Aprīlis 1964 (Ķikure/Kikure)

1 aprīlis. Trešdiena.

Puikam bij šodien 8. stunda (klav.) tā tad ja £4/0/0/. Un tagad ir maza cerība, ka viņš turpinās nākt – šodien viņš izplinkšķināja kaut ko ‘gabalam’ līdzīgu, tas ir – gan tikai sākumu. Un māte teica – viņš nav zaudējis interesi. Tas labi.
Bet naudas man nav. Vakar samaks. Med. Fond. £5.
Rītu jām. ‘bords’ un klav. st.

Ko es domāju – nezinu, ceru – ka kaut kur ‘tā nauda nāks’. Bet līdz šim nenāk. Es nevaru rakstīt. Bet tikko es domāju: vai es varētu rakstīt, ja grāmata man ienestu naudu? – Ja būtu tik, ka man nav jābēdā kur raut nākošo peniņu – varbūt es ‘setlītu down’ un varētu rakstīt. Tagad ir – nīkšana.

Mana klav. spēle ir neprāts. Bet – es dzīvoju ka mākoņos aiz laimes ka es varu spēlēt. Es spēlētu vēl vairāk, ja man nebūt vecīšu žēl.

Mūsu oficē ir jānovēro tipi. Viens tur ir varens:
Pamazs, paresns, ar brillēm, iesēdās reiz redzēju ļoti lepnā mašīnā. Viņš tikai kadas pāris stundas officē ir. Bet – Hm hm?!! Vinš parasti pietaisa ateju, ka riebas tīrīt! Jādomā sava resnuma uzturēšanai viņš dūšīgi ēd. (Un protams tad arī dūšīgi d– .) Viņš ir tāds cūka, ka parasti nosēžas par tālu uz poda. Pats tagad šad tad ir apslaucījis, lai nestāv čupa uz poda malas! Oh!

Bet – citādi viņš ir vissmalkākais kungs. Vienu rītu bija ieradies ar 2 takšiem – (suņiem). Vakar viņš bija uzvilcis tumšsarkan brūnu zīda vesti ar baltiem ziediņiem – tiešām ļoti jauka un – iesmaržojies ar vijolīšu smaržu. Tas bija traks numurs – bet viss kopā – viņš bij neiespējami omulīgs, pievilcīgs bonvivaniņš. Tāds īsts dzīves baudītājs un luteklītis. Tā veste bija lieliska pie baltā krekla un tumšpelēkām biksēm. Ja es netīrītu ateju, es ne mūžam nespētu iedomāties kopā – šo eleganto, pārsmalcināto baudītāju – ar cūcību. Bet – tas ir laikam visparastākā parādība – viņš ir par izlutinātu lai rūpētos pareizi nosēsties uz poda. Kaut es prastu labi novērtēt – tur jau no visiem kopā droši vien ir varena kolekcija.

Iet diena
Kā vienmēr kad tā aizveras
Izdziest zūd uz mūžu atvadās
Prāts nemierīgs pēta padarīto
„Kādēļ bij zūdīties tik daudz?”
Gandrīz arvien no jauna prasa,
„Kādēļ bij nepacietības tik daudz?”
Bet kad cita diena atnāk
Ar gaismām savas stundas daļa
Kā vējš jūru nemiers un
Prasības un tīkošanas
Sagrābj garu.
Nekas nav labs diezgan
Vēl vairāk vairāk vajag
Un nonicināt sevi un
Dienas dāvanas tam atkal 
Sokas viegli.
Jo dzīvāks kāds un spēcīgāks
Jo nebēdīgāk ir tā solis.
Vien atliek lūgt, kad diena iet
Kaut solis šis nekļūdīgāks būtu
Jo neatsaucams tas būs tā kā tā.

––––––––––––––-

Ja šais ielās maldies laimes apreibis –
Pāri koku grēdām debess
Tuvu noliekusies, mūriem piekļāvusies
Dziļi ieaudusies visās dzīves šķiedrās
Savās gaitās šūpo Tevi līdz.
Bet kad kalnā aizej (viens)
Pilsēta pie kājām guļ kā lausku kaudze
Debess augstā lokā vizuļo bez daļas
Nekad neskārusi nekad nebijusi tuva
Zemes sīkiem mūriem.

––––––––––––––––-

Debess augsta un bagāta 
Kā zeme pilna pilsētām un laukiem, 
Bagāta un savrupa 
Kā visi bagātie. Un
Mūžīgs zaļošanas bargums
Eikalipta piekusušos
Apdegušos zaros.
{Kad gaidu Tevi
Iela dzīva kļūst