi apkārt sastājušies Pelēki baltos virssvārkos Kā tādā pustumšā operācijas zālē. Vēl nevar sākt Griezt Krustmāte, Cerība Vēl vilcinās parakstu dot Un viņi drūzmēdamies gaida.
––––––––––––––––––––––-
Es nesaprotu!
Es nesaprotu!
Es teicu ejot, Warren, Tu bij labs un maigs līdz pēdējam brīdim. Līdz mašīna pārrāva Tavu smaidu.
No pirmās dienas līdz pēdējai. Un nebij nesaprašanās – Tu vienmēr zināji. To tik grūt. No manis baidās un pārprot un es nevaru būt mierīga.
Varbūt tā vajag. Tik daudz mēnešu laimīgas saskaņas – cūkām. Bet – viņš teica – nebiju labs. Tā tad – es tikai iedomājos.
Iedomājos.
Viņam tā bij spēle, tāpat kā otra. Bet tanī vakarā ar puķi? Arī. Un mūziku? Arī.
–––––––––––––-
Daudz plekstēju ar Sv. Jo [..] apreibumu nekur likt. Dumja. Jāizmazgā mati. Un jābrauc uz jūru – ja vien varētu laikā. Un viss ko varētu – rakstīt – ir tikai pāris nederīgas vārsmas. Sv. k. jauka šorīt. Par Bērz. kundzi arvien izstāsta tādas šaurdomātāja lietas. Tāda jau man viņa arī izlikās – tāpēc nejūtos viņas skaistajā mājā nemaz saistīta. Tāds ķirmgrauzis.
Labāk – neiegūt? Vieglāk – nabagam būt? Grūti ir mantu sargājot Un kur nu vēl – zaudējot! Vieglāk atteikties Drošāk skūpstīt tik reiz Citu pārējo visu Novelt uz citu Lai darba zirgi velk Diendienas gaitas Kur mierīgas stundas Ganās kā aitas Līdz ieklūp vilks. –––––––––––––––––––––––– Zaudējums tāpat pienāk Lai cik cieši ko turējis esi... Bet nemaz nemēģināt? Tas būtu sevi lapsai Ar vīnogām pielīdzināt. Tad ņem – ne krāt bet šķiest Kur caurvējš velk Nekas tur nesapel Un lietas aiziet prom Nemainījušas seju. –––––––––––––––––––––– Saujā, kā zemenes kad lasa, Tu man uguni sniedzi Kā slāpes dzēst pie kausa Pie viņas noliecos Un šķita – siltmi dzēru No tavas sirds. Šī cigarete pusdegusī Glabājas nu māla Pelnu traukā. Tas būt sudraba Ja būtu dzīvojuši Mēs agrākā gadsimtā, Bet cits ir tāpat Un kā būs nākošā simtā –––––––––––––––––––––––- Ir labi ir labi Tā gaidīšanā Auklēt nākotnes mirkļus Aizlaist pazušanā Dzīvu stundu pēc stundas Kā vīns līst diena No pārsistas mucas. Tā tas var notikt Ka vīns sasper ozola Mucas Ja tas tā ir Ka vēl ir ozola muca. –––––––––––––––––––––– Muļķībai un lepnībai Nav robežu Nav ne malas ne galu (Ne vienā ne otrā galā) Ne tās nāk ne iet Tās stāv kā Noparkotas mašīnas Piektdienas naktī Pie puba.
––––––––––––––––
Mazā muļķe (varbūt gudra) sirds!
Tu atsaucies kādiem sapņiem: ka tas cilvēks ir labs un priecīgs un zina.
Savādi.
Pirmd. 8.30.
Viens savā ceļā stāvi Kā vilks un saosti Kā ausīgs zvērs Drauga pēdas te, tur Un iegaudojies priekā Tad asti ievilcis skrien nezin kur? Ka naktī blāvojas kāvi Kad ziemas sals sprakst ass Tā Tavā tumsā Tavu krūšu tumsā No kurienes savu siltumu elpo Ietrīsas gaisma Īss dedzinošs prieks No svešiniekiem slēpdamies Bēgdams Esi pieskāries aizbēgušam Drauga sānam. –––––––––––––––– Mine are the words and sun Mine are the things undone Never to gain and get But never to forget.
3.30 p.m.
Biju pastaigāt. Atnācu no Waratah puses. Ja būtu 15 min vēlāk nākusi – ieskrietu abos draugos. Tie nogāja gar logu, bij aizvērts, I gar šo pusi un pus pagriezienā ‘pierāva grožus’ galvai, lai iet taisni.
Kad šie bij prom. Atvēru logu.
Istaba pielija zelta
Un krūmā liesmo sarkanie ziediņi Pasakaini, neizsakāmi krāšņi. Šī mazā sprauga kas vaļā caur Priekškaru pie maiga zelta visā Logā pieliek klāt tādu zaļu un sarkanu Un brūnmelnu zemes spēku. Ak tas Nav viss tikai sīrups!? Viss ir tepat!
Nonsence that we need when alone.
––––––––––––––––
Gerard Manley Hopkins saka ka dzejas valodu var iedalīt 3 daļās.
1. iedvesmas – no noskaņas, gara enerģijas, ne smadzeņu kontrole.
2. Parnasa – dzejnieka izdoma, no dzejn. prāta līmeņa iznācis.
2a. Castalian – augstāka veida Parnassian. Šinī „var rakstīt gluži labas dzejiņas.”
Varu saprast ko viņš domā. ‘Īstā dzeja’, uz ko izveidojas dzejolis ir iedvesmas valoda,
kas vai nu pirms jau vai dzeju rakstot ‘iekrīt prātā’.
Samākslota dzeja – izlikšanās.
Es arī tā domāju kad es laboju sav. dzejas es iedvesmi pārvēršu parnasā!
3. Delfik – vienkāršā kā no prozas ‘svētā vienkāršā’.
(Delphic)
3a? Olympian – savāda vīrišķīga ģēnija valoda.
––––––––––––––––––––––
Man sāk likties – mīlestību nevar nokaut, to var tikai pamest vai izdzīvot, pēdējā gadījienā tā pārvēršas, kā viss kas dzīvo. Viņa var arī nomirt ātri, pēc tam kad piepildīts tās sauciens.
Nokaut? Varbūt var arī kaut kā to izdarīt! Kāds ir teicis, ka tas esot grēks. Droši vien.
Vai par mani rūpi turi? Logā gribi skatu iemest? Pietiek galvas pagrieziena Man ir Tev Lai neko Tu nesaskati – Pietiek paša nevaldības Tomēr nespēt paiet garām.
–––––––––––––––––––––––––––––––-
mazliet pienāktu. Varbūt kāda šķīstīšanās caur kaislīgas sievas un gaiši kaislīgas – būtu iespējama. Varbūt nē. Es par tām lietām daudz nezinu. Bet – dirt ir visur. Un jo kāds drošāk zem papēža paliek tos kas viņu dirt piemin, jo tīrāks tas ir. Un tā ir (I dont know anything!!!) daudzu vienīgā skaidrība.
I tomēr vēlās sargāt piem. mani – kas domāju labi par viņu un kas likos viņam bez dirt. Ar to pietiek lai I dirt attaisnotu. Bet varbūt kur vajadzētu savaldīties tur viņš nevar. Vai nākotne būs cilvēcei tāda? Jeb tāda tā vienmēr bijusi?
Motto: Deg miljoniem sveces
Zaldāts ar ielas meitu precas.
––––––––––––––––––––––––––––
…zāmo spēku, ko nezinu kur likt. Ko tā Sv. ālējas ar to I. What’s going on here? Prasa iedrāzusies pakaļ virtuvē? Un I salīka tūlīt kā mūks kā dzirdēja Sv. nākam. Nedrīkst neko. Nokaitinās tad pagalam. Un beigu beigās es saprotu – ja tā izdevība agrāk liegta kas tagad tiek piesolīta – es labi viņu saprotu. Ja neuzmauc sakas kaklā – izdevība laba. Bet kā nu bez sakām! Bet var arī. Jo I nevar piesiet. I jau piesiets.
Gaidīšana kā lauks kas vientuļš zied Zilām debesīm un vējam zied.
„kam tas prieks iet pāri?!”
„lai nāk, lai skrien…”
––––––––––––––––––––––––––––––––––-
11 p.m.
I enjoy my heart I love my heart I love I hope I have my heart It’s as alive as a bird that sings It’s as alive as child that cryes It’s as alive as a touth that aces I love my heart It’s so alive. –––––––––––––––––- Tomorrow we will part! I felt you crying in your bed Crying alone in the dark Bitterly, bitterly, desperately Did you forgive me My pride and all Did you come back To my love and all? I heard you crying bitterly, Parodia I felt you creeping away from me Creaping away from me fortively.
––––––––––––––––––––––––-
She, Mrs Sv. won’t go to Hell.
She will go as far as till the door. Then she will start to cry and will say – lets go for a drive. She will go for a drive and hold the hands. The man will smell ‘like Hell’. But she won’t cry any more, she even won’t womit. She will sigh and hold the hands.
–––––––––––––––––––
6 a.m.
Iestarpināts: There is only one struth that there is no truth, and to take the lie we hav to drink:
„Aiziet jūriņā tas kunga plosts aiziet
Paliek maliņā, meitene paliek.”
Kā es šodien izturēšu to es nezinu. Jāmēģina aizmirst sevi un vērot citus. To es vienmēr vienmēr aizmirstu darīt.
Jā vakardienas skice angļu valodā tomēr jāturpina būtu latviski – jeb rakstīt angliski un iesūtīt kaut kur? Tā tad.
2 voice „Why Tomy has to go to Hell?”
1 v. „He betrayed”
2 v. „He betrayed whom?”
1 „He betrayed himself. He betrayed God in himself. He betrayed lov. He said ther is no love. Of pure covardice. The divine flame that God had lighted in him was just in full flame when Tom said so. Of fright to suffer. The flame kept burning very strong. He dropped it an said there is no ‘such thing’.
2 „O! But why have you go to Hell? I think you liked Tomy?
1 v. „I have to go to Hell becouse I did not care for Tomys divine flame. I knew he brings the torch, I had to wach him and help. I did not. I was too happy just to bring high my flame.”
Etc, etc.
Mana iedvesma ir pāri, man tomēr vajadzēja rakstīt naktī, kad bij tik grūt, bet vārdi nāca. Dienas gaisma ir pilna melu. Patiesību vairs nevar saskatīt.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
Dzeja atkal pazudusi – kopš cerība pazudusi. Kā dzejot no miroņu kauliem?
No nāves un miroņu kauliem Rakstus saliec Varbūt kā stikla glezniecība iznāk Krāsainiem logiem? Kur kaulos krāsu ņemsi? Kur Tava krāsa krogus dzērāj? Aizlej alus Tev acis. Kur Tava krāsa Godīgā nama māte? Mīkla iemīcīta apēsta Speķa raušos pa godiem. Un Tava krāsa? Mašīnā sēdētāj, skrējēj Asiņu paltī izlīst Aizver Tavas dzīves durvis. Muzejā, pilsētas vidū, Daudz krāsu aicina visus jautri „Mans trīs gadu puika var labāk” Kāds saka otrs piekrīt Un abi aiziet. Bet nebēdājies dēļ krāsām Ar vecu gudru ziņu Viss mainās un rodas un nezūd.
Vai ir jau 6 p.m.
Vai mašīna pārnāk?
Man līst asaras.
Ak, es nabagā, nabagā.
Šalc un šalc jūra Sāp un sāp sirds Ūdeņu jūrai ir daudz Neprāta vēlmju sirdij. Šalc un šalc jūra Padziedi līdz tai sirds Kad sāp, vismaigāk skan dziesma Vismaigāk, kad jūra šalc.
