Februāris 1967 (Ķikure/Kikure)

Piekt. 3. febr. 1967. 10 p.m.

Piezvanīju Gailītei – norunājām iet uz teātri Robert Morley skatīties. Maksās dārgi. Vakarā tomēr ērtāk aiziet 8.30 kā piecos. Piecos 3 dol. Vakarā 4 –
Gailīte gan tur ir piepelnījusies! 10 gadi viņa strādājusi (apm.) Viņai maksāšot nonleave bonus ap 200 – £? Jādomā. Un es te plēšos lai nopelnītu 150! Viņa bēdājas jau un sāk taupīties! Ko tad es? – Es domāju braukt uz ārzemēm!!
2 sedziņas iztaisītas – bet acis ļoti cietušas – labā acs tikko tā raustās, ka nevar redzēt, to darbu es ar šīm brillēm nevaru strādāt. Ko citu?

Pirmd. 6. febr. 1967.

Neviens visu dienu nepiezvana un vecā ir tik vārga. Viņas istaba ir vai viskarstākā – un jāguļ uz gultas kas sakarst, gaiss nekustās apkārt.
Viņa izskatās pievarēta, pārgurusi. Saēst neko lāga nevar, jo liekie zobi nolietojušies nederīgi – jauno vēl nav.
Viņai bija viešņa no rīta, tā dzīvoja ilgāk par lunchtimu. Vecā tomēr dabūja savu zupu (ap 1) un kūku arī ēda ko viešņa atnesa. Bet tad visu pēcpusdienu tikai dzeramie un vakarā saknes, jo gaļu nevarēja sakost.

Iegāju tagad pēc 8 p.m. paskatīties – sēž tumsā. Uguns, tas ir elektrība tā šķiet par karstu, un vai nav viss viens – vai gaisma vai tumsa?
Es teicu ka ienācu tikai paprasīt vai nevēlās dzert – un tad tikai tad – kad es projām ejot to saku (jo viņa saka nekā nevajag) – viņa kautrīgi paprasa to augļu sulu. Es aiznesu un viņa pusglāzi izdzēra ar lielu kāri un izskatās itkā vainīga par to.
Gaida H. Tad ieēdīšot kustardu.
Bet H nezin kur ir.
Vai viņiem nenāk prātā ka es varētu kādu pirmdien aizkavēties un neatbraukt? Kur W. paliek, ka vairs tik reti nāk. Pirmā laikā vēl piebrauca šad un tad –
Vecā sēž savā gultā. Dzīvs ģindenis, dzīvs grausts. Dievs lai stāv tai klāt!
Kā to var izturēt?
Jā – kad vairs nevar, tad tas nāk. Gals.

Vientulībā. Vienam vien.
Kad citi turpat blakus dzīvo. Nezina neko. Nespēj līdzēt neko. Ir tālu no tā, kas ir ar to, kam nāk gals. Varbūt viņa saņemsies. Bet – kad? Varbūt kad vēsāks laiks nāks? Karstums viņu ļoti nomoka. Absolūti kluss. Ne vēju dzird. Ne putnus – nakts ir. Ne cilvēkus. Tik pa retam mašīnas aiziet garām, vai piestāj kaut kur. Vējš arī iešalcas. Ir skaista nakts ārā.
Bet iekšā gaiss karsts un beigts. Beigts tikai tādēļ ka kāds cilvēks viņā dziest. Cīnās un izdilst.
Vai mēs visi tā nedilstam kad pāri pusmūžam? Jā. Jā. Bet tas notiek tik apslēpti ka to neredz vai papūlēties var – neredzēt. Vai aizmirst. Bet viņa nevar aizmirst.

10 p.m.

Laikam jāiet gulēt.
Neesmu neko uzrakstījusi, lai gan vācu valodā lasītās ‘short storijas’ ko paņēmu no Ineses, mani dzītin dzen rakstīt. – Viņas arī tāpat – tikai uzrakstītas. Protams ik teikumā ir jēga un tas kaut ko palīdz izteikt, nav tukšas malšanas.
Un nav klišeju!
Tas vienmēr galvenais.
Man iesākts raksts par izsalušo ābolu ēšanu. Tas liekas būtu gluži svaigs – bet jāizdomā pamatīgi ik rinda. Un tam it kā nav spēka, svaiguma un laika. Kādēļ negribās rakstīt.

7. febr. 1967. Otrd. 7.30 a.m.

Tu esi kā zieds iemests straumē
Smags un piemircis
Tik atliek grimt
Bet atkal vilnis Tevi paceļ
Saulē
Ziedlapas Tava seja 
Atspīd balta gaismā
Un aumaļām izdod savu smaržu
Tu esi zieds saulē.

3 p.m.

Atnāca trešdienas viešņa šodien – tā tad rītu nebūs, jādomā. Vakar es netīrīju māju!?! Es atnācu, pirms 12 tur jau bij tā viešņa, piedāvāju un ienesu tēju (tā tad pirms sava darba laika) un tad lunch un t.t. Es jau varēju apskriet ar putekļu lupatu – bet likās nesvarīgi jo šodien lielākā tīrīšana.

Šorīt es biju nogriezusi rozes cik nu varēju dabūt un kārtoju vecajai vāzē, (virtuvē) H ēda brokastis. Mums kaut kā – nekad nav ne vārda ko runāt. Ar citiem visiem kaut kas atrodas, ar H nē. Viņa man liekas ir šausmīgi pedantiska, varbūt pat – snob. Tā es kārtoju pa pusei ar muguru pret viņu jo, es nevaru citādāk nostāties – viņa paņēma kafijas tasi un maizes šķīvīti un kaut kā ātri aizgāja.
Man gandrīz likās – dusmās. Es – nekā nezinu kas vainas, varbūt arī tā nebij.
Vēlāk viņa iznāca prom ejot – lai vakariņām taisot lamb’s tong frikasé – (tas nu viegli pavisam, no bundžas.) Un lai notīrot venetian blinds. Nu ne visus vienā dienā.

Es gandrīz domāju – varbūt man to vajadzēja darīt bez teikšanas. Bet reiz sākumā es par tiem ierunājos un man liekas teica – saplīsuši vai kas tur. – Tā es šad tad noslaucīju apakšējās lentas, bet vairāk neaiztiku, tur jau liela padarīšana tās nomazgāt, bet kad ir likts, tad vienkārši stājies no gala un notīri. Pusi esmu paveikusi šodien, rītu varēšu pabeigt, šodien varbūt vairāk nē – tā viešņa tur ir un tā. Istabas iztīrīju samērā pamatīgi. Tomēr otrdienās tad arī jāapskatās apkārt un jāpiekārto, tāda sajūta, ka viņi tā gribētu. H. gan atnāca vakar ļoti vēlu un neko neredzēja kādas istabas, jo tur jau krietni jāapskata, lai redzētu ka nav apietas, nav jau nekad nekas daudz redzams – bet ‘jāsūc putekļi’ – un jādara tas ir.

Šorīt ejot pēc piena ieskrēju liela zirnekļa tīklā kas te auž no loga pāri ceļam. Noskaitos paņēmu slotu un tīklu sašķaidīju un tad no zariem steidzās lejā milzīgais zirneklis – un man tas arī bij jānosit. Varbūt tas nebij labi – tikko domāju, lielās mušas pēd. laikā nav redzētas – varbūt viņš ķēra tās? Bet es arvien ar galvu gāzos tīklā – tas no good.

Vācu stāsti tūlīt būs izlasīti. Vāčiem tomēr ir – sentiments visur klāt. Šur tur – ‘skaistas’ pasaules seja uzmesta.

Izeju ārā apskatīt dienu.
Skaista diena:
          Saule silda
          Saule spīd,
          Silti vēji zaros.
Izeju ārā apskatīt nakti.
Skaista nakts:
          Tumsa auklē
          Zvaigznes mirdz
          Vēji pazares šūpo.
Nāku būdā atpakaļ
Aizveru aiz durvīm
Savas dienas, savas naktis
Dievs lai piedod – pelnu.

17. febr. 6 a.m.
Ceturtdiena.

Vakar no māsas 2 grāmatas.
Markas pastā norautas.
Dzintara arī nav, kā solīja.
Paciņa tāda pamīksta, kā izlaupīta. Ak. Pasaule. Pasaule!
Laupītāji, rijēji!

Vakar – pie zobārstes.
Strādā gan viņa uzmanīgi!
Vienu zobu sataisīja. Otrs vēl.
Tad – plat. Zobi cietuši, tāpēc – ka tik smags darbs uz priekšējiem vien.
Vai es nevarēju agrāk! Varēju. Jāvar bij!

Vecā iešot uz hospitāli pēc 1 ½ nedēļas.
Es varot te – pie Hendr. palikt, strādāt tāpat. Ir jau tā – tīrīšana tā pati. Arī ēšana. Tikai atkrīt dienā sīkās tējas, un smagā sajūta – ka piesiets.
Pie sava darba derēju. Varēšot visu sašopīt. Liekas – es uz to priecājos. Lai gan ļoti vajag – Break. Atpūtu.
Pag. nedēļ un iepriekšējā vēl vairāk mugura sāpēja kā traks plecos. Lejā mazāk.

Ar zaļu gaismu dārzā
Un bālu zeltu
Mazliet rudenīgs rīts
Bet silts un maigs
Un vējš priecīgs
Sola dienu bez bēdām
Sola sev bezbēdīgu dienu
Mākoņu vālas paplānas.
Ak, ar vēja 
Bezbēdīgu dienu! 

23. febr. Ceturt. 1967.
8 p.m.

Ceturtā diena kopš vecā hospitālī. Cet. diena – H. nav vakariņās. Šodien solījās būt. Es taisīju svīzdams – bet piezvanīja, būs vēlu. Tikko biju paēdusi, vēl pie loga traukus krāmējot kaut ko bāzu mutē, kad W. nāca gar logu. Viņš redzēja – neko darīt.
Viņš bij ieinteresēts kas podā? – casserole! Rabbits.
Viņam kāroja pagaršot. Gribēja. Tad atkal atteicās. Bet – kavējās ar vēstulēm – tā es uzliku vienu ciskiņu uz šķīvja, mazliet mērci.
Piedāvāju skābu gurķīti un tu brīnums! – paņēma – apēda.
Lielīja. Domāja – ka tas viss delicious!
Man jau tik sen nav bijis lielīts, ka tie bij gluži kā svētki!
Viņš teica – nu nevarot jau palikt, jāsteidzoties māja. J. teiks kur biji? Es teicu ka ir jau laiks sākt viņam taisīt viņai mazas troubles.
„No, no! Drīzāk viņa taisīšot viņam…”
Nu lai tas nenotiek – tad ieteicu viņam sākt –
„NO, no…”
Mazs un sirsnīgs cilvēciņš. Tiešām godīgs gan!
Apprasījās par – daughterēm.
Kad devu viņam to rabbitu – viņš teica – būs Jūs man jāņem palīgā manos hoteļos…
Cik viņam ir?
Esot – daži.
Ļaudis tur nobrīnījušies cik viņš jauns.
Es teicu ka ir jau ko brīnīties ka tik jauns hoteļu īpašnieks.
Jā, strādā viņš un gādā.
Pavisam saulaina seja bij kad teica – man jāgādā par ‘visu’ – ‘ģimeni’ – nevar braukt uz ārzemēm.

Nezin vai drīzi nebūs ģimenes pieaugums arī. Resnumā šai pag. reiz nevarēja redzēt – bet izskatā pārvērtusies īsti motherīga – varbūt tādēļ viņš tik ‘[..]vesdīgs’ bij.

28 febr. (?) pirmdien. (27.2.67)
7 pm.

H vēl nav, bet būs. Desas vēl jācep…
Pie Ineses sest + svēt. biju vesela bez mazākās sāpes mugurā – atbraucu te – sāp kā nelabais – Caurvējā strādāju, apsēžos – tas viss. Caurvēju jutu ķēķī sēdot – bet domāju – „ak, nu manu dieniņu – vasara!” –
Te nu bij pēc pāris stundām – sāp.
Citādi? – O.K.
Zobam zelta kapes pārlikšana ${£?}24! Acis palika raibas dzirdot! Domāju 6 – nu 8 dol. Nezin cik tad tā plate būs. 2 g. atpakaļ teica 18-20 mārc. Būs – vairāk. Neko darīt.

Sest. (H iedeva brīvu!) pie Ineses gatavoju rabbitu. Viss bij sapirkts kā vajag un viss cepa burvīgi un pašās beigās uzgriezu lielāku liesmu lai mazliet apcep – bet apcepis bij par daudz, mazliet pažuvis. – Un – es nokāru degunu. Ak, kā es nemāku dzīvot! Un kas par to – ka mazliet apdedzis, nebij jau ne apdedzis, vairāk sacepis – ja būtu mazāk kā vajag – negaršotu ne tik.
Bet – man vai jāraud ka nav tieši tā, kā biju iedomājusies.

Svētdien braucām blackberijās – bet tā kā lija nepārtraukti – aizbraucām tikai līdz Hornsbijam – griezāmies atpakaļ – žēl bij, bet laime ka Laim. bij tik prātīgs un teica nav vērts! Es būtu salusi un kas viss nebūtu tur bijis – nebūtu kur palikt kamēr šie ciemojas, nevarētu neko salasīt – lietū!

Vakarā atnāca Anda + Peteris [right], In. Laim. draugi, kam 18 martā būs kāzas. Jauns pārītis.
Inese cepa pankūkas very self confident and beautiful – un mēs ēdām ar citronu, ar blakb. zafti, ar plūmju zafti, ar saldu krējumu ar skābu krējumu ar ‘čutneju’ – Pasakaini. Dzērām kafiju, es 2 krūzes un naktī nekāda liela gulēšana. Tur gan vējš var klabināt logus! Un ķēķa vidū tek ūdens – bet visumā, nav bēdīga sajūta tanī dzīvoklī – kaut kā tomēr – liela, stipra māja.
Varbūt man to dzīv. vajadzētu mēģināt paturēt kad šie būs ārzemēs!
Istabu es dabūšu par puscenu par 3 mārc. bet vai es tur dzīvošu un klav. spēlēšu??
Te es būtu pati savā pasaulē. Iestādītu kādu salātu arī.
Manas zemenes, mani stādiņi! Lilijas, dafodiles – visi tur palika! Zem. stādu gan tur varētu paņemt – Bet – –
In. man uztaisīja labu gara stāvokli – viņa pateica taisni to kas man jādara, ko es pati domāju un gribu darīt – tik baidos naudas dēļ un H. – beidzot nedarīt tik daudz citu – bet darīt savu, beidzot strādāt.
Un viņa no sirds tā domā! Tagad – es kā atbrīvota!

Otrdiena 28 febr. 1967.
5 p.m.

Paskatījos pa logu:
Kuģis ostā brauc,
Putns kliedz.
Vējš šūpo dārza krūmus,
Rozes, koku galotnes.
Pus lietainas, pus gaišākas 
Debesis. 
Novakare.
Ļoti skaista – skatuve.
Bet kur spēle pati?
Nav.
Viss tukšs. Viens aktieris
Sēž un gaida. Nav ne citu
Aktieru ne skatītāju.
Tā nevar.
Tā nevar.
Tā nevar iet...

7 p.m.

W. – Viņš atnāca uz 5 min. pēc pasta, H. ar draudzeni jau te.
Un es viņam prasīju – vai es drīkstu tā dot cilvēkiem viņa tel. num. kā šodien to izdarīju? Hm – nu jā. Jā.

Viņš smaidīja.
Krēslā ārā viņa seja bij 
mulstoši jauka ar smaidu 
kas spēlējas viņā vēl, vēl,...
arvien spilgtāk, kā saule
spēlējas starp lapām –
pamirdz vairāk, vairāk,
tā spēlējas viņa smaids.
Nekad lielā brīvā skrējienā
viņa sejā nav tik daudz kā,
viņa nav tik skaista, varbūt
viņa nemaz nav skaista, bet
šai aprautā smaidā tā kā viss
neizteikts, tikai sākums
kaut kam ļoti skaistam kas
varētu atklāties nākošā
brīdī, ja smaids turpinātos.

No Theodor Fontane
‘…Grossen Romanciers des 19. Jahrhunderts…’
„Und nun fahren Sie mit dem Görlitzer Nachmittagszuge nach Hankels Ablage hinaus, wo sie Nachtquartier nehmen un den anderen Tag in aller Stille zubringen wollten.”

Padomā par šo!
Jauni 2 iemīlējušies (vecākas dāmas pavadībā) (tā tomēr izpaliek, nebrauc) izbrauc – mierā pavadīt dienu! Oh ho, ho!
Mūsējie nomirtu 12 reizes!
Un tiem tur – tas ir lielāka izprieca.
Bet – padomā, padomā: – Skaisti būtu mierā pavadīt tā dienu, neprasot nekādu izpriecu bet esot pilniem prieka!