1.5.62.
[[Bija laba diena, bet nogurums mācas virsū. Man bij laba – jo varēju paspēlēt. Bet kundzei nozaga auto! Vēl nav ziņu par atrašanu. Nabadzīte! Kaut nu tas netraucētu visu citu notikumu gaitu. Sarma neraksta – vai tomēr nav sapiktojies? Vakar rakstīju v. Gailītei.]]
Nāk šodien prātā medus
Izlijis no siltām kārēm
Zālē un bišu piebiris
Kā brūnu ziedķekaru
Nāk vecā praulā dūms
Pilns vecas labestības
Balts praula dūms
Kas maldas pusdienlaika gaisā
Pār kokrozēm un dievkociņu
No jasmīna uz biškrēsliņu
Un nogulstas uz palodām
Kur vaski kūst un medus lāses
Un atkal bites bites krīt
Kā brūni ziedķekari.
Guļ zaļi zaļā zālē
Vel negatavi āboli
Ar asu zobu iekodieniem
Ar jaunu zobu asām zīmēm
Kas nepacietīgi un kāri kāri
Jau smaržo jaunie āboli
Pa zariem un pa zāli.
3.5.62.
[[Viss pa vecam – Priedīts atsūtījis Krēsliņa dz. grāmatu. Es par to painteresējos svētdien. Patiesi par – Gunta Zariņa gr. Kundzīte skraida apkārt – es paspēlēju klav. parakstu uz rakst. maš. Gāju uz Doubl. Bay – skaisti tur iet pa rudens lapām. Ko mans dakteris dara?]]
4.5.62.
[[Daudz darba. Bet turos. Ieskatos Krēsliņa dzejās. Daža vieta no dzejas. Iešu gulēt agri, tūlīt.]]
5.5.62.
[[Vēstule no Māsiņas. Ziema tur garām. Inese aizbrauca ar Imantu. 10 p.m. vēl nav klāt. Ilgi. bet – negausība jau viņu pazīme, tas ir viņu attiecību. Varbūt tā labi. Ka tik var tikt uz priekšu ar darbu. Un ka nebūtu tas jādara uz veselības rēķina un naktīm. Bet – O.K. O.K. Es – pūšos.]]
6.5.62.
[[Vingrinājos maš rakst. un adīju. Tā visa diena. Sēdēju brīdi pie Rose Bay līča. Brīdi zem koka uz sētas paaugstinājuma tepat pie mājas. Un nupat domāju – neuzrakstīju māsai. Un tā gribēju cik īsa ir diena. Cik īsa īsa ir arī vientulīga diena.]]
Svētdienas siltumu zeķē ieadīju
Zelta adatām rožu dziju
Koka nopūtu, putna balsi
Noliku pelēkai ziemas dienai.
Atveras durvis aizveras durvis
Svētdienas darbdienas viņas
Atejot, aizejot saules zeķēs.
Svētdienas siltumu zeķē ieadīju
Zelta adatām ziedu dziju
Koka aizvēju, putna balsi
Noliku pelēkai ziemas dienai.
Atrodi glabātu, kalnā vesela
Nāktin nākdama auksta diena.
Atveras durvis, aizveru durvis
Svētdiena staigā saules zeķēs.
7.5.62.
[[Mrs. Terley aizlidoja. Atvadīšanās kā parasti saķērās un samežģījās un man to bija grūti atcerēties visu dienu. Vēstule no Kreišmanes. Guntis Saliņš pauzis par mani.]]
[no date, circa 1962 — at Terley’s in Rose Bay, when the parents went to Scotland for a while.]
Brīnišķīgi skaista debess, satumst pamazām, vēss, rudenīgs, vējains. Lielā māja klusa un tukša. tikai mazais franču pūdelītis ir pie manis. Spēlēju vienu laiku. Vingrinājos uz mašīnas rakstīt vienu laiku. Bet visam tam pāri — jāuzmana, kad bērni nāks mājās, un ko tiem dos ēst un vai tie nebūs saaukstējušies, jeb tie gribēs skatīties T.V. un negribēs iet gulēt. Viņi aizgāja kaut kur spēlēties ar citiem bērniem un dažas stundas bij manas. Bet — slinkoju, slinkoju. Kaut kā es cita vairs nekā nevaru — tikai uzrakstīt pa dzejolim, it kā visa mana domāšana būtu nosvērusies kādā plāksnē — tikai vērot, vērot, vērot just un dzīvot kā starp debesīm un zemi un tad kādreiz no visa tā kaut ko izgrūst dzejā.
Tagad ir brīnišķīgs brīdis — (krēslas brīdis, te jau nav krēslas stunda — nav tik garš tas brīdis, kā stunda), bet tam pāri arī te stāv tas — tūlīt vērsies durvis un — šo brīdi izjauks. Nekā cita nevar — tikai īsu īsu mirkli ļauties krāsu skaistumam, kas viss šķietas jo daiļāks, jo tūlīt to atņems un izpostīs. Bet ko citu ar to varētu darīt?
Ja te būtu man vairāk “mājas” — visas lietas, piem. visi zīmēš. piederumi ir vēl vecajā mājā, es te stāvu kā uz zara — nu nevaru būt vēl mājās.nezinu kur un kad reiz būs man tāds kakts kur mani atstās mierā un netraucēs. Bet tad — šis miers būs tas, kas nospiedīs garu.
Kreišmanes kundze ilgojas pēc Austrālijas. Liekas visvairāk viņai trūkst tas komforts kas te bija, ne pati Austrālija. Es baidos, ka viņa atgriezīsies un būs atkal vīlusies.
Nosala rokas rakstot — bet tas ir patīkami just ziemu. es daudz domāju par “seniem laikiem” te, kad esmu viena, ne domāju — tikai jūtu tos. Es vēl neprotu īsti iet te jaunajā dzīvē, bet ar kādu skumju piemaisījumu — jūtos ļoti labi. Tik labi — ka man negribās strādāt nekā. Negribās cīnīties tikai nīkt kā krogū. Tas nav ne labi ne vēl arī slikti.
8.5.62.
[[Bijām ar Susani Doubl. Bajā – skaista iešana tur ir, un izliekas tik tuvu, un lapas uz ceļa un svaigums gaisā. Atpūtos. Šķiet tikko uzrakstīju pāris dzejoļu Laika lins un Lauvas lēciens. Rakstīšana uz mašīnas šodien gāja teicami.]]
Ak, zelta//sudraba pulksten, mazais
Ar savu kulstītavu
Beidz sacirst manu laika linu! –
Tik maigu, nolīganu
Ar zilu ziedu galotnē.
Rimsties ar savu kulstītavu
Un atstāj zilu labo linu
Vien dzīvos vējos līgoties
Vēdinot gan dienu
Ar dažu brīdi nezināmu –
Vai tas vēl saullēkta
Vai jau pret rietu?
Vai pusnakts ir
Vai iet pret rītu?
Ak, zelta pulksten, mazais
Beidz niekot dārgo laika linu.
Par lauvas lēcienu Pēkšņi domā Lauvas lēcienu Lai visu atprasītu. Nogulsties mierā Sadraudzējies Ar vārtu dzelzi Ar sienas mūri Sadraudzējies Ar klibu klibumu Ar aklu aklumu Tad stāvus lēcis – Atkal domā Par lauvas lēcienu Lauvas lēcienu.
Mašīna aiziet sārtām ugunīm
Kokiem lapas krīt.
Cik zaļa, zaļa zāle
Kā ievilkta ar otu
Kur puikas bumbu sit.
Pēc ūdens smaržo
Netīrā kanālmalā.
Diena stāv galā.
Kāds krāšņums rieta debesīm.
9.5.62.
[[Nekā laba šodien – bet dzīvots, dzīvots ir, vilkts velkamais vezums un nopļauta zāle gar ceļmalu – tikai paskatījos dzelt. lapās ceļā uz Dabl. Baju. Patiesi – nekas, nekas nav gūts. Nejūtos labi. Pēc tam ka – ak ko tur par to runās. Nejūtos labi – bet – jāmēģina salaboties atkal. Bijām jau labi. Skaista bij diena, pilsēta – ak dzīvais mironi es.]]
12.5.62.
[[Sestdiena. Daudz dienas aizšķirtas. Nejūtos labi. Mani nomāc bailes par šīs mājas drošību – un to beidzot sāku just fiziski. Šovakar ļoti nelāgi. Piezvanīju Freimanim. Piezv. Dzidrai. Galva viņai sāpot. Grib atpūtas. Jūtu – mana nedēļa nav ne tuvu tāda, kā domāts. Oh Oh!]]
13.5.62.
[[Mātes diena. Inesei colds. Dzērām viskiju + T.V. Man – krelles.]]
14.5.62.
[[Cepām vistu, + saldo ar putu krējumu, skatījāmies T.V. un diena par īsu, par īsu, par īsu ––]]
15.5.62.
[[Bijām pirkt ēdamo. Skatīja. TV. Diena par īsu par īsu ––]]
Rīts jaunais, maigais, vienreizīgais
Ar prieka saniem sumināt
Svinēt un godināt
Vajadzētu man Tavu atnākšanu
Bet Tevi nokaru
Ar vecām bēdām
Kā nokar ziedu
Sala nakts
Ar smagām ledus krellēm.
Aiz Tevis skumju
Ķēdes lieku
Kas kaldinātas senu dienu
Rīts jaunais.
Tavu atnākšanu mirkli svinēšu
Ar saules mirdzēšanu
Uz koku plēstiem zariem
Kā rokām apkampšanai
Ar gaismas mirdzēšanu
Uz ielām izklātām
Kā maigām segām
Soļu saņemšanai
Mirkli svinēšu es
Tavu atnākšanu
Ar logu, durvju
Smaidu atvēršanu.
Pret katru svešu cilvēku
Džekarandas koks
Man tur būtu vēl jāaiziet, varbūt tad man rastos ideja kā tam pieiet. Toreiz es tāpat stāvēju tam visam pretī muti atplētis un nezināju to notvert. Tomēr – ja man būt ļauts – Varbūt. Bet tagad – nav laika. Tāpat nav laika un tur es nevaru iet. Man sāk likties – lai kļūtu par mākslinieku – vispirms būtu jākļūst par klaidoni. Pienākumus reiz nost nost no kakla!
Aiz drāšu režģa, pār kuru dažreiz pārklāja brezentu, lai iznāktu aizvējš kur launagu paēst, strādāja jaunatnākušais.
Es lasīju skaidas klusām. Kad redzēju, ka viņš neceļ galvu no darba es pāris reizes palūkojos uz viņa noliekto muguru un rokām kas ātri, mierīgi sit naglas.
Tas bija darbs ko tikko bija sācis otrs. Kā Tev ies, es domāju? Kas Tu esi? Un kā Tev te ies? Neko nekur es nevarēju grozīt. Es lasīju savas skaidas. Es domāju, viņš nemanīja mani, durvis aizverot es atskatījos un reizē viņš atskatījās. Es nesmaidīju. Parasti es smaidu. Arī viņš nesmaidīja. Mēs mirkli nopētījām viens otru. Kaut kā mani pārsteidz viņa seja. Neredzēju tās vecumu vai jaunumu, glītumu, vai neglītumu, savādā kārta man īsi apskatītā seja kaut ko atgādināja – kaut ko kas viņa varētu būt. Vai kaut ko kas viņa bijusi. (Es neredzēju to seju, kas skatījās uz mani un īsti neredzēju arī to, ko tā man atgādināja.)
Vakars sala rudens
Gaismās, zilgan zaļās
Debesīs, lapas vējā
Čaukstēja pa dārzu
Tumsai atnākot.
Ielās drāzās ielu drūzma
Elektriskās spuldzes
Šķīlās tūkstošiem
Ne ar ko to netiekoties
Vakars nāca
Pāri dārzam
Mierīgs gaismās
Izziedēdams
Rieta debesīs.
Prāts nu tik līksms
Ka palēkāt man gribētos uz vienas kājas
Te krastmalā kur viļņi plukšķ
Un staigā rožainbaltas kaijas.
Tad atceros – jau mati sirmi
Un mazam pirkstiņam sāp kauls
Bet jautrības velns
Kūda biksta:
Lūk arī viena kaija kliba
Un klibs var arī palēkāt
Tik kāds kas negrib – tāds nekad.
No gaismas dziļumiem
Tu runā uz mani diena
Klusumā tu runā
Ar gaismas avotu
Spoguļu līmeņiem
Kas skalojas man pāri
Ar zaļu galotņu atspīdumiem
Un rožu un sīkumu drumstalām
No gaismas
Tu mani padzirdi, diena
Ar gaīsmas kalniem
Mani noslogi un tu
Augšām cel mani, diena.
Kad skarbums plosījies un šķēlis
[*****published in Artava as Maigums]
No date
Dz. jaka 39.11
Dz. blūze 12.6|
naktskr. 25 –
gurdle 20 –
Matu krās. 7.11
Krelles 5 –
Lakatiņš 15.11
Zāles 10 –
––––––-
. 136.3
. 6.15.3
Ceļš
Vīnogas 3 –
Telefons 2 –
Pasts – 11
Inesei
Grām. 2.10
Bal. biļetei 10
Kab. l. 3.11
Kleitai 5 –
Dz. jaka 39.11
Blūze 12.6
Nakts krekls 3.6
Kab. l. 3.11
‘’
Dzija 6.6
Cimdi 8.8
Zeķu dzija
Nos. naudā 20 –
Ines £2
Kleit + ceļam 1.10
Nakts m. 1
Laime – jāzina//jāmācas pazīt Vai tas tik grūt? Tā pazīšanās zīmi nes Bet – tā jāmācas ieraudzīt Slīd ātri burzmā Rauj cits citu, zūd un jūk Kavēšanās nav – ātri jāsazīmē Palikšanas nav – ātri jāskūpsta Reizē šķiršanās un apsveikšanas skūpsts.
16.5.62.
[[Bija mazas vakariņas, kas nezin kādēļ beidzās ar asarām. Ak bērni, bērniņi – kā viņi zāģē nost savu zaļo jaunību – bet ko citu ar viņu darīs? Ciest un ciest un just un ciest.
Esmu tomēr nomocījusies šais holidejās, kas atkal ir citādas, kā domāts – kaut kas mūžam jāvelk.]]
17.5.62.
[[Es nopirku ziem. mēteli (mētelīti). Inese nopirka brūnu jauku kleitiņu. Dzidra – blūzi. Bij liela šopīšana. Nogurums – bet bij patīkama, draudzīga diena. Naudas gan varēja būt vairāk, vēl citām lietām. Labi bija ar meiteņiem kopā.]]
20.5.62.
[[Meitenes aizbrauca uz Berkeley Vale no te pavadītās nedēļas – tukšajā mājā valdot pēc patikas. Blēņās vien. Bez kā būtu kaut mazākais darbs darīts. Kā sakārtot grāmatu?]]
21.5.62.
[[Nezinu kā Dzidrulim. Vakar biju pie latv. Mētelis labs. Nevaru iedomāties vairs ne prozu rakstīt ne zīmēt – mani nogurdina mans darbs pietiekami, lai nekādus jaunuzņēmums vairs nevarētu sākt. Un – man gribās dzīvot ne tēlot – katrs nieks dzīvots ir tik vērtīgs. Gailīte bij te vakar – es, auša –]]
22.5.62.
[[Nosūtīju Dzidrai vilnas zeķes – tās rozā uz zelta adatām adītās kas ne pēc kā neizkatās, bet varbūt būs siltas. Dienas aiziet kā mākoņos – es skatos, tikai skatos visā, kā ūdenī kas aizplūst. Dūšīgi situ savu rakstāmmašīnu!]]
23.5.62.
[[Gribēju rakstīt pag. gada rindā – bet kāda nozīme? Pāris nenozīmīgu vārdu vairāk vai mazāk! Skatījos T.V. vai divi stundas – kā idiots! Kā lai es sarakstu prozu savai grāmatai – ka es vairs prozā nedomāju? Un kā ar zīmējumiem kad 5 gadi neesmu ne līniju vilkusi? Un kā ar visu – ka – nu ka es nevaru iesākt! Krakeru night!]]
26.5.62.
[[Vakar saņēmu Sarmas vēstuli – norādījumi par grāmatu. Palika labāk ap dūšu. Bet strādāt es nevaru. Kā apsēsta tikai klabinu mašīnu un klavieres, adu zeķi.
Bez satura. Man nav vairs enerģijas cīnīties, man žēl nocīnīt pēdējās dienas.]]
29.5.62.
[[Briesmīgā steigā – adu zeķes! Kāpēc? – tāpat vien! Briesmīgā steigā mācos uz mašīnas rakstīt. Kāpēc? Lai varētu rakstīt un varbūt arī pelnīt. Bet – mācīties vien arī ir visskaistākā lieta! Bet neko nerakstu grāmatai. Kāpēc? – nav laika!]]


