1 maijs?
8 a.m.
Nu – būtu jāsāk strādāt!??
Kā un ko?
Rakstāmmašīnu vajag te.
Pārrakstīt, pārrakstīt vispirms. Tad tālāk? Oh weh!
2 maijs.
Lietus diena. Neko neesmu padarījusi. Drusku spēlēju. Pabeidzu lasīt grāmatu – kas kā visas skaista sākumā, vidū – skumja, tukša, drausma, pat ne drausma, tikai drausmi skumja beigās.
Vakar biju pie Dzidras – viņa pašuva kostīmiņu no manas nopirktās rupjās strīpainās lupatas. Es tā nopriecājos ka naktī nevarēju iemigt. Tiešām – tāds prieks, ka viņa tik dūšīga. Tad viņa nepazudīs reālajā dzīvē, ja pratīs sev drēbes taisīt!!
Pati jūtos ‘no laivas izmesta’ šodien. Nezinu – ko darīt ar atslēgu – sūtīt 3 lapu vēstulē? – ? –
Tas ir bijis šī mēneša saturs. Bet – jābūt kaut kam citam. Un tagad – kad nopirku papīru lai sūtītu un rakstītu (kā simtiem cilvēki rakstījuši) – pēkšņi sēžu bez padoma. Tukšums pēkšņi tur, kur viss bij tik dzīvības pilns.
Māņi. Māņi.
Protams – visas, visas cilvēku attiecības ir – māņi. Reālais esi tikai pats. Jo tas Tev jāpieņem bez paša izdomas.
Piektdiena. 5. maijs 1967
6 p.m.
Šodien nosūtīju atslēgu ietītu 3 page letterā, bij tikai mazas 2 aprakstītas. Trešā tukša. Vispār nekas tur nebij pateikts – lai apciemo. Tas gan. Un nu jūtos tā – ka – jāiekārto šī istaba. Un jāiekārto ir, citādi man nav īsti ‘iejušanās’, ‘noslēpšanās no [..damā]’ – iespējama.
Tikko Sv. kundze atkal ieminējās par lit. vakaru, par Dzint. rudens vakaru – esot jubileja. Es – nedrīkstu tur pīties iekšā. Ja es gribu dzīva palikt. Atnāca Bērziņš, es ‘apvainoju’ to par komunistisku lasīšanu – (Viļa Lāča!), jutos nelabi pēc tam – jo ne vella es to teikdama nedomāju. Ar Bērziņu vispār nekad nejūtos īsti labi.
Vispār – mān jāturas prom. Citādi – viņi iznīcina manu vientulību, bet viss kas var augt var augt no manis, no manas vientulības. Citādi visas šīs pus diletantiskās idejas – visas šīs lietas kas nav nekur iesakņojamas, šīs ‘pseido nacionālisms’ – tā ir slimība, no kā radošam cilvēkam jāvairās.
Un – man būs grūti ja es ielikšu tur mazo pirkstiņu…!
Šovakars piem. ir mēms un tukšs, neauglīgs, jo tam pieskārās doma – jāgudro ko sniegt ‘Dzint.’ sarīkojumā?
Ko sniegt?
Vispirms kam?
Austrāliešiem?
Jauniem? Veciem?
Inteliģentiem?
Raibuma meklētājiem?
Kas tie tādi?
Naudas izvilkšanai?
Visa lieta tik muklaina.
Zināms – ‘labs uzvedums’ der visiem. Taču – kas domā un kas varētu domāt par labu uzvedumu!
9 p.m.
Mrs. Svirskis šovakar skaista – blūzītē ar augsto kaklu, ‘šlipsē’ un gaišos izmazgātos matos. Sweet kā 20 years old girl. Jā – jā – var būt brīnumi, var izskatīties tik jauns dažreiz. Un citreiz – pagalam. Man arī jāmazgā mati! Haha.
Adu Dz. jakai piedurknes – varbūt iznāks.
Man savu pasauli vajag – jāizkopj vairāk šī istaba. Grūti, ar to vien nepietiks. Viņa var būt cik laba gribēdama šī istaba, viss atkarīgs vai – mana personīgā dzīve viņā var pulsēt.
10 p.m.
Runāju – tas ir pleperēju ar Sv. k. tas nav labi! – Bet – tādi mēs esam dažreiz. Viņa izskatījās jauna un – sākām runāt. Hm – par vīriešiem.
Kaut kā vēl vajag kas pie dzīves sien. Vīrietis ir viens no šīm lietām. Ne pats varbūt – bet – kaut kādā veidā – dzinējspēks. Radīšana – ir galvenais. Bet radīšanas spēks nāk no viņa dotā spēka.
Dzejot var – viņam par godu.
Savādi, savādi. Tas nav – vīrietis. Tas ir – pretējais dzimums. Tas ir – illūzija. Illūzija par dzīves krāšņumu.
6. maija 1967.
Sestdiena 11.30 a.m.
Spēlēju. Tautas dziesmas. Skaistas. Kaut es kādam to viņu īstāko skaistumu mazliet parādīt – atklāt. Mana māmiņa man mazliet to parādīja. Viņa iedziedāja, ierunāja manī to nopietnību, skumjas un skaistumu kas viņās ir. Te – prasa (un iedomājas ka vajag) jautrumu vien.
Kaut kāds spētu izdziedāt viņu mūzikas pilnās skumjas. Viņas ir tā dziedamas, kā tagad dzied (un kā vec. laikos) dzied taut. dziesmas, ar vienkāršu labu bet neizspiestu balsi – ar dabas balsi.
P.S. mana atslēgas vēstule protams nebij nekam vērts – bet kad es visādi to pūlējos rakstīt – tad sapratu, ka viss ko viņa grib un var teikt un kas tai jāsaka ir izsakāms ar to vien – ka raksta un sūta. Un ja jāizsakās skaidri – tad pietiek 3 vārdi. Varbūt tie viņam noder. Dzīve nekad nekur nav viegla, kas to grib ņemt kaut cik nopietni.
4 p.m.
Šī muļķīgā vēstule silda mani pašu. Viss viens kā tā raksturo mani – viņam tā mazliet var noderēt, tā viņam var dot apmierinājumu, mazliet celt pašapziņu un tas vienmēr noder. Dzīvē vienmēr tādas lietas noder. Un tādēļ man ir silti.
Rozā roze ir pārziedējusi.
7 maijs. 1967 svētdiena 11 a.m.
Baznīcā zvana.
Un iela ir puslīdz klusa, tas ir, viņa ir pavisam klusa, kad retās mašīnas aizšalc, es varu brīdi dzirdēt zvana skaņas. Ne ļoti stipras, piesmakušas, ne sevišķi skanīgas.
Iela atkal mutuļo. Varbūt vēl apklusīs pirms – nē, ir beidzis zvanīt.
Es šuju un domāju.
Un zvana skaņas bij jaukas. Mazi putni arī strīdējas un čirpst uz ielas. Tas klusums un maigums, bet to ik brīdi aizslauka mašīnu švīksti, šalkšana, dārdi.
Esmu pieradusi tos daudz nedzirdēt.
Dzirdu klusuma brīžus starp tiem.
Vai šodien ir mātes diena vai nākošā svētdienā?
Nē, laikam šodien.
Un man ienāk prātā – vai In + L. neatbrauks? Tālu.
Kā es varēju aizmirst to mātes dienas kartīti ko Dz. man reiz atsūtīja. Te bij kāds konkurss – skaistākā mātes diena – un es nevarēju atcerēties, es zināju bij kaut kas – ko visai pasaulei varētu stāstīt – bet nevarēju atcerēties.
Tā bij tā – kartiņa, ar sirdīm un dzejolim līdzīgo tekstu.
10 p.m.
Sāku ar Mrs. Sv. runāt ko nevajag – par pasaules iespaidu uz nerviem etc. Viņa stāstīja par dzejnieku skatīšanos gaisā ––
Esmu pārgurusi no – vientulības. Neaizbraucu uz Sidneju, kā gribēju. Bet – jāizņem nauda, jāaiziet pie friziera – jāuztaisa vēl kāda sedziņa. Vienu uztaisīju.
Biju šodien spēlēt dejām. Pē.
Ko lai es tagad daru? Es Sv. izstāstīju vairāk nekā vajag par savu piedzīvojumu faktorijā. Bet – jāturas lai to aizmirstu. Visa drebu no trakuma – nevajaga runāt, bet reiz taču jāpamēģina, reiz man jāvar par to runāt.
Kas tagad jādara – ?
Jāapēd viens bumbēris.
8 maijs 1967 pirmdiena 9.a.m.
„Es gribu aiziet pie Tevis” No rīta sev teicu Un sirds kļuva prieka pilna. Bet tad – kur un kas Tu esi Un kur man uz Tevi jāiet? Ieraujos sevī – Kā putns pažobelē Visapkārt līst un vēji Tālums neaizsniedzams. Bet tuvums – viss pieder citiem Visapkārt [..] mājas. Es gribu aiziet pie Tevis. Bet nezinu kur man jāiet. Varbūt es palieku stāvot Es nekustos no vietas Un gaidu – varbūt Tu nāksi Varbūt Tu nāksi pie manis.
10 p.m.
Rēķinu cik maksās grīdai spilvens –?
Grīdsega – $15.75 – £7.17.6
Spilv. apm. $4
9 maijs 1967 otrdiena
8 a.m.
„Nu sanāk, sanāk
Pie kliņģeriem
Pie siltām desām”
Motto
Rakstn. dienām
9 a.m.
Sabangojās spēki un vēlēšanās! Gatavs esi kalnus gāzt. Bet nav nekādu kalnu Līdzenums un žēlīgs miers Atstum nu te kalnus līdzenumā Cel kalnus, radi pasaules Žēlīgā mierā Rādi kur ir Tavs spēks?... ––––––––––––––––––- Vecomāt, viņumāt sapnī Redzēju Tavu zelta šķietu Ak ne jau īsta, bet Tavu jauno Spožo misiņa šķietu Varbūt tas nebija ir tīrais misiņš Redzēju Tavu jauno zelta šķietu Smagāks, Tu teici, tas ir par veco Par veco niedru sieto Tas viegls gan cilājot Bet aužot labāk piesist ar jauno Mirdz vien un skan Un diegi netrūkst Ja viegli strādā. Kādus audeklus locīsim, atritināsim Vai maijā pāri pienenēm Saulē klāsim. Vecomāt, vecomāt Vecu dziesmu klausījos Svešā zemē locītu, trallinātu Vecomāt, vecomāt Kaut zinātu Kur ar Tevi parunāt.
10 p.m.
Mocos ar izšuvumu – pieliku par tuvu pie malas – viss dienas darbs par velti. Apnicis pavisam. Jauno musturu kamēr atrod un izmēģina laiku nosit!
Ļoti ilgi šis iet.
Nekas šodien nav iegūts!
Spēlēju mazliet. Atklāju vēl dažas jaunas brīnišķīgas tautas dziesmas ko var spēlēt kā Bachu un labāk.
Visas Vītola 200 jāiemācās.
Tagad jau sāk padoties vieglāk. Vispār arī Šopēns iet labāk un visi citi. Nu ir jau gandrīz mēnesis te. Tā tad – tik tā ieguvuma, labāk kaut ko izspēlēt.
Bet ko – ar to darīt?
Ko ar to darīt?
Labi tomēr ir tā spēlēt.
Bet kam? Kur? Kad?
Varbūt vēl soli – tas ir līdz ziemsvētkiem un tad varbūt rastos vieta kur spēlēt. Maz ticams.
Jāraksta. Bet – no tā esmu pavisam prom ar dullajiem rokdarbiem.
Rīt ņemt un aptaisīt otru sedziņu – tas viss ko varu darīt. Man par to maksās. Hu. Bet 2 būs jāliek šķērsām audumam un ja nu atšķiras? Kā es esmu noķēpājusies.
Jūtos ‘šausmīgi’ vainīga pret sevi – tā ķēpāt laiku!
Zelta šķietu redzēju sapnī Tavu jauno šķietu māmiņ! Kad tam pārvilka roku It kā aušanas prieku Tas izgavilēja Bet vecais niedru šķiets Ar izbirzušiem zobiem Bij sauss un viegls Un smaržoja pēc Bišu stropiem.
10 maijs trešdiena. 9 a.m.
Kas man pie pleca šorīt stāv Un lūdzot neatlaižas: Nu parunā, un padomā, Nu kavējies vēl brīdi Darbā vēl nenogrimsti. Kas ir tik bargs kā ledus vāks Pār straumi dzīvu Kā bulta durvīs cieti sista Lai aprimst atnākšana. Nu parunā, nu padomā Pasildies rīta stundā. Kas man pie pleca lūdzot stāv?
11 p.m.
Saņēmu šodien paciņu no Latvijas. Vai tas man ‘stāvēja pie pleca’? Jā – saņēmu paciņu ar daudz mantiņām. Nevajadzētu tik daudz – bet ir jau jaukas mantiņas.
Tikai pēkšņi man likās –
Kāpēc Tu sūti tik daudz, es jau drīz tur būšu. Es jau nevaru te palikt uz dzīvi ar viņām – turienes mantiņām. Apaļais bunduliņš ar egļu? skujām – iekšā, man vai vislabāk patīk no koka lietām un tas piespraužamais dzintariņš, tas man ļoti vajadzīgs arī.
Kas pārrakstījis adresi? – Te uz Hanbury Str? W. varbūt. Saņēmis atslēgu…
11 maijs 1967 ceturt.
8 a.m. pirms brokastīm.
Auksta migla.
Skumji. Ļoti. Līdz asarām skumīgi. Es pati W. jau gandrīz pametu kad B. te sāka uztraukties par mani (pēc spēlēšanas dienas palika mājās. S. gāja baznīcā etc.) Jā – un tagad (tikai vientulības dēļ) es pieķeros atpakaļ kā dadzis!
Bet tā vienmēr visur tas iet. Kalnā lejā. Izsīkst – uzplūst.
Jā. Tas ir pareizi. Viss pulsē, kas dzīvo.
Bet skumji.
12 pusd. laiks.
Ēdīsim zivju zupu. Mrs. Sv. vāra.
Saule. No rīta bij migla. Briesmīgs nemiers. Dauzīju klavieres apm. ½ stundu, varbūt nē. Tas nav pietiekami. Cits – nekas darīts.
Veļa izmazgāta.
Iepirktas dažas lietas.
Iesākts lāpīt.
Šodien atkal ir zaudējamā diena – nopinās laiks pa sīkumiem. Vakar pus servjeti izšuvu – un tas bij labi – jaunais musturs uzveikts un saprotams. Bet šodien – pie tā netiku.
Spārdu zemes.
Domāju par rakstīšanu. (Jau 700 gadus – domāju.) Nevaru atrast veidu – formu – kādā sākt liet Burrabira av. dzīvi. Varētu, drīkstētu to – jo tā existē arī citās ielās – tepat, Mrs. Sv. – tā pati. Tā tad arī teikt:
Tu es X es Y – etc. Tu esi laimīga tagad. Tu ņem. Tavi apstākļi acumirklī iegriežas tā, ka Tu ņem.
Man acumirklī – viss zaudēts. Mēs necīnāmies dēļ viena laimes objekta. Bet mēs cīnāmies pēc līdzīgiem. Mūs dzīve māna ar līdzīgām illūzijām. Ja Tu ņem – vai es nevaru būt apmierināta Tavā vietā? Tas ir līdz ar Tevi!
Piektdiena, 12 maijs 1967 g.
10 a.m.
Saņēmu pirmo pensijas čeku. Tā tad – nokārtotas manas pens. tiesības bez formalitātēm? Čeks klāt par laiku no 30 marta. Darbu beidzu 16 martā, bet maksātās holidejas jau gāja līdz 30. Tā tad – labi vien. Tam nav nozīmes dažas nedēļas ātrāk vai vēlāk, ar to neko nesalabosi, ja trūks dzīvojot $30 2 nedēļās. Tas O.K.
Savādi. Laime tā nav, bet atkārpīšanās (pagaidām) no nelaimes.
Asaras apbira. Bēres dzīvei jādzer? Citi aiziet atpūsties ar šo dienu. Es domāju – tagad sākt strādāt! Varbūt, varbūt!
Ļoti ‘mixed up’ jušana.
Prieks i nelabums.
Bet – brīvība ir. Neaizmirsti. Brīvība apgrozīties, neiztapt nekādiem kalpinātājiem, nekādiem elkiem. Brīvs. Runā ko gribi.
Nu tad – runā!
Vakar biju pie Dzidras, tā vēl nobāra mani. Bet es domāju – Mr. Bisleys bij tāds laipns, vai viņš tomēr nedarīs kad laiks būs klāt. Un ir darījis.
Nu – ir jāatsperas un jāstrādā. Jāraksta – viss pēc kārtas!
Jāsaka ārā tāpat kā tad, kad iesāku rakstīt.
13. maijs
Sestd. 1967. 2 p.m.
Izmazgāju 2 sedziņas, jāved jārāda Palavs kundzei – vai pieņems?
B. kungs vakar teica lai braucu jau šodien uz viņiem un tad rītu ap 9 a.m. uz Sidneju.
Nepatīk jau šodien braukt.
Ja nebūtu jākrāmējas ar sedziņām, varbūt aizbrauktu uz Dzidru.
Ļoti saulains. Silts.
Nepatīk braukt šodien jau uz Bērziņiem [left]. Un rītu – nu braukt ar mašīnu? Patiesībā – labāk braukt ar vilcienu. Kad dabūšu braukšanas karti – nekas nav labāks un ātrāks kā vilciens. Bet – kādreiz taču labi ir arī ar mašīnu pabraukt.
Zvanīju vakar Inesei. Laim. tik bija. Viņi nākoš svētdien (vai sest.) brauks šurp. Varbūt es varu palikt tur visu nedēļu un braukt šurp ar viņiem? Kādēļ nē? Tikai 3 dienas vairāk, ja piekt. brauc. Bet viņi brauks varbūt sest. vai svēt. To redzēs.
Tur es varētu spēlēt un – kas zina! – arī sākt rakstīt. Varbūt vēl labāk kā te. Nezin kur In. būs? Varbūt Vindzorā šūsies! Šis brauciens uz Sidn. patiesi lieks. Tik tā Pijoles lieta. Nu arī sedziņu lieta, bet tā nav steidzama.
Nu – aizbraukt der.
Vakar biju pie friziera – mati gandrīz tādi pat, kā kad nebūtu gājusi. Šoreiz sliktāk ielikti kā pag. reiz.
8. p.m.
Lai nebūtu jātielējas par braukšanu uz Bērz. es jau pirms B. kungs ieradās, aizbraucu pie Dzidras. Bet – es arī nebūtu varējusi nociesties nebraukusi.
Dz. krāsoja ripuļus uz savas zīda kleitas.
Atnāca uz brīdi Beverlija ar savu balto pekinieti – sunīti.
B. ir par resnu lai izskatītos labi ar tādu suni.
Dz. smējās: „We feel degradet” par savu kaķi, kas nav dižciltīgs.
Pie Dzidras bij atkal viens brīnišķīgs saulriets.
Krāsas, krāsas, maiņas, maigums, burvība.
Jūtos pēc tam, apmēram kā pēc koncerta.
Šis krāsu un gaismu lieliskums saņemts kopā tā pārrunās ar dārgu cilvēku – kaut kas varens!
Dz. uzdāvināja (māt. dien.) Hel. Rubinstein krēmu (to agrāk lietoju, tagad biju atteikusies) un 3 pāri biksīšu! Ļoti labi!
Rīt nu varu mierīgi braukt uz Redhedu un tālāk.
Bet – vēl labāk nebrauktu nekur un paliktu te – varbūt rakstītu! Ir patreiz labs gara stāvoklis. Viss patreiz bez liel. nepatikšanām un pat – ar dāvanām: no māsas, no valdības no bērniem un no W. uzraksts – adrese redzu ir 2 reiz rakstīta uz kastītes ko pārsūtīja un ar plašo žestu, kā nemierā un laimē raksta. Ne sīki un apdomīgi un mierīgi.
Pārlasīju rakstu ko uzrakstīju pag. reiz Sidnejā pirms piezvanīšanas. Nav nemaz slikts. Jālabo gan dažas vietas. Bet tad – tad tā ir maza prelūde.
Bet ko ar to iesākt?
Ja grib vairāk par to rakstīt tas neizsmeļ. Jeb tas kaut ko izsmeļ gan, bet citu, pasaka citu. Tā pati viela izlietota citam.
Vai tā varētu? Variācija gandrīz – Kā izlietot lielākā formātā, nezinu arī.
Nezinu – ko ar to pateikt? Rakstīt varētu bez mēra. Bet – jēga, ideja?
Sarma sacīja kādreiz – nekāda uzdevuma nav kas jāizsaka.
Bet – tā gluži nav.
Kaut ko arvien izsaka ja ir ko teikt – un ir jāraksta tomēr tikai – ja ir ko teikt. Jāraksta – pašam sev! viņš teica. Tas būtu pārāk viegli – tikai pašam sev. Bet – tas tomēr jāatceras, tas jāizmanto – šo pašam sev rakstīšanas ideju.
Ko izteiktu tas viss?
Lācis teica par mūsu Kaimiņu – „Jā, tā ir mīlestība.” Tāpat būtu te.
Tā tad – ja mēģinātu neko neizteikt – tikai to brīnumu kura priekšā pats stāvi. Tā skaistums ir liels, ļoti liels! Kāpēc to noklusēt! Man neesot sentimentalitātes. Varbūt nebūs arī te. Es tikai no tā bīstos, ka es nekļūtu par ‘saldu’. Tādēļ ka tas viss tik tuvu vēl, tas varbūt – neizsvērts.
Varbūt dien. grām. veidā! Tieši ar gadu, ar datuma skaitļiem. Kontrastā pasaulei par kādu runā visapkārt. Kontrastā tai – reibinošo mīlestības stāstu.
Svešā Vasarā R. Liepa to arī raksta – par Filipu. Bet tas ir romāns ar daudz ļoti svarīgām citām personām un tēmām. Kas man iznāktu?
Šīs dienas saulriets (kā jau daudzi citi) bija īstā krāsu simfonija – vesels koncerts. Tas izstaigāja cauri visu būtni, kā saules stari dažreiz iespiežas ķermenī līdz sirdij un laime. Juties izkausēts un izsēts pa visu debess un zemes plašumu, mīksts, jūtīgs un tai pat laikā apvilkts kā ar sargātāja loku ka nekas nevar tikt klāt aizskārt ievainot, un šinī pasargātībā kā, kā – dejotājs uz skatuves uzlidoja viņa (W) tēls un sāka priekšnesumu skaistuma deju (mīlestību).
14. maijs 1967, 8 a.m. Pie store’s.
Svētdiena. Mātes diena.
Esmu ceļā uz Sidneju. Tas ir gaidu busu pie stores uz Redhedu.
Mrs. Sv. jau teica – līdz Red. Būtu jau ½ ceļš uz Sidneju. Tā tas ir. Tikai kompānijas dēļ kādreiz der braukt ar mašīnu (kas nav mājās klāt) un briesmīgas nabadzības dēļ – tādas kāda man dažreiz bija, bet es ceru – nu vairs nebūs! Haha!
Rīts ir mīksts un silts. Mazliet mākoņi. Man mazliet ‘velk sirdī’ jo ‘taļļiņa’ ir ļoti stingra, bet – tas nav galvenais iemesls. Varbūt arī tas mākonis – mīkstais laiks… domāju – mans buss! – sāku uztraukties, vēl ne.
Kamēr mīlestība nav ‘apzvērēta’, kamēr viens otram nav bildis ne vārda un viss ir ‘itkā neticams’ – to ir viegli pārstādīt uz citu.
Bet ja pretī ir nācis kāds kaut niecīgs, apgalvojums no otra
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
{no date – fragments}
un ko nāve. Un tad var iznākt tā, ka dažs nekad nav dzīvs un tomēr pa dzīves skatuvi maisās, vai dažs ir bijis dzīvs, nomiris un tomēr vēl ir tepat. Tā varbūt ir ar Mūra kundzi. Viņa ir tikai slima, fiziski ļoti slima, laikam nedziedināma, pēkšņi sabrukusi pēc labas, pareizas, bagātas dzīves. Viņas māsas Rostovska kundzes dzīve nav nekad bijusi tik laba, bagāta un pareiza un varbūt tādēļ Rostovska kundze no visiem citiem visskaidrāk redz, ka viņas māsa ir jau mirusi. Bet viņas uzskats ir tikai viena hipotēze starp citām. Mūra kundzes dēls W. sirsnīgi tic savas mātes dzīvotspējām. Viņa klātbūtnē Mūra kundze arī spēj savaldīt savas izmisuma vaimanas, viņa ir tikai normāli nevarīga un gādības, mīlestības izsalkusi. Viņa guļ mierīgi un atsakās gandrīz no visa, no barības, no mūzikas vai televīzijas, pieņem tikai klusu brīdi viņa klātbūtnes. Un tā – viņa ir dzīva. Viņi pārrunā dažādas lietas, pat strīdas dažreiz. Warrens atnes puķes. Dažreiz no dārza, dažreiz pasūta veikalā.
Ar Warrena māsu Heliju ir citādi – viņa strādā slimnīcā. Viņa ir lielas slimnīcas atbildīgā fizikas terapeite, mātes neglābjamo stāvokli viņa redz no ārsta viedokļa, viņa nevar izfantazēt nevienu brīnumu kas māti varētu glābt un mātes ciešanas viņu dara gandrīz ļaunu. Pēc garām darba stundām Helija vēl mācās, papildinās lasot lielās biezās medicīnas grāmatas.
….
jautājienā: „Nu, kas ir? Būs labi. Tūlīt būs labi.” Un viņa sprauž un gludina palagus un noguļas blakus mātei lielajā gultā, briesmīgā nožēlu maigumā, spilvenā noliegtu galvu. Māte jūt i nejūt kas notiek Helijā. Jā, dažreiz viņa jūt un tad par kādu sīku nieku, kājas vai rokas pakustināšanu, vai tas ir – nevarēšanu pakustināt viņa nonāk histēriskā kliegšanā, raudāšanā, vaimanās – piespiež kliegt un raudāt arī Heliju. Kaut kā tas atkal izlīdzinās. Dažreiz Rostovska kundze to nojauš vai mana un nopūšas kaut kur, kur neviens nedzird – „monstris, monstris”, domājot ar to Heliju.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
{no date – different notebook}
Kas nav tikai viņa izturēšanās kas to pierāda, bet viņa brīvas gribas radīts faktors – vārds, vēstutle, etc.
Tad tā, tas ir mīlestība, top saistīta, tiek noenkurota uz ilgāku laiku.
Tad ir jau nevis es, bet – mēs… Savādi W. mēģināja teikt pēdējā rītā – „un kas ar mums abiem?”… Es nesapratu – jo es vēl nevarēju iedomāties ‘abus mūs’ – zīmētus uz ‘mums abiem’, bet tie bij citi. Viņš nebija iespējami vēl saistāms ar mani.
––––––––––––––––––––––––
Pie
¼ lb. Butter
1 cup plain flour
1 cup self r. flour
1 egg
1 ½ table sp. sugar
1 table sp. approximetly milk
Sift the flour + sug.
Rub in the butter.
Mix in the egg
Then mix in the milk as much is needed to make a pastry.
–––––––––––––––––––-
Cepts custards
2 ēd. kar. cuk. + 2 kar. ūdens.
1 kar cuk.
3 olas
1 pints piena
Nutmeg – pārkaisa
2 k. cuk + 2 k. ūdens ielej katliņā
uz straujas uguns maisot
savāra brūnu sīrupu.
Ielej uguns drošā stikla traukā.
Sakuļ 1 k. cuk. + 3 olas + piens.
Pārlej pār sīrupu (nekas ja tas jau ciets)
Ieliek otrā traukā ar ūdeni.
Cep neiesildītā krāsnī – ļoti lēnā siltumā
1 stundu – vai 2 un 3 kamēr sastindzis.
––––––––––––––––––––––––––––––––––
Rabbits (zaķis) – casserole’ts
1 zaķis, sadalīts gabalos
½ mārc. bacon (sagr. sacep)
1-2 sīpoli (sagr. sacepināti)
1 burkāns (sagriezts)
Skāb. gurķi
1-2 kar. milti.
Sviests ja grib.
Bacon sagr. strēmelēs – sacep
— Ieliek cep (pannā/bļodā/traukā)
Zaķa gab. apviļā miltos
— Apcepina bacona taukos (+ sviests)
— Ieliek cep. pannā/traukā
Sīpolus sagriež riņķos
— Labi apcepina – bac. taukos
— Pieliek miltus
— Uzlej stoku vai ūdeni
+ piparus, sāli, burkānu (sk. gurķi)
— Pārlej pār zaķi
— Cep vidk. krāsnī (4)
— Apm. 2 stundas
Liek galdā ar mash. potatoes + skāb. gurķi, vai brūklenes.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
{page of money calculations}
6 ceļš uz Pal.
3.3 ‘’ ‘’ Pij.
5 – uz Sidn.
2.2 uz Rosevillu
–––––– 4.5 ciem.
16.5 4.5 augļi
9 –––––––––––
–––––– 9.
$2.55 2 shok.
Maize 15 1.70
50 bacon
25 ke[..] 2.3 k.
4 cis. 13
––––––––- –––––––––––
30 1.53
Ceļš 2.55 8.30
––––––––––-
5.10 9.83
5.10
3 ..
––––-
8.30
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
Oyster soup
3 snapper heads (or else)
2 potatoes
2 onions
1 tabl. plain flour
— Salt
1 tabl sp. powdered milk (or fresh creamy milk)
— Oysters
Liek katlā zivis + kart (veselus?) + sīpols
Vāra apm. 30 min.
Nokāš. Pieliek miltus iejauktus mazdrz. pienā
Uzvāra + kartp sagriezti, sīpoli
+ ½ litr piens + oysters
Uzkarsē.
–––––––––––––––––––––
Shark ar caperiem.
½ pint white wine
½ pint water
1 carrot 1 onion 1 stick celery (all chopped)
6 pipari (melnie) thime
2 mārc shark
Saknes sutina vīnā + ūd. 10 min
Nokāš (jeb nē!) ieliek shark pieces
Simmer 15 min.
Izņem uzliek uz šķīvja
Pārlej ar browninātu sviestu
Pārkaisa ar caperiem.
––––––––––––––––––––––––––––––
Wobbeganga aste (ar ādu)
Cepta uz oglēm, vai foilā
Ar sviestu pārlieta un pienapple quarteriem
Box 5252 GPO Sydney
Graham Kerr
Write now about spices especially.
Fish soup ar tom.
Fish + horseradish
Herring, fish oglēs + sour cream
— Dilles.
Vēžu zupa?
––––––––––––––––––-
17. maijs 1967 8.30 p.m.
Trešdiena
Sēdu vilcienā kas pēc dažām minūtēm kustēsies ārā no Sidnejas.
Viss kā nekā izdarīts.
Pijoles kdze pavadīta – tas ir mēģinājumā.
Palais kdzei parādītas sedziņas – patīk.
Tā tad darbs nav velti darīts – varēšu turpināt.
Cits? – nekas nebija pilsētā darāms.
Šodienu pavadīju cepot un vārot pie Ineses. Izvārīju galertu. 2 bļodas. Izvārīju ‘split peas’ zupu ar ‘bacon bones’. Garšoja labi, bet varbūt bija pašķidra. Cerams tomēr – derēs labi. Tad vēl izcepu mazu ābol rausi – apple pie. Tas tāds pasauss izlikās – bet – derēs arī tas. Tā varbūt kādu sīkumu tur padarīju – lai Inese redz kā tādu vienkāršu lietu kā galertu taisa – varbūt kad vajadzēs to taisīt – atcerēsies. Un – tagad atpakaļ uz Newcastli.
Izdevu tomēr – visu 4 mārc. par neko – par ceļiem, lai gan atbraucu ar Bērziņiem. Kur tik daudz izdots nevaru saprast? Vienīgais ko sev nopirku cumembert sieru. Bet – nedēļa gandrīz nodzīvota – tad jau nauda iziet lai kur arī nebūtu.
Vilciens iet – un jābeidz rakstīt. Nezinu kādēļ es iesēdos pretī ceļam – tā vienmēr vairāk pūš.
Un sāk pūst jau, ka bail.
18 maijs ceturt. 1967.
Vēls vakars, nakts tas ir.
Nesaslimu no salšanas vilcienā.
Tagad salstu istabā.
Uz jaunā ‘tepiķa’ – galu galā – interesants. Ne tik gaišs kā Inesei – bet citādi skaists – ar sīkajiem toņiem iekšā. Varbūt iemīļošu.
Nopirku kādu ‘lupatu paklājiņu’ izpārdošanā (7,6 tas ir 0,76) tīri jauks. Nopirku ar – dzeltenu un sadomāju ka par bālu – apmainīju pret zilrūtaino, varbūt tā ir pareizi, dzeltenais bij jauks, bet viņa toņi varbūt pārāk jauktos ar lielo tepiķi – varbūt arī nē, kas to var zināt kamēr nesaliek blakus. Nu – grām. plaukts vēl jāierīko un jāatved rakstam galds – un kādi grīdas spilveni jāuztaisa. Varbūt viena krēsla arī vajadzētu – gandrīz tas – 12 mārc. šūpuļa krēsls (no Sidn.) ar zilu – būtu derējis. Bet es domāju – ap 2 mārc. izdot. Varbūt tas zilums arī nepiestāvētu un par ‘lezurely’. Man viss te uz – prasto modi un silto un jauko.
Logiem šie vecie dzelt. sānu priekškari – neder.
Varbūt vislabāk būtu gultai līdzīgs zilais hashens – Bet dienā – spīdētu cauri un nebūtu – toņa. Naktī ‘tonis’ būtu, bet vēl vairāk spīdētu cauri.
Auksts.
Jātaisa kaut kas uz Dz. dzimš. dienu.
Un – puķes? Abām ar Sv. kundzi?
Miegs nāk briesmīgi.
Varbūt ir ļoti vēls.
Pulkstens arī jāpērk. Tas apaļais par apm. 7 dolāri bij labs, paliels.
19. maijs 8 p.m.
Piektdiena
Šodien izteicu Sv. kundzei kaut ko, par ko sarkstu un nezinu kā to aizmirsīšu.
Es domāju to par Bērziņ kundzi, bet izteicu it kā Svirska kdze tur būtu līdz iemaisīta.
Es nezinu kā to labot, bet nevar. bez tam – tanī ir kāda patiesība – es teicu „Jums jāsaprot, ka es tomēr esmu rakstniece…”
Tas bij sakarā ar to, ka B. kundze prasīja lai eju vienu dienu palīdzēt sarīkot partiju (akadēmiķiem) sabiedrības pilāriem.
Es nezinu kā to izteikt – bet B. kundze ir – uzbāzīga, viņa ievelk un grib ievilkt savās lietās otru tā – lai tas tur ieiet kā teļš aplokā – it kā pats no savas brīvas gribas, bet tieši tā, ka viņš tad ir pilnīgi padots otra gribai un pats nav ne šis ne tas.
Viņa man it kā parāda uzmanību mani aicinot – un tomēr man it kā – jāpieņem tāds aicinājums. Nē to, nav iespējams izteikt. Vienkārši – man it kā jāieiet [mūmīšu] un tantes stāvoklī un ja nu kādreiz būt citāda situācija, ka mani vajadzētu kā sava stāvokļa izcēlēju – tad es varbūt būtu tā, par kuru pastāstītu ka viņa – jau šis tas bijusi vai apmēram tā. Es nevēlos ar B. kundzi būt nekādos intīmos draugos, tas viss, un to es jau cenšos parādīt – bet to negrib ievērot. Zinu – viņas stāvoklis arī varbūt grūts – aicināt vai neaicināt mani? Un kā? Varēja aicināt īsi – ja grib lai pieņem, ja grib nē. Nē – pārliecināt un uzplīties – un kas tur vienu dienu, un variet jau gan u.tt.
No otras puses – ka mani nekur neaicinātu, vai man trūktu tā? Es nezinu! Es biju priecīga ka līdz šim nekur nebij jāiet, izņemot te pie Svirska kundzes, ko es jūtu citādi. Viņa ir citāda. Un tādēļ man žēl, ka taisni viņai es to izteicu, lai gan domāju par B. kundzes rīcību.
Lai nu, darīt neko tur vairs nevaru – varbūt labi, jutīšos – pati sevi izslēgusi no labiem ļaudīm un kādreiz sākšu te strādāt. Man tad nevajag pārāk daudz sabiedrības – pilnīgi pietiktu no sarīkojumiem. Lai gan – kādreiz izbraukt līdz Redhead’ai – man nebūtu nekas pretī, taču vismazāk uz kādu ‘partiju’.
Tagad – jārīko Dzid. partija. Nu viņa sadomājusi nopietnāk to taisīt un vajadzēs ēdamo apdomīgi sagatavot – kaut ko ne par daudz, bet – ne par maz. Jāpērk:
Vīnogas – gurķi svaigi, redīsi
Sviests, maize
Maltā gaļa būtu varbūt labāka, mazās kotletes. Bet kas uzsildīs?
Ledus!! Frigdž jātīra!
Būtu ledus trauks jāpērk un viens daudznodaļu stikla šķīvis.
Latv. liv. wurst.
Uzgriežamie – sviestmaizēm
Olas – curry’s, majonēze + krējums, biezpiens, zaļumi – jāņem līdz.
22. maijā 1967.
6 p.m.
Pirmd. pēc Dzidr. 21 dzimš. dienas.
Noriets ir tik skaists Ka nezinu, ka nezinu Ka nezinu Kā Tev to vārdos teikt Kā Tev to izstāstīt Kā Tev to sirdī likt Ar blāzmām kvēlošām No debesīm kas Zemes ziedos krīt Un atblāzmo Uz sejām gaidošām.
Dzimš. diena aizvadīta – ar mazliet vīna, ala un speķa pīrāgiem – Nav Dz. šodien satikta – nav laika iet – biju atgulties visu pēcpusdienu – un Dz. droši vien darbs – jo rītu ir jāstrādā.
Žēl jau ir nebūt pie Dz. otrā dienā pēc balles ar visiem iespaidiem notikumu svaigumu un maigumu un dzīru atliekām telpā. Labi būtu ja kāds cits būtu aizbraucis pie Dz. šodien atsvētīt, tik – ne par ilgu. Jo jāstrādā jāstrādā –
Laika ūdeņi krājas Plūst, skalojas Smagām [lā..ām] Mīlas iekoptā salā Puķes grimstot Liec galvas. Vēl saules piekarsis Glabājas dārza vidus Vēl Tava seja Vēl smaids Staro gaismās Bet aizvēršanās Draud viļņu Galotnēs tumšās.
Telpa rūpēta Tavai atnākšanai Gaismas degtas Paklāji segas segtas Viss putekļos kritis Veltā gaidīšanā. Nu atliek vārdu Čukstēt un Saukt no visa spēka Nu ziņu laist Vissīko Un radīt Atnākšanu. Viss viss ir Sagatavots Nu dzīvi saukt Vai noskatīties Putekļu Nokrišanā.
23 maijs 1967 11 a.m.
Līst, līst.
Un ir ļoti auksts.
Tik auksts ka nevar klavieres paspēlēt, ne sēdēt istabā uz krēsla, ir jārāpjas ar kājām gultā. Tā te nu ir labi, mētelis uz pleciem, kājas satītas segā un kājās vilnas zeķes, Warrena zeķes, tās meta ārā lielo caurumu dēļ, bet es aiz mīlestības pret W. paglābu viņa caurās zeķes, salāpīju un tagad tās silda. Te gultā sēdot tomēr ir ļoti tumšs, gandrīz nevarētu lasīt.
Traks laiks Dzidrai pirmo dienu uz skolu ejot. Ja nu viņa nesaģērbās pietiekami silti tad salst. Un kājas viņa nemaz nevar nodrošināt pret slapjumu – patiesībā – vajadzētu kādus ūdens drošus zābakus.
Rozā roze šūpojas vējā un lietū, pavisam izplaukusi klana galvu, un brūnajā krūmā ir dažas lapas – līst. Bet ir vientulīgāk kā es domāju. Tukšāks ir ir mans nakts un mans logs, jo tik tukša ir sirds, mana sievietes sirds. Mana mātes sirds ir pilna un silta, tur rūpes tur prieks tur divi bērni ienāk un aiziet iepriecina un pasāpina, kā tam jābūt.
Ļoti auksta, tumša, lietaina diena. Labi ir ka varu tupēt savā kaktā. Vēl te jāgādā grām. plaukts, galdauts vienam galdam un – rakstāmmašīna. Būtu jāpērk ‘nēsājamā’, vēl kāda silta paklāja pie rakstāmgalda arī vajag. Un malkas krāsnij, vai elektriskā sildītāja, vai abu.
Domāju par W. Ko es tur meklēju atrast? Kaut ko kas varētu palikt arvien un būt. Bet tas ir tikai izņēmums no vispārējā likuma, kas varētu būt. Tas gadījiens, kas ir un ar to apstiprina likumu, ka tas nevar būt. Draudzība, pieķeršanās, mīlestība, tuvība ko nevar izskaidrot, vai arī – var izskaidrot tā, ka to ar šo izskaidrojumu degradē un iznīcina.
Šai vecā mājā duūmakainā? Jāsargā šī dūmu pilnā uguns Lai ar tā dod Tik rēgu ēnas sienās Un dažu dzirksti Kas dzeļ kā bite.
1 p.m.
Atstāj šai vecā māja guni dūmaino Gan acis no viņas asaro Un siltumas nav daudz. Tā tomēr vecu vecā zīme Ka tur vēl dzīvo Kur kurās//deg? guns Un no vilkiem tā pasargā. No vilkiem Kas uzbrūk naktī. Gan kad rīts Un cieta diena būs No skaudrā vēja Kas caur logiem Un durvīm vilks Čaukstēs papīri Pilni gudrībām. Arī tām Derēs klāt Mazliet siltumas No neizdzēstas guns. Gan beidzot rīta aukstā zilgmē Tā maigos pelnos noslēpsies. Met kādu ziedu vēl Un paklausies Kā liesmas ierūcas vēl dzirdi Dzīves spārnu vēdas.
{new booklet – note on cover:
Parnel Place – after Mayfield.
Vājas vaimanas par Tomu.
Beigas kaut kas stiprāks}
24. maijā 1967 g. 3 p.m. trešdiena.
Lietus pārgājis. Vējš un saule. Mazliet siltāks kā vakar. Vakar bij ‘šausmīgi’ auksts, aizgāju pēc vakariņām gultā ar grāmatu, apsegusies ar mēteli – maz lasīju jo miegs pārvarēja – arī dienu iepriekš jau dienā gulēju – laikam piparmētru tēja dod labāku miegu (kā kafija…) Vakar cepu raugu pankūkas, šodien izcepu ar atlikušo raugu rozīņmaizi, tāda ‘paslapja’, nav sevišķi labi izcēlusies. Bet – garšo labi.
Vai braukt uz Dzidru?
Vai piespiesties un nebraukt?
Nauda jāgaida – varbūt rīt vai parīt čeks – tad varēs izkārtoties vēl ar iecerēto grām. plaukta pirkšanu.
Tagad – lasu, adu, spēlēju –
Rozā roze lietū noplukusi vēl cēli turas savā galā un skatās logā. Brūnas lapas krūmam šūpojas aukstā, ziemīgā vējā – kā jau to te ienākot paredzēju. Pēcpusdienas saule bāl logā caur mākoņiem un klusums un miers dzīvo istabā – paklājs ir spožs tumša zelta margo – rakstāmgalds un mazais galdiņš gluži pieklājīgas mēbeles. Ļoti skaisti dzīvot.
Ilgas māc nost. Bet – no tām kaut kas jāveido. Tās dzinējspēks.
Ziemīgi pasakains.
Kā jau cerēju.
W. vajadzētu atdabūt vēl šurp. Sapnī peldēju savā upē (Aiviekstē) tālu no atora uz leju, pa melnu straumi (kā grām. lasīju, ar visiem zušiem…) bija gan bail, bet iegalvoju sev – ka Aiv. taču nekādu ļaunu zivju nav un peldēju drošāk – līdz dārza stūrim, tur kāpu ārā. Daudz gulēju, daudz sapņoju.
25. maijs, 1967. ceturtdiena 1 p.m.
Vakar biju pie Dzidras – bāls, nonīcis, nosalis, pavadījis visu laiku pie ‘tape recordera’ un tādēļ sagājis pat ragos ar apakšstāvu ļaudīm – tie par atbildi uz Dz. record. spēlēšanu – laiž vaļā savu TV tā ka sienas līgojas un augšā – pārkliedz Dzidr. spēlēšanu. Neprāts kā tie noskaitušies.
Nomazgāju traukus un uzvārīju šķīvi burkānu + kartp. biezeņa, lai jel kādu sakņu karoti ieēd. Ko viņa ir ēdusi šīs dienas – nevar zināt, viss kas palicis pāri tāpat stāv.
Izskatījās arī tik nogurusi. Kā lai palīdzu? Rītā braukt un vārīt kaut ko! Vāru šodien skāb. kāpostus pēc Sv. k. receptes, tā ir garšīgi.
Ja Dzidra ēstu – vajadzētu aizvest.
Šorīt pienāca arī čeks. Dz. vakar iedeva $4 – jo visu naudu izdevu par partiju – izšķiedu daudzās vietās nepareizi. Bet – nevarēja neko zināt.
Apm. 8 p.m. – 9 p.m.
Jau gultā.
Izdzērām mazo pudeli Johny Walker wisky. – Tik auksti ir 3 dienas, ka stingstu kopā ledū un šodien sāp galva – arī Sv. kundzei – tā es aizgāju un nopirku viskiju un dzērām te ar tēju manā istabā. –
Galv. sāpes pārgāja, varbūt no tabletes, varbūt no viskija un kļuva silti.
Tikai kājas vēl aukstas.
Nabaga Dzidris saplēsis jau kaut ko no sava tape recordera!
Esmu piedzērusi un nevaru atcerēties kā to verķi sauca kas Dzidrai nokritis zemē un saplīsis.
Lasu Žan Žiono ‘Pasaules Dziesmu’
Es mīlu šo klusumu, šo bezgalīgo vientulību kas mani ieslēdz un patur – ir nakts un es nevaru iet gulēt uz ielas, man jāguļ savā istabā, gultā jāpaliek ieslēgumā. Te ir vientulība. Es nevaru saukt iekšā kādu no ielas – tas nespētu aizdzīt vientulību.
Vientulība ir svēta lieta, kā dzīvība pati. Bet viņa tomēr ir it kā priekšnoteikums kaut kam tālākam, it kā sagatavošanās kaut kam kas nāks, ko gaidām – un – kas nebūs vientulība.
Tavs smaids, Tavs vaigs, Tava piere – Tava smaida plaukšana, Tava vaiga klusums Tavas pieres skumjas Bij zīmes, kas vēstīja Ka ir kaut kas aiz vientulības, ka Vientulība varētu atvērties Un nokrist kā čaula no Pumpura, no zieda Kas atvērtos un izplēstos Pa visu pasauli, Pāri visu vientulības Pasauli – tā būtu ‘kopbūtne’? Tu vedi pie rokas daiļu Meiteni lai sasniegtu to, Atrast šo ‘togetherness’. Vai Tu atradi? Vai Tu Neaizgāji no tās prom? Tu sāki šaubīties – vai tas kur Tu iesi vedīs Uz to kur Tu gribi iet? Jeb vai tas kur Tu esi – Varētu būt Tas uz ko tu gribi iet? Varbūt no vientulības Nekad nevar iziet? Vai arī – tikai uz brīdi?
27. maijs 1967. Sestdiena
10.30 p.m.
Visa diena noskraidīta iepērkoties pārtiku, mazliet mazgājot, mazliet spēlējot etc.
Nopirku elektrisko sildītāju, mazu, tādu kā Dzidrai ir no pag. gada ‘Storē’ (slavenā Storē maksāja taisni tas pats $3.55 un pāri ielai pie Hardware – 2.95.) 65 c. starpība (Storei par sliktu). Tāpat ‘hot water bottles’ tur bij daudz dārgākas kā pie Woolwortha.
Tagad gan neko nekur nevar saprast, kur lēts kur nē. Tik nekārtīga tirdzniecība vēl nav bijusi: specials, sales, prices – etc. Mēs priecīgi skrienam kā idioti apkārt.
28. maijs 1967. 12 a.m. svētdiena
Gaidu šodien Gailītes kundzi.
Nogriezu pāris šķipsnu matu gar ausīm un mazliet uzlaboju ‘bēdīgā suņa’ izskatu, kādā mani pārvērta friziere atstādama nenogrieztus matus tieši pāri ausīm, bet nogriezdama un izcirptdama tieši virs auss augstāk – vārdu sakot, atstādama plānai suņa ausij līdzīgu matu pārsegu gar vaigiem uz leju.
Nezin kādēļ es neķēros pie matu izlīdzināšanas agrāk un gāju veselu mēnesi ‘pēc suņa’? Bet tā tas ir – vajag, lielāka grūdiena lai ietu pretī profesionāla padarītam darbam.
Paklājs ir ļoti skaists. Žēl ka vēl nav grāmatu plaukta un žēl ka bildes vēl stāv uz grīdas – bet taisnību sakot – istaba, kur tā stāv bildes, izskatās ierosinoša, dzīva – mākslinieka istaba.
Nezin kā iet Dzidram, viņu mācīšot ‘kontinentālā dzīvē’ tas latvietis ko viņa ‘atrada uz ielas’ un kas 3 gadi kā atstājis Latviju. Man viņš likās ciets un sauss, tā kā ar cietu garozu, bet varbūt viņš var atsilt – jo pāris vietās runājot – viņš kļuva – silts mirdzošs, tad kad viņš teica pazīstot brīvo Latv. – „nu no nostāstiem”…
Un kad viņš izskaidroja kāda ‘stimula’ ir pastaigāšanās pilsētā pēc darba, kādu to piekopj Eiropā – kā mīlestība, viņš teica. Tas ir ļoti pareizi.
Te tā nav. Es domāju, nejūtu to tādēļ, ka man vairs nav jaunības un līdztiesības uz dzīvi, bet – laikam nav arī citiem, jo te tāda veida dzīves izpausmes nav.
Tikko zvanīja telefons – un šie atbildēja un nedabūja sarunu – Vai Gailītes kundze? Vai Dzidra?
Paklājs uz grīdas zalgo ļoti skaisti.
Pārlasīju kādu stāstu ‘Prozas Porfilos’. Tālvalda Daugava stāsts ‘Patētiska novele’ – un kā par brīnumu tagad man tā gluži labi patika, kurpretī kādreiz pirmo reizi to lasot, man tā pavisam nepatika.
Es nezinu kā apstrādāt savu vielu, savus mīlestības stāstus? Tie neparasti un stipri diezgan – bet nezinu nevienam – kā tos stāstīt? Tagad it kā nepietiek vairs ar to, kā agrāk – ņem no gala un stāsti! Kaut kāda laba forma jāatrod un es to nevaru atrast. Nāk prātā daudzējādi iesākumi – bet visi beidzās ar vienu – dabīgu lietu atstāstījumu. Nezin kāda jēga tam?
Sarma teica – nekāda uzdevuma nav mākslas darbam, nekas nav jāaizstāv, vai jāpierāda.
Bet galā tomēr ir tā, ka ja kas ir mākslas darbs, tas kaut ko aizstāv un pierāda.
Kaimiņu es uzrakstīju tikai tādēļ – ka man bij žēl to atdot aizmirstībai – un tad – pārlasot es ieraudzīju kas šur tur jāgroza, lai dabūtu uzrakstītu to, ko vēlos paturēt.
Bet tagad? Tāpat?
Jeb varbūt tā absurdā lieta tur būtu – ka es būtu bijis salms pie kā slīcējs ķeras – un nebūtu atjēgusi savu uzdevumu un vairījusies aizkavēt – nogrimt.
Nebūtu slikti.
5 p.m.
Biju tālu staigāt uz BHP pusi. Tur uzkalnā, veci dārzi un lielas mājas, dažas nekoptas, krīt čupā.
29. maijs, pirmd. 4.30 p.m.
Sv. kundze pārbrauca no Sidnejas. Gailīša kundz aizbrauca 1 p.m. Biju pavadīt, bijām pie jūras, uzgājām Dz. dzīvoklī.
Tagad – gribās miera, bet jāgatavojas ‘koncertam’. Jāspēlē. Jādomā un jāgādā ko vilkt un frizūra u.tt. Kurpes? Kurpes laikam Sidnejā! O veh! Tas viss jāatrisina – jāņem nauda no bankas….
Krēslas stunda sijā krāsas Iegailējas sakrīt pelnos Lapas zaros drebot Gaismas lāses glabā Nokrīt pērles. Silta novakare izskan ielā Acis no zariem neatstājas Koka sirds vēl ilgi glabā Gaismas liesmas Saules ziņu Nakts tam maiga droša laba Zūdīšanās nav. Zaros lapas pulkā glaužas Viss tas viens – : Kur Tava seja Kur smaids Tavs silda? Kurā stundā atkal nāksi?
12 naktī.
Pēc Ģeorgī Girl.
Iedzērām pa glāzei viskija.
Reibst šoreiz.
Aizliegums – Tavu dārgumu sargs
Lai Tu pats tos neizlaupītu.
30 maijs 1967. Otrdiena 9 a.m.
Salst. Laba ēstgriba. Vakar viskijs (un domas par W un zaudēto, jeb tomēr vēl iegūstamo) trenca sirdi pāri pusnaktij. Bet šorīt sajūta labāka kā jebkad, (nieres strādā labāk) būs jāsāk dzert Viskijs.