Jūnijs 1966 (Ķikure/Kikure)

1 jūnijs 1966.

Istabā tik ļoti ciešu no gaisa trūkuma, un tuvums ar Dz. traucē mūs abas tik nelāgi. Pēdējās dienās esmu beigta. Bet – jāsaņemas. Kaut te tā Vendija neālētos ar saviem vīriešiem, ja būtu kāda meitene te būtu pavisam citādi. Bet tāpat varbūt. Vendija jau nav slikta. Jau izbeidzās arī tā ‘partija’ – un es varu gulēt. Un varbūt nāks arī miegs. Lietus līst. Tā ir pārmaiņa – citādi laiks ir tik sauss un jauks un skaists, it kā nebūtu ziema. Ziema arī laikam tikko vēl sākusies.

Šodien? Laikam. Tā tad 1. jūnijs.
Vakar aizbraucu uz Evening Kolledžu – mani hosteses cooking nav ņēmis, tikai Continental. Tā jau arī pareizi būtu. Ja tikai vispār tā kontinentāl cooking vispār būs. Ieveda mani rokdarbu nodaļā. Ne visai pievilcīgi handbagi un shoping bagi.

Ielas stabiņi jau par mani ņirgājās ar saviem velna ģīmjiem kad es braucu uz turieni! Nebiju tos kādu laiku ievērojusi. – Nebiju naktī braukusi. Naktī viņi spīd cauri un izskatās pēc ģīmjiem.
Kāds (nezinu kurš mākslinieks vai rakstnieks) teica – ka redzēt var visu kad skatās – tā ir.
Mani vēl arvien vajā ‘acis’, kas skatās no visām pusēm.

Nesen es gāju pa ielu un sevī vaimanāju – ko lai daru, kas man palīdzēs, šai bezdarba un bezcerības pamestībā – es paskatījos uz debesīm un ieraudzīju divas mākoņu acis. Un tad es domāju – debesis jel pieder labajam – Dievam. Tā tad visa pasaule ir tāda pat laba, kā es to redzēju visu savu mūžu – tikai tagad satiekot tur tos nabagus es pēkšņi sākusi esmu redzēt ļauno, bezcerīgo un nevaru saņemties lai pilnīgi no šīm domām atraisītos –

Šodien pēc ilgiem laikiem aizgāju spēlēt – rokas bij labākas kā domāju – bet tomēr – stīvas, stīvas no nespēlēšanas. Bet atgūtu un jāatgūst kaut kas no varētā.

Šodien žurnālā lasu – kāds 67 g. vecumā sācis vijoli spēlēt (55 g. v. klavieres…) Tad jau līdz 67 – man vēl iespējams divreiz beigt konservatoriju. To gan nebij rakstījis cik lieli viņa panākumi bijuši. Bet tagad jau atzīst, ka vecums rokām technikai nekait (!haha!). Kaut ko jau var. Kaut ko jau var.
Cik labi ir atkal muldēt ar papīri.
Kādēļ es pavadīju mēnešus šausmīgā apātijā? Es nezinu. Es jau neesmu vēl vaļā. Bet es cīnos.

Šodien Health Fooda shefs izskrēja no shopa un stāvēja smaidīdams un sveicinādams pie mašīnas (ar kādu) kad nācu atpakaļ no augļu veikala.
Jāņem būtu vērā visas šīs parādības lai nebūtu ‘dzīvais mironis’. Bet – sieva, visur ir sieva.

Tūkstoš rokas man uz pleciem gulst
Iedrošinot, mudinot
Vai tik daudz senču ar lietu
Pie manis atnākuši sērst.
Ka lakati mīksti
Man telpā apkārt klājas
Un garu silda
Ar savādu mājvietas miņu. 
Man prātā nāk kāda bēris, kāds zirgs
Ko rokas uzmudina
Paplikšķinot, palabinot.
Ak, bēri, apaļais, mundrais
Ak, bērzu un ievu līči
Sili un meži
Kur lielceļi? Savijušies, sapinušies
Kamolā nomestu dr[..].
Kur Tavi soļi dun
Bēri, apaļais, mundrais?!

3 jūnijs – piektdiena

Aizsūtīju ‘no savas nabadzības’, Rutenbergai $10/- procentus par $80/- {££ ?} kas pie manis turpina stāvēt. Un aizsūtīju vienu iztamborēto lakatiņu – par to ka viņa bij laba pret mani un es neliekos ne zinis. Varbūt viņa neņems ļaunā manu nejauko kavēšanos. Nepiedodams tas ir – kāda biju un esmu – bet es esmu chaoss. Tā tas ir gadiem – varbūt jau no jaunības. Ar nepārvaramu nepatiku pret visu kas jākārto un kas nav tā kā vajadzētu – kaut kā neizaug no tā, aiziet postā – varbūt tādēļ vien, ka man nav spēka to audzēt tā. Nē – parasti dzīvē vidū nāk attālums un lietas, kas bijušas labas un dzīvas, draudzīgas attiecības – izjūk, top samākslotas no tā, ka cilvēki vairs nav tuvumā.

Man vēl viens lakatiņš būtu jāsūta Čakanovskis kundzei – par sarkano jaku, ko neaizsūtīju atpakaļ. Jāsūta ir. Tikai nezinu vēl kurš? Nav jau vairs tik daudz izvēles. Lielākais varbūt. Jeb – mazais – koķetais?

Un tas paņēma visu dienu? Izdomāt, uzrakstīt vēstuli, aiziet uz banku un iepakot un nosūtīt lakatiņu? – jā, tik traki tas ir bijis. Kaut kas lasīts – kaut kas cepts un vārīts – tas viss. Kā arvien.

Vai es iziešu no sava chaosa? Tapšu mierīgāka un mīļāka, labāka ar cilvēkiem? Saviem draugiem? – Es jau tāda biju. Tagad – cīņa ar rakstīšanu, cīņa ar dzīvi mani padarījusi rūgtu, nenoteiktu, neuzticīgu un neuzticamu – kas nāk un iet bez sirds. Man nav mājas, kas mani saturētu, tas ir kā tukšums manī, ko nevar noslēpt, kas paveras te un atkal – man nav vietas ar ko būt kopā, kas saturētu mani, kā forma, lai es neplūstu kā nelaimīga straume.

Sv. k. koķetē, bet viņa teica – vīrietis viņai neko nenozīmē, un viņai nav ne mazākās illūzijas par vīr. un siev. attiecībām. Kur es esmu tik dumja, ka man ir? Man ir, šīs illūzijas. Un pretējo sexu attractionā man šķiet ir daiļums un skaistums u.tt.

Mana pelēkā ‘kleita’ – pinafors no vecā mēteļa – laikam ir labs. Vienreiz pie D.J. kāds mani noskatīja – jauns, bet novērtēja tā ar interesi, un šodien pastā kāds – kas izskatījās teiksim tā kā no vestern film – kāds young man, kas dara apkārtni par īstu dzīvi, ar atmosfēru – arī noskatīja un panāca iekšā ārā – kaut kas mani varbūt atgādina – ka var dot kaut kas ‘atmosfēru’. Nē Sv. k. teiktu pareizi – un zinātu pareizi kas tas ir. Bet man tas nav tas. Man tas ir daļa – atmiņa, nojauta, atgādinājums par īstu kaislību, mīlu, aizraušanos, dzīvi ar jēgu, dzīvi ar krāsu.

Aiz noliegšanām aizslēpjaties
No savām vēlmēm kaunaties
Tās mazas otra sejā sauciet
Bet atspīdums tas jūsējām

Ko runāt, vārdos ko likt
Kad kaislību Jums nav
Ko godināt, tik pelt.

7. jūnijs 1966.

Šo dienu krusts ir, ka man jādzīvo no pabalsta, bet es neuzdrošinos domāt par to, ja tā nebūtu. Un negribu cleaneres darbu. Un tomēr – es ilgi tā nespēšu turēt kā tagad. Tas mani sāk izpostīt.

Biju pie Sv. k. aizgājām zāli apskatīt kur būs Dzintara Konc. + balle. (Sidn. Latv. vīru koris). Nospriedām ka tur var izlikt dažas manas bildes, kā viņa bij domājusi. Bij labi šodien ar Sv. k. Viņa – 50 gadu. Neizskatās. Ja viņa pucētos visu laiku – viņa var spēlēt jaunāku. Viņa spēlē arī.

Skaisti bij iet pa dažām ielām uz halli – gaiss kā pavasarī – un soļot – piemānīšanās, ka kaut kas ir cerīgs un labs.

Nekas nav. Ja es gribu kaut kā justies labi – man jāšuj svārki 18 jūnijam. Un – vispār, ja es nešuju vai nepērku – es nemaz nevaru iet. Patiesi – es jau varētu arī neiet. Atnākt mājās. Vai tas nebūtu pareizi? Pareizi un – dumi. Man vajag ko uzģērbt. Varbūt to pašu veco melno? Ne neiespējami – zīds jau pabiezs. Bet kakls – varbūt par vaļēju. Bet – citādi – taisnību sakot – labāk kā nekas cits! Man labāk nekas nepiestāvēs.

Apklusis
Vakars zālēs iegūlies
Laiski
Ūdens rit
Lēnāki
Visi ritumi
Mākons piestājies
Jumtu cekuliem
Pasērst
Pirms sirmā stundā
Iegrimst
Viss
Maigi, dziļi.

8 jūnijs.

Ar velnu biedrotos
Par dažiem dolāriem...
Bet tas pats tagad nabags – 
Benzīns tik dārgs
Tā ātriem skrējieniem
Džins, nakts lokāls un viss
Par velti tik šis novakares gaiss
Rēns, maigs no Kvīnslandes
Uz eglēm atdusas
Šo pēcpusdienu
Un krāsu karuselis no mākoņiem
Kas rietā griezties sāk pār pilsētu
Bet viņu brīdis īss
Gars tikko aizmirsies
Pie prāta atkal nāk un zina
Ar velnu biedrotos
Par dažiem dolāriem.

––––––––––––––––––––

Gaiss maigs kā pavasarī
Kad pirmās nātras aug
Un gaisu pielidot sāk
Kukaiņu un putnu spārni

Zem soļiem zeme dun
Kā vēl nav dunējusi
No starošanas saule
Mulstot aizmiglojas

Gaiss maigs no Kvīnslandes
To ziņoja jau vakar
Visās raidstacijās
Un jūra klusa.

9. 6. 66.

Šodiena atnāca Mrs. Svirskis un aizrāva mani uz ‘vīveriem’ – iestājos ‘spinneru un vīveru’ Guildē un varbūt tur iemācīšos aust. Tas būtu beidzot kaut kas. Šodien biju arī beidz. pie D.J. piedāvāt savus tamborētos lakatus. Tiem nebija laika – jāiet otrdien – neko ieinteresēti nebij – bet varbūt.

Ja iemācītos aust – tad varbūt arī ko varētu sagatavot pārdodamu un varētu pārdot – jo audumus parasti visi prasa – tik – nezin cik ātri ko var noaust un cik pelnīt – bet mazākais – varētu pārdot. Aust būtu labi – ja prastu.

12. 6. 66.

Svētdienas rīts – vakar, aizvakar lija – tagad skaidrs. Burvīgs rīts. Kluss, skaidrs! Bet logs jāaiztaisa – par aukstu lai turētu vaļā visu laiku – bet kad aiztaisa šo logu – (necaurredzamais stikls) – viss daiļums paliek ārpusē. Un – viss spēks noplok! No rīta atdzīvojusies atnācu uz šo dzīvokļa galu un puslīdz mierīgas guļas tanī istabā – bet – dzīve, šaurā, šaurā dzīve! – logs jāaiztaisa un visu otru daļu dzīvokļa piedzīvo Vendija – tur nav kur soli spert atpūtai – labi ka var dažreiz ielīst pagulēt.

Man nav kur palikt! Man nav kur dzīvot! Un tomēr – te ir Dzidra! Dažreiz viņai manis vajag. Kaut nebūtu jādzīvo arī viņai – uz kakla. Es nezinu cik ilgi tā ies! Kā kurmis es te lodāju apkārt. Spēka nav – vēl reiz ‘pacelties visam pāri.’ Es nevaru rakstīt. Neko citu ka piezīmes. Es varu vēl piespiest sevi uzrakstīt tos, ko agrāk saucu, (vai citi sauca) par dzejoļiem. Es varu uzrakstīt – bet prieks par tiem man nav un – ko ar tiem darīt? Viss viss ko es daru ir nederīgs – tā vērtības nevienam nevajag un ja arī to atzīs – nevienam tās nevajadzēs.

Varbūt iespiedīs un pakritizēs, bet es staigāšu kā kurmis savā alā, kurā nabadzība mani tur. Rakstīt angliski? Man nav enerģijas, man nav nekāda pamata, viss izrauts zem manis.

Rakstīt angliski? Tas Alans izrādīja lielu pretī nākšanu, būtu interesanti viņš teica – dzirdēt ko un kā redz un jūt šo zemi etc. – cittautietis. Varbūt – kādu rakstu pieņemtu, iespiestu. Paamizētos cilvēku – un tālāk durvis ciet – jo nebūtu kas tās atver – bet bez atvēršanas dzīvs nekur neviens nav iegājis, kad tas ir jau pensionārs.

Kur, kad man vajadzēja ķerties stenderēs un turēties pretī? – Es nezinu! Es strādāju ar mūziku, es lasīju, es spriedu pati – bet es nespēju iet ar pūli un nespēju lauzties kādā vietā kur palikt. Visur kur es strādāju – es pētīju sīkumus, nogrimu sevī un savos novērojumos, savos atradumos, un par visu savās spēlēs.

No John Streeta notikuma šķiet esmu vairāk vaļā ar katru dienu. Atradu vēl vienu punktu ka citi apstākļi, citi cilvēki mani iegrūda ‘neveiksmē’, ja tā bija neveiksme – Tā bija arī Jeane. Ja viņa nebūtu mašīnā mani mājā vedot otrai sievai (the name?) teikusi „Nu. pirmdien būs mana diena. Un – es būšu tur…”

Tas mani izrāva no maigā miera, kas sauca pēc atpūtas es pat jutu – pirmdien es nenākšu, man vajadzīgs – miers – Jeanes vārdi mani izrāva no tā, no visa mana panākuma – iesvieda bailēs, neziņā, cīņā – un tad viss sākās. Es biju ārā no sava miera, es nezināju kas man jādara – bet zināju, man jācīnās, jāsacenšas. Varbūt – bet varbūt tā vajadzēja. Varbūt būtu vēl ļaunāk ja es pirmdien nebūtu gājusi, ja es paļautos kādai sava panākuma, sava labuma illūzijai. Ko es zinu? Bet Džīne to teica – tomēr ar cīņas, sāncenses nazi tanīs vārdos. She can have it! Everything.

To es negribēju rakstīt – vecā iztirzājumu – tikai iznākumu – ka esmu atbrīvojusies vēl vairāk, ar katru dienu vairāk. Taču – es nespēju atbrīvoties no sava bezdarba sloga. Es jau strādāju – daudz vairāk man spēka nav. Tikai nav kas par to maksātu. Un tas ir slogs. Par dienu es varētu strādāt. Bet cleanera darbu – es domāju ka man tā pietiek. Ka es te negribētu ieiet atkal atpakaļ tanī ‘kārtā’, kurā mani šī zeme iegrūdusi. Es esmu nogurusi un es nezinu nekā un tomēr – es zinu un zinātu tikpat daudz cik katra cita kas strādā oficē, ja vienu nedēļu ar mani būtu kāds pamācošs un pacietīgs. Bet – tāda nav. Ar to cooking? Jā – es to cilvēku nobaidīju – es gribēju lai viņš ir pacietīgs un pamācošs, bet – nē, viņš tad vairs neuzticējās – pašai vēl – jāpieceļas. Kā?

Sv. kundze teica „Es šovakar negribu iet mājas,” pēc Meri(ja) Poppins izrādes. Mani tas nepārsteidza, es to dzirdēju un sapratu, nojautu jau iepriekš, ka viņa tā varētu teikt.
Vēlāk es prasīju, tas ir teicu – „Jums negribās būt vienai?”
„Jā. Bet es nedrīkstu to teikt cilvēkiem. Domās ka traka.”
„Tā tas ir,” es piekritu.

Atpakaļ no V. mājas braucot mašīnā es cieši saņēmu viņu zem rokas. Braukt bija labi, lija lietus. Bija tumsa. Pilsēta. Ielas. Dzīvība. Un pēkšņi – jāizkāpj. Nekas. Tukšums. Kāda istaba, bet ne māja. Nakts, bet ne miers. Un tomēr, brauciens pa lietainu ielu, turot siltu roku, tas nāca vēl līdz pa ielu, pa to kur izkāpa Sv. kundze un pa to, kur izkāpu es. Siltums atvairīja aukstumu. Dzīvība iznīcību. Kaut kas – neko. Jeb tikai zināmais – nezināmo??

Dz. vakar gaidīja Newcastles jauniešus, lai tie ņem to savā vidū. Viņa kā parasti, bij pūcīga un nevēlējās būt to vidū. Es biju vainīga, ka to aranžējusi. Grūta pēcpusdiena. Un tad – ienāk jauns, garš, glīts puisis un viņi aizbrauc. Dzidra atbrauca pusnaktī un bija ļoti skaista. Un ļoti laimīga. Patiesi tās ir līdzīgas skaņas. Negribētu to atzīt, bet tomēr te ir paralēles.

Nekas nav mainījies. Pie manis un Sv. kundzes pastāv tie paši likumi, kas jau ir valdījuši sen. Mēs esam turpat. (Var tā teikt. Protams – mēs neesam turpat.) Meži ir zaļi. Lietus ir labdarīgs, kad tā nav par daudz. Kafijas smarža rada mājību. Darb. ir vēl darbs. Labdaris. Glābiņš.


[Back row: 1st left Jadviga Svirska, 5th from right Andris Putnis.
Middle row: 2nd from right Dzidra]


Ir svētdienas pēcpusdiena. Andr. atnāca pie Dzidras. J. vēl nav. Gaidīja tos no rīta. Pirmie sarežģījumi. Drīz tie ies uz tautas dejām. Es esmu solījusies Sv. kundzei arī tur būt. Es nezinu ko man tur meklēt? Bet man būs jāiet. Man nav klavieru vēl te. Īstenība ir nenosedzama. Vai ļoti grūti nosedzama. ‘Šī vieta nav vēl apdzīvota.’ Apdzīvot kādu vietu – tā to izteica agrāk, laikos kur dzirdu mātes balsi. Jāmēģina apdzīvot šī vieta. Es to daru.

Uzkrāju Dz. labos brīžus. Un tos, ka varu viņai ko labu darīt. Skatos saulrietos caur verandas logiem. Mēģinu uzvarēt daudzas lietas kas uzbrūk ar ļaunu – māksl. gaismas, ugunis, kas moka manas acis, jūras gaisu un vēju – kas ir tik stipri, ka izsauc galvas sāpes, gāzi kas nedeg kā vēlos un nabadzību, nabadzību, nodilušas sienas, durvis ko nevar aiztaisīt, vecas grīdsegas un tepiķus un tumsu, logu trūkumu. Tas ir viens no lielākiem ļaunumiem. Bet vakar ievilka elektrību lielajā istabā un tā (neona) gaisma ir balta, mirdzoša, tīra. Tā šķiet laba.

Dz. un Andr. balsis klusi skan lielā istabā, arī ģitāra un kafijas smarža – noklāju arī šīs lietas pāri šai paplukušai vietai, uzkrāju to siltumu un dzīvību. Atšķiru franču mākslas reprodukcijas un noklāju to atmosfēru te pāri. Apdzīvoju šo vietu. Pūlos to darīt. Jāpūlas apzinīgi.

Newcastlē 1966.

Nav ceļa starp druvām un pļavām,
Nav starp eglēm un bērziem
Nav ceļa ne pret kalnu, ne ielejā
Ceļa vairs nav
Šaura zemes strēmele iesniedzas jūrā
Un uz tās ir mana māja
Mana vieta kur man atļauts būt
Ja es vēl izrādu dzīvības zīmes.

Vientulība beidzot ir tāda no kuras jāizkļūst ārā lai tā nenodarītu ko ļaunu. Vientulība beidzot ir neauglīga, tā ir arī bez miera, tā ir bīstama, un tomēr man šķiet ka esmu nonākusi apdzīvotā vietā – šī vientulība ir tāda, kā to pazinuši daudzi citi, tā par kuru citi ir ar mani runājuši un es neesmu viņus sapratusi. No šīs vientulības ir jābēg. Grūti to izdarīt, kādu laiku vēl labi to varētu ja nebūtu nabadzības. O, labu laiku vēl šo neauglīgo lauku varētu darīt auglīgu. Bet – ir nabadzība. Citi cilvēki? Jā un nē. Laiku tie paņem un paņem vientulību šinī paņemtā laikā. Pēc tam tā atgriežas gandrīz tāda pati. Dažreiz tā neatstājas arī cilvēku klātbūtnē. Un cilvēku arī nav. Nabadzība neļauj satikt arī tos. Bet kurus var satikt ar visu nabadzību, tas ir kurus var satikt nabadzībā, pār to pleciem raugās tā pati, viņu vientulība, mana vientulība tai pretī, no kuras es būšu tai brīdī bēgusi. Cilvēku sejas, tā cilvēka seja ko es satiku un mana seja pret to uz brīdi atvairīs monstru, uz brīdi, bet pēc tam, kad seja aizgriežas no sejas, vientulība ir piesūkusies otra vientulības spēka, tā ir piemilzusi. Varbūt viņas inde ir mazliet atšķaidīta, mēs nekad nekliedzam tik stipri citu klātbūtnē, mēs esam klusāki, bet tā arī ir visa starpība.

Nāku pie papīra, pie saviem vārdiem, pie sava chaosa, kas ir dzīves daļas, dzīves izmētātā viela. Pēc veca paraduma var mēģināt kaut ko salikt kopā, veidot mozaīku, skatīties, klausīties, varbūt cilvēka spēks nav īsti līdz galam man parādījis savu varu. Varbūt tas var vēl ko celt? Katrā ziņā nav vēl izsmeltas visas kombinācijas spēlē. Nekas labāks un nekas cits nav likts darba vietā, lai arī dažas parādības un lietas ir mainījušas seju, ne patīkamas pārmaiņas tās ir, bet nav mainījies dzīves norise un dzīves elements. Tas vēl arvien ir tas pats jau agrāk zināmais – darbs un pats. Pats un darbs.

Pats? Pats – ir tas pats, zināmā mērā. Viņš ir tikai savādi redzīgāks kļuvis un – gudrāks? Nepiemānāms. Pēkšņi ne to gribot, ne negribot viņš uzmin īstenībai un nosveras ar visu svaru uz to. Prasa palikt. Ietiepjas, saka ka jāpaliek uz šīs šaurās takas – īstenības. Darbs? – Darbs ir stipri zaudējis savu nozīmi, jo patiesi viss ko viņš var ir kustināt ‘pašu’ prom no īstenības. Un ja nu Pats to nevēlās? Jā – tas ir spēles izejas punkts.

Jāpalaiž darba spēks vaļā un mēs – aizlidojam no īstenības.

––––––––––––––––––––––––

{poetry fragment – possibly written on the paper 2 years later: – }

1. nov. 1968.

Sveicinu sauli un vēju
Sveicina mani zāle dārzā
Viss ko es kādreiz sēju
Šai brīdī pulcējas dārzā

Viļņo viļņo jūra
Gaisā slīd lidmašīna
Kvieši bij tīruma kurā

–––––––––––––––––––––––––––––––

I have to proove the greatness of me and you….
Thats what I said and thought… But.

Manam neprātam nav robežu. Atnāca Helga un brīdi es jutu visa ‘vecā’ tuvumu. Viņa uz sevis bija atnesusi to gaisu, elpu…

Un tad viņa kur aizgāja un es domāju: viņa iet out ar M. – un es biju pagalam. No otras puses – es tam neticēju. Es ticēju ka viņa varētu būt, iet out ar M. Bet es neticēju ka viņš nedomā par mani. Vai to var teikt? Vai man jābūt patiesi sajukušai? Bet Moriaks arī raksta – jā, par traku. Vēl trakāku kā es.
Kāpēc viņš raksta? Viņš bij šīs sievietes pusē, ne pret to? …………..