Marts 1966 (Ķikure/Kikure)

8. 3. 66.

Rītu agri jāceļas uz grūto darbu. Nomocos traki. Bet – fiziskās pūles un pārpūles – atslogo garīgo pārpūli – atved atkal normālā stāvoklī. Nopelnīt neko nevaru un te saimniecības vešana (ēdiena stiepšana mājās un tīrīšana) – paņem spēkus. Par to neviens nekad nedomā, ka tas ir grūt stiept un stiept mājās somas ar augļiem, saknēm, konservu bundžām, paniņām, jogurtu, maizi u.tt. u.tt.
Rītu būtu jāiet arī uz Vilkiem, ja tie gribētu – bet varbūt negribētu. Un – nebūs spēka. Un nepiezvanīju, nebij tel. numura.

10. 3. 66.

Varbūt, nē laikam ne tikai varbūt – bet šis datums patiesi ir – un tā ir Jaša dzimšanas diena. Būtu bijis jāaizraksta. Inesei būtu bijis – nekā.

Piecēlos šorīt ar brīnišķīgu sajūtu – ka esmu vesela. Fiziski veselāka, kā pag. nedēļ pēc darba, un garīgi līdz ar to.
Un šorīt bij mitrums gaisā un mierīga diena paredzama.

Vakar atteicu un man atteica darbu pie Vilkiem, jo es abas vietas nevaru izskriet, un šis darbs ‘Health centrā’ bija mazliet vieglāk padarāms – ceru to veikt, lai gan katru reizi vēl tur ir brīži, ka domā – nevarēs, bet jāiet agrāk, jādara lēnāk – un jāvar. Šoreiz 2 darba

{possibly page(s) missing}

pinās šis spēks līdz ko ienīdu un kam es padevos tikai – Morisa dēļ, jo Moriss bij šinī citu vadībā vēl dziļāk kā es. Vienīgais kas visam cauri palika tīrs un vērtīgs – bija šī ziņa no viņa pie manis un no manis pie viņa – ka mums bija kāda saprašanās, kādas simpātijas, bet mēs tās nevarējām lietā likt, jo ar tām rīkojās citi.
Tas ir atkal vecais domu gājiens – kas mani nekur neved.

Šorīt domāju par citu – par savu spēku un par tiem avotiem, no kurienes tas nāk – no bērnības, mājas un visas tās garīgās un fiziskās dzīves – ko tā, no kā es esmu radīta. Bij labi just atkal (jau atkārtoti) ka es esmu vēl tā pati un caur veco savu saturu es varu kļūt dzīvot spējīga, kļūstu stipra tālākam.

Mūsu īrniece varbūt ies prom. Naudas problēmas atkal ļaunākas. Žēl – kaut mazliet atsperties ļautu. Dzidrai drošāk kā dzīvot. Un man.

11. 3. 66.

Dzīvoju bibliotēkā kādu stundu meklējot grāmatas – grūt tur kaut ko labu atrast. Pag. reizi man laimējās, dabūju R.M. Rilkes vēstules + Princeses Marijas fon Thurn and Texas vēstules. Ar tām es dzīvoju gandrīz mēnesi. Tā bija veselīga lasām viela, (vispirms jau attaisno manas neprātības:) Rilke 34. g.v. viņa 54. g. kad sāk saraksti, kas turpinās līdz R. nāvei – 17 gadus.

Rilke mirst no leikēmijas, negrib mirt un cer ka izveseļosies vēl nāves miegā laižoties. Nervozs radījums, kas klīst pa pasauli, bet var to atļauties. Pārliecināts par savām spējām diezgan. Ļauj sevi izpeņķēt no iešanas karā, jo domā ka savā rakstīšanas darbā viņam ‘spēks un glorija’, bet citam itin nekas. Bet – par to, ka tā ir daudziem tas viņam nenāk prātā…

Klauverts atrakstīja. Domā ka mana vēstule bijusi sirsnīga – bija, taisnību sakot. Gribējās rakstīt tā – kā tas ir, ne spēlēt kā arvien varonīgo. Bija varbūt skaudība ka citi tā var rakstīt vēstules no visas sirds, atļāvos arī es rakstīt ‘kas uz sirds tas uz mēles, resp. tas uz papīra’ –

Tukšums – nav ar ko to pildīt. Ko likt dienās, tanī daļā kas ir – dzīve? Kuras dēļ strādā un vergo? Tikai Dz. tā man ir. Es taisu ēst, cik labi varu – un tas ir viss. Tas ir viss. Skaisti saulrieti. Skaistas egles. Egles ir skaistas te aiz loga, laukumā. Šodien nākot pa Hunter Street, pamanīju kādu tādu egli uz šo pusi – ‘sirds to sveicināja’, tās ir jau manas, manu grūto dienu liecinieces. Varbūt tās iešūpo labākas dienas. Ļaunas bija tās, uz nebūtības malas.

Jā – Rilke savā kādā vēstulē runā par psichoanalīzi un saka – ka žīdi, ar to atklāj, dara brīnum lietas! Un es atkal nonāku pie domas, kas jau man dažreiz uzmācās, ka John Str. Kompānija varētu būt žīdi. Tikai es nevarēju saredzēt jēgu, kādēļ tur viņi to dara. Bet ja viņiem ir sasniegumu psichoanalīzes pielietošanā, tad protams – nekas nav labāks kā izmēģināšanas trusīši (Kristīgie!), līdz varbūt arī ārstēšana. Ko Bobs visu laiku – telefonēja? Droši rezultātus. Nu – es laikam nekādus pozitīvus rezultātus viņiem nedevu. Bet to jau es nezinu. Tomēr – viņu sejas bija neapmierinātas, sevišķi Boba seja. Galīgi – bēga kādā ‘disapointmentā’. What was it? Stop it. You cannot find the answer.

Jūtos labi. Vai esmu cauri ar to? Jūtos kā parasti, tagad gandrīz visu laiku. Šķiet fiziskais darbs nāk par labu. Grīļot no gaismām vairs nebaidos. Arī pastaigāt ejot lampas neredzu. Tās beigušas mani traucēt. Šķiet jūtos ar katru nedēļu labāk. Vecā formā. Un lai arī ļoti nogurstu – sāku to pārvarēt un it kā atgūstu veco seju, lai arī nogurušu, bet ne vairs ‘nojukušu’.

12. martā 1966.

Ir sestdienas rīts.
Maigs un saulains. Naktī lijis. Lijis tik stipri ka ūdens uz grīdas virtuvē pa logu piesists – bet es neko nedzirdēju – biju tik nogurusi un esmu gulējusi ļoti cieši. Šie darba rīti no 5 a m mani ļoti nogurdina. Un – mans reimatisms (vakar pēc dušas te runāju ar to meiteni par ilgu, kas meklēja uzraudzīt Vendijas meiteni) atkal stiprāks. Tik daudz cilvēku nāca uz Wend. sludinājumu – nav darba. Man jāstiepj šis pats grūtais un jāmācās kaut kas darīt mājās – ‘tiping’ jau iet puslīdz labi. Varbūt mājā ņemt (kur?) mašīnraksta darbus, un adīt u.tt.

Māja būs pilna cilvēkiem tagad laikam arvien, – tie būs jāpieņem kā savēji, jāmācās dzīvot pūlī – citas izejas nav. Šorīt bij tik burvīgs, mierīgs rīts te istabā – bet W. sāka mazgāties agri, tad nāca viņas brālis un draugs u.tt. Bet arī es to dēļ ātrāk aizgāju uz pilsētu – mazākais iepirkos un apskatīju avīzi, kurā nekā nav priekš manis. Nu – jāgaida pensija. Jākārto lai to dabūtu. Jāpadodas – kaktam. Pensija cik? 6 ½ ? – tad neko nevar lielu iesākt, bet gluži badā nomirt nevar – tad varēs rakstīt(?)!! 7 mēneši vēl! Vai tas nav bēdīgi – gaidīt vecumu, lai varētu dzīvot? Riebīgi! Un es esmu te iespiests kā alā savā dzīvē, kur es nevaru atsperties materiāli. Kas mani tur ellē tramdīja – nevarēju strādāt faktorijā – pie beltēm, tad cerēju uz R. Digestu! O, O, kā man gan ir gājis. Un otrā faktorijā – tur gan laikam tikai kā eksperimentu trusītis es būtu varējusi vispār strādāt un strādāju tiktāl. Kaut kas tur bija fanny. Nu ko tagad? ‘Tipīt’ un adīt! Bet patreiz tipriteri labo un adāmmašīnu jālabo. ‘Jātīra pirtis’ – tas ko es atradusi, smago tīrīšanu. Un tomēr – klusuma, bez citiem apkārt to varbūt varētu darīt, ja tikai fiziski nesakritīšu.

Skaista diena. Skaista kā dzintars – un es nekā cita nevaru – ka skaitīt savas klizmas. Gaidīju Dz māja no friziera. Kādēļ? Viņa jau ar mani nekur vairs neies – kalst un gaida Andri. Un – tā nav. Bij, varbūt būs. Birstiņa kundze pazudusi. Varbūt būs – kad tai nebūs te ne vietas, ne laika. Tā man iet. Kad ies labāk? ‘Katra vakardiena bij labāka par šodienu’ – teica Sarma. Un es atvados un katru šodienu padaru par vakardienu. Varbūt iešu uz jūru.

Svētdiena (13. 3. 66.) 10.15 p.m.

Palasīju vecās piezīmes – palika nelabi. Tas jāaizmirst – tas ir – nepatīkamais, smagais. Citādi tur nekā cita nav. Tikai – es nezinu – kad mani viss tas sāka padarīt slimu. Faktiski – bailes. Bet bij kaut kas pirms bailēm. Un mūžīgais – kāpēc, tāpat paliek.

Esmu ļoti nogurusi. Vakar samocījos darbā vakarā – un šorīt no ½ 8 – 12 strādāju kā muļķis. Tas ir pārmērīgs darbs par to cenu. Vienīgais labums ka mocīties es varu nevienam neredzot. Citādi jau es to nepanestu. Es gribētu, kaut tas darbs man kļūtu vieglāks, bet vēl kļūst tikai grūtāks. Kāpnes nevar notīrīt. Citu izvaskoju ar to veco krāma birsti.
Kaut es šonakt atpūstos. Kaut man fiziski nebūtu tik ļoti jāstrādā, kaut man būtu nauda, kaut es nesabruktu, etc.

Trešdiena (16. 3. 66.) 10 p.m.

Dzidra vēl nav māja no keramikas klases.
Vendija šodien dabūja darbu. Man sāksies cepšana un vārīšana – par neko. Bet – citādi viņa te nepaliks un par iastabu īre ir pietiekama.
Darbs tīrīšanā grūts tāpat – izsmeļ spēkus un lauž, lai kā es gribu iekārtoties un darīt mazāk, es neko lielu nevaru sevis ietaupīt. ‘Sad.’
Jālabo adammašīna. Jāmēģina adīt. Kā mani nomoca šī dzīve – es esmu kā caur adatas aci izrauts.

Lasu pēc ilgiem laikiem – Anšl. Eglīti un viņa vidzemnieka valoda mani iesilda. Cik nabaga valoda top, kad nedzīvo savas puses ļaužu tuvumā. Nelieto vairs pats savu valodu, tikai kādu mazizteiksmīgu ‘common’ valodu.
Šausmīgi nāk miegs – un nevarēs jau gulēt. –

{four head sketches of children)

Trešdiena 23 marts 1966.

Te ir tik skaistas debesis, ka jāskrien apkārt kā negudram tādēļ vien, ka nevar sēdēt zem jumta, kad zina cik neiedomājami skaistas ir debesis tam pāri.


Šovakar atkal kaut kur uz jūras, uz Quinslandes pusi plosās pērkoņa negaiss. Viņš formējās tāds, kad gāju uz jūru debesis pakatīties:

{sketch – rayed arc)

Nē to nevar uzzīmēt

{sketch – another attempt}

Kā milzīgs kronis vai saule.

Tie stari bija kāds sarakstīts mākonis virs citiem mākoņiem, kas bija spožāk apgaismots un vēlāk tas viss satumsa un viņā dūrās zibens dakšas. Man nebūtu nācis prātā ķerties te tagad pie zīmēšanas, bet tikko redzēju Klee illustrācijas un domāju – jā tā var zīmēt?! …

{one more simplified sketch}

Šorīt darbā vairs tik ļoti nenoguru un liekas padarīju bez lielām vaimanām – reiz uz trepēm gan sagrāba grūtums un iekšā arī grīdu mazgājot – bet – jākustās lēnāk – 3 st. jau visu padarīt var. Šorīt biju gan mazliet ilgāk par to pirms pussešiem ierados un pirms deviņiem beidzu. Bet labāk vilkt ilgāk. Tagad tikai bailes moca – ka man tas jāsaka empl. officei, ka man kāds darbs, pusdarbs radies – bet tad atņems pabalstu – un es būšu pagalam. Lai iet kā iet – man jāturpina tāpat. Bet – vecuma pensijas laiks tik drīz – un ka nesamaitā izredzes uz to.
Vecuma pensija? Ak žēlīgs Dievs! Nav dzīvots.

Šodien spogulī kādā veikalā pazibēja mana seja ar tumšām acīm – kā tas pienāktos – vispār jūtos mazliet labāk kopš tagad 1 ned. Lietoju vitamina kapsulas. Un kopš tik traki nesasvīstu. Patreiz svīstu un plecs atkal sāp.

Klavieru te milzīgi vajag. Bet es jau tā neko nevaru padarīt. Domāju tai austrālietei Vendijai gatavot pusdienas – viņa tā runāja – un ar to vien es noņemos, stiepjot ēdienu mājā, domāt, gatavot. Šodien viņa negribēja – viņai nav naudas – vakar bija pubā. Man jāmet pie malas tā doma viņai palīdzēt un pašai kādu dollaru nedēļā ar to nopelnīt. Tur nav gaisa.

Cik skaista ir jūra un debesis. Un cik tukša un tāla, auksta un nedzīva. Es peldu šai telpā kā plastikā iepakota lietiņa – nekāda sakara ne ar ko dzīvu. Tik Dzidra. Kurai dažreiz mani vajag. Bet ko citreiz? Ja varēšu tā, vēl atžirdzis sagaidīt pensiju – varbūt tad varētu beidzot justies brīvs no mūžīgās dzīšanās pēc graša, lai varētu vilkt dzīvību. Kopš prom no Wyongas – tas ir bijis visu šo gadu smagums, kas neatslābst ne brīdi. Pastāvīgas darba maiņas – nekad mierīga pelnīšana un brīvlaiks. Ja holideja – tad kā nazis griež, ka tā ir bez maksas holideja un pēdējā kapeika iziet. Un viss kaut kā – sevis neaizstāvēšanas dēļ. Un kaut kādas nezināmas varas dēļ –