12 maijs 1964. [on separate sheets]
Plkst. 10.30 p.m.

Dzidra pie Ineses. Es spēlēju. Tomēr bezgala piepūle ir jāliek līdz pilnīgi iemācās kādu gabalu. Katra note jāizstrādā rokā kādā kustībā. Vienmēr – jāmācās kaut kas grūtāks. Bet tas labi, ka kalnu ir diezgan – kuros kāpt. Tiem kas sasnieguši techinisku pilnību un nemaz vairs nav jācīnās (bet tā laikam nav) tiem būtu bēdīgi stāvēt kā laukā – kur viss nopļauts! Ko vairs rausi! Bet tā nav. Ar techniku vienmēr jācīnās, vienmēr rokas krīt atpakaļ nevarēšanā ja tās pietiekami nedīda.

Piektdiena bija skaista.
Bet kas tālāk?
Ja man būtu 27, vai kaut kas tamlīdzīgas – būtu vienkārši uzveic visu!
Bet tagad – cik ilgi manas rokas kļūs labākas? Vai nejūtu ka grūtāk tas iedīdīt? Nē. Tikai rītdienas grīdu mazgāšana kaitē.
Tomēr tā ir pasaule, vesela sava liela pasaule kurā es ņemu tiesības ieiet.
Vēl kādu gadu tā kaut ar spēlēšanu, kā 2 pēd. mēnešus – tad jau kaut ko varētu.
Ievilkt mūziku visā iekšā – dzejā un prozā un dzīvē. Tas ir jau darīts. Bet vēl, vēl – vēl pilnīgāk.

Tiem tā ‘studija’ ir nepatīkama acij! Tur uz klavierēm pat – plastika puķes. Veci dīvāni, veci krēsli, veci klavieru soli, veci spilveni un viss – nožēlojumā stilā. Bet cilvēki visur dzīvo – pagaidām šo tā nu. Bet tās plastika puķes tie varēja aizsviest!
Mūzika man tagad ir kā otra saule.
Viņā sildīdamies es ceru ka kaut kā jau viss ies labāk.
Iet jau labi – tikai naudas nav.
Esmu parādos.

Laiks auksts. Lietus. Tikai nedēļas nogale un piektdiena bija ļoti skaista. Silts un maigs un sulains. Vakar un šodien, sevišķi šodien līst un vējš un auksts.

Es atpūšos. Es tomēr no kaut kā atpūšos. No tā kas bij jādara un jādara un nevarēja darīt to, kas būtu bijis jādara. Es domāju – paspēlēt. Bet spēlējot vien es nebūtu tur kur esmu. Varbūt taisni tik vien tās mūzikas ir bijis vajadzīgs. Kaut tikai tagad vēl varētu sagrābt to tā īsti līdz pamatiem.
Bet kā? Tāpat ar darbu.

Es esmu kaut kur prom no citiem un man tas nesāp. Es vienmēr esmu bijusi prom no citiem – bet es nejūtos labi. Tagad es jūtos labi. Nieki: kas Freimanim vai Stūrei par ‘labumu’? Kur viņu spēks? Kas viņiem pieder? Ko viņi iegūst?

Man liekas ka iemācoties un apgūstot techniku u.tt. es iegūtu tādu spēku kā viesulī aizrautu sev līdz citus. Pamodināt, sajaukt, lai tie atveras, lai zied, lai deg…
Es to esmu izdarījusi – tur R.D. hallē.
Ko vēl man vajaga?

Auksts. Jāguļ. Kaut kaut kur nāktu mazliet naudas – lai varu spēlēt.
Spēlēšana mazliet ir atņēmusi arī naudas rūpes. Es kaut ko ceru – kaut ko gaidu un vienkārši – nedomāju par to.

14. maijs.

Es sapnī atkal biju Ķikuros. Stāvēju pagalmā netālu no zirgu staļļiem un raudzījos uz pagalmu uz upi (neredzamu), zaļiem krastiem – viss bija pavasara – sirmi zaļš un es sev teicu – turi acis vaļā, skaties tā it kā tu būtu 20. gad. nebēdā par to ka tu neesi – skaties tā itkā tu būtu! – Tas ir tas, kas man ir jāatgādina.
Nu ja nu es sūtu savus zīmējumus uz Melburnu? Man patiesi jāsūta – jo citādi es nezināšu kā atdot £40! Oh!

Svētdiena 11 p.m.

Pārraksts no lapiņas:

Redzēju sapnī dzimtenes [...]
Ceļus un zirgus
Mājas un ļaudis
Jutu tās tu[..]
Ārpus gaismu –
Pa mežiem staigāju
Zemei pieskāros lasot ogas
Briesmas draudēja
Mūs meklēja lenca
Kopā runājamies – 
Kas būs tas būs,
‘Tie’ apkārt jau aizgājuši
Jau nāk no otras puses
Ko darīs, darīs
Varbūt izcietīsim... –
Krēsla bij pilna rūgta stipruma
Maigas paļaušanās
Slepenas augšanas
Māte no kapiem bij atnākusi
– Tas nekas ka Tu nomirusi
Teicu, – ka tik Tu esi pie mums.
Cik mostoties tukšā pasaule
Nezinu ko ar šo mirību darīt.

19. maijs.

Šorīt Milsons Pointa stacijā gandrīz nokritu un izlauzu roku vai kāju – paslīdēju uz vīnogām nomestām zemē sola priekšā.

Un pēc darba veikalā par medu (iepildītu burciņā) man noprasīja 1.8 ½ 1.3 ½ vietā. Tā es pilnā pārliecībā tagad saucu:
Šī tauta ir netīra no iekš un ārpuses!

Turpat Milsons Pointa stac. uzgaidāmā telpa (liela un plaša) jau no pirmdienas – smird pēc atejas, vakar tur pančkas bij redzamas divi vietās, šodien izžuvušas. Stacijās un vilcienos (un ielās) netīrība ir neiespējama. Visas augļu mizas, serdes, kauliņi, bojātie augļi, kā šodien tā vīnoga, guļ uz grīdas vai zemes, asfalta, turpat ir cigarešu gali, sērkociņu, saldumu papīri, sviestmaižu papīri – stallis!

Vai es topu žultaina? Šiem cilvēkiem nav gaumes un nav ilgu pēc īstas kultūras, viņi ir apkārušies ar lētiem spīdumiem vai stulbi nes un lieto dārgas lietas bez jēgas un izšķirības.
Viņi lasa mēslus (grāmatas) un nepazīst un nezina cienīt savus ne citu zemju rakstniekus, ne mūziku, ne mākslu.
Visumā tā ir. Izņēmumi tikai ir. Un viss vairums ir civilizēti mežoņi.

22 maijs. 7 p.m.

Visa pilsēta vārās un ir ietīta dūmos – ir krakeru nakts. Visa pilsēta ir siltumā un smieklos.
Es sēdu kā ūpis savā alā un es nezinu kur es gribētu būt un ar ko smieties. Varbūt ar daudziem, vienalga kādā ģimenē – bet ne uz vienu kur mani aicinājuši, es tomēr laikam neietu.
Mana ģimene un mana māja ir izzuduši. Sīks mazums vēl turas, kad atbrauc Dzidra. Viņa ir Wyongā. –

Vakar es nogāju līdz In. Atpakaļ nākot es mazliet piekusu kalnā lejā pa ielām steidzot, nezinu kādēļ man vienmēr ir jāsteidzas. Vienmēr nākošā ceļa likumā ir tas pēc kā es skrienu, vai varbūt — tikai trešā un ceturtā ceļa līkumā un tad atpakaļ, tad jāgriežas uztraukumā atpakaļ.

Vakar bija krakeru nakts, pilsēta vārījās kā katls un bija ietīta dūmos. Tikai mēness bija mierīgs un sarkanā signāla acs uz tilta kas mirkšķināja nepārtraukti, cits viss šķita ierauts nenosakāmā virpulī, siltumā, smieklos un šāvienu būkšos.

Ja Dz. būtu bijusi te, mēs būtu kaut kur aizklīdušas, viņa būtu priecīga, bet varbūt arī skumja. Krakeru nakts, kā visas uguns nakts ir priekam un meklēšanai.

Es atgriezos pie klavierēm un tās skanēja savādi mīksti un spēcīgi, — dūmotais gaiss — es domāju. Klavieres skan citādi atkarībā no gaisa temperatūras, mitruma vai sausuma.

Šorīt es spēlēju pāris Šop. noktirnes. Roku locītavas sāp no vakardienas arpedžijām un Bēthovena dauzīšanas. “Vai Jums vēl patīk Šopēns?” man kāds mūziķis reiz līdzjūtīgi jautāja, un nonicināja viņa valsi, atzīdams savu par labāku. Tas labi ja pašam savs labāks ko spēlēt. Es domāju ka Šopēnu tomēr nevar uzspridzināt. Debissi daudz drīzāk. Es gandrīz varētu kādam jau līdzjūtīgi jautāt “vai Jums vēl patīk Debissi?”

Vakar pie In. dzirdēju kāda jauna krieva darbu, klav. koncertu (ar orķestri). Kādā vietā tur kāds skraidīja dauzīdams jautājienus kā dūres sitienus un citādus, varbūt akmens vai vara gabaliņa sitienu te un tur, kā pie žoga, kā pie alas sienas vai zemes, kas kas kas? kur kur kur? kad kad kad kad? un tt. Tā bija skaista vieta, citu es arī daudz nedzirdēju jo mēs runājām.
A. vārīja rīsu. I. gaidīja franču val. skolēnu. Ians atnesa grīdas elektrisko pulējamo

Svētdien 31 maijs 17.10 p.m.

Bijām ar Dzidru staigāt līdz Tornim [right] un līdz Inesei. In. nebij mājās. Austra cienāja ar kafiju un grauzdēja ogu maizi ko mēs pa ceļam bijām nopirkušas. Kafija mums ļoti garšoja. Skaista diena bija. Skaista Sidneja gar ostu.
Pārnākot mājās brīnišķa silta svētdienas labsajūta.
Nekas nav padarīts – bet izdzīvots. 20 gados es tik maz esmu dzīvojusi, ka tas ir nežēlīgi atdot rakstīšanai pēdējos brīžus ko varu dzīvot – saulē.
Es jau tā atdodu visu.
Rēķinājām vakarā ar Dzidru kādu uzdevumu avīzē (lai vinnētu Volas Ugemu[?]) un neko citu vairs nepaveicu – Bet – Labi.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

No date – other notebooks

Kur ir kāpnes kas ved uz Partenonu? Kur ceļš uz pilsētas sirdi?
Kur ir šīs pilsētas sirds?
Roka ir pieskārusies pilsētas nama akmeņiem un klausījusies jūtīga kā membrāne – vai Tevī dreb pulsi, vai Tevī ir ziņa no pilsētas sirds? Sīku vilni, kaut ko siltu delna tur ir sataustījusi – bet tik sīku dzīvības zīmi kā pie mirēja. Nepietiek. Tu esi norauta daļa no pasaules – sala.
Bet tomēr Tu dzīvosi.
Miršu es. Un man nav ceļa iekust Tavos akmeņos un tā ir man traģēdija. Un es skrienu Tavās ielās un gribētu izkļūt no Tava aploka.

––––––––––––––––

Jādzīvo un jāstrādā, un man liekas – es visu atkal varēšu uzņemties un uzsākt, tāpēc, ka tas tur bija un ir vairāk kā parasti.
Tas ir apmulsums un nepareizība, bet tikai tādēļ, ka pasaules audeklā gadās mezgli. Dievi pārskatās.
Varbūt – jānodzīvo šī nedēļa niekiem līdz galam – jāaizbrauc vēl šodien uz jūru. Laiks – un nauda zūd, bet varbūt par peniņu veselība un gars iegūst.

Šodien viss šķiet tik jauns atkal
Kā upe no lediem vaļā
Lauzusi atkal sev straumes
Jūk duļķojas ūdeņi tumši
Bet ziedlapas šūpjoas viļņos
Un dziļumos zivis šaudās
Ar zelta un sudraba kravu.
Šodien viss šķiet tik labs atkal
Prieks iegūlies pilsētas jumtos
Kā kaķis balts saulē murrā
Maļ riekstu un mandeļu [..].