Februāris 1966 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena 31. Janvāris {1.feb.} 1966.

Dzīvības esence ir mūsu gars. Ja es nedomāju – es beidzu dzīvot. Ja es nedomāju tā, kā cilvēki domā, es beidzu dzīvot kā cilvēks.

Savādi, ka es šinīs dienās, (jau nedēļās ja ne mēnešos) esmu to izjutusi. Vienīgais kas es esmu – tas ir mana domāšana. Nezin kā tas man agrāk nebija nācis prātā. Šķita gars un ķermenis ir viens. Tie beidz eksistēt reizē kā kopēja vienība. Un vienmēr parastā, iedomāta šīs kopējās vienības zušana bij – ķermeņa nāve. Ne otrādi.

Tagad – var būt un laikam ir otrādi arī. Savādais te ir tas, ka ķermenis bez gara vēl spēj šo pasauli ‘redzēt’, tā varbūt var teikt, bet viņa tam neko lielu vairs nenozīmē. Ja tas tāpat varētu būt otrādi – ja gars atsvabināts no ķermeņa dzīvotu tuvu zemei un to ‘redzētu’, tam viņa un visa zemes dzīve – tāpat varētu neko nenozīmēt. Līdz tas, ja tas iespējams, taptu savienots atkal ar kādu ķermeni.

Bet vai ir kāda loģika, kāda ‘domāšana’ sakarības likumība – ārpus zemes, tas ir ķermeņa + gara dzīves? Tā kā gars šķiet būtu svarīgākā daļa – tad vajadzētu likumībai, pasaulei būt ārpus ķerm + gara kopības dzīves, tikai gara dzīvei. Un vai nevar būt tā, ka gars, kas atstāj dzīvu ķermeni, ja viņš to dara pamazām, svārstās, iet vai palikt – tad viņš var likt manīt, var darīt zināmu ķerm + gara vienībai (resp. cilvēkam) kaut ko no tās dzīves ārpus cilvēka, tas ir no gara dzīves likumības, loģikas, sakarības etc. Thats pretty terrible! Stop it! Drop it!

Es skrēju atkal ar galvu viļņos un tagad vakarā galva sāp, bet tas ir no sauļošanās, nezin kādēļ laidu sauli uz sejas bez brillēm – (lai vienādi iedeg) un saule bij karsta. Vispār nebij patīkama sauļošanos, vējš paauksts un saule karsta. Jūra skaista kā arvien, bet ne tik jauka kā dažreiz.

Sauļojoties redzēju kādu cilvēku ar saules brillēm – kāpēc viņš saistīja manu uzmanību – nezinu. Es viņu īsteni ņemot neredzēju, nezinu viņa vaibstus – tikai zinu cilvēks ar saules brillēm kas man šķiet – redz mani un es kaut kā reaģēju šai redzēšanai.

Atnākusi mājā es atzīstos sev, ka es M. mīlēju arī kā sieviete. Jo manī bij (ir?) dzīva dzīvi neizbaudījusi meitene, tā ir man fantāzija protams – un tomēr kaut kas mazliet reālāks, kā tikai fantāzija – Es varētu izfantazēt ka esmu putns teiksim – bet tur nebūt tās realitātes iekšā, kas šinī gadījienā ir. Un atzīstoties to, ka es, ka daļa manis kas vairs nav brīva, patstāvīgi dzīvot spējīga, bet dzīvo pasīvi manī – šī daļa viņu mīlēja – un tā bij visa tā jēga. Tā bij šī rotaļa, šī spēle un savā ziņā realitāte.
Tas nebūt nerunā pretī tam, ka es viņu mīlēju kā bērnu.

Abas manas mīlestības bij nesavtīgas – tikai abas viņas noveda kaut kur – līdz tam ka tās vairs nebij nesavtīgas, ka tās vēlējās iegūt, paturēt, ne tādēļ ka šo abu mīlestību mērķis būtu bijis tāds, bet tādēļ ka pastāvot šīs pasaules likumiem, bija jāsaprot ka ne viena ne otra mīlestība nevar ilgi turpināties. Un domājot par to, ka šīs mīlestība būs jāzaudē – radās iegūšanas, paturēšanas tieksme – kas M. vienmēr satrieca – pārspēks varmācība, kaut kas, kas viņam uzbrūk.
Stop it. Drop it.

Es izgāju pastaigāt un samainīt 2 šil. lai ir ko pienam izlikt. Vakar visu dienu es redzēju šur un tur 2 zēnus – gaišās un tumšās drēbēs. Un gaišās drēbēs tas, arvien it kā komandēja, dzina to tumšās drēbēs. (Iedoma protams, bet reizes 3-4 abi zēni šur un tur.) Šodien viņi abi nāca pāri ielai – un gāja brīdi man blakām, tumš. vidū viņi gribēja iet man garām kādā veikalā, bet es laikam gāju ātrāk kā viņi domāja es iešu – un iznāca ka es eju tiem blakām.
Debess bij ļoti skaista vakarā, tikai es vēlu izgāju ārā – jau gandrīz bij beigusi degt.

Tad man uznāca augšā Dorothea – viņa pati pieprasījās nākt.
Man nevajag tā visādi domāt. Bet man nav ko lasīt un rakstīt es nevaru. Es vēlētos Dzidru jau te, jeb es vēlētos būt kur citur – kur dzīve. Manā backjardā, ar kūku pie Ineses, iet uz faktoriju, iet uz kino vai koncertu, spēlēt klavieres – tas viss vēl būtu dzīve. Te – nav. Jūra?
Dažreiz reāla, bet dažreiz arī slīd prom.

Es biju kādu laiku ļoti priecīga, ka sev atzinos – ka tie ir nieki ko viņi (?) gribēja izdalīt no manis, ka es mīlu kā māte. Nieki – es tūlīt to saucu – mīlestība nav tā sadalāma un mīlestība ir svēta tāda vai citāda. Tā tad – šī mazā atzīšanās par to, ko man it kā ar varu atņēma – tā man atdeva dzīves prieku.

Lai arī man nekur nav to kur likt, tas man pat neder, vai var kaitēt – bet noliegt, būt nepatiesam pret sevi, – tas ir sevi iznīcināt. Un atdodot sev atpakaļ šo noliegto, (aizliegto?) – es atdodu sev atpakaļ dzīvību, dzīves prieku. Māņi? Nē! Es esmu šī meitene-vecene un nekāda psicholoģija pāris dienās sekmīgi mani nespēj padarīt par – tikai veceni.

Es tikai nezinu, vai es varēšu to paturēt (kā tas viss būs)? Man jāvar. Tādēļ vien lai es būtu kā citas vecenes, nevienam nav tiesības no manis lauzt ārā kaut ko. Tas bija tas, kas mani turēja garā jaunu. Un tā tas nav ar mani vien. Kas kaut ko rada – neviens nav iekšēji, garā zaudējis to, kas viņš reiz ir bijis.

Tādēļ kāds ir spējīgs kļūt par dzejnieku 70 gadus vecs būdams. To teica arī Sarma. Viņš gan teica tikai to, ka vecums nav robeža, kad kāds var kļūt dzejnieks. Un viņš var kļūt tādēļ, ka viņā nav nomiris jaunums.
Vai vecs vecis nevar dzejot?
Varbūt var. ––––-

Un kā pasakā tur bija u.tt. Domāju par mājām.

?. 2. 66.    {incredibly neat handwriting}

Vakar gulēju saulē un lai gan acis aizvērtas bez brillēm, šodien stipri jūt labo aci vārīgu. Un naktī, kad te sāka pūst dūmus iekšā, (kas naktīs no fabrikām dažreiz ir) es izgāju nogūlos uz dīvāna bez saules brillēm un nebiju vēl iemigusi, jau acīs sāka formēties gaiši krēslaini plankumi kas sāka pieņemt nejauku seju veidus. Tās ir nabaga acis, kas cietušas + visi nervi. Tagad guļu tikai ar saules brillēm naktīs – (jo nakts gaismas iespaido acis nejēdzīgiem sapņiem) un kamēr saules brilles virsū – guļu mierīgi. Mostos gan ļoti bieži augšā, tam par iemeslu parasti mašīnu piebraukšana un gaismu ieslēgšana un izslēgšana, kad mašīnas apstājas vai sāk braukt.

Ja visas manas halucinācijas beigtos ar acu uzmanīšanu, būtu vēl O.K. Protams – vajadzētu iet pie speciālista – ne šiem rīkļu rāvējiem ‘opto’ un dabūt brilles ko varu lietot abējādi – es nevaru ar šīm neko patiesi iesākt, es varu iet pa ielu ar vienām, ar otrām lasīt grāmatu, bet kā man piem. jārīkojas pa māju – jāskatās tuvāk un tālāk – man nav ko likt uz acīm.

Ja man beigsies šī vajāšanas sajūta no cilvēkiem, tad es tikai varēšu dabūt darbu. Kamēr man visur rādās aizdomīgi ļaudis, es neko nevaru iesākt. O, I hate, I hate all the business.

Esmu visa ar pumpām – nezinu no kā? Varbūt sakarā ar blackberiju ievārījumu pēkšņi sāku lietot par daudz cukura – jeb no olām? Bet pie Austras es ēdu 8 olas un nekas nebija. Te ir gaiss labs no jūras slikts no fabrikām, abas šīs lietas krasi mainās, līdz ar vēju, bet mani nokauj vientulība un mokas kā šo dzīvokli padarīt par mājokli? Te ir cietums, salīdzinot ar Austras māju. Tumsa atkal manā istabā. Tikai pastāvīgi dedzinot lielu zilganu lampu, varētu kaut ko glābt – bet gaisu? Nu gaisu varbūt var ielaist puslīdz pietiekami, jo vējš parasti diezgan jūtams.

Ja kāds to zinātu – cik grūti man ir! Cik grūti ir palikt vecam un nespēt iekarot sev to mazuliet ērtības un gaismas un mazliet dārza un zemes. I hate! I hate! I hate!
Kāpēc man ļāva iztaisīt tur dārziņu – un tad izrāva?
Kāpēc mēs pag. gadā nesākām te?
Tās klavieres! Tas dzīvoklis! Oh!
Tagad atkal tās klavieres nevarēs te dabūt – un dārza arī nē! Un ar Dzidru? Es varbūt traucēšu viņu un viņa mani. Es būšu pa kājām un tīrīšu visu to mess ja es nevarēšu to panest un nevarēšu iztīrīt arī!

Ja tā gāze beigtu mani iespaidot nelabi – tad mazākais es varētu vārīšanā, ēst gatavošanā atrast mazliet mierinājuma, bet tagad tā gāze un tas šaurais ķēķītis kur logu nevar attaisīt – tas jau ēd un ēdīs.
Kā lai es visu pārvaru?
£40 parāda Rutenbergai.
Zobi – jāliek! Ārprāts to nedarīt.
Pie acu ārsta jāiet – kā?

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––

Tad sievietes balss sāka stāstīt, tā skanēja mierīgi, gan ar pārtraukumiem, bet plūstoši, it kā viņa to lasītu, vai būtu jau daudz reizes stāstījusi. Dažās vietās tā tomēr kavējās meklējot kā pateikt sakāmo un it kā vēl tikai atrodot to nupat sev nezināmu, šai acumirklī.

– „… Sākums tam bija agrāk. Varbūt es īsti nemaz nezinu sākuma. Mēs jau to ne arvien zinām. Cik es to zinu es Tev stāstīšu drusku vēlāk. Tagad es sākšu no tās vietas kur es pēkšņi zināju. Un tomēr…

Jā.

Mēs braucām ar māti ar rīta vilcienu uz Rīgu. Kādēļ – es nevaru atcerēties. Es daudz ko nevaru atcerēties, arī svarīgāku par to. Mēs laikam braucām mazliet iepirkties un tas bija patīkams brauciens. To kad vilciens pirms Ogres apstājās mums tas nesagādāja ne mazākās rūpes – taisni otrādi, bija līskmi – ka kaut kas notiek neparasts, kāds piedzīvojums – vilciens apstājās zaļās puķainās pļavās un laukos un ir maiga vasaras priekšpusdiena, aiz pļavām šur tur varēja manīt Daugavas ūdeņus, kaut kur šūpojās jauni bērzi, viļņoja labība, čaloja cilvēki birdami ārā no vilciena smiedamies, plūkdami puķes, nebija noticis nekas ļauns, bija pēkšņi sabojājusies lokomotīve un vilcienam bija jāgaida pusstunda varbūt otra, kamēr atnāks cita lokomotīve.

„Ej tu ārā. Es palikšu. Paskatīšos pa logu palasīšu avīzi” – māte teica un smaidīja un smaidīja skatīdamies, noraudzīdamies manī. Pēc šīs atmiņas sīkuma es zinu ka es izskatījos labi, mātes laimīgās acis un šķelmīgais smaids bija mans spogulis. Vēlāk es tik ļoti vēlējos zināt kā es izskatījos, bet kā īsti – to es protams nezinu. Es nezinu vai es paņēmu līdz melnos ādas cimdus vai nometu

 ––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

{Loose leaves of foolscap size – begin mid-sentence}

… drēbes ņēmu līdz un manīju kad sasvīdu – un labāk, mans reimatisms mierīgāks. Rakstu uz vecās rakstāmmašīnas un spēlēju (vakar pie Svirskas) jūtu, ka tas tomēr mazliet izkustina pirkstus un tie nav tik iesērējuši un sastinguši kādus tos atstāj fiziskais darbs pēc tīrīšanas.

Anyway – šorīt pamodos ar kādu agrāk pazītu dzīvot dziņu, ‘mans vecais koks vēl zied’ es gribēju dziedāt un nopriecājos. Pēc visa tā notikuma ar Morisu – es pat lūgšanas vārdus neteicu kad grūt – jo viss bij manis pašas nelaime un pašai jānoskaidro. Tagad pamazām raisoties no visa un pārdomājot 100 reizes un nākot pie atziņas – ka es darīju visu pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas un tikai neuzticība cilvēkiem traucēja un tās dēļ es nezināju kā citādi darīt – un tās varbūt bija vienīgās kļūdas manī un varbūt tādēļ es biju nederīga, nespējīga kaut ko veikt, palīdzēt – bet es jau nezinu kas man bij jāveic un es nezinu vai es to varēju vai nē.

Tikai tagad es atkal (jau gan ne pirmo reizi) pamazām spēju lūgt savas vienkāršās retās lūgšanas un pateicības izteikšanu Dievam – un pamazām es tā atnāku pie sava bijušā es. Citur nav kur iet!

Zinu – ka iznīcība ir tukšāka, baigāka, kā es to agrāk domāju un būtu labi ja savu garu varētu glābt ar ticību Dievam un lūgšanu. Es to agrāk darīju tikai pa pusei – domājot ka ‘automātiski’ esmu Dieva saimē un mana iznīcība vai neiznīcība – ir viņa rokā. Es arī tagad domāju – ka tādam ir jābūt vesela, laba cilvēka ceļam. Ja viņš bez kāda iemesla sāk rakāties par lietām, ko viņš pats nespēj ne sev izlemt ne grozīt es domāju – ja viņš ar savām cilvēka domām – lūgšanām, kas ir pārāk prasīgas – pārāk bieži uzmācas Dievam – tad viņš posta sevi, traucē savu saskaņu ar Dievu, viņš dzen sevi tukšumā, savās fantāzijās, kas ir vienkārši neveselīgas, neauglīgas, kas ir – strupceļš. Es domāju – ir iespējams ka tamlīdzīgās lietās mani ieveda šī Morisa sabiedrotie, ne Moriss pats. Visi to Bobi kas tur skraidīja un eksperimentēja un kuru dēļ es nevarēju būt tīra un bez kļūdām un meliem savā rīcībā ar Morisu. Tā es domāju visu laiku ka Bobs man visu maisa – un tā tas bija līdz beigām. Un visa ārkārtīgā Dieva lūgšana un solījumi, kas tur nāca vidū – tie mani padarīja nestipru tādēļ, ka tur kas mani iebīda situācijās ka maiņa un maiņa vien iespējama. Tagad? Kas tur bij tagad? Atkal kā vienmēr manis pašas nebēdīgais neprāts.

Es gandrīz nevēlos tagad darbu – ne grūtu darbu. Kā es spētu pagatavot Dzidrai ēst? Kā ko citu darīt ja būtu garas darba stundas? Bet ja kaut cik viegls darbs (abās fantāzijās bij viegls darbs – pie gurtēm rokas dažreiz nokusa, bet grūti pašai nebij, lai kājās vien stāvēju – labs darbs!). Ja tas Read. Dig. nebūtu mani no turienes aizvilinājis! – bet vēlāk tur vēl un vēl atlaida. Es arī varbūt nebūtu noturējusies. Lai! Tāda mana dzīve, kā Dzidra saka.

Pirmdiena. 21. 2. 66.

Dzidra tikko pārgāja pāri parkam rīta gaismā skaista un saulaina un laimīga. Aizgāja uz ‘Teku’. Domā ka varēs strādāt. 2 pēdējās (holidaju dienās) brīvlaika dienas atrada citus jauniešus – atrada J. un An. kur patverties no savas jaunās vientulības.
Viņa bij skaista šorīt.

Man nodomāts iet uz Sv. kundzi spēlēt. Un pirms es to izdaru, es laikam citu neko nevarēšu darīt. Bet tagad no rīta, vienu brīdi visu varētu darīt. Dzīvība no Dzidras vēl mani tur un silda.

Vakar no rīta atnāca An. bet J. atbrauca pēdējā minūtē (kā to jau An. pareģoja) kopā ar uzpucējušos mammu. Bērz. kundze vakar izskatījās ļoti labi. Gaišs vecākam piestāv. Abi ar dēlu mašīnā tie bija – labdzimtīgi, cēli, jauki.

Es zināju ka ir sarežģījumi (Andris iepr. naktī pēc partijas aizvedis sav. maš Dz. uz citu pusi, pazuduši no J.) un pretī izejot (līdzi braukt) apsveicu J. sirsnīgāk un drošāk nekā to būtu darījusi citos apstākļos. Es nebūtu ņēmusi tad tādu līdzdalību.
J. izskatās pieaudzis. Skumjš. Glīts. Pievilcīgs. Gandrīz – īsti melancholiski humoriski romantisks.
An. pievāca Dz. cik varēdams. Sasarkuši visi trīs bija lejas zālē.
(Auto braucot turp, varēja manīt tādu saspīlējumu un gaidīšanu, klausīšanos valodās – kas tur un kā tur bijis iepriekš, naktī ar to pazušanu.)

Dz. pārī ar Andr. Dejoja labi. Izskatījās ļoti meitenīga, bērnišķīga – zilā bruncītī un svītrainā blūzītē. Visskaistāk viņa izskatās jaunajā zili svītrainajā kleitiņā, ar ko bija uz partiju.
Tagad viņa sapņo par J. Bet An. paliek te Newcastlē un ģitāra, kas ir pie Dz. patreiz.

Skaista diena. Vētra rimusi. Atverot agri durvis šorīt jūra un debesis ar mākoņu kravu bij viegla maiga kā pienains perlamutrs.
Ļoti skaists. Bet mani vēl traucē māja pretī no kuras sākumā te nāca traucējoša gaisma. Man jāturas pie dzīves.

Vakar daudz jauniešu. Ja būtu kāds režisors un luga – varētu likt viņiem spēlēt teātri. Varētu arī viņi dziedāt.
Vajadzēja samācīt viņiem dažas dziesmas – visas balsis un tad, kad atnāk kāds diriģents – lai iztaisa kori, vai kvartetus etc.

Otrdiena. 22. 2. 66.

Vakar pusdienas (resp. vakariņu) laikā bija mazs pārpratums ar Dz. tas iznīcināja visu dienā krāto labo un drošo. Vienkārši – katrs mēs domājam par sevi, ne par otru. Dz. tapa kreņķīga – ka es nepriecājos par viņas atnesto keramiku – bet es nevarēju, jo pusdienas bij uz pannas un jāliek galdā. Nejauks moments, jā to vajadzētu pārtraukt – samaitāt pusdienas maltīti, visu rūpēšanu, produktu stiepšanu mājās un gatavošanu un rūpēšanos lai būtu laikā! Pēkšņi tas viss nevajadzīgs – pusdienas nav svarīgi laikā vai nē, lai izpostās, atdziest vai sadeg – nejauks moments. Bet Dz. atnesusi, atstiepusi savus darbus, savu ražu – un tam nav laika ne aci uzmest ‘fooda’ dēļ! Divi nepareizi iznākumi neīstā momentā satiekoties divi lietām. Tad Dz. uzstājās lai es dabūju darbu – ne gluži tā, bet – uzpeldēja tā nelaime, ka nav vēl darba – viss tas kopā man uzgūla kā akmens un nakts, galva uzpampst un kaut kas aizveras – dulls un nederīgs! Veltīgi gudro – kur un kā glābties no nabadzības un bezpalīdzības no bezdarba u.tt.

Tad ieradās (negaidot!) Bērziņu kundze. Bijusi pie ‘Watera’ (Vassera) dēļ manas masāžas piedāvāšanas. Tur es varot varbūt dabūt kleaneres jobu. Labi. Un šausmīgi smagi! Šausmīgi smagi. Dzeja! Māksla! Ar akmeni jums vajadzētu sviest! Samīt, izraut no sevis! Jūs manu nelaimju nelaimes. Un tomēr – tomēr. Varbūt… Kas varbūt?… Nav nekāda – varbūt, viņas mani iznīcina. Viņas mani velk pa akmeņiem un dubļiem, šīs cēlās, skaistās lietas.

Galva vēl šorīt bija sapampusi. Gāju zem aukstas dušas. Tapa mazliet labāk. Gāju savu ejamo – likt sludinājumu istabai, mainīt čeku naudā, ko atdot saimniekam un uz [buteri]. Tur varbūt es varu dabūt tīrītājas darbu. Mazgāšana (grīdu) un pulēšana. Smags droši vien viss kopā. Bet varbūt es varētu. Mazākais – ne cilvēkiem pa kājām visu laiku. Rokas! Tagad bez darba tās smagas un dzīslainas. Ko ar darbu! O!

Izlasīju uzrakstīto stāstu. Stils nevienāds, saraustīts, izteiksme nepilnīga. Jāpārraksta vēl reiz. Jāpapilda domas. Jātaisa bagātāks viss stāsts. Nav dūšas ķerties klāt. Bet varbūt tāds stāstelis būtu. Liekas pirmais (vārdos mazos apsūdzības) stāsts varbūt tomēr ir labāks. Bet ja būtu spēks vienā laidā droši uzrakstīt – varbūt šis būtu arī interesants. Taču – viņš nav vēl gatavs.
Lasu Rilkes vēstules Princesei Marijai von T. Var viņš murgot!?! Bet – tas ir dziļums! Tas ir dziļums.
Neesmu uzrakstījusi vēstules Zariņam, Prank. Klauvertam
Biju peldēties šodien. Nemiers lauza, taisni lauza, kā kaulu sāpes. Un kaulu sāpes arī ir.

Bet ko es te gribēju atzīmēt bij tas – ka mans zemnieka stiprums, kas tomēr manī ir – ceļ atkal galvu – es jūtu, ka veselums ir stiprāks atkal manī kā slimums! Mani vakar tik pēkšņi atkal sagrāba vājums, galva ‘satūkst’, domas kļūst trulas, strupceļā – nav izejas no nabadzības – nav ceļa – un pēc grūtas nakts – šorīt tomēr atgriežas veselā seja. Pēc bāluma un izdzisuma, zem dūšas un zem gribas – atgriežas dzīvība. Spīts un iespēja būt vecajam tam, kas cerē un redz pasauli, skaistu. Lai cik grūt, lai cik maz no tās – kaut kur tā tomēr var būt skaista, laba. Grūti to atkal ticēt. Ir nogurums klāt. Un mūžīgā malšanās – nav miera darbam ne atpūtai.

Bet es redzēju savu zemnieces spēka sīkstumu. Es jūtu, ticu – ka es esmu O.K. Galva sāp. Gāze to moca un domas. Un tomēr, tomēr – zeme ir jauka un zāle ir maiga. Cilvēki un viņu mājokļi var būt saules un siltumas pilni. Kaut kur. Kur ir svētki, pēc darba un mīlestība.