1 jūlijs 1967. Sestd.
2.30 p.m.
No rīta – klusums.
(Sapņoju ka gribu airēties ar kādu sasietu šauru ‘plostu’ – bet grimu dibenā – ļoti dziļi, nekā paairēties, tvarstījos ar rokām kur pieķerties – itkā baļķu starpā, kaut kā glābos.)
Situāc. līdzīga. Samulsums.
Ziepes, nagu birst., pūders –
Ovāls tumšs. Satumsis. Satumst.
Aizdomas ka materiāli lietoti.
Vēlāk – atkal apgaismojies.
Ziņas no r. avotiem labas.
Tās vienīgās pārmaiņas nesējas iespējamās bijušas.
2 jūlijs 1967 svētdiena
9 a.m.
Ļoti auksts, naktīs sevišķi. Diena skaidra – saule, vējš, aukstums. Ziema. Aukstuma dēļ par daudz ēdu brokastīs un tādēļ – ka [..ag] tēja bij pastāvējusi, vāja un auksta – tas ir ko es neciešu – tējai jābūt stiprai, karstai, svaigai. Es dzēru virsū tasi kafijas, bet tas viss mani tikai piepildīja par daudz. Lasu Morgana Avotu. Zaudera tulkojums vājš kā briesmas. Visu laiku jātulko tas uz angļu valodu lai – iedomātos kā apmēram autors runājis. Tulkojums ir ļoti svarīgs, tas (ceļ) samaitā vai labāko grāmatu.
Nepareiza vārdu izvēle pilnīgi pārvērš domu, nerunājot par noskaņu, aptuveno domu, to domu kas jāizaudzē lasītājam uz autora aicinājumu.
Jā – tieši šo domu nepilnīgs tulkotājs iznīcina un līdz ar to iznīcina grāmatas lielāko vērtību. Nezinu ko mani tulkotāji būs izdarījuši ar Kaimiņu. Tur arī – zemteksts ir svarīgākais. Ozoliņa saka – meklējām skaistākus vārdus kā pareizāk izteikt – skaists vārds neko nepalīdz. Bet varbūt viņa gluži tā nedomāja. Ja viņi būs sākuši izpušķot ar skaistumu – tad ir beigas.
1 p.m. Aldis solījās aizvest uz Dzidru.
‘Izšmorēju’ vistu – necik daudz tur neiznāca. 4 pusd. vienam – pietiks.
Biju tagad pusdienās.
Jārunā ar klusumu.
Miglas bildes – 2.
1. un 2. 1. tuvāk redzama.
2. bija ‘remontā’, – tāpat kā kad te atnācu, sen jau.
Esmu nežēlīga.
Migl. bild. nav gaismas, nav skatītāju. Viena izrāde tikai.
2. Sagatavojusies. T[..eda].
Par daudz klusuma? Izrāde par mēmu? Varbūt. Bet kontrasta pēc varbūt tā var. Un nav citas izejas – var ‘uzrakstīt’ tikai to ko var. Un varbūt tanī faktā ir kāda jēga.
Vakar sāku pārrakstīt Moore stātu. Tas ir – iesāku rakstīt pirmo lapu tā, kā gribu.
Bet – kā turpināt?
Arī tā, kā gribi.
Tas jāpārdomā – kā tas ir?
Tas ir tagadne jaukta cauri ar pagātni. Atcerēšanās ar to stāstu – kā bija.
Der? – nezinu. Vēl nezinu.
11.30 p.m.
[Left to right: Latvia, Latvia (Dzidra), Poland, Germany]
Aizbraucām ar Ald. maš. + Ald + Mrs. Sv. uz Dz.
Viņa nevar braukt uz dancoš.
Atveda mani mājās. Jūtos briesmīgi, tā izraustīt cilvēkus. Gāju staigāt pa 2 reizes. (Tāpat kā citi iekšā ārā.)
Beidzot ļoti skaista novakare pie abām baznīcām.
Neskaidra lūgšana – ļoti neskaidra. Dari Kungs laimīgus – dari cilvēkus laimīgus un atstāj man arī kādu kripatu laimes. Bet kas ir mana laime? Mana ir – citu laime. Un tomēr – mazliet mana ir arī mana laime.
Šie no danc. atveda Dzidru. Tomēr bijusi tur beidzot. Tā jau biju sākusi domāt – ka viņa varbūt vēlāk tomēr aizbrauks.
Labs vakars ar Dzidru. Bet citādi – viss neprāts. Cilvēkiem nav vairāk prāta kā man – dažiem. Mrs. Sv. aizbrauca uz Redhedu.
3 jūl 11 a.m. Pirmd.
Ļoti auksts vējš. Saule. Dzidra sala busu gaidot, es arī. Šorīt tomēr biju zem aukstas dušas. Tas noper ka ar žagariem un top siltāk. Šorīt nekas neveicas. Nezinu ko vēlēties un tādēļ nezinu ko darīt. Aukstums rauj kamolā.
1 p.m.
Vai illūzija ir – nekas?
Vai illūzija, teiksim, ko mēs uzceļam par kādu cilvēku, vai viņa nav tik pat svarīga, kā cilvēks ja tas tāds būtu, kādu mēs to iztaisām savās iedomās?
Teiksim kāds cilvēks ir mums ierosinājums. Viņš ir kā skulptoram drāšu mets ap ko tas sāk likt savu veidojamo masu. Jeb cilvēks ir kā marmora klucis, kas pēkšņi dod ierosmi tādai vai citādai figūrai. Izdoma kopā ar doto ierosinājumu rada illūzijas celto tēlu.
Kurš tālākā dzīvē ir atbildīgs par to, lai šis radītais tēls ir dzīvot spējīgs – spējīgs existēt kaut kā funkcionēt?
Taču tas – kas viņu radīja.
Ne tas – no kā viņš radīja.
Tā bij tikai viela.
Viela nav atbildīga.
Atbildīgs ir tās pārstrādātājs, tās veidotājs.
Teiksim – es raugu kādu cilvēku, tas man dod iedomu tēlus par sevi – es sāku celt ap viņu īpašības kādu viņam nav, jeb ir tikai to sēkla. Es iemīlu šo cilvēku. Tāpēc ka ticu viņā esam to ko es pielieku klāt.
Tālāk mana atbildība ir – turpināt ticēt visām sevis pieliktām īpašībām tanī cilvēkā. Attīstīt, radīt tās no jauna vai samierināties ar to sīkumu skatoties uz tām caur pavairojamo vai pamazināmo stiklu.
Nu jā.
To jau dara. Bet mūsu illūziju radīšanas spējas izsīkst nodarbojoties ar vienu un to pašu vielu.
½ 4 p.m.
Nogulēju. Biju aizmigusi aukstā istabā.
½ 5 p.m.
Ir krēslas stunda –
Bīstamais laiks
Kad lietas sāk atmiņas izpaust
Skaņas kļūst nozīmīgas
Un modina ilgas.
Ik lietus lāsei zarā
Ik vēja pūsmai
Ik spožam plankumam mākoņos
Ir maģiska vara
Satraukt cilvēka sirdi
Apturēt soļus
Un cauri īstenībai
Kā sabojātā foto platē
Spīd bijušā un gaidāmā ainas
Ar bīstamu spēku.
Diena iet galā
Nav vairs kur aizsteigties
Bet modinātājas balsis
Čukst ik gaismas faltē
„Skrien, meties prom
Kā savu dzīvību glābjot” –
„Paliec, stāvi uz vietas
Redzēt tās nāvi
Ir vairāk dzīvot”
Tevi mulsina dziņas un balsis
Tava nepiepildāmā dvēsele
Padzer kā vālodze
No sīkas rasas.
–––––––––––––-
Nav cita nekā
Tik bīstamais ātrums
ar kādu daiļumam izplandoties
Mirstošās gaismās
Dziest diena
––––––––
Pasaka par vilku un par zaķi
Pasaka par mednieku un mežu
Pasaka no sākuma līdz galam
Nesaprastu
Novakares gaismām dziestot
Kāri meklē
Ieklausīties sirds
––––––––––––
Ir kaut kas atgadījies
Kaut ko gaida acis
Uz ceļa svešuma vidū
Atnākam, atgriežamies
It kā kas aizgājis būtu
Kam jāpārnāk mājās
Bailes nejusties nabagam reiz
Nejusties brīvam
Visa muldēšana neko nelīdz – nevar dabūt no sevis to laimes smagumu nost, ja to neizsaka. Nav citas iespējas kā vienkāršie patiesie nabagie vārdi: mana istaba ir skaista vakaram nākot – neizteicami skaista. Dzeltenīgie toņi vakara gaismā pieņemas spēkā, klusums un miers istabā kontrastē ar ielas mīlīgo steigu, mājās atgriešanos steigu. Mana istaba ir pārāk skaista – viņa ir pilna kā mūzikas. Tam svešiniekam bij pravieša dzejnieka patiesība vārdos, kad viņš teica – „sēdēt un skatīties ziemas dienā. Ziema var būt ļoti jauka Austrālijā”. Ziema var būt ļoti jauka visās zemēs.
Mani aicina uz deju. Kā tā var pārskatīties? Man miroņu kurpes kājā Soļi ar tām iet streju. Mani aicina uz deju Es redzu – mana kārta – Es nevaru atsacīties Kā [................] Vai lai dejā nosisties eju Vai nomirstu sēdot?
9 p.m.
Kaut kas saīdzis?
Nē. Drīzāk silts.
Bet ko tas var līdzēt.
Cits priecīgs kā arvien.
Pat ļoti priecīgs.
Laiks no skaidra un auksta mazliet piemācies un kļuvis siltāks. „Noskaidrojas un sāk līt.”
Ak kur tās vecās balsis, kas tā runāja un teica. Kaut kas pie virtuves galda, kas iesilusi no krāsns, ieskanējās no veciem laikiem. Ziemas vakara siltums, pīpju rūgtums un rupjas balsis.
Es šodien atkal nestrādāju.
Pēcpusdienā nogulēju, vakar negulēto miegu. Kā tas Dzidruls var izturēt negulēt un negulēt? Paliek jau arī bāls un stiegrains – ādains. Mans mīļais bērns – atdod savu jaunības spirgtumu par šo scholarshipu. Nevar atlaist – jāvelk un jāvelk.
You lost company. Laughing face. She run away.
9 p.m.
Kļūst vēss. Pārdomas.
Tur neapmierinātība. Kādēļ?
Auksts? Jā auksts ir visur.
Nepareiza valoda.
Tā bij tā.
Nepareizs viss.
Kāpēc saīgums? Un par ko?
Lai parādītu noslieci?
Jāuzmanās?
Taisnību sakot – ir jau ko vēlēties – bet to katrs var iegūt pats sev. Neviens neliedz.
Vajadzīgais ir viss kārtībā, vai apmēram. Kādēļ pārmetumi?
Jūtos pamesta, jābrauc uz Sidneju. Rītu jānopērk ādiņs{?} jeb tikai sarkans lakatiņš?
Ceturtdiena 5 jūl. (?) 7 p.m.
Mēs ar veco vien mājās. Viņš vāra makaroni.
Es izgāju pēc cup of cofé.
Biju pie Dzidras. Viņa noteikti ēd nepareizi visu dienu un tas vien neko nevar palīdzēt, ka es pāris reizes nedēļā aiznesu vakariņas. Tagad biju pāris dienas pēc kārtas – izskatās labāk. Protams – viņa bija 2 dienas mājās. Tas dara viņas sejiņu spirgtāku. Kaut nu šodien viņa uzrakstītu savu eseju. Tā cik zinu vieglākā. Tad tūlīt citas. Šoreiz liekas – bija labi, tas arī viņa domāja ka labi – ka es gādāju par viņu, viņa teica –„Gādā par mani nedari neko citu”. Tas viss ko es gribu. Gādāt tā – lai tas kaut ko palīdz. Aizmirsu veļu paprasīt no viņas. Ak galva galva –––––-
Mēģinu rakstīt par Warren. Bez plāna patreiz iet.
Bet ir jau tā – tur ko stāstīt ir tik daudz – kurai vietai arī nepieskaras krīt un birst kā pārgatavas ogas. Paņem no viena ķekara, atkal no otra, nevienu nevar nobeigt ne izsmelt aiz vielas pārpilnības.
Bet – tas labi?
Nu – es varbūt sarakstu samaisu domu gājienu. Bet – tas dod dzīvīgumu un tas ir svaigāks.
Tā – tikko man rodas doma kā jāraksta – jāstāsta apceroši, gudri, prātīgi etc. par M kundzi – tālāk par Hendru un visu – bet tas vienmēr jāpārtrauc ar siltu, dzīvu, bet aprautu tēlojumu par W.
Un tā visu laiku.
Lai tas apcerējums iet kā liels nopietns melodisks motīvs, bet smags, ko vienmēr pārtrauc kaut kas dzīvs, straujš, maigs, vārīgs, gaisīgs etc. un kas savukārt kopā sabērts dod otru pamat līniju visam gabalam. –––––––
Teoretizēt viegli.
7. (?) jūl. Piektdiena 7 p.m.
Dz. bēdājas – domā ka nenobeigs. Jāpalīdz cik var. Cita uzdevuma man arī nav.
Domas žuburojas un sazaro Saule ir atgriezusies Mīlas maigums kā atkušņa vējš skāris. –––––––––––––––- Domas rosās Kā zeme Kas atkūst kādā dienā Pēc ziemas Vēl nezināms Kādi ziedi atraisīsies Pumpuri rosās Kopā saspiedušies Spēkus krāj Vienā rītā gaismā izšauties. –––––––––––––––––––– Un tam Kaut kam ir tiesības būt Ja tas kā sēkla zemē rosās Ja tas tā kā saullēkts jūtams Ar gaismām no tumsas aust Tam ir tiesības būt. Varbūt tik kāds kroplīgs zieds Bet tā pumpurs briest Tam ir tiesības būt Atvērties un ziedēt Tā lielumu vai mazumu Tā nozīmi mērot Nav nevienam vēlēts. Lai kas tas – viņa patvaļība Ir ķēnišķīga Viņa spēks ir nesaistīts.
16 {15}. jūlijā 1967. Sestd. 8 p.m.
Fiasko ir vārds kas nāk un iet.
Jūrmalā biju. Saule mazliet. Mans bērns pārlēca kā stirnulēns, noķēra mani – gribēja iet uz kino. Bet viņa satika draugus un norunāja iet uz partiju vakarā. Kino tādēļ atlikām.
Nemiers. Ir uguns kas ielec no viena otrā kā paegļu krūmā.
Mana kopija ir ļoti labi izdevusies. Velna milti.
17 {16}. jūl. 1967 svētd. 4 p.m.
Mīlestība vai nu ir – vai nav.
Jā – vai nu viņa ir, vai viņas nav.
Ja viņa ir, viņa ir –
Kamēr to nonāvē laiks, piepildījums
Vai negadījums, kas ir ļoti reti.
Un ja viņas nav – ir visādi
Citādi brīnumi, bet viņas nav.
Un kamēr viņa ir, kamēr
Viņa nav nonāvēta, tā ir
Ir un ir un ir. Lai kas ar
Notiek – viņa vēl arvien ir.
––––––––––––––––––
Ziemas saule logā
Nu nāk katru dienu
Ziema lēni, ļoti lēnām
Griežas pavasarī.
Saules grieži tikko sāk
Savu zelta ratu griezt
Lēni, ļoti lēnām pavasarī.
Ziemas saule skumji smeldz
Padodamās
Slepen smaida padodamās
Zelta spožumi iecerēdama.
––––––––––––––––-
Kamēr vēl saule logā
Kamēr vēl krūtīs silst
Laimes šūpļus apklāj
Auklē, guldi un sedz
Plakstus skūpsti lai mieg
Atpūtā brīnoties grimst
Brīnumu nepamet
Kamēr vēl krūtīs silst
Dzīvības auklējošs pulss
Ceļas un grimst
Auklē un sedz.
–––––––––––––––––
Ja mīlestības dēļ tuvoties
Arī grūti būtu pie tā
Kas skaļ sludina to beigtu
Tad tam kas nesaka nekā
Ja arī mīlestību meklēt
Skriet necerīgi pie tiem
Kas melni sludina to beigtu
Arī grūti būtu tuvoties tiem
Kas sludina to beigtu
Tad tam kas nesaka nekā
Pirmd 18 {17} jūl. 1967. 10 a.m.
Kaut kur pie svēti nopietniem Vēl piemin mīlestību Bet ja to meklē tur To neatrod pie tiem. Tik viņu dusmu pilno nievu Ka mīlestības vairs nav nekur. Tam ticēt grūt Šī zeme sevī saknes mazas Ilgi glabā: Pēc tukšiem gadiem (Kā daudzkārt tautas dziesmās) No kaila pliena dārzā Mums uzdīga un sakuploja Reiz ceriņkrūms. Ja mīlestību atrast Kas melni patiesi ar nev[arētu] pie tiem Sludina to beigtu Kāds nesaka nekā Var mēģināt tam lēni delnu Uz krūtīm likt Un nogaidīt. Var gadīties, ka pretī Jums Tad paceļ vaicājošu skatu „Vai kaut kur nezied ceriņkrūms?” „Jā, zied, varbūt. Varbūt Ka zied kaut kur.” Nu – tā ir mīlestība.
5.30 p.m.
Krēslo.
Viss ir nepareizi, bet salmu paklājs vizmo skaisti, klusi, bet kustīgi. Debesis nav neko interesantas, bet krēsla nāk tomēr skaisti.
Iesnas. Smaga saaukstēšanās galvā – bet aiz trakas spīts līdu zem aukstas dušas. Nedomāju ka no tā palika sliktāk.
Dz. nesatiku.
Varbūt vajadzēja iet uz kino. Gribētu spēlēt – bet manas klavieres.
Otrdiena. {18.7.67}
8 p.m.
Vakar aizg. pa kreisi.
Šodien atbraucu no kino, atradu 102 piestāj tepat tuvu – no otra gala ielai. Nācu. Nepazinu braucēju.
Māc. taut. dz. spēlēt.
Kino ‘Adventures in China’ ļoti skaists – krāsas kā mūzika.
Es biju tik laimīga iznākusi uz ielas – man liekas – ne pēc vienas filmas nebiju tā – pārtaisīta – it kā jaunības dienu acis būtu atdotas un vēl vairāk. –––––––––
Vai – ir jālec no lidmašīnas uz lidmašīnu – lai iegūtu dzīvi?
Ir.
Bet man nav drosmes.
Pēc 10 min.
Iedomājos izdzert tomātu sulu ar citronu. Iesnu aizdzīšanai.
Tomātu sulas bundža izdarīja to, kam man nebūtu drosmes. Apgāzās ar lielu troksni:
I am very sorry for making such a noise... Give it to me.
Absolūts klusums, ne zīmes.
Vai kāda ceļa nav uz Tevi
Puķēm apstādīta
Sauli un ēnām apstarota
Strūklakām apšļacīta
Dīķiem, [...] ap[..]ota
Zīdstīgām aizvīta
Zīdstīgām, zirnekļu stīgām...
Vai cita ceļa nav uz Tevi
Pāri stalažām jākāpj augšā lejā
Pa sastatnēm celtņiem jāslīd, jāgrimst
Vilcienos jālec
Caur zaļām sarkanām
Ugunīm jāizlavas.
19. trešd. (jūlijs) 8.30 a.m.
Vakar kinītī esmu kārtīgi saaukstējusies. Galva sāp, klepus, iesnas un negulēju. Tabletes nav.
Kad viss bij kluss jau, gāju uz vannas istabu – bet ne zem dušas.
Ieklepojas virtuvē.
11 a.m.
Kādas zīmes lai lasu
Klusuma zīmes tik klusas
Ne tās dzirdēt ne redzēt
Sirds tās zina ne prasa.
4 p.m.
Ne tikumu gaitā Pinos bez ziņas Vai labi vai ļauni man klājas Vai piepildījums tas Vai zaudējums ko ņēmu? Bet sirds Kā apsēts lauks Maigumā sēklu glabā. Vai izdegs viss Vai noslīks Neatšifrēt zīmes. Bet sirds kā apsēts lauks.
20 jūl. Ceturt. 10 a.m.
Šīs zīmes Tavā sejā Vāras Tik vārīgas Šīs zīmes Tavā sejā No spēka tāda, kas kā zibens Velk krustus Mākoņu lejā Šīs zīmes atklājas Pirmo reiz un cieti sedzās Tās man? Man? Jā. Ak, jā! Ja protu lasīt.
21 jūl 1967. Piektd. 5 p.m.
Logā sestdienas vakaru
Ar lupatu iespodrināju.
Nu uzliesmo mākoņi
Iekrītot manā logā
Ar atvadu maigumu
Pieskaroties, ar rūtīm
Sazibsnījoties.
Sestdienas vakars
Ved sēdina krēslu
Zaļos krūmos aiz loga
Ziemas rūsējis zaļums
Brūnējis atmiņu siltums.
Sestdiena palīdz svinēt
Garām slīdošam skatam
Vienam skatam
Logā sestdienas vakaram
Iespodrināju.
Visu nakti J. tik daudz domāja par W. ka uz rīta pusi miegā iekrītot, viņas domas pārvērtās sapnī, kur kāda būtne – liktenis (viņa zināja) paņēma W bālo skumjo seju, par ko viņa bija domājusi, ietina to glīti ietinpapīrī, pārsēja un pasniedza viņai kā dāvanu.
“Te Tev tā ir.”
Z tūlīt pamodās, pasmaidīja un aizmiga mierīgi. Vēlu piecēlusies viņa atcerējās sapnī saņemto dāvanu un zināja, ka sapnis atspoguļo īstenību, viņai piederēja šī viņa seja, sērīgā, bālā – kas pārdomāja, baidījās un ilgojās kaut kā, par ko viņš nezināja, kas tas īsti bija un nezināja, vai viņš tuvojas vai attālinās no tā ceļa, ko patreiz bija izvēlējies iet.
Jā, viņai piederēja šī viņa seja. Viņa to drīkstēs paturēt. Varbūt uz mūžu. Varbūt cauri visas viņas dzīves gadiem viņa seja dažreiz būs tāda bāla, skumja un neziņas pilna un tad tā piederēs viņai. Viņš atcerēsies viņu.
Viņa bija viņam savā ziņā pielaulāta.
Viņš domāja par viņu tanīs pēdējos mēnešos pirms kāzām, dažas stundas pirms laulībām staigāja viņas tuvumā, pienāca un runāja: “Nu tagad tas jau tuvu.” Un viņa nezināja, vai viņš tā ilgojas vai baidās, vai vēlas iet tam pretī, vai bēgt. Viņa tikai zināja, ka viņš meklē viņas tuvuma. Varbūt pat lūkojas pēc zīmes – ko viņam darīt, baidīties vai nomierināties.
Un viņa neatbildēja neko un neizrādīja neko.
Viņa nezināja, kas viņu sagaida. Nezināja arī, vai viņa varētu, vai drīkstētu, vai vajadzētu rādīt savu maigumu un sāpes par viņu.
Ir briesmīgi bērniem apbedīt māti, bet — nespēt apbedīt māti, jo viņas līķis kustās un vaimanā… un reizēm tas velkas mēnešiem ilgi… W. man šķita kustējās kādas drausmīgas katastrofas tuvumā. Bālajā Hendr. sejā dažreiz lūpas bij sakniebtas, acis nedabīgi stingas un balss skanēja ledaini drausmi, kad viņa uz mātes vaim. piesteidzās pie tās gultas. Likās tikai par naža asmens tiesu un tad par māti, pār sīm nožēlojamām cilvēka atliekām, nāks kaut kas drausmīgs. Likās rāmā, bālā sieviete, viņas meita jau bez valdīšanās sagrāba palagus savās rokās un nākošā minūtē viņa gāzīsies pār māti, uzbruks.
Es dažreiz pazudu cik ātri varēdama. Es jutu, ka tas varētu notikt. Ja es to liktos manām, es to it kā pieļautu un tas reiz varētu gāzties ārā — jau bija noticis, sāka notikt. Ja nevar palīdzēt tam, ko mīl, paliek truls, bet ja ir nebeidzami jāskatās tālāk ciešanās, pārgurumā var prāts pamest protestus, var izpausties trakumā. Vai Mrs. M. māsa jau nebija reiz klusi izteikusi vārdu monstrs par Hendru? Ja arī tā biija patiesība, ka Mrs. M. bija tikai līķis, lai arī to nevar aprakt, jo tas kustās un vaimanā, to nedrīkstēja par tādu pieņemt. Pie tādas pārliecības es nācu jau pāris dienās. Mrs. M. māsa domāja, ka Samarieša darbs jādara augstu prātu, pasniedzot tai ēd. un dzēr. un jāatstāj viņa savam liktenim.
Varbūt tās jau bija šīs mājas dzīves apslēptās zemstrāvas. Tēvs jau bij miris 4 mēn. atpakaļ. Māte kopš tā laika dzīvoja šādā stāvoklī. Bērni bija pārguruši. H. strādāja 8 st. slimnīcā, un vakari un naktis ar māti. W bija pārņēmis tēva veikala vadību.
Un tad man bija kaut kā jāmazina bezcerība M.k. Vakaros es klausoties mūzikā, kas dažreiz nāca no TV vai radio, vai rekord. pl., un zinot [..] staigājam kā ēnas, es domāju, ka man jāmēģina atbīdīt šausmas, jānomierina. Man viņi jāatslogo. Es atcerējos kādu franču māksl. asējumu — cilvēki, daudz cilvēku, visi jauni un veci iet pulkā, iet savu dzīves ceļu un katrs plecos nes nāvi. Savu nāvi. Cits jau pakrīt zem tās, cits tikko velkas, cits vēl soļo braši. Cits cīnās, gribēdams to nokratīt, gluži kā mēs visur šinī mājā — katrs ar savu nāvi, cits tuvāk, cits tālāk savam kapam. Kāda beidzot starpība — cik tālu katrs no sava kapa? Piecpadsmit min. pirms savas nāves, viņš vēl bija dzīvs. M.k. 15 min. bija ievilkušās un mūsu? Citu? … Tikai vēl vairāk, tikai cerams vairāk šo 15 minūšu.
M.k. nevarēja salocīt pirkstus, tie stāvēja izstiepti kā sasalušas lakata bārkstis — ar tiem viņa mēģināja noturēt karoti un celt pie mutes ūdens glāzi. Viņa nevarēja pagriezt galvu, nevarēja locīt ceļus, nevarēja nostāvēt vai sēdēt vai iet un tomēr mazliet viņa no tā visa ar piepūli un piepalīdzību spēja. Pie izžuvušajiem un sacietējušiem locekļiem šur tur bija mīksti, uzpūsti, ļoti sāpīgi bumbuļi, un visas locītavas bija sāpīgas. Un tad — redzēt, zināt, just savu sakropļoto, iznīkstošo miesu, visu, locekli pēc locekļa un būt pie skaidras apziņas — zināt kurp tevi stumj, zinot, ka nav atgriešanās, tavas rokas un kājas ir nokaltušas. Bet — mūs visus stumj turp. Un mūsu visu locekļi, sakropļojas un iznīkst — tikai lēnāk, nemanāmi, mazāk manāmi kā M.k.
Tātad tomēr — viņa bija turpat, kur mēs citi. Un ja man tikko bija šķities nežēlīga bezdievība, ka viņai neļauj nomirt, tad man radās šaubas. Un ka viņas dzīvošanai vairs nav jēgas — tam arī bija jābūt taisnībai. Viņai varbūt bija daudz lielāka jēga, daudz lielāks uzdevums un nozīme, kā kādai citai veselai sievietei, mātei.
Ko viņas ciešana darīja bērniem? Ko viņas varonība neiziet no prāta — darīja bērniem? Ko bērnu mīlestība, pacietība, vai nepacietība un naids uz māti — darīja bērniem?…
Nē — viņas dzīve nekādā ziņā nebija beigusies un nebij — nenozīmīga. Lai arī cik tuvu bija viņas gals, mums visiem katrā ziņā bij citi uzdevumi pie viņas, ne viņas gala gaidīšana. Pie šīs pārliecības es nācu, tā bija nešaubīga un es darbojos mierīgi no tās vadoties. Varbūt to jūtot, viņa M.k. man padevās. Es mierīgi uzlūkoju viņas sakropļotās rokas, it kā tas nebūtu nekas. Izlikos, ka es to neredzu, ka viņa no manis tās sākumā it kā mēģināja slēpt, nobēdzināt.
22. jūl. 1967. 9 a.m. sestdiena!
Dzīves ātrums ir tik liels (vienmēr) ka cilvēks parasti tiek rauts līdz apstulbis, neko īsti nesaprazdams. Parasti viņa prāts vēl ir nodarbināts ar pagājušā iztirzāšanu, kad gar acīm tam zib tagadne un rauj to nākotnē. Tas ir kā tanīs filmās, kas uzņemtas svešā valodā un mēs pūlamies izlasīt apakšā rakstīto, lai kaut ko no nojēgtu.
Šīs “Adventures in China” (Jules Verne) filmai bij pašai tāds ātrums un tas mums vēstīja to – ka mēs dzīvojam. Dzidra to bij vēl vairāk pamanījusi – arī to, ka ne tikai ātri mūs rauj cauri, bet ka mēs nemaz nespējam uztvert caur ko mums rauj cauri. O, tā bij burvīga filma.
Tādā pašā ātrumā rit notikumi te. Vai man būs spēks skriet, ne tikai skriet – slēpties, rīkoties, karāties gaisā, lekt pa jumtiem? Vēl es turos labi – bet cik ilgi? Kaut kam es nupat tiku pāri, kam es nekad nevarēju tikt – savai līdzcietībai pret savu ienaidnieku. Man jātiek tai pāri. Tas patiesi vienmēr, gandrīz vienmēr ir lielākais šķērslis.
Viņš bij burvīgs vakar. Neticams. Viņš cīnījās tā, ka pēc tam bij jāņem medicīna. Kā lai es to atlīdzinu? Es nevaru viņa grūto darbu – nosviest. Un negribu nosviest. Bet vai manī ir tāds spēks – tā cīnīties? Varbūt ne – tā. Bet varbūt tikpat liels spēks cīnīties citādi. Tikko es sasitu ar savu mieru. Man ir līdzjūtība – drīzāk bailes no tā, ka varu sasist. Bailes – no cīņas lieluma – bailes vai var no tādas cīņas iziet kāds uzvarētājs. Vakar es domāju reiz – ka nevar. Un tad – ka var. Ka visas viņa cīņas jēga ir tā – ka jāuzvar. Un viņš pats ir šīs uzvaras cerības rezultāts jau tagad. Tas kas viņš tagad ir – ir manas uzvaras (tiktāl) rezultāts, produkts, var teikt.
11 a.m. Silts ārā.
Es mēģinu turēt otru dzelžos. Tas varbūt vēlās izrunāšanos – bet es uz to neielaižos. Man nav runājams, vai nē? Viņš man nav apcerams. Man nav vajadzīga, nedrīkst būt vajadzīga, citu radīta gaisma manā ceļā, man jāiet ar aizsietām acīm.
Oh! Tagad es saprotu to, ko reiz par kādu gleznu mēs (kas, nezinu) jautājām – kāpēc liktenim jāiet pretī ar aizsietām acīm? Ir tā jāiet. Viss spēks, sava paša spēks, lai ir iesiets sevī, lai nekas neizplūst ārā velti ceļu meklējot, vai pārliekot, vai raugoties – nekas nav jāredz, ir jāiet, nekas no ārpasaules nevar palīdzēt, mērķis uz ko eju – ir izlemts, ieraudzīts ar Tavu iekšējo spēku tas jāiet satvert. Vienkārši. Katrs sveša pieskāriens var tik mulsināt, kavēt. Šaubīdamies var ieiet tikai šaubās. Un runājot ar kādu var tikai zaudēt, ne gūt, savu spēku var ieliet citam. Jau tā to zog. Ņem Tavas acis un skatās ar tām bet iekāro ar sevi. Mans noslēpums ir tas ko es redzu, mans noslēpums, kā es to atrodu.
2 p.m.
Svētu svētdienu svētu
Zelta maigumā laistās mans logs
Izgail ziemas saule
Loga priekškara zīdā
Izauklē laimi.
Vieglvieglā vējpūsmā
Sadrebas priekškara krunkas
Kā ērģeļu stabules slaidās
Kā ērģeļu ķēniskās skaņās
Kāro izlauzties
Dzīvība pati
Laimes siltumā vērusies
Vaļā no simt gadu aukstas nakts.
–––––––
Tagad es zinu
Tas samin pat puķes,
Viņa spēkam tās liekas
Ar dzīvību un asinīm
Izgreznotu vien
Tas ceļu iet
Ar skatu zobeniem
Nāk velvētas ejas
No sejas pie sejas
Savu ceļu tas cauri
Asmeņiem rod
Tas spēks.
Pie 4? 5 p.m.?
Palasīju par Midegām.
Skaistas lietas par zirgiem
Sīkas par cilvēkiem.
Un brīdi viņu sīkums
Uzbruka man.
Kāda mašīna pārradās
Un es jutos tukša.
Tad zināju – ne īstā. Kļuva labāk. Bet tad – es paņēmusi ābola šķēli apgrozījos istabas vidū stāvot, pieliecos mazliet pie gultas kaut ko sakārtot – ne domas par logu, ne skaņas, te uz reizi es jūtu, ka esmu ātri atliekusies, apgriezusies un skatos logā un nevaru īsti kas tas ir uz ko es stingri skatos. Tad es to pazinu un tā pazuda gar stūri. Kas bija tas spēks kas mani pagrieza, zemapziņā dzirdēts troksnis? Varbūt. Es to nedzirdēju. Jutu tik ka skatos. Varbūt mani varēja redzēt (kaut tā būtu bijis). Saule spīdēja logā. Ko tagad? Neko? Vai ir kaut kas jāforsē? Vai nav? Ar labu nenāk nekas. Vai varbūt drīzi nāks. Jau liekas – būtu jābeicē dēlīši – par ilgi aizkavējos. Bet uz ____ būs noteikti jāiet, jau būtu laiks. Ak – Bet mēs jau neesam no stikla.
Jeb tomēr – mēs esam no vārga stikla?
5 min. vēlāk. Izgāju ārā paskatīties vai caur logu var redzēt, vakardienas tīrījums nemaz neliekas spožs. Var redzēt. Tikai līdz ielai un atpakaļ un sargs sark. jau iznāk ejā pretī. Tā tad – darīt neko sevišķi nevaru.
Jeb tomēr. Tas dod drosmi.
Iemesls bij tikai sargpostenis.
Būs jāiet.
Otrdiena. 25 jūl. 1967.
8 a.m.
Dienas jūk un – tam nav nozīmes slēpties un te nerakstīt, domājot ka to var izlasīt. Lai.
Man jāraksta lai es zinu kur esmu – un lai tas paliek, lai tā skaistums paliek.
Tā pelīte bij nosista sest. rītā. Tā Mrs. S. teica „Man jāziņo Jums ļoti nepatīkama lieta – Tā gudrā pelīte kas tik ilgi izsargājās ir iekritusi…”
Svētdienas rītā es lasīju ķieģeļus un mazgāju. Nolīgums likās spēkā. (sest. biju uz filmu ar Dz. Sv. kundze bij Redhedā). Svētd. vak. izgāju pastaigāties kalnā. Cilvēki nāca mājās 5 no darba.
Atnācu – un ēdām vakariņās Sv. k. ceptās zivis ko Kreņķīgais sazvejojis. Bij ļoti labas.
No rīta (tas bij jau vakar) kāds dzēra tabletes. Pēkšņi šausmīgi, bāls un tievs un tas manī iegriež kā zobens. Šī pamestība.
Vēlāk spēlēju klav. Sv. k. nebij aizbraukusi uz Redhedu kā teicās. Es cepu no rīta olas jaun. panniņā un domāju – ka tas bij mans liktenis. Bet tas tā laikam nevarētu būt. Liktenis tomēr ir citāds. Parasti. Es domāju, tāda panniņas netaktība – var apgriezt visu otrādi – kur bij silts tur rasties auksts, kur bij piemētāts – rasties omulīgi.
Šorīt – es domāju celties un tūlīt iet mazgāties – bet nogaidīju kamēr visi aizbrauc.
Tagad iešu brokastīs.
10 a.m.
Mana dvēseles grāmata kurā man dzīve ierakstīta daudz skaistu stāstu. Tie ir īsi, ir gari, ir skumji, ir laimīgi, bet tiem visiem jābūt vērtīgiem. Es pati no savas dzīves tos ierakstu savā dvēselē. Mans uzdevums ir labi rakstīt. Dzirdēt, redzēt, just un mēģināt nepazaudēt, neaizmest neko, bet ierakstīt skaisti, (nezinu vai tas īstais vārds) ierakstīt labi. Pēdējais spilgtākais teikums, izdvests no karstām lūpām un laimes ilgu pielijušas sirds: „Es rūpēšos par viņu, ja viņa saslims no šī nobīļa…” „I will care for, look after her, when she will get sick from that shock…” Bet ilustrācija šim teikumam, gandrīz tam pāri, virsū uzspiesta ir briesmīga: citas sievietes dūre piegrūsta sejai pretī, kas to izteica.
Visa dzīves daba ir izteikta šinī manas dvēseles vienā mazā lapas pusē.
I will care for her.
No. (You will not. You love her too much, but I want this love…)
Trešdien, 10 a.m. 26. Jūl. 1967,
Lietus. Auklējošs lietus.
Vakar aizgāju uz filmu 3 – filma ‘A Million Clowns’ gluži laba.
Vakar līdz 9 p.m. pie Dzidras.
Dz. saaukstējusi vidu – vēdersāpes, mazliet masēju, lika silt. pudeles. Viņai ziemas aukstam laikam trūkst apģērba un viņa par to nedomā, ka jāvelk apakšā silts. Nabaga bērns. Kā viņam vajag palīdzēt – bet viss it kā no peniņa tikai atkarīgs.
Dienā iedzēru tikai kafiju, tas ir pusd. laikā, izgāju ar visu kafiju ātri izgludināt sīku veļu.
Šorīt atbr. Sv. k. no Redheda, vakar Bērz. k. viņu aizveda ap ½ 2, šuj kostīmu tur, kur es lai šuju svārkus?
Vakar piecēlos mazliet vēlāk, šorīt kavējos. Sv. k. jau rīkojās ap veļas mašīnu. Saruna nebij neko interesanta ne pārliecinoša, tāda švešinieku, vai nedrošinieku saruna. Bet no otras puses varbūt bij laba.
Sv. k. atkal atkārtoja iebampīšanas lietu – vēl ar veco tā pārrunāta. Viņa teikusi – nu droši vien viņš nav sorry – Es teicu ka viņš uzskrēja kā sūtīts. Man vajadzēja pavērt virt. durvis un paskatīties jo kādēļ tur bij gaišs, ja viņš gāja prom no virtuves? Uz visu jāsagatavojas. Jātur acis vaļā. Te šo to dabū ieraudzīt ‘gluži svarīgu!’ Vakar glud. veļu – tas ir izgāju pēc veļas, kāpjot pa trepītēm lejā domāju – gandrīz neesmu viena, varētu nebūt viena nākošā momentā. Ne gluži, bet min. laikā es glud. Un nebiju viena uz īsu mirkli gandrīz nemanīju izteiksmi.
Noņēmu savu kafijas podu.
Jūs varat lietot to.
Dejo meitene daiļā dejo
Matus cēlusi mezglā augstā
Svārkus šķēlusi solī brīvā
Traka pārlieku apģērbusi
Baiļu un izbrīna apmulsusi
Dejo daiļā dejo dejo.
Vai Tu jau gurusi, apnikusi
Mute vēl smejas bet acis klejo
Klejo kur klejo? Ak
Tevis dēļ piecēlās tur visklusais
Gudrību urbējs un zinātājs
Gadsimtu sakniebtām lūpām
Dailes meklētājs.
Pametis līgavu, pametis draugus
Tev pielej glāzi, Tev atver rokas
Tevi aizved dejā, Tevi dzer acīm
Dejo dejo meitene daiļā.
Par šī vienu lepnākā nācienu
No pusnakts līdz rītam
Vismēmāko sveicienu
Tu vari dzīvi aiziet gultā
Ar dergli, ņirgu vai ierāvēju
Tu savu lāpu no gadsimtiem
Cēlusi dievišķu brīnumu
Cilvēkos nesusi
Dejo daiļā meiten dejo
Meitene
No gadsimtiem
Nākusi
Gadsimtos iedama
Pirms Tavas acis
Ar asarām pielīst
Līksmojies smaidā –
Viens Tevi redzēja.
––––––––––––––––––––
Pār dienām skan
Pār naktīm skan
Kāds vārds ko aizliegts izrunāt man
Ne beidz ne sāk
Bet tuvāk nāk
Par dzelžiem sagrābj liesmaināk.
Atzīsti, liecini, zini
Tev manis neizbēgt
Ar kapu un akmeņiem nevar
Zem zemes dzīvu slēpt
Tev neizvairīties vairs lielās varas
Kas spārnos ceļ
Un zemē met mešus
Ja debesu stundas nokavētas
Elles ejas nepaliks neizietas.
Caur dienām skan
Caur naktīm skan
Tev tas būs jāzin arīdzan
Sevi postīt un
Aizmest un atdāvināt –
Dzīvu nevar zemē guldināt.
Lai nāves asmeņa
Tu pielabinātu
Tev sevi jāredz
Pazudinātu. –
To mazumu asiņu
Kas Tevī lāso
Zvēra muti jūti
Izdzeram asu.
Caur dienām skan
Caur naktīm skan.
Muldēšana. Pēc muldēšanas nāk miršana. Tā tad nemuldi. Dzeja nenāk. Dzeja apstājusies. Dzeja nāktu no viena redzēšanas mirkļa. Tā tad tas jāmeklē. Šorīt gribēju braukt. Apdomājos. Laiks bij skaists. Nu taisās uz lietu. Kur? – būtu ievērojusi to restor. kur viņš teica ēdot vakariņas. Iet – meklēt. Ar ko? Viena pati! Tā nevar. Iet tikai pa ielu. Viss viens – tikai parādīties.
7 p.m. Skrēju pa ielu līdz Storei. Tur kādreiz jāaiziet. Šai pašā laikā. Varbūt pat rītu. Vislabāk – varbūt – arī nē, es gribēju teikt – ar kādu vīrieti. Ha.
Šausmīgi beigts viss.
Šī istaba, kas bij tik skaista ir beigta. Mirusi. Vēl tikai liekas – gulēt es varēšu te. Es nesaprotu.
Nakts. Jūra. Vasara spuldžu virknēs iekārusies, Kā rožu tuvums, Bet neparādās, tas neparādās. Tik nodeguša brūnas ādas Skati kavējas, Domas kavējas, Vēl naktī kavējas. Ejiet garām tām mašīnām Kā gliemežnīcām ar gliemežiem, Lejā uz līci Kur garš zaļš vilnis No nakts iznāk un šķeļas Pilns gaismu, putu, burbuļu, zvaigžņu. –––––––––––––––––––––––––– No lietus smaržas Ielā apstājos Kāds smilšu grauds Zem zoles ielā No laukiem šurp.