[Jaunā Gaita, Nr. 42]:

2 maijs 1963 gadā
Pēc beigtām Jaunatnes Dienām
(ar bailēm – ko teiksi, kādēļ īsti piespriedi balvu Svilānam? Kur palika latviešu latvietis Uldis??)
Par smalkām vīgriezēm
Tu liec man domāt
Un neaizmirstuļu pilniem grāvjiem
Pār pļavas dienas vidus tvan
Bet avotainos ūdeņos
Kā ledos kāja grimst
Pēc zilās debess sniedzot
„Neiekrīti”
Tavai roka ir droši pārgrimt
Ar visu svaru
Pie vaiga vīgriezes
Un acu skropstis
Dreb dienas vidus gaiss
Un madaras un zili zvani
Jūs ziedi neprātīgi
Kā vienu piemin
Citi pulkiem nāk
Mēs ejam jau caur āboliņu
Un lielmežu
Jaunas liepas
Ar lapām blāzmainām
Un kreimenes pie zemes sit
Ar saldi rūgtu tvanu
Bet tās ir pārziedējušas jeb nē?
Vai var no vasaras
Uz pavasari iet
Var visu var
Par vizgriezēm kad domāt liec
Ar siltu dvašu.
--------------------------------------
Zils kuģis guļ pie Tavām kājām,
Sidnejas debesskrāpi!
Nāk kuģi balti, kuģi melni
Nāk kuģi rūsgani norūsējuši
Nāk pulkiem kuģi, nāk un aiziet
Vai arī kuģi mīl nu debesskrāpji?
Bet zilais guļ pie Tavām kājām
Jau nedēļas un mēnešus.
Tu baltais debesskrāpi
Pie zilā kuģa nenolieksies
Kas guļ jau nedēļas pie tavām kājām.
Bet rītos tikko saule mostas
Un klusi vēl ir Tavi lifti
Tu savu ēnu klāj
Pār zilo kuģi paslepeni.
Jau ļaudis mostas
Atver logus
Bet nevēro to neviens
Ka Tava ēna guļ pār mastiem
Un skursteņiem
Un glāstot atraisās kad
Mostas diena
Vai kuģi arī mīl nu debesskrāpji?
----------------------------
Naktī kuģa sauciens
Tavu logu meklē
Kur iekriti kādā peklē
Vai neiznāksi vairs mana ceļa
Ar kuģa saucienu ceļoju naktī
Par dunošu pilsētu
Meklējot debess atblāzmu
No Tava loga.
----------------------------------------
Jau aizkrīt durvis
Naktī aizdarās
Atslēgas cieti slēdzas
Bēdz vēl ja vari
Bēdz bezdibeņos krītot
Vēl dēļ mirkļa
No labā nama bēdz.
-----------------------------------------
Ar smaida siltumu rāmu sejā
Tu atnāc
Ar gruzdošām oglēm
Vai vētras lūdzies
Tās liesmas uzpūst
Ar smaida siltumu rāmu
Tu ceļā stāvi.
--------------------------------------
Viss pāri
Tik rokas smagās kur nu liksi
Kas visu kaisles svaru sevī slēpa
Un klusot nēsāja netvertās skavas
Aizvēries
Zieds aizveras pirms nakts
Slēp jaunai dienai gailējošu serdi
No serdes ataugs viss
Nepaņems
Kad reizi solīts mūžam solīts
Kas vēl nav bijis mūžam nāk
Nomodā paliec gaidot
------------------------------------------------
Vēl arvien pēc Tevis raugos
Pazemes vilcienos un ielās
------------------------------------
Ārā saule
Pilsēta mirdz
Ar skrējieniem akmenī katrā
Ar šalkšanu, kaukšanu, svilpšanu
Riteņos, riepās, pēdās
Ar dunoņu motoros, gaisā, ūdeņos
Zemē, pazemē, dzīvos ķermeņos.
Durvis turu ciet aiz bailēm.
Sapnī kā dūmā tinies
Istabā čurnu
Aiz bailēm ar sapni
Dzīvi noslogu nosmoku.
----------------------
Sāpe sažņaugusies apkārt dienai
Kā stīpas mucai
Spēks pret spēku
Tik līdzsvarotā cīņā visu kopā tur
Rada vērtību
Rada vienīgo ko kārojam
Un neilgus tam
Dzīves jēgu –
Tā nav aplūkošanai
Ne ķeršanai un turēšanai
Spēks pret spēku
Mūžam viens stiprāks par
Otru...
Iznīcināšana un brukšana
Pamešana un
Aiziešana
Bet zibens dzirkstis –
Daiļuma varenais atspīdums
Spēku satikšanās brīdis.
3.5.63.
[[Atvedu nopirkto bildīti mājās. Ar Klauvertu un Svilānu runājot izpūtu – ka es to godalgu Svilānam piešķīru – un tas nebija neko smalki! Bet man parasti tādās lietās nav nekādas piesardzības – jo viss tik vienkāršs liekas.]]
4.5.63.
[[Sestdiena. Pārgāju kājām S. tiltam no Wavertonas līdz Wynyardam – galva gan tur reiba tad – bet tagad ir O.K. Un miera tāpat nav. Jāstrādā – un neko nevaru uzsākt, un naudas nav, naudas nav – naudas nav.
Inesei piezv. L. un atnāca (kā parasti) Im. – Nabaga meitēns – vai – laimīgais?]]
Pirmdiena 13 maijs.
Nosūtīju Dzidrai dzimš. dien. dāvanas – adījumu (vesti) un spalvu un šokolādi, arī tos konvertus, ko saimniece man iedeva uz mātes dienu.
Es ēdu atkal par daudz. Spēlēju arī šodien daudz. Beidzot es laikam iemācīšos kā nekā un kā nekā varēšu izspēlēt Šopēna Sherco No.3 ko Rīgā dzirdēju 2 koncertos un jau no pirmā ārkārtīgi iemīlēju. Kādreiz to pamēģināju – bet nemaz nevarēju izspēlēt – tagad šķiet – varēs, ne jau perfekti, bet puslīdz. Tā es reiz iemācījos Berceuse (Šopēna) un es to varu izspēlēt puslīdz labi.
Es spēlēju – un nedaru nekā. Vakar te nākošā lapa pamēģināju rakstīt – tas neder. Kā lai es uzrakstu per Terriju? Dien. grām. formā? Caur tagadni izgaismot pagātni? Varbūt tas būtu skaisti? Man pašai tas patiktu rakstīt. Daudz kā cita nāktu klāt, kas vielu darītu bagātāku. Varbūt! Tā ideja man rodas tikko šovakar. Sen es gribu rakstīt par to – tikai nezinu, kādā formā? Kā stāstīt? Trešā personā nekas neiznāks. Varbūt tiešām dien. grām. formā!!! Ar daudz ko citu.
Bet atmiņu glezniņas stāstīt pareizā secībā un varbūt nobeigt ar pēdējo šķiršanās dienu un pie tagadnes neatgriezties!
Ko? Ko? Vai tas nebūtu labi? Tā būtu atkal es un tad varbūt iznāktu labi.
Konrāds kliedz lēkdams un rokas mētādams – cik ļoti skaists bijis mans Kaimiņš! Tā esot literatūra. Kad tas kā stāsta ir galvenais, ne tas – ko stāsta. Viņš pateica taisni tos vārdos ko Sarma man rakstīja vēstulē.
Sāku izdomāt šo jauno stāstu. Tur vajadzētu tūlīt ķerties klāt, ne domāt vien. Bet – kaut kas mani traucē – Bailes no lasītājiem. Bailes būt tik kailai! Bet citādi – nav ko sākt! Tā tad. Jāizģērbjas atkal.
Bet varbūt tā – lai viņi redz savu kailumu tikpat daudz kā manu un – tas visu izlīdzina.
Jā! Man sāk rasties prieks par to domāt. Man jāvar to uzrakstīt. Atmiņas iepinējot es izteiktu visu labi.
Beigu beigās – tāda jau bija arī Kaimiņa forma un rašanās.
Te es varbūt vairāk stāstītu pa vidu no tagadnes. Bet varbūt nevarētu arī neko daudz. Tas par daudz lauztu un drumstalotu. Kad sāktu – tad būtu jāizbiksta tas vien.
Tikai sākumā kādu laiku varētu laist citas lietas iekšā. Vēlāk jādzīvo tam vien!
Un tā būtu labi.
Tad varbūt tas varētu jau tuvoties romānam, kā tos tagad sauc. Kas garāks – tas romāns.
Konrāds teica – ne tas romāns, ne stāsts? – Jā, tā tas bija. Un tā tas varētu būt tagad.
Aprakstīt blakus personas labi.
Un sākumā sevi.
Beigu beigās – tikai sākumā?
Jāizdomā. Jāmēģina drīz. Rītu.
Te debesis ir augstas Tīk viņās raudzīties Bet kam par viņām stāstīt Zviedrijai vai Ņujorkai? Te putni dīvaini Un viņu balsis jaukas.
———————
Nopirku 7. Gr. (klavieru eksāmen.) burtnīcu un spēlēju no tās vienu etīdi un sonātu ar lielu sajūsmu. Etīde ar arpēģijām – bet šķiet – to varu veikt. Un Hummeļa sonāta – ļoti humoristiska – ja nebūs pārāk ātri jāspēlē, to arī varu. Vieglāka kā Mocarta sonata.
Tad Albenitza – arī viegls. Nu tagad, kad katru dienu spēlēju daudz kas sāk kļūt viegls! Tikai – cik ilgi? kā atlaidīs un nespēlēs – atkal viss beigts. Ja man – O, ir jau tagad labi – ja tikai nopelnītos vairāk naudas.
Ceturtdiena (16. 5. 63?)
Ar klavieru spēlēšanu iet – nekas. Šo to jau ielauzījos. Bet – mūžīga mācīšanās, nekad nespēlē to baudot. Lai gan es to baudu arī mācoties, tikai citi to droši vien nevar!
Bet patreiz arī ar klavierēm mitruma dēļ ir tik tāl – ka nevar vairs spēlēt. Spēlē kā uz sāpošiem zobiem!
Vai tur ko kārtīgi safiksīs?
Es žēlojos un teica sūtīt labotāju.
Šausmīgi! 2 mēnešus paspēlēts un kaste beigta. Varbūt tomēr vajadzēja likt Ineses istabā! Tur būtu mazliet labāk. Te tā plīte arī. Un mitruma no durvīm vēl vairāk. Telpa ir mazāka, maiņas pēkšņākas. O, wēh!
Biju pilsētā šodien. Skatījos pēc T. Bet zināju, ka esmu stundu par vēlu, lai tas varētu piepildīties. Un to pašu klavieru dēļ – aizgāju par vēlu. Vienkārši – pēc gludināšanās un kopšanās vajadzēja apsēsties un paspēlēt. Ak – tas mitrums. Ja man te tās klavieres nevar stāvēt, tad citur man viņām maza nozīme, un te arī – trakums tas ir!
Bet tikko vakar vai traks paliku no sajūsmas ka 7. Gr. varu spēlēt. Ko tas līdz! Naudu man vajag – tad es tā varētu dzīvot.
Nekā nedaru. Jāzīmē. Laika vien nav. Ja nelīs – tad varbūt. Inesei būs brīvdienas, varbūt tikšu pie viņas zīmēš.
Man žēl nabaga klavieru!
Un – tā tad tik bagāta es neesmu lai varētu klavieres turēt – virtuvē! Droši tas viņu stāvokli pasliktina, ka te tomēr šad un tad vāra un ir ij suti ij temp. maiņa. Bet – laikam jau Ineses istabā nebūtu daudz labāk. Tāpat mitrums. Bet – varbūt mazliet labāk? Ko darīt?
Mazākais zīmēt un rakstīt un mēģināt ko nopelnīt. Tagad es droši varētu ko pārdot – kādēļ neizmantot to?
Berkeley Valē klavieres tomēr nekad nenonāca tādā stāvoklī. Viens otrs kauliņš kādreiz mazliet pakliboja – bet te patreiz viss ir putrā.
Šo īso laika sprīdi Dzīvot bez bailēm? Šo īso mūža sprīdi? Tik viena neziņa vien Un mūžīga mīcīšanās Kā pa māliem. ––––––––––––––––––––- Šodien ielās meklēju seju Ko liktens atņēma nepazītu Viņš atļāva to radīt ––––––––––––––––– Dienā meklēju Tavu seju Briesmīgu viepļu bars Biedēs vēl naktī aizvērtās acis. Tevi neatradu. Pusmūžs vēl priekšā Vēl meklēšu ilgi.
Aiju aijātai paaijāti
Stundas attek
Dienas sauļojas
Diena vējojas
Stundas aiztek
Neaijāti
Zina nakts
Neaijāti
Gaidot rītu.
–––––––––––––––––––
Kā var diena aizvest sauli
Nesasildot
––––––––––––––––––––
Tas jau zem smiltīm
Kā Āfrikas faraons grimis
Zem smagām zelta smiltīm
Ar smiltīm plaksti aizsvērušies
Smilšu smagumā aizsvērušies
Neatcelties.
––––––––––––––
Maigas mierīgas ikdienas vēsmas
Krauj smiltis
Vēl vairāk smilšu.
Vai vētra vēl celsies
Atraujot
Aizraktās sejas
Atraujot smilšu
Tuksnesī
Malā vēl klinti un zemi
Atsviežot lietus mākoni
Oāzi zaļu izaudzēt
Vai vēl vētra celsies?
———————
Vai viss ir no plastika
Very handy?
Bet izkūst un salocas
Don’t care it’s cheep
Nāk jauns katru dienu.
Vai viss ir no plastika?
Vai nav nekas ilgstošs?
Ko atrod pēc gadiem
Kā priežu siju
Neliektu sveķainu
Kā ozolu pārvērstu
Melnā oglē.
––––––––––––––––––––––––––––––
Zieds aizveras pēc saules
Saliek ziedlapas
Kā plaukstas pār sirdi
Pār gailošu sirdi
Ar smaržu ar gaismu
Ar dzīvības spēku
Klusu noslēptu mezglā iesietu
–––––––––––––––––-
Tu dzīvo vēl ar to.
––––––––––––––––––-
Šinīs dienās šinī vientulībā ir daudz reiz tā it kā ķermenis būtu izjucis un izšķīdis uz visām pusēm un pats sevi nevarētu vairs salikt kopā un es gaidu (ne gaidu – es zinu ka nevarētu to sagaidīt, un tomēr es dažreiz it kā gaidu) es domāju, kaut viņš nāktu un savāktu manus izmētātos locekļus, kājas un rokas, saliktu tos visus kopā un es atkal varētu kustēties kā lelle ko salabo.
Ir tā, ka spēlējot, iespiežoties mūzikā un līdzi tai cilvēkos, kas viņu radījuši un ielikuši tur savu dzīvību, savu dvēseli, garu, savu zemi, savu tautu, ka saskaroties ar to, atrodot to, es savienojos ar to, tas izrauj manu dzīvību, manu dvēseli, manu garu, manu zemi, manu tautu no manis, atver mani vaļā un atstāj pāršķeltu, mana dzīvība izgaro tukšumā.
Dievs būtu jāaizsniedz. Bet palieku viena. Un nīkstu pēc otra cilvēka. Pēc tā kas kļūtu tāpat pāršķelts, atvērts un viņa dzīvība garotu ārā. Un to atklājošs apliecinājuma prieks būtu kā āmurs uz mīkstas dzelzs kas tai iesit formu ar vienu sitienu. Kā sievas roka kas iesit mīklai kas jūk pār lizes malu un izveido kukuli. Kā Dieva roka.
Tā ir Dieva roka. Tā pārsit mani pušu. Bet uguni ko atšķel manī, es gribu dalīt ar otru.
Nebeidzu piesaukt T. Šos brīžos gribu teikt, rādīt viņam simts lietas dienā. Tas sākās jau ziemassvētkos, kad es par viņu nemaz nedomāju. Negribēju domāt. R. mani turēja ar savu kaislību.
Bet staigājot pa Bolsheda, pa akmeņiem, smilgām, pa ceļiem kas atgādināja manas dzimtenes un bērnības ceļus, gar jūru, jūras līci pāri kuru liecās varenais tilts, aiz kura gulēja milzu pilsēta, tur es sāku just T.
Par koku stumbriem
Ar valgu dvašu
Zem zaļu zaru ēnām
Par koku stumbriem
Ar mizu
Kur mazai skudrai ejams
Par koku stumbriem
Ar mieru lēnu
Kur neziņā pierei veldzējums
Par koku stumbriem
Ir domāt labāk
Kā visgudru cilvēku sejām
–––––––––––––––––––––-
Šodien ielās staigāju
Raudzījos namu sienās
Bēgot no cilvēku sejām
Starp kurām nebija tās
Dēļ kuras ielās staigāju.
––––––––––––––––––
Par kreimenēm un lakstīgalām
Un maigi zaļām upes malām
Es gribēju te pazoboties
Bet vārdos ieslējies bij spēks
No kreimenēm un lakstīgalām
Un maigi zaļām upes malām
Un nu debesskrāpjus pametot
Ar izslāpušā kāri lielu
Bez labas gaumes sentimentāli
Es ilgu laiku domās esmu
Pie kreimenēm un lakstīgalām
Un maigi zaļām upes malām
––––––––––––––––
Arvienu tālāk grimst mūsu brīdis Elpu kad aizturot Tu teici „Kad?” Vien cipreses šūpošanās Pret debesu pelēcību Vien zaļa šūpošanās Tevi aizmirst liedz ––––––––––––––––––––- Vai jūti, kad smiekli visskaļāki apkārt Kā vidū klusa skaņa nokrīt Kā lietus lāse no galotnes zaļas Kur tā uz zīžainas lapas bij gulējusi Un otra vēl ziedlapa kā aizkavējusies Kad citas jau nobirušas. Vēju aiznestas smiltīs iemītas Maigi aizmigušas Trūdiem pielipušas Vai sniedzi plaukstas Ziedlapas satvert Vai veri lūpas Lāses izdzert Pāri smiekliem valodām skaļām Skaņa drebēja acu plakstos.

31. maijs 1963. gads.
Rītu 1. jūnijs. Mājās vasara.
Inese aizbrauca uz Melburnu – ar sportistu busu. Atstāja segu mājās – krenņķējos bez gala. Kā pa gaisu – tikko šie – Džonijs un Maira parādījās – klaigā – un tas ir viss. Kā viņa tur savaldīsies – kas to zina. Lūdzu Dievu – kaut mazliet prāts būtu. Saģērbusies arī bija tik pelēka – bet nekā tur grozīt nevar. Kaut jel to segu nebūtu atstājusi. Jābeidz kreņķēties un jāiet gulēt – rītā jāiet pie tās amerikānietes strādāt. Tas labi – būs kāda mārciņa vairāk – varbūt kā nebūt varēs kulties uz priekšu.
Gailīte te bija – meklē mālus – dēls gribot ko veidot, pati arī par to runā. Es arī esmu par to domājusi – kādas figurīnas – dzīvniekus, bērnus. Bet domāju – un vairāk nekā.
Domāju arī: jāuztaisa pāris labi pilsētas skati ofortā – un varbūt var pelnīt. Mazā Latvijā man par Foreļu upīti nāca pa latam. Pāris labu ofortiņu, būtu laba lieta. Un mājās es tos dažreiz uzskrāpēju stundas laikā. Tieši tos – izstādes ‘nagliņas’, Aiviekstes – ūdeni ar krūmiņiem kas gāja kā traks!
Jāpamēģina tamlīdzīgi te! Tie bija tie noskaņu bagātie, bezgala vienkāršie ofortiņi.
Arī divi Parīzes skati bija labi un ‘pirkās’ labi.
Un man visi oforti – gāja labi! Oh! Jāsaņemas! Aukstā adatā. Tā taču mana specialitāte bija – un reti laba. Gandrīz meistare biju. No manis sāka citi arī piegriezties aukstai adatai. Bet – smejies vai raudi – kur ņemsi adatu? Plates vēl var sadzīt, bet īstu oforta adatu te neesmu redzējusi. Kaut kur jau nu varbūt guļ arī. Ko es to rakstu? Lai sev atgādinātu. Pēdējā laikā naudas lietas sāka baidīt par daudz. Varbūt tā viena diena klāt 30 šil – varbūt mazliet palīdz un es varu vēl to Blou Point torni turpināt. Uzskicēt to bebi, kas tur būs.
Bet man jātaisa kāds ostas skats ar Sydney Harbour Bridge. Blou tovers arī der un tas man ofortam jau ir uzzīmēts – tik jāliek uz plates – bez kavēšanās, bez gudrošanas ātri, droši, svaigi!
Tā tad – skices, skices, labas skices, viena vien no visas skečgrām. kaut cik der.
Šodien radio dziedāja kādu hit par Terr. un mani. Ha ha.
––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-
Skaidra rudens diena
Cik tīrs tās dzidrums
Vēss kā avots dvašo sejā,
Vējš piestājies pie kokiem ceļa malā
Pasvētīt šo mieru līdz
Līdz sāksies viņa laiks
Vai skaidrums caurspīdīgs
Vai vēja aurošana
Migla un lietus raudāšana
Iet cilvēks savu dziņu ceļu
Ar neziņu un laušanos
Un aklu kārošanu
Ne soli nezināt ko brīdi nākošā
Tas ceļā savā liks
Viss labas laimes rokā.
Svētīta, svētīta tomēr tā cīņa aklā
Un dažbrīd nolaižas pār to
Skaidrums tik tīrs
Kā rudens diena šī
Svētīta mūžos cīņa aklā,
Un dziņu avots karstais asins
Un skaudrais gara vilks.
Tik mazliet mūzikas no visa paliek pāri Ko kokos spēlē vakarvējš, norimdams Tik maza saraustīta dziesma Pret debesīm ko izdzied putns neredzams –––––––––––––––––––––––– Kā zelta serdi rozes ziedlapas Skauj laimi Tavas rokas Bet raisās viss Ko mūžam pieminēt Tik paliek bērnu spēles No kurām – aizejam. Viss daiļums ir tik īss Cik ilgi baltā tērpa blāzma krīt Pār Tevi man garām aizejot Cik ilgi dvaša gaisā silta Tev jautājot „Kad? Kad?” Nekad. –––––––––––––––––––– Iet dienas un mēneši Laiks krājas vidū Sabiez kā migla Šķiet pazudusi viņā Ir tā seja un rokas, gaita Bet – pašķirās laiks Nevarīgs deldēt to Seju, rokas un gaitu. Kāds vārds vis izdvests Uzpūš no jauna dzīvu dvašu Justu tik mirkli Justu mūžam Skats sagrābj kā žņaugos... Burvju loka spēks pastāv Tik ilgi, cik viņam tic.





