3. jūn. 1967. Sestdiena. 12 a.m.

Šodien ‘Dzintara’ balle.
Šuju īsāku tautas tērpu. Cepu pat un gatavoju curry maizītes un frizūra jālabo – un iet pa gaisu viss. Un es jūtu to lieku visu un domāju kādēļ tādā burzmā iepīties? Otrreiz nē. Bet – lūgs – pavadīt un atkal… Un nākoš svētdien teātra festivāls – un tā var nosist dzīvi pat nedomājot kur nu vēl ko rakstot!

Bet – dzīvot? Dzīvot ir – būt tādā burzmā iekšā un atkārtot neko nedomājot kamēr vien acis vaļā. Un pierast pie tā un malties pa to un prasīt no visiem uz mūžīgiem laikiem – lai tie darītu tāpat, taisni tāpat kā ‘mēs darījām’ un kā – ir labi!

12.30 p.m. Šuju brunčus īsākus un visu laiku ir savāda nelabuma sajūta: mēs ‘spēlējam latviešus’, visu laiku spēlējam – ākstāmies un ākstāmies un mūsu dvēselēs nav nekā vairs cita vērtīga – tikai šī ākstīšanās.
Nav mūsu zemes, nākotnes, ticības, morāles, spēka.

Mēs esam dzīves samīti pašlabuma ļautiņi – neviens te no mums nav nekāds ‘īsts’ latvietis, mēs nekā nopietna nedarām ne Latvijai, ne tās nākotnei, mēs neradām neko ‘vaiga sviedros’ skaistu, īstu, nopietnu – mēs ākstāmies, ierijam ar šo ākstīšanos iegūto prieku, garīgu un materiālu, ierijam to, lai ākstītos tālāk citā vietā.
Mēs esam nožēlojams bars.
‘Suņu izsmiekls’ – Pūdeļi kā saka Ojārs Vācietis.

Otrā rītā (4.6.67)

2 a.m. Pārnācu no ‘balles’. Dzidrai nebij ar ko dejot un viņa dejoja ar kādu ar ko tai nevajadzēja dejot.
Un es iegāzos ar No Joh[n?] domāju ka jau pēd. pantiņš, kad vēl nebija.
Tas mani īsti nokaitināja. Otro tādēļ spēlēju skaļāk un neuzmanīgāk (klavieres arī tam nepiemērotas).
Pēdējo Walsing Matilda – pavadīju labi, bet – to viņai nevajadzēja dziedāt – pirmās 3 latv. bij apsveiktas tik ļoti – bet pēdējās austrāliešu – nemaz.

5 p.m.

Biju pie Dz. Atradu aizmigušu uz segas saulē lejā mājas priekšas parkā.
Tad – matu mazg., sarunas, runas, runāšana, ģērbšanās – uz mēģinājumu. (kas nav noticis!) Dz. – tas pats vecais ‘sapnis’. Pazaudēja dienu, ar šo ‘mēģinājumu’. Un – es vainīga, ka atgādināju. Nu par to mazākais iztīrīju pelnu traukus un galdu un uzcepu pankūkas pusdienām. Kaut kā tas izlīdzinājās…
Tad aizgāju staigāt gar jūru uz Cooks Hill un lejā pa Wolfe Str. Bij ļoti skaisti.

Es varētu nopirkt lieli sketch book un zīmēt un zīmēt un zīmēt tur un taisīt izstādi ‘The beautiful Newcastle’. Bez pretenzijām uz ko sevišķu – bet būtu jauki – nice. Bet pa kuru laiku?
Te sākas sarunas par uzvedumu ‘Dzintaram’ un – jāraksta. Jānopērk rakstāmmašīna.
Sedziņas jāizšuj – divas ir – vēl 4 – un kaut kas nopelnīts. 4 sedz – 4 nedēļām vai 3 – niekošanās ar to.
Te Dzidras adāmais nav pabeigts…
Neko nevar izdarīt.
Braukšana arī paņem laiku. Bet skecthbook jānopērk.
9 p.m. Pļāpāts ar Sv. k. un Van. Janci – noklausījos viņu agrākos uzvedumus tīprecorderī –
Un tagad – jādomā par rakstīšanu, ne par šo ‘Dzintara lietu’. ––
Bet jūtu ka mani raks tur iekšā.

Neļķes rozā – ko vakar iedeva. Aizvedu pusi Dzidrai.
Un nu man ‘2 podu kultūras’. Mazs kaktusiņš? – plāns ar rozā ziedu un tāds kā ‘driķītis’ ar biezu ziediņu, arī rozā…
Es nevaru atgriezties pie W normālā sajūsmā, kāda bij laba lai rakstītu – kaut kas izsitis no tā. Un tā tas iet un tā tas iet. Jāatgriežas tur lai var rakstīt.
Ko tagad – gulēt, pēc balles. Stupidity ––

5 jūn. 1967. Pirmd.
10 a.m.

Nevaru ieiet atpakaļ noskaņojumā par W. un visu to.
Kā lai piespiežos strādāt?
Rakstāmmašīnu pirkt?
Ja laba – pirktu. Bet kā to zināt?
Sāktu ‘pārrakstīt tīrā’ un varbūt ko vairāk padarītu.
Uz teātru fest. nebūs jābrauc lai atgūtu vientulību te.

12.30 p.m. Dzidra zvanīja ka Paps vinnējis kādu 1st price loterijā. Viņa nezina kādu. Būtu nu kas prātīgs – tad viņš būtu vecuma dienās pie miera un atalgots par visu un bērniem mierīgas sirdis un varbūt pat kāda summiņa drošībai! Ja tas viņu padarītu mīkstāku un laimīgāku – tad tas būtu liels nopelns. Nu – man jāpaliek melnam un maziņam un pat tā doma, ka es vēlējos viņam kaut ko izskaidrot un palīdzēt ja vajadzētu – tas ir notīrīt nelabās domas – tā arī jāliek pie malas, bet tad tās arī nevajadzēs – viņam tāpat būs labi. Un tas par viņa darbu un – lūgšanu. „Saki nu ka Dieva nav!” saka latvieši. [Photo: later with new car.]

Man jāraksta. Tad es drošāk nopirkšu rakstāmmašīnu, jo tad jau bērni noteikti nebūs trūcīgāki – mazākais Dzidrai man nebūs jāstiķē. Un ja viens drošībā no vecajiem, tad par otru vieglāk kādu domu likt un atcerēties.
Varbūt ka Dz. mājā varēs labāk ierasties padzīvot!
Es arī gribētu tur būt – bet es tāpat kā agrāk nespētu uzņemties maksāt par to ar visu ar ko jāmaksā. Skaisti tikai atcerēties pastaigāšanu mežā, ogās, kalnā u.t.t.

Cik skaist ir mans salmu paklājs, silti zelta mirdzošs, un dzeltens logs un brūns rakstāmgalds.
1.30 Paps (vai ne Hair kdze?) vinnējis £12,000 = $24,000.
Dzidra atbrauca te. Nesīs mums saldējumu! Zvanīs Inesei.
Jādara tas ir – jo nevar noturēties viens ar savu prieku. Jābrauc viņām arī būtu uz papu – bet kā to izdarīt? ––
Tagad nav neviena tur braukusi. Jābrauc būtu viņām palīdzēt izkārtot, izplānot – bet – gan jau viņš pats tiks arī ar visu galā.

10 p.m. gultā.

Kādu brīdi biju uztraukusies kā paps viens varēs panest lielo laimi un domāju – kaut Dzidra vēl šovakar piezvanītu. Varbūt Inese piezvanīs. Abas pēd. laikā tik maz par viņu domājušas – darbos tas ir.

Labi ka Dz. aizrakstīja, toreiz kad pie viņas biju. Jo es sapnī papu pēdējā laikā šad tad redzēju un man bij mazliet bailes – kā viņam iet. Ir arī bijis slikti, jo Dz. teica viņš vēstulē rakstījis cik ļoti piekusis ir vakaros… Nu cerams ka viņš saņems ziņu par savu laimi labi un neuztrauksies par daudz.

Paskatījos avīzē, sindikāts ir ‘My turn”. Tā tad viņam tā biļete droši vien ir vienam.
Nu – kaut viņš spētu mierīgi un labi iekārtoties. Lai nu arī kā – labi tas ir. Cik ilgi viņš varētu vilkt to darbu! Bet ar to solījumu baznīcu celt – tas var viņu mocīt.
Nu – mazu ‘kapelu-baznīciņu’ viņš varētu uz savas zemes ‘vecā mājā’ kā viņš teicis – uzcelt. Nojaukt veco māju. Un tur vecā dārzā pie 2 eglēm – uzcelt. Tas būtu skaisti.

Otrdiena 6. Jūn 1967. 9 a.m.

3468 Nezinu kādēļ, es nosaucu šos numurus, kad gribēju atcerēties šīs dienas datumu.
Pļāpājam – pļāpājam ar Mrs. Sv. par visu ko.
Arī par ko – nevajadzētu. Bet tā nav pļāpāšana īstā nozīmē – tā ir teiksim literāra pļāpāšana – tāpat kā lasa grāmatu, tā pāršķirsta dzīvo lapas puses.
Lietus šodien. Līst. Man gribās rakstīt – bet nevaru iesākt – nopietni. Viss ko sāku paliek nenobeigts.

Trešdien, 7. jūn. 1967. 8.30 am.

Vakar aizgājām uz Rasputiņu filmu. Mrs. Sv. gribēja iet un es gāju līdz. Nekas lāgs tur nebija. Bet – nav arī ko nožēlot – kaut kas jau arvien ir.

Rudens diena ar maigu pelēcību
Mani iepriecina
Ar lapu un zāles mitrumu
Un gaisu kā dzirdina
Mīkstu kā misu,
Ar zemes, stiebru un lietus smaržām
Pie lūpam ceļ
Kā ierastu vecu segšu
Ap pleciem liek
Runā no krēslas pilnām pazarēm
Jumtiem sliekšņiem velēnām –
Visi jau ir vēl tepat
Viss tevis mīlētais
Ir noglabāts pie tevis
Tik drošs, kā man atnākšana.

11 jūn. 1967 svētdiena 10 a.m.

Šai darbīgajā slinkumā
Kā mūžības lakatiem
Ap ausīm un ap acīm tinies
Tu vējiem šalcot vadi dienas
Kā kurmim savā valstībā
Tev raktas daudzas alas strupceļā
Kas tālāk rakties jaudās?
Bet lūk tādas tās neaizbirst
Vienā vai otrā no jauna 
Brīžam Tu rosīgs kusties
Un iededzini sev mazas lampas
Tas Tavā darbīgumā.
Bet slinkumā
Tu tikai šķirsti un glāstīties gar pieri laid
Mūžības lakatu bārkstis.

23 jūn. 1967. Piekt. Zāļu diena 5 p.m.

Es šo mašīnu varbūt sākšu mīlēt – viņas krāsas ir jaukas. Viņa ir klusa krāsās un skan, pieskan un liekas – aicina domas ārā ar savu klusumu.

Netīk vēl logu aizvērt, lai vakara soļi ieskan no ielas, balsis, mašīnu steidzīga šļūkšana, un piles uz lietus sargiem. Ir lietaina novakare. Ir zāļu diena. Vai var dzīvot bez puķēm un smiekliem un vīna, bez dzīvības vīna no puķēm un smiekliem? Tumst skaisti. Ar dzeltena priekškara gaismu sedzos un sildos, varu logu atvērt un aizvērt, un sēdēt ilgi gribās. Līdz aiziet visi lietussargi ar lāsēm un mašīnu drāšanās nepacietīgi kļūst asa. Pāri pusnaktij nerims.

Priekškarā idziest visa krāsa, bet aiziet vēl viens debeszils lietus sargs ar lāsēm. Māsa ceļ skalbju klēpi no laivas, no upes ar lāsēm…
Ir lietaina novakare.
Ir zāļu diena.

Uz jaunās mašīnas norakstīts no šī vakara.

6 p.m. Dzidrai droši vien taisnība ka viņa pārbijusies man teica ‘keep out’… Tikko es kur skaros klāt – jūtu – ‘keep out’. Nu es par nelaimi šoreiz nokrāsoju to objektu tik pievilcīgu, ka katrs varētu sākt pārdomāt. Un – pārdomā, tas ir – rīkojās. Neko darīt. Tomēr – man pie kaut kā liels nopelns. Tikai objekta tuvināšanās manam iztēlotam ir mans nopelns. Jāpietiek ar to? – Vienalga. Savādi ir redzēt citu, kā dzirdēt. Redzēt var – jā. Dzirdēt – nē.

24. 5 p.m. Jāņi.

Dzidr. piezvanīja no Wyongas. Kaut nu Inese ar Laim arī tur aizbrauktu. Es jau baidījos kā Dzidr. tur ies. Un tur ir visādas nelaimes. Auksts un rūpes un raizes un Papa savādā domāšana. Kaut nu Inese aizbrauktu. Līst. Līst!

„Ir lielas lietas. Lielas lietas.
Un ir mazas lietas kas ir lielas.”

Tā es gribēju atzīmēt lasot par lielām lietām un atceroties savas dzīves – mazās lietas un redzot – ka tās arī ir lielas.

25. jūn. Svētd. 12 a.m.

Zvanīju Dzidr. uz Wyongu – neatbild. Nevaru strādāt. Lasīju Gulbransena Mūža Mežu… un Bjerndāles Mantojums. Pēdējais – nekas. Šodiena ir cita. Patiesi – ir nosists laiks lasot vecās grāmatas. Bet – par ziemu un braukšanu ar zirgiem bij skaisti. Atcerējos visu – un bij jāraud.
Nevaru atkal saņemties un rakstīt. Nīkstu un slinkoju neticami šai vietā – lasot vecas lietas.

Ceturtdiena 30 {29} jūnijs 1967.
2 p.m.

Ir labi. Sāku apzināties savu izvaļu. Varu – lasīt, spēlēt, atpūsties no visiem sastrēgumiem, patreiz nekas negrauž. Bēdājos Dz. dēļ – jo šķiet brauciens pie papa bijis grūts. Jutu kaut ko iepriekš – bet nezināju aizturēt – jo kā?

P. – reliģiskos murgos. Bet – es ceru un izrādās – Dz. arī cer – ka viņš neļaus sev pa galvu dancot nekādiem svētumiem. Gan viņš atradīs izeju. Pamazām viņš droši vien kļūs stiprāks garīgi un fiziski. Viņu darbs un vientulība varēja piespiest līdz reliģiskam fanātismam, bet viņš pamazām atjēgsies. Un tad – Dz. iesaucās – lai tik viņi pamēģina, gan paps viņiem tā sados…! Es arī to pašu biju izdomājusi, viņa skopums būs tas kas atgriezīs viņa saprašanu. Es ceru viņa fiziskie spēki arī uzlabosies – jo tagad viņš sāks staigāt atkal dziedādams!

Saule pēc lietus atkal pasmaida.
Man ir aizdomas ka viss ir kārtībā… Kā tālāk – nezinu. Būtu jāizgudro reāli un jāņem reāli. ––

Pēkšņi saule atspīd visā krāšņumā un istaba ir pilna zelta – vispirms jau grīdas paklājs – skaists viņš ir un maigs ir zelts arī uz priekškara, ārā apcirpto krūmu zaros ir rasa. Ir laba sajūta. Būtu laime pabraukties. Būtu? Vai nebūtu cietums? Redz no šīs pieejas jātiek vaļā, ka laime ir cietums.

„There is no fire?”…
„Of course not!”
Is there? Is there?

Ak, nē, ne atkal. Ne kaut ko ikdienišķu!
Ļauj pasvētīt. Dod kaut ko skaistu.
Kaut ko pie malas kas piespiež prātu
Pie malas nobīda prātu
Ļauj ielīksmoties brīvi no visas sirds
Kā meijas kad sprauž abpus ik durvju
Un ziedu klēpjus sviež
Kaut ko siltu kā misu kad garšo
Svētku jausmas bez bēdu
Uh hū – no pilnas krūts kad sauc
Aizgūtnēm un smejas klusi.
Un aizgūtnēm smejas klusi jeb klusi smejas?

31 {30}. 6. 67.

2 p.m. Saule. Vējš.

Aizmiegu un guļu
          savā istabā
Guļu naktī un dienā
Kad salmu paklājs saulē 
          spīd zelta 
          pavedieniem.
Viņā ir druvu, tīrumu un riju 
          maigums.
Bet es – aizmiegu un guļu.
Es mēģinu 
Un mēģinu iespiesties viņā
Vizošā salmu paklājā
Un krūmā aiz loga
Ar dažām brūnām lapām
Un lietus lāsēm –
Un dzeltenīgā priekškarā
Un divos puķu podos
Ar brūngani zaļām lapiņām
Mēģinu ielīst aiz viņiem.
Nevaru. Es rāpjos virspusē
Kā kāds kukainītis
Un piekūstu un aizmiegu.
Bet tas nav ne vairāk ne
Mazāk, kā viss cits –
Kā tur aiz krūma mašīnas
Skrien viena pakaļ otrai
Uz abām pusēm
Un kāda grūta sieva iet 
          Pastaigāties.
Tas nav ne mazāk ne vairāk
Kā spoži mākonīši peld tīrās debesīs.

Bet kaut kam no šīs 
          vērošanas ir jādzimst?
Kam? Tomēr nekam?
Izroc dārzā zemi
Un iestādi zemeņu stādu.
Un zeme pacels pret Tevi
Sārtu, maigu, saldu augli
Kad Tu ņemsi to ar 
          savām lūpām...
To, nē, to Tu nevarētu 
Izdomāt tūkstoš gados
Sēdēdams un raudzīdamies 
          mākoņos.
Kas ir Tavs auglis? –
Izbrīns. Tavs pavadonis 
          no pirmā soļa.