1 marts, 1967. Trešd. 10.30 a.m.
Kūka cep (pirktais maisījums – streusel), pusizcepu agrāk – laba.
Pāri ielai šodien spēlē!!
Varbūt viņš iet konservatorijā. Ritms ļoti labs (ritm. izjūta) – pārvalda pilnīgi katru gājienu, pat mācoties frāzes to dzird. Miers.
Mācās nopietni, saprātīgi, pa frāzēm.
Es gribu spēlēt. Es gribu spēlēt! Es gribu spēlēt. Es spēlēšu. Pie Dzidr. jānopērk vecas klavieres. Man jāatrod istaba tuvu. Pa dienu, pa darbdienām es tur spēlēju – vāru vakariņas. Un tad nāku savā istabā gulēt, rakstīt.
Nākošgad Ineses dzīvoklī – pensijā + klav. stundas.
O.K.? varētu būt.
2 marts, 1967.
Ceturt. 9 a.m.
Līst. Beautifully.
Skaistākā diena iekšā tupēšanai. Kad nevari iet ārā, prom pa ceļu, meklēt skaistumu un laimi pasaulē, tad ir labi redzēt ka līst ārā, līst un līst – un laiks ir domām, pārdomām, mieram, atmiņām, sapņošanai.
Filmā vakar redzēju Ibsenu – vecu klints veci kas jūsmo par jauno Emilie Bardzchu (laikam žīdiete, neredzēju sākumu) un pēc tam vēl par daudz citām meitenēm…
Lieliem piedod. Lieliem viss labi. Mazos trenkā un izprašņā – „ko Tu domā, ko Tu drīksti?”…
Mūžīgās vainas ir lieluma radītājas. Varbūt.
Šodien H nebūs māja. Darbs specials arī nav uzdots. Vajadzētu viņai uzšūt table mats. Kas zin pat – pasūtījumus dabūtu. Bet – man nav diegu!! Oh wēh!
Skaisti ir lasīt to veco romānu. Bagāts, jauns, gadu kā precējies virsnieks – brauc fūrmanī uz kapiem nolikt vecai sievai uz kapa kroni.
5 p.m. Līst. Līst.
Atpūta. Saņemšanās, nogatavošanās rakstīšanai…
Tādā klusumā, labā vientulībā (plecs gan sāk sāpēt par tuvu vēsam logam sēdēts…) labā mājā, labā peļņā – vēstules, TV. grāmatas… bet ka nebūs peļņas un drošības – nebūs ‘nogatavošanās’ rakstīšanai. Kaut es sevi piespiestu te rakstīt! Tā ir gļēvulība, ka nerakstu.
Bet tomēr tomēr – lūk šī diena, šādas dienas vajadzīgas – ar drošību, mieru, skatu aiz loga –
Kā tās iegūt?
Sāku sedziņas – place mats – izšūt (tikai vīles, apvīlēšanu) H ko dāvināt. Ja es te justos pilnīgi brīvi pienākumu izpildījusi – tiesīga uz slinkošanu – es varētu rakstīt. Es – nejūtu savu šo laiku – lai gan zinu – tas mans.
10 p.m.
Skatīju filmu – par Parīzi, lai gan tur bija tikai varbūt Parīzes cilvēki, bet ne pati Parīze – ielas – mājas – es domāju. Filma tomēr iespaidoja. Viss man liekas labs šodien. Jau no paša rīta lietus bija tik labi un viss cits tālāk tāpat.
Kādēļ?
Laikam tādēļ – ka man šodien neuzdeva nevienu specialu darbu un ar to atņēma man to sajūtu, ka man kaut kas speciāli jādara lai es te nebūtu nevajadzīga. Muļķīgi – bet es jūtos visu laiku citas dienas te – it kā nevietā – bez darba.
Šodien – kad beidzot viņi negudroja darbu priekš manis es varēju baudīt savu brīvo laiku ar tiesībām uz to.
Tas bij, kas darīja šo dienu labu.
Tad Austras [right] vēstule!
Viņa gaidīs Inesi un Laimonu! Mīļā māsiņa. Jāstrādā man arī cik varu. Viņa strādā smagi, dzīvo šauri kopā ar cilvēkiem, lai arī tuvinieki, kas viņai – pārmet. Smagi, cik tas ir smagi, vilkt un vilkt to visu katru dienu.
Gudroju gudroju – palikt vēl te ilgāk, jā tur?
Nezinu! Nevaru te strādāt. Bet vai kur varēšu? Mani neticība sev ir pārņēmusi. Ne – neticība sev – bet es nezinu kādā stilā man jāraksta. Vai es drīkstu tikai uz sevi paļauties?
5 marts 1967 svētdiena, 10 p.m.
Ienācu savā ist. no TV.
Pulkstens iet, ārā lietus ūdens burbuļo un klusumā kas to ieslēdz – es skatos uz savu pelēko linu ar baltu diegu šujot rakstu.
Un šis moment pēkšņi ir brīnišķīga dzīve. Dzīve.
Un man šķiet, kas man ir nodarīts ir tas – ka 20 gadi ko pavadīju ar Jāni (nelaimes putnu) nav bijusi dzīve. Man nav bijis ne tikai tā – ko sauc par ‘dzīvi’ – tas ir laime un t.l. Bet es neesmu dzīvojusi arī tos momentus stundu pēc stundas – kad es tā piepūlējos tos – dzīvot, just, redzēt zāli, sauli etc. Realitāte ir bijusi izslēgta. Un – tagad, tāpat kā šos gadus brīžam pamirdz tā.
Un – lūk, man top ārkārtīgi smagi – vai dzīve ir pagājusi.
Kā tas tā var būt?
Es kādā filmā šodien redzēju mīlestību. Skatoties uz Simonas pretspēlētāju (viņš bij cilvēcīgi jauks, pievilcīgs, dzīvs, silts) es domāju – es Tevi meklēšu, es Tevi meklēšu vēl ar saviem 60 gadiem. Es atkal reiz atgriezīšos pie tā, ka es apkopšu sevi, apģērbšos, iešu un runāšu tā, kā es augu, kas biju kādreiz un vēl labāk – jo tagad es esmu izaugusi.
6 marts, pirmdiena 1967.
6 p.m.
Vāru vakariņas.
Visu dienu – šuvu. Un vakar visu dienu. Divas sedziņas vēl tālu nav gatavas. Milzu darbu prasa šis musturs! Domāju šīs dāvināt H.
Bet ka tik traki daudz laika jāziedo un sirds un acis. – Es nezinu. Bet varbūt. – Varbūt kaut kas atlēks. Tāpat man kaut kur tās jādod prom – jāmeklē pircējs. Bet šīs būs skaistas! Tās zaļās varētu dot te… Tās nav nekas sevišķs – bet dāvināt drīkst tikai – to labāko.
No Dzidras laba vēstule.
Vai man tikai 3 ned. vairs te?
Gulēt te labi – un es mīlu to zaļumu aiz loga. Rītos un vakaros, dažādās gaismās. Jūra man to nevar dot. Jūrā man nav tik maigas dzīvības – tikai spēka atgādinājums – pārspēka, drīzāk var teikt.
Bet – zaļā zeme, dārza koku zaļums – tā ir dzīvība.
Otrdiena 7. marts. 1967.
6 p.m.
Ir viens no tiem retiem vakariem Austrālijā – kad nav vēja – absolūti mierīgs, ne lapiņa nekust (kā mēdz teikt) un ir maigs, silts. Ne karsts – bet pietiekami silts lai stāvētu pie vaļēja loga (vai ietu ārā…). Dārzs un iela, un otrpusielas mājas kokos un osta aiz tām tikko manāma – viss ir tik skaists, ka skatos un skatos un saktos…
Dzīve! Dzīve kuras nav.
Esmu viena. Bet pāri ielai šodien spēlē un spēlē. Š. rev. etīdi. Un patreiz tas puisis tur labo savu mašīnu (garāžā, var dzirdēt) kas spēlēja.
Dzīve, kuras man nav. Tā māja ir brīnišķīga kur viņš dzīvo – un spēlē.
Tikai – pāri ielai.
Un mēs abi atskatījamies – es ejot uz pasta kastīti ar vēstuli, viņš ejot uz garāžu maš. labot. Un es varētu iet un paprasīt – un es varbūt varētu spēlēt tur. Bet – es esmu 60 gadus veca un tas ko es vēlos un daru un kas notiek – kas ir dārzā un pāri ielai u.tt. tas viss ir 20 gadu vecs! Kā lai es sevi tur ielieku? W. parīt nākšot vakariņās te. Viņš arī ir 20 g.v. + viņa siev. Bet viņš – domāja ka es arī esmu 20 g.v.! Tas ir tas trakākais – ka es jūtos 20 g.v. un daži – domā, ka es esmu 20 g.v.
Viņš domāja.
Tas, pāri ielai, arī domātu ja es aizietu tur un arī spēlētu. Man tik mazliet būtu tomēr jāpiekrāso mati. Varbūt arī nē. Tam jau nav nozīmes. Mazliet varbūt – iesākumam, lai nenobaida. Bet tas viss nekam galā neder. Tas viss ir absurds.
Šausmīgi skaists – jā. Kuģis peld ostā, aiz kokiem var redzēt, krēsla vēl gaiša, bet viņam sārtas ugunis.
Jā tas viss ir absurds, un tik pat labi ir tad neiet un nespēlēt. Viss tā kā tā ir illūzija vai nu mazliet vairāk piedomā vai mazāk. Piedomā to arī – ka es tomēr spēlēju.
Šodien te pie loga šuvu un viņš spēlēja Šūbertu – tad etīdes, traki etīdes, trakā steigā, ar varu… Es zinu ko tas nozīmē. Šūberts negāja pietiekami viegli. Viņš ņēma etīdes. Drillēja. Tad ķēra atkal Šūbertu. Bet rokas pārkausētas. Viņš paspēlēja tikai mazliet. Tad vakarā Šopēna revolūcijas etīdi. To viņš var labi. Techniski iztur. Bet kamēr viņš spēlēja etīdes es mazliet zaudēju interesi – par viņu. Viņš cieti, cieti spēlē. Ritms kā mašīna, par to nav jābēdā. Bet cieti. Nu – tas – es zinu arī to, kādēļ tas. Viņš tik šausmīgi dzen sevi uz spēlēšanu. Viņš strādā. Kaļ. Kaļ. Rij iekšā. Tas labi. Un mazliet par daudz.
O nē, ne par daudz. Laika viņam jādod vairāk, tas viss.
Sāk satumst.
Cikādes.
(Kaķi arī. Hā!)
Kāda neona lampa uz otru pusi ielā pret debesu satumstošo zilumu ļoti skaista.
Ir piemācies.
Satumstot vēl viss zaļš, zaļgans.
Pār spēlētāja māju, kas ir balta, viegla ar ļoti skaisti pelēkzaļu jumtu – pār to māju ir otra neona lampa un tur ir gaišāk zilas debesis, tur laikam saule noiet, jeb tikai mākons tur nav tik tumšs. Debesis ir vienādi apmākušās.
Lidmašīna aizgāja. Un atnāk. Varbūt tā pati, varbūt cita –
Viņš garāžā iedziedas. Skaļi. Vēl un vēl. Uzdzied veselus teikumus. Skaļi. Skaļi
Viss ir 20 gadus vecs.
Es arī.
Man jāatceras – ka es nē. Vienmēr tas jāatgādina. Vienu brīdi dārzu zaļums, vakara rāmums, debesu piemākšanās – tas viss paņēma mani un kad viņš iedziedājās es zināju, jutu, nav vairs cita, ir 20 gadu vasaras vakars.
Ej viņā iekšā kā siltā vilnī, zaļā siltā maigā vilnī.
Bet – es negāju.
Izšūtas 2 sedziņas ko gribēju Hendr. Dāvināt un kas dienā neizskatījās nemaz tik burvīgas, vakarā uz galda uzklātas ir – burvīgas.
Tāds skaistums tur viņās – es domāju – tikai uz ziemsvētku galda – kur latv. ziemsvētkus zin svinēt – uz tā baltā galda šīs baltu ziedu sedziņas drīkst segt.
Ne – uz sveša galda.
Bet – nav svešu galdu.
Vai ir?
Dziesma no garāžas un siltums dārza kokos tas pats kas Latvijas vasarā.
8. marts. trešd. 1967.
Jāiet uz zobārstu. Līst. Un līs visu dienu. To jau teica.
Vakar pateicu H. ka gribu viņai dāvināt 4 placemats. Viņa izvēlējās – ‘ūdens liliju’ – un tā – man ‘šausmīgi’ daudz ko šūt. Bet varbūt ar to – es nopirku sev ‘sirds mieru’ – Tagad es te jūtos ‘pilntiesīga’ ņemt laiku sev, kad varu.
Tas svarīgi.
Šausmīgi gribās spēlēt.
Bet līdz Inesei aizbraukt – nav ko domāt.
Vakar piezvanīja Herling un es apsolījos tulkot – nu to dzeju – veselas 5!!! Un varbūt katrai 5 pantiņi! Ak tu mī ak tu žē!
Tā man iet. Es apsolīšos iet ellē ja man prasīs. Nu – vella milti – neko tur daudz negudrošu. Ne kā toreiz tai ‘kantātei’. Bet – labi nebūs – tērēšu laiku. Bet – kaut kas par to jāprasa!
Negribas kustēt no mājas lietū. Gandrīz jāpiezvana būtu…
4.30. Biju pie zobārstes. Tikai mēģināja plati. Izņēmu naudu no bankas – nevajadzēja, nu jānēsā.
Atbraucu vēlu – izsalkusi. Sarijos visādu draņķi –
Gribās spēlēt.
Pārguris izskats, nezin vai no TV vai no šūšanas vai lietus. Man gribētos lasīt gultā vai spēlēt. Bet vakariņas būs jātaisa.
9. marts, 1967.
Ceturt. 10 p.m.
Esmu kustējusies darbā 15 ½ st. Esmu izmazgājusi, izgludin. veļu, iztīrījusi māju, noslaucījusi celiņus dārzā, iztīrījusi vannas istabu, sagatavojusi vakariņas ciemiņiem, nomazgājusi traukus un nošuvusi gandrīz ¾ sedziņas. Tas tas trakākais ko paspējusi. Patiesi tādā veidā tā šūšana ir vislabākā, pastrādā – apsēdies šūt, pastrādā – apsēdies šūt – u. tl. visu dienu. Bet es nevaru noturēt sevi un iešujos par ilgu un man sāp sirds un acis. Tomēr – šodien, tā kā nekad nav sēdēts daudz ilgāk par stundu – nav tik bojājoša tā lieta. Tā tad Hendrai 2 ¾ sedz. gatavas. Nu – ne pilnīgi – malas līnijas vēl nav veiktas – tā tad 2 2/3 sedz. Vēl viena 1/3 – un tad es to uzņemto darbu esmu paspējusi – bet tas vēl ilgi. un šodien – rakstīts un domāts par rakstīšanu, tas ir ‘sacerēts’ nav. Tam tad nu neatliek laiks…
Kā tā sedziņa man ēdās tikko noliku, bet gribētos klupt virsū un pabeigt…
10 marts 1967.
Piektdiena (Jašam dzimš. diena)
8 p.m.
Šodien esmu nostrādājusies līka!
H teica – varbūt vecā nāks mājā.
Man skapji netīrīti (ar visām ‘place matu’ lietām…)
Ķēros vispirms klāt savā istabā – un ak tu mī un žē! Es nezināju ka tā istaba – tik netīra! Nostrādāju līdz 12 ½ melnās miesās. Skapju augšas, iekšas, apakšas! Durvis – plaukti, loga priekškari, grīdai visi kakti, kumodīte – nu ir viss tīrs. Kumodes 2 augšējās atvilknes neizkratīju – bet tās ir biežāk pacilātas – Tā vienmēr ir iznācis – kad cita māja iztīrīta, ienāk savā istabā un vairs negribas ne pirkstu kustināt, dažreiz arī domā – ko tur un te to putekļu sūcēju brēcinās – bet – jādara tas ir.
Nu – tālāk virtuves skapji un virt. grīda – viss paņem laiku – mazgā, berz, tupu rāpu – Nu – pirms promiešanas vairs negribētos tādu jandāliņu cauri taisīt – Būs jākopj cik var katru dienu, lai nesakrājās. Man tik traki trūka drēbju pakaramo (tādēļ skapis vaļā stāvēja – drēbes uz durvīm sakārtas…) un drēbju pakas augšējā plauktā, kur es bez trepītēm nevaru ieskatīties.
Nav TV programmas – nezin ko varētu paskatīties? –
Trešdien 15 marts 1967.
8.30 p.m.
Viesenes ēd 1 ½ stundu nostāvējušu maltīti. Nav jau tāda kā bez šīs 1 ½ stundas, bet – es biju gatava noteiktā laikā.
Nu – iet mana pēdējā nedēļa te. Nezin vai tās sedziņas šūšana – ko taisīju H. nebij par iemeslu ātrākai manis atlaišanai – vecā domā – ka man absolūti nav ko darīt.
Nu – O.K.
Šorīt ieskrēja W. meklēja saukāja H. Savāds – ne vārda nesaka. Ieskrien pēc avīzes. Grozījās mazliet – bet es arī ar muguru kā pagriezusies mizoju bumbierus – savādi.
Naudas pietrūks. Par zobiem izdots $78 + ceļš 5 reiz 70 c. Jā ar naudu sāku jau rīkoties tā, it kā tā būtu – šo to nopērk, šo to apskata. Bet – tomēr liekas – jāpārtrauc ir pelnīšanas, nevar tagad ņemt atkal tādu piln’time’ jobu – jāpastrādā savas lietas – Mazākais jāpamēģina. Jāatpūšas arī – lai gan nezinu kā? No sedziņu šūšanas vai no to skapju tīrīšanas sāp sirds. Jāatpūšas. Vai varēšu rakstīt? Jādara tas! Jādara tā kā agrāk – cik labi var, un ja nevar labāk – tas ir cik labi var, – bet tas – jāpieņem – jāpabeidz.
… Noēdušas visu, tik kauliņi palikuši no karbonādēm, zaļu kāpostu salātiem, brūni ceptiem sīpoliem un sacepinātām kartup. šķēlītēm – kas bija cietas palikušas. Tagad ēd bumbieri + šokol. mērce – (nejauki stipra) (bumb. ciets – pē!) saldējums un mandeles pārkaisītas.
Šķīvji vien skan kā dala bumbērus – nav pavārījis tik mīksts kā vajadzētu –
Oh vēh! Citādi – O.K.
Nu – nezin vai vēl būs kāda partija jātaisa vai nē.
Fū – tā chokolate mērce bij nejauki stipra. Pirktā. Pašam jātaisa.
Man jauniem zobiem pilna mute. Lūpas izskatās labāk.
9. p.m. Viss kārtībā – visi paēduši, viss apēsts. Bijis labs. Trauki nomazgāti – un dzīva esmu. Man patīk taisīt viesības, tikai – kaut noteiktāk zinātu cikos ēdīs? Un tad – vēl vairāk pašam sev taisīt. –
Ja būtu nauda – Newcastlē jau varētu taisīt viesību cik uziet. Bet latvieši jau tik labi ēd un tik labi gatavo, ka tur vairs nekādu patīkamu pārsteigumu nevarētu sagatavot – tikai vēl kaut ko treknāku un dārgāku…
Cik skaists manas sedziņas raksts! Vairāk būtu jāiestērķelē, ļoti mīksts, netur stērķeli iekšā tas lins. Un tagad acis sāk lipt ciet. Pagājušo nakti vēlu aizmigu un šodien gara diena – ar Liverpules un Guildfordas izbraukāšanu un partijas sataisīšanu.
Liverpulē tiešam tas šveices bučers sagādā izvēli. Nu pie latviešiem varbūt arī ir tāpat. Bet – varbūt mazliet mazāk dažādības. Jāaiziet – gribēju teikt – bet – nu jau būšu Newcastlē.
Kā man tagad žēl top W. Cik savādi ir zaudēt neiegūto.
16 marts, ceturtd. 1967.
2 p.m.
Mana nedēļa te iet lēnām prom. Lēnām un ātri un iet prom, kā viss, kā vienmēr.
W. piezvanīja no rīta. H. bij jau tikko prom (ar draudzeni no vakardienas partijas). W. prasīja vai ir pasts? Piebraukšot. Piebrauca. Iegāja. Pa logu pasmaidīja – bet aprāvās. Teica, maš. uz ielas – viņš tikai ienācis pēc pasta…
Es pabeidzu mazgāt. Ienācu savā ist. paņemt papīri – kur uzrakstīt savu nākošo adresi un tel. num. bet taisni tai momentā viņš jau nāca un gāja prom pa durvīm „good day” – Bez vārda.
Kāpēc viņš šo nedēļu nāk tik bieži un – tik klusi?
Kad viņš aizgāja – es domāju – kāpēc es nevaru parunāt – normāli? Bet – nevaru.
Un tad – ienāca (pie vaļ. durvīm) kāds uniformēts mens un prasīja pēc W. un es iedevu abus viņa telef. numurus! Absolūti traka. Mani tā iespaidoja tā uniforma, ka es neko citu nedomāju, kā pakalpot godīgiem cilvēkiem. Varbūt tā bija – varbūt nē.
Jo – kas tā bija par uniformu? Nezinu.
Zvanīju uz W. darbu. Teicu lai viņš piezvana šurp kad ierodas. – Nu viņš bij sašutis, neapmierināts par manu rīcību – kāpēc es neprasīju vārdu?
To es gribētu prasīt? Kāpēc es – pēkšņi biju aita?
Viņš, W. taču reiz teica: „Nu – lai es dodu tel. num. bet paprasu vārdu…”
Tam nav tik lielas nozīmes, bet tomēr.
Un kad tas cilvēks aizgāja tad es apķēros – velns, kas tas varēja būt? Jo viņš gribēja zināt kur W. tagad dzīvo?
Un tā – man diena ir samaitāta, es nevaru atjēgties kā mani tas nospiež.
Skatīju 12 dien. filmu. Kāds joks. Bet mani aizkustināja – visi laimīgi, man šķita – bet es kā sapītais antiņš. Mūžam nejēga.
Diena saulaina. Mazliet veļu izmazgāju. Vannas ist. vēl jātīra. Fridžu iztīrīju. Un savas pēd. 2 atvilknes savedu kārtībā.
Viss tīrs. Viss pāris minūtēs saliekams aiziešanai.
Skatos pa venetien blind šķirbu: saule, mazs vējiņš šūpo mirdzošus zarus.
Mani zobi turas gluži labi, jūtos apkopta atkal. Muti varu normālāk turēt. Kaut būtu to savedusi kārtībā toreiz 2 g. atpakaļ. Jā – bet nevarēju. Nebij naudas.
Mazi mākonīši. Pusdienas miers. Es sāku atgriezties no pārdzīvotā ‘šoka’ ar telef. numuru. Bet – aizmirst to vēl nevaru.
Vēstule no Mrs. Svirskis. Sola istabu. Ja tuvāk nebūs varbūt jāiet padzīvot – lai gan – labāk būtu atrast ko paliekošu.
„Mūžīga šķiršanās, mūžīga šķiršanās, tā sākas pamazām…” Tā laikam tieši sacīja Akuraters.
Es jau jūtos ārā no šejienes lai cik ‘īsti’ vēl te dzīvoju.
Šodien soļiem skanot pa ‘lēni’ pārnāca spēlētājs. Man durvis bij vaļā, gludināju, domāju kāds augšup no ceļa. Bet tas nosauc mīkstu „good afternoon” pāri otras mājas iedzīvotājiem.
Kāpēc man ir tik vientuļi?
Kāpēc toreiz nepaprasīju vai viņš tas kas spēlē Šopēnu, kad viņš pārnāca pāri ielai?
Kāpēc es ‘nemaisos’ ar cilvēkiem? Bet man nelaimējas – es jau aizgāju prasīt klav. vingrināties – nepareizā mājā – un pietrūka dūšas turpināt kur man teica – tālāk otrā mājā.
Tagad visus pazītu, runātu, spēlētu – bet – es neko. Pāri ielai redzēt nevaru jo brilles nevalkāju… –
Atnāca H. + draudzene un es – gribēju TV paskatīties – pēd. vakars varbūt te. Nekā.
Cik labi, istabu iztīrīju pag. ned. !
Paskatījos uz H. domāto sedziņu kas izgludināta (4 visas) un uzklāta pār galdu – un maigais raksts pastāstīja par mājām – par ziemassvētkiem. –
Kā un ko es padarīšu ‘brīvībā’?
Skumji par W. domājot, negribētos sataisīt ķezu viņam ar tiem telefoniem. Bet – neko es nevaru līdzēt vairs.
Tik – sapakojies!…
8.30 p.m. Tikai 8.30 un es lasot gulēju.
Ārā bezgala skaista nakts, ar mazliet mākoņiem un zvaigznēm, bez vēja. Un tas pāri ielai spēlē un spēlē Šūberta 4 impromt. Nav apmierināts redzams – atkārto gājienus. Tik skaisti ir zem ziedošā koka pie vārtiem – ziedi vēl krīt un krīt un rozes atkal ir pumpuru pilnas. Patiesi ļoti skaists stūris te, katra māja skaista, dārzos, kokos, viena pa labi ļoti veclaicīga. Un tā kurā spēlē – gracioza, vienkārša, taisni – dzīvošanai. Bet es – es neesmu nekas. Veca houskeepere nav nekas. Houskeepere vien jau nav nekas. Te nav Vīne kur Šūberts to komponēja ko tur spēlē, te nedzīvo visi, siltu pulsējošu dzīvi. Daži dzīvo. Es nezinu beidzot – vai es dzīvoju? Es dzīvoju kaut kā ačgārni. Un tomēr – tās meitenes (30 gadīgās) H + viņas draudzene (garā šovakar) kas tur dzer viskiju – ko lielu viņas dzīvo? Tomēr viena virināja logu un paklausījās (?) kad spēlēja.
17. marts, piekt. 1967. g. 10.30. a.m.
Burvīga diena. Lēna. Saulaina. No rīta miglainības izraisās dienas skaidrumā, no maigākām līnijām cietākās, gluži kā viss šai pasaulē, ziedi, lapas, bērni.
H nebūs vakariņās. Visa diena man. Izhuverēju. Mazgāju veļu. No paša rīta izmazgāju un mazliet ietonēju matus.
Mašīna atbrauca, norūpējusies mazliet gāju atvērt durvis: tikai šofers mašīnu labot. Un es domāju – tā tas nu būs: Tu gaidīsi pieradušās dārgās sejas – bet svešas, svešas tikai būs. Tikai svešums.
Tāles ir maigas pāri ostai, ar zaļu kalnu un pilsētu augšā malā. Skaista ir diena dārzā, uz ielas, pāri ostai.
Kas ir tās lielākā burvība? Ka kaut kur te apkārt ir cilvēki, kas kaut kā simpatizē man. Tas viss. Cilvēki ir katras vietas un katras dienas lielākais skaistums un laime. Un lai cik dziļi mēs slēpjamies un glābjamies un ienirstam savā vientulībā, tas ko mēs viņā gribam saglabāt un atrast – ir otrs cilvēks. Kur pavisam otra vairs nav – tur it tukšums, pamestība. Bet – kur vairs paša nav, kur rādās iznīcības vaigs – tās vietas baigums nav izsakāms. Kaut kur mums gribās palikt, piekļauties, iekust, kaut kamā dzīvā – ieaugt zālē, kokā, auglībā, vējā, kļauties pie dzīvības, kaut sākot no augiem. Bet kur pat tas nav atļauts kur ir smilts un akmens bez saules, bez dvēseles – tur ir neizsakāms svešums, cietums, kaut kas nepieņemams. Miers? Nē, miers mums šķiet – atpūta. Tā nav atpūta – tā ir pazušana un ko mūsu dzīvība atsakās pieņemt.
Mēs lūdzamies – par dvēseles nemirstību. Ja mums jāredz ka miesa iet bojā – mēs pieķeramies ticībai par dvēseles dzīvošanu. Un – tad dusēt zem akmens vairs neliekas tik smagi.
Koku galotnēs virmo kluss vējš un mākoņi nedzirdami peld. Bet telefonu stabi stāv kā krusti un jautājums paliek – kas tālāk, kas beigās, kur jāpaliek, kas jādara, kas jāzina?…
Dvēsele grib šūpoties mūzikā, zem zaļiem zariem, dienas un vakara gaisā, mūzikā no dzīvām rokām, siltā no dzīvas sirds.
„Good afternoon” – grib dzirdēt un zināt šai skaņā dzīvības tālu ejošo spēku.
Un – pat tas ir labi, zināt, ka ar savu būtību esi pieskāries otram un izplūdis tanī kā skaņa un otrā tā glabāsies kādu laiku. Otrs to nesīs sev līdz – kur Tu nebūsi, varbūt – kad Tu vairs nebūsi. Tu dzīvosi vēl ar to. Jā – tas ir šīs dienas skaistums. Šīs dienas labā cerība. Un to sakot no manis kā plīstin plīst kādas zināmas (man svarīgas un dārgas) mūzikas skaņas, kāda melodija plosās, raisās klusumā no manis, vēstot to saskari kas pastāv starp garu un garu. To rakstīja kāds ar savas sirdis asinīm, tā atplauka manī (diletantā!) tā skāra vēl kādu un atdzīvojās, atvērās lai nāktu satiktos, izdziedātu, mirklī to, ko teicis autors, to ko teicis gars, ko sadzird, atkārto un pavada cits gars.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
Izlasītās grāmatas no februāra apm.
Čingizs Aitmatovs (Kirgīzu rakstnieks) – ‘Džamila’
Mīlas stāsts. Džamila karavīra sieva un bijis
(pastīvu kāju) karavīrs. Viņas īstais vīrs karā –
to nav īsti mīlējis. Abi cilvēki jauni –
stepes dzīve, ļoti primitīvi, kaut kas naivs arī
grāmatas uzrakstīšanā – bet varbūt arī nē. Skaista.
Dagnija Zigmonte (Latv. latvietes romāns) – ‘Jūras vārti’
Par Ventspili, zvejnieki, tipi raksturi – skaisti,
arī pils, tēlojums. Mīlas sarežģījumi – ikdienišķi.
Jauna skol. jūsmo par precētu vīru. Abi – atsakās.
Maleks Hadads (alžīriešu rakstn.) – ‘Pēdējā aina”
Alž. brīvības cīņu stāsts. Inženieris jauns tā
tiltu uzspridzina. Tā līgavu nogalina nejauša lode.
Pats krīt cīņā – (brālis paliek dzīvs) ‘viens
valdziņš labiski, viens kreiliski.’
Vladimirs Čiļihins (krievu, Sibīrijas, rakstn.) – ‘Velna milti’
Romāns par meža uguns grēku dzēsēju – lidotāju komandām.
Ļoti ‘sataisīts’, izstiepts, bet šis tas raksturīgs.
Jauna varone lasa grām. tulkojumus etc. un parāda mēli
kādam kas uz to skatās, raksta uz zīmītes ‘Jūs slim.
Ar acu bolīšanu’. Very stupid. Bet varbūt raksturīgi.
Vācu rakstn. – ‘Unter der Birnmbaum’
Par Čechijas Piecčechijas? dzīvi agrāk mazliet.
Viesnīcnieks + viesnīcniece nomaitā nodokļu piedzinēju
un paši mirst pēc tam it kā sava ļaunā darba varā –
pati slima – mirst. Pats – pagrabā (nomaitātā līķi
grib pārrakt citā vietā ) – pagalam. Parādīti cilvēki
neapdomīgi un jādomā naivi – necilvēcīgi. Bet noziegums
tā tos iznīcina, ka žēl to vairāk kā patiesības meklētāju,
kas cenšas noz. atklāt.
Vācu rakstn. – ‘Kleiner Mann, was nun?’
Pilsētas bargumus – vācu saimniecības (pirms kara)
bezdarba briesmas. Jauns pārītis – ļoti mazi,
ļoti laimīgi cilvēki – ļoti cieš nabadzībā – sirsnīga,
dzīva grām.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
Līdz 8. maijam jānosūta (4) darbi (ne liel. 6 x 4 pēdas) uz Adel. Jaunatn. dienām.
Korespond. ar tuv. ziņām.
Māra Švinka
Woodlands Park. S.A.
––––––––––––––––––––––––––––––––-
{New booklet}
Un es eju tālāk! Kopš es redzēju kā lidmašīna pacēla savu degunu gaisā un aizlidoja un tas kas man bij mīļš un dārgs un ko es brīdi atpakaļ siltu, dzīvu turēju rokās, līdz ar lidmašīnu pazuda mākoņos, pienainos, mīkstos saules pielijušos mākoņos, un bija tur drošs un sveiks, kopš es to redzēju, es vairs neilgojos pēc savas mājas, pēc sava apslēpta stūrīša kur dzīvot un nomirt. Es varu nomirt kurā katrā vietā. Es ar to nevienu netraucēju. Piedzimst, dzīvo un nomirst kurā katrā vietā. Es eju tālāk.
Autobusu gaidot es paceļu rudens lapu. Tas ir – nodzeltējušu lapu. Te nekāda rudens nav. Lapa pārlej mani ar – dzīvi. Nezinu kā citādi to lai saka. Viņa pārlej mani ar skaistumu un dzīvību. Un nāvi. Es paceļu otru lapu. Pielieku to pie pirmās lai viena stāv pie otras, mazliet pāri tai un tās skaistuma spēku papildina ar savu. Trīs lapas parasti ir par daudz, ja tās nav sevišķi labi sagadījušās izmeklēt. Divas ir labi. Tur ir saules. Ziemas un vasaras saule. Rīta un vakara saule. Saules atspīdumi ūdenī, peļķēs, sniegā, spoguļos, logos. Daudz kur var atspīdēt saule. Tur ir koki. Ceļi. Blāzma. Nevajag skatīties par tuvu un domāt, ja grib redzēt, tas ir ja grib klausīties un just. Ja grib redzēt vien, var arī skatīties ļoti tuvu. Savādi. Patiesi sakot, uz lapām galu galā nav visa tā, ko var tur ieraudzīt. Bet – tur ir vairāk kā var ieraudzīt. Vēl vairāk.
Citi brauc garām ar laivām uz auto jumtiem. Citi iet garām ar meitenēm pie rokas. Un vēl kāda veca sieva gaida autobusus ar puķēm no viņas dārza, ar cimdiem, krellēm, cepuri un kurvīti. Bet puķes nav kurvītī. Kurvītī ir vēl kaut kas cits, ko nevar redzēt.
Es braucu autobusā ar 2 lapām rokā. Pārlieku tās otrā rokā biļetei naudu meklējot. Nolieku uz klēpja cimdu uzvelkot. Patiesi cimdu nevajadzētu, citi autobusā iekāpj ar basām kājām. Bet cimds ir ceļojot labs biļetes glabāšanai. Tad nav jārakājas pa rokas somu.
Man nav nekas pretī pret basām kājām, bet ne uz ielas un autobusā – pēdas paliek briesmīgi netīras. Pilsētas netīrumi ir citādi, kā jūrmalas vai lauku netīrumi. Pilsētas netīrumi ir netīri. Tie ieēdas ādā… Es labāk atgriežos uz brīdi pie savām lapām.
18. marts. 1967. 6 a.m.
Sestdiena.
Šis atvadu rīts ir izvēlējies Gaiša zelta spārnus debesīs. Maurs rasas pilns Koku kroņi tumši Putns čirkst Klusumā bez vēja Viss nakts miega vēl pilns. Karaliska atnāks diena Ar smaidiem, smaidiem. Ar smaidiem Manu laiku paņemot. Pār ceļu, es zinu, Lielais zirneklis karājas savā tīklā Pirmās dienas mušas noķerot. Es neskatīšos (?) uz viņu Jo rīts – un Redzēju to vakar vēlu Tumšu karājamies pret debesīm Un nosmīnēju – laime. Kārdinājums, Kāds kārdinājums Iet nu to šorīt apskatīt. Vai labāk neaiziet līdz riekstu kokam Pēdējā rīta riekstus salasīt Tas mans medību gājiens bij... Vēl avīzes uz ceļa nav Nav dzirdēts būkšķis, nokritiens Tikai mazliet balti ziedi (Tie birst arvien vēl) Nu jau otrais mēness. Un piena pudeles jau gaida Šorīt pieninieks bij vēlu Citreiz tas trijos, četros klāt. Nu – jābeidz pārrunāt. Spārns debesīs ir pabālējis Un tālu pāri izplēties Pār debesīm kas gaismā pieņemas Drīz saule, diena būs klāt. Kādu brīdi Tā būs izšķērdīgi mīļa... Varbūt nu iziet Un zemi pārstaigāt.
10 a.m.
Jā – es teicu ‘kādu brīdi tā būs izšķērdīgi mīļa –
saule…
Tad tā būs asa, skaidra tāla. Vēl viņā ir maigums. Bet jau diena ir kļuvusi cietāka. Iztīrīju mazgātuvi etc. Nomazgāju traukus, noslaucīju vēl pēdējo reiz virt. skapjus.
Un – ienesu 2 rozes W istabā. Ilgi kavējos. Domāju – not stilish. Bet jūtas ne vienmēr var izteikt perfecty stilish. Varbūt tā tās jau ir pārāk stilish izteiktas.
Man liekas – (ieskatījos uz galda H. papīros par mani, vaļējos) es saņemšu bagātīgu holiday money!
—–
Šis atvadīšanās rīts ir izvēlējies zeltainu mākoņa spārnu debesīs. Itkā debess zinātu. Maurs rasas pilns, koku kroņi tumši, putni klusu sačirkstas. Viss nakts miega vēl pilns. Tad karaliska nāks diena. Ar smaidiem, smaidiem. Ar smaidiem.
Pār ceļu, es zinu lielais milzīgais zirneklis karājas savā tīklā, pirmās dienas mušas noķerot. Es neskatīšos uz viņu, jo ir rīts. Redzēju vēlu tumšu karājamies pret debesīm un nosmīnēju — laime. Kāds kārdinājums — iet un to šorīt apskatīt — aprunāties, kā ir ar to laimi un nelaimi ko viņš vēstot. Vai aiziet vēl līdz riekstu kokam, tur bij mans medību gājiens. Vēl avīzes nav uz ceļa, nav dzirdēts tas nokritiena būkšķis, tikai baltie ziedi, tie birst vēl arvienu, nu jau otrais mēnesis.
Jābeidz sarunāties ar visu to, spārns debesīs tālu izplēties un pabālējis. Drīz saule, diena būs klāt, kādu brīdi tā būs izšķērdīgi mīļa. Saku to un man šķiet — es nerunāju par sauli. Jā, kādu brīdi tā būs izšķērdīgi mīļa. Tad tā būs asa, skaidra, tāla.
Ienesu vecai rīta tēju, dažas tabletes. Viņa mierīga, bet it kā gribētu teikt vairāk, kā tikai parasto — paldies, nu man nekā vairāk nevajaga. Viņa kaut ko teica, bet es nesadzirdēju, vai negribēju dzirdēt. Šai mājā viss notiek nerunājot, vai ar ļoti maz vārdiem.
Un tad — ienesu divas rozes Varrena istabā. Ilgi kavējos. Domāju — tas ne visai laba stila. Bet jūtas ne vienmēr izteikt perfektā stilā. Varbūt te tās jau pārāk labā stilā izteiktas. Garām ejot Hendras galdam ievēroju savus papīrus izklātus — es saņemšu bagātīgu bonusu — brīvdienu piemaksu!
Debesīs zelta spārni ir tumši. Vai tie tur visu šo dienu ir stāvējuši. Noriets ir skaists. Esmu prom no tās vietas. Tikai tagad pēc vairāk stundām to apzinos. Cik es esmu mirusi!
Es ienesu divas rozes Varrena istabā, jo pieņēmu, ka es viņu vairs neredzēšu. Lai kā es domāju — viņš nāks, es pieņēmu, ka viņš nebūs, ja nav ienācis agri no rīta, pirms darba viņš nepostīs dienu. Un tad viņš ienāca. Mēs ar Hendru stāvējām virtuvē pie tējas traukiem, viņš nāca pa vaļējām āra durvīm:
“Es nācu Jums teikt ar dievu… ” viņš teica.
“Un es domāju, ka Jūs nenāksit. Ieliku dažas rozes Jūsu istabā, lai tās pasaka ardievas Jums no manis.” Es izteicu ātri un skaidri. Un Hendra samulsusi iesmējās un Varrens teica: “O, paldies.” Hendra prasīja vai viņš paliks uz tēju? “Jā. Jā,” un viņš izgāja un ieveda savu sievu.
Es tad ātri pārģērbos, jo sapratu, ka man būs jāpiedalās šai tējā. Mēs izgājām verandā kur Hendra jau bija saklājusi galdu. Es apsēdusies raustīju savos īsos svārkus, bet viņš neapsēdās pretī, bet blakus. Un viss gāja labi. Un pēkšņi bija klusums, kas briesmīgi ievilkās. Ne tādēļ, ka mēs neprastu nemaz uzvesties, bet tādēļ. ka klusēšana izteicās mūsu noskaņā un tā kā plūstošs vilnis plūda un plūda mums pāri. Un bija sajūta — lai, lai, viss vienalga. Tad Hendra kaut ko ierunājās par māti un mēs runājām par to līdz mani vedēji nāca. Tikai vienu Varrens vēl steidzīgi teica: “Apsoliet, ka Jūs aiziesiet uz filmu ‘Gone with the Wind‘!” Es ieteicos, vai viņš ir redzējis filmu ‘Alfi‘?” Nē. Vai tas esot kaut kas, kam līdzīgu es esot piedzīvojusi, viņš teica un gaidīja atbildi. Nē, tā tikai laba filma… Tas pazuda balsīs, jo mēs cēlāmies no galda. Vēlāk, tikai vēlāk sapratu, kādēļ man jāredz Gone with the Wind. Es to biju kādreiz redzējusi, varbūt nesen, bet pirms es satiku Varrenu. Tad brīdi visi mēs bijām vēl ārā. Un pēkšņi man šķita, ka Varrens ir nejauks pret savu sievu. Un viņai, viņai vispār nav viegli ar viņu, ar tādu, kam nezin kas pa galvu šaudās. Nē, viņai nav viegli. Bet tādi ir visi. Visi cilvēki. Tādiem jābūt. Nevar — likties uz auss.
6. p.m.
Debesīs zelta spārni ir tumšāki. Noriets ir skaists. Esmu prom no tās vietas un tikai tagad apzinos – ka – esmu prom. Spēlēju lai nomierinātos, lai kaut ko darītu.
Bet iet uz kādu filmu? Nav spēka. Rītu – pie latviešiem.
Ak, cik es esmu – mirusi!
Es ienesu 2 rozes W. istabā atvadām, jo domāju, pieņēmu ka viņu vairs neredzēšu. Lai kā es kādu brīdi domāju – viņš nāks. Es pieņēmu – ka viņš vairs nebūs, ja nav no rīta, viņš nepostīs dienu…
Un tad viņš ienāca.
Mēs ar H. bijām virtuvē. Viņš nāca pa vaļējām virt. durvīm – „Es nācu Jums teikt ardievu” viņš teica.
„Un es domāju ka Jūs nenāksiet. Ieliku dažas rozes Jūsu istabā, lai tās pasaka ardievu Jums no manis.”
To es izteicu ātri un skaidri. Un H. samulsusi iesmējās. Un W. teica „O, paldies.”
Un H. prasīja vai viņš paliks uz tēju – „Jā.” Un viņš izgāja – un ieveda sievu.
Es tad ātri pārģērbos jo sapratu, ka man laikam būs jāpiedalās šinī tējā.
Mēs iegājām verandā. Man bij bailes par manām atsegtām kājām sēdot un es nelaimīgi raustīju svārkus – viņš nenosēdās pretī – bet blakus.
Un viss gāja labi.
Un pēkšņi bij klusums kas briesmīgi ievilkās. Ne tādēļ ka mēs neprastu nemaz uzvesties, bet tādēļ ka klusēšanā vairāk izteicās mūsu noskaņa un tas kā plūstošs vilnis plūda un plūda mums pāri. Un bij sajūta – lai, lai, viss vienalga.
Tad H. ierunājās par māti un TV.
Un tad mēs runājām par to, kamēr In + Laim. atnāca.
Tikai vienu viņš izteica – „Apsoliet, ka aiziesiet uz filmu, Gone With the Wind.”
Es teicu vai viņi redzēja Alfi.
Nē.
Vai tur esot kaut kas, kam līdzīgu es piedzīvojusi?… viņš teica. Es nezinu vai es teicu nē –
Es tikai teicu ka laba filma.
———
Jau nakts, bet viņa seja stāv pār mani visu laiku. Nezinu, ko kurā brīžā to atmiņa paņēmusi, iegremdējusi kādas vācu lugas (ko lasu) augstmaņu sejas, tas sašķobās un uzpeld, atkal uzpeld un nostājas pār mani mierīgs un skaidrs, līdz sīkumiem, kā svētbilde. Rītu es aizbraukšu pāris simt jūdzes prom. Viss sasaiņots, viņa sejs nekur nav likts iekšā bet tas nāks līdz. Baigi top. Vēl baigāk ja tas nenāktu.
Tur, tai šķiršanās notikumā, man šķita — kad viss būs pāri — tad mēs beidzot būsim kopā, visu izteiksim, atradīsim. Kad viss bija pāri, mēs bijām šķīrušies. Vēl viens acu satvēriens cauri mašīnas stiklam — un es priecīgi iečaloju citā sabiedrībā.
19. marts, 1967.
Svētdiena. 9 a.m.
2 stundas spēlētas – rokas labas. –
He – tikko pieskrēju otrreiz un 15 minūtēs kreiso sagrūdu sāpošu.
Kā vajag uzmanīties!
Jā – diena pelēka.
Pār mani W seja.
Filmas? Grāmatas?
Dzīve. Citu dzīve.
Un – man arī sava.
Ja es tai par godu ņemtu un pastrādātu ar klavierēm? (Bet ne tā sagrūst roku čupā, bet tā, kā no rīta – iemācīties etīdi…) Un tad redz kas notiek! Pabeidz to lietu!
Kad Joan apbrīnoja manas izšūtās sedziņas, W teica „Tu labāk būtu nākusi un pamācījusies.”
„Es nevaru” – viņa kaut ko teica.
Man vajadzēja viņu aizstāvēt bet nepaguvu.
„Kas jaunai sievai ko – embroiderēt! Viņai cits ko darīt.” Bet tomēr – adīt, vai kaut ko vajadzētu. Ja viņa visu laiku dzīvo mājā – tad vajadzētu kaut ko – radīt. Kaut ko jau viņa droši vien dara – tas ir J. Bet W. bij nejauks. Vispār J. nebij viegli. Varbūt nav viegli ar tādu ķēmu, kam nezin kas pa galvu šaudās. Bet tādi ir visi. Visi cilvēki. Tādiem jābūt. Nevar – likties uz auss.
Es jau daru ar tām sedziņām – nepareizo. Man vajadzēja zīmēt. Es domāju arī – par dārzu un tās mājas zīmēšanu – bet kaut kā esmu pazaudējusi tā jēgu – tas ko iztaisītu, liekas nav nekam derīgs. Vērtības mērī citādi un tik traki nonicina to – ‘dabas atdarināšanu.’ Tik traki – jāmūk prom no tā.
Bet vai tā ir ‘dabas atdarināšana’? Ne prātā!
Ja ‘mākslas’ radīšanai ir derīgas ‘ģeometriskas’ formas (beigu beigās – tās ir tikai kaut kādas formas – abstraktās.) kāpēc nevar būt derīgas formas kādas ir pieņēmis koks, zieds, cilvēka ķermenis?
Var būt derīgas. Un bijušas derīgas gadu simtus, un būs atkal.
Bet kaut kā ir tā, ka nestrādājot ir stāvēts uz vietas, un tas ko uzzīmē, nav tas ko gribētu uzzīmēt. Tādēļ – es atsakos.
11 a.m. Roka nomierinājās – jo spēlēju uzmanīgi tālāk.
Man ir nesaprotama tā ‘mana dzīve’? kā es varu tā iespaidot, iegūt cilvēkus un pašai nekas (ne otram) netiek. Tikai mūzika. Nekā reāla. Jo vienmēr – ir neiespējams viss.
Kādēļ – neiespējams? – Nekas šai pasaulē nav brīvs, kas nepiederētu citam. Tikko tu pēc kaut kā izstiep roku – tev kāds jāsāpina ja to ņem. Savādi. Laikam jādomā par sevi – ne par citiem. Un ir jāizvēlas – vai atstāt otram kaut ko, ko tu vēlies – vai ņemt sev. Gluži vienkārši.
Tad, kad W. teica „Do you realise that I hav got only 20 days to go?”
Tad bija pēdējais laiks (ko darīt?)…
Un ja kas ko nozīmē – lai iztur, ja nē – lai jūk.
Nekas nav jāglabā kā jēla ola. Varbūt taisni to – vajadzēja. Varbūt viņa lietu sargādama ‘iesargāju’ viņu dziļāk.
Nekā. Nav nekā. Tik cilvēka nemierīgās sirdis plosās un negrib miera. Grib vairāk, vairāk, vairāk. Skrien pakaļ illūzijām.
Man jāraksta Dickam uz Holandi. Kur viņš palicis? –
2 p.m.
Šķiršanās Vakar, šķiršanās brīdī Man šķita: Kad viss būs pāri... Tad mēs beidzot būsim kopā Visu izteiksim, viss notiks. Kad viss bij pāri Mēs bijām šķīrušies Cita vieta ap mani Citi cilvēki. Ar vienas acs skatu Cauri mašīnas stiklam Vēl satvērāmies. Tad viss bij pārrauts Un priecīgi Es ieceļoju citā sabiedrībā. –––––––––––––––––––––––––––– Tavs sejs stāv pār mani visu šo dienu Kas zin no kura brīža To atmiņa izrāvusi Tas neatkāpjas Kā svēto bilde Es kapāju to Ar Černī etīdes akordiem Jau no agra rīta Un apleju to ar kafiju Brīdi pēc brīža Un iegremdēju to Kādas vācu lugas Augstmaņu seju pulkā. Tavs sejs sašķobās Apmet kūleņus un uzpeld Atkal uzpeld un nostājas pār mani Mierīgs un skaidrs Līdz sīkumiem Kā svētbildē. Rītu es aizbraukšu Pāris simts jūdzes Viss sapakots. Tavs sejs Nekur nav iesiets Bet tas nāks līdz. Baigi top Vēl baigāk ja tas nenāktu.