1974 Canada (Clearbrook) & Australia
1. janvāris 1974. 4.50 pm.
(pie Ineses un Gordona – Clearbrookā, Magnolia Cres – vai apmēram tā). Viņiem 2 istabas lejā, man viena augšā. Ērti diezgan.
Atgriezāmies no divām vizītēm – pie skolas apkalpotāja un pie skolas grāmatvedes.
Pēkšņi (neatceros, vai kādreiz tā īsti jau tas bijis) es kļuvu – upset – tas ir pēkšņi man bija diezgan no angļiem, angliski runājošiem. Pilnīgi – diezgan. Un – ko viņi pasaulei devuši? Etc?
Tūlīt brauksim pusdienās pie Jow’as, skolotāja [left], Ineses draudzene te.
Šorīt tikai pabeidzu aust Inesei krāsaino vesti [right] – viņai tā virsū šodien un izskatās ļoti labi. Jāauž vēl.
2. janvāris
Saule, vējš, atlikušais sniegs sasalis. Raugos no sava augstā loga – eglēs.
Tukšākā sajūta, svešākā, kopš ilga laika. Man nepatīk šie cilvēki.
Varbūt citās mājās ir citādi.
Bet te, šie pirmie svētki bez svētku ziņas. Varbūt šovakar? Kad viņa bērni sanāks? Slēpes dēlam nopirktas, tās nevar ietīt ziemsvētku papīrī – karti jau arī viņš rakstīja – bet – ko ar to darīt, tā viņa te uz klavierēm palika pēc apskatīšanas. Kaut kas ir nepareizi ar šo māju atsevišķi no citām – varbūt citās ir labāk un kopējo es neredzu. Varbūt…
Tas ko es redzēju aizvakar – veca gada vakarā – man šķebina dūšu pret G. Viņš nosarka, kad In. kaut ko teica par pagātni un viņš izgrūda lepnu „ha!” un es iesmējos skaļi – par šo ‘ha’.
Sestdiena, 11 p.m.
No rīta ļoti sniga. Mīksts dziļš sniegs visapkārt. Izbraucām uz Sumas kalniem – kāpām, uzkāpām vienā kalnā pa sniegiem, pa meža taku augšup. (Rogers, jocīgais Gordona draugs [left] arī bija līdz). 40 minūšu kāpiens maigā ziemā. Augšā eglēs iešalcās vējš, skaņa kas mani to neapzinoties apturēja, lika iet atpakaļ, prom, no citiem – un klausīties, kas tas bija, kā tas bija, kad tas bija. Sen aiz daudz gadiem. Bet no neapziņas, vai kā to nu sauktu, to otrreiz ārā izsaukt īsti nevar. Tas ieskanējās, pieskārās, apturēja mani un bija atkal – tikai vēja šalkšana eglēs ar sniegu. Jūtos ļoti atsvaigusi (sirds nesāp un mugurā sāpi nejūt!).
Sapnī redzēju Mackensiju. Savādi.
Līdzība ar Rogeri, kas arī bija līdz kalnā? Nē. Varbūt tanī tumšā, kā mitrā mirdzumā, kādā Macks bija, bij līdzība ar sniega lietus mitro Rog.
19. janvāris, 1974 pirmdiena.
Sniga visu dienu
Tik skumjas piesniga.
Kaut kur ir prieks,
Zem sniega?
Zem lediem,
Aiz miglas
Zaros ieslēpies
Tur pāršūpojies
Ar galvu lejup
Aizmidzis?
Brūk strūklām sniegs no zariem
Par daudz ir snidzis.
Nakts smaga kokos gulst.
Bet krāšņas
Krāšņas,
Mīkstas, vēsas segas.
Vakar bij partija te. O.K.
Aizvakar bijām uz teātri, Vancouverā. Teātris – nesedz, manu prāt visas prasības – Pārkrauti kostīmi, liela skatuve, (kā viss te) mechāniska spēle. Bet – darīts daudz. Acīm un priekam ko izpriecāties.
Vakariņas meksikāņu restorānā, kad izēd salātu lapas, bļodiņā paliek puskrūzīte etiķa. Ēdot kādus speciālus taukos vārītus (garšīgi diezgan, izsalkušiem) cepumus, tauki tek līdz elkoņiem, labi ka pie galda ceturtā vieta tukša, lietojām tās servjetes, slaukoties. Mans pasūtītais ēdiens garšoja, tikai, pēc kādām stiprām vircām sage? (Gandrīz iznāk būt kā Krauskopfam pie kuģa maltītēm – viss nelabs…) Apkalpotājs izņem lietoto dakšiņu no bļodiņas (daudz bļodiņu) un noliek uz galda – otram ēdienam!!
Bet vīns bij labs un kafija laba un taukainie cepumi arī labi, tikai jāprot meksikāniski ēst.
G. piedzērās. Inese bij watery (nezinu kādēļ). G. mani iepazīstināja ar pilsētas klaidoni kas iecelts, apģērbts par angli – kā „Latvian, my mother in law” – viņš gan nemāk uzvesties kad iedzer. Pasūta kādas 5 un vairāk dziesmas mūziķim (vājš pie tam). Ja mēs paliktu ilgāk – kā bij viņa doma – mēs ar In. atrastos vecā klaidoņa kompānijā un viņu pašu droši vien izmestu uz ielas 2 vīrieši pie blakus galdiņa, kuru viena dāma ienākot saistīja G. uzmanību un viņš domāja – ka būtu partija visu nakti –
Otrreiz piedzērušos viņu redzēju vakar – sēd savā fools paradīzē un stāsta cik viss bijis labs – noklusina ar žestu manas domas un nobalē savu. Viņš ir idiots, vai pa pusei tā. Viņš nav spējīgs spriest neko lielu mākslās – dzīvo glaimodams lielākiem, diktēdams savu – mazākiem. Labi – ka nekaujas kad iedzer. Varbūt tikai, kamēr viss notiek pēc viņa prāta.
Aizaizvakar un aizvakar pirms part. Inese bij pie Jo. Kad pirmo reiz viņa tur brauca (Jo zvanīja) In. aizejot apskāva mani kaut kādā ekstāzē. Es domāju – ka viņa ir laimīga satikt L. un kaut ko cer. Bet varbūt es maldījos. Viņa nekad te nebija mani tā apskāvusi.
Bet atbraucot, otrā dienā tas ir – viņa bij tumša un nomocīta. Likās dusmīga uz mani – bet varbūt tikai aizņemta ar sevi.
Es biju pie Jo [left] ceturt. vakarā – un pļāpāju par daudz. Bet dzirdēju arī par daudz! Visu – arī to, ka G. nav nekāds intelektuālis, kā viņš pats domā, un – a slimy dog – pēc Gartha domām. Nu Garth – ir mazliet ass un prasts.
Partijā – vakar, man bija tīri labi pīrāgi.
Jāliek ½ mārc. sviesta (ne vairāk) uz 1 pud. piena daudz ja – 1 ēd. kar. eļļas vēl klāt. Sīpolu bij krietni – bet paspeķīgais bakons o.k.
Tikai – partijai jājauc 2 litr. Citādi – nekas neiznāk. Pīrāgi – garšo.
Otrdiena 8 pm. 24 janv (?) {22.1.74}
Šodien pie vakariņu galda – Gord teica – „we are breaking up” – It kā – Inese ir izlēmusi to dažas dienas atpakaļ. Tā tad – manas nojautas var būt pareizas. Bij gara runāšana – viss tas pats ko teikt. Un – es nevaru parunāt bet – kaut kā viss beidzot – izsakās.
Es runāju tikai no tā, ko es domāju pati. Tikai tagad atceros svarīgāko – Inese apskāvienā bij laime. Tā tad viņa ir izšķīrusies arī ar sirdi – lai gan viņa teica – emotionely vēl ir involved. Bet tas jau nerunā pretī. Vai tiešām es nepārpratu? Es viņas rokās jutu lūgumu, lai tas piepildās, ne – meklējumu pēc spēka to piepildīt. Tas bij kā putna lidojiens.
Ja tā – tad viss būs labi!
Ja tas Gordons ir bijis tikai ‘kārdinājums’, ne tieša ilgi gaidīta atbrīvošanās, kā man tas bija.
Vai bez grūtumiem lai būtu arī tas, kas var nākt atpakaļ ejot pie Laimona – bet ja viņas rokās bij tik liels sauciens pēc tā – tad nevar būt nepareizi atgriezties. Un viņas apgalvojums vienmēr ir bijis – mēs bijām O.K.
Un lai kā – te nav palikšana. Tikai – ja būtu tā, ka viņa ilgojas atbrīvoties no Laim. – tad būtu tagad jāiet citur, vienai dzīvot, vai kā. Bet viņas seja vienmēr ir uzdzirkstījusi gaiša – kad kāds ir pieminējis viņus kā laimīgu pāri. Vienmēr. Tā tad – tā ir bijis.
Savāda epizode.
Kad nupat mēs 3 (es, In, Gord) bijām gatavi partijai, viss sakārtots, paši apģērbušies – viesi var nākt, Inese savās melnās biksēs un manā austā vestē – sāka dejot istabā – un uz viņu raugoties, redzot viņu tik skaistu, un viņas agrāko deju kustību pilnu – es pēkšņi redzēju Laimonu viņai blakām. Es nekad nebiju tā domājusi, ne arī tai brīdī – bet viņas kustības izsauca Laimona klātbūtni – es to izteicu un In. sašuta, protams Gord. bij tur klāt un tas bij nelabi to teikt – bet kaut kā, Laimona parādības tiesības bij tik lielas, Ineses laimes dēļ, man bij tas jāsaka.





