(Vaucluse)

2 janvāris 1967 (pie Ineses)

Viena diena pilnīgi pazudusi. Briesmīgas vientulības diena. Tomēr – ar klavierēm un spēlēšanu kamēr rokas sāp, un tad pavicina – un sāk atkal. Tā kādu nedēļu – tad mazliet varētu spēlēt, bet tikai – ko ar to darīs? Viss patreiz liekas – nekam. Tomēr – vienīgais vēl – varbūt jāraksta. Kaut kas lielāks.

12 a.m.

Vakar viss šķita jau muļķīgs manā dumjā spēlēšanā –

Šorīt – tikko tā spēlēju Beth. sonātu (eksāmena) – kā vēl nekad, izņemot dažas pirkstu aizmirstas vietiņas. Tas ieguvums – dienas laikā dabūt rokas tik tālu. Bachā arī – katra roka plūst kā upe – savu tēmu. Jāturpina pirkstu vingrinājumi mājās tur. Un jānāk svētd. te uz klav.

Bet kur dzīvot?
Kur rakstīt?
Ko rakstīt?
Kur dzīvot?
Klavieres atkal stiept kaut kur?
Šo gadu novazāties? Varbūt –
Tikai ar klav. neko nevar tā iesākt. Ko iesākt?
Nobeigt skolot. kursu.
Kam?
Nekam. Pašai.
Tad varbūt varētu arī rakstīt. Jāceļas vēl un jāliek pekele plecos.
Jāsoļo apkārt – burtiski un pārnestā nozīmē – burtiski – pēc darba beigšanas pie Mooriem (kad?) jāiet apkārt dzīvot.
Bet – klavieres?
Pie Mrs. Svirskis?
Viņa teica lai iet uz to mūzikas skolu tur. Uz viņas klavierēm grūti spēlēt. Ne tā kā uz šīm!!
Tās tik ir klavierītes!
Spēlītes!

4 janv. 1967 3 p.m. trešdiena.

Iekšā parastā trešdienas viesene. W no rīta atbrauca. Nebiju gluži nesagatavota – viss tīri glīti virsū – biju virtuvē, tūlīt bij jāiet ist. tīrīt. Iegāju zālē – viņš nāca un durvis pretī nākot iekšā – es skat. nopietnību sejā, nopietni – labrīt! Labrīt. Savādi – šī nopietnība, šī – matter of fact vienaldzība.
Acis sameklējas un kaut ko jauta un atrod un dod.

Pēcpusdienā iesnaudos vieseni gaidot un tea gatavojot daudz ēdamā bāzu iekšā – Xmas cake, bisquits, meat, cheese – tea.
Tikko ‘badijs’ taisās kādu mārciņu zaudēt, ēstgriba uzkrīt ar varu un jāēd.

Vakar saņēmu vēstuli no māsas un kartiņu no Dzidras no New Zeelandes un ‘Krievijas’, Austra atpūtas namā. Tas labi. Kaut kur Bulduros. Braukā uz Ķemeriem, Rīgu etc. Tas labi. Kino esot lēts. Mums kino ir šausmīgi dārgs.

4.30 p.m. Laistīju dārzu. Tas ieved kā sapnī – koki un krūmi tik daudz, tos ieraugu citu pēc cita – nedēļām, mēnešiem neredzētus, pēkšņi ieraugu un domāju jūtu viņu likteni – ko viņi piedzīvojuši? Kāda diena bijusi kad tie stādīti? Ko cilvēki domājuši tos stādot? Kādi notikumi bijuši to dzīvē? Kādi notikumi cilvēku dzīvē ielenkuši koku dzīvi? Rozes tikko plauka kad W precējās. Bija baznīcā visi. Es biju te un skatījos uz rozēm un rozes plauka, smaržoja mazliet miglainā naktī. Bet istabā bij lepns pušķis citu, pirktu rožu – baltas un sarkanas.

Tagad – ziemsvētkos bij bāli iesārtas. Ļoti skaistas. Šī rozā krāsa man. Es teicu. Es liku uz mazā galdiņa rozā krāsā puķes no paša sākuma (toreiz. 1. reizi). S. kundze lika uguns sarkanās visur. Jo tās visur ziedēja – nezinu – aizmirsu vārdu – Es atradu ierozā krāsu, jo tā piestāvēja mazā galdiņa pelnu traukam un izšuvumam zem stikla.

Un W. pie šī galdiņa strādāja. Un smēķēja cigārus.
„Don’t tell me W (my brother) is again at the cigar smoking” – vai kaut kā tamlīdzīgi H teica ienākot kādu vakaru.
W. bij ‘pie cigāru smēķēšanas’, uz mazā galdiņa toreiz varbūt pirmo reizi bij iesārtā puķe. Es nedomāju ka tā ko nozīmē, kad to tur liku – viņa tur piestāvēja, citu krāsu tur nevarēja likt, ne uguns sarkano, un – šī – bija jāliek. Es tomēr kaut ko domāju. Man – bija jāliek. Es liku to puķi tur. Es neteicu ka kādam tā jāatrod, jāredz. Tad atkal kādreiz tur bij tā pati puķe. Un citas – tikko manāmi iesārtas – smaržīgais vītenis un tad rozes. Rožainas rozes.

Skaista tāda klusuma pasaule. Krāsas klusi kvēl. Nedzirdami skan. Un kāds dzird. Netic ka dzird – bet dzird.
Tā ir mīlestība. Labvēlība. Maigums. Kāda dzīvības uguns degšana, tiekšanās pēc citas uguns, lai liesmas mirdzētu gaišāk, lai degot kaut ko ieraudzītu, atrastu, piepildītu. Ko?
Kas to zina?
Tā ir staigāšana miegā. Mēs ejam. Kaut kas liek mums iet.
Mēness gaisma.
Mēness gaisma?
Varbūt. Bet kāda mēness? Dažreiz naktīs nav mēneša kad mēs ejam.

Ziedi spīd naktī kā mēness gaisma.
Laistīju dārzu un tas atraisa iesnaudušās izjūtas, domas, dzīvību.
Šorīt liku vāzēs rozes un gardēnijas – tas arī modināja dzīvību. Citādi – visa diena aizmigusi.
W nekad neatnāk tai brīdī kad laistu dārzu un esamu pamodusies.
Reiz viņš atnāca.
Un reiz viņš bija pretī kad nesu rozes.

Bet reiz debess spīdēja ziedos – un W nenāca. Noejoša saule meta gaismu mākoņos un mākoņi meta gaismu ziedos. Ziedi – man sejā, logos, ceļā, visur. Viss skanēja nedzirdami, viss bij pilns krāsu gaismas. Dārzs bij nolaistīts un zeme smaržoja.

Ir gluži pasakaini laistīt rozes. Lietus, tas ir ūdens strūkla un lietus līst un līst, zeme smaržo un lapas smaržo un čalo, dzīvība pašās rozēs, – kur mana dzīvība, es līkstu tuvāk tuvāk rožu krūmiem, jūtot, meklējot dzīvību. Ja W. pienāktu es varētu atvērt viņa dvēseli sev un ieiet.
Bet ko es tur darītu?

Man jāiet ārā no turienes. Tikai atmiņas lai paliek. Reiz kādas sievietes dvēsele ienāca manī paciemoties. Reiz es iegāju kāda dvēselē paciemoties…

Reiz es dejoju ar kāda dvēseli. Neprāts. Bet tā ir patiesība. Pēc pusgada mēs pagājām ielā viens otram garām un sejas mums laistījās dzirkstošā skaistumā – es zinu kā tas bija, es atceros, es esmu Tev pretī, šai mirklī. Mirkļa pietiek lai satiktos.

6. janv. 1967. piektdiena. 7 a.m.

Siena laiks (ir atnācis arī te)
Jau no septiņiem rītā
Saule vien visā pasaulē
Redzi kā virmo uz lapām gaiss.
Nē – tā vēja pūsma
Te gaiss tik tīrs
Ka nespēj virmot
Kā tur pāri tīrumiem, pļavām
Uz birzes
Uz sētas kokiem gar
Meža egļu galu.

Siena laiks
Skan sienāžu sirsināšana
Pilnas ausis
Visas pļavas noliek puķes
Un paveras skriešanai gludas
Un smiekliem
Un iekrišanai smaržīgā
Mīkstā siena gubenā
Turpat pie bēra kājām
Pie ātriem un bīstamiem
Sudraba pakaviem.
Tevi dunduri moka, zirdziņ,
Uz atvaru dienvidū laidīsim
Tu pirmais maigos ūdeņos iesi
Pakaviem granti un akmeņus spārdot.
Siena laiks
Pilnas rokas
Kā? Klēpju un smaržu
Un tulznu
Un saules karstuma
Siena elpā
Visās elpās.

Puiši un zirgi
Meitas pie malas.

3.30 p.m.

Zobs sāp un samaitā visu dienu. Jūtos visa slima un nekas nav labi.

Saņēmu vēstuli no Ķirpes. Uzliela manu stāstu. (Tas varbūt ir tad labs.) Saka ka neredz te nekā laba man apkārt. Nav arī vairs. Tādēļ sēžu te pati kā uz karstām oglēm. Tikai tā nauda, tā nauda. Un Inese un abi bērni domā ka vēl jāparauj. Tā man arī liekas. Bet kaut kā kaut kas nav labi. Tāds nemiers it kā es darītu pavisam nepareizi. It kā tas spēks, kas būs vajadzīgs kad šo darbu pametīšu – tagad ietu te bojā. Tāda sajūta. Ievelkas kaut kas par garu. Kaut kāds vājums, nedrosme ar to izpaužas. Un viss tas kā gribēju priecīga priecīga staigāt it kā pazūd tanī – ka no manis tad prasīs tik daudz – kā nepaliki tur darbā? – Etc. To teiks bērni, to es pati, kad ies plāni?

Bet es tā priecājos uz pensijas brīvību. Tagad es sāku prasīt komfortu un gudrot lielus plānus un tā kā tie ir par lieliem tad prieka vietā – neapmierinātība un neauglība.
Tas jākārto pareizi.

Vienalga kur eju – man jājūt tā brīvība ko cerēju un kas tagad ir un – jāizmanto. Mani nospiež tagad tas – ka es nezinu kur palikšu – (klav. pie Ineses) un man jāpelna un jāpelna un kā nu es nepelnīšu tā uzkraušu sev tik lielu uzdevumu rakstīt ka es neko nespēšu parakstīt. Vehvehveh.

Visa dzīves jēga it kā sāk iegriezties atkal par daudz pilsoniskā plānā un jau bija gluži lāgi – bohēmiskā!
Kā nostabilizēties tik tāl ka es varu kustēties?

10 p.m.

Man jāiet prom – es zinu un jāraksta. Jāraksta viss 5 gadu notikušais. Vai tad vēl vajadzētu meklēt vielu? Vēl – piedzīvojumus? Būtu jāsāk norēķināties ar piedzīvoto.
Vēl jau pa vidu var ko ķert…
Zobs sāp. –

7 janv. 1967. sestdiena, 9 a.m.

Veļa mazgājas. Brokastis nodotas. Siena laika saule. Rozes nesu vecai. Brīdis prieka. Vakar visas rozes nepaspēju aplaistīt.

Šorīt sēžot uz poda (pardon) ienāca prātā, (parādījās kā vīzija, ieveda mani tur) rudzi un apariņa ar iedobumu, mārku vai, tur pie – kā tak to sauca! – Indiras? Kur Jānis dienēja. Jā pie Indras. Un es brīnījos – kas man tur pēkšņi iemeta?

Zemapziņa. Neapzināta atmiņa. Smaka. (Pardon.) Tur pēc dienas klejojuma ar Jāni es iegāju caur rudziem līdz apariņai, noslēpos… uz brīdi. Un tur bij tik skaisti, apariņa visa zaļa un ziedos, kā Jāņu kronis, katra vieta tīra un daiļa un rudzi… Es vienkārši nezināju ko darīt? Kā te atstāt savu netīrību? Kur tupties? (Pardon!) Taisni kā noziegums tas man palika prātā. Kā man tas nenāca domās, ka puķes jo labāk aug mēslos. (Pardon)

Siena laika saules rīts un es tā…
Bet dienas grāmata ir dienas grāmata, vai nē? Daži to atšķir un meklē otra noglabāto, lai lūk atrastu šīs lietas par kurām nerunā. Savādi.
Puķes aug mēslos. O.K.

Ja. Mūs aizved atmiņās pašiem neapzinātas lietas, pieskāršanās ar līdzību kaut kam agrāk piedzīvotam. Dažreiz zinām kas – lietus smarža, putna balss – dažreiz nezinām. Viss ir mūsos saritināts, salocīts kopā noglabāts. Vai tas nav brīnums? Viss šis smadzeņu pods kā noausta saritināta josta, rakstu rakstiem. Kam tā? Kam tās krāšņums? Jāmēģina dot pa norakstam no tās, pa nospiedumam, pa skicei.

Bet – gandrīz tas ir kā traucējums. Notikušais ir traucēts ar paša atkārtotā izmeklēšanu. Ir iznākušas 2 pasaules. Radītā nekad neatbilst piedzīvotai pilnīgi, lai cik ļoti to gribētu. Ar to vien, ka tā ir izteikta, tā ir citāda. Tai ir citādas robežas. Jāmēģina radīt tik maigi cik var, cik nevar, lai netraucē savu piedzīvojumu.

5 p.m. Tūlīt jāsāk vakariņas gatavot. Sestdiena grūta ar lielo gludināšanu. Pabeidzu šoreiz visu. Vīnes šnicele jācep. Tender. Tender. Very tender. Kā tam gaļas gabalam to iestāstīt, ka viņam jāiznāk mīkstam, mīkstam, tik mīkstam ka ar nodilušiem lieliem zobiem var viegli saēst. Kāpēc nevarētu tos liekos zobus ielikt citur, vai uzasināt? Tāpēc ka veci cilvēki par sevi nebēdā pareizā veidā. Te vai jumtu ceļ nost lai viss ir izvārīts mīksts un mīksts un pārmīskts. Bet zobus nevar sakārtot.

Gailīte atskrēja. Viņa ir – pensionārs! Hura! Kompānija.
Birstiņa atskrēja. Jau šodien atgriežas no Newzeal. agri. Un es nevaru piezvanīt Sunnijam [right], nezinu numuru. Bet Laim + In. neatbild. Neko darīt! Iešu pie Ineses rītu. Cik agri būšu izgulējusies. Būtu ko vilkt virsū, varētu šodien sarunāt ar Gailīt. kaut kur aiziet. Būs tikai jāpiezvana. Pirmdien jānopērk – mētelis! Ļoti kāroju mētelīša. Ar tiem lētajiem kostīmiem vienmēr atstiepušos sēdvieta un brunču mala tinas ap kājām.

7 p.m. šnicele cieta, mazākais vecajai. Mans gabals bij diezgan mīksts. Bet – nezināju kurš tas labākais. Es varbūt arī neprotu šniceli pareizi izcept. Jo baidos un nervozēju – kā lai izcep tik maigu kā nevar izcept? – Tikko pārskatīju recepti – pareizi viss darīts, tikai varbūt – ilgāk jācep. Tas gandrīz jāatceras. Teikts 10-15 min. veal cutlets. Un tās ir vēl maigāka gaļa. Ak – pietiks par to. Labāk nevarēju. Jādara cits. Kā lai daru 2 un 3 nodomus, darbus – reizē?

Svētdiena 8. janv. 1967.
6 p.m. pie Ineses.

Viena. Spēlēju (vāji)
Sauļojos – labi.

Domās visu laiku W. Pavisam sentimentāli un maigi. Jo šorīt iznāca runa ar H. un iznāca – ka man ilgi vairs tur nebūs jāpaliek. Jāiet varbūt šī mēn. beigās. Man liekas ka jāiet. Viņiem jāizlemj kaut kas ko ar māti darīt. Un man? – Nezinu.

Gailīte atrakstīja – aizgājusi pensijā. Piezvanīju no šejienes. Gandrīz pirmais vārds – „Nejūtos labi. Palieciet darbā cik vien ilgi varat – Bet piemērotā darbā…” Piemērota man nav – šis bij labs ko atsperties. Tagad kaut kas jādomā.

Bet man liekas – jāiet pensijā un tad jāpiestrādā. Ellē kur tu rausi 5-6 dienas nedēļā līdz galam. Viena otra vieta sāp. Kājā vēnas kā briesmas. Jāatpūtina. Jāraksta. Kaut tikai gara stāvokli ko uzturēt būtu kāda maza, spirdzinoša nodarbošanās. Un – nezinu kas? Pāris dienas nedēļā varētu būt šis un tas. Tikai ne smagais cleaning.

Atkal šī – gudrošana. Gribēju tikai atzīmēt – ka tas, par ko pag. svētdien te nemaz nedomāju – W stāv prātā tagad – tāpēc ka jāiet prom no viņa un tad viss labais nāk prātā

Pirmdiena 9. janv. 1966.

1 p.m. Esmu atpakaļ darbā.
Te ir miers.

Man labās kājas sāpēšana laikam ir no thongas iespieduma starp pirkstiem. Vakar naktī sāpēja viss celis un vakarā es nevarēju nēsāt thongu cik pirkstā spieda un sāpēja.
To atkal – tikko pārnāku un sāku nēsāt thong. kāja sāp kā traka.
Mēģinu nēsāt nopirktās ‘sliperes’ kas ne velnam neder bet ir ļoti mīkstas un labas svētdienai.
Kājas jāatpūtina – tas nav joks. Thongu es pagaidām vairs nedrīkstu vilkt.

Inesei jautāju vai tiešām viņa neko nezin par pag. gada manu dumjību. Viņa noliedz. Bet es vēl neticu. Man liekas ka viņai varētu būt draudēts turēt muti, tāpat kā man, kā es to savos murgos jutu.
Anyway – vēl tik jāpasaka viņai lai manis dēļ nebaidās – es muti turēšu – bet visu uzrakstīt būtu vērts. Dokumentam. Bet – ja tie baidās – tad tik ātrā laikā to nekur nevar rādīt.

Šodien redzēju 2 mūķenes melnas. Vēlāk 1 baltu. Un tas man atgādina tos laikus kad mani tās (likās) vajāja.
Es arī šodien vēl neesmu droša.
Kāpēc šodien taisni es tās mūķ. redzēju?
Bet pēd. laikā šad un tad ir redzēts – tāpat kā vienmēr un es tam vairs nepiegriežu vērību.

Jāstrādā. Bet man nāk miegs. Ļoti slikti gulēju. No rīta Inese izskatījās ne tik zaļa kā dažreiz, bet kad gāju prom ap ½ 10 – viņa bij ļoti, ļoti bāla un dzeltena. Ko lai palīdzu? –

3 p.m. Uzliku steak + kidney virināties. Iedzēru tēju + biskvīti, kūka. Tā man iet. Strādā un ēd.
Gribētos zināt – ko varētu ar blūzēm nopelnīt? –
Daudz jau man nevajadzētu.

10. janv. 1967. otrdiena 2 p.m.

Šorīt H. pateica kas jādod mātei brokastīs. Tad vēlāk pirms promiešanas – ļoti nopietni, platām acīm – pateica ka viņa vakariņās nebūs, bet būs Mrs. Seam. Man likās viņas face bij apvainota vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad atbrauca W. Labrīt Mrs. Dezelme, tā pastīvi – bet citādi kā parasti garām uz māti. Es biju pie sav. durvīm (slaucīju ar lup. tās ) – viņš pagāja tuvu garām – jo (tur ir koridors šaurs) see you later. Ne mazākā smaida – nolaida acis uz mana kakla (brūns) un tā aizgāja. Māte – kā parasti.

Es nezinu.
Vai viņi runājuši un ir apvainoti. Varētu jau būt pēc tās dīvainās sarunas ar H. Bet es nekad nespēju ar H. kaut ko godīgi parunāt – šķiet viņa nekad neko nesaprot tā kā es. Absolūti citāda domu uzbūve. It kā izrok citas konsekvences no teiktā.
Nu – nav bijis laika neko runāt.
Ieliekat jaunas rozes vecās vāzē – es domāju kaut varētu te ilgāk palikt.
I don’t know.

3.30 p.m.

Šodien es te visu loviju. Laikam tāpēc ka – nekas grūts nav jādara, H. pat nebūs vakariņās. Mrs. Seam atnāca, bet viņa vienmēr samērā jauka. H arī, bet no H. man it kā bailes. Nejūtos brīva.
Liels vējš ir, karsta diena, bet vējš atdzesē. Taisījās lietus, bet izklīst.
Ko es domāju?
Nezinu –
Es domāju, ka es te dzīvoju gluži labi. Varbūt es te vairāk nobriedinu kaut ko rakstāmu, kā tādā dzīvē kur esmu ļoti brīva, bet viena.

Piem. Newcastlē es maz ieskatījos cilvēkos. Kā nē – Vendija?!! Bet – mani tā nesaistīja. Es nebiju laimīga – cietu bez darba. Un viss cits tik jauki ar Dzidru dzīvotais, cieta no tā, ka es biju bez darba un naudas. Tagad es jūtos pavisam citādi un varu rīkoties citādi.

Kaut es te varētu sākt rakstīt! Drīz patiesi es varētu varbūt. Jūtu – nokristalizēšanos tam. Tikai – vēl kaut kāda nebrīvība sien un nepadarīti pienākumi – zobārsts, apģērbs nenopirkts etc. nospiež.
Patreiz gribēju izšūt kaut ko H. Vai viņa gribēs tādus? Varbūt? Un ja nē? –

11 janv. 1967. trešd. 7 a.m. resp. 6.30.

… Bums… Avīze nokrita uz ceļa…
Kas mani pie šīs mājas saista, (tas ir ko es viņā redzu un skatu no bērnu dienām neredzētu) ir tas, ka viņa ir īsta māja un viņā norisinās īsta cilvēku dzīve ar īstām vērtībām, sudrabu, kristālu, laimi, sāpēm – pienākumiem un tiesībām.

Es dzīvoju šinī mājā un atmiņas kas paveras neapzināti pieauž klāt šai dzīvei manu bērnu dienu dzīvi, manu Tēva māju, un sen zaudēto tēvu, māti, visus citus. Sen zaudēto mani pašu. Un daudzreiz pārsteidz mani tas – cik zaudētais ir dzīvs manī it kā – nekas nebūtu zaudēts.

8 p.m. – Pārdevu ādiņu vēl uz 2 ½ mēnešiem – līdz marta beigām es teicu. Nevar teikt ka justos ļoti priecīga. Bet kad apdomā – tad es tomēr brīvāk kādu laiku dzīvotu tālāk. Un kad padomā – sapirkšu sev labākas vajadzīgās lietas. Un kad padomā – nākošos mēnešus tad brīvāk iešu šur tur uz teātriem etc. Un kad vēl padomā – katru reizi kad es pametu darbu, kaut cik ciešanu – es jūtos nelaimīga –

Tā tad – jāsaņemas un šinīs mēnešos jāizmanto šī laika stāvoklis pareizi – nav jātrīc par katru sīkstāku gaļas kumosu, jāiziet out un pa vidu – jāraksta tepat ko par šejieni gribu rakstīt.
Visu to sev iestāstot – es tomēr smagi nopūtos – bet tāda tā dzīve ir, ka viņā jānes grūtības lai kaut cik labu varētu ko iegūt.

Acis nepanes šūšanu – šodien šuvu – acis raustās vien. Tā tad ar šūšanu es nevaru cerēt pelnīties.
Jākrāj te.

12. janv. 1967. ceturt. 1.30 p.m.

Tikko biju izlēmusi te palikt un šodien ‘uzgāju’ ka te ir ļoti labi un ka es viegli, samērā bez mokām, tikšu līdz martam – te šodien zvana dakteris Mrs. M. un viņa saka viņš runās par viņas iešanu slimnīcā. Nu – tad man atdarās – es tik lepni – es eju, es palieku, es eju…

Neko darīt. Kā būs būs. Tad jāņem un jāizmanto tā brīvība vai jāķer cits darbs – avīzē jau skatījos šorīt, tāpat intereses dēļ. Kāda houskeep. vajadzīga Rosevillā. Bet – nezin vai houskeeping – vai tad – ja te nav ko gaidīt (to jau vēl nezina kas un kā, un vai pavisam viņa ies slimnīcā) tad tomēr pensija + kaut ko. Šodien šuju – vieglāk. Vakar šuvu acis un sirds sāpēja.—

5 p.m. Šorīt 8.15 W piezvanīja pie otrām durvīm – reiz, tūlīt otrreiz un blenza iekšā kad es gāju. „Sorry viņš būtu labāk nācis taisni pa back…”
„Its all wright” –
Pirmā reize kad viņš nelaužas ar mašīnu augšā. Patiesi es par to jau pag. reizē domāju.

Man tomēr skumji, liekas tas ir skumji, kas pārņem. Man liekas – man te vairs nav ko darīt. Man nav ko kavēties. Bet jākavējas naudas dēļ, ja vēl turēs te.
Redzēs – rītu, parīt.

Jā – man nav te ko darīt. Cik muļķīgi ir to apzināties ka W ir nodarbinājis manu garu (vai kā nu to teikt) visu laiku. Lai cik daudz reiz es teicu – tas neko man nenozīmē.
Te – man tas tomēr ko nozīmē. Tas ir saturs bijis. Siltums…

Ak, paldies Dievam – Hendr. apēda piededzināto carry. Atstāju par ilgu nemaisītu – un gandrīz sadedzināju. O, weh! Viena no retām, ja ne pirmā sabojātā meal.
Atvieglinājums – ka viss pāri.

13 janv. 1967 piektdiena 9 a.m.

I care for you. I do, I do.
Šorīt ap 8 a.m. es domāju – viņš nāks.
Viņš nāks.
Piektdiena – viņš dažreiz vakarā ap 5 ir bijis piektdienās.
Nē – līdz vakaram. Tas tik ilgi. Tas par ilgu. Viņš nāks. Agrāk. Drīzāk. Tūlīt. Drīz.
Vai Tu to zini – jūti?
Es nezinu.
Viņš nāks.

Aiznesusi vecās puķes – (no savas istabas es tās nespēju iemest atkritumu kastē, es tās ietinu papīrī un aiznesu uz ‘cemeteriju’, tā tīra tagad kaķis sadedzis…). Nākot atpakaļ – viņš ieiet gar stenderi. Savādi – ieiet. Nezinu teikt – ievelkas? Iesteidzas? – Nē.
Bet ne straujā drošā ātrā solī – ielavas? Varbūt. Nezinot kas sagaida? …
H. vēl tikko brauca prom.

Viņa maš. bij atstāta uz ielas, tikai lai nav jāzvana (?) viņš nācis atkal caur virtuvi. Un projām viņš gāja caur virtuvi lai gan āra durvis tur bij vaļā.
Viņš ienāca H. istabā, paņēma naudas zīmi – ‘tā man’ un atgriezās paskatīties uz mani – es arī paskatījos un aizgriezos, kā arvien – Neskaties saule! – Neviens nespēj skatīties saulē. W ir mana mazā siltā saule te. Es nevaru viņā skatīties…

Mātei puķes ienesu jau līdz ar brokastīm – diezgan bagātīgu vāzi rožu. Pamazas tās – bet kopā nekas.
Un tad tieši pirms viņa atnākšanas es izgāju un nogriezu pāris sev.

Bet kad viņš gāja prom – es biju atnākusi uz savu istabu, (iztīrījusi H. istabu) un viņš jau aizgāja gar durvīm kad es izgāju – tikai aiz stenderes atskanēja –
„Good by Mrs. Dz.”
„Good by Mr. M.”

Es gribēju parādīt 2 kartiņas ar Newzeelandes kalniem, paprasīt vai zin tās vietas, parunāties – bet viņš jau nogāja gar durvīm līdz es saņēmos un es nebiju izlēmusi, vai aizturēt viņu un runāt. Mīlestība ir klusuma valstība. Tā viņa ir.

Man bij daudz spēka šorīt kārtīgi izdzenāt visus zirnekļus pa visiem stūriem. Viens maziņš bij ieperinājies mīkstā krēsla atzveltnē – tās es tiešām vismazāk kustinu. Labi ka šorīt tos visus iztraucēju. Tagad miers.
Dakteris nākšot pēc pusd.

Apskatu vakar pabeigto sedziņu – paklājiņu – placemat. Tīri jauks. Bet – nebija īsti labi ievēroti sīkajā rakstā zelta griezuma samēri. Acs skraida, raksts jūk – nav tā daiļuma kas tūlīt skan pretī, tikko šie samēri ir. Gan tur vilku dažus diegus vēl ārā un līdzināju lielumus – bet nav īsti perfekti. Jāuzmanās ar tiem ļoti.

Saulaina diena
Vējš kaut kur šalc
Daudz maigu lapu
Un stumbru
Ir tālēs apkārt
Un tuvāk pasaulē
Vējš šalc un šalc
Zeme tvaiko un tvaiko
Silti un mierīgi
Saule piekļāvusies
Piesaule vispāri zemei
Ziedi iztvaiko
Atveras, izzied
Saulainā dienā
Vasaras dienā
Garā kā dzīve
Garā garā
Sviltā, siltā
Dzīvā, stiprā vasaras dienā
Vējš šalc
Un sirseņi velk gari
Savus tremolo
Vērpj vasaru
Vērpj.

10 a.m.

Cik brīnišķīgi vējš šalc aiz loga
Un sienāži velk un velk savu tarkšķi
Kāds pa vidu tur piesit kādus sitienus.
Tava atnākšana vēl ir tepat un
Tava aiziešana vēl nesāp.
Viss zied, elpo, dzīvo silti.
Vējš – ir gluži kā mājās siena laikā.
Te sēžot un šujot šie trokšņi
Mani auklē. Vecās dienas ir
Piestājušās klāt, saule un siena
Smarža, māmiņa un vecā māja.
Vecā māja ar jauno dzīvību.
Kas mani pielej ar dzīvību?
Vecā dzīve. Tagadnes miers
Kas atspoguļo bijušo. Manu bērnu
Laime. Un kāda cilvēka
Līdzdalība. Kāda, kas klīst
Tāpat kā es klīdu. Kā es – klīstu.
Sienāža tirkšķi pievērpj pie
Šī miera brīža klāt plūstošo
Dzīvi, pievērpj mieru klāt
Mierinājumu pie aizejošā
Piešķeterē klāt sen gūto, sen
Cerēto, pievērpj īstenībai
Illūziju – viss ir viens, viss ir viens.

3.30 p.m.

Jātīra virtuve. Tad vakariņas. Bet – pirms es sāku un pazūdu līdz vēlam vakaram – naktī es sapņoju par savādām sakņu dobēm kur bij kaut kas zemē sastādīts teiksim kā zemenes – saknes kas aug zemē. Lielas, krāsaini sarkanas, sulīgas, sevišķi d[z]īvas saknes…

Es atmodusies domāju – kas? Zemenes.
Laikam bija. Viņa nākšana un iešana.
Vai tas ir manī tikai?
Nekad nav bijis tikai manī.
Dzirdēju ko Stephens teica – taisni to, ko es pati redzēju un jutu. Pat to garām iešanu manis dēļ.
Tagad tāpat.
Viņš ir pieķēries tāpat kā es.

14. janv. 1967. sestdiena, 12 a.m.

Karsts. Veļa nav visa izmazgāta – Miss nezin kur dzīvo.
Ķirpes kundze atsūtīja brīnišķīgu kalendāru. Viņa gan ir! Viņa par visiem, kas ne vārda man nav teikuši, atdara labu un patīkamu. Mākslas kalendārs ar aforismiem angļu un franču valodās un akvareļiem, no visas pasaules, ar tematu – bērni.

Es gribētu iet ‘out’! es vairs nevaru izturēt. Un vēl jāciešas jo nav – ko vilkt virsū! Šodien ietu arī bez kā. Bet – darbi ievilksies vēlu. Rītu tikai – un tad – nekā nav. Sasodītā Austrālija! Vai reiz viņa modīsies, stulbeņu bars, ka māksla ir Dieva lūgšana.

Otrdiena 17. janv. 1967.

5 p.m. Jāsāk vakariņas gatav.
Weekendu – pie In + Laim. Pirmdien – Inese gāja līdz – nopirkām mēteli – tāds kā nedomāju – bet laikam labs. Domāju sportīgāku un dārgāku. Bet šis noderēs daudz kur ejot un varbūt man izskatās tīri labi. Jāsakārto citas piedevas. Rokas soma. Par tādu nebij domāts no jau šī – no 51 gada. Tā tad – 15 gadi!
Mazā kleitiņa – (ķitelītis) laba.

Dz. atrakstīja šodien – ļoti laimīga visu laiku. Lietus līst – bet nekas… Mani arī tur reiz aizvedīšot. Gribētu gan. Negribu vairs te būt un pelnīt, pelnīt – Bet – kā citādi lai tiek uz ceļa?
Rakstīt? Rakstīt?

Nav man lielas jēgas ko un kā? Šuju sedziņas. Nevar stāvēt mierā. Kaut kas visu laiku jādara. Jāstrādā. Jāpelna etc.

Inese nogriezusi matus. Tas labi. Tā copes taisīšana rītos kad Laimons dreb vai tiks darbā vai nē – tā bij ļoti nelaba. Viss skaistums – it nekam nederīgs tādā veidā. [Photo: Laimons & Inese, before cutting hair short]

Inesei būtu ziemai jāpērk cepure. Jāapģērbjas kārtīgi. Tāpat Eiropā būs jāiet tā ģērbtai ziemā, un tas – jauki.
Viņi vakar ‘bookijuši’ uz kuģi 3. Janv. 1968 g.!

8 p.m.

Vakariņas iznāca šausmīgas: 2 reiz atsaldēta teļa gaļa – šnicele – pēc norādījuma bij jāsadauza tā kā caurumi tiek, tad jāberž ar ķiploku, pip, sāli, jāapkaisa ar pētersīļiem un lēnām jācep. Izklausās labi. Bet 2 reiz atsaldēta gaļa kā siksna (skābena arī) tagad uz pannas iztek visa pēdējā sula – un tur viņa ir – siksna. Nu beigās – ne nu piedega bet brūnumu gaidot tapa arī brūna… Varbūt bij kāds moments kad bija ēdama. Drīzāk ne – jo es savu gabalu vēlāk cepināju – mazāk – tāpat sīksts, tikai ne brūns. Nelāgi. Vecā vairs nedabū paēst – visādas negaršīgas lietas iznāk. Gaļa arī tik – sasaldē atsaldē un tā vien.

Kā nu gribētu iet ‘braukt mājās’ Dzidra teica – kad nevar vairāk pastrādāt brauc mājās –
Nu jau vairāk kā pusgads strādāts un strādāts – un – visi domā ka man iet ļoti labi. Bet – es nekur nevaru iziet, zobārsts stāv, tad nu sapērkos pamazām – varbūt tad – bet, bet. Es tomēr šo tālāko ko uzņēmos teikdama līdz marta beigām – velku kā vezumu.

(no date)
12 a.m.

Sāp mugura, mazliet, varbūt no dārza laistīšanas – tur vilka vējš.

Vakar ap 8 p.m. klauvē, (nāca runājot) jaunais pāris. Es atvēru durvis pink flower dress un sandales. W pabāza galvu gar stenderi – abi taisījās (šī pirmā) jau iet prom, lai gan gandrīz tūlīt gāju atvērt.

Viņa sveic. laipni – un iet tālāk – es mētājos iztapdama. W nāk un mēs abi šķielējam viens uz otru. Viņš gribētu apstāties – bet šī aizvelk kā pa diegu, šis kā saitē velkams – seko, galvu un acis iesāns uz mani griezdams un pāris vārdu izteikdams – kā iet, labi? – jes.
Neemsu Jūs redzējis for a time –
Un – iet, aiziet.
Es domāju: Ak tu pagāns kā viņš šķielēja uz visu mani, kleitu, kurp. no galv. līdz kājām.
Bet es arī skatījos uz viņu – visu, seju cik var etc.
Ko es pēc tam domāju bija – viņš būs drīz te klāt…

Šorīt 8 viņš iesvilpodamies ienāk, jautri pasaka labrītu un brīvi aiziet uz māti, H.
Vēlāk H, tad viņš iet braukt prom, H. laipni saka by –
Viņš saka (ne visai veikli) ka H ir viņa šoferis. Kaut kāda aizbildināšanās viņam vienmēr iznāk… Viņš aizveda kādus 2 salokamos krēslus, nogāja lejā ar H. uz viņa mašīnu.

Es tikko biju noslaucījusi ziedus un lapas zem koka pie ielas. Tur uz mani noskatījās it kā sveicināt gribēdams, kāds no otras puses ielai, kas iegāja tanī mājā kur spēlē Šopēnu – varbūt – tā siev. teikusi ka es spēlēju, kur es gribēju spēlēt un viņa sūtīja uz to māju.
Es šorīt zilā kleitā un priekšautiņu (zilu ar pinkraibām kabatām) taisni kā no ‘man’ puff there and puff here!

10.30 p.m. Mani moka zobu sāpes un muguras sāpes! Patreiz abi pierimuši – bet zobs nepāries, labi ja mugursāpe rimtos – bet iedur atkal!
Kā lai izturu? Nezinu.

Jūtos pievarēta. Celī arī sāp. Kājā visādas sāpes, tanī pašā pusē kur muguras sāpe. Pavisam nejauki. Vai tas ir reimatisms? Galu galā? Nezin kāpēc es domāju ka nē. Sāp atkal – jo izgāju ārā, pēc gulēšanas (lasīju) siltā gultā. Bet istaba tik maza – jāvēdina. Pilnīgi – nezinu kā to izdarīt – vēdināt un sargāt sevi. Te sasvīstu, sakarstu – bet logu vaļā var tikai bezvēja laikā. O, ko lai es daru?

20 janv. 1967. piekt.
11 p.m.

Brīnišķi silts. Arī nakts ar visu vēju vēl silta.
Uz ceļa lejā pie ielas – ziedi, ziedi, balti smaržīgi birst no koka.
Es gāju pa sauso ceļa vidus zālīti, pa ziediem, pāri koks – sirds sažņaudzās, tāds skaistums – nejusts, neredzēts, nebaudīts zūd. Ceļš pa kuru es neeju pretī. Ziedi zem kuriem nesatiekos. Brīnišķi skaista vasara – zūd.

Ap 10 p.m. Sēdēju gultā, šuvu, lasīju avīzes, rīta svārkam kreisā puse uzvilkta, viss vaļā – te pie āra durvīm pretī vaļējām manām kāds slēdz – H?
W!! Es uzrāvos kājās, pievēru durvis, viņš iegāja bez vārda. Tad atnāca prom ejot, klauvēja Mrs. Dz. Lai es ejot vēl reiz pie moth. viņš nevarot palikt. Rītu uz Canberu. Atnācis atvadīties.
Es teicu good luck to you – un viņš tā itkā sarāvās. Viņš tad bij jau izstāstījis par māti. Tik nopietns, nopietns – nu par māti viņš tāds dažreiz ir.
Jūs arvien tālu laižaties, es teicu kad viņš gāja, „jāstrādā” – viņa sejai pārlidoja brīnišķīgāka izteiksme – smaids, neredzēta skumja? Sāpīga? Aizkustināta? Ārkārtīgi skaista. It kā vesela pasaule, cits, vēl pavisam cits W. aiz tās būtu.

Good record!:
Beethoven 9th
Hans Schmidt-Isserstedt, conductor
Joan Sutherland, James King, Martti Talvela, soloists
Vienna Philharmonic orch.

Visi ir nieki 
Viegli māņi
Nokrīt ziedi
Nokrīt lapas
Ceļa gala zāle pilna
Kājas metas
Ziedos, lapās
Kas vairs vējos nevēdinās.
Dzīvo tikai bērnu klaigas 
Bērnu smiekli,
Jož tie peldēties uz upi.
Ak kāds kamols 
Kā viss savīts
Var zem delnas sajust
Dzīvu siltu
Mazu putnu? Dzīvu sirdi?

21. janv. 1967 sestdiena 10.30 a.m.

Šodien Dz. atlidos no Newzealandes.
Atlidos – kā putns!
Šodien vecās mātes dzimš. diena 21. janv. 1885.
Viņa vēl varētu būt dzīva – 82 g.

Ļoti karsts. Otrā diena jau. Labi ja rītu būs skaista diena. Bet – ko mēs darīsim? Dz. būs? Šie In. + L. šodien waterskiing. Rītu vajadzētu – ko? Neko. Iet uz labu teātri, bet tā nav. Braukt kaut kur? Dz. visu mēnesi braukusi. Šie arī. Tikai es sēdējusi. Sēdi vēl.

3.30 p.m. Karsts. Puslīdz viss izgludināts. Vecā un H. ļoti labas. Deva visu bottle oisters. Vecā teica – nevajadzējis šodien gludināt par karstu. Teica lai atpūšos. Es pūšos – bet es izdzēru 2 krūzes kafijas un sirds nevar atpūsties. Sirds ir pavisam muļķīga jauna. Viņai viss viens ka ķermenis noguris, visādas sāpes skraida, vecums rādās – viņai nekas, viņa jauna – gaisma, saule, ziedi uz ceļa, vējš, lidmašīna gaisā, smaids iemīlētā sejā – tas viņai intetersē. Ķermenis uz kruķiem lai lec līdz. Viņai iet pa ceļu, kur ziedi klājas, just nakts silto gaisu ko nav jutusi, meklēt dziesmu kas sāksies, kad iemīlētā seja uzsmaidīs vēl un vēl un vēl… Karsts, es mēģinu atpūsties. Un nemierā es uzklupu šokolādei ko nopirku 6 pens lētāk food storā.
Dūmu smarža ārā laba.

Smaids ir brīnišķīga parādība. Ne uzsmaidīšana, bet smaids ko smaidītājs pats gandrīz neapzinās. Kaut kas pieskaras viņam (viņa dvēselei, iekšējai pasaulei, sirdij – var teikt kā grib) un smaids atviz. Tā ieskanas stīga, kad tai pieskaras. Ja roka kas to dara ir gudra – tā var pieskārties vēl un vēl un radīt mūziku. Ja tas kas pieskaras otra iekšējai pasaulei ir gudrs (gudrs tanī ziņā tikai, ka viņam ir dotas spējas dot kaut ko otra dvēselei), tas ir kā roka kas spēj spēlēt: vesela pasaule var atvērties. Smaids ir atslēgšanās, logs kas paveras uz to, iespējamo pasauli. Šī pasaule – nav vēl radīta arī tanī, kurā viņu varētu iemājot. Simts labi nodomi, darbi, domas, dzīve, visa dzīve aug, veidojās un pieskāriena smaids vēsta par to. Ir smaidi kas ir vienreizēji. Tie tikai vēsta par iespējām kas varētu būt, kas varētu augt no tā ka kādu mīl kāds ko tas varētu mīlēt.

W. vakar bij viens no tādiem gandrīz vienreizējiem smaidiem. Uz viņu sauca balss, kas nezin par viņa likstām neko, kas gribētu viņam labu, un viņš būtu laimīgs iet klausīt šai balsij, iet kur nav likstu un kur augtu kaut kāda laba iekārojama nākotne. Viņš nezin daudz par to, nezin nekā – tikai smaids pārslīd sejai – ja tā varētu būt – ka maigums pieskaras vēlēdamies glābt no ciešanām, varētu glābt.
Glābt.

W. aizvēra durvis. Viņa seja, smaids iekrita tumsā aiz tām. Neatslēdzamā, nepieejamā tumsā – aiziešanā. Tikai pēc ilgāka brīža man ienāca prātā – iziet ārā. Biju pārsteigta cik nakts gaiša! Ceļš. Dārzs. Tikai tad aptvēru – ka es varēju viņu pavadīt līdz ceļam, runāt. Varēju likt kaut kam augt, kas smaidam liktu turpināties. Varētu likt augt tam, kas smaidā atvizēja.

Biju pārsteigta – ka tam ir turpinājums, ir dzīve – ceļš, nakts ar zvaigžņu gaismu, ir pasaule kurā var ieiet – nav tumša nebūtība, kurā iekrīt – aiztaisa durvis. Tā ir tikai tādēļ – ka netic ka ir spēks celt pasauli pēc kā ilgojas.
Kas tic savam spēkam, kam ir tas spēks, tam W. smaids atvērtos atkal, W. atvērtos tas cilvēks par kādu vēstījis smaids.
Kāds tas bija?

Ļoti skaists, aizraujošs, ļoti skaists, svešāds nekā W ir parasti. Ļoti skaists – lielisks dižens savā – brīvībā, savā dzīvē kuru tas radītu. W. smiekli bieži ir savādi histēriski – vientiesīgi. Tie stāv ārpus viņa. Viņš smejas tos tādēļ, ka viņš nevar būt tas kas viņš varētu, gribētu būt, ka dzīve nav tā, kas varētu būt, ka dzīve ir parodija, komiska, niecīgs atplaiksnījums no tā kam vajadzētu būt. W. jūt kādu traģikomiskumu tanī faktā un smejas histēriski – vientiesīgi. Smejas vientiesīgi līdz top gandrīz histerisks, bet nekļūst ārā no vientiesības. Viņš apjauš komismu, nožēlojamo smieklīgumu un smejas, ka tas tā ir, kā ir. Viņš gandrīz aizrijas smieklos un tie top briesmīgi savā bērnišķībā un histerijā. Neviens nepiegriež tam vērības – tie ir W smiekli. Varbūt apsauc kādreiz lai rimstas. Bet viņam grūt rimties jo tas ir tik komiski, kas ir tā kā ir. Paliek tā kā ir – dzīve ir pilna komiskas traģēdijas.

W. ir kāda bērnišķīga ticība kaut kam labam, bērnišķa cienība pret kaut ko, kam būtu jābūt, ko mācījis tēvs un māte, un tie varbūt zinājuši ka tas ir – dzīves daiļums, labums, vērtības – bet daudzreiz notikumi un cilvēki un parasti viss ir tukšs, bez tā, kā būtu jābūt. Cilvēki un notikumi ir komiski. Un pats esi komisks – leci līdz tai dzīvei kādu rada komiski notikumi un cilvēki – pats esi komisks un radi komēdiju. Viss absurds. Absurds prieks no tā rodas, absurdi konvulsīvi smiekli. Tos gribās smieties. Tie velk smieties un smieties. Tie rada prieku.

Dzīve ir absurda un – tā ir labi. Viegli. Smieklīgi. Nav nekas jāceļ – jo nevar pacelt.
Nav nekas jāgroza, jo nevar grozīt.
Bet var smieties.
W. tomēr ceļ.
W. tomēr groza notikumus, ceļ savu dzīvi. Tikai dažreiz viņš smejas. Citreiz viņš ir ļoti nopietns un strādā. Strādā lai būtu nauda. Strādā tēva uzņēmumā. Viņš ļoti mīlējis un cienījis tēvu. Tēvs bijis tās dzīves pārstāvis, kas laba, skaista. Tēvs bijis viņa bērnības – Tēva dārzs. Māja. Sudrabs. Paražas. Tēva dzīve. Laimīga dzīve. W. gandrīz nejauš ka tēva dzīve arī varētu būt bijusi komiska. Tā – ir beigusies traģiski. Tēvs miris. Māte slima. Ļoti bezcerīgi. Ja nebūtu traģisko notikumu – dzīve, tēva dzīve būtu laba. Tā vēl turpinātos.

Tēva atmiņa ir pie kā W turas. Uzņemas viņa darbu. Dara pacietīgi un cer ka – viss ir, būs labi, pareizi.
Tikai dažreiz viņš jūt šīs dzīves smagumu. Bieži jūt. Bet slimā māte – ja māte nebūtu slima, būtu vieglāk.

23. janv. Pirmdiena. 3 p.m.

Biju vakar, šorīt pie Ineses. Dzidra atbr. un stāstīja par New Zealandi – un nevarēja neko pastāstīt.
Bija 102 karsts. Un tiešām ārkārtīgi karsts.
Man jauka kastīte no New Zēl.
Dz. izdevusi ap 70 mārc. not too bad. Visas dāvaniņas un pastkartes arī daudz maksā.
Nu – tas bij – tagad jādomā par skolu etc.
Es te – piesieta.

Biju ārā slaucīju ziedus lejā pie ielas. Maiznieks atnesa maizi un aprunājās un jaunais dēls no pāri iepretī ielai – atnāca parunāt ar maizn. un – man vajadzēja ieminēties par klav. – bet neizdarīju. Viņš izskatās very nice person un tāds pastīvs vecāks tur reiz bij – tas laikam tēvs. Tie varbūt nice people. Varbūt šis ir kas spēlē klav. un tā otra sieva ir pateikusi, tagad rādās pretī nākošs – bet es it kā vairs nezinu kad es varētu iet spēlēt? Vakarā kādu reiz nedēļā?

Jā – un tad, kad iela bij saslaucīta, es te izgāju ārā un noskatījos uz ceļu – (tāda lietus rasa sāka līt) un es jutu kāda mana dzīve ir tapusi salīdzinot ar to dzīvi jaunībā – pilnīgi verga, lopa dzīve – piesieta. Es noskatījos uz ceļu un jutu vasaru un atcerējos – kā tas bij – ja vēlās grib (– iet klav. spēlēt) – tad izkārto un dara to – iet.

Tagad – viss neiespējams. Te pāriet pāri ielai – spēlēt, dzīvot, būt – kā citi. Es gribēju – bet lūk teica nē, ej otrā mājā, varbūt tur vari spēlēt – un vairs nav spēka tālāk rīkoties – viss tik neiespējams – kas agrāk bij silts, dzīvs, pats par sevi saprotams – ej, dari, rīkojies.
I hate this business.

Kaut kas jādara, lai būtu labāk. Tā šūšana, ko darīju pag. nedēļ – O.K. Bet – plēšanās tikai vēl dēļ kāda peniņa ko tāpat nevar atrast.
Jūtos tā par daudz piesieta. Zobārsta appointm. nesarunāju. Tā – viss – viss stāv un dzīves nav.

24. janv. 1967.

Otrdiena 7 a.m.

Līst. Līst un piestāj. Bezvējains, maigs laiks.
Rīts. Jauna diena. Kaut ko cerē. Kaut kas nāks. Dzīvo mazo, kluso, vientuļo dienu. Raugies, jūtu tās skaistumu. Sāp? Lai. Tādēļ tu esi dzīvs.
Rīts gudrāks nekā vakars.

Varbūt. Te nākot kaut ko rosīgu jūtu domās. Kaut kas gatavs augt. Strādāt. Kustēties. Vakar viss bij beigts un nekustīgs. Tikai ceļš ar ziediem parādījās senas dzīves gaismā, atklājot šīs dzīves beigtumu. Lika saprast – iet, muzicēt, dzīvot, redzēt dzīvus cilvēkus, siltumu dzīvē.

Kā es tanī vakarā kad tur spēlēja pārgāju ielai, (kā valga vilkta) apsēdos naktī un klausījos. Tā vakar tas jauneklis pārnāca – redzēt, varbūt palīdzēt, cilvēkam kas līdzīgs – cilvēkam kas varbūt grib spēlēt, tā kā viņš grib. Grib nokļūt pie cilvēkiem, pie dzīves ar to un kļūst arvien vientuļāks, tālāks no citiem.

Bet reiz – kad būs pāriets tukšais grūtais laiks – tur būs atkal cilvēki. Bet – ne vairs tik iekārojami, jauni, maigi, laimīgi, cerīgi, kā tu pats tagad. Tāda ir to gājēju dzīve.
Bet jāiet – jāiet. Un iet ir tomēr skaisti. Arī – ja neaiziet tik tālu kur iekārotie draugi sēž zem zariem un gaida.
Fantāzijas.

Ceļš ar nokritušiem ziediem uz ielu ir reāls. Un pa to var aiziet visur – uz pilsētu, vai pāri ielai spēlēt.
Tas nav visur – tas ir tikai kaut kur. Visur lai aizietu nekādu lielu ceļu nevajag. Uz to var izlīst caur sētu. Bet – visi vārti stāv vaļā un tik maz kur var aiziet. Sapnī redzēju atkal čūskas – veselu lērumu to. Nedomāju vakar neko par to, par W. un viņējiem. Tikai to matu (tumšo garo) atcerējos kas bij uz viņa krekla (vairāk uz vēdera kā sirds…) Tas kā aizsargvalnis un drošs mūris pret ārpasauli. Viņš viss ietīts viņā. Un sīks mats, viņas mats – drošs mūris.

Sapnī redzēju kādu bedri – pilnu čūskām un tur bij iegājis mazais sunēns (mūsu?) čūskas kost. Gāja kā traks un čūskas bēga bet no muguras arī koda (un vēl kādi citi ķēmi, ne tikai čūskas) es domāju – pagalam viņš ir. Gāju kādam žēloties lai glābj. Te sunēns no mugurpuses man pieskrēja klāt – ārā no čūsku bedres – paņēmu rokās – domāju, slims un beigts tu nu esi, nesu steidzos pēc palīdzības…

Murgi. Murgi dienā, naktī. Mana apziņa, kā kuģis peld pāri šo murgu viļņiem, stūrē savu ceļu – kaut kur jādodas, jāskatās uz horizontiem.
Vai kaut kas nāks un notiks šai dienā?
Vai jāliek vien tikai pašas domas krustu šķērsu kaut ko veidojot, kaut ko mēģinot veidot.

10 a.m.

Jādod tēja, orang juice?…
Pēc 8 a.m. kad taisījos māju tīrīt – soļi aiz loga W, nāca uzsmaidīja caur logu – vairs nav tik stiff – viņš kā kuro reizi.
Ienāca – vēl labrīt, pagāja garām kur es knosījos pie skapīša – jo man tur nebij ko darīt – es paņēmu putekļu lupatu un būtu gājusi prom ja viņš nenāktu – bet tagad skriet iekšā būtu bijis jocīgi.
Viņš meklēja pastu.
Es biju H. istabā vēl tur ienāca vai H nav paņēmusi.
Šad tad tur staigājot skatīja – es stiff un blind –
W aizgāja pa tām durvīm.

Pāri ielai spēlē revolūc. etīdi vēl un vēl – labi spēlē, droši, brīvi, laba technika viņam – Es gribētu skriet spēlēt –
Vai – kaut man būtu kas spēlē.
Pasaule tik skaista vasarā pēc lietus. Lietainā maigumā.
Ak – ak – ak –––

10.30

Jāsprāgst būtu pušu no trakas dzīvot gribas! Taisni jūt to pa nāsīm ārā spiežamies un smacējam elpu. Pakausī arī iesāpas un pēdas un delnas niez – bet – jābūt mierā – jāgaida, jāpiedāvā tēja vai olu dzēriens – šodien olu dzēriens – jāgudro ko izcept vai izvārīt saldā ēdienā. Bez prieka gudrošana jo – bez prieka ēdājs. „Oh yes…” Tas ir augstākais ko no H var sagaidīt un vecā – ja vecā ir pus pagalam, ko no viņas var gaidīt? Bet nav W. Te bij un pameta acis apkārt un – ko es varu darīt? W. nav manai dzīvei. Garām iešanai. Garāmiešana tomēr ir – visraksturīgākā dzīve. Viss iet garām. Visam ejam garām. Krītam garām. Uz beigām, varbūt atkal piestājam. Pieķeramies pie kāda klints raga maliņas un brīdi karājamies…
O – fantāzijas.

Ceļš ir reāls uz kura krīt tīri baltie un brūnie sakaltušie ziedi. Ceļš ir reāls. Arī iela. Un pāri ielai spēlē revolūcijas etīdi.
Kāpēc netiek pāri ielai?
Tādēļ ka vakar neierunājos – vienkārši, kā cilvēks. Bet gudroju kā muļļa.

Lietus pārgājis. Gar malām staigā – jācep citron pudiņš…

Māte guļ un guļ. W. ieskrēja uz 5 min. 
Vai viņš nevarētu pasēdēt un parunāties? 
Varbūt viņš vakar rītā aizvakar ir bijis, bet jāiet, darbs, nevar.
Viņa ir pamesta dien dienā.
Mēs nevaram palīdzēt.
Guli un gaidi nāvi.
Mēs nevaram palīdzēt.
Guli. Mēs pienesam ko Tu gribi.
Visu ko Tu gribi? Tu nekā negribi.
Nu – jāiet. Darbs gaida.
Jāiet. Un Tu – esi uzmanīga.
Atpūties. Guli. Ēd.
Ak, ak, ak....
Tev ir labāk? Tas labi.
Tas labi. Nu – man jāiet.
Durvis aizkrīt un soļi aizskrien.
Skrien, bēg prom.
Tālāk paliek lēnāki un mierīgāki, ieiet atpakaļ dzīvē.
Sāk iet atkal naigi, ritmiski, priecīgi – jāsteidzas jādara.
Jādara. Jādzīvo.

Kad es nemēģinu šūt (pirksti top krampjaini – un nezin ko ar izšūto darīs? Varbūt zinātu arī.) Jā – es tagad domāju – varbūt nešūt un kad es nešuju – es nevaru nekur likties. Viss šis te mani ēd nost.
Varbūt tā vajag. Lai nāku te un kliedzu visu ārā.
Gribu W atpakaļ. Kur viņš aizskrējis? Viņš ieskrēja man pakaļ – vai tas bij mazais dūšīgais šunelis? Arvien kāda sakarība ir.

Es peldu pār apziņas un zemapziņas viļņiem. Kaut būtu laba grāmata. Ir kādas lugas. Varbūt jālasa – nevar iesākt. Lugas – katra sava pasaule. Jāieiet tanī un jāapsver un jānāk ārā. Tas varētu piestāvēt manam saraustītam lasīšanas laikam, (kur mazliet arvien jāpaliek nomodā – telefonam, ēdienu reizēm etc.) bet nepiestāv. Labāk te lasīt kādu lielu grāmatu kurā no sarakstītās ikdienas var atpūsties. Mazi, īsi stāsti vai lit. sacerējumi – prasa vairāk koncentrāciju.

Neviens nezvana. Vakar visu dienu neviens neliekas zinis par veco. Ja nu es nebūtu atbraukusi – ko viņa būtu darījusi līdz 7 p.m.
Tāpat šodien – nu šodien es esmu te. Bet no kā lai viņa turas pie prāta? Kā lai viņa nesabrūk!!
Neviens nenāk, neraksta, nezvana. Ziemsvētki garām, oficiālās kartes un vizītes beigušās. Visi darbā.
Es ienesu ko vajag – un izbēgu – kā visi citi. Nezinu ko teikt.

1 p.m.

Man ir tā neiznīcināmā sajūta ka Tu esi ar mani. Kā? Taisni tā – Tu paliec pie manis. Dienas iet. Naktis iet. Dienas atnāk un aiziet, jo mēs redzam rīta gaismu veramies, un vakarā to izdziestam, dažreiz tā nokrīt ziedos, lielajās puķēs un tur kavējas brīdi un liekas, tā tur paliks – bet pēc brīža, tā ir pazudusi, ziedi ir satumsuši kā viss. Ir atnākusi nakts. Ceļu nevar redzēt. Bet viņš droši tur ir. Māja ir. Tava istaba ir. Lai gan tur S. kundze iekārusi savus nakts kreklus, kur karājās Tavi rīta svārki. Pamazām Tu tos esi aizvācis. Viss ir pamazām aizvākts. Bet logs tur ir un gulta tāpat un dzeltenais grīdas paklājs. Tavs vecais rakstāmgalds aizvērts. Bet bildes vēl pie sienas un sports trofejas un šādas tādas citas dzīves trofejas stāv vēl uz rakstāmgalda un grīdas. Tu vedi un vedi visu prom. Bet vēl ir šis tas atlicis. Un stāv. Visu Tu esi aizvedis. Un nu vairāk neved. Tu palieci vēl tepat. Cilvēks ir galu galā kā upe, kā plūstošs ūdens, tas līst un līst un plūst, atplūst, viņš neaiziet pavisam. Kaut kas paliek un paliek. Tu palieci pie manis. Tu atstāj vēl daļu no savām trofejām, kādas glāzes, kausus, grāmatas un fotogrāfijas – vesels albums. Tā ir dzīve kas risinājās Tev te. Veltīgi ir to albumu vest uz jauno vietu. Kā Tu ūdeni aiznesīsi sietā prom – tas līst un līst. Tava dzīve līdz šim bija te. Un Tu atgriezies. Tu palieci. Tava dzīve paliek.

Bet – Tu ej arī prom. Tu aizej. Tu esi nopircis tur jaunus rīta svārkus, Tava dzīve tur aug tālāk, krājas citi ūdeņi, citas trofejas. Tu nevari atbēgt atpakaļ, lai arī Tu mēģinātu. Tu atgriezies atkal tur. Tu atgriezies šurp, un tad Tev jāatgriežas at. tur. Ceļš vidū, telpa vidū sacietē kā krasts. Viņa vidū – kā zaļa, maiga pļava, kā mežs pilns putnu – Taviem ūdeņiem jāplūst tur tālāk, kaut kur tālāk.
Tikai Tu atgriezies dažreiz.

4 p.m. Vecā pēc karstā laika ir vāja. Es jau domāju vakar šurp braucot – ka tik nav beigta. Bet – dzīvo. Ir paklausīga kādam režīmam, dzer eggflippy (2 reiz šodien) atsakās no tējas (vakar dzēra) šorīt no rīta gan arī. Sakās gaļu neēst vakarā, tikai mērci. Ir jau pareizi – mana māmiņa daudzreiz atstūma gaļu, par stipru, sakost nevar.

Vecai pēd. laikā liekie zobi izņemti (lai nespiež smaganas) un tā protams viņa izskatās stipri vairāk sabrukusi. Varbūt tikai tas padara to tik vārgu skatā. Bet – vājāka jau viņa ir kā bija pavasarim nākot – dēla kāzām tuvojoties un sevišķi, kad viņš bij Newzealandē. Viņa sēdēja un ēda lunchu, skatījās TV. Tagad – tikai gultā.
Laikam sāp viss viņai atkal vairāk, es nezinu ko līdzēt. Kādu laiku viņa pati vien cēlās no rītiem – tagad arī pusd. laikā jāiet palīdz. Bet ko var darīt? Ne man to zināt. Tikai baigi top – ja iet uz leju…

Neviens nenāk. Neviens nezvana. Vakarā H. nāks. Pietiek. Normāli. Normāla dzīve. Viņa strādā. W. ir prom savā dzīvē. Māte slima – guļ. Tas ir normāli. Kalpone apkop, izdara ko no tās sagaida un saņem savu naudu.
Nezin kādēļ man sāk likties ka vecai iet uz galu? Tādēļ ka es nevaru saprast ka tik ilgi var ciest. Un tādēļ ka mana trakā dzīvot kāre slepeni lūr pēc pārmaiņām. Vēlās pārmaiņas. Gaida, lai tik nāk kas?

Kāpēc nevaru izmantot labāk šo laiku? Rītu – jāiet uz pilsētu lai arī nav pie zobārsta nolikts iet. Jāiet – jānopērk būtu vēl šis tas sev. Un tad – būtu jāzvana Gailītei un jāaiziet kādu vakaru kaut kur – dzīvot! Uz teātri. Tāpat kaut kur pasēdēt. Vasara paiet. Cik labi ir mājās staigāt ar jaunām drēbēm kas der. Tikpat labi būtu iet ielā – 4, 5 gadi nav bijis īsti piemērotu ielas drēbju uz ko palaisties var. Nu tas funny pinafors tikai. Zilais kostīms sākumā – bet tikai tāds – lētais. Un kurpes vienmēr nepiemērotas. Vai arī tagad – brūnās bij piemērotas, bet cits nē. Mētelis reiz bij labs. Tas bij! Šis te – varbūt savu reizi būs labs. Puslīdz. Jāpērk kurpes. Melnas ielas kurpes derētu. Un melnas vakaram – ko iet teātrī. Varbūt tikai tādas. Bet labas. Lai nespiež.
Kāpēc to rakstu? Nezinu.
Nevaru uzsākt neko rakstīt. Runājot par ikdienu – arī iznāk rakstīšana. Ar to ir pilnas romānu lappuses.

W. par Tevi vajadzētu man vairāk zināt. Tavs smaids un ienākšana H. istabā – gandrīz droša zīme, ka Tu teiktu par sevi ja es prasītu. Bet paprasīt nevar – var tikai atklāt, dzīvojot.

6 p.m.

Vecā ēd vakariņas. Bij labs ‘stew’ pēc manas saprašanas. Bet viņa gaļu šoreiz neēd. Mērce laba. Vai tad tā tas ir – gulēt un gaidīt?
Gulēt un gaidīt?…
Neviens nepiezvana.

8 p.m. Tupu savā istabā. H. kaut ko rīkojas pa virtuvi – nezinu ko? Lej ūdeņus, skrabijās pa papīriem vai ko?
Nevarētu neko tagad rakstīt.
Nejauki – blank, viss.
Kad es varētu? – Es nezinu.
Varbūt tomēr laimes mazliet vajag. Te es taupu W. kā sveci. Lai neizdziest. Lai ir un ir vēl kāda gaismiņa, kas rāda lietas un notikumus spožākā gaismā, lai es tās varu ieraudzīt redzīgākām acīm. Kā ‘vienk. mirstīgie’!

Dz. bij norūpējusies kā satikt savu Miku! Vajadzēja teikt lai aprunājas ar Inesi. Bet Inese varbūt grūti būtu uzvedama uz tādām īsti līdzdalīgām domām par to. Tāpat kā es – neko nespēju pateikt. Tomēr kaut kas bij jāpasaka. Kas? Kā lai viņš izbeidz ja M. vēl gaida? Dažreiz nav tik vienkārši. Negribās arī sevi par ‘nejauko’ padarīt un kā to nedara – viss turpinās. Un dažreiz nelīdz arī ka to dara. Dz. nevajadzēja 2 kart. sūtīt Mik. Vienu pietiktu. Bet Dz. ir maiga un draudzības izslāpusi. Mūsu vaina.

25 janv. 1967. Trešdiena, 11 a.m.

Vēstule no Austras. Jūtas labi. Sūtīšot dzintaru!

W. bij te. Pa – otrām durvīm. Tā tas arvien iznāk?! Kā es neprotu būt smaidīga – un ne smaidīga, bet kā ‘nenododu sevi’, tā pa otrām durvīm. Bij īsa vizīte – pie mātes. Un prom.
Es gadījos reiz priekšnamā ejot, kad viņš iznāca, runāja uz māti, apgriezās pie telef. grām. – es pakavējos brīdi aiz muguras, pie savām ejamām liel. ist. durvīm – gribēju ar viņu runāt lai biežāk nak pie mātes – bet – nācu prom – jo viss ir tik normāli kad viņi W, vai H. ir te – tikai kad nav – tad liekas nepareizi. Un arī Mrs. S. vecās māsa, itkā jūt, ka vairāk vajadzētu būt cilvēkiem pie vecās. Bet kas būs?

Man Austra raksta priecīgi: ir vesela, darbā uzlielīta, varbūt dabūs savu istabu. Jākrāj nauda – jābrauc? Nieki! Kur es tur varu tikt? Vakar lasīju kādu joku grām. par Londonu. Tur daudz patiesības – lielās grūtības ar dzīvokļiem, šaurība ar ko jāsamierinās, kurā jānosmok. Es ar savu pensiju tālu netiktu.

12 a.m. pusdienu laiks. Noliku zobārsta appointmentu pirmd. 9.30 6. febr. Tas ir – 1 ½ nedēļas vēl. Patreiz nesāp. Vajadzētu piezvanīt Dz. un varbūt aiziet uz Ensembli? Biju domājusi iet uz city šodien it kā zobārstu, bet vecai draudzene nenāks – tā jāpaliek pa dienu mājā. Vakarā varētu?!

1.30 p.m. Dz. negrib nekur iet. Vēl gulēja kad es ap 12.30 piezvanīju. Droši vien iet vēlu gulēt tagad un nogurums vēl no N.Z. un rūpes kā būs Newcastlē.

Esmu nemierīga. Top vēsi – lietus. Būtu vai zeķes jāvelk jo mugurā sāk sāpēt – tas reimatisms? Skatos avīzē vai nav kur mājvieta par kaut kādu sīku darbu. Ir – room par vakariņu gatavoš. 16 g.v. boy, 5 dien. nedēļā. Nezin kas vēl pie tās – room? Gluži labi – ja liela – room. Jāskatās katru dienu.

8.30 p.m.

Negribēju vairāk šūt ‘sedziņas’, jo tas nokauj citāda veida radīšanas garu – bet šodien nevarēju neko iesākt – paķēru pēcpusdienā – un viena atkal gatava – glīta! Bet nu – jāliek nost, jāliek nost! Citādi kluptu tūlīt otrai virsū – lai iztaisītu komplektu atkal šonedēļ – bet tās nav labas domas! Lēnām! Šad tad.

Vecā raudādama apēda savu vakariņu kumosu. Nevar nosēdēt kā kauli sāp – un ir atkal tik vāja, tikai kaulu saujiņa, kā skangalīts. Asaras arī rūgtāks, ka visu dienu gaidīts – meita atnāks, būs vieglāk! Bet meitai viesi šodien, nav laika redzēt izmisuma asaras. Bet tā tam jābūt – jauniem jāpriecājas, veciem jāmirst. Ja nevar nomirt vienā dienā, divās – tā viņu ‘bad luck’. Jācieš vienam, lai ļoti gribētos un vajadzētu bērna tuvuma. Es biju tāda pat, ar savu dzīvi, ar saviem pienākumiem. Vācijā (Sudētijā) nometnē – taisni gaidīju – māte mirs. Veselu nedēļu neaizgāju uz slimnīcu pie vecmātes. Nezināju ko tur pie viņas gultas iesākt – un savā apstulbotā trulumā citas dzīves dzīta (In. slima, jāiet 12 kil. tur atpakaļ uz to. Jāiet uz citu baraku dzīvot. Jānes devas. Jākalpo vīram.) domāju – māte mirs. Ko es tur varu darīt? Kad tā sieviete atnāca, kas slimn. bij gulējusi, lai aizeju, ka māte gaida – tad atjēdzos. Gaida! Un es neeju. Tad es gāju, skrēju, nesu rīsu ko biju dabūjusi Inesei, jo In. jau bij tad slimnīcā. Nevar tik ātri nomirt, mirst un gaida vēl dzīvo tuvuma. Māte tur nenomira. Vēl man daudz prieka un palīdzības no viņas bija un bēdu. Kad viņa mira biju spējīgāka just kā cilvēks. Un tomēr – kā es tur Jāņa dzīta dzīvoju – tas ir ārprāts! Briesmīgs viņš bij. Dzīve bij briesmīga. Tāda kalpošana otram nokauj visas cilvēcīgās jūtas pret citiem un ja vēl jūtas kādu brīdi atmostas, darbība ir paralizēta. Bezpalīdzīgs sev, bezpalīdzīgs citiem. Man bail ka Ineses dzīve var arī no viņas ļoti daudz prasīt. Par daudz ir jau šad un tad bijis. Jāstāv nomodā. Jāpalīdz jā var. Bet likteni cīnīt ir grūt palīdzēt.

Vecā šņukstot aizmiga, uzvilka segas pleciem, es palīdzēju, iecēlu gultā kājas, apsedzu. „You are kind” – viņa teica. Tā tas ir – labi ja Tev ir kaut svešas rokas tuvumā. Maz to laipnība ko nozīmē. Bet tomēr. Tomēr.

Varbūt gan tā mirstot (un mirstot) bērna tuvums uz brīdi un atkal uz brīdi – ir vairāk, kā jumts pār galvu. Viss, kas nenāk no viņu mīlestības, nav nekā vērts. Dēls bij šorīt. Meita tagad uzsedza segu. Viņa zina, ka vairāk – nevar palīdzēt un liek lai vecā guļ. Bet palīdzība ir tā, ka ir klāt – nav jau tik ļauni, var jau paciest.
Vakar dzirdēju W prasām – „vai Tev ir labāk?”
„Jā. Jā.”
Tā ir vienīgā palīdzība šis jautājiens vēl līdz beigām lai būtu dzirdāms:
„Vai Tev ir labāk?”
„Jā. Nebēdā. Būs jau labāk.”

Ārā, te aiz manām durvīm, notiek tā partija. Kādas 20 nurses. Viena precoties un tai rīko pikniku. Lietaina diena un nevar ietu uz jūrmalu. Te – izslaucīju garāžu, sanesa sēdamos, te apkārt – sētas augstas ar krūmiem, vīteņiem – laiks silts un lēns, lai arī līņā. Ir daži kungi arī. Ārā ir barbeque – cep desas, kurina uguni, dzer alu un smejas, smejas, guldzina kā ūdens – burbuļodami jautrās straumēs. Pa vidu ļoti patīkams, neskaļš, rekord players visu laiku piespēlē jauku pavadmūziku. Ļoti – ļoti jauki. Romantiski ja vajag. Nakts vaļā uz visām pusēm, dārzs te un otrā pusē, ceļi, māja, viss vaļā.
Te prieks pulsē dzīvi, silti, apmierināti, jaunie smej un smej. Tur vecā mirst. Mirst un mirsti.

Es kā neitrāls novērotājs vidū. Man pašai tikai zobs apsāpējās, kaut ko karstu uzrāvu. Bij pavisam mierīgs.

Saņēmu no Austras vēstuli – teicu jau. Priecīga. Atpūtusies un bijusi cilvēkos. Jaša arī atrakstījis.
[Right: Gunta centre left, Austra centre right]

W. – kas ar Tevi ir? Kādēļ Tu neesi brīvs un priecīgs? Vai es izskatos tik nožēlojami? Varbūt?

11 p.m. Viņi priecājas lieliski – vienā mierā, smiekli, dziedāšana ar visādiem labiem jokiem vārdos, ko visi nezina, daži dzied – performij – citi piebalso.

Jā – visraksturīgākais šai partijai ir omulība – bez histērijas, mierīga, laimīga priecāšanās, skaita kādas peršas pa vidu, arī lasa kaut ko – un dzied. Varbūt viņi spēlē kārtis? Jo viss it kā pavadījums vēl kādai citai nodarbībai.

Pa visu uzšalc lietus. Viņi ir zem jumta, tikai vienas telpas gala sienas vaļā, ar vīteņiem. Kāda vīriešu balss ir laba dziedātāja un zinātāja. Sieviete daža labi piepalīdz. Visumā dzied ļoti zemu – droši, bet bez muzikāliem smalkākiem toņiem un arī bez spiesta spēka – deklamācija, atgādina mūsu vecu sievu un vīru dziedāšanu godībās.

26. janv. 1967. Ceturt. 2 p.m.

Lietus līst un līst…!
Nezin kā Dzidr. brauks prom?
Mrs. S. atbrauca. Iztaisīju vecai chicken frikasé ar seleriju. Iznāca O.K.
Pabeidzu otru sedziņu.

6 p.m.

Briesmīgs nemiers – par Dzidru, par dzīvošanu, par nezin ko.

Te viens tamb. bags.
Aptamb. riņķi. (decorations)
Iekšā nailona odere ar kabatu, piešūta ar pietamb. maliņu iekšpusē.
Tamb.!!

27 janv. 1967. Piekt. 7.30 a.m.

Kas bijis grūts, kas viegls
Kur maldījies
Kur snaudis piesaulītē
Viss šinī rītā veļas pāri
Kā karusels
Kā dzirnu spārns
Ar vēju, lietu, sauli
Viss jāpieņem
Viss esi pats
Viss Tava liktens
Sava ceļa valgā.

Sirds jūtīga, atvērta vaļā, ar izbailēm domas pārskrien gadu ceļus. Atrod vēl atmiņu paslēptuvēs aizmirstas nozīmīgas lietas. Bet – lai kā to visu kārto, pēta, zīlē – kas kļūda, mezgls, kas zeltots ieaudums, to nespēj izšķirt acs, ne prāts, ne sirds, un nezin lietā likt nekādu dzīves zinti.
Tik paļauties uz to vien kā arvien – darīt cik labi var, cik labi zin un visā pūlēties ar sirdi.

30. janv. 1967.
Pirmd. (holiday) 6 p.m.

Atskrēju no Newcastles šorīt – nezināju ka esmu atlaista visu šo dienu brīvā. Nu – nevajadzētu žēlot – bet liekas – būtu labāk izmantojusi, būtu zinājusi – ja ne citādi pie Ineses – nu tas garām. 2 reiz izpeldējos. –

Jaša atsūtījis ziemsv. karti uz Newcastli. Jāraksta. Domas moca – kā vairāk un labāk vēl nopelnīt? – Vai tomēr neiet pensijā ātri? Nu – līdz marta beigām te – kā – solīts. Vēl 2 mēn. It means £80 –
Tikai izgudrot – kur tad?