Sestdien. 2. 3. 63.
Piektdien – viņš ienāca tikai pēcpusdienā – un darīšanās. Reiz mutē, kas laikam košļāja gumiju, viņš vēl spieda iekšā cigareti. Bet citādi bija vienaldzīgs un noraidīgs un varbūt ne šis ne tas, varbūt tāds pat kā arvien.
Abas pēdējās dienas (pēdējā baltā ar melnām krellēm, kas bija skaisti bet mazliet kliedzoši) Feja skrēja lejā vienmēr kad viņš bija lejā. Reiz aizspraucās man garām un nostājās pie durvīm, tur itkā gaidot stāvēja un runājās arī brīdi ar draudzeni. Varbūt viņa gaidīja viņa nākšanu un gribēja notvert viņa izturēšanos? Tā izskatījās – jo viņa aizspraucās pa to pusi – lai viņš neredzētu – tā izskatījās. Bet viņš nenāca, viņš bija kaut kur aiz R.
Vakarā augšā viņa iznāca no siev. ist. un pameta meklējošu skatu uz durvīm (blakus stenc. ist) no kurām viņš parasti nāk. Citi bija prom laikam. Viņš arī nerādījās. Bet varbūt viņš iznāca, kamēr es iegāju dām. istabā. Negribēju visu laiku ārā gaidīt. Abas – tas ir visas trīs dienas viņš bija vecajā uzvalkā. Tikai otrdien – kad domāju viņš gaid. manu zīmes – viņš bija melnā.
Vakarā jūsmīgi runāju ar blakus sēd. zviedrieti, pamanīju, ka garās meitenes māte to novēroja un tad pienāca starp mums it kā kādas kartes meklēt – bet tie bija nieki, viņa gribēja iepazīties – mēs uzreiz apklusām. Es gan gribēju teikt cik viņas meitene labi izskatās pēc atvaļ. – bet dumā, kā arvienu, nepateicu nekā. Tā es būtu varbūt kādu pavedienu uz T. atradusi. Nu nekā. Un nu – paliek 2 dienas.
Naktī pamodos un jutu, ka es visa sāpu. Tā tad – dziļi ir ķēris. Par Rob. man nekas nesāpēja – mazliet savaldījos, tas viss, kad atdevu viņu anglietei, kā to viņš gribēja. Bet angliete tagad precēšoties – neticu ka ar Robertu – tā tad – še nu ir tāda atdošana! Tāpat ar to balto meiteni tagad – es taču viņu žēloju un Ter. – domāju – varbūt viņi ir viens otram! Kaut gan no otras puses – viņa man it nebūt neliekas viņam piemērota. Tās ir tikai izpriecas, ko viņi visi ved – un tur nav ko žēlot, tik raut un raut ko kurš var, tāpat kā viņi to dara.
Man sirds sažņaudzas čokurā kad man jādomā – rītu būtu jāiet atvadīties, man ir – bailes. Kaut gan – es vienmēr savaldos kad stāvu jau viņa priekšā – tā tad nav ko baidīties. Tikai jāiet tieši un vislabāk – izsaukt to no darba lejā, ne ķert kaut kur ceļā, trepēs. Ak es gļēvule. Vai man nav drosmes. Melnais jauneklis skrēja pa ceļu uz parku, viņš ir tik maigu izteiksmi ieguvis pēd. laikā. Viņu vajā kāda iedoma un tā vietā ka viņš kādreiz pagrieza izaicinošu skatu – viņš tagad sāk rāpot.
Un tā vecene gribēja pierāpot – un tā visādas pazīmes, kā es drīkstu darīt kā gribu. Bet lūk T. priekšā esmu sarāvusies. Rob. tinu ap pirkstu un tas izdevās.
Ak šīs ir muļķību lapas puses – un tomēr nav. T. ir tik daudz darījis un pacietīgi un – jā nu vairāk es neko nezinu.
Melnā meitene bija bezgala skaista – rozā kleitā ar augstu frizūru, burvīga! Nezin vai viņa iet ar balto Filipu? – tā izskatās.
Fejas seja, kad viņa tur noslēpusies gaidīja, bija tāda, kā ziemsvētkos kad viņa iedzērusi tur grozījās un smaidīja un mēģināja dziedāt, viņa bija – jocīga. Viņai nav temperamenta. Ko man no viņas baidīties? Es jau viņu reiz nositu no ceļa, pati to nezinot. Jā – bet man nav ticības. Viņš ir par jaunu. Tas būt par traku. Mēs varējām iekrist visā reiz, bet vai vēl tagad – grūti ticēt. Un kas tad būtu? Man sāpētu par visu banku – bet tas jau lielākais ieguvums.
Pirmdiena 4. 3. 63.
Vakar biju uz Eglīša vakaru. Štruntīgs tur viss bija bezgala – es domāju – tomēr neizkārtots un ‘nepasniegts’. Filma ļoti slikta un izplūdusi un saraustīta, viss bez priekšnesuma, kas mūsu cilvēkam tomēr nepieciešams. Tas noturējās kaut kā tikai uz lielo cieņu pret dzejnieku un Tēvu zemi.
[Photo: Erna & Andrejs Eglītis, 3.3.1963]
Ar Eglīti runāju pie Zusteriem un tikai par kapusvētkiem un zaļumu ballēm. Viņš nevarot par to rakstīt – ? Kāpēc? Tāpēc ka viņš ir ieslēdzies ziloņkaula tornī – un netiek no tā ārā. Kā lielais, jūsmīgais gandrīz svētais Tēvu zemes dzejnieks runā vienkāršā valodā?
Tas ir tā, kā man Eglīti lasot dažreiz ir nācis prātā – viņš ar pārāk lielo patosu – kļūs tikai ‘laikmetīgs’ sludinātājs un ļoti grūti būs viņa dzejā atrast dzeju kad sludināšana vairs nebūs vajadzīga. Jevtušenko ir citāds. Tas dzejo par visu to, ko Eglīts saka – viņš nevar par to dzejot. Savādi! Dzejnieka pirmā lieta blakus viņa sāpēm, par ko tur vakar visi runāja – ir viņa atklātība, neko viņš nevar aizkārt sev priekšā ne paņemt tādu vai šādu stilu caur kuru uz visu skatīties.
Atguvu savu pamatu un jēgu tam ko esmu dzīvojusi un rakstījusi pēdējo dien. grām. lapas pusēs – šo ‘šausmīgo muļķību’, kas tomēr nav muļķība, kas ir manas sirds neprātīgā degšana un meklēšana arī tur, tanīs svešajos apstākļos kur esmu, kur nav nekā cita radniecīga tikai kāda cita cilvēka sirds. Un ja tā gadās jaunā vīrietī, tad lai cik tas smieklīgi neizskatās – tas tomēr smieklīgi nav. Tikai jaunā ir tā tīrā karstā degšana pēc skaistuma un laimes un ticēšana tam, kāda ir manī. Tur ir Kaupmanis ar savu degšanu dzejai – bet dzīvē viņš nedeg tā kā es un tomēr viņš man ir tuvāks kā viens otrs, jo viņam ir šī dzejā degšana, lai arī ne no radītāja dzejnieka bet kritiķa baudītāja viedokļa.
Ka Rob. ieraudzīja mani – tas bija viņa raksturs un mans, lai cik tas bija neticami.
Ka Terr. mani ieraudzīja tā bija viņa mūz. mīlestība un mana, tā degšana kas ir un ir un ir un no kā nevar atraisīties visu mūžu. Ka abas reizes tuvība un simpātija izpaudās kaislības veidā, tas ir tāpēc, ka neesmu izdzīvojusi fizisko un garīgo kaislību – kāda ir jauna cilvēka mīlestība. Mūžā man tā ir nākusi un nākusi un nekad nav tai ļauts bijis palikt, izaugt un dzist.
Es biju nokaunējusies pēdējās dienās un bailēs par to – kas ar mani notiek un kas es esmu? Es esmu tā pati kas arvien un kas es drīkstu būt – jo tai man jābūt dzīves nepārvērstā un nepiepildītā meitene, lai arī tuvu vecmāmiņas lomai.
Es gribētu divas vai trīs nedēļas šī atvaļinājuma un kārtīgas strādāšanas visās mākslās. Tādēļ man tik ārkārtīgi no svara būtu paturēt Terr. labvēlību un kaut kādu vismazāko saiti – bet to būs grūt realizēt. Grūt, tādēļ – ka tur tik neiespējami ko dalīt – mēs esam viengabalaini un pilnīgi savās jūtās, mūsu pieķeršanās viens otram ir izaugusi lēnāk un uz ļoti stipra pamata – garīgais un fiziskais atsaucas līdzsvaroti – tik bagātīgi apvīts ar mūsu abu iedomas, iztēles spēku.
Vakar Gulberga kundze bija skaista. Viņai ir krunkas, bet sejas formas turas brīnišķīgi, vai tas panākts ar masāžu, vingrinājumiem vai operāciju – nevar zināt. Gulbergs pats arī izskatījās ‘sweet’ un palika labu laiku runājoties ar mani. Mūsu pievilkšanās veids ir kļuvis – bezkaislīgs – vai noklusināta iespēja uz kaislību un tas ir labi. Vispār, nezin vai jebkad tāda iespēja ir pastāvējusi – tikai tik daudz no tās, kas neuzmanoties varētu novest nepareizā situācijā.
Klauverts ir nevainīgs pļēgurītis kas streb ko var un atrod tur savu daļu apmierinājuma – nezinu kādēļ viņā neplosās lielākas kaislības? Varbūt arī plosās – viņš tikai sadalās pa mazākām, lai nepaliktu tukšā. Ieejot pie kases – atgriezu galvu un satiku tā slavenā siržu lauzēja skatu un pussmaidu. Bija jāatzīst smaids bija šoreiz brīnišķīgi silts un ar to var – nokaut.
Pag. reiz viņš mani nemaz neiespaidoja. Bet šoreiz viņš laikam jau mani izskatījis cauri un smaids ir drošs. Jā – manī nav lielu problēmu – nav komplicētu problēmu bet – lielas diezgan.
Tagad es tik pareizu varu atzīt arī savu koncert aic. Terij.
Tikai mana dzīvošana un māja jāpārveido, jāpieskaņo sev, tai sev – kuru man jābūt ar visām mākslām un mākslu baudīšanu – ne tam naudas darbam vien un viņa nabaga ļaudīm.
Uzklausi klusi saku
Uzklausi pildi klusi
Lūgšanu mazu
Tā neatlaižas, nerimstas
Tās mazumā viss lielums slēpies
Gads gados sakrājies
Pamāj vaigu vēlīgi
Un piepildīties liec.
Kā atspere vaļā laista
Pret Tevi uzvijos
Ar skaudru spēku
Kā mēnessērdzīgais
Pa jumta malu
Aizzogos
Bez zemes svara balsta
Kā saule rasu Tevi izdzeru
Un slāpstu.
Otrdiena 5. 3. 63.
Viņš mans! Bet nebija jēgas – uzmest acis laikā. Taču tai trakā sievu pulkā – nedrīkstēju. Barijiene jau noskatīja barga ‘kā liktens pats’ kad T. gāja garām – es jau skatījos un šī – uz mani.
No rīta viņš nāca cauri – pamanīju jau durvīs un nolaidu acis pie darba, nespējot kustināt ne vaibsta. Viņš nerādījās tad visu dienu. Pēcpusdienā pieliku visu domu un ilgu spēku – nenāca. Tad vienu brīdi manī sagriezās tāda fiziska apdullinoša sāpe iekšā, ka domāju es laikam nogāzīšos zemē – knoked out. Man bija nelabi. Tad – viņš bija ienācis – neredzēju ienākam, tik redzēju ejam uz vidus telpu kur jau bija Gaiš. Fil. Ter. tur kaut ko runāja un palika ilgāk un es gudroju – kur nu iet – lai viņu satiktu – bija noņēmusies to darīt – teikt ardievu. Viņš sāka runāt ar to lillā veco pavisam jūsmīgi atkal, rokas salicis un pieliecies. Tad es viņam garām izgāju uz iekš. [..] trepēm. Izgāju – un nebija jau kur iet – pagāju pāris kāpnes lejā un nācu atpakaļ. Varbūt viņš tomēr tanī laikā bija uzgājis augšā? Bet jādomā nē – iekšā viņa tomēr vairs nebija. Jādomā nogājis lejā – ar prieku, ka mani tomēr ir izkustinājis. Ka es izgāju to viņš droši vien redzēja. Vakarā 5 m. pirms uzgāju augšā – iegāju dāmist. Durvis tur palika vaļā un es redzēju viņu tūlīt noejam uz savu ģērbš. istabu. Tā laba zīme. Es izgāju – stāv. rindā. Redzēju viņu no mugurpuses tanī istabā, tur spēlēja diezgan skaļi viņa radio.
Feja pagrozījās – un laikam pazuda (jau no rīta to redzēju un cik manīju neizskatījās mirdzoša). Kad bija zvans – viņš gāja garām. Bet sievas – sievas! Ko tā Barijiene tur taisni pretī lūrēja? Varbūt neko. Viņš apstājies bija pret rindu – kā viņš atrada iespēju tur stāvēt nezinu. Rinda man bija priekšā – tomēr man vajadzēja tikai sāņš paliekt galvu un paskatīties – bet Barijienes dēļ to neizdarīju. Ak – vai man nekad nenāks iedrosme tādos brīžos – es varēju pieliekties vai pie kurpēm, vai somas un uz augšu ceļot galvu – paskatīties – bet es to neizdarīju, un laikam – viņam bija bijis tas vajadzīgs. Jeb – tur vēl bija Feja? Domāju – nebija – jo tur viena pati stāvēja labu laiku jau McIntoša. Tomēr es biju laimīga un esmu – viņš domā par mani. Vienalga ko? – viņš ir pievilkts, apmulsis, traks – tas viss, man par maz ir bijis izjusts dzīvē taisni tas, ka kāds pēc Tevis ir neprātīgs neprātīgs, ne prātīgs, neprātīgs.–––––
Ritu pēd. diena. Bet ja viņš vēl ir ar mani – tad šķiršanās nebūs tik grūta. Tikai – jāsaka ardievas, citādi es nedrīkstu pazust. Viņš nav to pelnījis. Ja viņš tik daudz tur cīnās – tad viņš tik daudz ir par to domājis – ka lai kas un kā – viņam pienākas kaut kas.
Ak muļķīgā sieva. Taisīt brīnumus. Bet – iztaisīt īstus brīnumus – tas ir to vērts, ka tam dod sevi bez tā ka būtu guvis, kā citas sievas.
Runājām ar Gulbis kundzi par Polikēviča kdzi. Tiešām – zaudēts viss – vīrs pamests, mīļākais (kas bijis jaunāks) pametis viņu – tagad necieņa un sāpes. Tādas ir beigas ja muļķības no brīnumiem padara par īstenību, ja atļauj – lai viņas valda dzīvi. To nevar. Muļķībām ir jāmirst – bet viņu skaistums ir jāatrod un kaut kas no viņām būtu arī jābauda.
Man mazā vakardienas lūgšana –
Uzklausīta. Tikai – nezināju, atkal nezināju, atkal pēdējā brīdī neizvedu līdz galam. Tikai zīmi, un viņu būtu satikusi – mati bij labi, apģērbusies vienkārši – bet O.K. –––––
7.3.63.
[[Mani atlaida no Read. Digesta. Man ir aizdomas – ka tā McInās roka. Un – es neko nevaru darīt. Teicu ardievu Terijam „I am leaving” „When?” viņš pieliecās. Tas bija labi.]]
8. (7) marts.
Vakar bija bēdīga diena – kad debesis pār galvu pilnīgi iebruka. Tikai šodien tā īsti sāk viss pelēkums rādīties. Bet – man jāiztur, jāizcīna un jāparāda sava labā puse. Un viss – nekas tur nebija zems, tikai neprātīgs.
Vakar no rīta paša jau, viņš gribēja iet cauri – lillā madāma pasauca – viņš no durvīm atgriezās un runājās. Es paķēru vēstuli un gāju pa trep. lejā jo durvis bija vaļā. Vandījos tur un gaidīju – viņš nenāca. Uzdrāzās Linde – gandrīz nezināju ko teikt ko nē. Halo – teicu – gāju atpakaļ. Kā es ierausos aiz vecenēm – tā viņš bija pretī – tikai dažas sekundes – bet tās man pietrūka. Tomēr viņš izskatījās cerību pilns un melnā – iziešanai.
Līdz pusd. laik. neredz. Nācu no pusd. pirkš. kad viņš gāja pāri ielai. Gāju no mugurpuses bet viņš gāja ātri, iegāja iebrauc. durvīs tur arī es – un saucu T.
Viņš pie lifta vietas atgriezās – izbrīnijies kur, kas to sauc. Es gāju klāt labākā jutoņā – netraucēti pateikt ardievu, kā biju klāt, vēl pa pusei nebiju – Ron. iznāca pretī. Viņš tiešām pārbijies vēroja mūsu sejas. Bet – es nevarēju ne runāt, ne nerunāt, kaut ko es tomēr teicu, par leavingu. Ron. pagāja garām – un tad es teicu – ka nāku teikt ardievu – es eju prom.
„When?” Tas bija izdvests pussoli pietuvojoties un rūpēs sastingstot.
Tā bija visdzīvākā, vienīgā, viņu sagrābjošā doma. – „when”. Un tas ir vienīgais vārds ko viņš teica un ko es vispār sev īsti teikt esmu no viņa dzirdējusi. Viņam bija sejā tā savādā izteiksme, smaids, spīdīgas tumšas acis – smalkums un aizgrābtība bet šoreiz ne laime – bet neizprotama smaidā izstīgusi izteiksme. Es teicu šodien un viņš atkāpās, smaids padzisa. Es teicu – „paldies par svilpošanu” „Paldies tas bija nice” – viņš tuvāk atkal it kā pieliecies to noklausījās un atkal smaidīja vairāk. Un tad es nezināju ko vairāk teikt jo biju stīva no bailēm Rona dēļ. Un viņš kāpās atpakaļ uz lifta pusi – vēl visu laiku skatoties un tad viņš pārlaida skatu man visai no galvas līdz kājām un atpakaļ un atvilkās un smaids un acis vēl spīdēja – tad – man bija jāiet jo viņam laikam lifts gaidīja – tas man nenāca ne prātā, ka tur skatās ļaudis. Es aizgāju – aizgāju neatskatoties jo viņš laikam iegāja liftā. Izgāju ārā pie Rona – tas tur bija ar kādu, tas tūlīt atgriezās pie manis – teicu kas noticis – viņš teica ka tas dumi – Nu ko es tur varu darīt! Es iegāzu visu bedrē. Viss pagalam. Bet –
Jā. Drīz pēcpusd. viņš gāja cauri – pelēku mazu sejiņu, es pamanīju un trakā nervozā, šausmīgā grābienā norāvu sev brilles – tās noblīkšķēja uz galda. Izteiksme droši vien wild. Kaut kā viņam bija jāzina tas – kā tas viss ir. Viņš ienācis bija ap ½ 5 kad biju pēc naudas – nezinu vai viņš jau tur stāvēja pie lillā kad nācu ar naudu garām, vai ienāca tad kad savā vietā stāvēju un skatījos naud. maisā neatverot. Tad tikai es dzirdēju viņa balsi – tā bija spalgāka un skaļāka kā dažreiz.
Viņš gaidīja un ziņoja – brīdi pirms 5. kad vēl kas varēja notikt. Bet es gandrīz vairs nedrīkstēju iet augšā – es dom. alga jau saņemta. Muļķe. Es uzgāju – tur viss bija tik tukšs, daž min. tikai bija pirms. Es redzēju vienu balto puiku kas paskatījās it kā nozīmīgi uz viņa ģērbt. durvīm. Viņš droši bija tur. Man vajadzēja pāris soļus paspert līdz dām. ist durvīm un kaut tūlīt nākt atpakaļ pie kartes – bet es to neizdarīju! Bēgt – bēgt, kā no ugunsgrēka – es nozīm. karti un gāju prom nekur neskatoties. Es tomēr iegāju mūsu istabā. Tad bija zvans. Drīz es gāju uz trepēm. Lejā gaidīja Feja. Nevienu no zil. neredzēju. Iegāju veikalā (chops) vēl skatījos – ne viņu ne Feju neredzēju ––––
Gāju prom. Un te nu es esmu. Mocos šausmīgi bailēs – ko viņi tur taisa un domā. Tikai Grīnb. kundze drusku saprastu – tā jutās glaimota, kad T. (laikam taču redzami) hallē izrādīja savu interesi. Un tā jau sākās un bija pilnā spēkā ap ziemsvētkiem. Un citas vec. arī redzēja. Un Elina gan zina un juta un domāja O.K. par mani. Jo saprata un redzēja kā tas sākās un kā turpinājās.
Tikai tagad man tas ienāca prātā un paliek vieglāk ap sirdi.
Un vēl kas arī ienāca prātā: mēs cīnāmies lai atstātu kaut kur pēdas no sevis, kaut ko atstātu kaut ko izdarītu: tā bija arī mana cīņa, radīt labu, paliekamu pārvarīgu tēlu, notikumu, iespaidu.
To es panācu – viņā. Bet sagrāvu nezin ko visu ļaužu, mazo un sīko dvēseļu vidū.
Vai man žēloties? Elīna labā – viņa vienmēr smaidīja. Es viņai aiznesu divas savu bērnu bildes – zīmējumus. Viņa droši vien ar manu visu storiju nebija nezin cik laimīga, bet saprata arī mani, nedomāja tā, kā tā melnā. O.K.
Piektdiena. 8? III. 63
Sapņi nebija gluži ļauni – kas īsti? – Grūti atcerēties, ūdens ledus un uguns jūras, kur gribēju sadedzināt kādus vecus rakstus, kas pārvērtās drēbēs un es tās neiemetu ugunīs.
Bij vēl kas cits arī. Bet – neatceros neko smagu. Un beidzot bija noskaidrojies un pārskatīts arī viss notikums ar attaisnojumu un gaišumu – ne tikai justu, kā tas ir vienmēr, bet arī aizspēkotu, attaisnotu vārdos: Biju no rīta vannas istabas, es pol[..] ar lūpu kaktiņiem atkal augstāk.
Bet tuvojas tea times un nezin kāpēc – pārņem smagums – cauri visam ķermenim smaga sāpēšana un negribētas nopūtas. Tas laikam par to, ka neizrunāts un nenovērtēts un asi pārrauts palika viss ar otru garu – jaunu un vientuļu un nepiedzīvojušu un viņam vienam visas mīklas jāmin, viss nesaprotamais jānes un viss zaudējums – kas ir smags. Es sāpu par viņa sāpēm tagad. Un tālāk arī par to, kas nāks praktiskā dzīvē. Kur būs jāklīst, jācīnās, jāmokās – vienam, ar nesaprašanas un pagātnes smagumu.
Bet rīts bij skaidrs. Nakts bija atspirdzinājusi. Gars bija sevi vācis kopā un skaidrojies.
Tas kas tagad kā karstas straumes lejas pāri pleciem un gurdina – tās ir sāpes pēc nekad nebijušās harmoniskās laimes un atpūtas maigumā. Brutāli, varmācīgi mūs izšķīra. Bet – es varētu spēlēt ja būtu klavieres. Vakar jau es spēlēju un dažu brīdi taisni jutu, kā mūzika pārklāj sāpes. Taču, dažreiz tā atrauj arī vaļā, atver visus bezdibeņus.
Kaut viņš uzzinātu cik ļauni ar mums apgājās. Ko nozīmē šis smagums? To – ka viņš tūlīt pēc brīža to jutīs, nāks cauri… ?
Pēc gada
Laiks svaidījis mainījis visu Bet vecā vaina vēl kvēl Ar tīru un laimīgu sāpi Un nav nekā žēl kas bija Tik tā kas nebija vēl Ir gads apkārt skrējis Kā rats apgriezies dienu mijā Kodusi daža sāpe kaulā Bijis dažs brīdis spožs Bet šodien gadu mijā Domas pagātnē atrod Jo liekas nav nekas bijis.
½ divos bija ilgs tel. zvans – (viņas neb. mājās) un es domāju – varbūt viņš uzzinājis visu – zvana. Bet vairāk nav zvanīts. Tas protams taisni to varētu norādīt – ka viņš zvanījis. Ak, bērnišķīgās cerības! Bet Ron. varētu ar viņu uzsākt izpētīšanas sarunu. Tas tomēr ļoti iespējams – tas ir ja tur kas atklāti muldēts. Un tad viņš ieraudzītu varbūt – cik maz man vainas, tas ir R. ieraudzītu un T. ieraudzītu kāda ir pasaule. Bet – vai tik labi man var iet. Vienaldzība mainās ar karstiem nelaimes brīžiem. Rakstu uz mašīnas un vairāk neko nedaru. Mēģināju griezt kādu linoleju – bet tur nekas neiznāca. Rītu – nezin vai iet uz to izstādi – varbūt. Parīt būtu jāiet uz Freimaņiem. Varbūt man ‘par samaitāšanu’ bija izlasīt tās Moriaka grāmatas kas pielaiž tādu iespēju kā kaut ko gluži labi saprotamu un skaistu, ka pāri gadu starp. jūsmo un ierauga cilv. un t.l. taisni tā man bija, lai gan es pati Moriaku nosaucu par muldoņu to rakstot. Te nu bija – piedzīvoju uz savas ādas. Viss nebūtu tik traki, ja tas Rob. nebūtu vispirms jau bijis ar visu savu storiju. Tas padara lētu. Bet – tas bija lai manī pamodinātu dzīves spēkus, tik negaidīts apliecinājums – un te tas turpinājās pārvērtās uz citu ar to pašu – ‘staigāšanu pa debesīm’ – ar mūziku. Un – citādi, nekas vairāk nevarētu nākt. Dažreiz šķiet šodien ejot ārā:
Pār visām manām bēdām Tavs maigums Pārliecies kā sargs.
Patreiz – grūti. Kaut es varētu tikt visam pāri – vai man nevarētu vēl Dievs palīdzēt, viņa vārdā es gāju. Katru rītu kropļus redzot – es vienmēr jutos vainīga, ka neņemu savā dzīvē ar jūsmu un drosmi un pateicību to ko man dod.
Un tāpat es to netiku darījusi – es noraidīju noraidīju un tomēr – pat tas ko darīju, kas ir pavisam citā plāksnē – tomēr tiek pierēķināts melnam grēkam. Visi citi izdarās gudri. –
Svētdiena (pēc atlaišanas) 10 marts. Vidū atstāta tukša lapa. Rakstu tagad.
Jūtos šausmīgi! Tikai 2 dienas īsteni ņemot vēl esmu prom no darba: trešd. beidzu d. – cet. un piektdien vairs nebiju tur.
Vakar biju pie latv. – Viesnīcienes izrāde – kāda vella tādu viesnīcieni rāda? – Tagad pilns gaiss ar jaunām lugām.
Nezinu kur likties. Dažu brīdi miers – dažs kauj nost. Ar Klauverta kundzi biju uz Sagantiem. Tad lejā pēc izrād. pagrabiņš. Piegāju pie galda kur Klauv. un dekoratore bija – bet nepateicu dekoratorei neko. Aiz muguras, iesāņš bija Charl. ar kādu dām. Tur – piegāja Āb. (tas bija gandrīz vienīgais ‘augstmanis lugā’). Es pagriezos (trakā) iesāņš un viņš bija pretī jau – vēl runāj. ar Ch – jau pavērsies pret mani – un tad mēs bijām aci pret aci, viņš jau pirmais deva roku un gaidīja(?) atzinību. Es teicu – mēs laikam neesam pazīstami… Bet redzēju Jūs.
„Es Jūs pazīstu vārda pēc.”
„Paldies. Redzēju Jūs pirmo reizi.”
„Labs tēls un valoda…”
„Paldies. Tad labi.” –
Viņš aizgāja un es biju – ‘apmāta’, mazliet par to domāju, kā tas bija un Klauv. pētīja manu seju – un droši vien arī izpētīja. O weh! Vēl nav sācies, jau ierakstīts dienas lapā!!!
Klauverts panāca pēc Lijas, kad gāju prom un tad sniedza atvadām man roku, ko saņēmu un turēju sirsnīgi, acis beidzot nolaižot uzticīgā maigumā. Kas ap mani zibeņo un šķelas un kas brūk pār galvu? Un kas vēl nāks! Vai jau viss?
Bon. gāju priekštelpā garām – it kā aizcirtu galvu. Bet Ch – bija draudzīgs – un tas mani atpūtināja. Citādi jutos šausmīgi. Petersone teica cik ļoti priecājusies kad dzirdējusi ka es atnākusi uz Sidn. bet ērkšķi un akmeņi!!!
10.(11.) 3. 63.
[[Nopirku kopā ar Freimani ejot (tas ir iepirku) klavieres.
Būs glābties no nelabā gara stāvokļa un sāpēšanas.]]
Kur nu tu bēgsi?
Kurš kalns Tevi glābs?
Stāvi klajā laukā Un negaisam Atsedz galvu Tev nav kur slēpties Nav kur liekties tuvu Visam pāri jāiet Un Tev ir jāiztur. Sāc savu postu Izciest Lēnām un taupi spēkus Un nekāro tam pāri Un no tā ātri izlekt Sadzīvo ar to Un tā to izciet.
Pirmdien 10 (11) marts.
Biju ar Freim. pirkt klavieres – O, wēh!
Nopirku dzeltenās! Bet labi ka ne – par 500! Tas dzeltenums nezin vai netraucēs spēlēt – es baidos. Bet – varbūt nē. Vajadzēja tomēr iet vienai un pirkt. Tā mierīgāk. Esmu šodien galīgi samulsusi un nelaimīga un izpostīta ar visu to klav. pirkšanu un – vietas nav un sāp sirds. Lai gan sapnī bij skaists kaut kas – ūdens straumes plūda no zemes pār pusi dārza zaļas zāles. Ūdens straumes vienmēr ir labs – mīlestība un laimība. Bet – man nebija te tādas – kas mierinātu. Vakarā atbraucu mājās pustraks! Nekur rimties. Un T arī stāv prātā un zaudētais darbs – kā paradīze. Bet – lai kaut ko paturētu tur – man vajadzēja zaudēt. Patiesi – varbūt citādi nemaz nevarēja būt. Man bija jāzaudē tā kā tā. Tikai – ne darbs un – O.K. man jāatrod cits darbs. Man jāsataisa izstāde – man jādzīvo ar jaunu izmisuma spēku – ar to pašu ar ko jau gadu desmitiem dzīvots – tikai – cerības ‘kaut kam kas nāks’ vairs nevar sagrabināt. Tik viegli bij mazliet noklusināt sevi – bet es tikai satrakojos. O.K. Ej uz priekšu, spēlē uz dzeltenām klavierēm – sāc jau iemīļot šīs krāsas kodīgumu!
12.3.63.
[[Šodien atveda klavieres. Te izskatās krāsa tik silta. Labāk tiešām kā tumšā.
Neprātīgā doma realizēta. Es un klavieres paliekam kopā līdz vecumam.]]
Šodien atveda klavieres. Ir galu galā labākas kā man šķita. Krāsa ir traka – bet labāk tāda un par skaņu nevar žēloties, paasa izklausās vēl arvienu, bet var modulēt diezgan labi man šķiet, tas jāpiestrādā ar rokām. Tāds tonis jau nav, kā tur pamēģināja to Danemani. Bet – kaut ko tik traki dārgu būtu pavisam ārprāts ņemt. Jau tagad ir trakums!
Tagad domāju gan tā – kaut vēl būtu ap ziemsv. laiku, vai vēl agrāk. Un es tad paņemtu klavieres – man nebija nācis prātā, ka nomaksas tik – vieglas. Un tad – es būtu varbūt ko labāku izdarījusi. Bet – kas zina! Ja gribēju panākt to ko gribēju – tad tā vien tam vajadzēja iet. Un tomēr – nevajadzēja. Vajadzēja ziemsvētkos jau paņemt klavieres. Spēlēt te un attīstīt labu spēli un kaut saspēli. Tad nebūtu bijis grūt un nebūtu tā kā tagad. Bet – tagad ir tā, kā tagad. Meklē vietu lai var nopelnīt ko dzīvot. Briesmīgi ir tāda vietas meklēšana – viss šķiet tik naidīgs, pats tik nekur nederīgs un nevajadzīgs. Tā ungāriete bija gluži jauka tanī vienā āģensijā. Bet – kur lai man grābj vietu! Vai jāiet uz R.D. pēc zīmes? Taču jāiet! Ko šie domā, viņiem jāizraksta reference par nostrādāto laiku.
Noskatos uz savām (vai pus savām, jo viņas jau varbūt piederēs Inesei, bet man tas vienalga) klavierēm un domāju – ak tu zvērs! Tu ēdis manu mūžu! Visu mūžu es klimperējusi. Nekad nekas panākts pilnīgs, bet vienmēr arī kaut kas panākts un bijis dažreiz parāpots jau krietni tālu. Tikai – beigas notrūkušas – kā visur visur visur – aiz dumjības.
Dumjība tomēr vislielākā nelaime. Un kaut kāda savāda spītība – dzīvot šo dumjību. It kā viņu varētu uzvarēt to izdzīvojot. Varbūt var arī! Vai es tomēr nenobungošu par daudz laika? Man tagad vajadzētu rakstīt lugu vai kaut ko tādu. Bet ‘vējš dzīvo pa bēniņiem’.
Tomēr – gandrīz it kā būtu maza māju jutoņa klāt pienākusi no tā ‘sarkanā zvēra’. Viņas ir sarkanas tās klavieres, apsegtas ar melnu zīda lakatu (vec. mammas) un tas izskatās skaisti! Lietus sāk līt un man šķiet no tā tuvošanās, sāka sāpēt pirksti lab. rokai – mājas darbus strādāt būtu grūti. Arī mana svīšana tūlīt parādās, tikko pakustu (krāmējos mazliet) varbūt tiešām oficē tupēt būtu vislabāk – bet nu esmu ārā, kur mani iekšā vairs ņems? Par vaitrisi jāmēģina, bibliotēkā jāmēģina, ungāriete mani pamācīja – nenoliec kvalitāti sav. darbam. Un tā ir! Vai es nevaru strādāt katras tās girles vietā kas tur bija? Tikai – galvu augšā. Ak – kā es to nokaru. Rītu jāmeklē tālāk, darbs.
13.III. 63.
a.m.
Lietus līst un līst. Visu nakti. Mostos un aizmiegu un pirmo nakti atkal pēc kāda laika – gulēju labāk. Varbūt – no klavierēm. Ir ‘kāds’ – ja nav koks aiz loga – ir klavieres…
Tik pat liels māns – kā cilvēks, kas ir māns. Bet kurš tāds nav?
Pār visām sāpēm Aiz loga koka man savu šalkšanu klāja Lietus asarās elsoja līdz Un ziedu siltumā māja Viņu dzīvos zaros, kur Putniem mājas Es glābos līdz. Man nav kur izraudāties.
p.m.
Biju pilsētā – employmenta oficē un šur tur pēc darba. Visur – bēdīgi. Te Crows Nest employmentā bija laipnāki cilvēki un vairāk cerību. Varbūt es varētu izturēt slimnīcā kādus jobus. Part time? Varbūt būtu labi. Diena pašai brīva, tikai no 5 3 stundas un aldziņa ko samaksāt dzīv. un uzturu. Un tad – tūlīt izstādes, spēlēt un rakstīt. Vai tas nebūtu labāk kā notupēt R. Dig. 8 ½ stundas!
Ja es te dabūtu 7 mārc. par 3 stundām un pie R.D. es dabūju 13 ½ m. par 8 ½. Te varbūt pat 7 ½. Tas būtu labi. Nu weekendi tad man nebūtu. Pie latviešiem netiktu. Bet tie varētu nākt pie manis ja es zīmētu un spēlētu? Spēlēju jau droši – jau rokas kļūst labākas pēc pāris dienām. Zināms – brīnumi nav jāgaida, bet iespējamais un tas tomēr kaut kas ir. Rītu jāiet satikt matronu vai ko tur hospitālī – varbūt man laimējas. Employmentā solīja man gādāt tad vēl piemērotāku darbu – pirmo reizi tik laipnu dāmu satiku, tas būtu burvīgi ja kādreiz dabūtu ko labāku un tagad dabūtu to part time – pati uz savu roku!
Es tūlīt grābtu atkal klavierēs iekšā, ja nebūtu tik vēls! Cik Inesei burvīga roka spēlēšanai, tikai nadziņi jāapgriež – viņa paspēlēja šodien. Varbūt viņa mazliet spēlēs! Bet man varbūt jāsāk dot stundas viņai. Jāatprasa šis tas nospēlēt bez kļūdām. Tad sāktu kaut kas nākt viņas spēlei klāt. Esmu tik atspirgusi kopš ceru – dabūšu darbu! Tad viss citādi rādās. Pilsētā zaudēt darbu ir – briesmīgi. To var saprast tikai tas, kas to piedzīvojis, un man jau nav bezcerīgi. Bezcerība ir šausmīga sajūta, ka Tu neesi nekur derīgs un vajadzīgs – visi citi ir ‘in’ – un Tu esi ‘out’.
Jāaizraksta būtu Kaupmanim, lai viņš sadomā un sāk nākt te kāds pulciņš dzejas lasīt un par literat. runāt, pamuzicēt vienkārši un iedzert kafiju. Man tikai vēl jāsagatavo daži linoleji un zīmējumi kārtībā izlikšanai pie sienām. Tūlīt tas jādara. Šovakar T stāv prātā. Stāv un stāv. Un šķiet šai pasaules pilsētā – kāpēc mēs bijām un esam kā lauku sādžā – un viss ir mazs un sīks un aizspriedumains un redzēts un tiesāts pēc viszemākās spriešanas. Nekā no lielpilsētas šarma, bīstamās uzdrošināšanās un skaistuma. Viss – tās melnās vecenes mērogā. Terrij! Vai Tu atceries kā tas skanēja? Tā es Tevi saucu! Nāc uz mūziku un kaut ko, kasiet pāri sīkām mērauklām. Gribēt, iekārot, atrast, redzēt, dot, būt – vairāk par konvencionālo un vispārējo. Katrs ir ar savu seju, savu lielumu un likteni. Kā var tā apcirpt un visu iemērīt ar kopēju mēru?
14.3.63.
[[Saņēmu darbu North Shore (St. Leonard) slimnīcā. No Dzidras izmisusi vēstule. Viņa slimo un izmocīta. Un es nezinu ko darīt? Skriet tur – varbūt tikai visiem vecā nelaime! Nosūt. vēst. Kaupm.]]
15.3.63.
[[Piektdiena. Vajadzētu atsākt šo pārkrauto atzīmju pierakstīšanu. Vakar biju Kensingt. Teātrī ‘Cherry Orchard’. Labi. Labāki daudz kā – nabaga latvieši. Biju uz Jan Krenz vadīto simf. (Poļu) koncertu. Biju – Eiropā!!!]]
Vakar saņēmu part time job (kas pēc 4 ned pāriet full time) North Shore slimnīcā. No Dzidr. izmisusi vēstule – ko man darīt? Viss nu būtu atkal kaut cik uz pekām – te Dzidra grimst dibenā. Viņa slima un pārkrauta darbiem – ārprāts un kāpēc tur īsti neviens nevar palikt strādāt ne mēnesi?
16.3.63.
[[Iešu ‘nosūtīt’ uz Berkeley Vali palīdzi. Kas tur būs – nezinu! Bet – lētāka, un kaut kas ir. Nauda atkal nodzīvota – jāķeras pie ietaupītās. Bet koncerts bija kā pasaka. Tas ir – ko es iedomājos – diriģents – orķestris – elpo ar viņu!]]
Šorīt uzliku uz vilciena un samaksāju ceļu tai sievietei ar bērnu, kas pieņemts par houskeeperi. Ka tik nu tur neiznāk kas nelabs. Viņa tagad izskatījās man pavisam jocīga. Bet – es jau nekā nesaprotu, kas labs kas nē. Nav tā kā citiem (melnai dāmai piem.) – viss skaidrs. Tas jāiznīcina tas jāatstāj!
Inese aizbraukusi uz Wollongongu. Viņa gan mājās un darbā vairs maz rādās. Jūtos vientuļa un izmocīta savu nelaimju un dzīves alku. Viena, viena, viena un nodzīta kā vecs zirgs un tomēr – ar visu to traka. Traka pēc dzīves. Es nevaru norimt. Man nav prāta. Man nav jēgas. Man nav vēlēšanās pēc miera. Tikai – pēc mājām, pēc kāda kakta, kas būtu mājas, un bez cilvēkiem laikam neviens kakts nevar būt mājas. Man pašai jābūt mājai priekš citiem. Bet kam? Inesei nevajag. Kādreiz vajadzēja, bet tad es nebiju te. Un no tās reizes, kad bijām vistuvāk viena otrai un viena otrai varējām palīdzēt – no tās pašas reizes arī radās svešums – Inese palika te viena un meklēja mājas draugos. Bet es baidos ka – viņa tur neatradīs, beidzot viņa var atrasties viena. Zināms – es arī viņai nevarētu dot mājas, bet ja mēs nebūtu izšķīrušās, tad – varētu. Tā bija tik gaiša, mīļa meitene, kas teica – es palīdzēšu Dzidrai un Tev! Bet tagad viņa ir sarūgtināta un Dzidra un es to mazliet kaitinām. Šķiet mēs laikam aizejam tālāk un tālāk – Inese un mēs ar Dzidru. Un varbūt arī Dzidra no manis un Ineses atsevišķi. Kaut kas nav tā kā vajag. Bet – es nezinu kas. Inese ir mīļa un laba – bet viņas iekšējā dzīvē es sen vairs neņēmu dalību. Varbūt es nesaprastu nekā. Varbūt. Bet – nemaz tik daudz nav jāsaprot. Ir tikai jājūtas labi. Bet Inese nejūtas labi. Cik citāda bija tā diena, kad izmisusi es te atskrēju viņu glābt un mēs runājām – cik brīnišķīgi silta, maiga meitene viņa bija. Bet – man bija jābrauc uz māju, jāatstāj viņa viena, cik bailes man bija viņu laist atpakaļ uz Sidenhamas dzīvokli, turēju vēl to sarunās ilgāk un ilgāk, lai viņa atpūšas. Bet – es laikam nebiju viņai pietiekošs balsts. Mazākais istabu sameklēt kaut es būtu varējusi palikt – bet – jābrauc bij mājās. Viņa teica – „es gribu mājās.”
Man vajadzēja viņu aizvest uz mājām tad, lai paliek pāris dienas visa universitāte viss –
Tik briesmīgi bija šķirties. Un tā arī bija pēdējā reize, kad Inese īsti bija mans bērns, kas uzticīgs un atpūties pie manis. Pēc tam vairs nekad viņa neko patiesu par sevi nestāstīja. Es tikai trakās izbailēs vēroju, kā viņai ir, kā viņa iztur un kas viņai ir jāiztur?!! Varbūt viņa domāja, ka es nekā nejūtu. Bet es nevarēju ar varu viņā spiesties, ne arī ko teikt. Man bija bailes, ka viņa sabruks ja es atļaušu viņai zināt, cik nāvīgās bailēs es par viņas garīgo un fizisko būtību biju. Man šķita ka viņa ir uz bezdibeņa malas. Un es nedrīkstēju rādīt, ka es to zinu. Man bija jāizrāda un jātic arī pašai – ka viss ir O.K.
Tagad tāpat – es nedrīkstu un šoreiz mani vienkārši noraida – runāt līdz, kad viņa atkal iet pati nezin kur. Austra [left] ir cita materiāla. Inese viņā rod atbalstu – bet tikai – kļūstot pati citāda. Tas varbūt nebūtu tik ļauni – bet viņa tomēr cieš, ka viņa kļūst citāda.
Un – mēs jau te dzīvojam kā svešinieces. Pag. gadā vēl bija vairāk mīļuma, bet tāpat jau – tikai aiz žēlastības atmet to lūgto maigumu.
Ak, Inī, Inī, Inī, kaut kas Tevī sāp un kaut ko Tu negribi sevī tādu, kā dzīve liek būt. Tagad atkal Tev iet ļaunāk, kā agrāk.
17.3.63.
[[Sāku darbu North Shore slim. – traukus mazgāt. Ļoti grūti, suti karstums, aukstums – mana alerģija un rokas! Bet – jācīnās.]]
Svētdiena. Gandrīz aizmirsu – šodien man jāsāk darbs. Tūlīt pēc pusstundas. Žēl ja rokām atkal būs smagi jāstrādā – tās jau man ir kā mežonim, ne dāmai – un tikko bija sākušas tomēr tapt itkā mazāk smagas. Bet – ko lai dara? Spēlēju ne vairāk kā 2-2 ½ st. pa dienu – un tagad jūtu, ka varu jau labāk spēlēt. Ja ļautu rokas bez smaga darba un tā turpināt kādu pusgadu – ar 2-3 st. spēlēšanas dienā – būtu glīta spēle?
Bet – kam?
Kam ir viss? Nekam?
Vakar aizskrēju uz koncertu. Bet – nesapucējos. Redzēju Duti un Ābelt. un vēl ko runājamies. Viņi man neredzēja. Nopirku dārgu biļeti un sēdēju par tuvu – bet nevar izvēlēties.
Skatījos kādā čellistē noņēmusies un viņa man atsmaidīja – droši vien domāja, ka esmu poliete.
Vēlāk arī vijolists skatījās un smaidīja. Mēs sitām, sitām – bet gribējās iet un runāt – teikt lai aiznes labas dienas dzimtai pusei – Bija skumji.
Diriģents – Katlevitzs – ņēmās kā traks, man bija bailes ka nenokrīt no podiuma. Reiz jau gandrīz stiepu rokas šo ķert – ka kritīs. Bet noturējās. Lustīgs puika, sirsnīgs un smaidīgs. Deva piedevām kādu deju un mazurku. Pianiste skumja. Cezāru Franku noklausījos ar lielu prieku. Tad viņa nospēlēja turku maršu (Mocart) un man kā arvien – ir it kā žēl – Kādēļ lai nokļūtu pie mūzikas – jābūt akrobātam? Tas tā arvien ir. Viņas turku maršs bija ļoti ļoti skanīgs – īsti zvani nāca no kreisās rokas.
Starpbrīdī gāju kaut kur un skatījos uz kādu burvīgi skaistu meiteni – galvu gaišu, kā pasaka – viņa skraidīja – tā bija latviete, bet tiešām neesmu droša – vai tā bija Akmeņkalne? Laikam – aiz viņas nāca Ābelt. un tie iet kopā.
Ārā, mājā ejam lēnam pa Geog. Street es kaunējos rādīties jo mans vilnas kostīms likās viņu svētku kleitām par prastu. Nezin kādēļ es nevilku melno? Tiešām – es to nezinu. Domāju – O.K. tāpat, bet bija sestdienas vakars un visi ļoti šiki.
Tā meitene (Akmeņkalne) bija bezgala skaista. Nu tā ir dzīve. Bet – es esmu malā un nezinu kur iet. Visi ilgojas tuvuma – kur lai to ņemu?
Vēl jāraksta. Vēl jāraksta. Varbūt raidīšu arī. Ko citu varēs iesākt.
Kā man tagad gribētos pirms iešanas paspēlēt – bet tie vecīši varbūt ir dienvidū.
10 p.m. Pārnācu no darba. Noguru briesmīgi. Bet – varbūt, ja tikai caurvējš neskars pārāk, varbūt varēšu nest kādu laiku. Ja ņem vērā cik ļoti biju nogurusi no filēšanas sākumā, kad kā traks domāju, ka man jāsteidzas un es nekā nevaru padarīt. Tāpat kas mani te moka ir tas – ka jāsteidzas varbūt – vēlāk tā nebūs.
Bet – fizisks darbs, biju cauri slapja un vējš pūš. 4 ½ st. ir mazliet par daudz – 3 ½ būtu daudz vieglāk, bet gandrīz 5 stundas, tas ir smagi.
Nevaru vēl aiziet gulēt – bet jāiet, lai varu atpūsties.
Ak – cik smagas man bija pirmās dienas Read. Digestā – nemaz nevaru saprast – es pilnīgi mocījos no sēdēšanas – tagad otrādi – nomokos no skriešanas.
Bet – varbūt būs O.K. Citādi jau varētu izturēt – ja tikai suti un karstums.
R. Dig 10 st. = 13 ½ mārc
Te 6 st. = 9 mārc
Otrdiena 12. am? (19. 3. 63)
Biju nogurusi. Gulēju slikti – vienos murgos. Neesmu labi atpūtusies. Diena arī smagi mākoņaina.
Jūtos kā ‘augstāko varu’ inkvizīcijā. „Atzīsties un nožēlo! Nožēlo!”
„Atzīstos! Atzīstos tikai tā, kā es to sapratu darām. Un – nenožēloju!”
„Nožēlo!” smagums spiež vairāk un vairāk. Smagais darbs kas pārvērš seju un visu ķermeni un sirdi, kas sāp.
„Nenožēloju. Vēl nē.”
Vēl nē, kas zin cik ilgi. Bet tā būtu nožēlojams augstās tiesas netaisnība ja tā turpinātu mocības, līdz salauž un piespiež nožēlot to, ko nevar nožēlot.
Es biju laimīga. Es biju bezgala laimīga. Es degu baltās liesmās. Ilgās pēc visskaistā, pēc gara tuvības – jo viss ir tik nedalāms. Es apslāpēju savas liesmas, kas varēja mūs iznīcināt, gremdēt, likt ciest – un dzīvoju, tiecos, turējos tām pāri – pārdegu lai būtu droša iegūt – dot un ņemt labo, kas ceļ, audzina, dara bagātu lai arī ciešot.
Es sev saku tagad un jūtu to tā – ka es ciešu viņa dēļ un viņš to nezina, un es netraucēju viņu aizmirst sevi un pat domāt slikti par mani, lai tikai viņš necieš. Bet tomēr es ceru – viņš nedomā slikti par mani un tā visam ir vēl lielāka nozīme. Un tā nu tas tiešām ir. Cik tas iespējams – viņu ir skāris kaut kas neikdienišķāks un skaistāks, nekā viņš ilgi varēs pēc kā tāda meklēt savā dzīvē.
No citu (melnās) viedokļa viss ir citādi. Bet mana patiesība ir mana un ir patiesība. Un mans mērs ir manis atrasts. Un pieņemot viņu mēru es nodarītu pāri savam Dieva dotam garam.
Kā karogu pār galvu
Plandi savu likteni
Kas bijis nomodā
Lai Tu par dziļi neiestīgtu savā labumā
Kas gādājis
Lai nāktu
Melns pinkains suns
Un izrautu Tavu sūkāto kaklu
Tev no rokām
Un Tu atkal savilktos kamolā
Kā tārps kad to min
Un kā čūska kas
Gatava lēcienam
Izlauzt ceļu un sevi aizsargāt.
Kā karogu pār galvu
Plandi savu likteni
Lai gaismas atblāzmas
Tas met kā zibens šautras
Un Tu neaizmirsti
Sava ceļa dīvaino skaistumu.
Trešdiena. 20 marts.
Darbā iet grūti pašai i rokām. Visvairāk žēl roku. Glabājos kā varu, bet virtuvē no mitruma nevar izglābties.
Nedomāju, ka es tur varētu izturēt mēnesi un tad iet istabas tīrīt, kas varbūt būs rokām sausāks.
Lietus līst jau trešo dienu un mani nospiež visa mana likteņa nejēdzība. Kādēļ es nevarēju noturēties tur? Kādēļ es ļāvu sevi pievarēt? Tādēļ – ka šinī lietā bija daudz ko mācīties? Redzēt cilvēkus. Redzēt sevi. Un – arī likt uz spēli visu. Vērts kaut ko ir tikai tas, kas ir paša pārvērtēts. Iet kā teļam aplokā pa visu noteikto un priekšā rakstīto – tā ir teļa dzīve, ne cilvēka. Bet – nepanākt uzvaru – tā arī nav cilvēka dzīve. Bet – kas ir uzvara? Tikt uzvarētam – arī var būt uzvara. Pastāvēt pie sava – tā ir vienīgā uzvara, vai ar to atrodas kalnā vai lejā – tas nekrīt svarā.
Bet – mani jau nogrūda tie cocrouči.
Nebūtu tas trakais Ronis teicis 2 mēn. droši – es vēl būtu gājusi atpakaļ un varbūt izturētu. Tur jau man bija visā labāka pozīcija.
Nu – nedomāt par to.
Vai es ietu atpakaļ? Laikam gan. Ļoti laimīga.
Vakar kāds zvanījis. Varbūt kāda no vecenītēm – būs jāzvana šodien kādai apjautāties.
Būtu jābrauc uz pilsētu. Vairs nelīst.
Bet – klavieres guļ kā pūķis man virsū! Traki jau ir ar tām.
Tomēr esmu uzskribinājusi pāris linoleju, mazus zināms – bez lieluma arī mazumā. Bet – šis linolejs tiešām šausmīgi grūt griežams. Pamēģināju vienu veco gabaliņu – pavisam cita lieta. Bet – man tāda nav un nezinu kur dabūt. Jādabū būtu arī kādas ofortu platītes un adatas. Tās pie Penfolda varbūt ir. Tādā ziņā šis part time jobs būtu labs – tikai tā mierīgi es varētu ko sev pastrādāt. Ja nebūtu rokām tik ļauns – es būtu apmierināta. Bet tagad jāmeklē kas cits. Vislabāk būtu part times!
O, Terry – ko mēs izdarījām? Mēs izšķīrāmies nepārmijuši ne vārda, ne par mūziku ne par debesīm un zemi un sevi. Un es nekā nezinu par Tevi ko rakstīt. Bet – es zinu par sevi! Un par vienu otru vēl arī.
Lietus gāž atkal. Es nevaru lietū braukt, tērēt naudu, plēst apavus, nogurt un neko nepadarīt.
Ceturtdiena (21. 3. 63.)
Rītu saņemšu sūri pelnīto naudu. Šodien bija mazliet vieglāka diena. Tikai galva mazliet sāpēja un sirds, bet nejutu tik mocošu nogurumu.
Es – izciešu savu sodu. Par ko? Par to, ka gribēju būt Dievam pateicīga par viņa dāvanām. Un – to man nevajadzēja. Man vajadzēja kaisīt pelnus uz galvas un neredzēt un nedzirdēt nekā dzīva.
Jā jā. Es izciešu pazemīgā laimē savu sodu. Esmu nogrūsta no augstumiem lejā, pie kroplām, idiotiskām vecenītēm, kas grūti pelna savu maizi ar fizisku darbu. Es esmu tur un manas ciešanas ir tikai fiziskas. Garīgi mani nekas neievaino un nesāpina. Esmu šinīs 2 nedēļās nākusi pie to paša – es citādi nevarēju, es nenožēloju, en nenododu – Es laikam ‘aizeju’ – ko es citu varu darīt?
Kaut es dabūtu vieglāku darbu!
Kaut kur vajaga būt kaut kam priekš manis. ––––––-
Piektdiena. (22. 3. 63.) 10 p.m.
Saņēmu naudu – mazliet ir, bet deguns un piere sāp un jūtos nomocīta, rokas un pirksti sāp – es negribu tur strādāt – es to nevaru.
Protams – tik viegli kā pie filēšanas – būs ko grūti atrast. Tikai acis tur nogura un kājas piepampa no sēdēšanas.
Esmu nogurusi. Galva, sejas visa kreisā puse sāp un es svīstu un svīstu šovakar.
Kaut es atrastu ko vieglāku!
Nogrimstu klusumā
Laika aiztecēšanu vadot
Pacietīgi
Likteņa pulksteņa
Zibošais ‘––‘
Ir dziļi nogrimis lejā
Slīd dziļāk dziļāk tumsā
Ir ciešanu, neziņas un
Zaudējuma brīdis.
Pacietīgi nesu šo brīdi
Šo brīdi kas ievelkas ilgs
Kas patiesi ir visilgākais
– Mūžā
Brīdis, kā zibošais ‘svārstenis’
Zibēdams nogrimst tumsā
Viņa mirdzums tik
Dus uz dienu tukšās pelēcības.
Gaidu pacietīgi
Pēc dzīves mūžīgā likuma
Viņš kāps augšā
Būs īsais
Izšķaidīgais gaismas brīdis.
Vai vēl viņš kāps augšā?
Neprātīgi gaidu vēl kaut ko atgriežamies. Dzīvoju vēl ar veco stāstu. Pieķeros vēl tikpat traki, kā tur sēžot, domājot un gaidot – un sagaidot pēkšņi viņa parādīšanos – jā gaidīšana un neprātība bija kopēja.
Bet zinu, redzu – viss ir nobeigts, pabeigts gatavs mākslas darbs.
Dzīve man nekad nedod kaut ko nemāksliniecisku vai diletantisku ar – laimīgām beigām
Viss ir cieti – labā nevairojamā formā.
Ciet. Ciet!
Vienmēr es (kad prom no viņa) aizmirstu – ka manis nav. Ka es nospēlēju to, kas reiz biju – varētu teikt. Es nospēlēju sevi. Nospēlēju jaunu tik ticami – ka viņš neredz, ka tāda neesmu.
Viena no cilvēka pirmām un vissvarīgākām tiesībām ir – pārbaudīt pašam savus spēkus, cīnīties, izšķirties – iet pa labi vai kreisi.
Ja kāds to uzņemas otra vietā – viņš ir agresīvs, gandrīz nenormāls, viņš apdraud otra dzīvi, dzīvību, viņa garīgo (un fizisko) personību. Viņš ir postītājs.
Tā bija tā melnā.
Svētdiena (24. 3. 63.)
Lietus. Lietus. Lietus.
Liela kaislība ir tā, kas satur kopā īstā harmonijā (arī tad ja tā skan briesmīgi disharmonijā) miesu un garu un dod tiem īsto krāšņo dzīvību, spēku, skaidrību, iedvesmu u.tt.
Kaislības radīto sāpju sitieni ir cilvēkam veselīgi kā āmurs uz balti karsētai dzelzi – lai no tās ko izkaltu.
Es biju postā ar savu kaislību un tās bija debesis zemes virsū un es staigāju kā eņģelis ciets un vienots, tīrs un taisns –
Tagad man viņa nav un sākas jukšana un sabrukšana.
5 min pirms iešanas darbā.
Es eju – to 30 šiliņu dēļ mocīties 5 stundas. Jā – diezgan nopietni mocīties. Šodien jau tagad sāp galva.
Bet – es varbūt eju arī kāda nieka realitātes dēļ – kas ir šinī darbā un tanī vecenītē, kas mani tur mācīja – Es esmu visu savu dzīvi – nereāla – man nav nekā vairs īsta. Visu es uzskatu kā no prombūtnes kur jau pirms gadu desmitiem esmu aizgājusi.
Tagad – šai darba sākumā ir mazliet realitātes. Bojā iešanas – realitātes varbūt.
Terry – es reiz izsaucu Tavu vārdu, skaļi, ļoti skaļi. Varbūt tur bija kripata realitātes.
Tu izdvesi sašūpodamies uz manu pusi „Kad?”
Vienīgais vārds, ko tu īsti man teici –
Varbūt tomēr arī to „beg your pardon” – kas man pārbiedēja.
Izlasīju grāmatu. Mana dzīve ir vēl neizlasīta grāmata.
Dažas beigu nodaļas kuras var arī dīvaini sajaukt ar sākuma nodaļām, kā šinī – Free Fall – grāmatā.
11 p.m.
Pārnācu no darba. Noguru, bet ne tik smagi kā ar to vecenīti kopā strādājot. Kaut nebūtu tik daudz mazgāšanas – slapjuma – tad jau vēl varētu turēt – bet tagad – pirksti sāp. Un ko tad man līdz sēdēt no rīta pie klavierēm? Man jāmeklē cits darbs. Sauss mazākais.
Domāju daudz par T. un jūtos stiprāka tā dēļ.
Es gribētu sākt rakstīt kaut ko. Rītu – jāmeklē cits darbs u.tt.
Ak kā lai es ieeju vecumā ar tik traku jaunumu sirdī?
Pirmdiena 25. marts 1963.
Biju satikt to mazo kundzīti – nu viņa ar vārdiem ir lielāka kā ar darbiem. Viņa arī vietu meklē – gaida uz Read. Dig.
Rītu man tur būs jāiet pēc zīmes un arī pēc ziņām. Varbūt ir cerība tikt atpakaļ. Nekas tur nav – bet labāks kā visur citur – jo nekur netiek iekšā.
10 p.m. Pārnācu no darb. Ne tik traki kā no rīta – no rīta sāpēja mugurā (zem lāpstiņām) tā kā plēstu tur. Tagad mugura nesāp tikai sirds nokususi.
Šodien 2 sievas sanāca palīdzēt un atrada mani perfektā kārtībā mierīgi strādājot. Lai gan – tas bij glābiņš, ka viņas ienāca – jo biju ļoti ļoti nokususi – bet laikā un kārtīgi viss bija.
Tā viena sieva teica – kur te viena girl bijusi galīgi hopless, kad ienākuši viņai palīdzēt, bijis tāda mess, ka nezini kur ķerties klāt. Jā – bet – grūti, mazliet par grūti – sevišķi rokām. Apmierinājums mazs – ka var uzvarēt, ja būtu vieglāks darbs.
Kā vaitrisei – nezin vai pēc tik ilgiem gadiem te emigrācijā, tas nav tā kā pazemojoši? Tā otra latviete gan bija visdaiļākā jaunava – un arī meklēja tādu darbu. Ko var darīt. Tomēr tā laikam ‘zemāka klase’, kā office workers. Šie – papīru tārpi. Un cits cita tārpi – īsti grauzēji. Kancelejas žurkas mums viņus sauca.
Tagad es zinu – tā melnā bija īsta pārstāve. T. nē. Viņš staigāja apkārt visādākos uzdevumos. Charlijs gan un visas viņa girles.
Kaut kas jādara. Part time jobs man vajadzīgs – tad es ko citu padarīšu. Tikai mazliet vieglāks kā te.
––––––––––––––-
Vai ik viena patiesība nav tomēr asns, ko ar zemi nevar apraust – jo, tas izaug reiz ārā?
–––––––––––––––––––––
Sapnī jāju uz zirga (kas pienāca pats klāt un kaut ko runāja, bet – zirgi jau runājot). Jāju aiz rijas pa to upes krasta ceļu un bij mazliet bailes ka nenokrītu.
––––––––––––––––––––––––––––-
Bija briesmīgs gara stāvoklis kad sāku darbu. Un pēc padarītā visa – es jutos uzvarētāja. Ne tikai tanī darbā. Es jūtos uzvarētāja atkal visā. Stipru nevar salauzt.
26.3.63.
[[Biju Read Digestā pēc reference vai zīmes. Mrs. Hall – pavisam citāda, smaidīja laipni, jo laipni. Kaut kas ir griezies uz labo. O. Terrij Tu turēji manu kanti. Nopirku Kings Crossā rozes Inesei.]]
Otrdiena.
Tūlīt jāskrien uz darbu.
Biju Read. Digestā. Mrs Hall bija gluži gaiša un smaidīga un viņas sejā bija drīzāk interese, maigums, labvēlība, nekā tas īgnums, ko es redzēju pēd. dienā.
Viņa atsūtīs zīmi ka tur strādāju.
Un – es teicu, ka vēlētos personīgu sarunu.
Viņa teica – katru dienu izņemot otrd. un ceturtdienas – kad viņa ir ļoti aizņemta.
Droši ka viss tur ir citādā gaismā, kā kad gāju prom. Varbūt tikšu atpakaļ?
Bet vai es citur labāk nevarētu strādāt? Savā ziņā – jā. – Bet kur tā vieta var būt?
10 p.m.
Tikko pārnācu no darba. Noguru vairāk kā citus vakarus. Vairāk kā vakar. Nezinu kādēļ.
Esmu pavisam smaga. Bet jācīnās ir. Varbūt kādreiz dabūšu ko vieglāku. Cilvēki apkārt tur nemaisās manās darīšanās, ir laipni. Tas ir labi. Es staigāju klusa un nevienu arī netraucēju.
Sveicinu Terriju. Tu esi ko darījis manā labā. Nezinu ko. Bet tas ko Tu esi teicis vai, kā Tu esi uzturējies, tas ir mani aizstāvējis. Kas cits to varētu būt darījis priekš manis?
Kā gribētos zināt kaut ko par tām dienām, kad manis tur nebija. Kad manis tur sāka nebūt. Tagad – tagad jau viss ir iegājis nežēlīgajā pārmaiņas ceļā.
Šodien kādai slimniecei apmeklētājs atgādināja kaut ko no Tevis. Vesela dzīve apbērta ar smiltīm. Aprakta. Nokauta mūžībā.
Dzīve – kas pamodināta – bet nedzīvojama.
–––––––––––––-
Tomēr, ko nozīmēja tas – ne referenci bet apliecību ka te strādāts.
Taču laipnība bija liela. Ja es būtu atpakaļ – es tomēr ģērbtos daudz smārtāk, nu nebija jau slikti, bet tomēr – kurpes, frizūra, varēja būt labāk.
Tā ‘vecene’ kurai Terrijs reiz piegāja klāt un kaut ko pateica – (pirmo reizi kad viņš tur man izrādījās) viņa kā sāka pārvērsties tā turpināja un tagad tā staigā mazākais 10 gadus jaunāka un pievilcīga sieviete, izplūdušas raganas vietā.
Tā ir brīnišķīga vara.
Es nedrīkstu nolaisties, bet te mani dzen zemē. Rokas un sirds!! Jāturas, tikai nezinu kā? Nevar tur nekā izglābties no noguruma un smaguma.
27.3.63.
[[Inesei rozes un šampanieti ienesu. My little, sweet, lonely girl! Aizgāju uz pils. un saņēmu darbu amerikāņa ģim. Bloue Toverī {Blues Point Tower, right}. Tas – terrific! Es šo torni katru rītu apmīļoju acīm – runāju uz viņu kā cilvēku!]]
Ineses dzimšanas diena.
Saņēmu jaunu darbu – tikai houskeep. 3 rīti ned. pie Amerikāņa un zilajā tornī!
Tas ir pārāk mistiski. Es to torni mīlēju kā cilvēku, kopš pirmās dienas kad sāku braukāt pāri tiltam, es katru rītu uz viņu skatījos, gandrīz runāju, un patiesi runāju – prasīju – kāda būs diena? Kas mani sagaida? Priecājos par viņu, kāds tas kuru reizi bija – katru dienu savāds!
Gaismās, ēnās, lietū, saulē, mākoņos, un skaidrās debesīs, viņš man atbildēja. Labās un laimīgās dienas un vēstīja arī sāpes. Bija kā kapu piemineklis visa beigu dienā un kā mironis – spoks vēlāk un tad bezgala saules kalnu mākoņos atkal gaiss vienreizīgā panoramā – kad domāju pāri bēdām uz jaunu dzīvi un vaicāju viņam par to. Tik skaista tā būs, viņš teica, kā Tu vēl neesi redzējusi!
Un tā tas bija visu laiku. Šorīt arī es skatījos uz viņu. Tikai pēdējā laikā braucot 1 vai 2 reizes viņam aizbraucu bez sveiciena garām.
Un šodien viņš aizsauc mani pie sevis! Es iešu tur viņā strādāt. Tas ir par daudz mistiski!
8.30 p.m.
Lietus līst. Spēlēju. Bet rokas nomocītas pāris pēdējās dienās darbā. Labā ļoti cietusi. Žēl Ineses, viņa cieš ar saviem friendiem. Nevaru nekā palīdzēt. Neviens nevar. Kaut nu partija izdotos, tur gan arvien viss labi izdodas – vieta skaista un izbraukums pats par sevi ir piedzīvojums.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
Kādu rītu izgāju ārā ap 4 vai mazliet vēlāk. Bija tik maigs rīts, lijis un modās skaidrs. Un tad es pēc ilga laika jutu prieku tikai – dzīvam būt, dzīvot. Šis prieks jāmācās vērtēt. Es par maz to daru. Vienmēr labsajūta atkarīga no romantikas (jeb sexa tagad teiktu) vienmēr sāp vai ir labi no tā – vai attiecības ar kādu pretspēlētāju labas vai nē. Tikai spēle, un tomēr tam tik liels iespaids. Nekā īstenībā vairāk par to – ka otrs cilvēks ilgojas. Vai tie nav nieki! Vai nav jādzīvo prātīgāk? Priecāties par katru minūti – dzīvot to svarīgi bet ne palaist to tā – sapņojot par nezin ko, saminot īstenību. Un tomēr – arī to izgaismojot bez gala.
Bet kāpēc tā jāizgaismo – mīlēt to mierīgu. Ak – cik maz es te varu mīlēt. Viss aplēst ar sāpēm tikko man nav labi kaut kas ar T. piem. un šīs sāpes paliek. Tukšums no katras vietas uzklūp kā vampīrs, lai tas būtu uz ielas, vilcienā, vai veikalā. Es neko nemīlu. Nekas nav mana dzīve no tā. Mazliet es mīlu Tiltu. Nu Torni es mīlu. Nezin kas šo mīlestību radījis, bet viņu es mīlu no pirmās dienas, taisni nesaprotami! It kā viņš būtu kas dzīvs. Dzejoju par viņu… Tad mazliet es mīlu Townhalli, pulksteni viņas tornī ar zvanu skaņām. Bet – arī tas tikai tad nesāp, kad nav kāda rēta sirdī. Citādi – viss tas ir nekas – Towhalle un ielas, viss neglīts un tukšs. Parīze bija citāda. Pilna kādas dzīves, pulsēšanas. Bet tas bija – jaunās dienās. Man jāmācās šo pilsētu mīlēt – un es nevaru.
Mazliet mīlēju parku – bet tikai savas dzīves dēļ. Citādi tas nemīlīgs, vispār tur ne sēdēt, ne staigāt, ne atpūsties – klaidoņi, šaubīgi tipi un nekautrīgi mīlētāji to piemēslo. Tas nav parks, bet cilvēku-lopu ganības.
Tik nejēdzīgs aukstums ir šīs pilsētas ielās, ne viena (izņemot mazliet ot Towhalli) nav mākslas siltumas apdvestas celtnes (kā Luvra tuvumā Parīze u.c.) visur te neglītums un bezdvēselīgums. Šausmīgi te trūkst labas mākslas iestādes, muzeji, koncertzāles, teātri – tuvumā cits citam, tā kā tie piepilda un valda pār ielām. Te – meklē tos pa visu pilsētu.
Ensemble teātris varētu būt silts ‘spots’. Kur – aizmests malā – ne to atrast, ne tur garām staigāt. Universitāte tāpat.
Lai nu kā – espresso kafejnīcām tomēr ir sava dvaša, sava dzīva maza elpa pret mironīgajiem milkbāriem.
Ielas kafejnīcas ja būtu! Bet tad vajag – pilsētas ar labām stila celtnēm un labi ģērbtām sievietēm. Te jau to arī nav. Vai te ir dzīves priecīgi, ne priecīgi teikt vien, bet dzīves pilni cilvēki ielās? Kas dod no sevis. Te cilvēki it kā ierij tikai visu. Ņem un ņem un nekā nedod citam un pilsētai.
Te sievietes giglij vai ņirdz sev, nes savu svaru, savu greznību, savas vēlēšanās un savas varēšanas. Vai te ir kāda sieviete no kuras grācija un daiļums plūst kā siltums no saules, kas iet un staro? Nē, te to nav. Te katrs pats aiznes savu un nestaro neko prom no sevis. Liekas – te neviens nemīl pilsētu ne viņas ielas – tikai to izmanto. Vai te ir puķu tirgi ielās, kā Antverpenē?
Te ir – Martin Placā – sabāztas puķes kuras var nopirkt. Bet vai tās mirdz un laistās un pieelpo ielu ar savu daiļumu? Nē – viņas ir tā nobāztas ka to daiļums ielā neizplūst. Un tomēr – labi ka tās Martin Placā ir.
Nabaga ir šī pilsēta ar saviem privātmāju suburbiem, kur katra māja dzīvo līdz saviem vārtiņiem un ir tikai līdz tiem. Tālāk ir mirusi iela, tukša, auksta, pretīga.
Kaut kāda pievilcība šiem vietējiem laikam ir Easter Shovas u.tt. Svešam tās arī aizslēgtas lietas, kurās grūti iedzīvoties.
Nav redzēts, ka te cilvēki ielās ietu laimīgi, staigātu ar svētdienu sejā. Nē. Te tie skrien iepirkties, gaida kā satrauktu lopu bars, kad varēs tikt ielai pāri. Te neviens nemīl ielu, izņemot varbūt kādus dzērājus un pavisam mazus bērnus.
Ir runāts apkārt līkločus metot
Par dažādām lietām
Kad sen jau Tavs vārds gribētu
Lauzties pār lūpām
Un telpā būtu kāds zieds
Kas piedveš ar dzīvu elpu
Kā dārdoši rati, kas kalpo
Un ripo pēc sarakstiem.
Ir laiks griezties prom
Ar prātīgo darbu kravu
Apstādināt to ar īsu
Nederīgu domu par Tevi
Pieminēt Tavu drēbju krāsu
Vai soli vai plakstiņa trīsu
Un piepildīt dzīvi
Kā sausu krastu ar jūru.
28.3.63.
[[Imants un Austra bija vakariņās te. Atnesa Inesei dāvanu – skaistu somu ‘profesora’ vajadzībām. Inesei labi, kad vecie draugi. Es spēlēju šodien ne mazāk kā 4 st. un manas vecās rociņas sāk pašas skriet. Pamēģināšu tā kādu mēnesi! Terijam par godu. Gribās spēlēt vēl un vēl un vēl. Aula kdz. atsūtīja 4 mārc. par grām.]]
Jau kapu mirtes sasējis ir laiks Pār Tevi un pār mani Vairs nesāp tā Ir aizvērusies rēta asiņainā
Jau nogrimis zem dienām Ir mūsu brīdis.
Tas ir traki – jo vairāk spēlē, jo vairāk gribās. Rokas sāk skriet pašas. Pamēģināšu – vienu mēnesi tā – pa st. 3-4 pa dienu! Un tad – redzēs ko manā vecumā vēl var darīt. Jāsargā arī rokas – tik traku darbu nevar ņemt kā slimnīcas virtuvē. Ceru rītu pie amerikāņa man nebūs pārāk smagi jāņemas. Jāspēlē ir – bet jādara arī kas cits, jāraksta un jāzīmē. Ja tā par grāmatu man katru nedēļu nāktu 5 mārc. un pati nopelnītu otras 5 – tad jau kā nebūt uz priekšu maltos – bet par grāmatu tās ir pirmās 4 ½ mārc. ko Aula kundze šodien atsūtīja. Jāgaida vēstule. Kaut viņa ņemtu vēl grāmatas tirgot!
Inesei palīdzēju pirkties priekš partijas. Gan būs laba partija. Es pārstiepu rokas nesot – jau turēju zem karsta ūdens – pirksti sāp, bet kustās uz klavierēm kā nekā. Kā man gribētos iztrakot to jaunībā nepanākto – izstrādāt labi skrejošu roku un paspēlēt.
Bet ko tas līdz – tur nāk grūtāki un grūtāki gabali! Bet – lielums jau būtu rokā, ja vēl nāktu tā technika klāt kā viņa nākusi pa šīm divi nedēļām (kurās nemaz nav Hanons spēlēts). Šodien Hanonu paspēlēju un cita lieta. Tomēr tas jāspēlē. Un Bachs. Nu to es spēlēju – lēni un mierīgi un tas ir labi.
Ko tad es darītu ar savu spēlēšanu – ja es patiesi vēl apgūtu labi visu to, ko es tagad pusē klimperēju? Es nezinu! Es attaisnotu sevī Terrija iespaidu – ka es tik labi spēlēju. Un vēl kādu reizi kaut kur – reibtu, šūpotos gaisos.
Goldings (tas kas uzrakstījis ‘The Free Fall’) saka ka cilvēks ir tas kas viņš ir un viņa atmiņas. Jā, un tagad es domāju – cilvēks ir tas, kas viņš ir un tas kas viņš bijis, ne tikai atmiņas, bet kādas atliekas viņā ir no tā, kas viņš bijis. Es tagad esmu vairāk 30 gadīgā kā 50 gadīgā. Ar savu spēlēšanu, savu Teriju, savu rakstīšanu, zīmēšanu, attiecībām pret pasauli un cilvēkiem – es tik ļoti esmu 30 gadīgā, ka es sevī 50 gadīgo pa daļai aizslēpju. Pat ķermenim ir jāturas solī cik viņš to var. Terijam es droši vien palieku atmiņā kā kāda 40 gadīga.
PS. Ja es ziemsvētkos būtu nopirkusi šīs klavieres – mana dzīve būtu pavisam citāda – manas rokas tagad jau lidotu un Terrijs varbūt sēdētu un svilpotu līdz. Nē. Tas tomēr – ja nu ja nu tomēr. Ne tā – jā bet citādi – citādi nav tas. –
Piektdiena 29. III. 63.
Biju pirmo dienu jaunā darbā. Salocījos un sarijos Ajax un sāpēja galva – citreiz zināšu, ka tā nav jādara. Citādi – very nice people, kundze arī ir te, nezin ko tā meitene tur stāstīja, ka ģimene brauks vēlāk. Tas labi, ka tā. Viņa bija jauka – pielika man 4 šil. pie 30. Un Pats teica maksās man 5 mārc. nedēļā – un lai beidzu un sāku kad man labāk iekrīt. Varbūt citas dienas būs citādi – nebūs jālokās, jo būs vacoom cleaners. Un man jāuzmanās ar Ajax. Kaut kas ir sliktāk kļuvis ar manu alerģ. Bet – traki – pazaudēju slimnīcā 3 dienu tik grūti pelnīto naudu, ko man tik ļoti vajag. Tur vajadzējis 3 dienas iepriekš pieteikt, ka ies prom.
Tās vecenītes dēļ es tur gandrīz tās dienas skrēju. Un – nezināju arī ko darīt. Bet – nekā es laikam tur nevaru izdarīt. 3 dien. pagalam. Tas ir 4 ½ mārc. Taisni tik cik Aula kdze. atsūtīja un es biju tik laimīgs par tām. Tā man iet!!! Jāaizmirst. Un jācīnās no gala.
Kā tagad ar naudām ies – to nezin! Būs grūti. Jo 5 mārc. tikai nāks nedēļā. Tas nav nekas. Bet – nu tad reiz rīkošos izstādei. Te jau nepārmocīšos darbā. Tikai jāsargājas no alerģijas. Domāju viņi būs apmierināti – tad man tur nekādas lielākas nepatikšanas nebūs. Viņi nice izskatījās un darīja nice, ar to naudu. Kungs teica, ka var sagādāt man vēl pie citiem arī darbu. Vēl nedrīkstēju pieņemt – jo nezin kā varēšu veikt.
Šī ir aizliegtā mīlestība Kā suns slims nolīdis nomirt Pie malas, kur neiet neviens. Reizēm paraugos viņā – Vai dziesti? Vai nesāpi Vairs tik skaudri? Tā zīme, ka sastingsti jau Mūžos aizej, drīz viss būs pāri. Ar sīkām lūgšanām tā pamostas Un sniegties sāk pēc sirds Un ieglausties un vērties Siltumā. Nē paliec vien Tā jābūt – un tā ir labi Tur paliec vien, drīz beigas būs Kas malā izstumts Iznīkst sevī, droši mirst Vienā dienā līķi atradīšu.
Svētdiena 31. marts 1963.
Spēlēju – sāp viena roka vai otra – un sekmes dažreiz liekas lielas un dažreiz – nemaz. Lasu Goldinga Pincher Martin – par jūrnieku izmestu no jūras vientuļā klintī Atlantida vidū. Tur vinš cīnās. Es jūtos tāpat. Cīnos pret savu vientulību. Bet padaru tik maz!!
Es padaru tik maz – iekšas visas savilktas ilgās – prom no šī stāvokļa, prom kur siltums un dzīvība! Un – nezinu kur tāda vieta būtu? Varbūt tā bija – pusillūzinoša un tomēr pusē arī dzīva – pie Read. Dig. Bet – es šīs dzīvības gribēju par daudz. Ar visu to, ka es nekā neņēmu un nekā reāla negribēju – es tomēr gribēju tik daudz. Es nezinu vai es vēlos atpakaļ? Es jau laikam nevaru tikt atpakaļ. Un tad – uz tā drupām būtu grūti dzīvot, kas man bija. Ja man tā nemaz vairs nebūtu – viņa uzmanības. Nē, tik vien. Viņa uzmanības un neprātības. Ja man tā nebūtu? Savu laiku tur aprakt apmānoties vēl vairāk ar to – ka ir kāda dzīve.
Nav dzīves. Mana dzīve ir kā klints, kā tā klints tam jūrniekam. Es nezinu kur sevi likt? Neko es nevaru izdarīt. Un tomēr – es kaut ko daru. Un Dzidra nāks un tai manis vajadzēs. Nejūtami, bet tomēr. Un kas būs ar papu? Ak – viss ir izjucis.
Es spēlēju un tā ir trakākā māžošanās illūzija – bet, kaut kas ir katram. Vai nopietna dzīve, ar mājas kopšanu, rožu audzēšanu un katlu berzēšanu – vai tā nebeidzas gluži tāpat, kā beigsies mana spēlēšana? Un tomēr es jūtu – cik out of place es esmu.
No tā kaut kas jārada. Kaut kur ir jāiespiežas manai spēlēšanai – kaut kādā sīkumā, kas paliks, kādā dzejā vai stāstā, vai bērna dvēselē, kas dzīvos ilgāk par mani.
Vakar pirku biļeti un aiz muguras nostājās rindā Āb. Viņu tagad redzu ik reizes. Vakar viņš bija daudz tur redzams. Protams, kas kādu nepazīst to neredz, redz tikai, kad pazīst. Un tomēr – viņš redz. Gailītes kompānija vien mani neapmierina. Lācis galīgi novecojis un sabrucis – liekas viņš tikko turas kopā. Gulbs kundze teica es izskatoties labi. Viņa arī izskatījās labi, pat ļoti labi.
[Foto, priekšā no kr.: Osvalds Lācis, Mintauts Eglītis, Erna Ķikure, Olģerts Rozītis]
Kā gribējās izzināt kā Terr. iet. Bet – nav iespējas. Un aizsūtīt kādu vienu vārdu – sveicienu. Bet – arī, nav iespējas. Nevaru aizmirst. Nevaru aizmirst. Kā tā varēja pamest viņu?
Es spēlēju un redzu dzeltenās sviesta bungas (cāļgalviņas) ziedam zaļumā, pļavas un meža malas zaļumā.
Un neaizmirstules pamirdz. Un citas puķes. Rudzi ar sausumu un siltumu un upes malā vilņi pār zaļu zāli.
Es liecos, saliecos kā gredzens aplī to meklējot – bijušo un neesmu ne te, ne tur.
Tai dienā dzēru tūkstoš tases kafijas
Un nedarīju neko.
Ārā bij saule un vējš
Un priecīga svētdiena citiem.
Zinu – tilts liecās augstu
Kā vienmēr, bet ne par augstu
Vien jaunā lokā
Un mākonis meta gaismas
Bet es aizslēdzu durvis.
Kas beigts ir sevī iekšā
Nevar dzīvību gūt no ārpasaules.
Es aizslēdzu durvis
Un dzēru tūkstoš tases kafijas
Līdz tā kļuva rūgta
Pakausis taisījās atvāzties
Kā vāks no kafijas bundžas.
Es spēlēju vecas sonatīnes
Un anemones vējos plivinājās
Un pļavas un mežmalas
Zaļumā līgojās dzeltenās sviesta bungas
Mīļās cāļgalviņas
– Gar rudzu malu sausums silts
Bet skaidri viļņi skalojās pār
Pļavas zāli pēc lietiem.
Tai dienā es salocījos
Kā gredzens lokā
Dzēru no bijušā
Līdz zaudēju līdzsvaru
Un iekritu bijušajā
Šai dienā neatstājot nekā
Tik tukšu čaulu.
Bet durvis turēju aizslēgtas
Kā vēzis alā kad
Tas lied no vecās ādas.
Es nezinu kas biju un kas tapu.
Dzīvs ir tik tas kas mīl.
Es miru ka gliemezis
Kad to izrauj no viņa mājas.
––––––––––––––––––––––––––-
(Loose pages – some text that appears to be 3rd person story fragments of R.D. time. Poems, largely rewritten.)
Nekas nebija viss un vesels. Ne diena, ne darbs, ne iemīlētais cilvēks. Iemīlētais? Nezin vai tas bija iemīlēts. Pat nezin — vai tas bija iekārots. Tikai — pamazām viņa to ieraudzīja. Pēc viņa sāka skatīties un pret viņu vairs nevarēja izturēties parasti. Dažreiz viņa iesmējās viņa klātbūtnē tā, kā viņa pati nezināja, ka var tā smieties. [..] skaņas izlauzās kā putni un sasita spārnus skanīgi, vai pēkšņi tikai smaids pārslīdēja sejai, spēlējās visos sejas muskuļos un nepadevās kontrolei. Citreiz — tā nogāja garām bez sveiciena. Nevarēja pacelt galvu un sveicināt. Citreiz acis pašas aizgāja un iegrima otra acīs bez prāta, bez arī jēgas, bez kā zinātu, ko tās grib teikt. Un otrs aizgāja samulsināts, bet pilns neizprotamas tuvības sajūtas, vajāts. Reiz viņš izejot no telpas, kur bija viņa, atgriezās un runāja ar citiem. Runāja vēl un vēl — jo viņa uz to skatījās, sakustējās, lai tam sekotu. Ne tikai sakustējās, steidzās, sakārtoja kaut ko un gandrīz skrēja uz durvīm, kur stāvēja viņš. Sastindzis viņš gaidīja, raudzījās pretī viņai un nekustējās. Viņa piesteidzās un viņa kājas bija viņas ceļā, viņa nevarēja tikt garām. Un viņš, kas citreiz bija spējis būt tik labi audzinātām manierēm — jau pa gabalu atkāpies un devis ceļu — tagad stāvēja nekustēdamies viņas ceļā kā pēdējais tūļa.
Viņa bija nākusi pie viņa, steigusies pie viņa — viņš gaidīja, viņš gaidīja ar visu būtni — viņa ceļā izstieptās kājas gaidīja un rokas, savilktas dūrēs gar sāniem un acis, kas raudzījās lejā un lūpas, kas neteica neko.
Viņa apstājās. “Atvainojiet,” viņa teica un pārkāpa viņa kājai lauzdamās garām. Un aizejot viņā kā iespiesta palika viņa tumši tērptā, garā kāja. Tā bija iekārojama. Eleganta, gracioza savā neizkustināmā gaidīšanā.
Kā viņa bija tikusi garām? Un kādēļ viņai bija bijis jātiek garām? Tikai tagad viņa zināja, ka bija smējusi uz viņu. Apmulsusi un tomēr apmierināta, viņa kaut kur nevajadzīgi aizgāja, kaut ko nevajadzīgu paņēma un atgriezās, kad viņš bija aizgājis kā mēnessērdzīgs.
Pēc dažām stundām viņi abi no notikušā atžilba. Šķita — nekas nebija noticis, ne bijis, ne manīts. Viņi bija pamesti. Tad sākās bailes. Bailes zaudēt otru. Jo līdzi tam, ka šķita — nekas nebija noticis, ne manīts, viņi zināja — ka bija noticis un manīts. Tikai pārprasts, nepietiekams, zūdošs, iznīkstošs. Un arī — žēlas sāpināt otru, viņi mocījās un meklēja jaunas tuvības.
Viņš ienāca telpā, kur viņa strādāja un nīka kādu laiku kaut kur pie citiem. ūn viņa nepagrieza galvu — viņai pietika ar to, ka viņš bija atnācis. Viņš sarūgtināts aizgāja. Viņa pēc laika atjēdzās un gāja kaut kur garām, kur viņš strādāja. Tālu pāri citu galvām, viņa ieskatījās tieši viņa sejā. Acis satikās pret acīm tieši un ilgi. Bet viņa bija tuvredzīga, vai tikai šādos brīžos kļuva tuvredzīga — viņa nezināja, ko redz un nezināja, ko tam saka viņas acis. Neko tās neredzēja un neko neteica — tikai tuvība, atrašana, kopā būšana bija atkal. Um viņš atkal nāca un satraukts u laimīgs runāja ar citiem. Ja gadījās — ar citām sievietēm. Runāja un raudzījās citā sievietē ar visu to kvēli, kas bija pamodinājusies no viņas skata. Uz citu sievieti tā izlauzās droši un laimīgi, neprātīga atbrīvošanās priekā, jo viņa bija tur tuvu, ar ko viņš neuzdrošinājās runāt. Viņa saprata un tomēr cieta un viss uz laiku sajuka [..]. Līdz viņš meklēja atkal viņas [..]…
You are waiting for me to smile
To tell you if I loved you
I could not smile
For one who
Is buried
To death
Can't smile.
In front of me you put
your hands on the shoulders
of other women
to show me –
how easy it was daring
to be friendly and happy –
I knew
you were wrong.
Never you could
put your hands
on my shoulders
easy and friendly
and happy.
Your hands would burne
and melt would my shoulders
in pain.
(this written on page where originally a note had been left for me:
Es aizeju uz latviešiem – uz plītes ir gaļa kas varbūt būs jau ēdama.
M.)
...Un mūsu rokas bija kopā un mutes
(bet mums nemaz nebija mutes)
un mēs nedejojām virs zemes
bet debesīs iekšā
(un tās nebija debesis
jo debesis ir zilas)
Bija tik sakļaušanās
arvien no jauna kopā iešana
atrašana un vienošanās
un prieks.
(bet tas nebija prieks
jo mēs smējāmies)
Mēs bijām laimīgi
mēs dejojām soli pie soļa
(bet mēs nejutām
ka mums būtu kājas)
mēs muzicējām kopā
muzicējām.
-----------
Es piedzēros no Tavu acu vīna,
ak, tik tā smaržas vien --
Tev plauksti mūžam ciet
Tu ej kā zem baldachīna.
Man neatreibt no Tavu acu vīna
tāds siltums galvā kāpj
it kā Tu apinis būtu
kas misas sarūgtina tā
lai tās gadu mūžos
ar niknu stiprumu turas
zem noreibuma varas.
----------
Simts grožos es Tevi turu,
Tava paša skatu savītos grožos,
Kā kumeļš tu aulekšo prom
bet stāsies, atgriezies --
es Tevi turu
Tava paša skata simtkārtām
savītos grožos.
-------------
Viss apstājies
kā bite medū peldu
ne grimt, ne aizlaisties,
ne ņemt, ne neņemt visu
kas salds un nāvējošs...
Uz sūnām slīgt zem priedēm
kur saulē tik medus smarža
bet gaisā ir dzidrums un brīvas
ir skrējienam rokas un kājas
uz skuju pilnām sūnām
saulē atritināties
iegūt vēja brīvi.
------------
Nu sāpes ir pārplaukušas
priekā
un ticīgi es gaidu jaunu
dienu atnākšanu
Bet
vai uz savām rokām
es varētu Tevi paturēt?
Laime ir tāda kas
aizvērtās saujās
nepaturas.
------------
Pār visām manām bēdām
Tavs maigums pārliecies kā sargs.
-------------
Ap nelaimi tu kārus soļus liec
un savu galvu lauzi --
kā tai tuvāk tikt?
Kā iegūt to, kas tevi kā asmens griezīs
kas brīdi mānīgi žēlojis
nežēlastībās dzīs.
Tu galvu lauzi
kā savu prātu apmāt
un neprātībā bez
glābiņa krist.
Šī iekāre vēl uzliesmo at[..]
un dziest kā rūsa
kas trīs pār vakara mākoņiem
debesīs.
Vai vēl tā valdīs?
Vai mākoņi zibsnu pilni
atkal biezēs?
Vai noklusēs, izirs, mirs.
--------------
Kā atspere
vaļā laista
Pret Tevi uzvijos
ar s[..]dru spēku
Kā mēnessērdzīga
pa jumta [..]ulu
aizzogos
bez zemes spara
kā saule rasu
tevī izdzeru
un slāpstu.
--------------
Nu stāvi klajā laukā
un negaisam atsedz galvu
tev nav kur slēpties
nav kur liekties tuvu.
Visam pāri jāiet
un tev ir jāiztur.
Sāc savu postu izciest
lēnām, taupi spēkus
un nekāro tam pāri
un no tā, ātri izlēkt,
sadzīvo ar to
un tā to izciet.
-------------
Sevī iekrāju Tavu
soļu atnākšanu
un plakstu nolaišanos
Tavas elpas aizraušanos un
sejas bālumu sirds
dumpošanās brīžos.
Es sevī iekrāju
Tavu soļu aiziešanu --
ne mūžam Tu vairs
man nevari pazust.
Un tad --
Svētais Juri, kad Tevi
atpakaļ
pazemīgi lūdzu,
mans iekrājums tik
mazs šķiet
kad nedzirdu
Tavu soļu staigāšanu.
-----------
Ja debess nedzird
nāc naidā piesauktais, tu,
elegantais, melnā apmetnī
ar seju noslēptu
bet solī spīvo, nāc,
daudz tev maksāšu, jo
zinu tava cena augsta --
bet nāc man līdz uz pilsētu
kas vārās ugunī un naktī
savas rotās negausīga.
Ņem savu lasso līdz
svied ielās to, nezinu
uz kuru pusi, to
zināsi tu pats.
Svied lasso -- un
man pazudušo atved,
no visiem iztver to
kā gaišu meža zirgu,
manu pazudušo...
Pats tad ej, ej! Es maksāšu
bet vēlāk, vēlāk, vēlāk.
[note along side]: Ko nepazīst neviens bet baidās katrs kas dzīvo
Tagad atstāj mani
ar manu balto zirgu
kas reveransā zemu jau
noliec spožās krēpes
Ej elegantais melnē,
ar mūžam slēpto seju.
Es maksāšu, es maksāšu
tik vēlāk, vēlāk, vēlāk.
[Variation]:
Nāc elegantais melnā apmetnī
ar seju noslēptu
bet soli spīvo
ko nepazīst neviens
bet baidās katrs kas dzīvo
Nāc, daudz Tev maksāšu
jo zinu Tava cena augsta --
šoreiz lai ir
Nāc drīz kā tad kad
labprāt ej Tavs solis tvirts
lai šoreiz dzīvot liek ne mirt
nāc pilsētā
kas ugunīs un liesmās
un spuldžu rotās negausīga
bet tumša vēl arvien
kā okeāna dziļums rij
Ņem savu lasso līdz
svied pilsētā
es nezinu uz kuru pusi
Svied lasso un man viņu atdod
no visiem izved to
kā gaišu meža zirgu
kas dusmās aizauļojis
ielu bezdibeņu briesmās mīt.
--------------
Pāri sētai, kur mūsu
sienā logs
nu dzīvo sveši ļaudis
šai svētdienā skan
ierūsējis zvans
kaut ko par laiku vēstot
(jau divpatsmit)
mans laiks ir apstājies
kāds nav atnācis
kā [..]stos ietvēries
bij manu dienu maigums
Kā upe rāma atplūst
pasaule
ar dzidru vēsumu --
kaut kur salts ledus
kalni
Kādās rokās bij tas
siltums
kas kā Golfa straume
ziedus turēja manos krastos.







