1. novembris 1967 trešdiena.
9 a.m.

Dz. sāksies tūlīt eksāmens.
Pamodos agri ar sirdi ‘no pleca līdz plecam’.
Domāju tā nevar vārtīties sāpēs.

Pārdomāju, pārdomāju – Tikai pievīlums un šo cilvēku (abu) meli man nodarījuši pāri – citādi – mīlestība ir dāvana lai kā tā nāk. Bet viņai es nenovēlu. Es esmu ļauna. Par tiem meliem sākumā un par to šausmīgo nenovīdību beigās – kad viņš bij atbraucis vēl atvadīties – tad viņa skrēja vidū kā nelabais lai ne vārdu nepārmītu, lai negūtu ne atvadīšanās mazā tuvuma brīža lai viss viss paliktu viņai.
Streb un streb to visu.

Ja kas Tavu ieguvumu sagandēs – tad taisni šī šausmīgā nenovīdība, ne mazākās godbijības citu jūtu priekšā, ja ne manu – tad tā cilvēka jūtu priekšā ko Tu domājies mīlam.

Es telefonā tagad – nerunāju, neizteicu ne vārda viņam – tikai godbijības dēļ pret to – ka viņš tagad varbūt ir nosvēries citā ceļā – pret šo viņa ceļu, pret viņa jaunām jūtām kurām tur vajadzētu būt, es zemojos, atkāpos – bet viņa skrēja kā meža cūka – taisni kaut kas no zvēra viņā bij abas reizes kad viņa uzbruka viņam.
Bet – tas varbūt patīk.
„Tad Tu zini kas Tu esi.” Tad Tu zini ko Tu vari gāzt pretī.
Bēdīgi, bēdīgi, bēdīgi.
Nonācu jau pārdomās pie tā – ka man nekā nav bijis un viņa arī nav bijis – bet tomēr bēdīgi, skumji.
Kā tomēr gribētos lai tas ir bijis dzīvs, kas dzīvoja manī, ko es redzēju dzīvojam viņā.

8 p.m. Dz. eksāmenā labi! Tad ir labi!

Man galīgi šķidrs prāts. Tikko saredzu zemi kur iet. Konserv. spēlēt nav kur, sedziņas nevar pārdot, lejā spēlēt – nevar sadzīt rokā saimnieci. Un tur visu dienu māja tukša – droši vien nelaidīs. Aizbraucu uz Mayf. nopirku aknas un pasēdēju uz sola līdz 5 p.m. Nekas neatbrauca. Viss mans ‘audzētais’ ir izgāzts tās vecenes klēpī! O, weh! Sāp pēc velna.

Un tas ir smieklīgi. Vai es nevarētu smieties. Tie ‘puikas’ tur zviedza visu laiku – nu ne visu, bet gandrīz. Un – tur bij ko smiet kā Sv. ir dabūjusi skriet šos mēnešus – ak Tu mī Tu žē! Bet smejas gardi – kas smejas pēdējais – un tā nu iznāca ka viņa ir tā. Varbūt arī ne viņa. Bet man vairs smiekli nenāks vēlāk. Ak, cik labi viss būtu, ja tam visam būtu daudz laika. Bet nav. Un ir tik šausmīgi vientuļi. Nu ir šausmīgi vientuļi. Un – ko es lai daru lai tā nebūtu?

Tā Sv. tak toreiz kad es ar J uz balk. runāju – skrēja un rādīja savu plikumu caur to overollu ar nodomu – tagad tik es saprotu! Viņai kremta ka J runā ar mani. Tikai tā viņa var noturēt prestīžu kā visi. Un Bruno – viņa bij bailēs! Un ne bez iemesla. Ak – ja tās durvis man nebūtu bijušas pieslēgtas, tāpat kā pirmo reiz – ka T klauvēja un nevarēja atvērt – un viss iznāca citādi. Un no Bruno man neko nevajadzēja – tikai kaitināt veco. Tagad – tas viss garām kā nebijis. Un tur es noraudzījos uz to māju tālumā un man ar to nav nekāda daļa.

Spēlēt iet? Ja varētu – bet es nevaru izskriet tik bieži cik vajadzētu un – vai iet? Es izlēmu šodien – neiet. Un negāju – lai gan spēlēt gribu un šodien varēju iet. Bet ir tik sāpīgi no tā ķēma T. Kaut es varētu saņemt spēkus. Kā Dieva sūtīts tur bij tas Savemora cilvēks – gribēja, mēģināja – bet es gribēju spēlēt tīro! Še tev tīrā lieta. Uzvar netīrā. Un es būtu labākā situācijā ja nebūtu tik tīra. Fui. Tik labs ir idiotisks kā es. Un pie tā es pienācu. Lai gan – es vēl varēju smieties par Sv. skriešanu. Bet uzrakstīju to vēstuli! Toreiz domāju labi – tagad domāju – nē. Tā jau nebij iespējama lieta, pie mūsu attiecībām kādas tās jau bij. Bet lūk – kad viņš teica Yes – tad vēl bij iespējams.

Ko es buros. Tas ir parastais murgojums. Bet Stephens? Bet Warrens? Bet Terrijs? –
„Terry was here” uz beacha lejā pie trepēm ar krītu uzrakstīts! Ja tas būt tas Terrijs! Bet – varbūt labāk lai nebūtu.
Terrijs neaizmirsa pēc gada! Ko šis ķēms T darīs?
Terrijs arī izmeta līkumu ar to veceni un stāvēja atkal. Bet tas bij 5 g. atpakaļ.
Dzeja klusē. Prozas nevaru iedomāties.
Viss ir viens kliedziens kas būtu jāizkliedz.
T to izkliedz. Ha. Ha. Ha.

Zem pakava, zem pakava liecos
Zem soļiem pie zemes krītu
Kas sargās kas glābs
Lai pakavu zīmes deg cauri

Ar jaunu spēku šī iznīcība nāk
Tā nebeidz raut un plosīt
Liekt un birstē sagriezt
Ka nepaliek ne šķiedra dzīva 
Kā var vēl vairāk vairāk iznīcības nākt?

Nav spēka sacelties un
Pretoties un atsist visu.

2. nov. 1967. Ceturtdiena

12 a.m. Sāp ‘lejā’, kaut kas apaukstēts. Vakar sāka sāpēt, šorīt pārgāja. Nomazgāju aukstā ūdenī – sāka atkal. Tagad īsti nelabi. Ienācu gultā + karsta pudele.

Viņš ir mīksts un viņam ir noderīgs viņas rakstura cietums, zināms – kamēr viņš nav no tā atkarīgs –
Anyway – tā viņu lieta.
Šorīt satiku vecu kundzīti Edvīnas ar ko pastaigājamies līdz bākai! Viņa man atdeva daudz miera.

6 p.m.

Vai mašīna pārnāk? Vēl varbūt nē.
Vai sagaida to? O lieliski, lieliski.
Tur rudens vējš bij logā un lietus
Lija no lietus sargiem vientuļās
Novakarēs – kur tad biji Tu?
Tad gaidīju es citur
Un nezināju šo nelaimi ko radīsi Tu.

Tik nelāga grūt un bezcerīgi bijis. Nekad tas nav bijis jāzaudē tik pilnīgi un vecuma dēļ – nē – ne jau tā – tomēr tas mans nabaga raksturs. Es varētu vemt par visu. Iekšas griežas otrādi.

Lasīt neko lielu nevar, acis tik vājas. Spēlēt nav kur. Un rakstīt – rakstīt nav spēka. Mazliet atbalsta vajadzētu. To es cerēju. To viņš solīja, teica, to es cerēju. Bet tā nav. Kaut zinātu Stephena adresi. Kaut Warrenam no Social Service tie velni nebūtu rakstījuši izziņu prasīt – viņš nezinātu manu īsto vecumu (papīros! Ha!) viņš atbrauktu, pasmaidītu. Kaut kas ir neciešami.
Nu Sidnejā – es jutu simpātiskus skatus – bet – tikko sāksies – izpeldēs viss gaisā.
Ko lai es īsti nolādu – es nezinu. Bet es gribu – nolādēt. Tā vecā šorīt droši vien redzēja manu ‘distinctiveness’. Bet labi bij ar viņu. Kaut kā jātiek visam pāri.
Jāmeklē papīri, iesāktie raksti.
Kādēļ es biju tik svēta, kādēļ es neapdrošinājos ar to Savmora meni? Kādēļ nupat te jūrmalā neņēmu traku afēru ar jaunu cilvēku? Kādēļ es nedaru muļķības? Lai es nesalūztu?

Izlasīju Brēdricha dzeju – ka viss teic – „Tu dzīvo!”
Bet – ko ar to var iesākt? Dienām naktīm just šo – Tu dzīvo, un neko nespēt piepildīt, vest galā, apliecināt, pildīt to – Tu dzīvo!
Tu atzini – ka tas bij lielisks prieks, laime – redzēt, satikt, dzirdēt, iespaidot, atdzīvoties etc. Tagad par to jāmaksā – nu abas lietas ir – dzīvot! Ko tu kauc?
Nē, kaut kas ir šais sāpēs no tā, ka darīts par maz, un to nevar panest, bet tas ka sāp būtu O.K.
Tāpēc nevar uzrakstīt neko – jo liekas būtu jādara kas.

Ja nebūtu bail apsaldēt vairāk sāpošo botomu – ietu vēl ārā. Bet – jāuzmanās, varbūt jāiet gultā. Dzidra arī aizgāja. Bet viņa ir strādājusi naktis cauri visu nedēļu. Rītu – uz teātri.

3 nov. 1967.

Izgulējušās ar Dz. labi. – jo 2 klauvētājus vakar nelaidu iekšā. Vienu domāju Vendiju. Otrs esot bijis Miks – es domāju ka tā arī Vend.!
Anyway – sāpes pārgājušas, botomā es domāju. Un sirdī arī šonakt nav sāpējis.

Un es atrodu tomēr – malice T. raksturā ar visu to ko viņš tur darījās. Viņš nevarēja nedarīt, jo viņam bāza virsū to lietu – bet tomēr viņā bij prieks to lietu vest cik tik var lielumā. Nu – pret mani viņš varbūt vispatiesāks bija tai brīdī kad atsūtīja mani mājā ar J – un kas šķita neiespējama lieta! Man tas ir.

Un kas tanī rītā viņā bija, kad viņš tik nevainīgi (S mirdzēdams) maisīja savas brokastis pannā (pēc dzēruma gulēšanas) – es tur ieskrēju nejauši – un man viņš (garajā rīta tērpā) šķita kā tas filmā redzētais Cara galma krievs. –

Tāda viltība man šķita viņā paslēpta, īsta auksta nodevība vai kas – es jutu bailes no šī briesmīgā svešuma viņā – un izmetos pa durvīm. Tā bij tikai izjūta – bet no kā tā cēlās? Liels, garš, brunčos tērpies aukstums – patmīlība, kaut kas kas nav grozāms – nē to nevar izteikt – manī likās tikai atplaiksnīja šī sajūta par līdzību ar to kas tur vēl mirdams līda kā briesmīga čūska ņemt ieroci. Visā visumā – kaut kas viņā tāds arī ir. Viņa smiekli par Sv. lai gan viņa tos pelnījusi – bet es tā nesmietos. Nu – es smējos ar! Bet tad – varbūt es arī esmu ļauna?
Un tā māja – snakes and crocodiles – man tur nav jātuvojas – tikai kur spēlēt?

Vārdos nav ko teikt
Nav ko stāstīt gari
Jāklausās ko klusums projām aiznes.

Klusums projām aiznes
Nogrimst domu jūrā
Krastā neatnākušu domu jūrā
Aiznes atpakaļ dārgo minējumu,
Zīmes pamet malā
Kā mirdzošus gliemežvākus
Bērndienu jausmās
Tos cilā un cilā.
Līdz sākumam dzīve bij sašūpota
No Tavas atnākšanas
No Tavas aiziešanas
Apbirst zelta rasa
Sapņu dārzā
Iemirdzas lietus lāses 
Pie sveša lietus sarga.

Pēcpusdiena.

Mazliet sauļojos.
Nezinu kur likties. Beidzot pārrakstīju to stāstu par amerikānieti. Neredzu tagad viņā lielas jēgas.
Kā es tik ļoti varu domāt par to vīrieti? Tas ir neticami! Tāds izsalkums pēc iemīlēta cilvēka – pēc sava izfantazētā tēla, kam ir atrasts tik jauks spēlētājs – aktieris. Kādēļ es neapdrošinājos ar to Svemora vīru? Tādēļ ka manī ir pietiekami principu un tā tālāk. Es vēl neatkāpjos no prasībām. Ha.

Staigājām ar Dz.
Dz. labi zīmējumi – bet ko ar tiem darīt?
Domas nemitās auklēt viņu.
Kā tur iet? Tak jau labi.

Nu trešdien jābrauc pēc čeka. Tad jau arī – ‘gaidīs’ un inscenēs ko vajaga. Man jāpaspēlē nopietni, ilgāk. Bet kad tur vecais strādā? Ak – Sv. k. – ir jau labi dzīvot tādā ‘paradīzē’ un tad vēl likt rokas klāt, rādīt plikumu etc. Bet labāk būtu ņemt vienu – nu – tad tagad viņa to dara. Interesanti – cik patiesības viņas agrākā stāstā? Un kas tur tagad? Gluži tā viņa varbūt tam neleca apkārt agrāk. Cik savādi ir būt iejauktam lietās par kurām nekā skaidri nezina.

5 nov. 1967. Svētdiena 10.30 a.m.

Pamazām izveseļojos
Pamazām aizmirstu
Pamazām apaugu atkal ar sūnu
Un tās stīgas kas vaļā bij atplēstas
Gara un dvēseles noslēptos instrumentos
Pamazām apklust un nedreb un neskan
No ik elpas pieskāriena
No ik mirkļa kas varētu atnest 
Soļus, vai mašīnas troksni
Vai balsi
Kas varētu atnest durvīs
Dārdīgu pieklauvējienu
Durvīs klusu pieklauvējienu
Pamazām apsveru
Pamazām vērtēju
Cik ilga bij dzīve
Cik liela bij dzīve
Tikšanās īsā un prom aiziešanā?
Pēc zīmēm pārdrošā minējumā?
Cik liela bij dzīve
Drēbju vīles pieskārienā?
Pamazām izveseļojos
Pamazām aizmirstu
Pamazām nosedzu debesu sagšu
Miņā tās siltumu paglabājot
Līdzņemot tāla ceļa gājienam.

––––––––––––-

Kā Tu vari atbraukt mājā
Kad Tev logā nemāj roka
Kad Tev neskan pretī dziesma?

––––––––––––––-

Asaras neuzklausa
Lūgšanām atbildes nav
Pātagu vicināt zini
Glaimu melu vārdiem ņemt
Tād’ šīs pasaules daļa
Aiz Tavām durvīm krāsies
Tīkamās, jaukās kaudzēs.
Ak es te nosmakt varētu –
Laid mani ārā uz ceļa
Vējš kur smiltis dzenā
Prom no dienām tām esmu
Kad aiz durvīm bij labi.
Asaras neuzklausa
Lūgšanām atbildes nav
Māja ar mieru dārzā
Sen Tevim aizvērusies.

––––––––––––––––––-

Esi lepns, priecājies un smejies
„Tur dēļ manis//Tevis raud kāda sirds”
Ko no viņas sāpēm ņemsi?

–––––––––––––––

Kā Tev garšo tā rožu maizīte?
Labi, cik labi virsa ir apkaisīta.
Un – ātri pietiek, vai ne?
Bet pieņem ko citu klāt
Un var ēst atkal un atkal.

––––––––––––––––––––

Svētd. 5 a.m. (5. 11. 67?)

Hundred years have passed
My heart is hard and stail
Could the softness of your kisses
Still wake it her 
Or they would fail
In this deserted dryness?
O, she is avake she is
Avake as a bird.

Simts gadi pagājuši
Sirds zālē ieaugusi
Zem akmeņa jūrā guļ
Vai Tu to atradīsi
Vai gaisma tavā skatā
Simts gados nav pazudusi?
No zemes ar ziedu 
Grib izaugt mana sirds
Tavai [..] pretī
No jūras ar vilni celties
Un gulties pie Taviem siliem
Ja Tu nāktu.
Simts gados visi sārņi ir nolijuši
Debess dzidra un maiga
Kā būtu ja mēs mēģinātu
Vēl pacelt vaigu pret vaigu?

Dz. aiziet gulēt.
Nolikusi laikam labi. Labi!
Tikai es esmu lupata. Mētājos atpakaļ gaudošanā. Bet tas ir cruel! Tas ir šausmīgi cruel – visu dzīvi – nedzīvot. Kaut kas ir par daudz. Kaut kas ir tik nenormāli ka varētu kliegt un kliegt bet to arī nedrīkst. Kādēļ es respektēju to madāmu un viņas māju? Bet vai tas mani būtu glābis ja es tur būtu metusies iekšā? Laikam nebūtu. Tas būtu mani izpostījis. Bet ko tad? Kaut ko vajadzēja. Tā kā viņa – holdij hands? Es varēju ko vairāk – lai nepaliktu šādā muļķa lomā. Ak varētu kliegt un kliegt. Visi šie pieci gadi – viena muļķība. Un tāpat pirms tam. Kaut kā nav nekad.

9 p.m. apm.

Turp un atpakaļ izdomā simts reizes – un vienmēr atpakaļ, pie tā viena – tas ko es redzēju – man dārgs un tā dēļ es ietu caur ugunīm. Bet – nav kur iet, nezini kur iet.
Tāda malšanās.
Ja man būtu mašīna, kā viņam un darbs un notikumi – bet man nav nekā. Šī šausmīgā vientulība dzen tikai tur. Vakar vajadzēja palikt tur un iet uz to priekšlasījumu. Palikt tur. Un tā tālāk. Darīt galu. Nekad vīrietis necīnītu tādu cīņu. Lai gan v. teica – tas ir kādēļ es dzīvoju! – Un tur bij iekšā tas.

Nederīgas lapas puses. Veltīgas dienas. Jāstrādā būtu – un nevaru. Rokas nogurušas no saimniekošanas – tur bija atpūta – nezin ko te dzenu.

9 p.m.

Ielejas pārvietojas un kalni grūst
Tavu būtību saskalda daļās
Kā melns spoks tur kāds aizklīst – 
Tavu melu un ļaunuma daļā.
Kur atkusis strauts
Raud kādas acis
Tavas acis aizgrābtībā
Kādā tēlā kā eņģelī klusā
Pie baznīcas sienas kas spiedies
Tā Tavu sapņu daļa.
Ar sarkanu mēli
Kā dzīvnieks kāds laizās
Tava baudkārā daba.
Bet balto vaigu bedrēs
Kur krogū no glāzes kāds rauj
Malkus kā slāpis zirgs
Tavs dzīves izsalkums
Mūžīgais, nepiepildāmais, baigais.
Bet tas ar baltu roku pie pieres
Ilgi pār dienas laikrakstu liecies
Kas izlasīts sen tiku tikām
Kas aizvērtām acīm tur sēž
Tam Tavs nožēlu kauns
Vēl virssvārcī baltā
Ar kustību rūpīgu, maigu
Kāds krāsas plankumus
Velk uz sienas baltas kas staro
Tas Tavs pienākums 
Vēl ceļā līdz no mājām.

6. nov. 1967. Pirmdiena 8 a.m.

Saule. Vējš. Pavēss.
Sapnī biju sivēns, kam jāmazgājas.
Domāju – ja arī man tagad jādzīvo sivēna veidā – man jāiet vannā jo aizausis netīras.

Savādi. Dienā iekšēji gaudoju par savu vecumu un neglītumu – un redzēju kādu jaunu cilv. ar kroplām rokām – un domāju – kas viss cilvēkiem jānes un mans vecums tikai vēl nāks. Es esmu sivēns gan – tagad gaudodams. Bet sāp nedzīvota tik izsalkumā dzīvota dzīve. Kādēļ pie baznīcām tur stāvot un lūdzot – es tā no sirds nevarēju lūgt – dod to man! Es vienmēr lūdzu riņķī apkārt – skaidro viņu, ļauj man palīdzēt viņam u.tt. Te nu ir. Es viņam palīdzēju.

Jau apvāršņi skaidrojas
Jaunu ceļu sāk meklēt gars
Vecais viss līdz nāk
Un staro, gaismu lej.

––––––––––––-

Nabagam viegli iet
Vēl – bagātības rokās smagas
Vēl nevar tās nolikt un iet
Grūti ir atsacīties
Grūti ir vieglumu ņemt plecos
Pleci smaguma vēlas
Vēlās nest?
Nē nevēlas, nevēlās nest
Spārnus tik spārnus meklē.

–––––––––––––––––––––

Kādēļ dziesma skan
Cerībai tā vien
Atteikšanās klusa ir
Kā akmens nerimtīgs.

––––––––––––––––-

Pārlaiku laikos Tu ieej
Mīlestības ievests
Dzīves diendienu dārzos
Skumji akmens zied.
Pēc ievām un ābelēm
Vēl smilts un akmens zied.

7. nov. 1967. Otrdiena 7.30 a.m.

Vējš. Apmācies. Sīks lietus brīžam. Gāju tomēr staigāt un bij labi. Gribējās vēl klīst un klīst.
‘Uzņēmu’ te ‘graudus’ ar pienu un piens garšoja tik saldi kā tur – zemeņu laikā.

Par ziemsvētkiem domāju ejot. Jāmeklē kādi draugi ziemsvētkos ko aicināt pie eglītes. Vēl laikam tādu nav. Varbūt Gailīte – vecā čabulīte. Bet kādu stiprāka gājuma. Šķiet – es sākšu apmierināties ar – cilvēku vien, bez romantikas. Nē romantika būs – tikai varbūt citāda.
Sapnī braucu no kalna ar līnijdrošku, sagriezās šķērsu un nonāca lejā bez laika!

1 p.m. Dz. aizgāja uz skolu. Rakstīja eseju. Mazgāju veļu. Sāku rakstīt par Mūriem – varbūt tagad varētu. Kaut ko noteikti varētu – bet vai būs tik labs kā gribu un kā vajadzētu varēt!
Rītu iešu uz turieni un tas dara laimīgu un – nemierīgu! Kaut varētu pārvarēt to – nemierīgumu.

2 p.m. Pārmetu Dz. ka viņa iet ar thongām.
Varbūt nevajadzēja, tas kremt.
Un vispār – kaut kā pietrūkst spēka turpināt.
Izskatās lietains – ienesu drēbes. Pusizžuvušas. Nevaru iet ārā.
Rakstu – ko nezin kas ir tas. Kādas kvalitātes. Kā – beigt?
Kaut kā pietrūkst spēka.
Varbūt tādēļ – ka rītu jāiet turp – un tur nav nekā kas glābtu.
Ko es zinu? Nekā. Man pašai sevi jāglābj – un lūk tam nav spēka.
„I will care for her…” Tas ir par ko es sapņoju.

(Dz. pārnāca agri)
Mana nelaime ir tā, ka es raudu nevietā – es raudu, kad neviens neredz un kad esmu tā priekšā kas žēlotu, ja raudātu – tur es esmu stipra kā nāve.

Vai toreiz pēc tā klavieru šurum burum viņš nenāca žēlot? Nāca. Bet tad es biju lepna. Un tā vienmēr. Tikai pēdējās reizes es nevarēju noturēt – kādu paraustīšanos sejā – bet tas bij par vēlu un ar to nepietiek.

Tā tas ir. Raudāt vajag īstā vietā un laikā. Ja viņš toreiz būtu mani atradis sabrukušu, kā viņš jau skrēja ārā no J istabas to atrast – varbūt būtu labi. Bet – es cietu klusu un kad viņš nāca es biju savaldījusies.

Galu galā – ja viņš zināja no J, kā es to uzņēmu – tad viņš to zināja, bet tas nelīdz, vajag redzēt – lai mierinātu. Ak – tie visi ir mēsli, no kā neko vairs nevar celt. Tikai – nevar aiziet, nevar vēl aiziet. Kādēļ nevarēja būt vairāk šīs dzīves – spēles? Tādēļ – ka ir vienmēr tikai tik cik ir.

9 p.m.

I am drunk
And now I feel
You are drunk
And you’r with me.
When you are drunk
You are more alive
Than when you aren’t
Because you don’t worry
When you are drunk
About your phisical being
But enjoy your spirits xteedans.

Jā Wendija atnesa vīnu. Reibst kā nelabais.
Un es vienā brīdī jūtu – es esmu cauri! Es esmu tur, kur es biju kad mēs sākām!
Otrā brīdī es ņemu Tevi out of the other woman’s bed if you are there and if you’r not it makes no difference, couse you are vis me.
Šausmīgi reibst un miegs nāk.

8. nov. 1967
Trešdiena 6 a.m.

Lietaina diena, viegli līst, vēja nav – atmiņas nāk no tālām dienām.

Kur palika ozolu meži?
Dzīves dūkstīs iebūvēti.

Tāds teikums pussapnī sacījās, Skolā biju, arī pussapnī. Sapnī varbūt mazāk – pussapnī, starp manu spēlēšanu un viņu, kā starp vaļā atlauztiem ķēdes gabaliem nebija nekas ielauzies cits – starp citiem bij kādi mirušu skaitļi – tie [vanēja] un salipa kopā, kaut kā redzēju viņu visu nokaltu kā metāla ar manu mūziku. Bet vēlāk dziļākā sapnī – saucu papu un viņš nāca un nebij nekā laba. Un es + nezin kas? braucām laivā pa upi, pustumsā un laivā vēlāk nāca ūdens un straume to grieza uz riņķi – es izkāpu krastā. Bet kas īsti braucēji bija? Tā kā es + viņš, tā kā es + viņa, tā kā viņš + viņa, lai gan vienmēr es – owful.

Līst – un nevar staigāt.
Viņam grūtāk piecelties no savas dzīves kā man. Bet viņš jaunāks, viņam tik daudz vairāk laika un viņam vēl viss pieder.

Es nekad Sv. nepiedošu (tā liekas) to pēdējo skaudīgo skriešanu – visu citu – bet tad – kā greedy pig. Ja kas viņai nāks par sliktu – tad tas, arī no viņa puses. Bet varbūt dzīve ir citāda.

Es gribētu tikai pavisam pieticīgu dzīvi, pieticīgu partneri. Es visu aizmirstu, atteiktos – bet cilvēku, kaut kādu labu cilvēku es vēlos. Labu. Un būt labai pret to. Jo – kur likt šo mīlestību? Dz. mazliet laikam eksāmenu laikam ir dabūjusi no tās – bet viņa dabūtu vēl vairāk, ja es būtu laimīgāka.

Inese brauks prom. Jāraksta Inesei. Sen domāju. Sapnī redzēju arī Inesi—dzirdēju – „viņa vēl neesot darbu sākusi” –– Oh Oh Oh! Dzīve, dzīve!
Ja manu Tēvu nebūtu man atņēmuši, iznīcinājuši – mana dzīve būtu pavisam citāda un manu bērnu dzīve – mēs klīstošie nabagi vientuļnieki.

9.30 a.m.

Dz. aizgāja. Skumja.
Man jādomā par iešanu uz turieni. Un man visa dūša papēžos. Asinis atstāj jau tagad galvu – es tur bez pūlēm nemaz nevaru tikt tik tāl lai justu viņa tuvumu – jo viņa līdz 6 nebūs mājās – varbūt šodien vēl nemaz vai – bet es domāju – ka viss mani pazemos, vērtēs. Horrible. Es nespēšu būt normāla. Jeb – tā ir mana normālā daļa tagad – būt nožēlojamai. Kaut es nerunātu neko – tik vērotu un arī tiešām ko redzētu, lai zinu kur es esmu? Kur es esmu? Ha! Te! Kā es to [.] nīstu! Tiešām nīstu. Ka es viņai nevēlu neko. Naids ir nespēcīgs. Nespēcīgs.
Es gribētu T redzēt. Redzēt. Ko? Gribu spēlēt.
Mati jāizžāvē – tad varēs iet, vējš nu ir sacēlies liels.

Ceturt. 9 nov.

Biju tur. Nagare bij. Sv. likās sakritusi, bet vēlāk it kā saņēmās un bij ‘feina’. Daudz skaistāka brīžam, kā agrāk, citreiz atkal – tāda izrauta. Tas nozīmē – grūti cīnīties par to mazumiņu. Es turējos sākumā labi – bij Transp. vec. Tad spēlēju spēlēju – vienu brīdi pie beigām likās – nav nekā, viss bez asinīm un dzīvības un spēka – tad vēl sadūšojos spēlēt Šop. etīdi pēdējo ko māc. lēno – pieklauvēja Nagare. Pirms tam (pirms min. 20?) kāds teica How are you – kaut kur koridorā un tā varēja būt T balss – bet es jau tik agri necerēju un tad aizg. uz virt. – un redzu gaisma viņa ist. tik agri 15 pēc 5 mājā (kā tad jau 5 varbūt bijis) un gaisma? Varbūt tur kāds cits bij? Bet kas? Un pēkšņi es nespēju normāli runāt. Ar Sv. man balss sāka mutuļot – saņēmos, gāju prom uz klav. ist. Sv. nāca līdz. Es tūlīt taisījos mājās. Tur es atguvos – bet ne pavisam, tikai ātri prom. Un viņa redzēja manu nevarību. Bet ja T tur bij – tas dzirdēja manu balsi ‘tādu’ – lai arī daudz tur nebija bet tomēr – tas pats kā viņa balss vibrēja – Nu šodien jūtos labāk. Kaut kā – kaut kas atdots. Kā viņš tik agri mājās? Tomēr. Varbūt – cita iemesla dēļ? J nemaz nemanīja. Kur tas?
Šodien Sv. atsūta Dz. taut. dziesmu kas būtu uzvedumā viņai ‘jāskaita’.

Tautu meita brūnacīte,
Padzird manu kumeliņu
Padzirdīsi šo reizīti
Tad dzirdīsi visu mūžu.

Dz. jāsaka –

Šo reizīti padzirdīšu
Visu mūžu nedzirdīšu –

Sv. taisnība.
Viņa gribētu mūs degradēt. Ļoti. Un liekas – tā laime nav pilnīga tur un viņa vēl vairāk grib degradēt – Bet jā – lai arī domāju ko atguvusi, zvanīt es neuzņemtos viņam. Viss jau ir pa pusei norakts. Jo – tam nav izredzes dzīvot – tādēļ tikai lieki būtu mēģināt – Bet tas būtu īstā reālā dzīvē jādara. Un šī tā ir – vai nav? Ir vai nav ko? A?

Šī pasaule ir bagātāka
Ir krāsaināka, siltāka
Šai pasaulē iezīmējies Tu
Kā svētīts tēls baznīcas logā
Šai pasaulē aizej Tu.

Bezgala skaists vakars, tas ir ārā arī ir skaists, top siltāks pēc rīta vēsuma, mierīgāks. Dz. balkonā strādā, kāda jauka balss dzied radiofonā savādu (tautas?) dziesmu. Un es te ēdamistabā sēžu un domāju par T. Zēni teica ka viņa nebūs mājā šodien. Un T. ir mans. Pieņemu ka viņš ir mājā. Varbūt nav, vajadzēja piezvanīt. Vajadzēja. Vai šī ir mana dzīve vai nav? Šis ir mans sapnis par dzīvi.

10. nov. 1967. Piekt. 10 ½ p.m.

Vējš. Saule. Biju sauļoties. Staigāt. Nemiers. Vēlēšanās. Kaut viņš taisītu revolūciju!! Dz. liek eksamenus. Es cepu vistu.

11. nov. sestdiena.
10 p.m.

[Photo: Dzidra]

Labākais šai dienā – saule.
Ļaunākais – Dz. depresija jo M. negāja līdz uz partiju un tas viņu iemetis ‘īstenībā’.
Izlasīju (kādreiz lasītu) Galsworthija ‘Der Apfelbaum’. Šo to it kā man noklārē no mana tagadējā stāvokļa.
Kaislības – ‘uselesness’ un skaistums – dzīvē. Cilvēki neprot to izlietot. Es – arī nē jo, lai gan es ar to bieži satiekos vienmēr tā ir ‘useless’.
Interesanti – kas, cik ‘useful’ būs Sv. lieta? Varētu būt ‘useful’ bet neticu. Ja viņam mazliet prāts. Un mazliet – neprāts. Rīkot vajadzētu – ziemsv. eglītes vakaru te man. Derētu. Ja būtu enerģija un nauda.

14. nov. 1967. Parnell Place

Biju peldēties ½ 7. Labi.
Pēc tam uz Nobby gāju. Ārkārtīgs vējš. Tagad karsts.
Pirmo reiz it kā sāku patiesi priecāties par savu iešanu.
Ak – kāda inde ir ielieta manī.
Kā citādi būtu varējusi iekārtot savu jūtu pasauli. Šoreiz tas laikam tik dziļā veidā bij nevērtīgs, ne tā vērts ko prasa atmaksai. Spēlēju – vingrinājos kārtīgi. Uz priekšu. Uz priekšu.
Cik smagi iet! Mierīgi iet kad gribētos kauties. Pārāk karsts lai ietu uz jūru.

15. nov. trešd.

No rīta izpeldējos.
Bet diena auksta – vējš, lietus.
Biju Dz. līdz uz Teku.
Neaizbraucu uz Hanb. Str. Un – skumji. It kā T mani gaidītu. Un it kā es pati sistu visu kopā. Ko lai es citu daru? Varbūt tās mazās daļas dēļ, kas viņā bija man līdzīga un piederēja man – varbūt tās dēļ būtu vērts daudz darīt? Bet – ko? Un kā līdzēt – daļai? Cilvēks ir viss, ne daļa.

Svētdiena. {19. 11. 67}

Bij ļoti vējainas, lietainas dienas. Jūra gāzās pāri visiem ‘beachiem un pooliem.’
Vakar bij labāks.
Šodien atkal vējš un apmācies.
Vakar biju tur. Pet. bij. Izgāju paskatīties sētā. T maš. tur. Atslēga durvīs. Aizgāju sāku dārdināt ‘jūras etīdi’.
Albenitz – tango, serenādi.
Šopēna – nocturn, op 2 N 9
Tad Entremon nokt. To nepabeidzu, jutu kāds attaisa durvis (?)
Pamazām apklusu spēlēt.
Tā bijusi ladija – ? Kādēļ viņa cenšas dažreiz manu spēlēšanu novadīt tur? Lai rādītu ka – es acceptīju?

Bet es tikko es to domāju un atzinu – es nepieņemu viņas uzvaru. Kāpēc? Kāpēc es nepieņemu? Es esmu sakauta, uzvarēta, atmesta malā. Bet es – neparakstu miera līgumu. Daru to tikai tik daudz – lai būtu vēl brīdi ar T kontaktā. Un tomēr – vai es jūtos ‘tiesiska’ neatzīt? Nezinu. Bet ja es gribu būt patiesa – es nepieņemu, es esmu izprovocēta un es to nepieņemu mierā!
Cik interesanti būtu zināt – kā viņiem iet? Un kas tas viss bija un kas tas ir?
Varbūt viņi paši nezin. Varbūt tas veidojās, mainās – kā viss. Kā vienmēr.

Kāds ir Tavs cietums?
Kā Tavas ķēdes grauž?
Ap kājām vai ap rokām liktas?
Vai aizmūrēts Tavs logs
Vai sēta celta apkārt
Ap Tavu pasauli?
Vai jumti segti pāri?

Pirmd. 20 (?) nov. 1967.

Biju peldēties 6.15, labi.
Tagad iešu spēlēt. Diena skaista. Redzēju sapnī veco Bērziņu (onkuli) taisījos iet viņam kaut kur līdz ar kaut ko labot – kas tas bij nevaru atcerēties, bij tā lieta saņemta klēpī – notis? Siens? Ieg. viņš tualetē. Es iegāju blakus otrā – īsi. Un – beidzās, tālāk nekāda iešana nebij.
Dumjš nejauks sapnis. Bet Jungs saka – ka visi arī nepatīkamie – jāatšifrē. Kas te bij? Netaisi garu to lietu un raudulīgu kā B?

1 p.m. Izņēmu mazliet no bankas ($6). Sapirku ēdienu. Biju Sociel Serv. Pastaigāju pa ielu. Jāmazgā trauki.
Bet spēlēju šodien pamatīgi, rokas nepiekusa tas ir pēc vairāk kā 2 ½ st. bij piekusušas ļoti, bet nesavilktas. Pēdējo spēl. Šopena black etude – un kā par brīnumu roka klausa.
Ko tas līdz?
Nezinu.
Šad un tad manā dzīvē gadās ka es 5 min. to no spēlēš. izlietoju, ko gadiem mācos.
Bet – pietiek. Ja mācītos vēl vairāk – izlietotu 10 minūtes.
Tagad klausījās T(oms). 5-6 gadi atpakaļ – otrs T(errijs).
Tas ir tomēr tas, par ko dažreiz domā mācoties – saistīt, dalīties ar kādu, kas dzird. Jāspēlē vēl.
Varbūt reiz būs vēl kur izmantot. Jādabū tiktāl (vēl tikai mazliet) ka iedzen respektu arī tiem tiepšām kas nekad ne ar ko nav apmierināti, vienmēr vajag – vairāk.

Vēls. Dz. ar draudzeni runā. Nezinu cik vēls ir, nāk miegs. Mēģināju pabeigt to stāsteli. Varbūt rīt agri varētu pārrakstīt.
Labāks gara stāvoklis – par to visu beidzot it kā skaidrība – viss tas it kā izrādās normālāks. Nezin kur mani šo mēnesi bij sagrābis tāds izmisums? Šķiršanās. Atteikšanās. Zaudēšana tik pēkšņa. Tādēļ. Tagad atrodot it kā īstāku nesāpīgāku (O, sāpīgs diezgan) iemeslu visam zaudējumam – tad tas ir jau mierinājums. Un + tad ka Sv. vakar bijusi dusmīga. Laimīgie tādi nav. Un es šoreiz viņai nevēlu laimi. Jo tā ir mana laime. Jocīgi.
Šodien staigāju kā atdzīvojusies. Skumji, bet ne tik izmisīgi. Kaut nu izteiksme nebūtu par daudz izpostīta sejā – jāsaņemas.

Lai varētu mazliet dzejot 
Un – domās dejot.

Deja un dzeja – traģikomēdija un …–––––––-

Ceturtdien {23. 11. 67} 5 p.m.

Vakar bij Mrs. Sv. te.
Kā viņa nāca (no dīv. Dz. istabā) man pretī – tā es jutu, kaut kas ir ļoti lieliski traks – (bēdīgs).
Domāju – viņa stāvoklī. Tā viņa izskatās un tur rokas (!). Bet – varbūt nav ar. Viņa varbūt to spēlē lai kaut ko iegūtu.
Runāja galīgi uztraukusies un seja pārvērsta tikko var pazīt.

Protams – es ar savu mierīgo un neagresīvo izturēšanos viņu nomierināju. Bet – neizjautāju. Vajadzēja. Jo viņa sāka par Tom. Būšot jāsviež ārā. Dzerot. Jauks cilvēks kad nedzer – bet dzerot. Vakar palicis no darba mājā (!) jo aizvakar dzēris. Un laikam – dzēris arī agrāk – stāstīja kā tur naktī gribējis radio spēlēt. Aizgājis prom no mājas un pārgulējis hotelī. Vajadzēja jau izprasīt un teikt ko – par viņas lielo paļāvību rīkoties ar cilvēkiem – bet neteicu neko.

Reiz izteica – tik grūti ka vai gals jādara. Nu – es neko lielu neticu tam ko saka – tikai izskatam un veidam kā tas izsakās.
Lai es ejot padzīvot tur (!) [.adz] Dz. jau aizbraukšot.
Es nevajadzīgi laipni pateicos. Bet kur tad es dzīvotu, prasīju? Nu viņas istabā – viņa būšot Adelaidē. Es teicu – nē es tad būšu Sidnejā.
Varbūt tiešām gribētu lai es solos iet un kaut kā to izmantot savā labā. Es viņai nekā vairs neticu.
Bet nepievilcīga viņa izskatījās – tik resnām rokām tai bezpiedurk. kleitā. Nu – kas ar to vēderu – to redzēs. Pagaidām es tam neticu. Varbūt arī tas izskatās bez taisīšanas tāds.
Un interese par T – nosista ar to šīs dienas izskatu.
Bet interese ar visu citu var atkal mosties un gulēt aizgājusi tā droši nemaz nav, tikai – es nezinu ko darīt?
Vakar? Vakar jā – bij tā diena, kad es tur braucu.
Un ja T būtu mājā – varbūt satiktu. Nu – tagad, kā būs būs, šodien atkal karsts un man apaukstēti sejas kauli laikam naktī.
Nosūtīju Laiviņam stāstu.

Piektd. 24 nov. 6 a.m.

Dz. gaida Richardu te.
Daudz darba.
Ko gribēju teikt – tikai
Tu taisījis revolūciju,
kā es to viņam domās
saucu: taisi skandālu!
Jāaiziet tur būtu šodien. Bet te būs ko rauties un laikam būs karsts.

Kaut kas tik skaists un skumjš šai rītā. Uz grāmatplaukta sakrātie gliemežvāki, ko [t..] man rādīt! Ha! Tukši gliemežvāki man paliks ja es nekustēšu uz to pusi. Bet – kā es varu ja T nenāk un tas jau reiz izlemts – re T teica – reiz būsim happy.

3 p.m. Mazg. veļu. Gatavojos mazliet saņemt Rich. Bet galva dulla no karstuma un –
Tagad, ja zinu ka T nelaimīgs, it kā kāda aktivitāte prasās no manas puses. Lai gan – lai gan viņam jau bij atļauts nākt u. tt. Bet – pat Mrs. S. nezina manu adresi! Viņš arī nē. Pakustēt nevaru. Karstums vairāk nogurdina kā citreiz.
Jāpaliek tepat šovakar.
Rit muļķīgā Dzintara lieta.
Visas dziesmas O.K. Bet tā Mediņa ir neizspēlējama – lec kā uz koka kājām.

9.30 p.m. Gaidam Rich.
Telegr. ka būs 8 p.m.
Galds saklāts! Gulta arī – ja te paliek vīkendu. Diena nokulta sīkumos. Veļa mazg. šis tas gludināts. Un ciemiņš gaidīts.

Domāju tāpat riņķī apkārt T. Un kā visu laiku – dažreiz viss par labu T – simtprocentīgi. Citreiz – viss pretī un – nav nekā. Nupat jūrmalā ejot atkal likās – nav nekā. Kas ir viņai – tas pats varētu būt man un nekas vairāk – un tās ir ķezas un ķibeles – un viņš tas iztēlotais tur ikdienā – nav. Varbūt tomēr mazliet.

R. atbrauca, ļoti jauks, it kā senlaicīgs, maigs. Patīkama balss. Bet – ne latvietis. Liekas Dz. par strauju – bet ja viņai patiktu tad partneris varbūt O.K. Cik ilgi? Nav mana darīšana.

10 p.m.

Šie aizgāja staigāt.
Man vajadzētu pārgulēt te ēdamistabā.
2 krūzes kafijas iedzēru.
Man jādomā par T. Un es nezinu ko domāt.

Pārlasīju Laiviņam aizsūtīto stāstiņu. Savā ziņā – charming! Bet nobijos ka trūkst stingrības un loģiska beigu vārda, it kā aiziet no iesāktā stāstījuma prom – kas man agrāk nekad negadījās – it kā aizraujas stāstot ar kaut ko sāņus. –

Nu – varbūt trūkst tikai – noslēguma teikums, kas pateiktu (vājākam lasītājam) lūk tā beidzās tā iesāktā lieta, ja kāds pats to nesaprastu. – Tomēr man patīk kaut kas tai stāstiņā – varbūt patīk – atmiņas. Tās arī. Bet patīk arī – tēlojums. Jā – tur trūkst pēdējais teikums. Bet kaut kā – man to negribējās meklēt un tur piespraust. Man patika tā aizmaldīties, aizsapņoties. Bet vai tā nav pareizi?

Pirmā temā par Vītraga ‘gariem nagiem’ – tas gadījiens ir īss un jautrs, nekas nav cietis un paliek jautrs teiciens.

Otrā gadījienā – lieta iznāk nepatīkamāka – ir kaut kas bojā gājis (bites) un lieta ir napatīkama kaut kā – klusumā ieslēpta ne jokā un atklātībā un tāpat klusumā tiek aizmirsta un – vai tas rakstienkam ir jāsaka skaļi – ja viņš to notēlo, kā tā izbeidzas?
Taču nē.
Nu – redzēs ko citi gudrie teiks, ja vispār iespiedīs un lasīs.
Bet – man patīk tā rakstīt!
Es gribētu vēl kaut ko.

25. nov. 1967. Sest.

Dzint. 5 g. jub. partija.
Viss iznāca (ar manu lietu) puslīdz labi. ‘Es meitiņa puišu dēļ’ – es klabināju kaut ko citu – bet tā jau guva aplausus un tad ir O.K.
Un pirmo reiz es piedzēros un jutos labi un mani dancināja Freijs. Arī Miks. Haha. Dzidras vietā, jo Dz. bij ar Rich.

Sv. ir vienos zilumos – varbūt vērts to piedzīvot. Bet ‘šinī laukā’ es neesmu uz viņu greizsirdīga. Man nemaz nav kāre pēc tādiem zilumiem – lai gan, lai gan sieviete laikam kādreiz piesien ar to – viņa ir iegūta zirgojoties par to un tomēr viņa ir iegūta – nu kad otrs to ņem – tad to negribās atļaut citam.

Sv. – kopy cat. Melna taisna kleit. vienkārša – izskatījās eleganti. Tievāka palikusi – pirmo reizi izskatījās eleganti – pavisam labi. Un sejā arī – labāk, daudz labāk. Tā stulbeņa skrējēja kliedzēja vietā – sieviete.

Gluži tāpat – kā es sāku just – un pārvērsties. Un tik daudz arī manī būtu ko – pārvērst, iztaisīt par sievieti, kas arī tos 20 gados nav atzīta, nerunājot par šiem 5, kad nav neviena kas atzīst vai neatzīst.
Ja T. būtu redzējis Sv. – viņš būtu greizsirdīgs. Viņa izskat. labi.
Bet nikna gan bij.
Šodien viss – jeb nekas nevarot būt – labi – vai apm.
Maisījās Dz. darbā, kad Dz. pūlējās kā nabags And. vietā – sita, kala, cēla – šī skrēja kā nelabais kliegdama pūsdama. Nezin kas bij kas nebij – tad nomierinājās un tā kā Dz. teica – par klav. tā taisni bij labi! Dekorāc. – neizskat. latv. – bet savā ziņā bija labas!
Ja tik moderns būtu tēlojums – un to vajadzēja – tad būtu bijis labi – bet Sv. ar savu ‘deklamēšanu’ un Pij. ar savu dziedāšanu – tie bij akmeņi pie modernas raitas izrādes kājām.

Dejas bij O.K.
Tā kā es domāju: skatus no taut. dziesmas, ļoti stilizētus vienkāršus, un ļoti vienkāršu dziesmu klāt.
Un tas būtu i moderni i – īsti, patiesi.
Garus pātarus viņi nevar paskaitīt un – tie neder.
Tie kas mīl tik ļoti
ka tas ir kaut kas tāds par
ko dzejnieki raksta – tie ir šķirti.

Svētd. 26. Nov. 1967,

Cik labi ka tā Dzint. balle garām.
Un – šoreiz es arī papriecājos.
Nu – nākoš sest. es lai eju spēlēt? – Ko viņa grib no manis? Neko! Varbūt tikai: turēt pēc iespējas visus pie savas valstības – visi man palīdz, strādāt. Tas ir tas!

Ar maigām putām
Jūra man skūpstīja kājas
Kad bēdas nesdams
Gar krastu gāju un gāju.

––––––––––

Šorīt pie jūras uz akmeņiem
Bij puķes saplaukušas
Ar krāsām rotājās saulē
Ne ilgi, ne pārāk ilgi
Jo viļņi nāk un aizskalo visu
Gan arī atpakaļ atnes
Izmet smiltīs
Daudz krāsainu gliemežvāku.

––––––––––––––––

„Tikai iedomas”
Draugi un nedraugi saka.
Tomēr tās bija Tevī
Kas vēra šīs iedomu durvis
Tās bija Tevī
Kas liek šiem dārziem ziedēt.
Tikai iedomas
Jūra liels akvamarīns
Tikai iedomas 
Debesis maigas kā piens.

Nogurums pēc vakardienas, biju saulē, ēdu par daudz. Nemiers un T vēl vienmēr dzen un dzen.

Pirmd. 1967. 27 nov. Saule. Skaidrs vējš.

Pelde auksta, bet laba. Gājiens uz Noby. Jūtos labi. Iešu spēlēt.
Skumjas, nemiers. Neko nevar ieraudzīt – tik tukšas ielas un pilnas mašīnas kurās dzīvo cilvēki. Viens skrien katru rītu par to pašu ceļu kur eju staigāt. Viens laista un tīra beachu, tas viss. Arī tie ar suņiem ir pazuduši.

Simtreiz es saku – T. pēh.
Simtreiz es atgriežos un redzu skaistumu.
Būtu jāraksta. Tā vietā – spēlēju. Nejēgu nejēga.
4 p.m. Nospēlējos labi.
Tagad pārstiepos ēdamo nesot – saknes, augļi, gaļa, medus, maize.
Un tagad vāru.
Nemiers tāds ka no dusmām raudu par to gadu ‘laimes’.
Un par to Sarmas ‘kapa runu’ es arī varu ‘pateikties’ līdz kapam. Jau toreiz domāju – svītrot tos gadus, un – vajadzēja!
Tagad – cietumā.
Nolādēts!

5 p.m.

Dz. pārnāca, paēda, izsalkusi, atpūšas. Es – nezinu kur skrietu!
Bet traki auksts, nejauks vējš.
Piesiets.
Ko tas T. arī var citu darīt kā dzert? Siev. viņš var dabūt – bet tās ir tikai – dirt. Nu varbūt tā pati Sv. tad kaut kas vairāk. Bet – ne jau kas, ja nu bērni varētu būt. Bērnus viņš vēlās – bet nav spēka izrauties no nelaimes un savākt visu dzīvi un meklēt sievu un bērnus – tas patiesi ir diezgan daudz ja negrib tikai varzu uz kakla – tā jau viņam bijusi. Ak – „the trap is ready” priekš katra, teica Nagare – un tā tas ir, un kad reiz esi iekritis tad prātīgs vairs nekas reti kas sanāk – esi sasists un nabags.

9 p.m. Un nu man ienāk prātā – ja nu viņa to aiztriec kā solījās – un es to nesatieku? Sapnī pussapnī – es redzēju viņa istabā (it kā kapu vai) melnu zārku ar krustu. Tas bij tikai moments, bet – es redzēju.

Ak – es nīstu šo sievieti (veceni es gribēju teikt) kas tik patvarīgi to no manis noslēpj – gan tas viņai atkodīsies! Bet ko tas man līdzēs, ko T.
Man jāiet tur rīt vai parīt. Parīt ir tā diena kad gāju parasti.

Šīs mājiņas drīz pazudīs un Parnela laukums gandrīz jūras krastā iegūs pavisam citu skatu. Tas izklausās pēc uzslavas un pilsētas vecākais tā domā un daudzi citi. Kolonnu laukuma vidū noskrāpēja slaidāku, divi collas nokasīja nost, neticami cik ļoti tā izmainījās – tā kļuva tik slaida un balta kā no Woolworth’a veikala tik jauna. Tas savādais un maigais kas ap to dvašoja, kas lika kaut ko minēt, atcerēties, domāt – tas viss ir zudis. Bet protamas – ir varbūt traucējoši turēt laukuma vidū kolonnu, kas ar saviem mākoņainiem laika iezīmētiem plankumiem un ar savādo smagnējumu liek kaut ko domāt un jautāt: Kam un kad tā bijusi celta, kas to cēlis? Tagad tur nāk divu domu – kolonna stāv tīra un jauna un viņas nolūks ir stāvēt un neapgrūtināt nevienu ne ar kādiem minējumiem.

Tuvu kopā saspiedušos mājeļu rindas gar laukuma abām malām nenoskrāpēs tikai slaidākas, kā kolonnu – tās nojauks pavisam. Vienu laukuma malu aizņem jaunais hotelis, otrā malā ir kāds mazāks un tam ir jāaug lielākam, divas mājeles sev blakām tas jau ir paņēmis, tās jau ir nojauktas zem gara grantēta pamati pazuduši, pagaidām tur ir tikai auto mašīnu laukums, bet tikko hoteļa īpašnieks nolīgs ar tālāko mājeļu īpašniekiem, pazudīs arī tās un hotelis, ar smagiem mūra un stikla spārniem stiepsies tālāk un tālāk. Tas ir varbūt pats skaistākais pilsētas tūristu stūris, 2 peldbaseini jūras krastā un divas apsegtās {apsargātās?} peldvietas jūrā redzamas no hoteļu logiem, auto ceļi, kalnup, lejup, gar jūru, uz bāku, ļoti skaists stūris pie vienas no aps. p. viet., kas saucas pilsētas vārdā ir krasta terasē sēdekļu rindas kā grieķu teātrī ar skatu uz jūras. Varbūt šī vieta ir domāta tīra skaistuma baudīšanai un tur apsēžas viens otrs un jādomā noskatās izrādi, vai noklausās koncertu, ko blakus sēdētājs neredz un nedzird, jo tas redz un dzird kaut ko citu. Īsteni ņemot tā tas dzīvē ir ik uz soļa, bet mēs esam pieraduši domāt ka mēs tomēr visi vairāk vai mazāk redzam un dzirdam to pašu un aptuveni tas tā ir.

Pie Parnela laukuma apkārtnes īpatnējā skaistuma pieder arī ielu apgaismošanas spuldzes. Tās ir paaugstos, slaidos stabos lielas ovālas nesp. stikla spuldzes. Viņu gaisma ir neizsakāmi maiga uz Par. lauk. pusi no pils. peldv. [..] spuldzēm ir ļoti bāli zeltaina krāsa, cita mazliet gaišāka, cita mazl. tumš., cita mazliet iesārtāka, kā firziķu krāsa, cita iedzeltenāka kā aprikožu krāsā, uz pilsētas un jūras tālākiem krastiem no pils. peldv. spuldzes ir zilganas, tāpat cita tikko manāmi gaiš. cita tumš. cita iezaļganāka, cita zilganāka. Skaista ir ik viena un no brīža kad krēslai nākot tās visas iedegās, līdz tumšai melnaj naktij, ik spuldzē var atrast apdullinošu skaistumu. Baigi domāt, ka pils. valde kādu dienu liks kāpnes spul. stabiem klāt un liks kāpt un iztīrīt stiklus pilnīgi vienādus un tās visas būs kā mākslīgo pērļu virkne. Bet pils. vec. to tik ātri varbūt nepamanīs – spuldzes jau izskatās visas gandrīz vienādas, sevišķi jau ar mašīnu tām garām braucot.

Otrdiena {28. 11. 67}

1 p.m. spēlēju ilgi, bet jutos nogurusi. Nezinu kur likties. Izmazg. matus – izrādās nav mat. kr. Tā es peros.
No rīta dom. tūlīt jāskrien uz T. Kā viņam iet?
Tagad dom. – nekad man nav tur jāskrien – nodevēju banda, lai mīlējas vien!

8 p.m. Nogurums. Nekas nav padarīts.
Dz. arī nogurusi – bet viņa kaut ko dara, vēl tagad raksta uz mašīnas.
Bet visumā – es atgriežos ‘pie prāta’, tas ir kaut kādā jušanās ziņā – es vairs nejūtos tik veca. Un ir labāk pēc Rich. atziņas ka esmu ‘persona’. T – šo personu varbūt nevar aizmirst tik viegli.
Droši vien viņš nebij uz to sagatavojies! Nu – lady viņam palīdz
Kā sasiets un savažots
ar kaut ko, ko nevar redzēt,
satvert, turēt –
bet kas ir, un tam ir cits ceļš
un šī savažotība ir smaga.

Dzeltenīgās spuldzes vieš – nemieru, satrauc, rada neskaidras lielas laimes vīzijas kas būtu jāmeklē. Nomierina ar mazliet sērīgu mieru, rada vēlēšanās aizmigt kā bērnam. Šīs spuldzes ir bīstami veclaicīgas lai arī to gaisma ir ļoti spēcīga viņas ir apdraudētas, kā visas vecās lietas, kā kolonna, kā mājas. Egles, kuras pēc pag. gada krusas negaisa ir 50% beigtas (dažas pavisam, dažas dzīvo), bet neviens nedomā stādīt jaunas, lai vecām aizejot būtu vietnieces, nē stāda puķes. Puķes ir jaukas, bet šīs egles ir brīnišķīgas, tās rada ļoti skaistu zīmējumu uz mājām, uz debesīm.

Trešdiena. {29. 11. 67}

Maza cerība (kas gaismo visu rītu) ka viņu redzēšu!
8 p.m. Nepiepildījās. Nebiju tur. Izgāju iepirkties – Pa to laiku Sv. bij bijusi te, paņēmusi sedziņas izstādei. Ka viņa ‘grib uzturēt sakarus’ un lai gan biju domājusi iet tur – kaut kāda nepatika no viņas rīcības – pārņēma – un negāju. Kad? Nezinu. Bet – man jāiet, man liekas, man jāiet tur. Man gribās iet. Un kad jāiet tad zinu to – uselesness – un sāku atteikties. It’s awful.

Sausas šīs dienas
Bez domu mākoņiem
Kas izlīdami
Veldzi nestu.
Sausas šīs sāpes 
Kā kūdra deg un deg
Un dūmu kodīgums
Ik maizes kumosam ir klāt.
Ik mirklim
Kad pēc gaisa krūts tver
Lūpās šis rūgtums krājas
Un acīs kož.
Šo letarģisko ķermeni
Soļi nes un nes
It kā gribētu tas
Aiziet pasaulei un pārvest
Laimi no viņas puses –
Un pielavīties 
Laimei no otras puses.

Ceturtdiena. {30. 11. 67}

Piecēlos kad saule leca.
Bet nezin kur liku laiku.
Gribēju izpeldēties un no rīta aizbraukt uz Mayfieldu – tikai būt uz ielas –
Bet aizeju peldēties – jau 6.15.
Par vēlu.
Spirgta biju no rīta.
Bet tagad spēlējot – (otru stundu) pēkšņi tāds gurdums ka rokas nevar valdīt. Kreisā roka vakar samocīta augļus stiepjot – nevarēju šodien dabūt kārtībā.
Newsance!
Kā tas var būt, ka visu mūžu es nevaru nopelnīt ne santīma ar to – ko es varu? Nu – Latvijā bildes pārdevu gan un diezgan daudz.
Viss – tas ir prom šī varēšana un laiks… Un iekuļos vienmēr kur visu man prasa par velti.

Uz Tavu roku {sic} dārzu
Domas aizsteidzas
Un raudot atgriežas
Viss izpostīts.

––––––––––––––––––

Visu tie ņem un zog
Bez kauna, bez goda,
Un tirgū aizlaiž 
Par tīru savu mantu.
Iznāk tik negribot 
Tiem dažreiz ietirgot
Lietas ačgārnas
Jo tie nezin kur ņemto pielietot
Bez parauga tieša.

6 p.m.

Vētra ir sacēlusies. Sētās, ielās lido smiltis un saldumu kārbas, lupatas, peldbikses, kaķi juku jukām. No jumtiem kaut kas skanēdams plīsdams veļas… Kam piebalsojas konservu bundžas, bet pāri gar visām pažobelēm un pakšiem – svilpšana, aurošana no jūras.
Tas viss dara labu dvēselei kas naida izslāpusi zem pieklājības nastas salīkusi, sašķiebusies.
Kā trokšņos auros lērumā tā iekšā metas kā peldē viļņu nestā vētra. Smiltis no jūrmalas līdz Skotu ielai.

Es aizgāju pēc pudeles alus tur uz krogu.
Nebij ko ēst ne dzert un gara stāvoklis dumjš un nemierīgs – un tā mēs ar Dz. izdzērām pudeli alus un uzēdām 1 pac. potatoe chips un laikam – ‘kļuva labāk’. Ieejam gulēt mierīgāk.

O, T. O, T. Kas gan tas bij? Tas tomēr bij kaut kas dzīvs, kā puķe izaug no kādas sēklas. No – sēklas.
Ja šī puķe varētu augt arī gaisos – tad sēkla, tomēr bij.
Man visu vakaru jau gribējās kaut ko iedzert, teicu es gribu vīnu.
Un tad vakarā – atnesu alu.
Vētra ir lieliska.
Tagad mierīgāks un laikam mazliet līst.
Cik silti ir no alus.
Tādēļ ka kaut kā esmu pie dullā T.
Viņš nebij tik dulls cik nelaimīgs. Viņa jau to nesavāks. Dullā!
Patiesi varbūt ir tā – ka ‘man arvien laimējas’. Haha! Nu, nē! No tā tomēr var kaut ko taisīt, no tā kad tas ir rokās, ko kāro. Tad tas ir vairāk kā izdoma. Un ja viņa nejēdz neko iztaisīt – tad, tādēļ ka grib par daudz.
Es arī gribēju par daudz un nedabūju neko.

Vētra auro
Ar smiltīm no jūras
Pielied pilna pilsēta
Baltas smiltis kāp
Savelk ielās, kā sniegs.
Sāk līt, smiltis aizskalos 
atpakaļ jūrā, atpakaļ 
krastā pie tukšiem 
gliemežvākiem.
Atpakaļ krastā.

–––––––––––––––––––––––

Ir tikai viens ceļš,
Nekad nav divi.
Ir divi ko izvēlēties
Bet viens – ko iet.
Ir tikai viens ceļš
Bet tas var līkločus mest
Līkumu līkumus.
Ir tikai viens ceļš.