Septembris 1967 (Ķikure/Kikure)

Svētd. 10 sept. 1967. 10 a.m.

I guļ un guļ.  Kā var tik ilgi gulēt?
               Kad nepatīk celties
               uz to dzīvi kas ir
               no tās kurā esi kavējies
               sapņos un dzērumā.
Kā ēna klusi kāds ienāk un klauvē.
               Domāju B. sieva. Nē –
               Kāds viņu draugs.

Svētdienā vientuļie cilvēki meklē viens otru. Tuk tuk tuk!? Ir mājā? Nav? Būs mazliet siltumas? Vai jāiet tālāk – tukšumā, kas smagāks no pieviltām cerībām satikt un tomēr pilnāks, ne tik tukšs – jo kaut kas viņā ir ieliets – meklēšana, klauvējiens – gaidīšana kaut kas reāls darīts. Tuk tuk tuk!?

Mīlestība kopjama kā puķe
Tā dzīves gudrie dārznieki māca
Bet pamēģini to par nezāli saukt
Un līdz ar nezālēm laukā raut
Tad redzēsi kā tā spēj augt.

–––––––––––––––––––––––––-

Viss tikai drudža murgi
Tā murgo miljon kaktos
Nupat šai sestdienas stundā
Smagi, cik smagi to nest
Kaut arī miljoniem līdz.

–––––––––––––––––––––––-

Atlaužu kā gliemeža vāku 
          šo dienu
aiz tumšiem ūdeņiem
nezalgo vēl pērle?
Vai zalgo sārti zilā gaismodamās
Tumsdama, ievizmodama
Krusa un gāle skan
Šķirdama nelaizdama ledus?
Varbūt tik krusas grauds
Saldēdams rokās kritis?
Tumša sāls asara?
Atlaužu lēni stundu pa stundai
Šodienu kā gliemežvāku
Kailas delnas liec pretī 
                    pretī lieku

–––––––––––––––––

Richards savā dzejolī (Dz vēstulē) saka to pašu – „tad sāksim atkal ciest”.
Tā tas ir. Šīs ciešanas ir mērs tā skaistumam kas tiek dots. Un kur nav – tur ir „a peace of clae.”

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––

Savā ziņā jūtos labi, ka drīz no šejienes varēšu iet prom – te grūts viss top un grūt būtu zaudēt. Bet varbūt nebūtu jāzaudē?! Kaut kas arī izaug, lai tas mainās, bet tas ir, turpinās būt, kā 2. Dažreiz nožēlojami un tad nāk atkal kāds atalgojums, kāda uzvara. Bet aizejot – viss nomirst. Jā – jūtos skumji, bet tas kam jānāk ir neizbēgams tā kā tā – tas ir – aiziešana. Varbūt uzspiesta aiziešana ir labāka, jo cilvēks to pats sev nespēj uzspiest un paliek drupās un cilā lauskas. Jo beidzot ir jāpadodas. Bet varbūt nē, varbūt nē! Visvairāk cilvēki dzīvē panāk ar izdienēšanu! Ja Tu nu tik ilgi esi kalpojis, kā nu Tevi kā suni izdzīs – tad paliec arī, saspiedīsimies kā nebūt un iztiksim. Nu un kad nu Tu esi paturēts – tad Tu mierīgi vari ieplēsties. Bet tie kas ir skrējuši – ir aizskrējuši.

–––––––––––––––––––

Bez vēlmēm un kaislībām
Ar iedzeršanām un runām
Ja mācētu vadīt laiku
Cik tāla šī paradīze.

–––––––––––––––––––––––––––––––––-

Nu dzeri sejā tās sauli
Kā noliecies pie upes
Dzer meža dzīvnieks
Ilgi slēpies, skrējis
Aizgūtnēm ilgi dzer...
Kā dzer zemnieks
Ilgi smagi svīdis
Karavīrs kā dzer
Viens nāves laukos līdis
Un domāji – nu Tev diezgan
Nu projām vari iet
Bet redzi ik malks sāk siet
Kā neraujamām virvēm.
Tev jāpaliek.

––––––––––––––––––––––-

Pilna telpa – 
Visi mirkļi apkārt sastājušies
Pelēki baltos virssvārkos
Kā tādā pustumšā operācijas zālē.
Vēl nevar sākt
Griezt
Krustmāte, Cerība
Vēl vilcinās parakstu dot
Un viņi drūzmēdamies gaida.

––––––––––––––––––––––-

Es nesaprotu!
Es nesaprotu!
Es teicu ejot, Warren, Tu bij labs un maigs līdz pēdējam brīdim. Līdz mašīna pārrāva Tavu smaidu.
No pirmās dienas līdz pēdējai. Un nebij nesaprašanās – Tu vienmēr zināji. To tik grūt. No manis baidās un pārprot un es nevaru būt mierīga.
Varbūt tā vajag. Tik daudz mēnešu laimīgas saskaņas – cūkām. Bet – viņš teica – nebiju labs. Tā tad – es tikai iedomājos.
Iedomājos.
Viņam tā bij spēle, tāpat kā otra. Bet tanī vakarā ar puķi? Arī. Un mūziku? Arī.

–––––––––––––-

Daudz plekstēju ar Sv. Jo [..] apreibumu nekur likt. Dumja. Jāizmazgā mati. Un jābrauc uz jūru – ja vien varētu laikā. Un viss ko varētu – rakstīt – ir tikai pāris nederīgas vārsmas. Sv. k. jauka šorīt. Par Bērz. kundzi arvien izstāsta tādas šaurdomātāja lietas. Tāda jau man viņa arī izlikās – tāpēc nejūtos viņas skaistajā mājā nemaz saistīta. Tāds ķirmgrauzis.

Labāk – neiegūt?
Vieglāk – nabagam būt?
Grūti ir mantu sargājot
Un kur nu vēl – zaudējot!
Vieglāk atteikties
Drošāk skūpstīt tik reiz
Citu pārējo visu
Novelt uz citu
Lai darba zirgi velk
Diendienas gaitas
Kur mierīgas stundas
Ganās kā aitas
Līdz ieklūp vilks.

––––––––––––––––––––––––

Zaudējums tāpat pienāk
Lai cik cieši ko turējis esi...
Bet nemaz nemēģināt?
Tas būtu sevi lapsai
Ar vīnogām pielīdzināt.
Tad ņem – ne krāt bet šķiest
Kur caurvējš velk
Nekas tur nesapel
Un lietas aiziet prom
Nemainījušas seju.

––––––––––––––––––––––

Saujā, kā zemenes kad lasa,
Tu man uguni sniedzi
Kā slāpes dzēst pie kausa
Pie viņas noliecos
Un šķita – siltmi dzēru
No tavas sirds.
Šī cigarete pusdegusī
Glabājas nu māla
Pelnu traukā.
Tas būt sudraba
Ja būtu dzīvojuši
Mēs agrākā gadsimtā,
Bet cits ir tāpat
Un kā būs nākošā simtā

–––––––––––––––––––––––-

Ir labi ir labi
Tā gaidīšanā
Auklēt nākotnes mirkļus
Aizlaist pazušanā
Dzīvu stundu pēc stundas
Kā vīns līst diena
No pārsistas mucas.
Tā tas var notikt
Ka vīns sasper ozola 
Mucas
Ja tas tā ir
Ka vēl ir ozola muca.

––––––––––––––––––––––

Muļķībai un lepnībai
Nav robežu
Nav ne malas ne galu
(Ne vienā ne otrā galā)
Ne tās nāk ne iet
Tās stāv kā
Noparkotas mašīnas
Piektdienas naktī
Pie puba.

––––––––––––––––

Mazā muļķe (varbūt gudra) sirds!
Tu atsaucies kādiem sapņiem: ka tas cilvēks ir labs un priecīgs un zina.
Savādi.

Pirmd. 8.30.

Viens savā ceļā stāvi
Kā vilks un saosti
Kā ausīgs zvērs
Drauga pēdas te, tur
Un iegaudojies priekā
Tad asti ievilcis skrien nezin kur?
Ka naktī blāvojas kāvi
Kad ziemas sals sprakst ass
Tā Tavā tumsā
Tavu krūšu tumsā
No kurienes savu siltumu elpo
Ietrīsas gaisma
Īss dedzinošs prieks
No svešiniekiem slēpdamies
Bēgdams
Esi pieskāries aizbēgušam
Drauga sānam.

––––––––––––––––

Mine are the words and sun
Mine are the things undone
Never to gain and get
But never to forget.

3.30 p.m.

Biju pastaigāt. Atnācu no Waratah puses. Ja būtu 15 min vēlāk nākusi – ieskrietu abos draugos. Tie nogāja gar logu, bij aizvērts, I gar šo pusi un pus pagriezienā ‘pierāva grožus’ galvai, lai iet taisni.
Kad šie bij prom. Atvēru logu.

Istaba pielija zelta

Un krūmā liesmo sarkanie ziediņi
Pasakaini, neizsakāmi krāšņi.
Šī mazā sprauga kas vaļā caur
Priekškaru pie maiga zelta visā
Logā pieliek klāt tādu zaļu un sarkanu 
Un brūnmelnu zemes spēku. Ak tas
Nav viss tikai sīrups!? Viss ir tepat!

Nonsence that we need when alone.

––––––––––––––––

Gerard Manley Hopkins saka ka dzejas valodu var iedalīt 3 daļās.

1. iedvesmas  – no noskaņas, gara enerģijas, ne smadzeņu kontrole.

2. Parnasa – dzejnieka izdoma, no dzejn. prāta līmeņa iznācis.

2a. Castalian – augstāka veida Parnassian. Šinī „var rakstīt gluži labas dzejiņas.”
Varu saprast ko viņš domā. ‘Īstā dzeja’, uz ko izveidojas dzejolis ir iedvesmas valoda,
kas vai nu pirms jau vai dzeju rakstot ‘iekrīt prātā’.
Samākslota dzeja – izlikšanās.
Es arī tā domāju kad es laboju sav. dzejas es iedvesmi pārvēršu parnasā!

3. Delfik – vienkāršā kā no prozas ‘svētā vienkāršā’.
(Delphic)

3a? Olympian  – savāda vīrišķīga ģēnija valoda.

––––––––––––––––––––––

Man sāk likties – mīlestību nevar nokaut, to var tikai pamest vai izdzīvot, pēdējā gadījienā tā pārvēršas, kā viss kas dzīvo. Viņa var arī nomirt ātri, pēc tam kad piepildīts tās sauciens.
Nokaut? Varbūt var arī kaut kā to izdarīt! Kāds ir teicis, ka tas esot grēks. Droši vien.

Vai par mani rūpi turi?
Logā gribi skatu iemest?
Pietiek galvas pagrieziena
Man ir Tev
Lai neko Tu nesaskati –
Pietiek paša nevaldības
Tomēr nespēt paiet garām.

–––––––––––––––––––––––––––––––-

mazliet pienāktu. Varbūt kāda šķīstīšanās caur kaislīgas sievas un gaiši kaislīgas – būtu iespējama. Varbūt nē. Es par tām lietām daudz nezinu. Bet – dirt ir visur. Un jo kāds drošāk zem papēža paliek tos kas viņu dirt piemin, jo tīrāks tas ir. Un tā ir (I dont know anything!!!) daudzu vienīgā skaidrība.

I tomēr vēlās sargāt piem. mani – kas domāju labi par viņu un kas likos viņam bez dirt. Ar to pietiek lai I dirt attaisnotu. Bet varbūt kur vajadzētu savaldīties tur viņš nevar. Vai nākotne būs cilvēcei tāda? Jeb tāda tā vienmēr bijusi?

Motto:    Deg miljoniem sveces
          Zaldāts ar ielas meitu precas.

––––––––––––––––––––––––––––

…zāmo spēku, ko nezinu kur likt. Ko tā Sv. ālējas ar to I. What’s going on here? Prasa iedrāzusies pakaļ virtuvē? Un I salīka tūlīt kā mūks kā dzirdēja Sv. nākam. Nedrīkst neko. Nokaitinās tad pagalam. Un beigu beigās es saprotu – ja tā izdevība agrāk liegta kas tagad tiek piesolīta – es labi viņu saprotu. Ja neuzmauc sakas kaklā – izdevība laba. Bet kā nu bez sakām! Bet var arī. Jo I nevar piesiet. I jau piesiets.

Gaidīšana kā lauks kas vientuļš zied
Zilām debesīm un vējam zied.

„kam tas prieks iet pāri?!”
„lai nāk, lai skrien…”

––––––––––––––––––––––––––––––––––-

11 p.m.

I enjoy my heart
I love my heart
I love I hope I have my heart
It’s as alive as a bird that sings
It’s as alive as child that cryes
It’s as alive as a touth that aces
I love my heart
It’s so alive.

–––––––––––––––––-

Tomorrow we will part!
I felt you crying in your bed
Crying alone in the dark
Bitterly, bitterly, desperately
Did you forgive me 
My pride and all
Did you come back
To my love and all?
I heard you crying bitterly,
Parodia
I felt you creeping away from me
Creaping away from me fortively.

––––––––––––––––––––––––-

She, Mrs Sv. won’t go to Hell.
She will go as far as till the door. Then she will start to cry and will say – lets go for a drive. She will go for a drive and hold the hands. The man will smell ‘like Hell’. But she won’t cry any more, she even won’t womit. She will sigh and hold the hands.

–––––––––––––––––––

6 a.m.

Iestarpināts: There is only one struth that there is no truth, and to take the lie we hav to drink:
„Aiziet jūriņā tas kunga plosts aiziet
Paliek maliņā, meitene paliek.”
Kā es šodien izturēšu to es nezinu. Jāmēģina aizmirst sevi un vērot citus. To es vienmēr vienmēr aizmirstu darīt.
Jā vakardienas skice angļu valodā tomēr jāturpina būtu latviski – jeb rakstīt angliski un iesūtīt kaut kur? Tā tad.

2 voice „Why Tomy has to go to Hell?”
1 v. „He betrayed”
2 v. „He betrayed whom?”
1     „He betrayed himself. He betrayed God in himself. He betrayed lov. He said ther is no love. Of pure covardice. The divine flame that God had lighted in him was just in full flame when Tom said so. Of fright to suffer. The flame kept burning very strong. He dropped it an said there is no ‘such thing’.
2     „O! But why have you go to Hell? I think you liked Tomy?
1 v. „I have to go to Hell becouse I did not care for Tomys divine flame. I knew he brings the torch, I had to wach him and help. I did not. I was too happy just to bring high my flame.”
Etc, etc.

Mana iedvesma ir pāri, man tomēr vajadzēja rakstīt naktī, kad bij tik grūt, bet vārdi nāca. Dienas gaisma ir pilna melu. Patiesību vairs nevar saskatīt.

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

Dzeja atkal pazudusi – kopš cerība pazudusi. Kā dzejot no miroņu kauliem?

No nāves un miroņu kauliem
Rakstus saliec
Varbūt kā stikla glezniecība iznāk
Krāsainiem logiem?
Kur kaulos krāsu ņemsi?
Kur Tava krāsa krogus dzērāj?
Aizlej alus Tev acis.
Kur Tava krāsa
Godīgā nama māte?
Mīkla iemīcīta apēsta
Speķa raušos pa godiem.
Un Tava krāsa?
Mašīnā sēdētāj, skrējēj
Asiņu paltī izlīst
Aizver Tavas dzīves durvis.
Muzejā, pilsētas vidū,
Daudz krāsu aicina visus jautri
„Mans trīs gadu puika var labāk”
Kāds saka otrs piekrīt
Un abi aiziet.
Bet nebēdājies dēļ krāsām
Ar vecu gudru ziņu
Viss mainās un rodas un nezūd.

Vai ir jau 6 p.m.
Vai mašīna pārnāk?
Man līst asaras.
Ak, es nabagā, nabagā.

Šalc un šalc jūra
Sāp un sāp sirds
Ūdeņu jūrai ir daudz
Neprāta vēlmju sirdij.
Šalc un šalc jūra
Padziedi līdz tai sirds
Kad sāp, vismaigāk skan dziesma
Vismaigāk, kad jūra šalc.