Ceturtdiena. (1. 12. 66)
6 a.m.
Izgāju 5 a.m. ielaist svaigu gaisu. Pa virt. logu – dārzi baltos un rozā oleandros pēkšņi pielēja… Nepareizi atstāstīts tāpēc ka iesāku nepareizi atzīmēt faktus. –
5 a.m. atvēru durvis lai ielaistu svaigu gaisu.
Pa virtuves logu redzēju rīta saulē baltus un rozā oleandrus, tik daudz to, ziedi, rozā aiz baltajiem, visi rīta saulē un vējā, daudz, daudz, silti, dzīvi. Prieks, pielija manī, pārņēma mani, pārklāja visu neglīto, bēdīgo, cerības, laime, nezin kā visu saukt –
Viss vesels, labs, laimīgs, atpūšos neaizmiegot, domāju par weekendu, ko darīt? –
Nevaru atstāstīt sev!!
Savādi.
Nevajag par to domāt – kā atstāsta – vajag stāstīt.
Saule aiz priekškara, vēl brīdi miers.
Ko es ceru, ko es gaidu?? Spēlēt vēl gribu. Vēl redzēt, satikt cilvēkus, kopt dārzu… Kur, kādu?
10 a.m.
Mazgāju traukus (lūpu krāsa apēsta) ka W piebrauca, durvis stāvēja vaļā – man nekas jādara, smaidu. Viņš ienāca – eleganti. Īsti eleganti! Īss, laipns labrīts. Kad gāja prom, es pie parastās avīžu čupas gadījos, ar muguru pret viņu. Viņš gāja garām – man vajadzēja pagriezties un teikt „ardievu kungs”, es stāvēju stīva. Viņš stīvi aizgāja garām – tad durvīs see you later un atskatījās smaidot, es arī smaidīju bet neko nepateicu.
Sapnī redzēju milzīgu brūnu čūsku. Čūskas man parasti bij greizsirdīgas sievietes. Bet – nav nevienas sievietes. Varbūt – tā simbolizē – viltību. Ha ha!
Jau izberzu vannas istabu. Tagad varu atpūsties. Žēl ka nav lina uz kā šūt. Izšūtu kādu ziemsv. dāvanu. Varbūt vecai madāmai? Viņa lieto katru dienu tās izšūtās viņas sedziņas uz paplātes.
Tādas vajadzētu gan arī man pašai, Dzidrai un Inesei.
Jāstrādā. Pirmd. jādabū lins.
3 p.m.
Izcepu vecai mazu 1 ol. kūku
1. ol. 1 cup self. flour
½ cup sugar
¼ cup orang juice ½ teasp. vanilla es.
1 teasp. or. rind
¼ cup butter,
1-2 teasp. oil in butter.
Putoju ar koka karoti – sviestu + eļļa + sugar tad + ola
Sijāju miltus iekšā kopā ar or. juice.
Iznāca ļoti mīksta, bet vēl ir – ‘caurumi’, milti bij palikuši sietā apm. 1-2 karotes. Varbūt vajadzēja visus izsijāt.
Mana nelaime ir miltu + šķidruma iejaukšana, laikam arvien par ātru. Cepu mazā apaļā pannā 6-7 siltumā – skatījos par bieži…
4 p.m. Lasu ‘Plague’ angļu valodā. Liekas grūtāk saprast kā franču! Franču val. Camu valoda šķita vienkārša, tulkojumā ļoti ļoti komplicēta, salīdzinot. Varbūt – latv. valoda ir līdzīgāka franču val. kā angļu valodai.
Plague beidzas un Camu tā apraksta prieku, ka izejot ārā pēc avīzes, man asaras saskrēja acīs, es jutos viens no tiem, kam stacijā atbraucot nav sagaidītāju. Viņš to raksta labi. Gandrīz neparasts ir viņa prieks, viņa intensitāte aprakstot mīlu, prieku. Parasts ir skatīties uz to un lasīt par to – skeptiskāk.
Kādēļ es aizmetu savu dzīvi? Es tiešām nezinu.
Šorīt domāju par Terriju – Kāds traks spēks ir bijis starp mums, bet – ārpus katras dzīves, iespējas.
Kur lai eju?
5. p.m. Ziedošie oleandri tāpat šūpojas vasaras! vējā, kā no rīta 5, bet laimes vietā – tie nes tikai šaubas, nemieru, vientulību, ne sāpes tikai tādēļ, ka viņu skaistums nebeidz radīt illūzijas, vēl arvien. Laiks ir kļuvis vēss, piemācies. Karstās vasaras dienas vietā, vēsa vasaras diena.
Atmiņas nenosakāmas, vārdos neizveidojušās, un ja tādas, tad vienmēr ļoti līdzīgas tam kas šķiet – nāks, tā tad nojautām, cerībām, visu laiku nebeidz nākt no oleandru ziedu krāšņuma. Tie plāni oleandri, sevišķs tikai ziedu daudzums, vasarība.
Man jāsāk saprast ka siltums ko deva W un no kā es šo laiku dzīvoju, izbeidzas. Tam jāizbeidzas. Un man nebūs vairs no kā dzīvot. Man jāmeklē uz priekšu vai atpakaļ – jāmeklē jauni paziņas, vai jāatgriežas pie veciem.
Briesmīgi, ka es neatbildu Dicka vēstulei. Tādēļ vien (tāpat kā Jaša vēstulei) ka es gribu kaut ko labu nopirkt, grāmatu, vai skatus, un nosūtīt viņam.
Bet es – aizmirstu, ka pāris vārdu viņam daudz vairāk nozīmē, kā tāds sūtījums. Tas tikai pavadījums, papildinājums – un tā dēļ es kavēju galveno. Tā nevar! reiz par visām reizēm – atbildi vēstules!!
Esmu nākusi pie slēdziena, ka domas ir kaut kas reāls, dzīvs un savā ziņā kautrīgs, kā putni piemēram. Tie sāk nākt klāt cits aiz cita un šķiet – jūtās droši un nāk labprāt. Bet iztaisi kādu strauju kustību – tie aizlido. Jeb sauci tos uz citu vietu, tie nenāks tā uz reiz – paies labs laiks līdz tos pielabināsi, ja vispār tas izdosies…
Gluži tā ar domām. Raksti kādā grāmatā vai lapelēs, kā te, visu kas nāk prātā un ‘prātā sāk nākt’ daudz kas. Domas aug. Sazarojās, nelaime gandrīz tā, ka nevar tās pietiekami ātri likt uz papīra, patiesi tā ir galvenā nelaime, ka tik maz to izdara. Bet pamēģini ņemt citu grāmatu un teikt – lūk no šīs vietas, mīļās domas, Jūs nāksit otrās lapās, citā grāmatā, jo Jūs esiet savādas kā viss šis cits jūklis! Un – viņas neklausa. Viņas apstājas un – tu vari gaidīt, viņas nenāk – tīri un glīti – savā vietā – citā grāmatā. Viņas apstājas, kļūst maz intensīvas, nederīgas u.tt. Kur tanī pat laikā, te citu vidū, tās būtu radījušās droši. Tā iznāk – ka viss izplūst piezīmēs un nenobeidzās un tur paliek, jo nav laika tās izlasīt ārā un nobeigt.
Man tagad bij vēlēšanās rakstīt par Matildu. Bet nekas cits neatliks, rakstīt saraustīti bet dzīvi – tepat. Un atstāt – līdz ‘būs laiks’…
2. dec. 1966. Piektdiena 9.30 a.m.
Tīru istabas, nesu rozes iekšā un slavēju Dievu, ka esmu tik vesela. Izgulējos arī šonakt ļoti labi, laikam tādēļ ka lietus nāca pēc karstām dienām.
Jā – slavēju Dievu. Cik grūt ir vecai M. kundzei. Guļ un guļ un guļ viena pati un stīva un locekļi sāp un nevar ne lāga grozīties gultā, grūt piecelties, grūt soli spert, grūt karoti paņemt rokā. Un – nav cerību ka kļūs labi. Tas ir – grūt! Kaut jel viņa varētu ar rokām ko darīt, šūt vai ko. Kamēr W. bij N.Z. tikmēr viņa atspirga, jau pat pogu piešuva kreklam, bet – tagad sliktāk.
Un tā es noskatos skriedama, darīdama, iedama kā zirgs un domāju – cik liktens šai ziņā labs, mana veselība turās un viss kas man nelabs gadās, vairāk pašas vaina. Un tam tiek pāri, zobi gan tiek nolaisti tagad. Tā ar tiem visu mūžu.
Vecums klāt, bet esmu tik lokana, kaulos vēl. Rokās mazliet tas pats artrīts, bet – vēl nav traki.
Paņēmu kādu avīzi rokā – un tā pilna tādas dzīves ko es vēlētos un ko es varētu vest – tur Wiloughby art centre, library, etc. Redzot kā tie par to art centru ķēpājas ar bildēm un podiem un skulptūrām!!! Ak – ja es tur bez rūpēm liktos iekšā – es piestrādātu visādu mantu! Kur to liktu? Nu podus izķertu! Nezin kā ar citu! Hahaha.
Tā tad taisīt podus! – Tik daudz ko darīt!
Blūzes, galdauti jāšuj!
Jāspēlē. Jāraksta. Podi jātaisa!
Un es kavējos! Bet jāiepelna jāiepelna!
Dažu brīdi jau te arī ko daru, palasu, parakstu, padzīvoju, pavēroju.
Bet – nu drīz vajadzētu mesties tanīs pensijas atbalstītās brīvākās dienās.
Ja Dievs dod man veselību tad – jāstrādā. Par zemeņu stādīšanu arī domāju.
Ir patiesi tā, it kā 20 gadi un + vēl šie 5 gadi – ir likuši man darīt tikai to – kas jādara, vai tas patīk vai nē, un daudz kas ko gribētu darīt, ir palicis un palicis nedarīts, un daudz kas no tā, kas darīts, arvien ir bijis jādara – tā, kā to citi pieprasa, ne tā, kā tas pašai izdotos.
Kādēļ tas nieka dārziņš Summerhillā man tā ziedēja un bija tik mīļš? – Tādēļ ka es tur rīkojos – netraucēta.
Tāpat es daudz ko vēl varētu darīt.
Jādomā nopietni par to, kā uzsākt pensijas dzīvi, kur un cik pareizi ‘nogruntēties’!!!
Laikam tomēr labāk kā visi sīkumi (mantas) kopā būtu – rakstīt ‘monumentālu’ darbu! Haha.
5 p.m.
Diena iet vakarā un top skumji
It kā tā nelietīgi būtu pavadīta.
Nekas nepaliek pāri
Nekas nav piepildīts
Nekas nav sagaidīts
Ne veikts.
Tik ikdiena dzīta uz priekšu
Ar ēdienu, dzērienu, slaucīšanu, mazgāšanu.
Smalki lietus līst visu dienu
Dārzā stādi dzer, atpūšas
Rieš jaunus pumpurus.
Mēģināju šorīt rakstīt par Matildu – bet jūtu esmu pazaudējusi savu stilu. Kopš manus darbus iespiež es – kaut kam piemērojos.
Tas jādabū ārā no manis!
Man jāstrādā sev.
Jāatceras.
Jārunā bez tā, ka es jūtu, kāds to klausās vai lasa.
Es – runāju sev, par to kas mans bijis, ko es labprāt atceros, ko es dzirdēju, redzēju, minu atrisinu tagad, kopā ar savu mūža pieredzi.
4 dec. 1966 svētdiena, 10 a.m.
Līst.
Izmazgāju matus, sarullēju, gaidu lai izžūst. H. rīkojas pa virtuvi. Nezinu kā pavadīt lietainu svētdienu – biju domājusi braukt spēlēt, vai varbūt beidzot ieiet pie kaimiņiem aprunāties par spēlēšanas iespējām. Vakar skatījos vēlu kādu filmu un noguru. Sirds dauzījās un mutuļoja un nevarēju aizmigt. Varbūt diena bij par garu ar gludināšanām, mazgāšanām. Nevajag filmās skatīties. Bet – kaut ko vajag.
Lielais slinkums uznācis.
Sen jāraksta Dickam, Jašam. Nevaru saņemties, nav tas ko gribu – grāmatas nosūtīt etc. Un es nevaru samierināties, ka tā nav un nedaru neko – nerakstu vēstuli.
Jāraksta arī cits.
Bet – es slinkoju.
Kaut kādā – ilgu letarģijā.
Zobu labošana nāk kā nelaime virsū.
Kas zin, kā ar citiem miesas kaktiem? Cik ilgi tā būda tā turēsies?!! Es pieņemu ka ilgi un nebēdāju. Tas ir – es pieņemu cik ilgi tā ies, tai jāiet bez lāpīšanas.
Dzeru citron ūdeni no rītiem.
Tas kaut ko palīdz.
Bet dzeru arī kafiju – nevaru atteikties un nezinu vai tā dara sliktu?
12 a.m.
Lasīju ‘Under 25’ labi darbiņi. Sirsnīgi, ar domu un piedomāšanu kā to izteikt.
Bet – nu jūtos nelāgi. Nogaidījusies kad mati izžūs – tie nežūst un pusdiena nāk virsū, jāiet virtuvē ko meklēt – nezinu kā?
Un vispār – kakts par šauru un neko nevaru brīvi darīt ne just.
Pēkšņi – kā murgā.
Man jābūt brīvai savā mājā – lai kur arī tā būs.
Neticu ka varēšu dzīvot ar B.
Visu laiku just, cīnīties ‘ar svešķermeni pie savas dzīvas miesas’, kā gliemezis.
Kas tie šiem atbrauca?
Kas man daļas?
Bet ja W + J (nevar būt – W balsi varētu dzirdēt)?
Un lai ir – kas man daļas?
Dzīvo savu.
Kā lai dzīvo, ka nevar pagrozīties?
2.30 p.m.
Biju pāri ielai. Neprotu citu kā – lūgties, un tas laikam nav īstais ceļš.
Abās tanīs mājās pa 2 piano!
Pasaules netaisnība!
Kā lai nav komunists!
Ierīkotu ‘sarkano stūrīti’ spēlētu visi! Hāhā! Krākrā! Ko lai daru? Kur lai eju? Uz Hartiem? Grūti!
Pati savu māju gribu ar savu pīlēniņu!
Kad un kā un kur?
9.30. p.m.
Esmu iztaisījusi savu parasto svētdienas skrējienu un pārradusies mājās (paklausīties W balsi). Šoreiz puslīdz apmierināta – Harti nebij mājās un tad es rāvu ar spēlēšanu! Viņi pārbrauca ap 7, es biju no 4. Un vēl kas – rokas samērā ļoti labas! Tie pirkstu vingrinājumi ko es (naktī pamodusies) taisu ir labi! Pirksti stipri, nenogurst spēlējot, var izturēt, pasāžas, arī ātrumu – trillers Shopēna nokturnē pārsteidza! Čornī etīdes iet it kā būtu tās spēlējusi – protams rokas jāpieradina pie klavierēm, iet tikai tie gabali, kas kādreiz īsti iedzīti, bet ja pamācās – var izspēlēt visu, nav stīvuma! Cik tas ir labi. Nu tāds traks spēks pirkstos, kā vīrietim!
6. dec. 1966.
Otrdiena 11 a.m.
Tīrīju istabu, slaucīju putekļus zālē pie lielā spoguļa, ka dzirdēju kādu nākam. W. es domāju.
Viņš ienāca un es pagriezos pretī un atņēmu labrītu, (bet nekad es viņā nespēju skatīties tieši, es esmu kā akla, es uzņemu visu viņa nākšanu ne ar acīm, bet ar visu būtību, es nespēju koncentrēties tikai uz skatīšanos un tā lai arī tas ir labi, es nekad neredzu viņa sejas izteiksmi) tad pagriezos pie sava darba, tas iznāca pret spoguli, un es jutu viņu pagriežam galvu tur un spogulī es pēkšņi skatījos uz viņu un viņš uz mani, un izbailēs es nolaidu acis un manas rokas gandrīz nogrūda vai sasita kādus no figūriņām pie spoguļa. „Its allwright!”… viņš teica un bija aiz durvīm. Spogulī krēslainajā istabā mani ķēra tikai viņa viena acs, īsu brīdi jo es – nobijos, skatīties spogulī uz viņu.
Tas bija – klasiski.
Kādēļ tā iznāca?
Sapnī es redzēju čūsku, tumšu, smagu, viņa pacēlās ar galvu stāvus no kāda uguns kura tuvuma, kur es biju rīkojusies, cepusi un vārījusi.
Vēlāk, (es pabeidzu tīrīt lielo istabu un mazās negāju, jo tur bij ģimene – W. māte, mātes māsa.) pie otrām durvīm zvanīja. Atnāca sieva un drauga sieva.
Kad es iegāju zālē iznest putekļu sūcēju, tās sēdēja pie kamīna uz krēsla – tina vaļā vēl kādu dāvanu.
Siev. sveicināja kā parasti ar manu pilnu vārdu. Viņa to neaizmirst un pirmā skaidri no pirmās reizes.
Dāvana saplīsusi ceļā no ārzemēm Mrs. Seam. teica. –-
2.30 p.m.
Vecā atteicās no tējas, nu mīļa, guļ beigta – kā šad un tad pēc dēla un ved. apciemojuma. (Bet tā mana fantāzija varbūt…) Vienīgie vārdi ko no W. strādājot dzirdēju bija ļoti noteikti, gandrīz ar spītu „sorry, M…” Nekad nebiju dzirdējusi viņu ar māti tik cietā tonī runājam. Kaut kāda putra jau viņam tur ir. Tikai es nezinu kāda. Un savā ‘storijā’ to nevaru pagaidām atzīmēt.
3(7) dec. 1966. Trešdiena 9 a.m.
12 a.m.
Mrs. Seam. izstāstīja ‘life story’ – te nu bija! Viņa prasīja fotogrāfijas parādīt – un tā viss iznāca.
Nejūtos labi. Lai gan – kādēļ nē? Un tomēr! Viss izskatās citāds izstāstīts. Visu jau nekad neizstāsta. Te iznāca daļa no laul. dzīves un bērni un rakstīšana.
Oh, weh! Nelāga dūša. Labāk, ka neviens nezina kas tu esi.
Tie kas saprot kaut ko, tie izloba bez stāstīšanas.
Piem. Vai man ko pieliktu vai atņemtu W. tēlam, ja es nezinātu, ka viņš bijis universitātē un tagad man pateiktu?
Nezinu!
Nezinu jau kāds būtu mans tēls par viņu tad?
Oh weh, jāiet mazgāt trauki.
2 p.m.
Iztīrīju fridžu.
Un ar Mrs. Seam. izcepām kūku – un tomēr uzbangotais nelabums nav īsti pārgājis.
Taču – fiziskais darbs, aktivitāte ļoti palīdz.
Kūka – parastais mērs kas man (šķidr. ¾ krūž. tā tad mazl. vairāk) bij izlikts uz 2 maz pann. Cepa 25 min. pie 7 krāsns. Bet iesildīts nebij daudz. Varbūt varēja būt vairāk iesildīts un varbūt pie beigām nogriezt uz 6 vai 5.
Kūka liekas būs laba ½ oranža sula, oranža miza un piens arī, nepilna ½ apm. 1/3. Kūlām ar koka karoti, lielā bļodā. Iznāca labi pielikt olas, iekūlās labi, ne no fridža, bet apsildītas.
Nemiers tagad plosa – sākt dzīvot uz savu roku!!
Bet – ja nebūs naudas un vēl kas – vientulība mani spiedīs ar Mrs. B. kopā.
Kas būs būs.
Jāiet patiesībā uz Newcastli Dzidras tuvumā, jātaisa viņai ēst un šad tad jābūt kopā – jādzīvo kaut kur netālu, tur būtu ideāli.
Es jau gudroju – iet kopt to vecīti blakus mājā un dzīvot tur – bet tas nomira.
Mrs. Seam. teica ka viņi, šie te, very happy par mani.
O.K.
Es gribu rakstīt un spēlēt! Ha ha.
To es skaitu.
Klauverts vakar atrakstīja: mans stāst esot Juanā Gaitā. Esot sirsnīgi uzrakstīts. Patīkot. Varbūt. Nedomāju ka kas mani var aizkustināt vairs – un tomēr, ka viņš saka paticis, (lai arī cik tās patikšanas tur īsti bija) – es tomēr jūtos apmierināta, priecīga ka kaut kas izdarīts. Un – tādu stāstu man varētu būt daudz! Tā nelaime ir tā – ka ar to nepietiktu – daudz. Vajag arvien labākus.
Jāpārraksta vēl reiz tās pašas mājas otrs stāsts! Jādara tas! Jāpadomā, kas tur vēl trūkst, jādara droši.
Vakar vakarā – (maš. te stāvēja jau visu dienu) dzirdēju atnākam abus jaunos pie maš. Es ēdu vakariņas.
W teica – „ej tu ja gribi iekšā. Es – neiešu” –
Tas bij apm. tā. Un tas – bija sāpīgi dzirdēt.
Viņa ienāca. Pie durvīm kur ēdu apstājās parunāties jo es biju brīva un laipna.
„Kā man ejot?”
„Labi.”
Kā viņai ar vārīšanu –
O – nu nekas, labi. Nu, viņa neesot tik laba kā es…
Es teicu, lai nesaka komplim.
Viņš neesot sevišķi ieinteresēts vārīšanas lietās.
Te viņš bija. Ļoti. Bet tas bija tikai iemesls maisīties pa virtuvi. Viņam visa tā dzīve bija kopā ar to te.
Lielākais kompliments ko viņš reiz teica bija – viņa domīgi teiktais „its beautiful… what you make”….Tik klusu un domīgi pieliktas teikuma beigas, raugoties šķīvī. Vai viņš tiešām ievēroja to, ka es liku beautifully – lai izskatās skaisti, uzliku viegli graciozi ik gabaliņu, uzkaisīju zaļumiņus – vai to var ieraudzīt ka tas skaisti izskatās? Laikam varēja.
Šodien kā uz pavēli – viņš stāv prātā.
Vakar – tālāk pēc brīža viņš arī ienāca – kaut kā piespiesti – iztaisīja svarīgus, mierīgus soļus – ‘benczna lieta’ – viņš teica smaidot, es sēdēju un pabeidzu ēst.
Tad viņi bij tur iekšā un Mrs. Seam. Iznāca – vai man vēl esot curry un viss? Man nebij vairs beans, bet carry bij un mazliet rīsi.
Viņi būtu palikuši ja ir ko ēst. Es – biju neziņā, bagātas vakariņas nebija, bet tas kas bij – bija labs. Es domāju – taisīt šķīvjus. Iznāca W – lai nevoriju, viņi brauks prom – viņi ies prom, viņi ies prom – un viņš kā baidīdamies mēģināja tuvoties, skatīties, runāt – un tas gāja, jo es biju mierīga. Es redzēju izsalkumu viņa sejā, kad viņš skatījās katliņā cik man tur ir atlicis. Un šo izsalkuma izteiksmi es viņa seja mīlu, mani tā aizkustina, man gribās tad – dot, barot, gādāt, rūpēt (mother!). Es ļāvu lai viņš runā, smaida, skatās – lai ir brīvs. Es teicu – lai iekož cik ir, pasēd un parunā – „nē nē, viņi ies prom” bet tik ilgi viņš skatās un grozās –
Kad viņš aizgāja, biju neziņā ko darīt? Dzirdēju vēl visu laiku viņus tur runājam. Tad es ātri sagatavoju 2 šķīvjus ar rīsu un carry – un gāju iekšā.
Viņi visi bij happy.
Saklāja verandā galdu. Mrs. Seam. Piegrieza vēl tomātus, aukstu gaļu etc. Es vēlāk ienesu tēju. –
Pirms tam – W ienāca virtuvē meklējās pēc alus, pēc pudeļu openera, vēra fridžu vaļā – es teicu ka viņš šinīs mājās taču arvien var ēst meklēt vakariņas, palikt te kad grib un nav jābūt oficiāli pieteiktam. Viņš relaxija. Viņi laikam laimīgi paēda. Viņa gan tūlīt iznāca arī virtuvē kad W te bija. Un Mrs. S. arī bija. Un tā aizgāja un tad viņa S. atnāca un es no virtuves atnācu prom. Tā – es – darīju darāmo un izvairījos no liekā.
Vēlāk mazgāju traukus – viņš iešāvās – paņēma sērkociņus no krāsns – viņa sekoja. Viņš palēcās pretī jokojoties ar viņu – viņi bij – laimīgi.
Mrs. Seam. atnāca ap 8.30 teikt ka filma sākas – un es aizgāju skatīties – viņi vēl nebija aizbraukuši. Palika līdz 11 p.m. Es pēc filmas atnācu te – viņi bij kaut kur pie mātes vai W istabā. Siev. ienesa mums ar Seam. tēju. Viss kā laimīgā mājā pienākas. Es biju savā virtuvenes labā lomā, un ‘laipnas tantes’ labā lomā. Un tas no rīta parādītais nervozums (pie spoguļa) bij prom. Viņš varbūt no tāda baidās un kā nē? Ja es parādītu kaut ko kad viņa klāt!! Kas zin, kā kuro reizi tas izdodas. Bet šoreiz – bija labi.
Cik viņa seja savāda, baidoties un vēlēdamies – viņš nāca tur runāties pie plīts – un teica ies prom, ies prom, ies prom – un vēlējās palikt, ieēst visu ko var atrast, jo pēc 6 viņi abi bij izsalkuši. Tas iznāca O.K.
Ka tik nu šīs dienas izpļāpāšanās nenāktu par slikt. Bet tiktāl ar Mrs. Seam nekas, gandrīz vēl brīvākas attiecības. Viņa vairāk zina ar ko darīšana. Bet vairumam ļaužu taisni tas nav jāatļauj, lai viņi ‘zina ar ko darīšana’.
Es domāju par W un tur nav ko domāt. Es netaisu plānus, es nezinu pat – ko vēlēties? Tikai to es jūtu – ka tas varētu būt tik vienkārši, dabīgi, un patiesi bez atlikuma – pēkšņi saņemt rokās un būt klāt. Tā kā viņš atnākot – bet kas tālāk, to es nezinu? Varētu būt nekas, tikai liela labsajūta, tuvība, uzticēšanās, kas jau bija. Bet nelaime tā, ka viss tas tomēr vēl stāv, sakņojas tanī, ka es esmu sieviete, ne tikai veca sieviete, tas vēl jaucas visam klāt – un lai kā to noliek tikai kā simpātijas, tanī kuru katru brīdi var ieviesties kāda cita liesma.
Viņš apņēma un noskūpstīja – labi draugi – bet viņa lūpas bija karstas – un viņš vēlējās nākt un smieties un runāt un stāvēt tuvu – un kaut kā neviens, ieskaitot mūs abus, tam neuzticējās. Illūzija ir dzīvāka par dzīvo realitāti. Un nav noteiktas ‘patiesības’ par to – kur mēs stāvam?
Mēs nekur nestāvam – mēs vienā brīdī varam krist uz vienu pusi, otrā uz otru. Mēs varam būt – tikai neiespējami tāli stāvoši, viens vecs, viens jauns, katrs savā dzīvē – un pēkšņi mēs varam būt bez vecuma, bez jaunuma, divi kas sakļaujas kopā kā divas ūdens lāses, nezinot, neprasot kādēļ un kam. Simpātijas mūs pēkšņi spēj pieliet pilnus, smagus kā traukus, pilnus vienu no otra, vienu ar otru.
Prāta mums diezgan un tikko liekas to mēs nelietotu, ir citi apkārt, kas par to it kā gādā, lai mums prāts būtu.
Savādākais – ka nekādas vēlēšanās nespēlējas izdomās, tikai, ja esam tuvu, mēs tiecamies tuvāk, tuvāk, palikt kopā, turpināt būt tuvu, tuvu, tuvu.
Tādu gandrīz varētu teikt – aklu tuvošanos viens otram, es atceros ar H. Bērziņu, kā vienu no pirmām reizēm. Jaunībā man daudz tādu atmiņu nemaz nav.
Ar Miķ. Nevarsmi {?} varbūt būtu bijis. Helm. sieva Marta toreiz teica – mēs ar Helm. jutušies tuvi – viņa to redzēja, saprata labāk kā es pati. Tanī rītā Ķikuros, lai kā es domāju, ka nekas tāds mūsu vidū nav – mēs kā magneti gājām viens uz otra tuvumu.
Tā tas ir te. Un W. savādā kārtā var būt bērns un var būt tik vecs, piedzīvojis vīrs, kas smagi jau nes plecos dzīvi.
Tā jau viņam ir. Slimā māte. Business. Šī māja. Precēšanās. „Mē? Me? Thinking of furniture?” viņš pats brīnījās. Jā – domāt par visu.
Un – viņa loma tā ir, viņš ir tas familymans – un tādēļ brīžam viņa jaunumā ir tas nobriedums lai arī viņš giglij.
10 p.m.
Šuvu atkal – (es tikko pabeidzu izšūt vienu salveti varbūt dāvināt – Mrs. M.?) un domāju – rokdarbi ir muļķība. Varbūt tā, atpūtai šad tad ko paņemt – bet sēdēt un steigt un steigt – Nu ja par to maksātu, tad jā. Bet acis ļoti bojā un pirksti arī stīvi.
Acis pavisam dullas.
Būtu labāk ko rakstījusi. Ak, man būs sevi īsti jāpiespiež – kaut ko noslīpēt un sakārtot. Kad par to domāju – tad kā priekšnoteikums šķiet – kur laime kas to dzīs uz priekšu? Un laime – un vienkārša ‘mīlas laime’.
Savādi – vai tas būtu vajadzīgs? Būtu. Tas vienmēr ir dzinējspēks.
8. dec. 1966, ceturtdiena.
9 a.m. Vēss. Vecā pirmo reizi sala.
Dzeru otru kafijas krūzi. Klusums. Pamestība. Slimā vaid un cieš savu ciešamo. Man iedur mugurā sāpe, Ievelk vēderā – bet Nemanāmas tās vēl. Rīts. Zem staru virsmas Zem gaismas, zem trokšņiem skaņām Mutuļo straumes Citas – gaismas un skaņu straumes Nesasaistītu, nenotvertu Spēku straumes Krāšņas, vārīgas. Liktens – Dievs un velns – viens Liktens? Tavs solis, Tavs smaids Tavs paša vārds Nekas nav tur kur vakar nolikts Ko naktī pārskalojušas straumes. Sapņi. Atmiņas. Vēlēšanās. Rīts – jauna pasaule Atvērta – jauna diena Nekas nav tā, kā vakar atstāts Ne Tava laime, mīlestība Ne Tavs posts, naids un nevarība. Pieskaries, pārradi No jauna radi Vai pamet, iznīcini garām aizejot. Pieskaries ar savu rītu Cel, veido Gaismā, dienā izved Vai pieskaries tumsu Šaubām iznīcini. Dod, dod un Radi pielej jaunas akas Vai gaidi, gaidi, žūstot, izsmeļot. Nekas nav tā kā vakar atstāts Ne Tava laime, Ne Tavs posts.
1 p.m.
Varbūt, nē noteikti, iešu uz Vaucluse pēc kartupeļiem. Vēstules nav uzrakstītas… Tagad vairs nevar. Visu rītu būtu varējusi rakstīt – šuvu lupatu… Kādēļ es nevaru uzrakstīt vēstules? – Es nezinu. Es šausmīgi vēlos – būt mājās! – Kur tas būs? Kur tas var būt?
Es nezinu.
Es vēlos – savas mājas. Būt svešumā un vēl svešā mājā – beidzot ir par grūtu.
Ar ko mana dzīve te atšķiras no slimās dzīves? Ar to, ka es neciešu un strādāju un ceru… Bet dzīvot – man vajag dzīvot! Tas tomēr bij izaicinoši prasīt tādu jautājumu – ar ko mana dzīve etc… Mana dzīve ir vesela un dzīva, bet es to aproku te, nedzīvoju pietiekami. Kaut kāds spēks mutuļo un kliedz par to, ka es te palieku naudas dēļ tik ilgi. Kaut kā piesieta, baidos kustēties. Kā būs? Kur iet? Kā pamest te? Te būs cita vietā. Un man būs cita vieta. Būtu tagad jāņem tas – ‘brīvais gads’ – tagad es varētu atļauties un tad – rakstīt! Vai es to nevaru! Esmu tagad noilgojusies to darīt. Veselu gadu varētu mesties iekšā – un izdot jaunu grāmatu. Kas tanī būtu rakstīts? Viss kas dzīvots un redzēts. Dzīve. Nekādi citi ērmi.
Dzīve.
Tagad jāiet.
4 p.m.
Nu pienācis ir laiks
Raudāt un žēloties
Par negūtu, nedzīvotu
Dzīvi pazaudētu
„Ak ja es būtu”
„Ak ja Tu būtu”
„Ja vien man būtu”
„Ja tas tā būtu”
Tā – tas iet, tas iet –
It kā tam vien
Patiesi un sirsnīgi
Viss gatavots būtu
Brīdi vēl
Un tad piestāj
Ieklausies
Kā šī stunda aiziedama
Kā lingas mesta dzied.
9. dec. 1966. Piektdiena!
3 p.m.
Dz. Nolikusi eksāmenus!
Lai slavēts Dievs!
Un – tas meitēns!
Šorīt pucēju tīrīju visu vairāk kā citas dienas – jāsaņemas, esmu nolaidusies.
Un domāju – ko es vēlētos šīs dienas laimei Dz. vēstuli vai W. atnākšanu?
Dz. vēstuli!
Nu bet viņš, tava atpūta un mierinājums un dzīvība te! Vai tu negribi šodien labāk viņu…?
Dz. vēstuli! Es jutu to tik skaidri, atbildi bez vārdiem bet ar visu sirdi.
Un tūlīt viņa bij klāt tā vēstule.
Nevaru aiz prieka nekur likties.
Bet tā ir – jāizdzer vienam kā prieks tā bēdas.
Rītā būtu jāiet pie latviešiem uz ‘Umurkumuru’ = Kaleidoskopu. Bet nav ko vilkt virsū. Gandrīz neiespējami aiziet lai cik vecas drēbes vilktu. Brūni-zaļo kostīmu?
10 p.m. Noskatījos kādu filmu TV, nekas prātīgs.
Vecā top pieķērīgāka, vairāk sāk paļauties, draudzīgāka. Varbūt tas par labu, ko viņa uzzinājusi par mani.
Anyway – teicu ka skatīšos filmu 8.30. Ap 8 apm. Zvanīja telefons. Viņa parasti iet. Bet tā kā viņa pēc vakariņām uz gulēšanu vairāk bija – es gāju uz telef. Viņa vēl necēlās, nenāca.
Tas bija W. Jauka balss, droša un noteikta bet gracioza. Gāju uz veco… „Jūsu dēls, Mr. M.” Viņa nevar celties.
Es ienesīšu telef. Es saku „nē nē” Lai paprasu vai viņš nāks lejā šod.
„Nē, mēs neiesim šodien.”
– Nē – viņš nenāks. Es atnesīšu telefonu. –
„Viņa nevar nākt runāt.”
„Pārslēdziet telefonu.” –
– Viņš saka lai pārslēdzu telefonu.
„Nē, nē. Sakiet paldies par piezvanīšanu un ka viņa cutlery ir pienākusi…”
Es to atkārtoju W.
„Sorry ka viņa negrib ar mani runāt. Tas labi ka cultery klāt. That’s nice. Weekendā kādreiz būsim.” –
Paldies Mr. M.
„Viņš teica ka ļoti žēl ka Jūs nevēlaties ar viņu runāt…”
Vecā viegli smaidīja.
Kas tur iet vaļā? Vai viņa grib lai viņi biežāk nāk?
Vajadzētu jau. Pēdējā laikā pavisam maz. Vai tad viņš nevarētu pieskriet te šad tad – kā viņš pats teica un dzīvokli dabūja tādēļ ka tik tuvu. Bet – „sorry mum” viņi par kaut ko strīdas. Un viņš tik ļoti mammu mīlēja un vienmēr visu darīja kā viņai labi… „Es darītu visu viņas dēļ…”
Vai viņa ir ‘nepiepildāma’ kļuvusi. Jau sen viņa jūtami cieš, pēc viņa apciemojumiem un tagad W nenāk.
Nu kas tur ir – to es nezinu.
10 dec. sestdiena 1966. 10 a.m.
Viņš piebrauca, dzird. maš. Aizgāju pēc veļas pie skapja un nācu – ‘zālē’ viņš ienāca pretī ar ļoti jauku smaidīgu labrīt – man bij jāatbild tāpat un es to darīju un tad viņš pastiepa roku atpakaļ – tur nāca viņa, man tas bij pārsteigums, ja viņš nāk pirmais es domāju, ka viņa arī nāk, es smaidīju tālāk – bet varbūt kaut kas atspoguļojās manā sejā – izbailes vis ātrāk, kaut ko nepareizu neizdarīt. – Viņš laikam teica ka nāk skatīties „what we have got” to tikai es dzirdēju un kā parasti kad ko nesaprotu – taisījos prom, viņi arī pilnā solī gāja uz veco. Viņa izskatījās šorīt jauka – abi kā vasara un laime, tie kas viņi ir. Ļoti jauki. Cik jauni laimīgi cilvēki var būt. Un tomēr es to negaidīju, ka manī kaut kas iegriezīs, kaut kas – ne sāpe, bet drīzāk bailes un arī sāpe, bet ne asa – kaut kur apspiesta, kā nekad protams tās eksistence nebūtu pieņemama. Jūtos ļoti nederīga.
Biju veļas mājā, kad viņš gāja ar kastēm garām un es kaut ko muldēju par savu nesaprašanu, ko viņš protams savukārt nesaprata un runāja par savām dāvanām ko vēl saņem.
Vēlāk es kāru veļu. Viņi laikam gāja prom. Kur – Mrs. Dz. es dzirdēju viņu saucam – Es atsaucos un viņš teica good by, pamāja – es atteicu pretī g. by.
Es turpat vēl kāru, kad viņš atskrēja atpakaļ no ielas, kaut ko aizmirsis.
Burvīgāka vasaras dien. silta, maiga, ne vējaina. Mana veļa žūst būs daudz ko gludināt. Galva jau tagad sāp – istabā ar aizvērtu logu gulēju – vakar sāpēja zobs, nevarēju aizmigt pāri 12.
Cik skaisti vasaras diena sirsina – ar putniem, ar sienāžiem laiks iet – citi laimīgi.
4 p.m. – Izgludināts viss un galva nesāp.
Bet niere sāp.
Tagad otra, treša reize.
Jāievēro, kas vainīgs? Piparu bij par daudz uz cietas gaļas – varbūt tas. Varbūt stipra tēja?
Piens nevarētu būt, to šodien dzēru, vakar arī. Cits viss kā parasti ēsts.
H. aizbrauca piknikā. Mēs ar veco mājā. Teicu, ka nekur neiešu. Nav ko gudrot vairāk, lai gan visu laiku vēl prāts nemierīgs ausās un kasās uz iešanu. Tā paliek viss viss neiets, nedarīts. Rītu, rītu. Cik rītu?…
Vakardienas filma no ‘roaring twenties’ atvērusi atmiņas, kaut ko ar Arnoldu Miķeli. Tas bij tas laiks – tik es biju resnulis.
11 dec. 1966 svētdiena. 11 a.m.
Jūtos nelāgi – gaisa maz istabā. Nieres sāp, kaut kas iekšās nelabi, sirds nogurusi.
Apkopu veco. Neko daudz neēdu. Izmazgāju matus. Sēžu gultā, šuju un klausos radio. Tā no ½ 9 a.m. vai 8.
Tagad acis nogurušas, citas nelaimes piestājušās, jūtos labāk.
Vai braukt spēlēt?
Nevarēs nebraukt. Jeb atstāt uz rītu? Braukt rītu spēlēt? Šopīt? – Kas jāšopij? Viss – un tam dažas stundas par maz.
10.30 p.m.
Biju Summerhillā. Šie aizgāja un tad es rāvu! Manas rokas ir brīnišķīgā ‘iespējas stāvoklī”! pirksti izpilda neiedomājami ar vingrinājumiem mājās iegūts. Nekad man nebijis spēks, drosme un veiklība izdarīt. Protams – būtu jāvingrinās uz klavierēm. Bet šie mājas vingrinājumi patlaban – dod neredzētas iespējas – spēks un drosme. Etīdes – ko lauzījos – tagad taisni plūst, ja vingrināšanās uz klavierēm tagad dotu procentāli tikpat daudz kā agrāk – tās būtu apbrīnojamas izredzes! Bet es nevaru pārbaudīt (pirms nevaru katru dienu tikt pie klavierēm) vai tas tā būs. Teorētiski – vajadzētu būt. Tikai noslīpējums vajadzīgs. Jāvingrina dienu un nakti te mājās. Šūšana jāmet pie malas.
12 dec. 1966 11 p.m. pirmdiena
Dz. piezvanīja, vakar iebraukusi pie Ineses. Jūtas nelāgi tur… Naudas nav. Atbraukusi ar Vend. paziņām. Nu – te neko nevar izdarīt – iepirkties nevar jo nav naudas un Inese vēl nevar iet.
Runāju 3 reizes ar Dzidru! Mīļš, saprotošs bērns.
Pienāca Jaunā Gaita. Mans darbs iekšā, tikai 2 prozas gabali, īsi.
Mans – reāls
Otrs – moderns.
Mans stiprs šķiet šoreiz, īss, ar saturu un vienu otru krāsainu teicienu. Esmu apmierināta. Bet otru stāstu par to māju varētu mazliet fantastiskāku, tāds jau tas bija. Jāpārstrādā. Patiesībā – tūlīt rītu būtu jāķeras klāt, kamēr paveiktais dod spēku.
Jāraksta šis otrs darbs – vairāk sev. Es to domāju sev, bet rakstīju citiem, tādēļ tas pagaidām nav labs. Bet viņā ir laba viela un labas lietas jau iekšā!! Jāpārmīca.
Nošūts būs otrs zaļais paklājiņš. Nezinu kurš būs skaistāks – latviskāks varbūt šis.
13. dec. 1966. otrdiena 7 a.m.
Vai ap šo laiku pag. gadā es nenokļuvu troublē? Atstāju darbu etc. Par to vēl jāskaidro, jāraksta.
Vakar W. atnāca, es klāju ver. galdu. Vecās māsa skraidīja kleitas provēdama. „Kas nāk?” vecā teica. Viņš ienāca zālē. Uzsvilpoja Mrs S. kas ar vaļā muguru grozījās. Something tur arvien ir – skaistas sievietes koķeterēja. Mazliet redzēju W acis, kad viņš uzsvilp. tad uzsmaidīja pāri. Tumšas acis bij. Viņam reti kad tumšas, tas kā gaisma krīt.
Vēlāk viņš pie apaļā galdiņa lasīja savu pastu. Viņš parasti tad tā nogrimis ka nekad nedzird, kad to uzrunā. Arī vakar.
Vēlāk viņš gāja prom, es pie (sienas) galā galda. „Ar Dievu Mrs. Dzel.” – nezin kādēļ neizteica līdz galam. Vai viņš ieklausījies kā Mrs. S. mani saukā par Dzellei un vairs nedrīkst teikt, jeb tikai aizmetās.
Viņš ienāca atpakaļ.
Tad gāja otrreiz prom. Es ēdu vak. pie m. galda. Viņš mēmi gāja prom. Savādi noplucis, neapkoptiem matiem, lielajā vecajā uzvalkā, kas klamzīgs.
Pacēlu galvu vēlāk pret logu, viņš stāvēja otrā pusē mašīnai, vēra vaļā durvis – neskatījās tanī momentā, es ātri nolaidu acis arī.
Kaut kas tam ir par daudz – darba droši vien.
10.30 a.m.
Šorīt 8 viņš atnāca. Es biju te istabā. Vēlāk Mrs. S. skaļi man klāstīja vakard. TV filmu. Viņš panāca durvīs un aizgāja atpakaļ, paskatījās S. stāstīšanā.
Sāku tīrīt lielo ist. Viņš bij verandā. Izgāja reiz cauri ar cig. zobos. Atpakaļ ejot mēs skatījāmies ‘neredzot’ daudz viens otra. Tie ir tādi pusakli skati.
Viņš aizgāja pa otr. durvīm. Es tur zālē krāmējos. Viņš neaiztaisīja durvis – nespēja tās aizsist ar troksni. Tas kaut ko raksturo.
11 p.m.
Par to, ka viņš nespēja ar troksni aiztaisīt durvis, (tādēļ ka viņam nebija bijusi iespēja no manis atvadīties) es domāju – es būšu laba viņam.
Pēc 5 p.m. es izgāju ārā raudzījos uz ceļu, gaidīju. Es eju pretī es teicu – es Tev izeju pretī – un es to teikšu, kad viņš nāks.
Es apstājos pie ziediem, pie māj. stūra. Kāda maš. piestāja – viņš nāca pa otriem vārtiem. Paskatījās uz mani – nopietns. Un pagriezās nost no celiņa – nāca pāri dārzam uz mani – nopietns. Bez smaida, bez sveiciena viņš nāca un tāpat es to sagaidīju, ar klusumu un gaidīšanu sejā. Viņš apstājās un palūkojās lejā uz ziediem pie kuriem vēl bij man roka, (es viņus glaudu, ņemu rokās šos milzīgos ziedus kas uzziedot maina krāsu un ir kā porcelāns sākumā un tad kā zīds).
„Jūs mīliet (lik) šīs puķes…”
„Jā”
„Viņas tik lielas šogad. Jūs laikam daudz esiet laistījusi.”
„Nē, ne šīs. Kādreiz tik.”
„Tie koki pie ceļa saaug par lieliem.”
„Šis koks pie stūra vidū visu laiku cieš, kā slims, varbūt par tuvu pie mājas.”
Tā mēs nācām uz durvīm. Es kavējos viņš iegāja pirmais.
Vēlāk viņš kā agrāk – aizgāja uz āra m. m. un virtuvē mazg. rokas.
Tam nebij lielas jēgas. Tik – tas, ka viņš te nāca. Bet es – staigāju garām tad kā mūmija.
Nezināju cita ko darīt.
Viņš ļoti mīļā balsī atvadījās no mātes. Un viņa pateicās par atnākšanu.
15. dec. ceturt. 1966. 3 p.m.
Atnācu no Vaucluse.
Apēdu mazu šokolādi – nemiers paliek to nevarēju apēst līdz. Dzēru kafiju rīta pusē – arī ar to nevar nodzert nemieru. Tas kā cilpa kaklā, rausta. Nezinu kur dotos! Skaista diena. Vakar arī bij skaista – lija! Nolija. Nāca zils negaisa vilnis pāri visai pilsētai. Pērkons tikai mazliet ierūcās. Tāds vasaras lietus. Dārzs pielijis, ceļš nolijis, slapji zari vējā, spirgtā elpā šūpojas, nopurinās – Es izgāju šad tad ārā – bet piesiets.
Vakarā, ap 5, kad sāku gatavot vakariņas – (grill + vegetable) es domāju – viņš nāks! Viņš atkal nāks. Un nebij viegluma un prieka par to. Ap 6, kad par to nedomāju, kāds atvēra durvis aiz muguras (stāvēju – pie plīts) W. kaut ko par pastu nomurmināja. Vai viņam jāaizbildina savs nāciens? Kad viņš gāja prom es atgriezos no garā galda un ieskatījos viņa sejā tieši, (kā to it kā nekad vairs nedrīkstu) un – viņš noslēpa skatu, satika manas acis – un aizgrieza savas. Kādēļ? Kādēļ mēs neesam brīvi?
Nu – vienalga.
Šodien gāju uz Vaucluse – skaista saulaina diena pēc lietus.
Šuju ‘paklājiņus’.
10 p.m.
Ap 7 p.m. es domāju – viņš tūlīt nāks.
Ap 7.30 viņš atnāca. Es jau biju savā istabā. Aizslēdzu durvis – viņš pieklauvēja – atvēru, viņš šoreiz bij jautrs un smaidīgs. Hallo Mrs Dz. – My (man likās baby – ilgi domāju – līdz sapratu ka tā būs bijis –) virtuvē. Viņš atskatījās – „atkal business” viņš teica.
Varbūt es biju ļoti izbrīnījusies par to Hallo baby – varbūt viņš ieklausījies no savas tantes un sāk saukt Dzelby –
Izšuvu vienu sedziņu – tikai stūrus, nav neko skaista. Diegi nav tik labi krāsā. Tas ielocītais – ilgi šūtais, tomēr ir visskaistākais. Bet nav laika, un diegu arī nav, tik ilgi šūt. Dažus tā uz ātru roku uztaisīšu.
16. dec. piekt. 1966.
11 a.m. Jātīra sudraba ‘buskets’.
Visu rītu tāds nemiers (‘ka sētas mietu varētu norīt’).
Lietas pazūd, noslēpjas, izbēg no rokām, lec acīs.
Asaras skrien acīs, jākliedz būtu. Acis skrien pāri dārziem, ziediem, debesīs iekšā, krīt uz ielas.
Rokas sviež visu, nevar noturēt, uzgrūžas, nodauzās.
Notīrīju tomēr savu logu un virtuves logu pa pusei. Ja citas izejas nav – tad caur darbu. Caur darba lodziņu spiedies un rausies cauri ka čūska caur atslēgas caurumu, stiepies, lien – un esi tepat.
Sāku baltu sedziņu šūt, lins ļoti mīksts –
With love from ‘Russia’.
9 p.m. Vējš svilpo ārā. Man tas liekas skaisti. (Bet tie ir māņi…) Man tas liekas skaisti, jo es kaut kā jūtos drošāka savā dzīvē (dzīves atliekas…) kā sen neesmu bijusi. Jo – es pelnu. ‘Es nevaru pazust.’ Es varu cerēt, ka drīz varēšu ‘kārtot savas piezīmes.’
Vējš svilpo un man tas liekas skaisti. Jo es esmu atradusi sevī vēl daudz spēku – esmu spējīga strādāt, nesēžu bērniem uz kakla.
Vējš svilpo naktī, dārzā, ārā, ziedos, rozēs un man tas liekas skaisti, jo – man ir draudzīgs tas cilvēks, kam pieder šis dārzs, kurā vējš svilpo, kurā ir nakts, kurā es dzīvoju. Šī laipnība pilda mani kā maiga liesma.
Varbūt šī liesma uzplaukst manī, sakuplo kā zieds, vairāk, kā to vajadzētu, vairāk nekā tas kādam, viņam teiksim, vajadzīgs. Bet – man ir vajadzīga šī liesma. Tā uztur mani dzīvu, tā ir kā uguns salā pamestā būdā.
Kur es iešu, kur būšu bez šīs liesmas? Tā pieņemas bīstami, kļūst nozīmīga, vajadzīga. Tieši pēdējās dienās – es piegurstu no savas vientulības. Ziemsvētki klāt – es neaizeju pie latviešiem, ne kur neaizeju, neko nesatieku, ne ar ko sevi nepiepildu – atstāju sevi absolūtā vientulībā un šī liesma ir vienīgā kas man ir, tā kļūst ļoti svarīga.
Tas – gandrīz nav labi. Visu laiku es kaut kur cerēju būt prom, ar kaut ko citu, kas man būtu vairāk reālāks, īstāks kā šī draudzība, šis draudzības atspīdums – bet es redzu – laiks aiziet, es esmu un esmu viena – un man šī ēnu spēle, kļūst vienīgā realitāte un es tai pieķeros.
Nav neviena mājā – tikai vecā. Guļ un vaid, kad nav aizmigusi. Tumsā. No tējas atteicās. Mums nav kontakta. Viņa ir piekususi cīnīties. Pamesta atkal. Kā citādi lai būtu?
Mašīnas iet un iet. Apstājas kaut kur. Citur. Un iet.
Iet garām. Un garām.
Mašīnas iet un iet –
Pienāk tuvu, nāk tuvu un aiziet, neapstājas.
Neatnāk.
Vecā guļ un guļ un guļ.
Kā ir pusgadu gulēt.
Vairāk. Gadu.
Istabas ir viena, divas, trīs, četras, piecas.
Piecas istabas ar tepiķiem no sienas līdz sienai.
Zilā, tumši sarkana, sinepju, olīvu krāsa.
Balti viegli zīda priekškari un musturaini smagi zīda priekškari.
Sudraba trauki, svečturi, naži, dakšas – atvilknēs.
Linu galdauti. Klusums.
Tukšums.
Visi ir aizgājuši.
Kad viņa nomirs – māju varēs pārdot. Pārdot visu. Viņas dzīvi. Dienas, gadus. Kur bērni auga. Pieci bērni. Skaisti, labi bērni. Visi pieauguši. Vīrs nomiris. Viņa nav vēl nomirusi.
Bet darīt viņa vairs neko nevar – tikai gulēt.
Pieslieties sēdus, pārsteberēt pāri istabai un atkal gulēt.
Ļaunākais ka viņas rokas vairs neko nespēj.
Bet domas dzīvo. Domas skrien un skrien un skrien.
Sestdiena 17. dec. 1966.
3 p.m.
W. + J. bija te no rīta. Piezvanīja, cik dzirdēju. Dārznieks te.
Tad viņš atnāca. Ieraudzīju to logā. Viņš varbūt skatījās kur dārznieks strādā, bet es ieraudzīju viņa seju pret savu logu, (lasīju patlaban pav. grāmatu, gaidīju līdz veļa izmazg.
Tad – locījos pie veļas groza, kad viņš pag. garām uz dārznieku.
Viņi runājās, kad es gāju ar kurvi izkārt veļu. Es pa gabalu ‘it kā sveicināju’, tas man nav jādara – bet – jāsmaida ir. Tad viņš gāja uz māju – pagriezās – hallo Mrs. Dz.)
Tas bij dabīgi un jauki.
Tad viņš pie rokas izveda J. un aizveda iepazīstināt ar dārznieku. ––
Iepazīstina saviem kalpiem…
Es arī tā kādreiz gāju apkārt ‘starp saviem kalpiem’…
Kad viņš viņu ved pie rokas, ko viņš dara arvien – tad es zinu cik mana dzīve ir tukša…
6 p.m.
Tāda pagrūtāka diena – gludināšana nogurdina.
Gandrīz mugura sāka sāpēt atkal pa nopietnam – tas ir no saaukstēšanas, no vēja, caurvēja, kas rauj virsū kad sasvīdis.
Tagad jānodod vakariņas.
Steak + kidney vārās, sutinās.
Nezinu kāds iznāks. Do not care so much. ‘Paju’ – netaisīšu. Esmu nogurusi. Tomēr citas sestdienas jāatstāj daļa gludināšanas uz pirmdienu.
7 p.m.
Kaut nu šo ziņu zinātu atrast kad vajag.
Steak + kidney bij garšīgāks kā jebkad un bij tik cīpslaina gaļa, nevienādi gabali gatavs chopped – bet es apviļāju labi miltos un eļļā + mazl sviests ātri [..] apcepu.
3 st. virās lēni.
Pirmdiena 9 a.m. 18. dec. 1966.
Bailes, ka es netopu pavirša pavāre.
Ne pavirša – bet izdomas nabaga, jo – es nevaru, negribu – domāt slimās garā, ārkārtīgi mīkstu visu un savā ziņā vienmuļu, konservatīvu. Viņa itkā vairs neuzticās man – un ar to ir protams – beigas.
Tas iznāca no tās ‘rakstniences’ pēh! Tas man par ļaunu, atklāt.
Nu – tad rakstu, uzrakstīju vēstuli Heraldam. – redzēs vai ko iespiedīs vai nē.
Vakar biju spēlēt – rokas nekādus brīnumus gluži nerāda – bet ir apbrīnojami labā gatavībā izpildīt pie nelielākas praktizēšanas uz klavierēm.
Piem. Nokturnes (Entremona!) pasāžā – tikai jāpadīda, skaidrība, ātrums, vieglums ir!!
Nocīnījos visu pēcpusdienu un noguru. Tikko gribēju iet griezt matus – un pārdomāju – Dzidra var nogriezt par 7 šiliņiem tikpat labi, kā tā Vaucluse vecene.
Varbūt Sue [right] arī būs tur svētkos.
Parunās par to.
Vakar nejaukāki mati bij. Stacijā (šoreiz Centrālē) atkal redzēju K. kungu. Tā staigāja kā dēmons, tīģeris vai kaut kas tāds, balts triko krekls, pelēkas zīdspīdīgas bikses, kas atspoguļo visus muskuļus – un tad rokas kaut kā ap pleciem krūtīm apvīstījis, lai viss torso brīvs – iet turp un atpakaļ pavisam neticamā kārdinājumā. Nezin vai viņš mani redzēja vai pazina, biju vidū starp vīriešiem, daži jauni, melni, labi ģērbti.
K. izskatījās labi, neparasti labi. Īsts – aristokrāts!
Jāiet nopirkt Xmas kartes etc.
20. dec. otrdiena 1966.
7 a.m.
Killing, morder – ir sviests un medus ko viņi liek uz savas maizes!
Palasi TV programmu.
Palasi avīzi. Ak, nerunāsim par avīzi!
Palasi TV programmu – !
Gribētu pameklēt filmu, ko vakarā paskatīties – :
Viss ko tu vari ir sameklēt killing, morder, robbery, etc. et. etc.
No joking!
Trešdiena 21. dec. 1966 4 p.m.
2 ½ ned. atpakaļ (pirmdien) nopirku linu drānas – esmu uzšuvusi 5 sedziņas, tā tad 2 pa nedēļu ar visa cita padarīšanu, arī spēlēt braukts abas svētdienas.
Ja dzīvotu ‘brīvā’, tad viegli par 2 nedēļām taisītu vienu ‘setu’. Ja gribētu steigt, tad ātrāk – pa 3 ned. 2 setus. Bet, tā steidzot rokas sāpētu. Tā tad 2 blūzes var pa nedēļu apm. Tas ir – ‘fantāžu’ blūzes, varbūt tomēr tikai 1 – pa nedēļu, blūzēm smalkāka drēbe. Vai ar to varētu ko piepelnīt? – Jāsagatavo kaut kas rokdarbnieču izstādei. Bet viņas varbūt taisa tādus ‘pārkrautus’ brīnumus? – Nu – jāredz. Man vajadzētu labāku linu. Varētu kaut ko arī no šī. Diegu vajag piemērotāku. Tas viss labi – tikai šis darbs ir tāds ka ēd acis, rokas, laiku – un vispār nogurdina un paņem visu. Tas der tikai – ierobežots.
Ziemassvētki pie durvīm. Man nekas nav nopirkts. Pa kuru laiku?
Nav nekā cita pagaidām – tikai ej uz priekšu – dēļ tā centa.
Cik ilgi?
Kad jātaisa maiņa?
Vai varbūt te viņiem būs kāda maiņa? Viņi jau neko iepriekš neteiks. Kādu – nedēļu, tas viss. Nu – man nav traki tā. Tikai – pašai jāplāno – kur iet, ko uzsākt kad no šejienes prom?
Summerhilla dzīvokli turēt?
Kā?
Kaut kur piepelnīties?
Bet – tas ir atkal – pelnīt naudu Nīčiem ne sev.
Kā izdarīt ka – sev pelnu?
Dzīvot pie Dzidras kādu laiku?
Sagatavot ‘šos setus’?
Kaut ko uzsākt – ‘lettering’?
Kas ar klavierēm?
Māju man vajag lēti – tad ietu viss.
Windzorā?
Inese izmeta – diez vai iznāks klavieres tur raut – negribās.
Kur – nomesties uz dzīvi?
9 p.m.
W. ienāca kad gatavoju vakariņas.
„Smaržo labi” viņš bij pienācis.
„Jūs vienmēr rodiet īsto nosaukumu… vārdu… lai uzmudinātu…”
Viņš atvēra fridžu un apēda vienu ķirsi – iesmējās: „Cik jocīgi atvērt veco fridžu.”
Es iesmējos līdz pavisam skaļi.
Viņš gāja uz māti.
Es ienesu vakariņas (cik stingri, droši viņš izņēma paplāti no rokām man un nolika)
W iznāca virtuvē – man esot viena lieka kotlete.
„Jā, es neuzdrošinājos tā īsti to Jums piedāvāt.”
W. „Es vienmēr esmu izsalcis” –
Tikai kotleti „ne saknes, neko – viņš ēdīšot mājās jo – kā citādi viņš varēšot mājās ēst, ja te pieēdīs – apēdīs Dz. k. vakariņas…”
Viņš iznāca (pirms tam) ar kādu paciņu lai es palīdzu to iebāzt kādā dāvanu papīra kulītē, no kura tā laikam bij izvilkta. Es palīdzēju, viņš turēja – iznāca ka mana roka zibenīgi aizbēga no viņa rokas. Es biju gluži veikls palīgs, viņš nopūtās.
Visu vakaru īsti nepaskatījos uz viņu – skatījos – bet ne ilgāk virsū, sejā.
Viņš aizgāja ar īstu gud day.
Un pēkšņi tagad – es jūtos tik iznīcinošā vientulībā.
Vispār es nevaru šodien atrast kur un kā es iekārtošos lai garu vilktu.
Sapnī kādai kaziņai (?) atsvabināju kāju, kas bij briesmīgi saspiesta, sagriezta, savīta kādā sētā. Tā kaziņa vai kas pa creature tas bij, stāvēja kā cilvēks, tā bij kreisā priekšķepa.
Varbūt te pie tās paciņas taisīšanas tas bij.
I feel tired. Have headace suddenly –
22. dec. 1966. ceturt. 7.30 a.m.
Vakar ūdenī ieliktie rožaini bālie oleandri apvīta, bet šorīt ir spirgti un svaigi atguvušies! Ņem piemēru!
Domas, pārdomas, minējumi, prātojumi – krīt virsū ik stundu, un dienu (otrādi) un nospiež un nogurdina. Bet – jādomā ir. Jāatrod – ko vēl darīt, ko padarīt, kā to iespēt?
Xmas shoping būs jāatliek – vai tas nebūtu muļķīgi man tagad svētku vakarā pirkt ikdienas mantas – mēteli, kurpes, etc. un maksāt – daudz vairāk. Varbūt nekur neiziešu, tik uz Inesi. Ja jau cietos tik ilgi – pacietīšos vēl ar to latviešos iešanu.
Jaunā gadā balles – tur varētu reiz ar savu melni tagad – bet tik ilgi neesi bijis, vai uz reiz skriesi garā kleitā savilcies un ar ko? Kā?
Izejamās drēbes jau nu derētu. Kaut jel melnās kleitas būtu atvedusi no Newcastles. Nu – jāiztur. Ar melnajām jau ar nekur nevarētu iet. Melnos svārciņus gan vajadzētu pašūt.
Jāsāk diena. Tā viņas te sāku un vedu galā. Un vedu nedēļu galā. Un rēķinu naudu. Un jo tālāk iet jo grūtāk liekas to iepelnīto naudas skaitli palielināt. Un – cik daudz cerību un vajadzību uz tā gulstas, ja sāk domāt, kā iekārtoties! Tad – tas nav itin nekas! Tad labi – ka samaksāju Dzidrai biļeti uz N.Z. – lai ir kaut kas uz brīdi, lai neizkūst viss sīkumos.
12.30 p.m.
Pie oleandriem pieliku tādu pat bālrozīgu izplaukušu rozi un tagad manā istabā ‘vāzīte’ izskatās tik skaista ka es nevaru tikt no istabas ārā – jāsēž un jāskatās. Ziemassvētku dāvanas gribētu saiņot, bet tagad, kad nauda būtu nav laika tās nopirkt. Vai tā nosodība? Ko lai dāvinu H? Motherei gandrīz 2 sedziņas varu izvēlēties – ne gluži pāris, jo baltais kā nelabais sarāvās vairāk kā inču! Varēju lielāku griezt, nebūtu ticējusi ka tik stipri raujas. Bet tā pati viņai domātā baltā sedziņa jādod – izskatās bagātāka. Un – te tomēr to vairāk ierauga. Kur gan nē?
10.15 p.m.
Tikko noskatījos TV Marcel Marso. Ne tik, ne tuvu tik mākslinieciski vērtīgs kā uz skatuves, dzīvs. Bet vairāk apskatāms, izpētāms, vēl vairāk – jābrīnās, kā viņš to panāk.
Viņš teica:
Meklēšana pēc dzīves – poetrijas (poēzijas) (dzejas) un klusuma –
Ja dzīve ir ‘poēzija un klusums’, (viņš to tā teica) tad man dzīves ir bijis daudz un ir!
Es jau to arī saku.
Tikai – cik labi ir dzirdēt un redzēt, ka citi arī tā dzīvo.
Pirms tam bij filma par bērnu kas spēlē vijoli un visa pasaule skrien to nogalināt – nelabais, nelabais, kaut kur vaļā ticis –
Tā tas ir, tā tas ir – velns, nelabais – bērns spēlē vijoli!!! –
Pirms TV piezvanīju Dzidrai – nopirkusi mēteli.
Tas labi.
Dzintars iedevis £25 – tas arī labi.
Es tikšu svētkus svētīt no sest. pēcp. līdz otr. rītam – tas arī labi.
Tikai man nav mēteļa…
W. piezvanīja filmas sākuma laikā.
Viņa balss bij kā mūzika (varbūt – filmas iespaids) maiga, laba, uzmanīga, es dzirdēju tik daudz maigas grācijas viņā – droši tādēļ, ka filma (par bērnu kas spēlē) no manis bij izslaucījusi visu pretestību, ikdienas skarbumu, cīņu etc. Es biju relaxed, atraisīta no visa, visu uzņemt spējīga, mierīga pati kā ūdens virsma – un tā es katru pusnoti, pauzi, fermate – viņa balsī – un tā bija maiguma pilna.
Bet kad es no darba pieskrienu pie telefona – manī pašā dūc simts spēki cīņā ar dzīvi – es esmu pilna trokšņu – es nekā nedzirdu, tik pati savu troksni un aiz tā viņa balsi, kas man neko nesaka, jo tā nevar pārkliegt manus trokšņus, nevar nokļūt līdz manim, es šalcu kā ūdens kritums.
Arī M. Marso, teica – „klusumu”.
Jā, klusumu.
Vecais Sarma arī teica – par mīlestību – tā klusuma valstība.
Tā tad – dzirdi klusumu. Es jau dzirdu – dzirdu.
Ienācu istabā pēc T.V. un manā puķu vāzē roze tik graciozi, tik gaiši, skaisti, svinīgi sniedzas man pretī – es iesmējos un izstiepu tai pretī roku, pieliku seju – Tik naivi karalisks skaistums.
Es jau šodien agrāk uz rozi un oleandriem, (kas skan kopā) skatoties domāju par W. – vai Tu esi tā skatījies ziedos, vai Tu esi redzējis tā ziedus? Tu skrieni un skrieni savās bisiness –
23. dec. 1966. piekt. 11 a.m.
Nejauki (bieži) sāp ‘krusti’. Man šķiet – es saaukstēju, bet tas nevarētu būt iemesls – jo es tāpat tos saaukstēju agrāk. Tad nesāpēja. Tiešām savādi. Jūtu – man vajadzētu atpūtu. Kad un kā te beigt strādāt? Kur – tad – ?
Vajadzētu aizbraukt un pashopīt Dauble Bay’ā.
Freimaņi (atbilde!) atsūtīja Xmas card. Viņi gan katru gadu ir sūtījuši.
Nīčiem un Klauvertam palika neuzrakstīts jo – kartiņas tiešām te nevarēju nopirkt. Neticami dumjas. Tādas tak nevar sūtīt!
Aizsūtīs uz jaunu gadu.
Šorīt visu ātri apdarīju. Jau virtuvi sakopu vis. Vajadzētu braukt šopīt….
Otrie ziemassvētki 26. Dec. 1966.
5 p.m.
Pie Ineses. Viena pati. Pavadījām Dz. un Birst. kdzi uz New Zeelandi.
[At left: Sunny & Sue Birstins at airport to see off mother, Mrs. Elza Birstins, who also going to New Zealand]
Spēlēju Summerh. un nevarēju paspēlēt. Klausos te plates – Rachmaninova koncert No. 2. (ko klausījos pie Mooriem) dzeru savu svētku vīnu. Esmu mīksts un slābs un nederīgs, bet ir karsts un pērkons staigā.
Izgāju ārā (atvēru abas durvis te) ienācu atpakaļ, un man sāk sāpēt mugura.
Kaut kas nav labi!
Un neesmu samaksājusi Med. Fond!!!
Vai mugura sāp no caurvēja? To jūtu mazliet.
Bet – tad jau neko es nespēju nest!!
Guļu gultā te un ‘spaidu krustus’ – un sāpe nepāriet. Labā pusē, kā parasti.
Spēlēju pāris reizes cauri (platē) to Rachmaninova piano concerto No. 2 un domāju par W. Viņš šo plati man dažreiz tur spēlēja.
Mans vecais dārzs man svētkos dāvināja – (varbūt tā šķiršanās un reizē pēdējā) man dāvināja – sauju zemeņu un klēpi margrietiņu.
27. trešie ziemsvētki 10.30 a.m.
Atpakaļ savā suņu būdiņā. Ienesu pāris nabadzīgāku rožu ziedu vāzītē. Vakar margrietiņas pie Ines bij burvīgas. Vedot tās galīgi novīta, bet visas atdzīvojās pavisam svaigas baltas un dievišķīgas, es skatījos un skatījos un spēlēju to Rachmaninova 2 piano Koncertu (platē) no gala vēl un vēl – tas ļoti ‘sweet’.
Te – jāsāk vilkt velkamais – darbs. Jāpelna vēl. Miegs nāk. In. + Laim. aizbrauca ūdeni slēpot!
[Poto front L to R: Sally, Hedley, Biddy, Inese]
Tā istabiņa pie Ineses ir lielāka krietni vien, kā šī. Ja tur izgroza lietas, (galdu varbūt ārā virtuvē) un uzliek priekškarus, ieliek kādu paklāju – tur var burvīgi mazu istabiņu iekārtot. Jāpadomā kādās krāsās un jānopērk kādas drēbes gabali – un tad man tur tāds svētdienas miteklis. Ja šie kādu laiku dzīvotu Windzorā, es tur varētu ilgāk dzīvot – t. i. kad te beigšu… Bet, kur es pilnīgi iekārtošos? Kaut kur vajadzētu to īsto stūrīti, bet tur it kā tas nevarētu būt? Divās vietās arī nevar. Tuvumā kaut kur? I don’t know – – ––
Tuvumā kādu live in jobiņu – tikai teiksim 4-5 dienas. Vislabāk tad būtu brīvās dienas ned. vidū? Vai arī – šūt un pelnīt tā naudu? Un dzīvot – kur? Kaut kur tuvu – – –––-
I don’t know.
Inīs ir diezgan liels despots! Very much like dad vienā ziņā, tas ir sava rakstura spēka ziņā – turas par savu taisnību kā pašu par sevi saprotamu lietu un kaut kā citi sāk prasīt atļauju vai drīkst iet uz poda – ––
11.30
Nezinu ko darīt. Nīkstu. Iesākt neko nevar. Žēl ka tik agri atbraucu.
O.K. ko darīt?
Šūt – ?
Ceturt. 29. dec. 1966 10.15 p.m.
Savādi? – visu laiku te neko neesmu rakstījusi!? Nezinu – kas notiek. Ko šie cilv. domā par mani?
W. piezvanīja otrdien – (kad atbraucu) vakarpusē. Pirmo reizi telefonā runāja ar mani – izteica atzinību manai dāvanai –
Jā – bet ir par vēlu rakstīt un nogurums.
Rītu turpināšu. Šuvu visu laiku – tas acis bojā –
Piektdien 30 dec. 1966. 11 a.m.
Izpulēju virtuvi – krusti sāka sāpēt. Siltumu un mieru tie sāk prasīt. Siltums jādod, bet mieru tikai pa daļai, necelt smagas lietas – Anyway – apmēram zinu kad tie sāk sāpēt, un nav jau tie pirmo reiz, ir bijis jau agrāk, bij jāuzmanās neapaukstēt ar slapju peldkostīmu guļot uz zemes etc.
Atkal jāuzmanās – un dakteris lai vēl paliek. Vakar biju zem siltas, karstas dušas un pēc tam tie arvien vārīgāki – gulēju pie vaļēja loga etc.
Tas par veselību. Svīstu un piekūstu arī virtuvi beržot – bet tā tad jau pienākas.
Vecā vakar teica – no sest. pēcpusd. varu palikt prom līdz pirmd. vēlai naktij. Rītu ātrāk jāmēģina ar veļu tikt galā, lai pēc pusd. ātrāk varu iet. Tagad nav ko bēdāt kur iet.
Klavieres būs (cerams!) pie Ineses. Žēl ka agrāk tā nebij – kādēļ vajadzēja gaidīt – varēja sen šiftīt par lētāku naudu pat. Varbūt te arī varēja atšiftīt? Tagad – par vēlu.
Dari kas vēl darāms.
Ja būtu melnā kleita te (vai kādi brunči sašūti…) varētu rīt aiziet uz kādu balli ar šiem. Tagad – absolūti – viens.
Vēl – jāpadomā.
Jā – kārtējās piezīmes par W. Viņš telefonā mīlīgi runāja par to cik skaistas dāvanas es devusi un ka māte patiesi priecājusies. Es izteicu – arī Jūsu dāvanas bij skaistas – un gandrīz nobijos, jo tas izklausījās personīgi un viņš taču neko nedāvināja (‘…vīna pudeli un rožu krāsu…’)
Vai ilgi tas ņemot laiku tā izšūt – viņš uzlika šos vārdus virsū manam pus netaktiskam teicienam – un tas pazuda nedzirdēts.
„Nē” – es teicu. Kā idioti mēs runājām!
Vēlāk, jeb tas bija otrā dienā – anyway, tas bij aizvakar – viņa maš. piebrauca, es šaudījos pa virtuvi un beidzot ‘gadījiena raksturā’ biju priekšā ar smaidu – ātru un drošu kustību – viņš ienāca un bij pārsteigts un stiff izmetās cauri virtuvei tikai ar labdienu tādu nobijušos.
Viņš bij šortēs un tas mani savukārt pārsteidza, jo tad viņš man izskatās svešs. Lai gan šoreiz mazāk svešs. Es padarījusi (pusd. trauki) iegāju savā istabā. Un tūlīt (droši vien nožēlodams ātro garām aiziešanu un saņemdamies) viņš gāja uz šo mazgāt. (maz. māj.) – es neizkustēju ceļā. (Kļūda)
Vēlāk viņš atkal iznāca virtuvē – skatījās uz pulksteni, bāls, sīks, jauns un kluss un pirms viņš ko saņēmās teikt – es prasīju vai viņš arī paliks uz tēju?
„Jā!” viņš milzīgi jautri iesaucās – (taisni tā kā es izteicu savu „nē”, kad viņš telef. prasīja par šūš. laiku) viņš paliks visu pēcpusdienu, strādājot ar papīriem.
Bija viešņa (trešdienas) es ienesu tēju – viņš krāmējās pie sav. grām. Vēlāk es ienesu pēcp. avīzi un vec. nakts kreklu izglud. Viņš bij iekšā pie mātes, sēd. pie galdiņa. Es uzliku avīzi uz vecās kājām –
„sorry” –
Tad aizgriezos, paņēmu paplāti un dressing table. Jutu viņu skatāmies uz manām kājām – vai es nevarēju vairāk par tām parūpēties? – skraidu tongās pa dārzu un visur – nogurušas arī. Tagad pēc tam tās izpeldināju, thongas noberzu – Pēc tam.
Ejot prasīt, vai vecā jau ēdīs vakar. (6.20. He. vēl nav) es ceļā (pret zāles mazo gald.) satiku viņu. Es gāju ātri, stingri. Viņš tāpat. Good night – good by – es paskatījos viņš arī. Man šķita viņš atskatījās. Es novaldījos. Varēju jau, kādēļ nē? Bet tikai tad – ja viņš arī – hehe.
7 p.m.
That’s the end. Viņš neienāk novēlēt jaunu gadu, H. ienāca. Dzirdēju ka viņi W un J iegāja pa otrām durvīm, viņi kaut kur izbrauks. H. nebūs rītu mājās ne šonakt.
Bet – tā tam jābūt. Tā tad –
Rītu mazākais pēc pusd. es būšu brīva. Vecā teica – kad gribu, bet ja viņa paliek viena, tad jau es varētu tikai kad Mrs. Seem. Atnāks.
Savādi. Tomēr – smagi. Tas tak saprotams un pareizi. Un man nāk prātā tas brīdis, kad viņš ienāca atvadīties pirms gāja uz baznīcu salaulāties un teica – „neaizejiet, neaizejiet, mazākais tik ilgi nē kamēr es atbraukšu no N.Z.” – Citādi nevar būt! Bet gandrīz vienkāršāki būtu ja viņš ienāktu atvadīties, novēlēt jaunu gadu. Viņš baidās ka es neburstiju? Varbūt. Galu galā – varbūt to mana. Tāpat kā H. zoboja viņu. Es turējos braši un tomēr – kas zina! Varbūt kaut kas plūst pāri.
Kādēļ tad viņš nenāk reiz nedēļā pusdienot, kā vecā teica: … Tad tas nu gan drīzāk varētu būt W dēļ, ne manis dēļ. Anyway – viņš nevarēja to lietu nolikt tik vienkāršu, kā good old houskeeper ko nobučo uz vaiga. Bet es biju happy ar to.
Kā viņš piestājās pie manis toreiz atbraucis (pie tējas katla…) kā prasīja – vai Jūs esiet dzērusi tādu vīnu? un aprāvās. Sāpīgāk ir just, zināt tuvu un neredzēt . – Un arī tas vēl ir labi. Es jutīšos sasodīti vientulīga varbūt jau rītu.
Viņš ir iedudzis šinīs dienās. Un es kā muļķe lai to pastiprinātu, paņēmu vienu no viņa foto, ko viņš viena uzņēmuma paciņu bij izmetis papīru kurvī. Bet šīs fotogrāfijas iekrita man rokās. Un tā bij viņa seja – viņš. Kā es varēju to aizmest, kā atkritumu? Es ieliku citas kādā konvertā, lai tās nekaisās pa atkritumu kurvi. Te, kad [..] paper bag iztukšo, tur vairs kopā nav tikai papīri, tur gadās citi netīrumi no vecās istabas, cigaretes, tissue paperi.
Kā lai es viņa seju tur izberu?
Cita seju varētu?
Nē visas. Savu mīļo sejas es nevarētu izbērt.
Pat vēstules nevaru.
8 p.m.
Savādi. Es būtu vēja spārniem laidusies rītu prom, par W daudz nedomājot.
Bet tagad zinot ka viņš te ienāca šai mājā, un pie manis neatnāca – es pēkšņi zaudēju visu dzīves prieku. Viņš nevarēja nākt. Viņa s. bij tur. Un – tomēr – viņš varēja. Arvien viņš kaut kā to izdarīja. Protams – viņš nevarēja. Bet, bet…
Un ja viņš nemaz šodien un rītu nebūtu rādījies – es arī justos aizbraucot mazliet skumjāk.
Labi vien ir. Tas liek vairāk apzināties manu īsteno ārkārtīgo vientulību. Un es nedaru neko, lai kaut ko atrastu. Šos svētkus palaižu atkal, kā jau gadiem, – tādēļ ka nav ko vilkt virsū. Tas nav piedodami!
Gudroju jau rītu ar kaut ko no tā kas man ir, aiziet kaut kur! Bet – man nav nekā te līdz arī no tā kas man ir. Vecā melnā. Šodien jau iegāju vienā kleitu veikalā – pa 16 mārc. logā bij jau kaut kas uz manu pusi, ja viņiem būtu arī cita krāsa – bet tūlīt nebij kas apkalpo – un es izlavījos ārā!!!
Tu esi tālāk jau un kļūst vieglāk Viss smagums izkūst sapņu gaismā Iedomu gaismā Ko lai es uzvelku virsū? Kādēļ es te arī nolaižos? Tagad par vēlu. Nu – 100 gadus jau par vēlu! Ko lai es uzvelku? Es teicu – Tu esi tālāk jau un kļūst vieglāk – Es to neteicu dzejas dēļ – Bet patiesības dēļ – tā bija Pēkšņi kļuva vieglāk.
Es iegāju piezvanīt Inesei. Un tur, kamēr es runāju ar veco – ienāca W. ar J.
Viņi tikai aizveduši H. uz staciju. (H. brauc uz Melburnu.) Man ne prātā nenāca, ka viņi var atnākt, tikai kā rēgi rādījās ik mašīnas tuvāks troksnis – Varbūt kaut kas aizmirsies… etc. jo es domāju – viņi visi aizbrauca kopā kaut kur prom. Tikai neiespējamo jutu, minēju ik maš. troksni – viņš atgriežas.
Tad kļuva vieglāk.
Un viņš ir atgriezies.
Ar savu meiteni kā puķi. Kā sieva viņa skaistāka, kā meitene bij – Šovakar viņa ļoti skaista. Viņa vispār var būt skaista, tikai šad tad nolaižas, bet šovakar viņa bij jauka. Un viņš – nekas. Viņš. Viņš prasīja par manu meitu un New Zeelandi. Tā sarunas turpinājās.
Tad es iznācu zvanīt. Inī neatbild. Daudz neiespējamāks ir viss redzot viņus abus un tas tad ir – mierīgāks neiespējams. Viņai mati piestāv tādās sānu bizītēs – divi bērni. Viņai bij kaut kas silts rozā.
Viņš kaut ko aizbildinājās par savu apģērbu. Bijis – barbecy viņš teica. Es neievēroju neko. Brilles viņam bij. Te parasti viņš staigā bez, pa māju. Nebiju to ievērojusi.
Divi laimīgi bērni.
Divi laimīgi – viena dzīve.
Neprāts kaut mazāko simpātiju skaldīt no viņa, no tās dzīves ārā.
Bet – to viņš izskaldīja un tagad, es nevaru to aizmirst, to, kaut ko, ko viņš priekš manis atskaldīja.
Viņš bij šovakar gandrīz tāds kā uz tās fotogrāfijas, nemaz vecāks un es domāju ka tā foto ņemta sen. Varbūt.
Viņi izskatījās abi kopā jauni…
Ko lai es uzvelku?
Man rītu būt jāiet kaut kur.
Prom no iedomu pasaules.
Un tagad – miegs līst kā lietus
(ārā līst dažas lāses…)
Kur pirms W atnāca – kaut
Kas bij tik ciets kā akmens
Kā klints un es šķirstīju
TV lapu jo, es nedomāju
Ka es varētu gulēt –
Lai viss ir kā būdams –
Ka tik Tu neesi nogrūsts
No tās mazās pazarītes
Kurā Tu ievijis savu
– iedomu ligzdu.
31. dec. 1966. Sestdiena.
11 a.m.
Mēs cepām brokastis (ar W) kā senos laikos.
Viņš is uzbarojies un es teicu ka viņš izskatās labi, ļoti labi un ka var redzēt viņa ir labs ‘kuks’ – viņš smējās – viņi, hav a good time.
Viss ir mierīgs un skaidrs tagad un es varu mierīgi gaidīt savu stundu kad būšu te brīva (pēc pusdienām).
Daudz vielas rakstam, ja gribu uzmanīgi redzēt, dzirdēt, padomāt, pavariēt pēc vajadzības un uzrakstīt.
Stāstu?
Apmēram.
Gandrīz romānu – bez tam – interesantu lasītājam?
Gāz vaļā!!!
Pa veekendiem pie Ineses un klavierēm.
Ņem lielā stilā – liec iekšā arī viņa māti un māsu.
Būtu labs romāns.
Māsa atsakās no šīs ‘laimes’.
Viņš iet ar to, šo laimi.
Es – kāda cita viņa – ir bijusi šīs laimes medībās, kaut kas bijis kaut kas nebijis.
Tagad – pārspriešana un mūžīgas ilgas vēl vairāk illūziju kā H.
Un H? Prāts un rūgtums. Nav illūziju. Bet – darbs.
Lūdzu sāc! Ne no gala! Liec pa gabaliņam. Šīs dienas aina, viena no pēdējām. Jāraksta. Kādēļ to nedaru? Sāku domāt ka tas – romāns, kaut kas ārpus manis un tāds – vairs nevajadzīgs, lieks.
Muļķe. Centies pēc slavas!
Šorīt nesu vecai tēju, W aiz muguras uzradās H. rozā rīta mētelī – un tas viņam piestāv tikai jokus taisot.
Es grābstījos ap veco, nezināju kā ķerties klāt un celt augšā, viņa jau arī vairāk dēla kāroja, lai tas palīdz – un viņš apķērās, gāja noliecās pie kājām, ņēma ārā polsterus no pirkstu starpām etc. Es gāju sagatavot viņam tēju un ‘maizi ar sviestu, vai toastu’ ______māte un tad viņš teica. Es gatavoju toastu, viņš ienāca. Sagatavoja vēl vienu tēju – sievai.
Tad viņš nāca un grieza šķiņķi. Kā agrāk – uzlika lielo šķiņķi uz galda (plika) ar lielo nazi klāt un griež un piedāvā un noskatās līdz iebāž mutē. Labs. Jā labs šķiņķis. Viņa draugs, (Allens?) kas apprecēja Helen Cl. esot šīs gaļu rūpu – Anderson – īpašnieks. Very nice. Tā viņiem šķiņķu diezgan. Un tad viņš atgrieza taukumiņus, es tos liku uz pannas un viņš cepināja lai iztek tauki kur olas cept. Viņš apcepa sev šķiņķa šķēles, es noliku šķiņķi uz katl. ar ūdeni lai turas silts, viņš teica lai neapdedzinos gar pannu tur snaicīdamies. Viņš uzlika gaļai vāciņu es paliku olas cept. Es viņam teicu (iznākusi mātes brokastis ienesusi) lai viņš iet pie mātes. Es teicu – es daru to katru rītu – viņš saprata cepšanu, O viņš tikai parādot kā ar šo šķiņķi viņi rīkojas – … nē, es teicu, es gribu lai viņš iet pie mātes. Viņš iegāja. Tad iznāca. Es rādīju vai olas būs pa prātam – jā tādas „sunny side up” viņš gribot. Vai viņš aizmirsis, ka es tādas cepu katru rītu viņam? Tas teiciens ir viņu. Un tas aizēno citu bijušo. Bet – viņš to tagad māca man, no savas jaunās dzīves. Es sagatavoju un viņš aizgāja pie mātes ar paplāti. Prasīju, kur viņš ēdīs – vai te uz galda? Jau uzliku place mat? – Jā.
Nē, iešot iekšā. Es uzliku uz paplātes.
Tā mūsu brokastu taisīšana beidzās, vienā mierā, saskaņā, bez uztraukumiem.
Es teicu ka viņam vajag ģimeni no 6 ko barot, tad viņš būs laimīgs. Viņš smējās (un gāja prom tai brīdī).
Viņš vairākkārt deva man to ham un prasīja vai es negribu vēl, lai ņemu vēl etc. Parastais viņa gājiens un cepa un maisīja un strādāja dziļā nopietnībā savā rozā rīta svārkā. Un dažreiz domās bij ļoti tālu no šķiņķa šķēlēm, ko viņš uzmanīja pannā, jo kad ko prasīja – viņš atgriezās no kaut kurienes ne no pannas.
12 a.m.
(Gardēnija smaržo un rozes sabāztas visas manā glāzītē, un holidejas sākšanās laiks ir tuvu. Veļu beidzot vienu daļu izmazgāju. Nu žūst – bet lietus skatās. Šorīt lija. Domāju atstāšu visu un pazudīšu. Bet pirms luncha nav ‘pazušanas’ laiks bijis domāts.
Tagad.)
Jā tālāk.
Tad viņš iznesa daļu trauku (savu paplāti). Vēl reiz paņēma kaut ko zālē un pazuda pie sievas, kas vēl nebija cēlusies. „That’s the life” viņa teiktu, kā viņa teica pasniedzot mums ar Mrs. Seem. kafiju pie T.V.
„That’s the life”. Un es biju ļoti apmierināta ja viņš iegājis pie sievas bija laimīgs. Mani neko nevaldzināja šī ēšana, dzeršana, un gulēšana.
Reiz viņš nošķaudījās zālē.
Un man nāca prātā tie rīti, kad viņš te šķaudīdams skraidīja. Viņš šķauda kā bērns. Reiz viņš nošķaudījās taisni tad kad ieskrēja man gandrīz krūtīs – un tad „I am sorry. I am sorry.” Tas bij jauki. Vēlāk es gāju dārzā un griezu rozes.
Sataisīju vienu (parasto) vāzi vecai un nesu.
Viņš runāja iekšā pie vec. (kundzīte iegāja vannas istabā….)
Es gāju ar sav. rozēm. Viņš nāca pretī nobijās mazliet, viņš bij pidžama biksēs tikai un kaut kāds drēbes gabals rokā, viņš to aizlika priekšā ar parasto aizsargāšanās kustību, bet citādi gāja brīvi – un uz brīdi bija ļoti smārt, ļoti vīrišķīgi charmings. Brīvā solī, kailiem pleciem – viņš izskatījās labi. Varbūt viena no retām reizēm, kad puskails vīrietis izskatās labi un pie tam ir vīrietis manās acīs, ne statuja.
Bet mirklis bij īss garām. Es nekāroju to atraut sev.
Viņam ir tas ko viņam vajaga – viņa jaunā sieva – sieviete.
Bārzdas dzīšanas troksnis, (elektr. bārzd. dzen.) pēc brīža bij dzirdams – visi rīta tualetes darbi, kas rit diviem cilvēkiem reizē. Gars pilns šīs nakts pieelpojuma, nakts drēbes pilnas tā, izelpojumu, sviedru, atdalījumu, mazgāšanās, kopšanās, odekolons, pūderis – jaunas dienas svaigums – ikdienas. Ikdienas rutīna.
Īstenība.
Ko citu?
Vildness. Mežonība. Nē tā to nevarētu saukt – neprātu, arī nē – ārkārtīgo, neparasto, nebijušo, nē – nav patreiz īstā vārda – to acumirklī uzelpoja viņa gaita un kailie pleci, jo es nācu ar rīta rasotām rozēm rokā, svaiga. Rasas pilnās rozes, vēsums manās drēbēs un viņa stāvs ar kailiem pleciem – tas saskārās neparastajā, illūzijā, neikdienišķajā ar mežonīgā pieskaņu – bet nākošā brīdī mēs būtu turpat ikdienībā, ja arī mēs klausītu šai brīža dzirkstij, ja viņš nepaietu garām, es ieskrietu viņā ar savām rozēm.
Viss kļūst ikdienība, kas dzīvo, piepildās.
Tad ir labi, ka dzīvo tāda pareiza, laba, ierobežota vēlēšanās kā starp vīru un sievu. Un lai nakts pieelpotais gaiss ātrāk izvēdinātos nav ļauni, ja kāds metas vidū, tuvu garām ar rīta rasu, ar rasainām rozēm.
Es aizgāju mazgāt veļu, viņi aizbrauca. Un es jutu atvieglojumu. Liekas nekā, nekā man nav kopēja ar šo jauno vīru – ne viņam ar mani. Un tomēr – kaut kur kaut kam vajag būt – jo kā varētu sāpēt – ja viņš neparādās manā tuvumā, kā vakar.
„Neejiet vēl prom” – viņš teiktu atkal.
„Neejiet vēl…”
„Kādēļ nē?”
„Es neesmu vēl miris. Es neesmu vēl pilnīgi aprakts savā laimē. Savā sievā, namā, savā maizē un vīnā… Es vēl ciestu. Kaut kas sāpētu. Kaut kā trūktu. Kaut kas – kļūtu negaršīgāks. Mans vīns un maize, mana māja un mana sieva… Neejiet vēl…”
Es nezinu vai man jāiet vai jāpaliek?
Kā es viņu darītu laimīgāku? Vai ļaut lai viņš nomirst savā laimē? Lai kļūst laimīgs, piepildīts cilvēks – lai apdziest un aizaug kā vulkāns, kas savu darbību beidzis. Lai miers valda, lai viņš ir laimīgs. Lai bauda, dzīvo un mirst mierā.
Vai jāiet?
Lai kaut sīkākais piliens rūgtuma iekrīt viņa ikdienā, nesaprašana, mazs jautājiens, mazs izbrīns, kāpēc, kāpēc kaut kā pietrūkst? Lai viņa acis paveras no miega un nemierā klīst apkārt, kas trūkst? Kas nav pilnīgs? Lai maza nemiera ogle gruzd. Lai viņš kādreiz skatās sava dārza rozēs un domā kaut ko un nevar atminēt, ko domā, kas jādomā…?
Viņš atgriezās aizvedis sievu un tad nesa ārā visādas mantas vēl – grāmatas – grām. plauktu. „You are greedy” man izspruka gludinot veļu vaļējās durvīs noraugoties, jo viņš arī arvien ieblenza. „Jā. Un tad evakuēšu Jūs” – vēl to atkārtoja smiedamies –
Kad viņš brauca prom – es biju savā istabā, durvis ciet. Taisījos jau pati savām holid.
Izgāju ar dvieli uz rokas uz vannas istabu, kad viņš sēdēja mašīnā, ar cigar. zobos – Bet es nepamāju un nepateicu neko.