Otrdiena. (2. 4. 63)
Vakar biju strādāt – O.K. Nekas nekaitēja. Rītu atkal. Tikai – ‘position’ ir visprastā un naudas daudz nav. Bet laiks ir. Tagad – to nospēlēju, bet pēc pāris nedēļām es kļūšu rāmāka ar to spēlēšanu. Tagad gribās uzspodrināt spēles techniku cik var. Rokas neko lielu neprotestē – viena vai otra nogurst un atkal izlīdzinās. Labā bija samocīta no darba pa ūdeņiem slimnīcā – bet kļūst tagad labāka. Pamazām rokas kļūst spējīgākas, visu vieglāk izspēlēt. Un ja nu tā kādu mēnesi turpinātu un kļūtu labāk un labāk – un tad tā paliktu! Bet – kā nespēlēs – tā atkal beigas. Bet, uzturēt iegūtu techniku var ar mazāk laika. Kam tas? – Nekam? Kam viss? Tam pašam.
Bet man jāzīmē vai jāraksta. Es nerakstu neko. Kāds melnums guļ uz sirds. Nav nekā. Nav nekā kas piepildītu. Nav draugu, nav neviena īsta drauga! Kādreiz ar tik lielu prieku smējos vēl pie Grīnberg (vecās) kundzes. Vēl bija kā draudzība, ar visu labsajūtu tiekoties un runājoties. Tagad nav neviena. Tiešām – man tas nebija nācis prātā – man nav nevienas draudzenes un tās man trūkst. Gailīti es nemīlu. Kaut kas ir vidū kas neļauj tuvoties. Gulbs kundze – arī nav īsti dziļāk meklēta. Nav neviena sievišķa pie kā justies labi. Pētersone – pāris vārdus pārmijot jauka. Kas ir noticis ar mani? Es atradu draudzības, vienmēr sirsnīgas draudzības, tagad – esmu aizvērusies, izdzisusi – jeb tikai nav pietiekami spēcīga pretspēlē tajā – nav manas mentalitātes.
Kreišmanes kundzei es arī nepieķēros. Vai vaina manī? Kā man gribētos tādu siltumu un prieku par kādu sievieti – draudzeni izjust, kā jutu pret vec. Grīnberg kundzi. Gribējās satikt, parunāties, izdzert cup of cofé. Tagad – man galīgs tukšums. Varbūt tā bija tā – iespēja runāt par romantiku? Bet mēs gandrīz nerunājām par to. Un viņa arī vienīgā ko es mīlēju no visam Austr. satiktām sievietēm. Uzmeklēt Grīnb. kundzi? Droši vien nekas neiznāks – vispirms jau tālums.
Ar Bidiju [left] runājām par visādām dzīves lietām – bet es viņu nemīlu – un gandrīz pat otrādi, viņa varbūt mani pat ienīst tagad.
Žagars kundze – jauka. Bet – ko runāt? Es esmu briesmīgā dvēseles sastāvā tagad.
Vientulība, apspiestas ilgas pēc tā, kas vairs nevar būt. (Un tie trakie ‘puikas’ mani tikai satracināja ar savām jūsmošanām.) Nemiers un nespēja vēl apmierināties ar to vien kas deguna galā. Mūžam tirdošs nemiers, kas vairs nezin kur lai dzen? Nav nekur kurp doties! Nevienas puses uz ‘kuru pusi’ iet.
Paņēmu šo grāmatu patiesi tikai lai ierakstītu ka: man šausmīgi trūkst kādas vietas, kas man būtu vajadzīga, kārota un svarīga, un uz ko es kājām varētu aiziet. Piem. teātris ko mīlu, vai koncertzāle. Townhalle mazliet ir tāda, ar braucienu pār tiltu. Bet brauciens maksā naudu. Un Towhallē – nekā nav, izņemot koncerta vakarus – ko es maz varu atļauties.
Oh! Man trūkst Tevis Terrij! Šausmīgi ir to izrunāt. Man trūkst Tevis. Es neesmu veca mothere. Manis arī kā motheres – nevienam nevajag. Inese nav neko atklāta – Dzidra netiek šurp.
Un es neesmu mothere vien. Es esmu dzīvi neizdzīvojusi sieviete. Es jau pūlos un piespiežu sevi: lieku dzejā, lieku mazos zīmējumos, lieku dullā spēlēšanā – bet tad kas izšķīlās kā liesma no akmeņa ar Terriju – tas ir tas kā man nav bijis un pēc kā es nīkstu, ar prātu apspiežot visu un nomācot. Kā tas varēja būt – ka viņš gribēja nākt, ka viņš nāca un nāca un nāca – un man bija jāatsakās, kā tas tā varēja būt? Kas bija nepareizi?
————– Viss!
Un neziņā kur skriet es gribētu likties klavierēs. Bet ir jau pāri 9 p.m.
Tā vecā amerikāniete, ko es pag. gadā satiku – tā man šad tad stāv prātā – es ar viņu varbūt justu kādu tuvumu. Bet viņa droši vien ir aizbraukusi.
Tikko ieskatījos kādā labu grāmatu reklāmā „ …The greatness of a man is measured by the amount of power he has been able to acquire and use in his life time – and the consequences of his exercise of that power…”
Yes. Power un power, vēl arvienu, bet – izlietots nezin kur ellē.
Es nevaru to iespiest vienu viet. Es neko negribu – panākt – specializējoties. Es gribu dzīvot, dzīvot dzīvot – zinot izmēģinot varot visu – mūziku, dzeju, mākslas – baudot un radot – un dalot sevi caur tam ar kādu citu!
Gulbergs sestdien savai madāmai blakus izskatījās kā saitē noraustījies šunelis – pelēks un mazs un piekusis.
Uz Āb. – tikai jāgroza prāti. Jārauj viss ko var! – Kāpēc es tā nedaru? Raut un noraut – neko nevar. Var ļaut kaut kam notikt. Bet tas parasti tad nenotiek. Uzplaukst briesmīga puķe – bet sēklas nenes.
Mums latviešiem ir viena nelaime – mēs pārcenšamies izlikties gudri. Neviens nedrīkst atklāt – cik maz viņš zina. Un tā zaudē jauko iespēju būt kārotam un mīlētam ar šo mazumu. Izlikšanos nevar mīlēt. Tā ir pirmā lieta kas no latvietēm atbaida – gudrā runāšana un izlikšanās. Neviena neatklāj savu mazumu ar drosmi un mīlestību. Man jātuas un nav jāpadodas šai sērgai. Es jau sāku pūst līdz – bet tas ir nožēlojami. Ko zini – to zini. Ko zini to mīli – un nebaidies teikt ka vairāk nezini. Bet – kas ir tas ir – ko zini, to zini. Un ko zini – to mīli.
Vai man ir pietrūcis mīlestības? Visas sejas man liekas Visi vārdi paliek sīcot kā odi aiz loga Manas durvis ir aizslēgtas Vai man ir pietrūcis mīlestības Ko izklāt šīs milzu pilsētas Neglītās aukstās ielās. Vai šinī pilsētā ir kāda vieta Kur siltums staro no elegantas sievietes Kur kvēle deg no vīra straujas gaitas Kur jautras čalas skan no bērnu mutēm. Bērnu mutes aizbāztas ar ic crēmu Un appletofiju. Kāda velna vīram kvēlot Ja eleganta sieviete nāk šais ielās Par simtiem gadiem reiz skatlogā Un tā pati ir tikai lelles auksta imitācija. Bet kaut kur ir dzīvība, Kaut kur ir jābūt tai Varbūt zem auto jumtiem? Jūrmalas smiltīs Kino zāles tumsā holding hands? Kur ir šīs pilsētas sirds Uz ko satek visi ceļi? Varbūt tā universitāte Bet kā pazīt studentus Tie noslēpušies Tie nedala savu spēku un siltumu.
Es gribu spēlēt! Es atkal gribu bungot! Klavieres stāv tik spožas un siltas un apsegtas ar vecās mātes zīda lakatu un puķes ir svaigas un sakaltušas un zaļa svece.
Es gribu spēlēt.
Bet – es vairs nespēju rakstīt. Man nav savaldīšanās spēju rakstīt taisni pa līniju – Mani tas traucē – rakstīt taisni pa līniju!
Man gribās plūst un līgoties šurp un turp pa visu lapu. Un rakstīt tad – ir dejot, spēlēt un – ilgoties. Kā? Zaļu koku. Ceļu, kas kaut kur aizved. Un Terrija. Mājas, mājas kaut kur ir ar mieru un piepildījumu.
Kopš klavieres te ir – man te ir simtreiz labāk. Bet man nav vēl labi. Man vēl nav te īsti mājas. Te ir tukšas mājas. Un – nav loga. Nav loga, kas vestu skatu uz zaļiem kokiem un ceļu, kas kaut kur aizved un kaut ko atved.
Es esmu pazudusi. Nav nekā cita – dauzīt klavieres! Un ja vien var zīmēt. Un ja vien var – rakstīt. Bet nevar!
Gandrīz jau iet uz to pusi – ka mazliet var.
Uzvēla akmeni
Noslodzīja
Aizliedza
Tavu un manu maigumu (izņemt?)
Apbēra smiltīm ( ‘’ )
Nav nekā cita –
Skan balsis no aizraktā kapa
Ir kā nosmokot
Ne sāpju ne laimes
Tik mokas
Un laiku pa laikam balsis.
Vai Tu esi jau miris.
Es neesmu.
Ir labi – nebūt vēl mirušam
Un grūti.
Un ir – jābūt jau mirušam.
Ir vienalga – ja esi vēl
Dzīvs. Tas ir tas pats –
It kā Tu būtu miris.
Jo Tev jāmirst – Tev jābūt
Mirušam
Aiz gadu desmitiem
Zied anemones
Un rudzi dvašo silti.
Es Tevi satiku
Aiz gadu desmitiem
Jo – Tev jau jābūt mirušam
Tāpat kā miris ir
Viss pirms gadu
Desmitiem.
Skan balsis apraktas:
Vai Tu esi jau miris?
Es neesmu.

[piano top, covered with lacy, fringed shawl, 2 vases of flowers on top]
Kas pilda dienas?
Vien sakas kaklā kas spiež
Un pretī viņu spiedienu
Savu spēku liekot
Ir viss ko patiesi jūti
Ir viss kas patiesi ir
Ko cerē dienās
Daiļumu bezgalīgo
Mazliet jaust
Un šo atradumu
Kādam rādīt
Kā mantu vienīgo
Kas patiesi ir.
——————————
Vējš nometis bij
Zaļu lapu pie manu durvu
Zaļi, brūni saules raksti
Lietus raksti
Vēju raksti
Lasu lasu visu lasu vienā mazā zaļā lapā.
Galotnes un saules dzirksti
Pazares un zemes vēsums
Ceļi ieti, ceļi velti
Ceļi soļu, lapu bērti
Ceļi kūlu aizauguši
Aizslēgti ar jūras vārtiem
Visiem vārtiem pāri atnāk
Vēlreiz dzīvs rokas mājums
Vēlreiz lasu zaļus rakstus
(Un kā vējš ar zaļu lapu
Rotaļājās ilgu sauciens
Vēl ar Tavu dzīvu sirdi.)
Saules rakstus
Vēja rakstus.
——————————————–
Pārlauzts un nolikts:
Gabals Tev, gabals man.
Kur dzīve, kas vērās
Kas solījās liela
Mūžīga šķetināties?
Pārlauzts un nolikts
Gabals Tev, gabals man.
——————————————–
Nesteidzies nogalināt
Tā pati nomirs –
Tava mīlestība.
Svēti tās stundas
Kad tā vēl dzīva
Lai kā Tu gribētu
Apgalvot – nieki
Tu jūti tās svaru
Uz sevis
Esi kā saitē piesiets.
Svēti šīs stundas
Nesteidzies nogalināt
Dārgums kā retam
Tev dots – pieķeršanās
Otram cilvēkam.
———————————
Kā – ātrāk dzīvot?
Un vairāk iegūt? // Ķert un tvert
Iegūt – iegūt!
Aizslēdz durvis
Pārdomās
Un mierā paliec
Vienu brīdi mierā paliec!
——————————
Atgriežos, atgriežos
Ik brīdi atkal
Tavu seju, gaitu satieku.
Aizeju, atsakos
Aizmirstu, noliedzu.
Neviļus atkal
Acis remdēju
Uz Tavu plakstu trīsu.
———————————
„Torni, zilais, debesskrāpi,
Es Tevi mīlu” viņa teica
Pār tiltu ik rītu braucot
Un pāri ūdeņiem slaido
Debesskrāpi savām
Dzīvām acīm apmīļojot.
„Citi saka, Tu esot neglīts
Un nepiestāvot
Vecas pilsētas mierīgam stilam.
Es saku – Tu esi skaists
Un jauns un elegants
Tu es viens vienīgais
Uz ko vērts ir acis griezt.
Ko tas kuģis vienmēr guļ
Pie Tavām kājām?
Jūs runājaties augu dienu…
Ko tas kuģis līp pie Tavām kājām?
Ak, lai. Kuģis man vienaldzīgs.
Es mīlu Tevi
Tu līgojies mākoņos
Gaismas līst pār Taviem pleciem.
Katru dienu Tu citāds.
Traks Tu esi, pāri visiem.
Es gribētu dejot ar Tevi.
Nāc dejot. Tilts smiesies
Kā labsirdīgs vecis
Kad iespersim kādā peļķē
Kādā šīs slavenās ostas peļķē.
Kāds kuģis izšļakstēs malā
Apvelsies sausumā, kā gliemeža čaula
Bet mēs būsim jau tālu!
Un atkal atpakaļ. Nāc izdejosim,
Šai rītā.
Tu redzi, suns brauc vienā
Mašīnā, haha!
Un izskatās tik priecīgs.
Torni, zilais, debesskrāpi
Es Tevi mīlu, Tu esi vienīgais
Uz ko vērts acis pacelt.
Mākoņi guļ Tavos plecos.
Torni, mans trakais
Mans labais torni,
Saki kāda būs man šī diena?
Laba, Tu saki! Saule!
Tu smaidi. Laba būs diena?”…
Un tā katru dienu,
Līdz vilciens ierauj to pazemē.
„Tu drūms. Vai man ļauni klāsies?
Torni, lūdz par mani!
Tev mākoņi plecos.
Tu esi kā kapa akmens šodien,
Man ļauni klāsies.
Torni, lūdz! Lūdz lai laime ir mana.
Kā spoks un mironis
Bāls tu ļodzies
Es zinu, ļauni man klāsies
Ak torni, torni….”
Un tā līdz vilciens
To ierāva pazemē.
„Bij ļauni. Tu zināji, mīļais,
Bet šodien Tu gaišs,
Laime būs mana…
Torni, mans zilais, torni
Mans dārgais debesskrāpi…”
Nu laime vairs nav tāla
Un tā atkal
Trīs mēnešus no vietas,
Dzīvas sievietes neprātīgās acis
Neprātīgās sievietes
Dzīvās acis
Gulēja uz torņa, sniedzās
Pēc torņa
Apmīļoja torni, jauno debesskrāpi
Kas vientuļš stāvēja
Slavenās ostas veclaicīgās celtnēs
Stāvēja vientuļš, slaids un elegants
Pastāvīgi kašķīgo pilsoņu pulgots
„Ak tas nelādzenis
Kas izmaksāja tik daudz
Nu stāv tur pustukšs
Kas viņā dzīvokļus var samaksāt.
Un skata nekāda.
Nav pieskaņots.”
Un tā bez gala,
Tik neprātīgā sieviete
Katru rītu uz darbu pār tiltu braucot
Čukstēja tornim.
Trīs mēneši –
Deviņdesmit trīs rīti
Un pēcpusdienas.
Pēcpusdienas, tā mīlēja
Viņu mazāk.
Viņas acis pret vakara sauli
Bija puspievērtas.
Tad kādu rītu
Tā neskatījās
Un neteica viņam neviena vārda.
Un nākošā rītā tā novērsa seju
„Ne stāvēt kā spokam
Lūgt Tev vajadzēja.
Viss dzīvais un nedzīvais
Nodevība.
Tik maziskums vien…”
Citu rītu viņš
Noslēpies bija dziļi pelēkā lietū,
Lai arī tās acis to nemeklēja.
Bet vēlu mājās
Atgriežoties
Viņai bija uz viņu jāparaugās
Tik krāšņs tas
Vakara mākoņos bija.
Kā mūzika skanēja
Debesu līdzenumi
Un mākoņu kalni
Krāsās krāvās kā tempļi…
„Vai to Tu sludini torni,
Vai cits kas nu nāks
Vēl būs tik lielisks?
Ak, torni
Viss skaistais beigts
Un labi,
Ka šo ceļu es nebraukšu vairs.
Tev nav jāizliekas
Itk ā Tu nezinātu
Ka mani atlaida no vietas…”
Kad dažreiz tā brauca pāri tiltam
Tās acis neaizsniedzās līdz tornim
Vai arī stīvi tam slīdēja pāri
Un neskāra to un
Neredzēja.
Tad kādu rītu tā nāca pa ielu
Tā kāpa leja pa ostas ielu
Tā tuvojās strauji
Un pāri sīko māju jumtiem
Meklēja viņa siluetu.
„Torni trakais, zilais torni,
Tu esi trakāks par visu citu…”
Tā piespiesti smējās
Un desmito reizi
Lasīja atvērtā papīra lapā
„Jūsu lūgums ievērots,
Nāciet iz darbu – zilajā tornī
Simts devītā istabā
Divpadsmitā stāvā.”
5.4.63
[[Piektdiena. Biju Union teātrī (Sidn. Univers.) uz ‘absurdo’ teātr. skicēm. Burvīgi un nesamaksājami. Es beidzot arī saprotu lielo starpību – un zinu, ka man būtu vieglāk uzrakstīt šādu lugu.]]
6.4.63.
[[Nemiers briesmīgs. Spēlēju – mocu rokas, kamēr pirksti sāp. Spēlēšana ir ‘absurds’ – tīra akrobātika tikai – varbūt dažs to nevar izlietot savā labā. Es varētu. Bet – es nevaru to iegūt. Varbūt mazliet. Diena skaista. Zīmēju zilo torni.]]
Izlasīju tikko pag. gad. dien. grām. – tas ir – par Rob. un – izgāju tur vecā darba vietā. Tur laikam nav nemaz tik slikti bijis, bet tie cocrouči mani izēda. Tagad pēdējās dienas bija saspīlētas tikai ar Teriju. Tas bijis tiešām trakums. Vēl to pieminu un pieminu. Bet – man jādzīvo! Kaut es kur naudu varētu izraut! Varbūt tā Ruitenbergere nopirks klavieres! Bet – tā nav nopelnīta nauda. Tā būs jāmaksā par klavierēm. Man vajaga kaut ko par grāmatu vai dzejām, vai zīmējumiem pelnīt! Bet kā! Strādāt – vēl vispirms to pašu visu strādāt un strādāt.
Vienu brīdi biju pilnīgi atpakaļ Read. Digestā – un otru brīdi – man pilnīgi vienalga, ko tur kurais dara un domā un man tur nebūtu jāatgriežas darbā. Jo darbs tur par garu. Ar tādu vien izpeļņu. Tikai – sabiedrība! Jā, sabiedrība tur bija, tikai tā man maz derēja. Tur nebija cilvēku kas man piestāv garā un ‘miesā’. Un tādēļ tur iznāca pārpratumi. Terriju es gribētu satikt. Bet – es nevaru. Es nevarēju to izdarīt, kad biju tur, tagad vēl mazāk. Vienīgais bija tas koncerts un tas tika novērsts lai mēs nesāktu ciest – Viss ir illūzija, viss ir – nekas. Viss ir bijis ļoti skaists.
Vakar biju Sidn. univ. Union teātrī. Smējos bez gala. Un kāds cilvēks smējās man blakus. Līdz nogurām. Tur mani saprastu labāk. Tikai – par vēlu. Par vēlu. Kā lai es ko vēl padaru!!
Biju zīmēt un tur nekas labs neiznāca. Inesi uzskicēju 2 minūtēs un tas ir labāks, kā tas tornis.
P.S. (3 lines blacked out) smējos, bet es nevaru skaļi izsmiet sajūsmu, man tā iesprūst sejā un paliek. Tā es mocījos. Uz beigām es sajutu, ka kaut kā ir ļoti komfortabli, relaxing, vai nu kā lai saka, ka nu smieties un skatīties ir labi itkā dalot – tad redzēju jutu, ka viņa plecs ir dziļi un droši, un viegli un silti pie mana un mēs pilnīgi reizē nododamies spēles baudīšanai (viņa girle šad tad prasīja izskaidrojumu ko spēlē.) Jaunie manī redz sev līdzinieku.
Un vēl arvien es saku to pašu.
Osta zilus ūdeņus man deva.
Silta saule bij.
Esmu ieķēdēta, tomēr ieķēdēta. Neviens nevar mani atpestīt. Varbūt es pati. Nav kur iet. ———————-
Inese jau aizgāja uz teātri varbūt arī partiju. 2-3 dienas bija ļoti slima ar kaklu.
(poems probably written over several days before Easter)
Pilsēta baltā
Un sarkanā
Un zilā, zilā osta
Mani tur vēl naktī
Ielenktu
Savā baltumā
Zilā un sarkanā.
Stikls, cements, dakstiņi, gaiss, ūdens
Zeme.
Ielu asfalts no saules mīksts
Nebeidzami
Krustu šķērsu sapīto ielu asfalts
Ielu, kā zivju tīklu
Kā tīņu, kurā raudas
Un līdakas nosmok
Saķerti mēs šinī tīklā.
------------------------------------------
Laiks, dienas kā [..] viļņi
Un naktis, kā dziļumi
Gulstas pār mūsu brīdi
Kad varējām viens otru saturēt turēt
Bet klausījāmies vien balss skaņās
Kas nodeva, atklājamus viens otram
Un aizmirsām
------------------------------
Pilsēta baltā un sarkanā
Un zilā, zilā osta
Mani lenc vēl naktī
Savā baltā zilā un sarkanā
Stikls, cements, dakstiņi
Gaiss, ūdens, zeme.
Kur zeme? – Zeme tur visu
Kā plauksta
Sakļaujas apkārt tuvi
Kad sarkans zilos mākoņos
Nogrimst riets.
Tad neatšķiru
Kādā gadusimtā to redzu
Un kādā biju vai dzīvoju?
--------------------------------------
Mēs skaļi taurējām, Tev kuģi,
Kas gunīs mirdzot ceļā devies
Un rešņi atbildēji jūras balsī
Tu mūsu sīkām zemes valodām
Mēs skaļi taurējām Tev, kuģi
Un tumsā vicinājām rokas
Tu savas gunis mirdzot
To gan neredzēji
Bet varbūt dzirdēji
Tu mūsu taurējienus
Šos vēlējumus simtbalsīgus,
Kas slēptas ilgas lija
Pašiem līdzi braukt.
Jā, tā tas vienmēr ir
Tik to ko pats sev kāro
To arī citam cilvēks vēlēt zina.
Mēs skaļi taurējām,
Un vicinājām rokas
Lai kādu mūsu daļu Tu ceļā lielā
Ņemtu līdz.
Mēs skaļi taurējām Tev, kuģi,
Un tumsā vicinājām rokas.
-------------------------------------
Pilsēta atkal sauc
Pie saviem mūriem liec
Garam glausties un spiesties meklēt
Ieskatīties miljon logos
Un bēgot atrauties
Jo tukšus tos atrod tas
Kā aklas acis
Tik melnus dobumus...
Neatlaidīgs
Kartupeļlauksts
Kas stīdzis gar pagrabsienu
Tas tālāk slīd
Pa mīkstu asfaltu
Šīs miljon ielās
Tālāk taustās
Un dziļi bauda to rūgto siltumu
Un zina
Kaut kur dzīvo Tu.
-----------------------------------------
Pār Sidneju tilts ir liecies
Ar dzelžu godību
Mākoņu pieskāries
Tas spiež ar mūžības svaru
Uz manu dienu sīko gājumu
Ne būt te ne aiziet.
Tik kuģi atraisās
Un aizpeld naktī
Ceļā brīvā
Kā atraisīt no sevis
Kad dziļi zem tilta svara
Tas nogulst ar
Sīko dienu gājumu.
---------------------------------

Naktī kuģus dzirdu
Dobjās balsīs teicot
Savu atnākšanu un aiziešanu
Kuģi.
Kuģi, Jūs mani nomodā turiet
Cauras naktis
Ar savu ūjināšanu
Kā tāla ganāmpulka maurošanu
Vēstāt nākšanu un aiziešanu
Ūdeņu un straumju
Mūžīgu staigāšanu.
Kuģi, Jūs mani nemierā dzeniet
Cauras dienas
Ar savu mastu un karogu mirdzēšanu
Kur vētra uz jūras guļ
Un saule un tīra debess
Kur spēkiem robežu nav,
Kuģi, Jūs tur sauciet
Un māciet uz krastu pamešanu.
7.4.63.
[[Inese ar Laimoni [left] – futbolā, dejot – 11.30 p.m.
Bija te Austra ar Toniju [right]. Mācijās tas dziedāt latv. dziesmas. Apbrīnojami labi. Biju Freimanes koncertā – Dzied jauki. Patika balss. A. Eglītis bija – no tā atvadās – organizāciju pārstāvji! Esot Grīns ļoti mani salielījis Newjorkas Laikā.]]
8.4.63.
[[Atkal līst. Bet bija burvīgs rīts. Gāju uz darbu (braucu) pilsēta, osta – skaista. Darbā bija mazliet smagāk. Netiku neko zīmējusi. Ļoti ļoti laba kritika no Grīna New. Laikā. Aula kdze. atsūtīja. Mūsu vecīši priecāsies. Paldies Dievam es pati esmu mazāk jūtīga pret labu vai sliktu kritiku, nekā sākumā baidījos. Tomēr – lietas labā ir labi, ka laba. Bet grāmatas un manu vērtību tas ne ceļ ne zemo.]]
9.4.63.
[[Nosūtīju vēst. Aul. kundzei arī Dzidrai. Lieldienas tuvu. Jūtos nelāgi – nemiers un nedaru nekā – izņemot spēlēšanu – to varētu vēl vairāk.]]
10.4.63.
[[Kad pabeidzu darbu tornī – taisīju pāris sīkas skices. Kaut kas manos zīmējumos beidzot ir atraisījies – kas, ko gandrīz nekad nedabūju Akad. laikā. Un varbūt – mūzikā tāpat. Mācoties spēlēju sēru maršu Šop. bez lielas jūsmošanas – bet pēd. daļā es beidzot iesitu tur kur tas domāts, es grāvu – un man aiz muguras sāka mošķi grabināties.]]
11.4.63.
[[Līdz 3 p.m. šopiju noņēmies. Inese aizbrauca uz Windzoru. Gaidīšu Dzidru te.]]
Zaļā ceturtdiena. Vai aiziet tālu vecās dienās Un meklēt tur mierinājumu? Kam? Kas nav labi?
Dzīves nav. Ir. Bērni aug, cīnās. Es neko nevaru palīdzēt un tomēr kaut kur maisos. Un neesmu ne šis ne tas. Man jāizdara mani uzdevumi ar rakstīšanu un zīmēšanu – un tie nav izdarāmi. Tie jādara un jādara. Un kaut kas dzīvē nepadarīts un tas spiež. Un liek būt nejēgam un muļķim, jo tas kas nav izdarīts, tas ir no tā laika, kad vaļa un likums bija būt nejēgam un muļķim un ņemt, no atvilknes cukurmaizi.
Neņēmi. Nu tagad gribi ņemt.
Un atkal neņem. Un kļūsti dubultīgi muļķis.
Šī kaislība bija tik dziļi ieaugusi Kad nu no tās atsakoties Esi kā zivs kas mētājas sausumā.
Ja Tu gribi pierādījumu tam,
Katru dienu dienu es /izvēlos/ kafijas tasi krāsā, kā Tavs uzvalks.
Es dzeru kafiju daudz reizes dienā, ne vien mājās, bet arī ciemos, kur gadās būt, un arī tur es izvēlos kafijas tasi krāsā kā Tavs uzvalks, vai redzi cik neatlaidīgi Tevi jūtu vēl pie sevis. Ko Tu dari manā labā?
Es nenesu arī izlabot savas saules brilles, jo stikls tām iesprāga tanī dienā, kad Tu biji tur tuvu un Tu skatījies uz manām saules brillēm manās rokās.
Saules brilles ir apzīmogotas vēl ar to, ka Tu tās pavasarī nenoņēmi arī telpā lai citi neievērotu cik cieši Tu uz mani raudzījies.
Vēlāk Tu daudzreiz aiz viņām slēpies, kad domāji Tavas acis varētu Tevi par daudz nodot.
Viņas bija arī kā auksts apliekamais brūcei, kas par daudz deg.
Zinu ka Tu sadedz. Izžūsti kā dīķis. Neveru līdzēt. Mani sagaida tas pats – laiks izdzers šīs jūtas, kā saule dīķi. Un mēs nenāksim vairs pie tā veldzi meklēt.
Cik ilgi tas vilksies? Šī izsīkšana? Ir savāda nojauta – šķiet mēs neizsīksim. Varbūt tā ir mūsu jūra, lai cik tālu iesim, vēl dzirdēsim viņas viļņu skalošanos.
Kad citi saucieni un dziesmas un mūzika būs apkārt – mēs to nedzirdēsim, bet kādā naktī, kad cits būs apklusis, kādā brīdī kas būs sauss un sāpēs sakaltis, mēs dzirdēsim šīs tālās nepamestās jūras šalkšanu.
Es dzeru no kafijas tasēm krāsā kā Tavs uzvalks.
Ko Tu dari manā labā?
12.4.63.
[[Biju darbā. Naudas man mazākais otru tik vajag, bet laiku nedrīkstētu piekraut ar kādu citu darbu – ja grib ko mākslās darīt. Ir vakars, tik maigs un silts un circeņi dzied ārā. Tik neizteicami maigs un vasarīgs – izgāju pa savām kāpnītēm ārā un bija kā vasarā, dārzā kaut kur sen, sen, sen.
Kādēļ es dzīvoju vientulībā? Kādēļ? Kādēļ?]]
Lielā piektdiena.
Vakars.
Gaiss ir tik silts
Nakts gaiss, pilns maiguma un cikādu balsīm apņēma mani neizsakāmi labi un sapnis par laimi tik tīrs un silts kopā ar nakts gaisu, kā rokām apskāva. Es domāju – kādēļ esmu viena? Bet nekas nevar līdzināties šī nakts gaisa un sapņa maigumam – tikai varbūt tā mīlestība – ko īstenība neatzina, kaislība, kas zaudējusi visu zemes ķermenību un šūpo no tāluma.
Bet nu tālums ir par tālu
Vientulība ir ieradusies atkal
Bet nevaru neko likt
Tā vietā, kas vēl ir pie manis
Kā sapnis.
11 p.m.
Ir viens no tiem brīžiem, kad lietas sāk starot uz mani to panāk ar vientulību. Viņu (lietu) draudzība tad pilda visu ar dzīvot prieku kas ir bez nožēlām un vēlmēm tikai existēšanas prieks, kas tomēr nesasitās tikai acumirklī bet ir pilns turpinājuma un neatmina sākuma.
13.4.63.
[[Lield. sestdiena. Mazgāju veļu – un tad atbrauca Dzidra – sacepusi mājās kūkas un maizītes – īstus svētkus sataisījusi! Olas nokrāsotas! Mīļā meitene! Cik labi ka viņa jau to var un grib. Dzid. aizbrauca uz Laimona dzimš. dienu [right: Sunny in front, Laimons & Inese centre back]. (Inese jau pie Graud. Windz.) es biju ar Freiman. uz kino.]]
14.4.63.
[[Bērnu vēl nav. Inese jau nebūs – ies tūlīt tālāk uz iesvētībām. Tik Dzidru ceru sagaidīt. No rīta – tīrīju vēl mazliet māju – Tas tomēr vienīgais, kā no bēdām un nelabuma paglābties: satīri savu māju un dzīvo viņā, ņem nopietni to un mierīgi. Kaupm. satikām uz ielas – viņš vēst. saņēmis.]]
Pirmās Lieldienas.
Auksts vējš, gan debesu spirgtums gan lietus.
Gandrīz kā aprīļa laiks?
Saimniece ienesa kūkas gabalu un šokolādes – par to nieka mazo kurvīti ar 2 sīpolmizās krāsotām olām.
Bet – doma, ‘piedomāšana pie kāda’ ir galvenais. Un vēlētos lai kāds būtu mani atcerējies – bet nav neviens. Man jādomā: ka mājās dzīvo ‘mana otra puse’ – kas protams nav nekāda puse, bet varbūt tomēr kāda daļa? Kā viņš dzīvo? Savu domu, savu uzskatu pasaulē – tāpat kā visi. Katrs redz, spriež, atzīst un par patiesību tur kaut ko citu. Vienīgi mīlestība var mazliet pašķirt šos biezokņus un izspraukties otram tuvāk un ļaut cilvēkiem sasildīties – bet ne uz ilgu laiku.
Tas vārdos negrib
atšķetināties
kas savērpies kā valgs
pie Tevis
tur Tavu plakstu
kaismes svelmes pilnais gurdums
un smagums rokās sakrājies
-----------------------
Aizver acis un nolaidies
Savu domu un minējumu dziļumos
Un atpeldi virspusē –
Nav, nav zināms nekas:
Nav saredzams kur ceļi aizved
Nav izzināms, kur labāk iet,
Viss sajaukts
Īsos minējumos
Kas neatsedz neko
Ne Tavs ne tuvākā
Liktens nav zināms
Ne kā tam talkā nākt.
Ja mērs kāds atrasts
Sev tas ir par vēlu
Bet citam nelietojams
Ikvienam der tik paša pārbaudīts
Bet pārbaudīts ir
Likts jau kaujā reizē
Un zaudējums vai guvums rasts.
Tomēr aizver acis
Un simto reizi nolaidies
Savu domu un minējumu dziļumos
Meklē, meklē vienmēr.
---------------------------------------------------------
Aizver acis
Aizsedz seju ar rokām
Un nolaidies
Ātri, kā jaunības līdējs
Jūras dziļumos
Nolaidies, savu domu dziļumos.
Chaoss vien,
Saraustīts, izsvaidīts viss
Šīs šaurās alas dziļumos
Nav kur gaismu
Dzirksti iededzināt
Kur durvis atvērt
Ar drošu atziņu
Un jaunu pārliecību
Tik minējumu
Skrandas
Ko likt var citādi un tā
Kas neaizved nekur.
Pusslāpis augšā nāc
Bet savu postu redzot
Aizver acis, aizsedz seju ar
Rokām
Un nolaidies, ātri kā ūdens līdējs
Jūrā
Nolaidies savu domu dziļumos
Un augša nenāc
Augšā nenāc.
------------------------------
Nakts, tumšais
Aizmirstības
Nebūtības brīdis
Nāk savu kārtu
Atkal pāri kā vilnis.
Noliecies droši
Bez baiļu – ar ilgām
Kā radis no bērna kāju
Un zūdi
Uzticīgi un mierīgi zūdi
-------------------
Es nepieklauvēju
Un neieeju
Jūsu mājās
Jūs iznākat man pretī
Stāstot cik labi Jūs dzīvojiet
Un es – zinu, ka tas nav taisnība.
Ja Jūs aicinātu mani
Savās istabās
Es zinu, paliek kādas durvis aizvērtas
Kur Jūs neaicināsiet ienākt
Bailes aizstāsiet
Vēl slēgtām durvīm priekšā
Es neiešu
Jūs iznāciet man pretī
Un es redzu
Apmierinātību Jūsu sejās
Jo Jūs jūtiet labāk
Pasargāt savas aizslēgtās durvis.
-----------------------------------
Apstājies vienu brīdi
Raugies man pretī
Un atļauj man raudzīties
Ļauj redzēt Tavu seju.
Dzīvoju tai un ar to
Un tās nepazīstu.
Zinu tās smaidu
Tās skumjas
Aizgrābtību
Laimi
Gaidīšanu
Nepacietību
Un padošanos
Bet nezinu nepazīstu
Pašu seju.
Ļauj man raudzīties
Redzēt to droši
Citādi, kā klinti
Nezaudējamu
Paturamu
Taustāmu ar
Acīm pirkstgaliem
Un lūpām.
Apstājies vienu brīdi
Ļauj manā iespiesties Tavai sejai
Nemainīgai, taustāmai
Bez smaida, bez dusmām bez
Laimes un nepacietības
Bez gaismas
Un krēslības
Ļauj iespiesties manī Tavai
Ķermenīgai sejai.

15.4.63.
[[Biju darbā. Kaut es tur varētu atrast ko labāku – citu nodarbošanos, būtu iespējams varbūt jau agrāk bij jādomā. Inese tikai vakarā atnāca no iesvētībām. Bijām ar Dzidru no vakar pēcpusdienas. Nekur negājām. Bet skaista diena bija ārā. Tagad gribētos iet kaut kur – bet jau 11 p.m. Imants bija te, atveda Inesi. –]]
16.4.63.
[[Dzid. aizbrauca mājās. Austra bija pa nakti te. Aizgāja no rīta. Neesmu runājusi ar Inesi par viņas garajām ballēm. Ir jau kādas problēmas atkal.
Pavadīju Dz. uz staciju. Nopirku sketch book. Ar Dzidru zīmējām. Žēl Dzidras – grūti mājās.]]
10 p.m. otrdiena.
Kaut kur tauriņš lido
Krīt un paceļas
Gaismas ēnās karstās.
Kaut kur lapa trīs
Pavasara, vasara, rudens vējos.
Kaut kur dzīve dzīvo
Dienās, naktīs
Silst un salst
Brīnās meklē un min
Pamana zaudē un zaudē.
„Nogulstas zvārguļu diena”
Noraksts no sapņa
kurā tikko laidos
Osta tik zila šodien
Kā ultramarīns
Iztriepts ar izšķērdīgu roku
Un tilts un pilsēta zīmēta
Cilti un skaidri.
Svaigums un spirgtums ir gaisā
Kā pēc salnas.
Mazie šleperīši//velkoņi maigi peld
Tiem pieder osta, tie te ir mājās
Piespiežas lieliem kuģiem
Pie sāna un ved
Tiem ierādot vietu
Kur pūsties pēc ceļojuma
Tiem lieliem tālbraucējiem
Kas pilni [cientim] lēnības
Sveicina ienākot
Vairākkārt [..īgi] plašo ostu
Kur citu lielo
Jau mierīgi gozējas saulē
Tikai velkonis lodā un tekā
Turp un turp šurp un turp
Un krāsainie satiksmes kuģīši
Kā čaklās darba bites.
17.4.63.
[[Nopirku sēnes un bija ‘latviskas’ vakariņas ar cūkas gaļu un sēņu mērci.]]
Uzzīmēju 2 skices darbā.
18.4.63.
[[Ceturtdiena. Aizgāju pasūtīju Dzidras skicēm ‘pasportu’ – gribu dot izstādei, ierāmēt vairs nav laika. Neko visu dienu nepadarīju – kārtoju visnepieciešamo mājā, izmazgāju pāris lupatas – paspēlēju un visa diena prom. Tā nevar, tā nevar, tā nevar!]]
19.4.63.
[[Vēstule no Sarmas, Aule(nes) un Reišeles. Atnesu Dzidr. zīmēj. ierāmjus. Izņēmu naudu no bankas. Manā darbā kundzīte (vai girle) bija jauka ar mani. Nabaga meitene.]]
Ne vārds nenāk ārā.
Izbailes zem lēnības
Atkal iegruzdas.
Nedrīkst tās liesmās izlaist.
Mūžam ar meliem sedzies
Pats savas vājības
Sev slēpjot
No viņu pārvarēšanas
Spēku audzējot
Tikai no meliem
No meliem sev mājokli
Izaudzējot
Kā korāļļa salu.
Esi sveicināta sala
Melu un spēku sala.
----------------------------
Tikai vējš kokos
Kas iešalcas un apklust
Vējš kokos maigām skaņām
Kas vērtās neizklausāmās,
Mūžam plūstošās skaņu jūras.
Vējš apklusa kokos
Tikai vējš kokos
Mūsu dvēseļu drebēšana
Asiņu šalkā.
Uzmanies vēro
Vējš var celties atkal
Vējš kokos.
------------------------------
Tu mani nevari nomākt, nediena
----------------------------
Sākšu Tev dziedāt pie laika
Siltais acu skats
(Kas salā pārvērtīsies
Kad laiks būs klāt)
Sākšu slavēt Tevi pie laika
Pārmaiņas skries tik ātri
Kā vēja dzītas ēnas pār lauku.
--------------------------------------
Acis apstājušās atrast gribēdamas
Sava slavinājuma
--------------------------------
Aiziet. Apklust. Zūd.
Aizveras. Apaug ar sūnu.
Klusumā ieaug
Nogrimst laika plūdā.
Neslīksti dziļumos vēl
Peldi vēl saulē
Mirdzošā dienu sala.
Pār tālumu roku vēl ceļu
Izstiepju plaukstas – turēt
Vārdu iesaucu telpā
Vējš var to aizšūpot.
Aiziet, apklust, zūd
Aizveras, klusumā ieaug.
Skani un zibeni izsit vēl
Pāri visam pie Tevis
Aizskani vārds.
-------------------
Vārda neviena tik spēcīga
Lai Tevi sasauktu pāri
Tālumam lielam un ilgam laikam
Vārda neviena.
Apklustu vairāk vēl
Vairāk par klusumu mēmu
Apklustu dziļumos grimstot
Nogrimstos atrodu ceļu?
Tuvāku spēcīgāku par katru vārdu.
When? Ik dienu ik brīdi Tu biji cits Izaugi pats savā iedomās Sapņos un gaidīšanā.

20.4.63.
[[Aiznesu zīm. uz izstādi. Satiku Freimani mūzikas stundā – redz. kā mācās. Mājās – no Gunara Saliņa ārkārtīgi laba vēstule par grāmatu. Nu man miers par šo lietu. Vairāk sasniegts kā cerēju. Inese aizg. ar Laimonu out [above].
Ojārs Greste [right] zvanīja.]]
21.3.63.
[[Svētdiena. Darīju savus žūrijas darbus, cik nu to varēju. Vijai Spoģei laikam nav īsti labākais darbs atalgots. Dagnei es arī būtu spriedusi par to otru portretu. Ģenģerim varbūt – nemaz un Aistaram arī nē. Bet – es jau neko tur daudz. Satiku tomēr ‘kādas’ acis…??]]
22.4.63.
[[Mana ‘kundze’ (kur strādāju) šorīt vairs nebija atrodama. Visas mantiņas no skapja arī pazudušas. Man bija tāda sajūta, ka kaut kas notiek. Un arī tāda – ka man tur bijis būtu jāpalīdz kaut ar labu vārdu. To darīju piektdien tāpat mazliet. Man šodien bija ļoti žēl – ka viņas vairs nav tur.]]
23.4.63.
[[11 p.m. Ineses ‘graduation day’. Inese bija ļoti skaista un baltās un sarkanās rozes ko mēs ar Dzidru devām viņu darīja ‘vienreizēju’. Heralda žurnaliste tās In + Dz aizved fotografēt avīzei. Bij fotografēšanās bez gala! Ar Dz. pēc tam bijām izstādē! Ines bija skaista. Diena bija skaista.]]
[Photo published in Sydney Morning Herald]
Ostas dziesmas nodaļa
Ir rīts un kuģi guļ ar salām vienu viet
Vējš cēlies nav un mākoņi ir jūrā iegrimuši
Ne gaismas nav ne tumsas
Ir kā pirms radīšanas,
Pirms zemes pirmās dienas
Miers, maigums bezgalīgs
Rets atpūšanās brīdis
Tik brīdis vien,
Jo ir – viss ir pēc pirmās dienas
Viss ir pēc radīšanas,
Un spēku spēkošanās sāksies drīz.
Ir rīts un rudzi guļ
Ar pļavām vienu viet
Pret debesīm ir meži atspiedušies
Ne gaismas nav ne tumsas
Bet nomods jau miegam cauri iet.
--------------------------------------
Varavīksna kuģos atspīdusies
Kā kāzām posusies osta
Līmeņi sudrabu sasegušies
– Ko gaida šai krastā?
Kuģi guļ klusi un rāmi
Neviens vairs nav ceļā
Kavējies varavīksna
Kavējies atceļam.
24.4.63.
[[Inese (graduat.) un Dzidra (congratulata) abas Morning Heraldā! Skaistas un smaidīgas! Es skatos un skatos un skatos un priecājos un papam būs bezgala prieks. Man patīk ka vecenes pa Readers Digestu skraidīs apkārt runādamas. Kā Aina tanī rītā nāca kā ar zirgu „Mrs. Dzelmes daughter has 1. kl. honours!” Redzēju Roni vakar stacijā. Es biju ar puķēm. List.]]
.
.
.
25.4.63.
[[Jaun. Dien. teātris – Ulža Sil. luga. Sēdējām – pagrabiņā. Saskatīj. (tā kā parasti, kad acis pašas to izdara ar H [A?)) Zusters aizveda pie Lindberga. Mums ar Lindbergu abiem viens lat. val. skol. Zāboliņš ! – A pienāca sasveic.]]
Vai nekad Tu neatstāsies Neziņas un posta ēna? Saule atspīd logā Rīts ir tīrs Laiku pulkstenis šļupst tik maigi Kā no bērnu lūpām Kaut kur āķi saķērušies Cilpās iesper soli te un tur Smaidi dienai, maizi dali Ja ar mieru uzsāc soli Vai tad neatstāsies, ēna! ------------------------------- Vaigu a Braucot b Maigu a Zaigu a Kaucot b Vaigu a Braucot b ------------------------------------------ No torņiem pulksteņi jaunu laiku dala Ak, svētīgas minūšu straumes Līst pār pūļa galvām! Ir svētku diena Un laiks ir pilns solījumu bezgala Laiks ir pilns siržu pukstu Kas mūžus dala Sīkos, dārgos mirkļos Ko aizlaiž – ziņas ne gala No torņiem pulksteņi Jaunu laiku dala Dzer, atdzeries Šīs dievu piešķirtās straumes. ----------------------- Smaidu siltums skāra Un vairs izglābšanās nav Var vēl brīdi kavēties Un liegties.
26.4.63.
Jaun. Dien. koncerts kurā nebiju.
27.4.63.
[[Biju kokteilī literarā! Bija interesanti. Inese – miserable. Aizbr. un atbr. līdz Blacktown. Bet tad sēdēja pie galda lit. kokt. un bija O.K. Lindbergs un Kraslavietis (ko pirmais nolasīja) labi. Zaigas Graudas stāstiņš nekas. Krādziņam lieli [.. ].]]
[Photo: Erna and Ivars Lindbergs, Rainis Zusters standing behind]
28.4.63.
[[Biju uz Jaun. (liter.) sabiedrisko tiesu. Nebūtu aizgājusi ja nebūtu jādomā par godalgas pasniegšanu – tas tomēr nebij jādara. Ballē izdarīs citi. Ieejot satiku A un vēl vairāk reizes gāju garām (?) vajadzēja apstāties. Inese ballē un man arī gribētos.]]









