1. februāris
Vakar saslimu no kokroučpulv. un vēl kāda vēdera vaina bija – miserable. Bet no rīta es iegāju pie McInt. un biju tik spirgta un tā ‘gigliju’, ka meitenes un zēni skatījās vaļā mutēm.
Bet lejā Dārgais gāja cauri – jaunās biksēs un jaunā džemperī – kā jauns Dievs – un aizgāja pie Melnās, es nepagriezu galvu uz to maigo sarunu, viņš tiešām bija cēls un maigs! Un pēc brīža viņš gāja atkal un taisīja acis uz viņu bet viņa vai nu neredzēja vai izlikās ka neredz – un man vien tas bija jāredz! Un tūlīt trešo reizi viņš izgāja – ar cigareti, bet šoreiz neko lielu neskatījās – tas var būt bīstami man! Citādi – es nebaidos, tie manevri bija domāti man par biedināšanu. Otro reizi kad viņš gāja cauri – es spoguļojos. Trešo reizi manas rokas, (ar gredzenu) bija graciozi izstieptas pār kastīšu kanti – jauks skats, pa gabalu tas izskatās pavisam glīti, un bez tam – tās viņam ir speciālas spēlēšanas dēļ. Tad – es tiku uzsaukta augšā strādāt. Pusd. viņa nebija – tikai visi citi, garlaikojās galvas nolaiduši. Bet es jau nejutos labi un pēcpusdienā gulēju dāmu istabā gar zemi. Es tad vēl tomēr mēģināju strādāt un pāris reizes skraidīju iekšā ārā. Un reiz viņš piecēlās un nāca! Es steidzos cik spēka lai tiktu savās durvīs, tikko bija bijis nelabi man, un es domāju ka izskatos šausmīgi. Es steidzos, bet velti – viņš nāca laikam tīši tik ātri, es aizliku roku ar mutautiņu mutei un savilku grimasē seju, kad nevarēju izbēgt. Pie durvīm gandrīz iekritu McInt. rokās „I am going home,” es teicu, lai viņš gadījienā dzirdētu un nebrīnītos – kas ar mani! Bet dumja jau biju, ja jau viņš nāca – man vajadzēja skatīties – ko viņš darīs! Tā man mūžīgā kļūda – domāt ko es darīšu. Novēro viņu, tad kaut ko sapratīsi un pats būsi mierīgs. Tā tad rītu. Novēro viņu.
Mēs tā viens otru spējam kaitināt, ka šķiet beidzot kristu viens otram plecos – „What’s the meaning of this?”
Kad gulēju dām. ist. ar roku pār acīm – es pa rok. apakšu varēju mazliet redzēt. Kāda sieviete – neredzēju kura, gāja ārā un pudeļu izvadātājs puika nāca iekšā. Viņš pastiepa roku un aizskāra viņu kaut kur pie vidus. „What was that?” viņa teica, tad pagāja atpakaļ viņam tuvāk „do I look nice?” Nezinu ko viņš teica. Bet tāds knauķis un sieva lec atpakaļ – jo paķer pie vidus, šī domā – do I look nice.
Tie paši vēži – … Jā jā. Kāds mani uzlūkoja – un es arī domāju – do I look nice.
Bet šoreiz tas ir viss garākais un ne tik jauns un tāds kam droši vien tikai mazais pirkstiņš jāpastiepj. –
Bet – es!
Biju pie daktera. Pateicās par ziems. sv. karti. Un prasīja – kas par to Humpty Dumpty tur bijis. Viņš bijis to sarunu aizmirsis. To otru karti viņš nepieminēja.
Kaut es rītā varētu būt jautra un dzīva! Tas Dārgais man ir atņēmis katru kustēšanās prieku. Abi kā notiesāti!
Ja viņš man skrēja pretī – taču viņš ko gribēja ar to. Bet es trakā sastingu girmasēs un iedrāzos durvīs. Viņš varēja būt apvainots bez gala. Ja zinātu viņa vārdu, būtu šodien zvanījusi. Bet – nezinu. Kā rītu tikšu galā – Oh veh!
Dejā apgriezties, apgriezties Aizgriezties, atgriezties Iesmieties, nesmieties Pasmieties vēl smieties –––––––-
2 februāris 1963.
Nolēmu neiet uz darbu. Jūtos nelāgi – zobs nemierīgs, izskats – dzeltens, dakteris jau gribēja rakstīt 2 dienas brīvas, un ja es neiešu tie vecīši tur man iedos labāku vietu, nekā kad es iešu. Viņi nevar iedomāties citādi – ka esmu slima.
Vienīgi G.! Bet es tur būšu tikpat nelietojama kā vienmēr. Izņemot to, ka es varbūt strādātu tanī telpā kur viņš. Bet ko tas līdz? Viņš ies garām un es bāls un dzeltens ar nokārtu degunu tur sēdēšu – un absolūti neko neizdarīšu no tā ko vajag.
Laisser faire, lasser passer!
Kas notiks, notiks.
Laisser faire, laisser passer!
Ir liktens citreiz devīgāks
Kā lūgt mēs protam,
Un citreiz nepielūdzamāks
Kā akmens
Kad tas ietiepīgs
Laisser passer, ja gribēs tas
Vēl viss būs saglabāts
Un nolikts Tev
Kad atgriezīsies
Un tukšs būs viss, ja tāds
Tā prāts lai kā Tu meklētu.
Laisser passer
Ja riskē visu zaudēt
Tu vari visu gūt
Ak, sirds kā bailes žņaudzās
Cik dzīvs un silts ir laiks kas plūst
Bet viss kas dzīvs un silts ir zūdošs
Laisser faire, laisser passer.
––––––––––––––-
Svētais Juri
Vai Tu tā sargs
Kas sevi darījis man dārgu?
Svētais Juri,
Man paglāb viņu
Man ir tik maz
Ar maz man pietiek
Bet svētais Juri,
Paglāb man to
Kas daudz man dod ar’ mazumu
––––––––––––––
Tavu soļu un nolaisto skatu simfonija
Ir stiprāka kā visi oziannā
Ko kori dievnamos spēj dziedāt
Un zvani zvanīt augstumos
Tavu soļu un drebošo skatu simfonija
Ir vārāka kā tauriņa lidošana
Kas izkūst gaisā un saules siltumā
Tavas nākšanas un iešanas simfonija
Ir iespēlēta un nolikta
Manas dzīves skaņu gaismu krājumu lentā,
Kas atritinās to dienā pastarā
Tas liks to debesu mantu kambaros
Un spēlēs augšāmcelšanās dienā.
5.30 p.m.
Viņš aizgājis. Pa trepēm lejā ar meitenēm apkārt. Nē. Zinu cik vientuļa ir arī jaunība. Cik vientuļa ir dzīve. Un tomēr nē. Viņš skrēja un knakstījās ar melnacaino mīksto bet slaidkājaino. Man prātā – ka viņš ‘amizējās’ ar to. Tagad viņš staigāja viens. Un beidzot rādīja sajūsmu meitu mātei. Es viņu varu vēl atrast. To gribēju lūgt visiem gariem. Par maniem ļauniem darbiem lai man tomēr piešķir. Šodien ir bijis bezgala karsts. Bet tupēju iekšā – pūtos un daudz nejutu.
Man it kā vairs negribās braukt uz Engadīni, un tomēr – labāk, kā neko. Jūtu saaukstēšanos zobā un vaigā. Varbūt rītu būs labi. Šodien vēl pēc cocrouč. nav nezin cik labi.
Negribu neko ne mazgāt ne tīrīt. Kaut kas tomēr būtu jādara.
– No mīlas atvērtā kausa
Drīz mūžība izgaro – teica Akuraters.
Tādēļ jau es laikam neatveru! Gudri, gudri! Tikai nevar varbūt no tā dzert pirms neatver!
Kā tas nāk, ka mēs viens uz otru skatāmies? Mums nav maiguma. Tikai tās mūzikas satraukta iekāre. Pret R. bija maigums un viņš bija tāds pret mani, pirms viņu nenoraidīju un pirms viņš nebija prom. Viņš laikam ir atvaļinājumā. Viņš toreiz ienāca ar gaišu seju – bet es nesaktījos. Viņš palaistāks par daudz. Bet arī viņa pārmācīšanā man maigums.
Pret G. – mēs abi kā lauvas – zinām viens otra spēku. Un tomēr – viņš ir nedrošāks, kautrīgāks daudz kā Rob.
O – viņš ir diezgan pūlējies.
Izdzēru zila mākoņu kausu
Zeltsarkana vakara
Ostas ūdeņi kā svins
Aplējās pilsētai zilpelēkās dūmakās
Kā viduslaikos grimstot
Tālruņu stabi
Vai Golgātas krusti
Slējās augstu un šķībi
Man zaļu aci pamirkšķinot
Iedegās neona lampa
Aiz koka galotnes jaunas un zaļas
Kā liepai
Kur skrēja mašīnas
Kā slotām ielu slaukot
Kā sestdienas vakaru zinot?
Nekur. Salai jūra apkārt.
Liec brīdi savu roku tur kur Sirds Kā motors pārkarsusi Mazliet sāp Cik ilgi – kas ko jautāt? Krīt rīti un vakari Mānu apstaroti Kāds aizšķir tos, kā vējš Grāmatas lapas Liec savu roku.
Spēlēju mazliet pie vecās. Un atkal redzu – ja es katru dienu spēlētu pāris stundas – es spēlētu labi. Lai arī – pirkstos ir lieli kauli un stīvums – vēl varētu spēlēt. Ak kādēļ ir lieli kauli un stīvums? Ja nebūtu pie Kondinietes trauki mazgāti un mājā vairāk rubber cimdi lietoti vēl nebūtu tādi – vēl nebūtu ––––– Mazā pirkstiņa kauls kas bija tik liels un sāpīgs ir gandrīz pilnīgi izlabojies tagad.
No atmiņām visus notikumus izlasījis Kā bērns rozīnes no maizes gabala Nav vairs ko atrast.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
Kad vientulība ir vieslielāka jo kāda illūzija ir pierādījusies tikai illūzija vai pavisam gājusi bojā.
Jeb kad kādas illūzijas dzīvais varonis ir bijis tik dzīvs ka ir izstājies no savas lomas visļaunākais ir būt dzelzceļu stacijās. Tās šķiet kā pasaules gals kur sevi aprakt aiziet daži sveši cilvēki. Bet daži neizdarīs pat to un staigās kaut kur dzīvi šajās pasaules gala tukšajos neglītajos kambaros.
Gaidīt vilcienu kas nekur nevedīs, redzēt citus vilcienus nākam, kas neko neatvedīs un nekur neaizbrauks – tās ir mokas it kā visi klabošie dzelži būtu jātur uz krūtīm.
Cilvēki – riebīgas papetes kas kustās apkārt un lied virsū. Kas nebeidz kustēties apkārt. Sāk acis meklēt starp tiem – ja nāktu viņš. Viņš nenāk. Nekad nenāk. Bet – neiespējami tas nav. Matemātiski un zinātniski tas pilnīgi iespējams. Tikai tas nenotiek. Notiktu ja sēdētu stacijā 50 gadus.
Notiktu. Dažreiz tomēr gadās ka izmainās ar vienu minūti starpības. Bet neizmainītos – ja ienāktu ar citiem tā seja – pasaule pārvērstos – aizstieptos, aizvedot, cilvēki nebūtu papetes. Bet tas nekad nenotiek. Nekad nenotiek.
–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
Gandrīz izlasīju Becketa Murphiju – šausmīgs. Un kaut kāda patiesība ir viņā. Es nupat pēdējā laikā stipri redzu pasauli tik nejēdzīgu kā viņš raksta. Šie nožēlojamie Read. Digesta kambari un cilvēki. Visi. Pat jaunie līdz. Bez mežiem un pļavām un straumēm. Ar pilsētu vien kas pilna kroplīgu cilvēku.
Vai G. nebija vientulīgs ar savu mūzikas kastīti. Cilvēks ar mūzikas kastīti.
Viņš sēdēja noliecies tur pār to, (kad manis vēl nepazina) jauno vidū, neko lielu nebēdādams par to kā sēd, kā izturas, ko saka un dara – iedziedamies jocīgā balsī, pilns kādas vēlēšanās –
(Es tāpat kā no Rob. gribu no viņa iztaisīt kādu ‘personality’. Bet – gan jau abos viņos ir arī vairāk kāda nemiera kā dažā citā.)
Bet G. izskatījās pat īsti – pārborēts, gatavs uzvesties kā slikti audzināts bērns, mēdīties un rādīt mēli no šausmīgas garlaicības un apspiestības. Tāds viņš man visu laiku šķita un tādēļ, ne visai patika.
Bet šis sapņu princis, kas tagad staigāja tur lejā cauri. Bet beidzot – viņš sāka trakot. Neaizmirsti – skaties vaļā acīm, kad satiksi to atkal!!!
7. pm [no date]
Meitenes vēl nav. Bet izmazgāju veļu — rītu būs vieglāk. Slimoju un nav — “iedvesmas”, neko nezinu ko rakstīt. Varbūt gribētu kaut ko — bet tas karātos tādos gaisos — ka neviens tur nekā nesaprastu tomēr būtu jāmēģina. Rakstīt — to kas mani moka.
Patreiz — vēlēšanās spēlēt un domas par G. Bet par to negribētos rakstīt tā vienkārši — bet tā kā tas mani maļ.
Mana māja ir uzkalnā. Viņa ir vientuļa kā kaps kurā neviens neienāk. Tomēr — durvis ir aizslēgtas no iekšpuses un atslēga izņemta — gadījienā, ja kāds pieklauvētu un gribētu ienākt. Es nekustētos līdz izbeigtos klauvēšana un atnācējs aizietu. Tas varētu būt kāds lāga cilvēks, kas sadomājis atnākt. Viņam būtu jāaiziet. Es parasti noskatos uz āru pa priekškaru spraugu, kā uz jauku kukaini kas aizrāpo. Neviens no šiem, lāga radījumiem nedrīkst ienākt.
Nedrīkst lauzt mana kapa smagumu, pataisīt to vieglu, pieniekot laiku — mūžīgi plūstošās tukšās minūtes — ar kādām sarunām, ar jautājumiem un stāstījumiem, kas kādu brīdi liekas svarīgi, [..]tīgs, [..] dārgi. Laikam vajaga uz mani gulties kā ūdenim, lai es viņā mētātos un raustītos pēc elpas bet dažreiz stāvētu viņā laimīga tukšā mierā, kā līdakas stāv. Viņas nestāv tukšā mierā, viņas gaida uz laupījumu ko norīt. Es arī riju. Es riju savu izmisumu par to ka laiks aizplūst, ka man jāizpeld tukšā malā, es riju savas vēlmes, savas ilgas un gaidīšanu. Es simtreiz ieriju to cilvēku kas kaut kur vandās un domā par mani. Nezinu, vai tieši par mani — viņš rija savas ilgas un vēlmes kas ir manis radītas.
Reizes desmit mēs kāpnēs esam pagājuši viens otram garām. Mūsu acis satveras un soļi top tikko manāmi gausi, mēs esam kā divi magnetizēti metāla gabali, ko stipras rokas novelk vienu otram garām. Kas ir šīs rokas? Tas ir mūsu gudrais, skopais, neuzticīgais gars. Bet mēs esam izsalkuši. Kas mēs? Ķermenis vai gars? Mēs esam ļoti izsalkuši. Mēs esam divi mazi cilvēki, kas garu dienu pelna sev dzīves iztiku. Mēs nolaižam acis, aizveram domas, jūtas, izslēdzam visu dzīvo no sevis, mēs izejam no dzīves — kļūstam automāti un 8 stundas strādājam.
Saule paceļas un pāriet lielās mājas jumtam, mākoņi laižas pāri, 8 stundas laižas pāri, dažreiz satumst, zibeņo, grauj un ber lietu un krusu — mēs mirkli atgriežamies dzīvē, paskatāmies logā, sāpes mūs sagrābj — dzīve rit, dzīve dzīve aizslīd — mēs savaldāmies, un atjēdzamies — kļūstam automāti. Tad pusstundu mēs ejam uz ēdamzāli — ēst. Lai mēs dzīvotu arī kā automāti, mums tomēr jāēd, jāuztur dzīvība. Kā automāti mēs arī ēdam, noguruši, īgni un cits cita ielenkti un apspiesti. Tikai pie viena galda četri spēlē kārtis. Ar vienu roku sviež kumosus mutē ar otru tur un sviež kārtis galdā. Viņi ir ļoti aizrāvušies — viņi jādomā dzīvo, viņi ir atsvabinājušies no tā — būt automāti.
Pie citiem galdiem gandrīz visur, izņemot kādu retu paretu grām. lasīju vai vēst. rakstītāju — ēd, ēd un dzer un muld, muld kā miegā katru dienu to pašu — un kā viņai iet, un kā viņi dzīvo, un cik jūs par to maksājāt, tiešām, jauki, labi, cik interesanti, viņi muld bez apstājas, viņi ne brīdi nedzīvo.
Kāršu spēlmaņi varbūt dzīvo. Reiz es pietrūkos kājās milzīgā skaudībā un pieskrēju. Es spēlēju, es metos spēlē smaidos savaibstītu seju, es valdīju ķermeņa kustības, lai tās neizrāda par daudz dzīvošanas, es biju galīgi prom no automāta stāvokļa, es valdījos lai to nemana tik daudz. Bet ka seja bija pagriezta prom no citiem, es nevaldīju to, es smējos no laimes, es aizvēru un atvēru acis, vaibstījos. Es nezināju ka es tā varu spēlēt. Varbūt nekad pirms un pēc tam tas tā nav noticis…
Mana dzīvība manām rokām, pavēlēja skaņām velties ārā kā vilnim no tā kā es dzīvoju. Kāda melodija bija kaislīgi iztrakojusies, atgriezās pavisam noklususi pie sākuma tēmas, bezgala skumji — jo drīz tā mirs, un drīz es arī būšu automāts. Tad kāds zālē sāka svilpot līdz. Kā satveroties, kā sakļaujoties, kā kopējai dejai satikās svilpotās un spēlētās skaņas. Manas rokas tapa jūtīgas un vieglas, ne pussolis nepazuda no mūsu [..]
Mēs sakļāvāmies noilgojušies! Mēs? Viņas — divas melodijas svilpotā un spēlētā. Mēs, divi cilvēki atdzīvojušies izsalkuši pēc dzīvošanas. Es neatskatījos. Man nebija laika zaudēt ne mirkli no šīs dzīves. Mēs beidzām un cēlāmies un skrējām lai kļūtu automāti. Tad es atcerējos — kas, kas bija svilpojis? Vienalga. Tam nebija nozīmes. Bet es satiku kādas acis kas slepus iekritās manī ar jautājienu: Kas, kas? Tas bija neticami. Viņa acis mani saistīja, bieži bija tuvumā no rītiem un pusdienas laikos. Un manas acis nenoturējās viņas pameta mani, pusautomātu un aizgāja, pēkšņi tieši un ātri atrada šīs otras acis, tikai acis, manis tur nebija līdz. Tikai acis. Mēs ejam viens otram garām un mūsu acis izraujas no mums un sasitas kopā. Mēs esam automāti. Mēs nevaram sakļauties un dejot. Un ja arī pēc darba laika mēs it kā atgriežamies cilvēka stāvoklī, atdzīvojamies, mēs tomēr nevaram sakļauties un dejot, mēs nevaram vairāk izdzīvot kopā melodiju un izdzīvot kopā sevi, kā mēs to jau darījām. Bet mēs esam izsalkuši pēc tā. Mums liekas ka to varētu, tas būtu jāvar. Mēs ejam viens otram pretī un ejam garām. Mēs esam izdzīvojuši kopā vienu melodiju mazliet mūzikas mēs esam izsalkuši pēc kaut kā. Automātu lomas nomocīti mēs brīdi bijām pamodušies vairāk, mēs bijām dzīvāki nekā parasti cilvēki, Īsu brīdi. Bet tagad tāpat stundām, dienām mēs esam beigtāki, mums jābūt beigtiem, lai mierīgi pelnītu iztiku. Briesmīgi grūti ir pārvērsties automātos, pēkšņi mēs kļūstam dzīvi un sajaucam darbu. Pie darba pilsētā mēs jūtam viens otru bet mēs …
[no date]
Tagad manas durvis ir aizslēgtas no iekšpuses un atslēga izņemta. Ir svētdiena un ārā ir vasara. Es esmu atkal cilvēks, pamazām atdzīvojos no nedēļas automāta stāvokļa. Bet — pirmdiena ir tuvu. Būs jāsastingst. Bet kopš kāpnēs es noeju kādam garām un tas ir grūti, un tomēr tā ir vienīgā drošā dzīvības zīme manī, kopš es zinu vēl arī ir kā es ar apslēptām dzīvības zīmēm, kopš tas tā ir — kļūt automātam ir vieglāk. Ne vieglāk — bet it kā dēļ to darīt, tādēļ lai satiktos kāpnēs. Un manas durvis ir aizslēgtas lai laiks mani spiestu kā ūdens kalns un es uzzinātu — kas esam mēs tie, kas esam izsalkuši viens otra? Mūsu gars vai mūsu ķermenis? Ir tā it kā kopā dzīvotā melodijā mēs būtu satikušies simts glāstos, kas tomēr nav glāsti, ko mūsu ķermeņi varētu sniegt viens otram. Bet mēs esam — ķermeņi. Un arī melodijā mēs bijām kaut kas no tiem. It kā mēs šūpotos soli solī — roku rokā. Katru dienu mēs ilgojamies vairāk viens otra. Manas durvis ir aizslēgtas — lai es uzzinātu — kā mēs ilgojamies. Pēdējās divi dienas viņš bija melnā uzvalkā, viņa kājas ir ļoti garas un viņa seja, kas bija bāla un sažņaugta, bija tik tālu augstu prom no manas, ka es tikko varēju to samanīt. Bet es biju baltā tērpā un baltā blāzma nogūlās pār viņu, pārsitās pār visu viņa melno slaidumu un tas bija kā saskaršanās. Mirklis, kas bija dzīve un ko nevar izmērīt cik — gara. Tā bija dzīve, pilnīga bez mēriem, viņam nebija līdz viņa līdznesamais mazais radio aparāts, kas parasti guļ viņa kreisā rokā, it kā viņš būtu izņēmis savu sirdi un nestu to rokā. Divi pēdējās dienas viņš šo sirdi nebija ņēmis līdz. Un pelēkā uzvalka vietā bija melnais. Un man nebija līdz mana soma ar lietus mēteli un sviestmaizēm, tikai baltais tērps. Mēs bijām gatavojušies [..] no automāta stāvokļa aiziet kopā. Bet mēs nogājām garām. Baltās un melnās krāsas saskaršanās mūsu tērpos bija tik intensīva dzīve, mūsu, tikko no automāta stāvokļa atdzimušās būtnes tanī atdzērās kā izslāpuši stādi. Un pārbiedēti mēs aizgājām katrs uz savu pusi, mēs dzīvi nevaram radīt, mums to dāvina, mēs to varam saklausīt kā zāles augšanu, ja mēs esam jūtīgi, uzmanīgi, klusi, saspringti, ieslēgušies sevī kā mediji.
Kā viņš nokļuva garām meiteņu baram es nezinu — bet es redzēju viņu ejam prom vienu. Viņa pleci bija atgāzušies, it kā gaiss ko tie stūma būtu ļoti smags un turētos pretī. Meitenes un sievas izkrāsotas, kādas mēs visas esam, kustējās barā lejā pie kāpnēm pa vidu ar vīriešiem, kuri nezina izvēlēties, — sieviešu ir vairāk, vienmēr vairāk kā viņu, vīriešu un vīrieši stāv, lai viņas izvēlas tos, lai izkaro ar smiekliem, ar kustībām ar vārdiem. Tad viņi aiziet ar divām, vai aiziet ar vienu atsviežot sološus skatus palicējai. Kā viņš bija izkļuvis viens man par to viņam jābūt ļoti pateicīgai, jo viņš to bija spējis izdarīt manis dēļ.
Bet manis nebija ar viņu. Tikai mūzikas melodija un tērpa blāzma un tā senaacionālā izjūta, ka ir kaut kas, ko nevar satvert, nevar dabūt. Kas ir pat dots, kas iet garām lai to ņemtu un to nevar paņemt. Tā pati sajūta ar ko aizeju es: kaut kas ir dots, tas kā ilgo, kā ir izsalcis un ko nevar paņemt. Nevar paņemt vairāk. Jo tas ir tik bezgala daudz. Bet kāro vienmēr vairāk. Vienmēr vairāk. Vienmēr tik daudz vairāk, ka sākot ņemt — nepaņem neko.
Rit minūtes. Laiks skalojas. Kas ir tas, kas kā zīmogs spiežas manī? Melnais [..] slaidais augums ar bālo sažņaugto seju? Augums, kas sagrīļojās un seja, kas bija tā sažņaugta, ka tanī dzīvas vēl bija tikai acis.
Kā uzplūdi un atplūdi nāk pāri bezgalīga šī auguma iekāre un svešums — viņa nevajadzība. Jo dzīve ir izdzīvota īsā melodijā un garām iešanā.
3. 2. 63.
6 a.m. Visa pasaule guļ, tikai balodis ņemas kaut kur kā traks! Un man tik ‘briesmīgi’ gribās spēlēt, ka es guļu gultā un vienu pēc otra (pašreiz Bacha invencijas) gabalus izdzīvoju domās cauri.
Ja klavieres būs te iekšā – man nekad nebūs diezgan un es kodīšu pirkstus – kad es parasti būšu brīva spēlēt tad – kad citu dēļ nevarēšu.
Wow!
4. 2. 63.
Pirmdiena. No rīta Gertrude trepēs nāca uz augšu – es uz leju, mēs jautri teicām goodm. – Tūlīt nāca G. – nolaistām acīm – es gāju otr. st. durvīs un atskatījos uz viņu – droši viņš to juta, lai gan acis bij vai cieti – viņš izgrūda pilnus vaigus nopūtas. Un ja nu viņš neredzēja ka es atskatos? Es tomēr domāju ka redzēja. Viņš pāris reizes staigāja cauri un dēļ kaut kā stāvēja mūsu istabā – (!??)
Pusd. laika – satiku viņu gandr. turpat – viņš nāca lejā – es augšā. Ieraudzīju to pēd. brīdī – piestājos, viņš smaidīja. Es atvainojos par trešd. skriešanu – teicu biju sick. Un tad es sorry vietā izteicu excuse me un viņš ‘sasita papēžus’ lai pazustu un es to ļāvu. Viņš tad arī smaid. piespiesti, sasarcis un bez skaņas iesmējās – pavisam īsi – ne vārda. Pēc pusd. tūlīt viņš bija lejā – kur es strād. – es atskatījos, ļoti atliecot galvu. Es satiku viņa acis bet – ne smaida man bija nekā, es tik apgriezos – viņu vairāk visu dienu ne vakarā neredzēju.
5. 2. 63.
Otrdiena.
No rīta uzbraucu ar liftu – viņš nogāja aiz muguras. Kur viņš tur cēlās? Bijis mūsu nod. uzskrējis ātrāk kā lifts –
Stiff un proper.
Drīz viņš ienāca mūsu istabā – nē pēcpusdienā. Nē tomēr – no rīta – no trepju puses. Bet es runāju un stāv. ar Alisonu – no sākuma viņu neredzēju – kad gāja garām – ko ar tādu mūmiju iesāksi? Acis lejā, lūpas ciet. – Neko – lai iet garām.
Pusd. biju pēc maizes – viņš nāca no Šulers ielas, abi – pamanījām. Viņš neiegāja iekšā – it kā taisījās bet palika aprunāties pie 2 zeļļiem ārpusē. Man bija jāiet garām. Nu bija izdevība – bet nu es biju mūmija. Es kaut ko nomurmināju par morningu bet laikam to nevarēja sadzirdēt un smaida nebija – iesāņš viņš mazliet pagriezās – tas viss. Es atskatījos – kā viņš iegāja – iekšā. Punkts.
Es agrāk atnācu mājās no pusd. (gaišie 2 puikas un Reys un tumšā ēda pusd. zālē) un uzgāju augšā. Viņš sēdēja savā vietā viens pats. Mani tur satika Bary – gribēju jau gandrīz vai šauties pie viņa. Tas ir neizturami kā mēs ejam kā dullas aitas. Barija apsēdās pie rakstam mašīnas tur un ar mani parunāja – viņš droši vien juta un mazliet redzēja – ka es tuvojos…
Pēcpusdienā ienāca – aizgāja pie Rona. Nāca atpakaļ – es biju paņēmusi kasti atnesusi un vēl neapsēdos – blenzu kā viņš nāca pirmais, tad divi citi. Viņa acis bija ‘vaļā’ – apaļas un neredzīgas. Viņš šķiet – tās ar visu varu turēja virsū man, bet nevarēja piespiest īsti skatīties – kāda vella viņš mocās? Es skatījos – cik varēju un apsēdos.
Pēc brīža viņš nāca no trepēm – es ātri satiku viņa skatu – kas nebija nezin cik drošs, bet tomēr uz mani – satiku to un nolaidu plakstus. Bez šīs izdarības es nespēju dzīvot – ja es nevaru nolaist plakstus – tad tā nav nekāda spēle. Tad es tos tūlīt paceļu – bet šis lūk nav Rob. kas gaidīja līdz tas notiek. Šis aiziet kā nedzīvs, viņš nepagriezīs otrreiz acis, ja reiz no viņa aizbēgušas citas acis – lai tur vai kas. Un es nespēju tā skatīties kā uz Rob. ar tādu paļaušanos un kvēli un laimi – tā, ka mēs dzērām no tā. Laikam mums nav tā kā vajag. Mēs tikai nezin kādēļ tik ļoti gribam skatīties. Protams ka viņš grib. Viņš apstājās ārā un gaidīja – bet – tā tas ir un paliek: viņš nespēj sveicināt sievieti, kas viņam neuzsmaida, es nespēju uzsmaidīt vīrietim, kas mani nesveicina. Vakarā – viņa nebija. Pagaidīju brīdi. Blondais ar Melno arī kādu gaidīja. Bet – nesagaidīja. Arī es nē. Gribēju redzēt – kur viņš iet kur paliek – nekā.
Nāc, melnā apmetnī
Ar seju noslēpto
Bet soli spīvo
Nāc, daudzi maksāšu, jo
Zinu Tava cena augsta
Bet nāc uz pilsētu
Kas ugunīs un liesmās
Un spuldžu rotās negausīga
Ņem savu lasso līdz
Svied pilsētā to, nezinu
Uz kuru pusi, to zināsi
Tu pats, svied lasso
Un man pazudušo atved
No visiem izķer to
Kā gaišu meža zirgu
Manu pazudušo
Un pats tad – ej! Es maksāšu
Es maksāšu, bet vēlāk
Vēlāk, vēlāk
Tagad atstāj mani
Ar manu balto zirgu
Kas reveransā jau
Noliec spožās krēpes
Ej elegantais, melnā
Apmetnī, ar mūžam slēpto seju
Es maksāšu, es maksāšu
Tik vēlāk, vēlāk, vēlāk.
Georges – viņu arī otra sieva sauca – Juri! Tas izklausās viņam tik labi, ka tas mani dara neprātīgu. Bet viņš ir kļuvis ciets un prātīgs. Kopš vakar pusdienu kad viņš tur nostājās un es nogāju garām bez ka spēju to sveicināt – viņš vairs nav redzams. Šorīt viņš gāja cauri, tā sieva sauca, viņš pie trepēm atgriezās un teica viņai kaut ko – nē. Bet uz mani viņš neskatījās kaut gan es skatījos. Vai viņš redzēja? Varbūt. No rīta augšā viņš nogāja tur garām – gar galdiem – bet – tas viss.
Pusdienā nekur neredzēju. No 9 mani uzdzina augšā pie stencil cutting – troksnis šausmīgs, bet tas darbs man patīk, lai arī ļoti nogurdina un kreisā roka sāka sāpēt – bet es ceru – pieradīs. Un varbūt spēlēšanai tas nenāks par ļaunu, tikai mierīgi un apdomīgi jāstrādā un ausis jāaizbāž! Tā jau pēcpusdienā ar papīriem darīju, arī bija vieglāk. Esmu tieši blakus Roberta vietai, bet Rob. ir atvaļinājumā. Citādi – funny tur būtu. Bet – O.K. I don’t mind. Mēs būtu labi draugi. Mēs viens otru nesāpinātu vairs ne arī – tā iepriecinātu, kā kādreiz.
Tad – tur, visu dienu neredzot Juri – es jutu skumīgas sāpes pēc viņa. I missed him. Man tik maz vajaga lai kādam pieķertos ar maigumu. Kā gan citādi? Ja viņš kaut ko darījis manis labā – tad es viņam pieķeros, tas tā – ja viņš man patīk. Un Juris ir jauks. Bet – ejot prom 5 p.m. redzēju viņu blakus istabā (ar brillēm) es drīz noštemp. un gāju lejā – viņa nebija un viņš negaidīja un nerādījās. Uz ielas stūra es mazliet apstājos – arī citi gaidīja iet pāri. Tad es atskatījos. Viņš bija iznācis – gāja – domāju pāri ielai, bet viņš atgriezās un liekas gāja pie kādas elegantas mašīnas – varbūt tur viņu kāda gaidīja, varbūt viņš kaut kur brauca – kas to zin – viņš pagrieza galvu – brilles bija un es neredzēju, vai viņš mani redzēja vai nē – šķiet redzēja – es atraisījos ar varu, pasviedu galvu un gandrīz biju par vēlu lai tiktu ielai pāri – mašīnām gar deguniem aizskrēju –
Un man sāpēja tas – ka Juri man nav. Un varēja būt – ja es excuse neteikusi pardon vietā un ja un ja un ja tā tālāk.
Bet vai es tikko dažas minūtes iepriekš nedomāju – cik briesmīgi man būtu, viņu iegūt mazliet, satikt, parunāties – pabūt kopā – un tad zaudēt! Jau tagad vien no tā, ka viņš ir raudzījies un gājis un gaidījis – man ir tā, it kā viņš būtu mans, kur piemesties un viņš jau ir sirdī – ko tad – ja kas vairāk. No tā es vienmēr jau esmu baidījusies. Bet – tādēļ es neesmu negribējusi satikt. Liktens ir spēlējis jokus. Tas viss.
Vakar braucu tramvajā ar šefu – tas teica pāris mēneši droši var mētāties tur no vienas vietas otrā, bet tad – jāiet atpakaļ pie Charlija – lai paturētu vietu. Pie stenciliem liekas mani ieredzēja tā dāma labi un darbu nolika – rītam. Tur jau arī permanenti varētu palikt – tikai – vai to varēšu izturēt – atkal tas pats. Oh, Juri! Ja atnāks mazais Roberts, man būs varbūt vieglāk. Bet tie ir vēl lielāki nieki – domāt par to bērnu. To es vairs arī nedaru. Bet – viņš mani iespaidotu. Tagad to negribētu, tagad gribu Juri – ar ko par mūziku runāt un kopā spēlēt. Esmu gan izgāzusies – bet arī nē! Es nevaru sevi pārveidot tādu kā citas. Tomēr jāsaturas, visur turēju – jātur sevi rokās.
Šodien no rīta viņš bija laikam savā stūrī kad iegāju tiping nodaļā. Man tur nebija jāpaliek – gāju lejā. G. nekur neredzēju – bet pusdienās – ejot no zāles mēs ar Gr. kundzi gājām staigāt un kāda mašīna pēkšņi drāzās gar stūri – gaudodama – un es skatījos un skatījos – un man šķiet tā bija tumša – un tas bija – Juri.
Bet – varbūt tās ir iedomas. Bet kā – man ne prātā nenāca meklēt viņu mašīnā – kā es tā varēju domāt. Bet redzēt skaidri – es nevarēju.
Pēcpusdienā – (vienīgo reiz pa visu dienu) viņš ienāca – un man ar kasti bija viņam jānāk pretī. Viņš runāja ar 2 sievām vai es nevarēju padomāt ko darīšu – es tik drāzos. Viņa skats nolaidās pie manis un meklēja – un viss ko es varēju – bija mazliet to satikt – un nepakustināt ne vaibstu.
Tas ir šausmīgi!
Vakarā – viņa nebija nekur. Bet kad es paņēmu gaļu pie bučera (cik prozaiski) un atskatījos – kur tad viņš brauc – viņš maisījās kaut kur durvju priekšā. Es salaboju savu somu – tad gāju.
Jā – pusd. kad pārnācām kāda eleganta melna mašīna ar sarkanu iekšpusi un vēl kaut kādiem tur citādiem logiem – stāvēja durvju priekšā. Tā varēja būt tā pati kas mums uz stūra norūca garām. Bet vakarā tā vieta bija tukša un G. grozījās citu vidū – tā tad – ar to mašīnu tur nekas nava.
Ko viņš gaidīja ar savām acīm? Viņš tūlīt no trepēm bija drīz nācis augšā es to neredzēju, tikai vēlāk pacēlu galvu – man bija brilles arī uzliktas. Vai tur vēl ir kāda spēle, vai tur nav nekādas vairs? Vēl aizvakar viņš nostājās man ceļā. Un šodien – gadījās.
Varbūt ka tādas acis ir interesantas tiem, kuri dzīvo ‘uzsmaidu’ lērumā. Jo tas kas nevar uzsmaidīt – protams tas ir kas vairāk, par to kas var. Viņš tomēr man uzsmaidīja – savādu savilktu smaidu toreiz kāpnēs.
O, Juri!
Es atkal kliedzu. Es kliedzu arī O, Rob. Tas viss vienalga laikam. Es kliedzu savām illūzijām.
Spēlēju, tikai mazliet pamēģināju Ineses atvestās notis – liekas varētu labi spēlēt –
Inese vakar bija iebraukusi – uz Uni gāja. Unijā viņai būs sava istaba. Nu tad – nezin vai es to bieži redzēšu. Viņai vienkārši – negribēsies braukt mājās – un tas diezgan saprotami. Bet tur nevarēs palikt. Viņai būs £17 nedēļā. Kaut kas jau tad iznāks.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
9 p.m.
Kas to zin, kāds datums!
Šodien sataisījos à la grande dame, balta, glīta, ar mazo rokas somu, ne lielo maisu. Un – viņa nav. Viss tik šausmīgi tukšs! Viņš ir ieņēmis tik lielu daļu manī. To jau jutu tanī dienā kad pirmo reiz pie stenc. tupēju un viņu neredzēju.
Ak – mana sirds, kas zin tikai pieķerties pieķerties! Atrast skaisto un labo katrā ko grib mīlēt un – mīlēt tad.
Šodien sāpēja sirds – ne pa jokam. Viņš ir prom – holidejās! Un tad te mājās sāku domāt – viņš tikko atgriezās no holidejām kad es biju sākusi strādāt – tā tad pusgads tikai! Bet tomēr – viņš var ņemt pusotras nedēļas jau! Te biju tikko sadomājusi ka viņš pirmdien būs atpakaļ – bet, varbūt nebūs! Tikai – es nedrīkstu ņemt ko nopietnu – man galvā nelabums – vai no stenciliem vai no – bēdām.
Šodien 10 a.m. apm. biju atkal pie stenc. Varbūt tas apdullināja. Atklāju, ka jāstrādā ar mašīnu ir pavisam viegli – un pirmā dienā es dauzīju kamēr man roka sāpēja un nagi aplūza. Šodien atklāju – jo maigāk, uzmanīgāk, vienmērīgāk – jo mašīna labāk atbild ik burtam. Gāja gluži labi ar visu to, ka bēdas tiešām jūtu smagi. Jo – mana dzīve ir illūzijās un tur prieks ir tikpat nopietns kā bēdas un otrādi. Ja es jūtu prieku, es jūtu bēdas.
Un tagad – nāca prātā viss viņš. Viņa seja, ko gribējās kaut reizi redzēt tuvu, viņa smaids, kas ir bezgala sirsnīgs, kautrīgs dažreiz. Viņš laikam ir burvīgs puisis. Rob. ir jauks citādi un nejauks arī – jo viņš trako par daudz ar sievietēm, bet nevar to īsti pārmest – viņš ir jauns un dumjš un sievietes ir trakas. Rob. ir viss gaiša atklāta liesma. G. gruzd klusu un slēpti. R. cieš arī atklāti. G. viss noslēdzies sevī.
Savādi! Vai es jau izbēdāju un atraisījos – man negribās sāpju to un bez tām nebūtu ne kripatas no tās laimes.
Galva laikam no piespiešanās un steigas darbā sāp un ir ‘sapampusi’? Man jāstrādā mierīgi – tā es pastrādāšu vairāk un nesabeigšu sevi. Man tas darbs tomēr patīk, tikai sēdēšana bez kustēšanās nenāk par labu. Pie Alisonas es staigāju un staipīju kājas un jutos dzīva.
G. – vai Tu atgriezīsies? Manas sāpes mitējās – un viss ir tik neiespējams, neiespējams.
Cik skaistas ir lietas, kas nevar notikt.
Kaupmanis pieskrēja un parunāja par dzeju. Laimīgs, ka atradis savas domas cita kritikā.
Un mūsu rokas bija kopā un mutes
(Bet mums nemaz nebija mutes...)
Un mēs nedejojām virs zemes
Bet debesīs iekšā (bet tās nebija debesis
Jo debesis ir zilas)
Bija tikai sakļaušanās
Arvien no jauna kopā iekšā
Atrašana un vienošanās
Un prieks
(Bet tas nebija prieks
Jo mēs nesmējāmies)
Mēs bijām laimīgi
Mēs dejojām soli pie soļa
(Bet mēs nezinājām
Ka mums būtu kājas)
Mēs muzicējām kopā muzicējām.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
8 a.m.
Manas sāpes ir ienākušās priekā
Un es gaidu jaunas atnākšanas
Vai uz savām rokām es varētu Tevi paturēt?
Laime tāda ir kas aizvērtās saujās nepaturas.
Es sevī iekrāju Tavu soļu atnākšanu Tava skata platumu un Tavu plakstu nolaišanos Tavas elpas aizraušanos un sejas bālumu Sirds dumpošanās brīžos Es sevī iekrāju Tavu soļu aiziešanu Ne mūžam Tu vairs man nevari pazust, Juri Svētais Juri ved drīz Tevi atpakaļ Es pazemīgi lūdzu, Mans iekrājums šķiet tik mazs Kad nedzirdu Tavu soļu staigāšanu.
Pāri sētai, kur mūsu sienā logs
Un dzīvo sveši ļaudis
Šai svētdienā skan ierūsējis zvans
Kaut ko par laiku vēstot
Mans laiks ir apstājies
Kāds ir aizgājis
Kā plakstos ietvēries
Bij visu dienu maigums
Kā upe rāma atplūst pasaule
Ar dzidru vēsumu
Kaut kur salst ledus kalni
Kādās rokās bij tas siltums
Kas kā salta straume
Ziedos turēja manus krastus.
Zvani sērais pulksten (Tiko noskanēja O!!!)
Drīz atzvani man viņa saules acis.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––
Es piedzēros no Tavu acu vīna
Ak tik tā smaržas vien.
Tev plaksti mūžam ciet
Tu ej kā zem baldachīna
Man neatreibst no Tavu acu vīna
Tāds siltums galvā kāp
It kā Tu apinis būtu
Kas misas sarūgtina
Tā lai tās gadu mūžos
Ar niknu stiprumu
Turas un reibu varu
Noreibuma varu
––––––––––––-
Saistītāju
???
––––––––––––-
Simts grožos es Tevi turu
Tava paša skatu savītos grožos
Kā kumeļš Tu aulekšo projām
Bet stāsies, atgriezīsies
Es Tevi turu
Tava paša skatu simtkārtām
Savītos grožos.
––––––––––––––––––––––––––––––-
Esmu izspļauta Hamsuna spītētāju daba.
Absolūti – tā ir Hamsuna Victorijā, Panā un visur citur. Mūžīga degšana un bēgšana un atkal tuvošanās un saukšana.
Svētdiena.
Biju pēc maizes uz mazo veikaliņu. Gulēju Ineses gultā. Redzēju sapnī G. Viņš sēdēja – redzēju tikai viņa acis un smaidu – siltas mirdzošas acis un smaidu – kāds viņam ir. Jā – tagad es esmu pagalam.
Šķiet Gulberga kundzes krēms, ko viņa man iedeva, manai ādai ir labs. Šorīt varen laba seja.
Viss apstājies
Iekritusi kā muša medū peldu
Ne grimt ne aizlaisties
Ne ņemt ne neņemt visu
Kas salds un nāvējošs...
Uz sūnām saritināties zem priedēm
Kur saulē tik medus smarža
Bet gaiss ir dzidrs un brīvas
Ir skrējienam rokas un kājas
Uz skuju pilnām sūnām
Saulē sārtināties
Iegūt vēja brīvi.
Tavas rokas smagas no neglāstītiem glāstiem Gar sāniem Tev noliktas mierā Tavas rokas manas laimes un moku pilnas.
10 p.m. Ineses vēl nav, lietus sāk līt. Inesei jāiebrauc no laukiem šodien uz jauno māc. gadu.
Bija ļoti karsta diena. Biju peldēties.
Spēlēju 2 reizes. Ja man būs te klavieres – kaut kā jau vēl klimperēšu – bet – rokas ir jau vecas – to jau arī redzu. Ja būtu tās kas bija – bet tad – es nevarēju tik daudz, es spēlēju daudz vājāk, jo nebija vēl ‘tik ilgi’ spēlēts. Tagad es gabalus ko toreiz ne domāt nevarēju – spēlēju labi, bet ja rokai būtu jaunums vēl – tad – nu jā tad es būtu pianiste, tas viss. Tas kas toreiz pārtrūka – tad būtu tālāk. Toreiz savas iedomas dēļ un neziņas un mazdūšības – es varēju spēlēt, nekas nebija sabojāts – tikai lēnām un uzmanīgi vajadzēja strādāt ar kreiso roku. Vienalga. Es darīšu ko vēl varu – kādam nezināmam labumam par godu.
Kad Geo. ir aizbēdzis – man jāmeklē Gulb. Viņš noslēpās pag. svētdien. Viņa nebij vēlāk nekur. Tikai reizi viņš stāvēja man aiz muguras pie gleznām. Ne gluži klāt, bet turpat. Man vajadzēja iet – es biju viena pati. Nezinu kapēc es to nedarīju. Es jel to momentu biju gaidījusi. Bet lūk nedomāju – ka tas ir tas moments un viņš gaida. Tagad nebūtu jābēdā par Geog. Man jau beigu beigās ir tikai jaunas sievietes trakums un tas kaut kur jāizdzīvo. G. jau bija gatavs nākt un nāca kā traks un tur – es pagaidām neesmu galvu zaudējusi – varbūt varētu – flirtēt vis. Ka viņš skūpstīja roku vēl un vēl un vēl tas bija patīkami pavisam.
Pirmdiena 11.
Vakar es teicu – ja dotu man £10 (zemē uz ceļa bija līdzīgs kas naudas zīmei) vai cerību – rītu viņš būs tepat – es neņemtu naudu – bet ‘cerību’. Šodien viņš bija te. Es aizgāju agri. Kad iznācu no dāmistabas – viņa galvu redzēju tur, viņa vietā. Es gāju uz to pusi! – viņš skatījās un es skatījos, un man ar manu tuvredzību – tik tikko viņu redzēju – bet viņš droši vien redzēja manu skatu skaidri. Bet smaida – nē, tā jau nebija. Tikai lielais miers – viņš ir te.
Es parunāju ar Elīnu – lai būtu tai pusē. Viņš nekustēja ārā. Citreiz viņš to darītu. Es aizgāju. Biju agrajās pusdienās – nekur viņu neredzēju. Tējas laikā ieskrēju dāmistabā, bet nekur citur. Gaišie […] un Rejs un tumšā amizējās pie mūsu durvīm bet – viņa nebija nekur.
Pēcpusdienu es nosēdēju pie savas mašīnas un aizgāju pēc 5. Viss tukšs. Man visu laiku bija domas par viņu – bet nekur es nevarēju iet, man nebija kārtīgas kurpes (es jau sev teicu – nepārsteidzies ar nolaidīgu ģērbšanos – viņš var būt atpakaļ). Tā bija. Es jutos tik neievērojam un necila, lietus lija u.tt. Bet – tas nekas. Lai paiet šīs dienas. Lai pāriet mans nemiers. Ko varu darīt. Dažu brīdi esmu visa tā – māksliniece, personality, strauja u.tt. dažreiz – mamī. Šodien es biju tikai mamī, nogurusi, bet mierīga un mīļa. Viņš manī mīlēja droši vien to pirmo – ar tik plašu žestu un klanīšanos gandrīz – viņš kādreiz ielaida mani liftā. Bet – tad viss sarāvās un sapiņķējās – es nepratu uzvesties. Es kautrējos no viņa un tā tas iet tālāk.
10 p.m. Nejauši ieskatījos pati savos ‘Kapu svētkos”. Eglītis priecājās par tiem skaistajiem vārdiem, kur mācītājs piemin pagasta ļaudis – jā – tie nemaz nav izpušķoti – un skaisti tur ir uzrakstīts diezgan. Tā tas bija – varbūt vēl vajadzēja – vēl vairāk – bet nevarēju vairāk, un kas tur bijis – tas jutīs. Kas nav bijis – tam nekāda vara to nevar atklāt – visā pilnībā.
Tas bij labi ieskatīties sevī un citā pasaulē citādi G. par daudz guļ uz sirds. Varbūt nu drīz varētu kļūt mierīgs. Bet – kamēr neredz.
Kā es tik pārdroša biju ar Rob? Es zināju ka mans skats ir bezgalīgs spēks. Kā es viņu uzlūkoju, tā viņš bija pagalam. Un es viņu drīkstēju uzlūkot. Nabaga G. nekad nav tādu skatu saņēmis. Viņš būtu gar zemi! Jāpamēģina. Kādēļ es baidos no tā kas visspēcīgāks manī. Kā viņš saņēma un tad nogrieza seju no mana pirmā skata, kas aizmaldījās līdz viņam, kad viņš to gaidīja. Bet tas bija mierīgs, kluss skats tikai. Rob. es uzgavilēju smaidā un iesitos viņa acīs tik dziļi, ka tikko tiku ārā. Bet kas zin, Geog. der varbūt šie mani skati. Katrai lietai un vietai ir savs. Es nespēlēju ne ar R. ne G. skatos – tā, kā man jāskatās. Tā ‘dzērusi’ no otra acīm, kā no Rob. acīm – es nekad gluži nebiju. Nekad nav atkārtošanās. Viss vienmēr ir jauns un vienreizīgs, ja ļaujas tam – kas pats notiek.
13. 2. 63.
Trešdiena. Pirmd. viņš bija –
Nē vakar viņu no rīta satiku augšā – bet viņš nespēja pienākt līdz manim – viņš apgriezās pie ‘koka kola’. Pāris minūtes vēlāk – es trepēs ieskrēju viņā. Viņš nāca augšā, es no otrā stāva ārā. Es laikam durvīs sadurstījos un bezgala man bij viņa žēl – ka viņš nu nevar izbēgt – Es laikam izskatījos pārbiedēta – es paskatījos uz augšu uz kāpnēm – bet tas jau neko nelīdz. Tad viņš laikam pirmais iesmējās, tad es un es teicu labrīt – un gājām garām, tikai ne pa vienu ne otru pusi – atkal Eiropa un Austrālija – kā visur.
Tas bija tik dzīvs un trauksmes pilns brīdis – kā filmā. Drīz viņš uztaisīja kādu ‘expedīciju’ mūsu telpā – gāja visapkārt – (spieda vecenītei roku) tad gāja manai rindai garām un deva un saņēma skatu, bet smaidu vairs nebija – nevar. Vēl reiz viņš gāja cauri – bet laikā to nepamanīju, man bija ļoti nopietna seja. Vakarā viņš tomēr – no stencil cutt. rūmes puses – man smaidīja – mazu grūtu, sapiepējušu smaidiņu – bet cik labi ka viņš to spēja – es atsmaidīju kā liesma, ātri, ātri un laimīgi. Bet – viņš nepaspēja man iziet pa priekšu ārā – tā viņš mani varētu gaidīt kaut kur. Tagad, kā es aizgāju – viņš apstājās pusnākšanā – un palika.
Šodien no rīta neredzēju. Domāju – nav. Nosūtīju zīm. Un tad viņš izgāja carui. Un tad – kāds cits veda un viņš nesa kastes. Es pagriezos – viņš ir tas kas stāv man blakus ar kastēm. Viņa seja bija savilkta atkal. Viņš liecās un lika kastes zemē, un es pieliecos viņam un teicu – ka nosūtīju vēst. Domāju, ka viņa nav – viņš to laikam nedzirdēja, jo teica I beg yur pard – Bet – man vairs nebija iespējams neko teikt. Jau tā visi bija uzmanīgi – kas tur notiek. Es iztaisīju tā, ka tas ko teicu – ir bijis kaut kas par kastēm – bet viņš zināja, ka laikam nav bijis par kastēm – un ir teikts kaut kas viņam – draudzīgi un tuvi. Viņš vienu laiku vēl palika tur notupies – vēl gaidīja vai es vēl runāšu – bet es nevarēju. Tomēr neveikli neiznāca – jo ar viņu runāja citi – un tad es tikai redzēju lielo pārmaiņu viņa sejā – tik laimīga un silta un starojoša viņa kļuva no mana teiktā un zem mana skata. Bet es pārbijis – tik jauns, tik jauns, tik jauns viņš bija! Viņš dažreiz izskatās vecāks – bet viņš ir bērns vien, tāpat kā visi tie apkārt, varbūt mazliet vecāks. Es domāju – ko es ar Tevi varu darīt? Kāda mums var būt draudzība, vai kas?
Vakarā es viņu neredzēju. Neskatījos gan arī apkārt. Nezin kādēļ – atkal to nevarēju. Varbūt viņš kaut kur bija. Man šķita – ka nav. Bet vai viņam tāpat nav grūt tur dežurēt? – Es ne minūti nevaru pastāvēt.
Nu kas rītu notiks – kas to zina. Vai viņš saņems zīmi, vai nāks, vai es varēšu glīti sataisīties? –––––––––-
Man likās ka tas melnais bālais tur šodien smaidīja un skatījās un ejot ārā pusdienās – es nejauši pagriezu smaidu tur – kur tas bija. Man šķiet ka tas ir no tiem, kas ļoti labi zina ka 2×2=4. Un vairāk nekā nav.
––––––––––––-
(15. 2. 63)
Vakar viss bija sagājis dēlī. Vai varbūt aizvakar. Viņš visu dienu netika manīts. Vakarā durvīs (no kurām reiz smaidu saņēmu) runājās ar melno, par ko man bija aizdomas ka viņa – novēro vai nojauš un uzmana, vai kavē.
Es gaidīju velti. Ne zīmes ne ziņas no viņa. Un domāju – šodien – viņš ir ļauns uz mani. Kaut kas tur bijis pārāk nelabs tai manā runāšanas situācijā. Man tak šķita viņš bija laimīgs – bet viņš vairs nav redzēts! To manu vēst. viņš varbūt vakar nesaņēma, bet šodien viņam vajadzēja to saņemt. Es nekur neeju – ne augšā, ne ārā daudz, ne skatos apkārt – strādāju šīs dienas ka vai acis krīt ārā. Un Alisone – laipna. Rītu (sestdien) iešu virsstundās. Šodien nosūtīju sev tādu vēstuli – ar ‘city’ tikai – redzēs vai es saņemšu, tad es zināšu vai viņš ir saņēmis. Es domāju – varbūt – kā es ieraudzīju, ka viņš ir tik jauns, tā viņš ieraudzīja, ka es esmu veca. Viņš ir stāvējis liftā man blakus, bet vai viņš mani ir redzējis – kas to zin? Arī durvīs esmu viņu satikusi blakus, aci pret aci – bet tādās reizēs neredz sīkumus, tagad viņš noskatījās uz mani, tāpat kā es uz viņu – (gaidot vai es ko teikšu) un novērojot. Varbūt atklājās, ko viņš nebija redzējis. Zinu, kā tad ir. Bet – atstāt mani gaidot bez teikšanas, ka viņš nebūs – to viņš tomēr nezin vai darītu, ja būtu vēst. saņēmis.
Kaut kas ir sagājis dēlī – ko tur vairs var darīt. Gribējās mazliet tuvāk tikt – un tad O.K. – iet un lai nosāp. Bet tagad – nosāp par zilu gaisu. Arī O.K. Nē to es negribēju teikt. Es gribēju liktenim vēl ubagoties un lūgties.
Vakar pirmo daļu koncerta nedzirdēju aiz jautājuma kāpēc viņš nav? Otro daļu – kur Kačena spēli es dzirdēju! Viņš spēlē kā traks un Čaikovska 1. koncerts ir burvīgs. Un tas ir labi. Bet rītu un nākoš sestdien vienīgās divas reizes kad būs latv. teātra izrāde – un abās sest. koncerts. Vai tas nav dumji?
Un ja viss ir garām, tad liekas – par ko vairs runāsi? Viss – zudis, viss par ko tik ļoti būtu bijis jārunā. Tā, it kā nemaz nevarētu to atstāt nerunātu. Tāpat bija ar Rob. Bet ja nebūtu viss pagalam tad runāšanas būtu vēl vairāk. Tomēr – kaut kas manī ir ievainots. Neiespējamais šķietas vēl neiespējamāks.
Cik viegli likten Tev, visu par labu griezt To – kas bijis nebijis? Skaidri neviens nezin Tev viegli pateikt: Tas bij Pavisam otrādi, kā Tu to Nesaproti? Un pārgrozīt lietas vēl Pēdējā brīdī Tu vari Nezaudējot savu cieņu Ka Tev viss – taisni tā Bijis domāts. Tu visu vari vēl griezt par labu Lai mīlestība ir bijusi tā Kas izskatījusies pēc naida Un lielums tas, kas Licies gluži kā mazums. ––––––––––––––––- Cik viegli Tev visu griezt par labu!
Kaut kas tur iet un notiek. Tas baltais puika, kas iet ar Melno, (kas izskatās kā viņa māsa?) atskatījās uz mani cauri skrienot. Viņš parasti to nedara. Un vakar viņi abi ar to meiteni pie galda sēdēja un skatījās uz mani. Un tas melnais puika arī vakar tikai sāka tur skraidīt un skatīties un šodien viņš tur veda kaut ko un grūstīja ratus un gribēja lai es to ievēroju un es nepagriezu ne ausu. Un vispār neredzēju, kas staigā cauri. Tikai kad kāds ļoti garš ir jūtams ejot – tad negribot – pārbaudu – kas tas bija? Nebija viņa. Vai es viņu būtu nāvīgi apvainojusi? Varbūt. Varbūt. Bet es tikai gribēju saglābt situāciju un neiztaisīt vēl lielākas muļķības – O. Kā gan man iet! Šī dzīve dzīvē? Šī meitene vecenē!
(17. 2. 63.)
Svētdiena.
Vakar negāju uz latv. pirmizrādi bet Simf. koncertu – (biju darbā visu dienu). Skolņikowa spēlēja labi. Tomēr labi – varbūt neparasti – ‘darba veidā’, bet labi. Kāda vieta bija pārdabiski maiga – visi to juta kā brīnumu, citādi – slēpts temperaments, kvēle, kas plūst visu laiku ar savādu, noslogotu spēku. Biju priecīga par mūziku. Un – klavieres jāpērk.
Kur mans Juris? Kas to zina! Ar vienu domu – viņš tagad persona kļuvis man, no tā brīža, kad viņš tur ceļos tupēja un es ieskatījos viņa jaunajā sejā un domāju – mūs šķir bezdibenis. Bija vairāk izbrīna, ka sāpju. Vai mēs vēl tiksimies? – patreiz šķiet – nē. Lai gan – dažreiz liekas – tikai tagad ir iespējams, ka mēs tiktos – viņš arvien bijis aktīvais, kas ko mēģina darīt lietas labā (lai gan arī es esmu mēģinājusi) bet viss ir grūti. Ja es būt tā, kam man vajadzētu būt – dāma ar savu māju – tad vēl varbūt. Bet te – ? Nu ja nopirks klavieres un mazliet iekārtosies vēl – tad māja kā nekā tomēr ir, bet mana sabiedrība nav viņa tauta – es nekur nevaru viņu iekļaut. Ko viņš ir domājis vēloties mani satikt? Neko? Tikai pievilkts no valša varas sekojis? Mazliet sapņojis. Un darītais, ko darījis lai kļūtu tuvāk – lietu stiprinājis – mana neparastā, vitālā un neapvaldītā un no otras puses bailīgā un kautrīgā daba viņam atklājusies šad tad, mulsinājusi un sastingusi un arī atgrūdusi. Es gribētu lai viņš mani redz tā kā vakar – melnajā kleitā koncertā – un drošu, ne nobijušos. Kāda dāma vilcienā brauca uz koncertu, attaisīja durvis un man uzsmaidīja – juta laikam ka mums viens ceļš.
Iekāre tur stingri savā pavadā
Šī iekāre vēl atplaiksnī un
Kas trīs vakara dziest kā rūsa
Vai vēl tā valdīs debesīs
Vai mākoņi zibšņu pilni atkal
Biezēs?
Vai noklusēs, mirs.
––––––––––-
Ap sava nelaimi Tu kārus soļus liec
Un savu galvu lauzi –
Kā tai tuvāk tikt?
Kā iegūt to, kas Tevi kā asmens griezīs
Kas brīdi mānīgi žēlojis
Nežēlastībā dzīs
Tu galvu lauzi
Kā savu prātu apmāt
Un neprātībā bez glābiņa krist.
––––––––––
Tas brīdis bīstams un labs
Un tādēļ ciest ir vērts
––––––––––––––
Un kādā brīdī kad dvēsele
Ir izlīdusi kā vēzis no savas čaulas
Un neaizsargāta noraugās gaismā
Tai brīdī, lai neviens nav klāt
Vai mūžos to saķers cilpās
–––––––––––––-
Skalojis kā vilnis ap Tevi
Kā jūra bēgu un atgriežos
Šūpojot jaunu dzīvi
–––––––––––-
Svētdiena plūst pār manām
Rokām un kājām, ausīm un acīm
Un vientulība ir
Kā akmeņi krastā
Kur dvēselei pasēdēt
Svētdienas brīdi.
Domāju par labiem ļaudīm
Ar mājām apstādījumos
Aiz priekšnamiem
Ar siltumu un valodām
Es gribētu pie tiem
Ar prieku aiziet.
Bet svētdiena plūst pār
Manām rokām
Un kājām kā upe
Un akmeņi ir krastā
Kur sēdēt
Minūtes krīt
Kā lāses pār akmeņiem.
Izstiepju rokas lai lāses plūst
Viņu aizplūšanā šūpojos
Un plūst kādas
Saules atspīdums
Ko es ne mirkli negribu zaudēt.
––––––––––––––––-
Kādēļ rozes ērkšķiem augušas? –
Vai kāds par to žēlojies būtu
Nežēlojies ka dienas nu plosītas
Negala pārpratumiem.
Pāri visam kāds brīdis šūpojas
Tīrā laimes gaismā.
–––––––––––-
Vienmēr līdzsvarā laime un mokas
––––––––––––––
Cik augstu laimē esi uzšūpojies
Tik dziļi mokās krīti
Nav diena vai otra vairāk dots
Šīs šūpoles ir līdzsvarotas
Ko gribi izrakt no savas vientulības? Kā zināt to
–––––––––––––––––––-
Un nežēlo mani ne ar ko
Liec visam notikt
Nenoslēp, neizvairies
Kā rullētājs lai liktens pats
Iet pāri tīrumam ar asniem.
Kas stiprs gan piecelsies.
Tik nedzīvotājs iznīks
Kas stiprs – gan piecelsies.
18. 2. 63.
Pirmdiena. No rīta. a.m.
Nu rāpo uzmanīgi Vairs gan ne laimi sargot Tik sevi pašu.
Ir diena atnākusi
Pats savās cilpās pinies
Tai nespēj uzgavilēt
Vājš sevī protests
Kaut kur slēpti runā –
Kas labi domāts bij
Kā izvērsties var ļaunā?
Salasi ziedus pa senām dienām
Turi pretī naidīgiem spēkiem
Savu ziedu smaržu
Mākonī sevi tik nu sargi
Pretī svešu varu
Pretī tās šķēpiem
Kailu delnu liec
Salasi gaismu no senām dienām
Tās spožumā
Aklini savu uzbrucēju.
Ne ko karot ne izkarot
Ne ko runāt ne attaisnot
Padevīgi jāliecas zemu
Sava paša nespēka svarā.
––––––––––
Neaizej, vēl gara diena
Pakavējies
Dzirdi strauti burbuļo
Kaut kur ledu aizsaluši
Pakavējies, atkausē
Dažu dzīvu maigu vilni
––––––––––––
Tev spēka diezgan
Kam to turēt kā zirgu grožos
Pirmdien 18 Febr. 1963 p.m.
Nav cita kā šīs spēles nopietnība.
No rīta tikai pamanīju – ka G. un baltais puika jau iekšā un krāmējas ap kastēm. Strādāju ar brillēm iepretī. Necēlu acu – un nopietnībā droši vien neizskatījos labi – bet – such is life.
Reiz beidzot pacēlu nejauši acis – baltais zellis nopietni lūkojās manī – aizbēga.
Un G. nepaskatījās lai gan pāris reizes pārsviedu skatu – kur tie strādāja. Ge. balss bija griezīga – tāda viņam ir. Viņa balss ir pilnīgi negaidīta pie viņa izskata, it kā viņš tīši runātu falsetā. Šodien tā jo sevišķi bija spalga. Pēc brīža viņš bija iespiedis cigareti lūpās – nezin vai viņš vispār smēķē (tomēr – reiz baltos dūmos viņš atskrēja pie manis virtuvē). Tā tad viņš tomēr nervozēja.
Vēlāk viņš izgāja cauri – biju sasukājusi matus un noņēmusi brilles. Kad tie otrreiz strādāja pašā vakarā, man atkal bija brilles un reiz pēc darba pieceļoties viņš otrā pusē bija noliecies pār galdu – man šķiet ka viņš juta manu piecelšanos.
Jā – no rīta man blakus strādāja viens zēns un baltais taisīja ‘tam acis’. Kādēļ – kas to zina? Tāpat vien.
Tad es aizgāju un es iekārtojos brīvāk.
Melnā un 2 baltie zēni un Rays ēda zālē. Mēs 3 latv vecenes tik stipri pļekstējām ka melnā atskatījās. Viņu nekur neredzēju. Tikai pēcpusdienā reiz viņš iegāja vienā no istabām kur mūsu stāvā vīrieši strādā. Un vakarā – man bija bailes kāpt pa trepēm augšā—bet jākāpj bija. Kāpu 1 min. pirms 5 – un taisni viņā iekšā. Viņš tikko sāka kāpt pirmo soli, kad es uzskrēju viņam garām. Es skrēju – es skrēju jau no apakšas – viņam bija cigarete lūpās – vai viņš nevarēja pagaidīt lai es aizeju? Bet cik ilgi viņš tur gaidīs? Tad izskatās ka viņš mani gaida – ja visi jau metās prom. Bet viņš varēja agrāk iet. Arī nē. Tad būtu mūsu agrāka satikšanās reizē. O, wēh.
Mēs aizdrāzāmies garām. Viņš tomēr jādomā ir vēstuli saņēmis. Kādēļ viņš mainījis savus nodomus? Viņš gribēja ar mani iepazīties, darījās visādi – tagad ––––––- nē. Jeb viņš tomēr nav vēstuli saņēmis. Bet kas tad to saņēma?
To man gribētos zināt. Vai viņš tomēr nebūtu uzrakstījis – ka nebūs. Bet kur? Kā?
Un viņš jau nevarēja tad nākt un teikt to. Un vēst sūtīt nebija vairs laika, ja viņš vispār vēst ceturtdien saņēma. Drīzāk gan piektdien – jo es tagad laikam saņēmu tikai to pēcpusdienas pastā.
Piektdiena. (22. 2. 63)
Visa nedēļa nerakstīta. Viņš staigāja cauri un gaidīja laikam kādu zīmi – es biju kā ēzelis – visu nedēļu. Viņš gāja un viņam nebija viegli – no ned. sākuma – es arvien paskatījos – tad novērsu acis. Viņš vēlāk vairs neskatījās. Viņi nāca abi ar gaišo (Filipu?) man liekas tas ir viņa līdzzinātājs – un tam laikam bija jānovēro – ko es daru. Viņš rūpīgi to darīja. Reiz viņš gan labi redzēja – ka es skatos. Bet smaidu nekad T. Vairs nav no manis dabūjis. Tad – viņš uzlika rokas uz pleciem tai lielai vecenei un tā sāka mirdzēt kā ziemsvētku eglīte. Otrā dienā bija melnā kostīmā (itāļu salms ar apšūtu maliņu – skaists un baltas pērles). Tad nākošā kleita ar muguras izgriezumu un balti auskari. Šodien atkal kāda spoži raiba kleita – bet viņai ir gaume un viņa ir smalkākā vecene tur. Un viņš parādīja ka viņš var vazāt viņu aiz deguna. Viņa pucējās un smaidīja un mirdzēja. Šodien viņš īsi pirms pusd. izgāja cauri (šodien es pilnīgi necēlu nekad vairs galvu, strādāju visdziļākā mierā un tā bija ne tikai izrādītas šķiršanās). Jā – un vecenīte sataisījās un labi agri aizgāja pusdienās – lejā pa trepēm. Tad man arī tomēr ‘pietika’, es zinu, ka var iet ar simtam, bet tomēr – rokas tā likt? O.K. Pēcpusdienā – jutu viņu ejam cauri – viņš grozījās arī pie ofic galda – bet – es to ‘neredzēju’.
Vakarā es tomēr nezin kādēļ – domāju – es tomēr iešu mūsu 4 min pirms laikā. Es gāju. Viņš ar saules brillēm bija ar citiem pie koka kola sienas. Pie kartēm bija drūzma – Elīna man palīdzēja nospiest karti – es neatskatījos kamēr tur biju. Gaišais zeņķis ar savu karti arī spiedās klāt.
Tad es gāju prom – un atskatījos. Es satiku viņa vienu melni briļļoto aci – un tanī es ieskatījos, droši un labi, lai gan bez smaida – bet ar gaišumu un mieru. Tā melnā acs bija tā skata izslāpusi.
Kāpnēs kādi smējās. Es neredzēju neko daudz. Uz ielas bija karsts vēl un saule. Es gāju pret sauli ar brillēm, stingri un graciozi un mazliet skumīgi, šad tad mana galva noslīga ilgās un arī brīnišķīgā labsajūtā, pierastās vientulības un sāpīgās atteikšanās labsajūta. Es gāju arī ar to labo sajūtu – ka es izlīgu to kas tik bailīgs tur stāvēja un kā melni briļļotā acs bija tik izslāpusi.
Un tad – ielas krustojumā, es pagāju kādam tālākam auto apkārt – pa to laiku viņš un vēl kāds – gāja taisnāk pāri ielai. Viņš pagrieza galvu sāņš – kur es aizeju? Un viņi gāja ātri – pašās debesīs un saulē iekšā – viņam bija baltas šauras bikses un viņš pirmo reizi izskatījās pēc traka – un steidzoties viņš vienmēr ir neiespējami negraciozs, kurpretī – lēni ejot, kā viņš vienmēr nemainīgi iet telpās – viņš ir sevišķi graciozs.
Jā tur viņš atkal plivinājās kā traks sienāzis. Un es gāju no muguras un smaidīju – un viņš man pazuda. Bet es nevarēju arī viņu satikt – man bij jāpērk gaļa! Un jāiet mājās. Viņš arī nebija domājuši satikt – šķiet tikai rādija – ka viņš iet viens, bez dāmām un uz manu pusi. Kur viņš gāja – tas nav svarīgi. Pie Ģeorg str. man pagāja garām Feja! Biju pirkusi gaļu un kavējusies. Man šodien nebija laba frizūra – es nevarēju arī tās dēļ neko uzņemties. Un es laikam arī vairāk neko nevarēju. Neticu ka viņš kaut kur gaidīja. Bet varbūt. Ja tā – tad pirmdien šī atrastā izlīguma tuvums būs atkal pagalam. Ko var darīt. Bet ka viņš gaidīs augšā – to es gan nedomāju. Tomēr – es pati arī gāju – mūsu laikā.
Tas ir pilnīgi tā, itkā mēs būtu abi 20! – un ko viņš par to domā, ka tas tā nav, to es nevaru saprast. Laikam tā daļa kas ir 20, tā ir tik liela, ka viņš aizmirst visu citu.
Parasti visas vecenes tālāk izskatās labāk, kā tuvāk, bet tur ir viena ko es saucu par Winzoras hercogieni – tā kā par brīnumu tuvumā izskatās daudz labāk. Viņa nav daudz krāsota, varbūt tādēļ. Krāsas pa gabalu dod illūziju, bet tuvumā nespēj noslēpt sejas sabrukumu. Ceru – ka viņš tomēr ir redzējis mani pietiekami. Bet ko var zināt. Šodien viņš bija tik mazs izbijies zēns un tad – mazs priecīgs zēns kas skrēja debesīs. Vislielāks un viselegantāks viņš ir soļojot caur mūsu telpu.
Pēc pusd. kad vecenīte atgriezās man likās viņa bija zaudējusi spožumu. Es domāju – viņa ir – put in the place – varbūt tā bija.
Tagad es sāku saprast Petrarku un Beatriči. Var jau dzīvot un mīlēt no tāluma.
Svētdiena (24. 2. 63.)
Vakar aizgāju uz koncertu – dullā vārna! Tur vakar tikai tās 2 krievietes koncertēja. Bet kamēr es to atjēdzu, ka tā būs un izdomāju, ka tādā gadījienā es tur negribu palikt un labāk tad vēl drāzties uz latviešiem – kamēr es to izdomāju – zaudēju vēl ½ st.
Biju pie latv. vēlu – bet tad nu man ‘atlaida to maksu’ nabaga dzirai.
Tā luga man izskatījās īsta – melodrāma un absolūti nebaudāma, izņemot dekorācijas un apgaismojumu un arī dažu aktieru spēli.
Man šķiet – Brigadere tur ir maldījusies tā pārstrādādama Blaumaņa noveli. O.K. paliku brīdi pie aktieriem un atbraucu mājā.
Dabūju atkal uzslavas par grāmatu no vecenēm.
Arī no Zustera kundzes – tā esot īsta atzīšanās – ka es viņai ļoti patīkot – very good! Varbūt tā grāmata ko iekaros arī. Salnas kundze pienāca ar manu grāmatu lai to parakstu un to sūtīs Puķītei. Un man jātaisa dzīvoklis tāds, ka varu pieņemt viesus un varbūt ko pārdot. Arī no ofortiem un citiem zīmējumiem. Klavieres jāvelk iekšā u.tt.
Bet visu laiku kā zīmogs – viņa seja ir uzspiesta ik minūtei. Un tas ir labi. Tas ir labi. Lai plosās vēl šie karstie vēji.
Lai plosās vēl šie dienvidu vēji Ar pārkarsušu ziedu dvašām Lai izzied viss
Tālums starp mums ir tikai šķietams
Vārdi mums ir lieki
Viss izteikts ir ar soļiem garām ejot
Ar acīm kas kā dūjas aizlidinās
Viss izteikts ir ar acu plakstu vēdām
Kas paceļas un noslīd ziņu
Saņemot vai sūtot
Klusumā sastingušais vaibsts
Ir kaislība bez valda
Un smaids ir maigums
Saudzīgi kas beidzot atraisās
Pēc dienām akmeņainām
No vēlēšanos mokām.
Tālums starp mums ir tikai šķietams
Un mūsu tuvums lielāks nespēj būt
Mēs dzīvojam viens otrā jau
Mēnešiem un dienām
Mēs atbalss Petrarkam un Beatričei.
p.m. pastāvīga neziņa ir labāka vientulībai, kā doma – ka viss ir labi. Pēc viss ir labi ir jānak laimei – bet tās nav. Ir tā pati mūžīgā vientulība. Šoreiz – pavisam nelabi.
Skaista svētdiena. Dzirdu vējus, Vējus, vējus Kā tos, kas palikuši jaunās dienās – Dienvidos un pusnaktīs Vasarās un ziemās Un rudeņos, kas pilni Pavasara cerību. –
Ko no savas vientulības izraksi Kas šķir Tevi malā kā mālu kalns? Dzirdi vējus. Vējus, vējus. Cauri auto riepu nemitīgai švīkoņai Ausis saklausa dzīvos vējus? No kurienes tie atnākuši? Kas tos atelpojis – Jaunības laiks? Vai no Holandes tie Atsviesti, no dzirnavu spārniem Līdz kuriem reiz Tavas Ilgas bija aizsniegušās Vai no rudzu lauka malas Kur tās gulēja dienvidus slinkumā Ko no savas vientulības Tu izraksi? Pa dīvainiem ceļiem aizej Pie draugiem mūzikā un grāmatās Pie apraktām dzīvēm. Bet ausis saklausa vējus Dzīvus vējus Kādā dzirnavu spārnā Tu ieķeries Un kādā lauka malā Tie Tevi nometīs? Vai brīdi Tevi pārnesīs Pāri Tavam vientulības kalnam? Vai kāds Tev pretī iznāks Vai izbijies slēpsies Savā kalnā?
Pirmdien 25. 2. 63.
Kā teicu – tā ir. Viņš ir laikam sestdien kaut kur gaidījis. Tas jau tā varēja būt – bet – es lūk neskatījos un nemeklēju – man bij jāpērk gaļa…
Šorīt agri vien viņš nāca cauri ar cig. zobos un briesmīgi samocītu izteiksmi. Es skatījos un neskatījos un skatījos. Atpakaļ viņš izgāja smēķēdams ka kūp. Tūlīt pēc brīža atkal nāca – bet es biju pagriezusi muguru un redzēju tikai durvis aiztaisām. Drīz viņš bija atkal no jauna klāt. Kaut ko darīja pie otra galda. Man bija laiks iziet kāpnēs – kā biju kādreiz domājusi darīt – bet es tikai sēdēju. Un tad man šķita viņš gāja lēni un skatījās un es nevarēju pacelt acis!….
Tā bija pēdējā reize kad to šodien redzēju. Iekrita kā ūdenī. Vakarā domāju – stāvēšu augšā rindā. Bet viņa vairs nebija. Varēju jau arī uzrāpties 1 min. agrāk. Bet – neizdarīju.
Melnais puika smaidīja. Viņš ir gluži nopietns un kautrīgs. Un Filips ir atgriezies no atvaļinājuma – augšā to redzēju, arī tas noskatījās – visi mani pazīst un vēro – un es domāju ka esmu tukšs gaiss.
Ejot uz darbu bija ļoti smaga sirds – zināju cik grūti būs laimi saņemt – nesaņēmu arī.
Tikko viņš parādījās – es sastingu no viņa varas. Uztraukumā un nedrošumā viņš vienmēr izskatās ļoti nobriedis un elegants. Un – es zināju, ka es nespētu ne vārda pateikt nebrīvos apstākļos to satiekot.
Tas sen jau ir mocoši viss – un nekam neder. Tagad jādomā – viņš tomēr to vēst. nav saņēmis. Bet kur tā ir? Un varbūt arī ir – viņš jau ir gluži neprātīgi bailīgs. Viņš ir kā es – kaislīgs un lepns.
Otrdiena 26. 2. 63
Atkal reiz drēbju dēļ nedrīkstēju būt droša. Viņš no paša rīta iemetās mūsu telpā – un tā kā es stāvēju kājās – mūsu acis uz reizi satikās – bet es neredzu tik tālu! Viņš bija melnā un ļoti jauks – bet viņš bija noņēmies būt neaizskarams – viņš košļāja gumiju. O.K. Bet – kā viņa skati bij pie manis tikko vēra durvis – ar visu gumiju?
Bet es – es domāju, ka viņš ir sataisījies vakarā iet out – ar citu!
Vēl reiz viņš izgāja uz vienu pusi un uz otru. Un vēl reiz ienāca kastēs skatīties – un atnāca līdz manam stūrim – bet es biju akls brillēs – un – necēlu ausu!
Vakarā es uzgāju augšā un nostājos rindā. Ne tūlīt. Bet pagrozījos, domāju viņš prom jau – jo neredzēju. Nostājos tomēr rindā. Un viņš nāca garām. Ak – viņa seja bija jauka – bez savilktās grimases – varbūt tādēļ ka viņš gāja out ar citu? Vai tādēļ – ka viņš gāja man garām un es biju viņa dēļ atnākusi augšā? Viņš gribēja iet un sāka jau iet prom – tad atgriezās pie zēniem. Es aizgāju kā dumjā Līze savos garajos brunčos! Es jutos viņos šausmīgi – bet nebija nekā ko vilkt – un domāju – gan iznāks O.K. sēdot. Bet – lūk bija jāiet un taisni jādefilē.
Ārā gaidīja Feja, un es pieņēmu, ka viņa gaidīja viņu. Varbūt jā. Varbūt nē. Reiz jau jāiet viņam ir. Bet es jau savas 4-5 vecenes turu aizdomās! Nav kā ar R. tad es biju tik droša. Un tomēr – tagad es arī mazliet esmu. Tikai – nezinu kādēļ man ir tik nebrīvs gars? Tak jau tik daudz reiz viss tur nepareizi darīts – tādēļ.
Šodien aizgāju agrā pusd. laikā – viņš izgāja cauri pirms tā – un domāju: mēģināšu viņu satikt šinī pusd. laikā, kad neredz otrā. Bet – neredzēju arī šinī. Tikai zāle bija gandrīz tukša – un es paspēlēju. Es atradu, ka es varu no notīm tagad spēlēt – spēlējoties. Spēlēju – sāku ļoti klusu un lēni un tad darīju tālāk ko gribēju – (Šop. Nokturnes 2 un Bēt. pil. Prelūdi.) es taisīju tik brīvus trillerus un klusus un visādus – un nekur nemetās. Vecenītes bija pārsteigtas un arī klausījās. Man gribās – un beidzot es arī varu spēlēt. Ja es paņemšu mājās klavieres, pēc pusgada es būšu ievērojami laba klavieru spēlētāja. Ne pianiste – protams.
Cik ļoti man patīk spēlēt un cik labi ir kad var to izspēlēt, ko spēlē.
Pie galda tā jautrā dāma, kas sēž Mguire oficē – atgriezās un pateica man halo – man tas tik ļoti patika, ka es spēlēju – viņai!
Sapnī es stāvēju mūsu zemes vidū (Ķikuros) un uz visām pusēm nolejus (kā tas gan nav īstenībā) skatīju visu mūsu zemi, ar zaļiem laukiem, aizaugušiem dīķiem, upi (kurai arī bija krasti priekšā) ar zaļiem bērziem – un kliedzu un saucu un vaimanāju – cik skaista tā bija mana, tēvu zeme!
Tagad šodien tā bija manā mīlestībā.
Trešdiena 27. 2. 63.
Mani atlaida no vietas. Atlaida kādu 100. Uz kādu laiku tikai, tā teica. Varbūt. Raudāju te pēc Ter.
Raudāju bailēs – kā es varēšu dzīvot savu dzīvi līdz galam – tik jauns savos sapņos un – vecumam pretī. Kā es to varēšu? Es mājās dzīvoju no ticības – reiz būšu brīva un vēl iegūšu nebijušo dzīvi
Tad – te es dzīvoju no šo jauno neprātīgo cilvēku dāvanām, tā varētu teikt! Viņi abi deva man savu jūsmu. R. droši un atklāti un bērnišķīgi. T. ar slēptu lepnumu, bet dziļi un jau ar kādu nodomu kaut ko no tā radīt. Un tad – ar to mūziku.
Es dzīvoju tā dienu dienā.
Es pat ar visām sāpēm par šķiršanos un zaudēšanu, nespēju ieiet vairs tik tālu vecumā, kādā jau biju. Bet ar ko lai es turos ārā no šī vecuma? Un kā lai es viņā ieeju ar savu jaunumu? Tas ir šausmīgi! Tagad – pēc raudāšanas no kā galva sāk sāpēt un seja nejauka – tagad es jau tiecos uz rītdienu – es viņu redzēšu.
Viņš aizgāja ar jauniešiem – skatījās uz Feju.
Vai Filips palika viens? Viņš tik drūmi tur skatījās. Varbūt Feja bija viņam kamēr Ter. bija ar mani. Tagad T. atgriežas – ak nabaga Filips!
Tādēļ viņš vakar vai aizvakar tā skatījās uz mani.
Ter. ienāca šorīt reiz.
Tad vakarā es stāvēju rindā – viņš nogāja man garām un es skatījos uz augšu viņa sejā – viņa acis bija nolaistas un viņš tās pacēla prom uz – grupu kas viņu gaidīja uz Feju arī. Tomēr viņa seja bija cieta un pelēka bet vakar – kad viņš nāca tur garām – viņa bija silta. Viņš tomēr vakar bija vilcis melno uzvalku domājot varbūt iet ar mani. Šodien viņš bija vecajā uzvalkā un viņš aizgāja – kur –
Tagad – pirmdiena izkrīt – tā tad 4 dienas. Kurās vai atradīšu laiku viņam pateikt ardievu? – Tas būtu jādara – tomēr par to, kas tik labs bija – varētu cilvēcīgi pāris vārdus pateikt, lai arī tam šķiroties vairs nav nozīmes. Viss ir jau izdzīvots. Un tomēr – tomēr. Lai gan – izskaidrošanās ir dzīvei – ne šķiršanās dēļ. Bet – varbūt tai dzīvei pēc šķiršanās var kaut ko pielikt – atmiņu dzīvi un lai atmiņas būtu mierīgas un skaidras – izskaidrošanās būtu vajadzīga. Pāris vārdu.
Laime kur Tu esi? Vai Tu biji? Vai Tu būsi? Vai Tu vēl arvienu esi? Laikam esi? Cauri sāpēm Jūtu Tavu maigo spēku Tu kā visa kopā meti Savilkti caur dienu audiem Laikam esi Vēl arvienu sāpēm pāri. ––––––––––- Laime kur Tu esi? Tu esi pie blondās sievietes. Nē. Tā domā, ka Tu esi Pie manis ––––––––––-
Ceturtd. 28. 2. 63.
Vāciete pāri pretī galdam mani novēro – varbūt labi – dubulti sargājos. Viņa reiz pati nosmaidīja – kad T. bija pie manas puses kastes skatīt –
Tad viņš reiz gāja cauri – un viņa to izstāstīja savai kaimiņienei – šodien Ter. atkal tur nostājās – un kad viņš aizgāja – vāc. prasīja savai draudz. – „Nu ko es teicu? Vai nebija taisnība?”
Tā tad…
Jā viņš ir visbrīnišķīgākais kavalieris, (Nu – Rob. arī bija hahaha!) bet šis ir prātīgāks un vecāks.
Jā – viņš vakardienas un aizvakardienas manu rindā stāvēšanu ir tomēr sapratis pareizi – sev par labu. Viņš no rīta ienāca, (biju šodien gandrīz stundu vēlu, meklēju darbu) – un reiz viņš izgāja ar balto zēnu cauri. Un nāca atpakaļ – un tad es pagriezu galvu – un viņš aizgrieza – viņš bija bijis pie manis, domāju – viņš aizgāja un skumīgi strādāju – tad pacēlu acis – viņš bija pa labi. O – es tikko novaldījos un arī nenovaldīju izteiksmi – tā mainījās kādā – neizteiksmībā. Kad viņš gāja prom Edna tam sauca kaut ko – un pie durvīm viņš atgriezās – tad mans skats to aizsniedza un pateicās.
Bet – tas laikam bija pirms tam – es reiz sāku viņa ilgoties – kaut viņš nāktu, ietu cauri.
Es sāku par to domāt, aizgāju pie viņa domās un lūdzos „nāc, nāc, nāc” – kad pēc īsa brīža pacēlu acis – viņš jau bija ienācis un gāja garām – berzdams vienu aci, ar otru lūkodamies uz mani. Viņš aizgāja pie Roņa – un runāja tur labu laiku.
Reiz panāca tā, kā varēja mani redzēt, laikam cigaretes pelnus kaut kur noliekot. Es biju nogājusi lejā un uznākusi augšā ar kastēm – šodien man tur bija izdevība staigāt – bet viņš negāja cauri tur. Viņš aizgāja atpakaļ smēķēdams – viņam bija kādas darīšanas ar priekšniecību. Viņš laikam ir diezgan liels ‘šiška’. Jā – un kad viņš atnāca – Feja atskrēja – runājās ar Ednu un kad viņš otrreiz atnāca – atkal Feja parādījās – viņa to laikam lenc ar varu. Viņa paskatījās uz R. un T. un savilka purniņu kādā smaidā. Tas purniņš tā viņai gluži jauks. Viņa laikam bija laimīga šodien.
Vakarā es nezināju – vai iet atkal un stāvēt rindā. Varbūt vajadzēja, bet bija grūt – viņu traucēt – uzgāju kādas 2-3 min. agrāk un turpat pagrozījos līdz zvanam – viņa nekur neredzēju, bet garā un Feja gaidīja – ko gan citu? Es nozīmogoju līdz ar zvanu – un gāju lejā. Ko es tur lai gaidu. Neienāca atkal prātā – vēl iet ārā – lai redzētu. – Bet – es aizgāju.
Sapnī, kas bija nejauks, es smilšainiem pirkstiem griezu nagu galiņus nost, kas bija kā asi āķīši – un teicu „es esu mironis”. Tas bija it kā par papu – bet to es sajutu pati. Un tas bija briesmīgi. Man varbūt vajadzēja stāvēt rindā – bet negribēju viņu mocīt. Bet varbūt viņš būtu laimīgs. Taču – abas viņu gaidīja. Lai.
Es vakar lūdzu pēc tā, ko šodien saņēmu – bet nevarēju tālāk darīt – mati bija šausmīgi nekārtīgi – es esmu mironis – tas ir viss. Un viss viņa skraidījiens atkal par velti. Bet – kur viņš bija? Kāpēc viņš tur nebija? Ak – viņš jau nevarēja gaidīt ārā – tad meitenes vilktu viņu prom – tikai iekšā kaut kur viņš varēja gaidīt. Un ja es stāvētu rindā – viņš būtu mani redzējis – jā bet viņam atkal manā priekšā būtu jāiet pie meitenēm. Un – es nemaz to negribu un tas viņam jāzina.
Naktī pamodos un jutu
Sevi sāpam
Ar miegu neizšķīru –
Miesa sāp vai gars
Tik sāpe, sāpe bija cauri visam
Un viņas varā biju mazs, kā bērns.
Dzīve svētīta Tu vēl brīnumu
Tavu vēl nenolikt
Tā sāpēšana bij par laimi
Neprātīgu
Ne labklājību rāmu, labu
Un gudru apnicību.
Dzīve svētīta Tu vēl ar
Sāpēšanu
Kas mērīta ar bargu
Dievišķību.