{fragmented entries – most without dates}
un visu izkārtoja? Tā tad viņas (principi) uzskati uzvar – liec tik pirkstus klāt kamēr ieveļas rokās. Kā es tam nevaru vēl ticēt.
Vai tad J kai guļ no 8?
Ne īsti sāp Ne īsti tic Ne vairs ko cer Ne pilnam pamests jūtas Kaklā kas kāpj Ka kaut kas jāizspļauj Kā kaut kam jāpārtop Kaut kas jāatvieto.
Esmu te pārziedējusi – tas viss. Bet kas liecās pie durvīm un slēdzot meklēja skatu?
––––––––––––––––––––––-
Sāku atbildēt maigi, no sirds „Lai redzētu – dzīves skaistumu. Būtu mazliet laimīga. Mazliet raudātu…”
Viņš atkāpās pie durvīm atkal „Tas ir – kādēļ es dzīvoju…”
Es skatījos viņā laimīga un pārsteigta.
Visam pa visu viņš teica – „Kādu reizi mēs būsim laimīgi”. Bet es nedomāju, ka es ietilptu šai mēs. Es galvu aizgriežot lai slēptu uztraukumu, lūpu raustīšanos – „Es nekad nebūšu laimīga. Un laime nav gadiem gara. Nelaime ir.” Viņš kādu brīdi bij noliecies pār treliņiem un ‘norija’ tā kā es toreiz kad viņš prasīja „Why did you swallow?”.
Viņš bij jauks dažubrīd – un mēs ēdām viens otru acīm un vārdiem bēgot un atveroties – noslēdzoties un tuvojoties.
Ievainojot un glāstot.
Es uzskatīju viņu – kad viņš reiz teica būšu, vai būsim laimīgs – es izslējos un jutu savu augumu pret viņu un sava pacelto galvu un stingra kaklu un seju – visu pret viņu, tāpat kā jutu viņa slaido graciozo augumu – neskatījos tieši acīs visu laiku – dažreiz bij it kā jāļauj viņa acīm nākt virsū kā neredzot un dažreiz pētīju viņa seju. „Kādreiz būšu laimīgs.”
„Nebūsiet. Jūs – tagad esat laimīgs.” Es teicu to un tam bij tik daudz nozīmes.
––––––––––––––––-
Nievātā cigarete Un nopeltā glāze alus Ar Tevi iegūst nezinātu garšu. Dūms ir kā smarža bišu tropos Alus norūgušas rudens dienas Kad dzidrums skaidrs Zem saules vēsums dzirkst Vēls maigums līp pie lūpām – Baltas, vieglas putas Tā skaudrā atziņa Ka paliekoša nav ne diena Kā augstas šūpoles Ceļ pāri ļaunam, labam Ceļ pāri derīgam un nederīgam Šalc tikai mūžīgs iznīcības daiļums.
–––––––––––––-
9 p.m.
I maš atn. Gribēju Sv. k. vēl savu otru kleitu parādīt – atvēru durvis, bet paliku durvīs – jo viņa no virt. d. stāvot ar go to bed eye runāja ar I. Tā es negāju tur.
Sv. domā ka man kleita laba. Bet kad uzvelku veco melno – tā stāv pavisam citādi! Eleganti. Nu – var pieņemt tādu boīgu arī par elegantu – jo viņa ir tik natural. Svārki varbūt varētu būt ciešāki.
„…Vienā mirklī visu atņem, otrā visu dod…”
Kurš to teica par mīlestību? Nav ko atvainoties – tas ir ko es šodien gribēju teikt:
Nothing is as dead as a dead love.
Uzliec jaunu, uzliec jaunu Uzliec jaunu rekordplati.
Tas ātri nokrītošais skats – varēja nozīmēt arī – izvairīšanos. Bet ko nozīmēja J. smaidīgā kavēšanās? Un tagad J bij negaidīti virtuvē un es gandrīz sabruku – jo sāku kaut ko muldēt ka visi ir out – izteicu kaut ko kas nāca uz mēles aiz pārsteiguma, ka J ir tur viens, jo viņi aizgāja draudzīgi ar I. Tā tad tas sāk kādu trad. ko J netaisa līdz. Bet – kādēļ un kas tur ir? Viņi bij tik draudzīgi un ‘saulaini’.
––––––––––––––––––-
8 a.m.
Reizēm? Dažreiz dzīve inscenē tik skaisti (Rīts un spodrība un mulsums) Ka pat Dievu lūgt uz baznīcu Šķiet ir uzbāzīgi iet.
Vējš šalc pakšos tik saldi kā
no šūpuļa kārts bērza zariem.
Tu guli. Siltas ir būdas sienas
Siltas Tavas miegā saliktas rokas.
Silta ir dūmu strūkla uz jumta
Maza piestātne.
Pirmd.
9 a.m.
Dūms līgojas pār pilsētas nomales jumtu. Nāc izej dejā Ārā no smagām kurpēm No (viņš iebrauca pagalmā – brāc! Haha! Izskrēju pēc pasta – un Ieskatījos viņa acīs – „nāc”)
Otrdienas rīts
7 a.m. (apm.)
Naktī vārtījos asiņu peļķē Vāts no pleca līdz plecam. Nezināju ka mūsu sirds tik liela. No pleca līdz plecam Visu nakti tumsa un vāts Dedzinoši ugunī pilošs dziļums Nezināju ka mūsu sirds tik dziļa.–-
Bet laikam jāiet. Nu kad jau tad jau. Sēdēšanas vienmēr diezgan.
Kā tagad ir? Pēc asiņu peļķes?
Absolūts miers. Miers un maigums.
J. smaida, smaida. Uzplēta acis zilai kleitai – tā tomēr labāka ar otru krūšturi –
Savādi – tāda reakcija, miers.
Galvas sāpes tikko sākas un sirds arī ne visai priecīga. Tomēr – laikam jāsaņemas.
Kaut kur pa senām norām Ceļiem saulē ēnās Iet pastaigāties domas Izpērtas kā pēc krusas Pa tāliem laukiem Vai prom no sāpēm, prieka No bēdām sejās prom?
Viņa dzīve nav istabu sienu un griestu krāsošana, ne ēšana un gulēšana, ne nauda ko viņš nopelna – viņa dzīve ir šī pāris naktis nedēļā – izlikšanās ka viņš dzīvo:
Grāmatas tituls:
The figure at the music box
Jeb The man ‘’ ‘’ ‘’ ‘’
Latviski grūtāk izteikt. Labāk ir teikt figure – tas jau nav nekāds man –
Bet kā latviski? The figure vietā: Kāds? Kāds stāvs? Figūra? Vīrietis?
Figūra pie mūzikas kastes
Neder, tas izklausās kā statuja.
Sakņupušais? Uzlīkušais?
Stāvētājs? Stāvošais?
Lai nu kā – tas ir labs tituls – un izsaka visu!
Krogū pie mūzikas kastes Kāds sakņupis vīrs stāv ilgi Sadilst kā mēness sīkāks Sīkāks un līkāks Trīcoša roka meklē un meklē Melodiju kas uzvītos spalgi Kas pielietu telpu ar visu Kas zaudēts, kas zaudēts... Kas baltās skaņās atdotu visu Kas galu galā ir zaudēts? Kā var teikt – zaudēts. Sakņupušais stāvs Krogū pie mūzikas kastes Nožēlojams un mazliet maigs Ko viņš tur stāv un stāv? Ko viņa roka drebot meklē? Melodiju kas darītu to cēlu Tā vainas aizdziedātu Ar skaņām kas kā rozes kaisās Un spožai laimei taisa ceļu. Ir izdzerts viss Galdā sviesta Pēdējās naudas sauja Skats, truls kā vēzim izkāpj no acīm Domas rūgtas, spītīgas Un sajukušas, sajukušas Lepns, lepns izstiepdamies Ar drebošu roku meklē Dzīvību kāds stāvs krogū Ilgi pie mūzikas kastes ––––––––––––––– Tev šūpoju zaru Ziedu zaru, lapu zaru Ar pasakām, straumju balsīm Ar klusu straumju balsīm Kas pašas savos ceļos līst Nav ēnas domās nevienas Kas šūpojās pār Tevi Nav pārmetumu Mātes balss tik runā. –––––––––––––––––––––– Mūsu dīvainās sejas Mūsu bērnišķās dīvainības Mūsu maldīšanās nopietnība
–––––––––––––––––––––
9 p.m.
Vai tā nav jocīgākā lieta?
Es pieņēmu ka esmu ‘aizrāvusies’ pavisam pamatīgi, ka visa šī pasaka iet pilnā gaitā jau mēneši 3 un skati u.tt. turp un atpakaļ u.tt. un šodien, nupat (dzirdot Nagari aizejam un balsi tādu it kā priecīgu) man pirmo reizi ‘ietrīsas’ sirds! Tā ievibrējās kā elektrisks lietus krūtī tumšā vilnī.
Tas neatkārtojas, to nevar uzgriezt kā sapņus un citas iedomas. To gan pamodina kāda doma, bet tas nāk pats patvaļīgi.
Un šodien – kad ‘viss ir cauri’!! Šodien, kad tikko mierīgi nodomāju – nu nekas vairs nav jādara jo tas ir pierādīts un jāpieņem. Savādi. Pieņemta šķiršanās un pieņemta jūtu atzīšana.
Puskrēslā pilsēta
Pusgaitā viņas straujums
Pusmastā karogi
Tavas sirds torņos.
„Uz tempļa kāpnēm
Koklētāj sēdies
Un maigā dziesmā dzīvību (//krāšņumu//laimi?)
Atdziedi atpakaļ!”
Zivju veikalā iezārkos
Tanī kuram garāmejot
Satikāmies tai dienā
Kad dziedāji man mīlas dziesmu.
Otrd. 28 aug. 1967.
12 a.m. Klusums no rīta. Tīrs. Miers.
Gaiss neskaidrs. Gandrīz smags, aizdomīgs. Nav sarunu.
Domāju par savu rakstu – līdaciņa! Un visa Aiviekste, smaga, tumšiem ūdeņiem un krasti un tā līdaciņa dus manī. Nedaru neko. Tik auklēju šo līdaciņu. Varbūt vajag tā izauklēt. Varbūt lai atmiņās nākdamas pie manis tās lietas atnes, noskaidro pamazām man vārdus, kā tās uzrakstīt. Dzirdu pat Batraga soļus, redzu viņa vecās salāpītās bikses, vīžainās kājas, sarepējušās rokas, naģeni. Slapji arī pil ceriņ krūms pie Batr. mājiņas. Mājiņas balti kaļķotie sāni ar pelēka sudrabaina koka spraišļu ribām. – Dienas upē, naglas laikā. Kājas paslīd uz lieliem akmeņiem, nosūnojušiem un droši iet kur kutina pēdas sīkie oļi. Bet tas viss par maz – vēl tuvāk šīm lietām jātiek, kaut kas vēl tuvāks tām jāizsaka.
Zeltainā līdaka uz zāles. Noķerta. Rokās jutu satvertu viņas biezo tumšo muguru.
Tad māmiņas seja, kad viņa skatījās uz šo līdaku. Man asaras apbira šorīt par to domājot – kaut es varētu pilnīgi atcerēties, izprast, uztvert šo seju, viņas bezgalīgo labvēlību pret visu, prieku par visu – skaistuma un zudība izjūtu visā. Šis gaišums viņas sejā no prieka un sāpēm par visu.
Par saviem bērniem, par vasaru, par līdaku. Viņas zināšanu, ka tie ir kā akords kas nāk un aizskan un neatkārojas šai simfonijā.
Kā zaglim Tu man zagts [Iz gudrēm] nolaupīts No cita galda nocelts. Haha, kas nepiesiets Tas neturās nevienam. Kā nāk tā iet – Teic sakāmvārds. Vai laist pirms atnāci Lai jaunā ceļā ej? Viss zagts un laupīts No rokām izrauts šai pasaulei Viss paturēts tik brīdi Jau zaudēts iegūstot Bet iegūts iekārojot // iecerējot? –––––––––––––- Naktī tālu gūlies tumsā ceļš Gaida atnākam šurp atkal dienu Šurp atkal nākam
–––––––––––––––––––––––
Rum + cock
(rum + milk)]
–––––––––––––––-
Šai neizietā zemē
Apmaldījos...
Tādēļ tik spoži bij ūdeņi
Kas ledu iznesuši
Tādēļ tik saulains cinis,
Lai zinātu šīs sejas maigumu
Lai pazītu dienu pēc ziemas.
Cik arī īss vai garš šis laiks
Kā sudraba lāse kas krīt
no zara
ledus atkususi nu rit
un rit un rit pa
strautu strautiem prom
ūdeņu ūdeņos salejoties
viļņojot jūru.
Šai zemē neizietā – sejā –
Kavējos kā senā dārzā.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
Izvilkumi {most without dates}
––––––––––––––––––––––––-
Bying bricabrac
China, ornaments, old fashioned trinkets
Lady factory business 41 2736
Doct. 46 3968
4 day houskeep. At 5 p.m. live out
45 6521 Delivery pamplets
–––––––––––––––––––
Kāda vieta Austrālijas dienvidkrastā
Skarboro Savādi skaisti ir Tavi kalni Kā mazliet murgaini sapņi Ar mūžīgu, gurušu zaļumu Ar mūžīgu skatu pāri jūru No pelēkām klinšu acīm. Čūskas guļ Tavu ieleju midzeņos Liānu vīteņos sapīti ceļi Asi, dadžaini ziedi nosmokot pūš karstu elpu Uzmanies cilvēk Ja uzdrošinies Sākt vientuļu kāpienu grūtu Bez uzvarām Bez sasniegumiem un balvām. –––––––––––––––––––––––––– Pie jūras Dienas ne nakts te nav Tik paisums un bēgums Vienmēr no jauna Sašūpojas zvaigžņu raksts Mēness noslīd ielā Un tad ir paisums. Jūra paceļas pār pilsētas jumtiem Skalojas gar logiem Kaijas laižas, krīt rokās Jo tad ir paisums. Durvis atdarās Un pa tām izzogas Aizplūst dzīvei visi Lai paisumā Aizvirinātos Varbūt uz mēnesi ar mēnesi Pie durvīm, pie Vārtiem un mašīnām Krīt brīži no paisuma Viļņu galotnēm Šķīst, zūd, pārvēršas Izaug par vistērijām Ar savītām lapām. Steidzīgs pieninieks Jau izliek piena pudeles caur tām Pie sliekšņiem, kāpnēm, palodām Jo tad bēgums Jūra jūra atgriežas Visiem ir jāatgriežas Jo tad ir bēgums.
30. jūlijs, svētdiena 2 p.m.
Diena ar saules stariem griež Griež sirdī jaunus rakstus Ar spožiem nažiem griež Ar asarām, asinīm skalo Lai iekrāsojās un kož Kož dzīves rūdās dziļi Un iededzinās un mirdz. Ne brīdis netiek aizmirsts Kā veseri sirdspuksti sit Sit mūžā krājamās zīmes Lai visu var izlasīt – Kas? Par to Tu neturi graizes. –––––––––––––––––––––––––- Bij Tava reize Tukšās naktīs iedegt lampu Nu mana reize Nekurnot vāķēju Gaidīšanas zieds kvēpina Smaržu grūtu. Pāri darīju aiz mīlestības Nu panesu aiz mīlestības Sirds lūzt un lūzt Kā upe ziemas naktī Sasalusi ledu lauž Salā aizsaldama važas lauž Tur ciet tur cieti Lūzt gāle vaidēdama. Mana reize iedegt lampu naktij garai. –––––––––––––––––––––––––– Slinkot ir dievišķīgi Pēc darba dienām Tikai pa pavedienam Iešūt kādā rakstā Iziet karstā saulē Pa brīžam paraudzīties Vai debesis vēl tās pašas? Dievišķīgi ir slinkot Pasaules vējus dzirdot Grūžamies būdas pakšos Diendusā ielaižoties. Bet naktis izzogoties Savvaļā pablandīties Dievišķīgi ir Nebeigt izbrīnīties. ––––––––––––––––––– Visi avoti izsīkst Tik gaidīšanas avots Stāv pilns līdz malām Dzer dzerdams slāpes nerimst Dzer dzerdams – slāpst. Stāv avots pilns līdz malām. Visi avoti izsīkst Visi ziedi pārzied Tik gaidīšanas krūms Deg degdams liesmām Kvēpina smaržu grūtu It kā jau būtu nu Drīz, drīz viss klāt. Ak, Vaterlū! Vaterlū! Viņš zaudēja pie Vaterlū. –––––––––––––––- Maiga mieru pilna māja Viņš atgriezies un guļ. Saule slīd savu ceļu Vakars nāk kā viesis. Kad saule nogrims Lampas iedegsies. Viņš atgriezies Ne ceļiem, neceļiem Un dziļi midzis No darbiem, nedarbiem Kā šķīstīts spēkus smeļ Stundas pāri nāk Ar gaismām caurspīdīgām Kā mīļām rokām skar Uz pirkstgaliem staigā Krūtīs silst prieks It kā šūpulis šūpotos. ––––––––––––––––––––– Skaisti nest Pasauli ar saulēm, zvaigznēm Atlant stiprais! Skaisti laist Saulēm dūkt Kā spožām bitēm Lidojot pa zilu kosmu. Aizvērt acis Gulties ceļā Saulēm zvaigznēm Pazust naktī.
–––––––––––––––––––
Sest. 1967. 25{26}. 8.
Ak, mans mīlētājs Pēc bēdu dzertas nakts Nostājās nu priekšā Džentelmens kas džentelmens Seja balti raiba Kā putna ola. Kāda putna? Kas tas nu ir kas jāizpētī Kas par putnu, kāda putna? Traka putna – Maiga putna Dziedātāja, klusētāja Varžu dīķī bradātāja. ––––––––––––––––––––––––––– Gribētu Aizietu pie Tavas mātes Teiktu ka Tevi redzēju Stāstītu par Tavu roku Ko Tu turi pie pieres Kad vakaros sēdi un lasi Lasi tā nogrimis sevī Ka nedzirdi, ka Tevi uzrunā. Kad Tu pacel acis Viņās ir lēnums un gaisma Un viņās var ieiet kā Brūnos gaismas avotos Dažreiz viņas ir kā ogles Kas deg meža ugunskurā. Tavu ātro smaidu Kas pārtrīs Tev sejai Kad kāds neapzinoties Izsaka joku Un tavus soļus Kas nevienu nenokauj Un balsi kad dažrīt uzmutuļo.
Nevaru neko strādāt. Kaut kas kā
piesiets. 1 rokas spiediens.
Mani izlietu kā upi kam izspridzina
aizdambējumu. Ha.