Oktobris 1977 (Ķikure/Kikure)

14. oktobris. 1977

Nosūtīju vēstuli Abučam, prasot vai viņš varētu iespiest Sarmas un manas vēstules?
Nezinu, kādēļ es to kavēju tik ilgi? (Krāmēties, pārrakstīt, gudrot – kur ņemt naudu? Staipīt līdz no vienas pasaules malas uz otru…)
Dzidra neraksta.

Vakar biju pie mūsu ‘dāmām’ uz atvadu – ‘tēju’. Taisos ceļā – atkal uz Austrāliju. Arī Katija brauc tai paša virzienā – līdz Havaii, kādu nedēļu vēlāk kā es. Viņai – skaists, mīksts zili rakstains vilnas kostīms un ļoti zila blūze, nē džemperis. Un grūtības un nesaskaņas ar vīru… Laimīgu ceļu. Laimīgu ceļu.

[Erna goes to stay with Dzidra and Clive in their house, an older home they bought in 1976 in Paddington, Sydney.]



[Photo: white house with red roof, next to a pub] 

Augusts 1977 (Ķikure/Kikure)

1. augusts. Pirmdiena. 7-8 a.m.

Debess balta, kā nebalināts lins ar iedzeltenu, zeltainu malu. Un miglas vāls pārveļas kalnam, atnāk, izklīst pār dārzu, saulē caurspīdīgs kļūst, izkūst.

Iekosts ābols rudens zīmogs
Sviests pa roku galam te, gan tur.
Vēlīns, briedis skūpsts spiests bez bēdu lūpās,
Kad pie pirkstiem klaujas pārziedējušu ziedu zīds
Smagi līkst dārzs un lauki
Arī mēness augustā ir zelta smags
Medus slēgts un aizvākots.
Sauciens tālu skan 
Un tuvi krīt starp lapām
Iesarkanām kļavās, apsēs.

3. 4. vai 5. augusts?

Karstas dienas. Ļoti nogurdinoši karsts līdz vēlam vakaram. Dārzs (sakņu dārzs) izkalst. Daži stādi – turas. Prieks aiziet tur un redzēt ziedam cīnāmies, prieks būt kopā ar šīm dzīvām radībām un ņemt ko tās dod – ņemt te no viena te no otra – kaut ko svaigu labu – atvērt zirņu pāksti izvilkt burkānu, bieti, sīpolu etc. etc.
Biju pie bitēm. Saņēmos to izdarīt. Iztīrījušas ‘pusizsviestos’ medus rāmjus. Bet kur likušas medu – nav redzams? Sabūvējušas visādas nebūšanas. Atstāju visu kā ir – lai darās!! Ja paspēs vēl kaut ko ienesīs. Ja ne – pietiek…
Nosūtīju Dēliņam 2 stāstus – Kanādas vasaras piezīmes:
Spieti
Stādi.

6. augusts.

Karsta, jau otrā, trešā nedēļa tā. Dārzs cieš. Tomāti un gurķi – cīnās.
Gaidu vēstules no Dzidr. un Freijas.
Patreiz – sauļojos. Šodiena mazliet vējš. Vējiņš. Vieglāk saulē. Maurs visapkārt nopļauts, izžūst saulē, izdzelt. Vasara.
Naktī (2.30 am.) atmodos, šķita – vētra nāk. Izgāju aiztaisīju bišu stropu vāku, lai ūdens neiet iekšā, ja līst. Nakts bija skaista, ar mākoņu strēlēm debesīs. Bet diena ir pilnīgi skaidra.

Vientulība ir par lielu. Bet apkārtne dabas ziņā – ir mīlīga. Nav te jūras, peldēšanās, ūdeņu – bet dārzi, zālāji, koki, debess, komforts, dzīvoklis, galerija ar gleznām… Tikai tukšs no cilvēkiem, no notikumiem no sapņiem. Nav ne mazākā iemesla kaut ko fantazēt. Liels notikums – lobīt pupas un redzēt cik brīnumskaisti tās pākstis zīdā vai samtā (kāpējpupām zīda, kāršu pupām samta) ir iesaiņotas. Elpoju, ieelpoju, visādos veidos iegūstu šo ziemeļzemes dabu, manas jaunības dabu. Satieku to no jauna, pēc vairāk kā divdesmit gadiem.

Jūlijs

Šodien kāds svešinieks ienāca sētā,
Kur jūlija saules slēpjoties
Kļavu ēnā lasīju vecu dzeju.

Dzeja, vai grāmatas lapu spožums
Bij žilbinājis man acis –
Svešinieka vaigā redzēju Tavu smaidu.

Atguvos, rimu, sevi nenodevu,
Tikai pēkšņi tai mirklī
Visi pilsētas baloži salecās spārnos,

Kā sudrabs, kā perlamutrs sijājās gaisos
Un nezināja kur laisties
Bet negribēja vairs jumtos atpakaļ sēsties.

Debess pilna spārnu, ka mirstošu tauriņu trīsu,
Kā ezers ar baznīcu nogrimušu
Nerimti viļņoja visu pēcpusdienu.

Pirmā versija:

Kāds svešniieks ienāca sētā
Kur pusdienas saules slēpjoties
Lasīju nesaprotamu dzeju
Zaļās ēnās.
Vai grāmatas lapu baltums
Bij žilbinājis man acis
Svešinieka vaigā
Redzēju tavu smaidu.
Atguvos, nepievīlos
Tik vienā mirklī
Visi pilsētas baloži
Sacēlās spārnos,
Kā sudraba mākoņi,
Kā perlamutrs sijāja gaisos
Visu pēcpusdienu
Negribēja jumtos vairs atpakaļ sēsties,
Bet nezināja kur laisties
Kā briestošos tauriņos pārvērsdamies
– kur gaiss pilns vizmas
Kā ezers viļņoja bīstamos dziļumos.

14. augusts, svētdiena.

Karstas dienas. Sevišķi – pēcpusdienas un vakari. Tagad rīts, šķiet svaigāks kā citi rīti, bet sauss, sauss viss. Dārzs izdeg.
Augšā studijā, pārnakšņo Grace [right] ar Fredu. Dabūjusi – kādu ‘vācu baronu’ – izskatās jau pēc vācu bakera, vai vīnakalna bakera – kā Fellbachā – ar iesarkaniem vaigiem.
Cik ātri šinī laikā salabo sirds lietas. Iesit jaunu tapu, iet atkal. Un – ko līdz vilkt lietas garumā? Zaudē tik laiku. Cik es pati laiku nenositu kavējoties ar izjukušām un nelabojām sirds lietām?!

Eju no rītiem pa stundas ceturksnim tepat kaut kur apkārt – Lasu kazenes. Lai būtu saulē, dadžos, ērkšķos – ‘atpakaļ pie dabas.’ Tik ko ēst. ‘Matzki’ indiāņu rezervē – salasīju 3 saldējuma spainīši – bet mēs ar Inesi tik ilgi pēc tam šopijām, ka karstajā laikā tās mašīnā ļoti cieta – kļuva gandrīz negaršīgas. Tomēr O.K.
Ko man te to rakstīt?
Lai – rakstu.

Vakar te ienāca kāds šo paziņa. Runāja jūsmīgi par D.H. Lorencu, viņš lieliski pierādot (Women in Love piemēram) ka ‘asins’ velk cilvēku savos ceļos. Teorija o.k. Bet es nedomāju ka D.H.L. to pierāda ļoti ticami, pārliecinoši un mākslinieciski. Jau tas vien, ja māksliniekam – rakstniekam ir kāda teorija, kas tam jāpierāda, tad tā jau nostājas pirmā vietā, un tai reti ir māksliniecisks segums. Tas ir – ja teorija ir tik liela un gribēta – ka tā iet pirmā vietā, rodas pirms vielas, un rakstnieks sameklē kā to pierādīt.

Mākslinieks nevar dzīvot ārpusē, un kā matemātiķis rakstīt formulas, vai bīdīt savus raksturus kā šacha figūriņas. Ar visām savām asinīm Lorencs ir ļoti coldblooded animals kā mākslinieks. Tomēr, kad lasa viņu pēc Robertsona Davis – tad redz cik daudz lielāks mākslinieks ir Lorencs. Taču viņa teorija un viņa mākslinieka deva – nestāv labi sakausēta, dalās nost, kā mazliet ieskābis piens.

No nemiera grūt,
Kā kad jasmīns zied
Un nav nekas norunāts – kur iet,
Kur būt?

Saules rīti izzied
Nāk un iet
Ar tik daudz saules, ka soļi skar
Zāli sausu un brūnu.

Tik ēnas vēl zaļas un maigas
Karstā vasarā pārvēlīgā, garā.

Svešā malā laipnība devīga
Dienu pēc dienas lej pāri
Ar siltu, karstu elpu.

Nav ko teikt. Tad – jāvīst klusu, kā zāle vīst…

26. augusts.

Lija 4-5 dienas. Zeme padzirdīta. Šodien vairs nelīst. Liekas – skaidrojās. Un vēl silts diezgan.
Nezin kur laužas gars. Bet – kur?
Velna vecis un mana grāmata! Nauda par grāmatu izdota. Grāmatas nav. Naudas nav. Otrs arī neatbild, kura adresi iedeva Lucis kundze. Ūpji – latvieši. Tās – dienišķās vaimanas… Te nu esmu – ja man būtu nauda atpakaļ izdotā par grāmatu – varētu vēl paceļot. Te viss tuvu… Nekā – Sēdi un noziedi. Un tas, jā un arī visi citi – kādēļ tik neaizsniedzami man?
Debess ar mākoņiem atkal ierosinoša. Bet satumsa ātri.

Man nepietiek, nav un nav gana šīs zemes zaļuma. Rītos, vakaros, dienas vidū un nakts vidū es dzeru to. Redzot un neredzot jūtu to. Sākumā man likās – lai iegūtu to. Tagad man liekas – tas iegūst mani. Paņem mani. Man jāsargās, vai es vairs nevarēšu atraisīties. Un tas, šī zeme šis zaļums, šie zari un ziedi un saknes un galotnes – lai cik tie īsti – tie savā ziņā ir apmānīšanās. Viņos es redzu savu zaudēto zemi. Pagājušo laiku. Es dzīvoju to, laižot caur pirkstiem šīs zemes augļus, sēklas, beržot smaržīgas diļļu sēklas delnās, liekot tās stikla traukos ziemai. Caur šām diļļu sēklām un lapām, zirņiem un pupām, es jūtu to zaudēto zemi. Bet tā ir apmānīšanās. Īstenība vēl ir tai zemei – bet es baidos redzēt. Es nevēlos redzēt. Es lalinos te ar kādām iztēlēm: brīnišķīgas diļļu sēklas, medus, āboli un citas lietas, lietus un mākoņi, oļi ceļā. Tas viss ir atspīdums man no aizgājušā laika. Es sildos tanī un man nav drosmes iet, atvērt durvis uz to īstenību, kuru dzīvo tagad tā zeme.

Man nav drosmes redzēt tur kādu pussabrukušu māju. Jaunus ceļus. Jaunus ciemus. Es sūkstos te, labinos te ar sēklām un mākoņiem. Un mēģinu attaisnoties – kādam ir jāglabā vecās lietas, kādam ir jābūt – muzejam.

Pārziedējušie diļļu ziedčemuri atdod man savas sēklas. Saujām smaržīgu sēklu. Visai ziemai smaržas. Ziemu ziemām diļļu smaržas. Miljoniem diļļu sēklu, jaunu diļļu stādu dzīvības sākumu guļ man delnās. Ko es ar tām daru? Ko izdaru? Ko izdarīšu? – Apēdīsim tās sviestmaizēs, maizītēs pārkaisītas? Es lasu tās kopā – ēšanai, maizēm un sieriem un smaržīgām virām un siltiem dzērieniem, bet es neņemu tās tikai – apēšanai.
Ar viņu smaržu un garšu un zaļām smalkām lapām, augšanu un ziedēšanu un sēklu nešanu es gribu kaut ko ņemt, turēt, paturēt no senā laika – un tālāk dot to, turēt, paturēt tālākam laikam.

Klēpjiem diļļu, ar pārgataviem sēklu čemuriem stāv man apkārt vāzēs, birst uz galdiem, papīriem, grāmatām. Sausi, pelēkbrūni, milzīgi lieli, labi auguši sēklu čemuri, kā sparģeļi pie veciem koka griestiem, kā grezni ornamenti.

Diļļu smarža iepriecina
Rudens rīts kad rādās smags
Miglā ievīkstījies,
Zari pil.

Slapjais ceļš kur vestu
Alkšņu, bērzu birzēs –
Uzraksts brīdina „...Te privāts,
Īpašums te privāts. Nenāc.”

Diļļu smarža ielīp pirkstos
Mazās sēklās tur nākamību tālu
Tuvi slēgtu cieši
Sevī pašā.

Sedzies iekrājumā savā
Drūmei saki: „...nenāc, īpašums te privāts! 
Dzīvās smaržās glabāts...”

Jūlijs 1977 (Ķikure/Kikure)

6 jūlijs 1977 trešdiena.

Dienu iepriekš kartiņa no Freijas.
Vēstule no Dzidra. Beidzot! Citādi – O.K. tikai – ar Clivu [right] owful. Stupid, unmanly man. Pleasure hunter all his life. Small and easy things, ways, achievements.

8. jūlijs

Aizvakar vēstule no Freijas, vakar no Dzidras. Šodien no Cheryline. Pēkšņi vēstules nāk.
Šodien Brianam bija operācija. Tas ir – viņi atvēra Briana galvu un neoperēja, vai pusoperēja, „dodot vēl apmēram 18 mēneši ko dzīvot”. Sākumā, tālrunī, domāju, ka Inese teica – seši mēneši tikai. Gads un seši mēneši ir tomēr vairāk. Liekas – varbūt kaut kas varētu salaboties pats no sevis. Lai gan lieta laikam ļoti nopietna. Bet – tomēr. Jā. Cik vārīgi mēs esam, to mēs vienmēr aizmirstam. Dzīvojam tā, kā nebūtu jādzīvo. Bet lai dzīvo šā vai tā…
Cik labi just vakara sauli, paiet tepat ap puķu dobi pa grantēto ceļu. Cik labi būt dzīvam un puslīdz veselam.

15. jūlijs 1977

Ar zirņu pāksti kabatā
Pa vasaru es eju
Un margrietas un dadži zied

Bet dažreiz zaros pamanu
It sātanīgu seju...
Jods, kas man te var kaitēt
Kad margrietas un dadži zied
Balts kāposttauriņš lidinās
Un bites vēlreiz spieto
Zem soļiem maigi oļi dzied.

Ar zirņu pāksti kabatā
Pret sauli vērstu seju
Tik acis mazliet piemiedzot
Šai vasarā es eju.

––––––––––-

Vasara, vasara, vasara
Visnotaļ visgarām nu līst
Ar dzidru zilumu, zaļu,
Pilna bišu un atmiņu slēptu.

Nakts.

Brians piezvanīja, ka viņš jau pārbraucis mājās no slimnīcas. Man tikko bij sācies ‘Poldarks’ uz TV, negribēju to kavēt un biju samērā īsa sarunā.
„Cik labi runāt ar Jums atkal…” viņš teica. Tas man šķita savādi. Varbūt viņš jūt to tagad, ko es tagad jūtu par viņu, ka viņš nu tuvāks man savā attiecībā pret dzīvi, kā citiem te… Un viņa vārdi savādā kārtā pamodināja mazliet tās citas vasaras izjūtas, mazliet ar mīlestības pieskaņu. Mazliet. Tas bija iznīcis, absolūti, pavisam.
Dzinu bites ārā no palieveņa grīdas apakšas. Ko man bija darīt. Beidzot viņas ir – aizgājušas. Un varbūt viņas būtu gājušas bez manas dzīšanas. Bet kādēļ vakar viņas negāja, kad bija tik silts? Nebija sagatavojušās. Nabaga bites!

16. jūlijs. Sestdienas rīts.

Ļoti maz gulēju.
Šorīt domāju par Brianu, es zinu, ka es labprātīgi negribētu viņam neko ziedot – teiksim laiku, ja viņam būtu vajadzīga kopēja, ne tur, viņa mājā. Es tur nespētu būt laba.
„I cannot go,” viņš teica. Ko tas nozīmē? Un viņš teica, ka Silvija un draugi esot atnākuši aprūpēt viņa bites. „How nice of them,” viņš teica. Un – vai es būšot viena, kad šie nākošnedēļ būs prom. Man neienāca prātā, ka viņš varētu nākt te atpūsties, veseļoties, dienām. Un – es nezinu vai es to varētu un gribētu. Esmu noilgojusies absolūtas vienpatības. Un pie Briana – es vairs it kā nekādā veidā nevaru pietuvoties. Kaut kas ciets un neatsaucīgs ir manī. Es negribētu ne vārda mainīt ar viņa ģimenes tagadējās ģimenes ļaudīm.

Un es lieku kopā visu runāto un domāju – ja viņam būtu vajadzīga kopēja – un tie bagātie ļaudis tur apkārt – izdomātu – ka es to ‘veselības vārdā’ varētu darīt – tad jā – tad es negribētu dzirdēt par to ne vārda.
Nāk diena tālāk. Nedaru neko. Nosea. Nosea…
Domāju atkal, ja jāuzņemas kaut ko darīt Briana labā, varbūt es tomēr spētu kaut kā to varēt? Varbūt – atrastu ko rakstīt? Es jau nevaru kārtīgi rakstīt ar visu savu brīvību. Tikai nākošo nedēļu, kad šie būs prom – es gribētu vēl sev vien.

21. jūlijs. 1977. Ceturtdiena.

[Photo: Dennis and his cartoon sketch of Gordon]


Vakar pie manis te bija vakariņās Denis un Robin un bērni. (Latv. viegli cauri tikšanas tradicionālais – kāposti ar desiņām, rosols, melone ar citronu. Viņiem – viss tas jaunums.) Pēc vakariņām aizbraucām uz zivju farmu. Gribējām pirkt zivis. Vairs tur nepārdod.
Šorīt vēstule no Dzid. Liekas – Happy.
Skaista diena. Noslinkota.
Jau 9 p.m. Jauns mēness. Ļoti skaidrs viss. Noskaidrojās pēcpusdienā. No rīta bij maigi puspiemācies.
Pienācu te virtuvē (galerijas daļā) pie lielā loga atvēru to un teicu – šī ir mana diena. Šī diena ir mana! Biju laimīga par šo dienu. Skaidra kā ūdens, kad slāpst, šī diena.

Karena iebrauca te ar Traciju uz mirkli. Pateikt ko? Ka viņa brauc no šopīšanas – būtu varējusi paņemt arī mani (!) – Un tad – viņai jāsteidzoties mājās – ‘kompānija’ nākšot uz vakariņām. Divi reizes viņa izteica par šo kompāniju (?). Bija jāsaka, ka man arī bija ‘kompānija’ vakar. Viņa ieplēta acis. Savādi. Nesaprotu viņu ar savu kompāniju. Droši vien Rodžers. Viņai būšot dzimšanas dienas svinības Vancouverā, lai G un I. gatavojoties iet. O.K.
Iesaldēju 4 ‘maisiņus’ pupiņu un zirņu.
Iesaldēju bietes.
Puķu zirnīši zied ļoti krāšņi un aug lieli, kupli…
Viss labi. Tikai – nomāc – pārrakstīšana. Peh. Bet jādara, ja grib sūtīt iespiešanai. Un – pietiekami attāluma rindām jābūt etc. etc. Mēs neesam nekādi franči kas savu autoru darbus lasīja ar vairojamo stiklu pirkstos trīs vīri dienā vienu lapas pusi…

24 jūlijs. 1977. Svētdiena.

Kā dienas iet! Plaukst saulainas siltas, kā puķes, cita pēc citas.

Zaļš un zils un gaismas pilns viss
Smagumu noraisīt mēdzu
Rītos, kad acīm tas uzguļas,
Sapņus aizmirstot naktī
Smagumu noraisīt steidzu
Un diena atver logus.

Šie mājās no Belacoola’s. Bijis labi. Būs 2 ned. mājās. Tikai nākošā ned. nogalē – atkal brauks kaut kur ciemoties. Es varētu arī. Bet labāk palikšu te. Ceļš vānā diezgan grūts un tur sveši ļaudis. Diezgan būts tādā vidē. Uz īsāku laiku – uz pusdienu, dienu – kaut kur tepat varētu iet.
Bija labi – būt pilnīgi vienai. Biju sauļoties 3 dien. pēc kārtas. Krāsas nav, bet mugura sūrst.

No tā Nollendorfa, – latv. rakstn. ‘priekšnieka’ (?), kam jautāju kaut ko par grāmatu izdošanu – nav atbildes. Droši vien pārpratis un apvainojies. Ieliku divus USA airletteres, ko viņam atbildēt, pieminot, ka latviešu iestādes neatbild, laikam tādēļ, ka nevēlas izdot naudu par markām, kas ir gluži saprotami un pareizi. Latviešu būšana – lēnām un ar pīpēšanu, ja vispār…

Cik daudz vietās civilizācija iznīcina veselīgu dzīves idilli, dzīvi. Šodien Inese pļāva mauriņu (te ļoti daudz ko pļaut, ap abām mājām pa dārzu, līdz ceļam lejā). Ap bišu stropu viņa teica – atstās man to nopļaut, es apstājos saaugušajā, dzelteni noziedējušā laukum malā – viss pilns pusdienas saules, gaismas, siltuma, smaržu, dzīvības un – bišu. Ik pa pussoli – kāda bite paceļas un iegulst atkal ziedā – mierīgi, laimīgi. Jā – laimīgi. „Es pļaušu vakarā” – es teicu Inesei. Nāca Gordons un nopļāva tūlīt. Nedomāju, ka viņš dzirdēja manu teicienu. Viņš pļāva – lai nopļautu. Viņš ne redzēja, ne apzinājās, ja redzēja, to, ko es tur redzēju un gribēju sargāt. Labi. Ir viss nopļauts, man nav jādomā, jācinās kā to izdarīt. Bet skaistā laimīgā, saulainā mazā piesaules pasaule ir barbariski iznīcināta. Liels bišu zaudējums tur tomēr nav bijis. Un tagad viss tiešām ir – labi un glīti. Maigā zāle jau gandrīz savītusi saulē pēc dažām minūtēm, viss gluds.

{31. jūlijs?}

Jūlijs pēdējais ir klāt
Karsts un stiprs savā gatavībā
Medus kāres smags kā ledus
Balti aizvākots un segts.
Bites aprīlī bij maigas
Tagad kaitinātas niknas
Strādīgas un čaklas sievas
Pat bez vārda matos krīt.
Bezdelīgas bērni sēž
Sen jau jumtu šķorēs
Mežos pļavās projām tos
Vecie aizved vēl pirms saules
Lidošanas apmācībām katru rīt
Un pa zaru zariem izšūpojies
Miesās atpakaļ nāk gars:
Sakņu dārzs ir pilns
Ziemai gatavojies –
Jādomā par klētīm, šķūņiem,
Pagrabiem un pieliekamiem...
Tikai naktīs vēl
Mēness negants staigā:
Dārzs viss ēnās lās
Kā ezers vilņos
Kā raibs milzīgs zvērs
Gulēt neļauj.
Ak, kāds vēlīns siens vīst
Un vilina un sola
Augusts stāv pie durvīm!

–––––––––––––––––––

Uz (mūžīgi) zilas debess, kā zīda
Ābele sārtus āboļus iemadarojusi
Lapas zaļi sudrabotas.
Acs dzer un neatdzeras
Mūžveca prieka.
Raugies kā gobelēnā...

Jūnijs 1977 (Ķikure/Kikure)

5. jūnijs.

Viņš atnāca kā uguns silts
Sarkanā kreklā, sarkanu bārzdu
Dzeltenā salmu cepurē.
Viņa skats vērās
Kā zilu bezdelīgactiņu zieds
Rūdos dzegužlinos,
Gurnos apjozies, sasprādzējies
Ar pašdarinātu jostu.
Es smaidu, smaidu visu dienu
Un nakti, jau pusmiegā
Lieku roku pie sejas:
Kas tur tā tik savādi, sen nejusti, svešādi
Tuvi un labi ietvēries – 
Smaids iegūlies
Kā uz palikšanu.

10. jūnijs, piektdiena.

Biju līdz ezeram. Vasara. Visur vasara.
Dzelzceļa pusē, pie ceļa tur seklais (?) ūdens, pilns ar lielām zivīm, gandrīz kā laši, lašu kanālos. Bet zvejnieki zvejo (spiningo, velcē…) otrā pusē ceļa, lielajā ezerā. Šīs zivis par ‘prastām’ – tās kārpas, rūgtas. Es būtu gribējusi tādu zivi. Lašu gaļa vien nemaz tik neaizstājama nav. Ar malas tīklu agros pavasaros vilka visādas zivis – raudas, asarus, līdakas, vēdzeles un vēl nezin kādas citas – te piemin tikai – lasi.

Smaguma, kā svina,
Pilni locekļi, domas,
Apstājies viss, rāms
Kā attekas ūdeņi
Kur lēni kustās kārpas
Lielas, skaistas zivis, rūgtas
Siena laika krastos
Kur pļauta zāle vīst
Un zied vēl nepļautā ar 
Ar baltiem, dzelteniem
Ziediem kā mazām saulēm.
Siena vītums, smagums gaisā
Līp sveķi priežu dzinumos
Vējš zaros gulstas, ceļas
Ko teikt jums – runāju ar kokiem
Gaismu pāri klāju, vai tumsu
No sāpēm slēpjoties.

–––––––––––––––-

Vasaras vējiņš, vasaras vējiņš sērmūkšā, rozēs un priedēs
Kāpostu tauriņš aizlidinās, pāri uz sakņu dārzu.
Vasaras tauriņš aizlidinās pār rozēm uz kāpostu lapām
Un man miestiņa iegribās, raudzēta darināta
No pagraba krūzē atnesta pār mauru basām kājām.
Ar pēdām kas visu vasaru zin,
Diendienā izstaigātu
Ar pēdām kas visu vasaru min
Zemi zaļu un ziedu klātu.

20 jūnijs, pirmdiena

Biju 3 dienas (2 naktis) Bellinghamā, Washingtonas universitātē pie Mrs. Appleby uz Great Book Club’a grāmatu apspriedi – tirzāšanu – discussion. Bijām 5 dāmas. Daži no šīs apkārtnes, daži no Vancouveras, lielākā daļa dalībnieku no Sietlas, USA.
Apspriešana centra grāmatas:
The Lives of a Cell ……………………Lewis Thomas
The Castle………………………………..Kafka
Ecotopia…………………………………..What’s the name?
The Loneliness of a Longdistance Runner……….Sillito

Visumā – mediocre minds. Mierīga, puspasīva, bezkaislīga attiecība pret grāmatas pasauli. Apskata tikai grāmatas saturu – ne autora stilu, mākslas vērtību grāmatai, autora varēšanu radīt raksturus, ne mākslu. Ka tas nav jāapšauba pieņemts ar to – ka tas ir ‘Great Book Club’, tā tad grāmatas ar mākslas vērtību. Nebija ko iebilst šoreiz. Varbūt un ja gan – par Ekotopia’s tādu vērtību.

Interesanti bija redzēt un dzirdēt – lasītāju. Dažs saprot ačgārni, pilnīgi pretēji autora domām, tas gan gadījās tikai reizi Sillitoe Runneri apspriežot. Lielākā daļa pieiet racioneli, bez sevišķām jūtām, mērot ar sevi. Tā tas protams arī ir, ‘ja pieiet ar jūtām’…
Skaisti bija būt universitātes vidē. Būtu labi bijis palikt tur arī naktīs, kā Elsi – 3 diennaktis – lēti un ērti. Es pārnakšņoju pie Applby kundzes. Nākošā gadā palikšu universitātes telpās, studentu vasaru brīvajās istabās, tagad mums nebija iespējams piedalīties vakaru sabiedriskā dzīvē un privātākās pārrunās.

Es – gāzos sarunās, kad ‘vairs nevarēju izturēt’.
Atradu, ka spēju domāt arī runājot – doma veidojas jaunā drošā loģiskā ceļā pavisam neparedzēta savu uzskatu izteikšanā un aizstāvēšanā, par ko agrāk nebiju domājusi, gandrīz nezināju, ka man tādas domas par šo grāmatu, šo situāciju viņā, ir.
Tas labi. Bet man jāvalda mans temperaments, citādi tas kļūs agresīvs. Tas ir – es sākšu uztiept savus uzskatus. Vienīgais glābiņš vēl tādā situācijā ir – redzams entuziasms, kas to var pa daļai attaisnot. Jāmācās – izteikties mierīgāk.

Par Longdistance Runneru, man izdevās izgāzt savu mazliet pret citu domām, labi un gari! Ha! (Mazliet negaidīts balss asums un akcents beigās). Debašu vadītāja sieva, un pati vadītāja, pienāca un pateicās, izteica atzinību. Un Šeila, mūsu grupas ‘brain’ – es ienesusi ‘more feeling about it all’. O.K.
Kaut tikai tas nāktu mazākais 2 reiz gadā, labi būtu 2-3-4 reizes! Kaut ko līdzīgu! Jāstājas koledžas nodarbībās nākošā gadā.

Ekotopijas jautājienā pirmais bija – „Ko jūs apsvērtu kā pirmo faktoru izvēloties iet vai neiet dzīvot – Ekotopijā?” „Brīvība”, es saucu pirmā un droši. Tas arī palika vairāk apsvērtais faktors, visās sarunās. Daži teica bērnu nākotni, izdzīvot iespējas, darba iespējas, seksa dzīves noteikumi (sabiedrības īpatnības šai ziņā). Mans apsvērums bija arī debašu vadītāja apsvērums un tas mūs satuvināja. Vai varbūt tomēr kaut kas cits? Savādi, ka daža iepriekšējā vēsts, kādi vārdi, spriedums par personu, ko vēl neesi pazinis, var noskaņot pret to dziļi labvēlīgi, it kā tas tad paliktu dziļāka sakne vēlākai tuvībai. Var būt arī pretējs noskaņojums – pirmā vēsts par kādu, var to atstumt jau pirms to satiek. Tas tā ir – bet kur tas sakņojas? Mr. N. paliek man nozīmīgs. Vēlāk to uz mirkli redzot es droši ‘pārmetu tiltu’ un mēs sanācām mirklī bezdibenīgi tuvu.

Es ar sarunu biju uzminējusi vadītāja un tā sievas domas (tie abi bija vadītāji). Otrreiz (vakar tas bija) iznākot no citas telpas, citas grāmatas un citiem vadītājiem – es redzēju šo pirmo pāri ielenktu no savam klausītājām – galvenokārt ap vīru. Tā kā tur bija tā apbrīnotājas arī no mūsu pulka – es arī piestājos un kaut kā pašai nedomājot – izgraizīju ar acīm viņa seju. Iebruku viņa sejā – pētot, meklējot, apsverot, izsverot – viņš to juta un runājot atbildot citiem – viņa seja izkārtojās, atvīstījās, atvērās, ļāvās manam skatam – atplaiksnīja kaut kādā pa pusei iekšējā smaidā, kļuva mīkstāka, daiļāka, acīm turoties pretī pie mana skata – it kā to iegūstot un to pieņemot – un varbūt tam padodoties es nogriezu acis uz viņa sievu un nopētīju to – jaunu, ļoti glītu, šoreiz īsā kleitiņā, kailām kājiņām sandalēs – sievišķīgām, jaukām, stiprām kājiņām zem sievišķīgā, jaukā, paapaļā, nelielā augumā. Viņa esot – gudra – viņa skaista sieva, ko dzirdēju jau agrāk, nezinot vēl viņus.

Viņu ievēroju, pirmās grām. (Cell) discusionā – ievēroju viņa – inteliģenci. Arī viņa sievas mazliet skolotājas veida inteliģenci. Nezinu kādēļ? Mierīga, droši teikta doma. Tas ir – pēc kā es teicos censties? Viņam bija siltāk izteikta, noteikta, inteliģenta doma. Tie bija – spilgtākie intelektuāli. Bija – kāds – mazliet ass, mazliet temperamentīgs – vīrs – dažreiz pareiza – dažreiz greiza doma. Kāds – vecāks ‘over temperamentīgs’ vīrs – milzīga atmiņa (uz vārdiem) visa meklēšana – prāts. Bet, es nezinu kas – ne visai saistošs. Kāds vecāks – (laikam pāris, tie visi ar vīriešiem – bija ‘pārī’, izņemot varbūt šo veco un kādu jaunu) vīrs – izteicās inteliģenti par Kafku. Citreiz nebiju ar to kopā. Kāda jauna dāma – māksliniece sapratu – sprieda O.K. Mūsu Šeila O.K. Appleby – par temperamentīgu un uztiepīgu – no kā man jāsargās. Katija kā par brīnumu, neko laba nepateica (Cell).

Ekotopijā (it kā) esot paradums brīvāk tuvināties, touch’īt – aizskārt citam citu fiziski, būt kopā, tuvināties cilvēcīgi ar to, ar vienu otru laba fiziska tuvuma žestu – kā tas domāts tur – nav daudz izskaidrots. Mums ‘mūsu kultūrā’ arī vairāk saskares – rokas sniegšana, kas Austrālijā pavisam nebija pieņemts, pamazām, laikam ar emigrantu pieaugumu tas paradums sāk ieviesties, un vecāka gājuma austrālietis pavisam neprot roku sniegt, tā iznāk tad ilga, neveikla savāda procedūra. Un skūpstīt roku dāmai, uzlikt roku uz pleca, vai rokas paziņām etc. Šī fiziskā saskare – bija dažiem par apdomāšanās iemeslu – iet vai neiet uz Ekotopiju. Pa daļai – man arī. Teorētiski tas baida – pierastās, mazās porcijās – kā minētos agrākos paradumos – tas pieņemams. Manuprāt – tā ir sabiedriska forma, ko ieaudzina un tad tā nedara ne daudz laba ne ļauna. Maz ticams, ka tas var grozīt cilvēku attiecības. Varbūt tomēr – ar rokas sniegšanas veidu sasveicinoties var labāk atrast vai noraidīt tuvumu cilvēku vidū, kā tikai galvu paklanot un paliekot stāvot pa gabalu. Bet katrs žests – kas ieiet sabiedrībā – kļūst formāls – nenozīmē neko.

Man nāca prātā par to te parunāt, tādēļ ka tas kā es iekritu tā svešinieka sejā – bija tāds pats touching – tikai nefiziskā ceļā. Ar to es gribu teikt – ka aizskarot fiziski – varbūt tāpat varētu meklēt ceļu uz otru – cik to vēlas uz fizisko vai garīgo – vai visu kopā – kā tas bieži notiek. Te es gribēju par manu gadījienu domāt un izteikties to atceroties mazliet poētiski. Es paļaujos uz to – garīgo pieskāršanos – touching – kas nāk neapzināti, ātri un nenovēršami. ‘Mīla uz pirmo acumirkli’ ir klišeja tam bet tikai apmēram. Ir saskarsme par ko mums nav īsti apziņas, prāta kontroles.

Ir lietas, notikumi, mirkļi, cilvēki (viss tas kopā arī), ar ko mēs saskaramies tuvi, bet tikai uz īsu momentu. Mēs sasveicināmies – kā tuvi, atrodam cits citu un ejam tālāk savā vientulībā, savā dzīvē, kurā nekad ikdienā nevar ietilpināt visu – kas mums ir tuvs. Lai tas būtu lieta, notikums, cilvēks, ar kādu dabas parādību, vai dabas būtību mēs saskaramies arī daudzreiz uz brīdi tikai. Kādu varavīksnu, kādu saullēktu, vai saulrietu, vai vētras vai klusuma mirkli – mēs nevaram turpināt – tas skar mūs uz mirkli. Jūru mēs arī visu laiku nevaram raut plaušās, slapināties tanī un svērt to acīs – ne mežu ne debesis – vienu ielu mēs zinām diendienā.

Ar mūzikā, gleznā, teātra ietvertu cilvēka dvēseli – mēs saskaramies uz brīdi. Ar cilvēku pašu tāpat. Tikai ar nedaudz cilvēkiem mēs esam saistīti uz mūžu, paliekam vairāk vai mazāk kopā ik dienas. Un tad arī – mēs esam kopā dziļākā būtībā ar tiem – tikai brīžam. Bet tas ir bijis varbūt ļoti vērtīgs, rets mirklis. Un mums būtu jāmācās ātrāk tādus uztvert un vairāk to raksturu – īso existences veidu – cienīt. Mūsu paradums – ir prasīt pēc ilguma, pēc mūžības katrā mīlētā lietā. Bet dzīves likums ir ka tā – neexistē. Tā tam jābūt.

Varbūt daudz nelaimes (protams arī laimes…) nāk no tā, ka mēs negribam šķirties no acumirkļa. Es piemēram varētu – iekārot to vīrieti, iemīlēties, ilgoties viņa, ja man būtu pietiekami spēka – izjaukt viņa patreizējo ikdienu. Varbūt vairāk mums vajadzētu prast izjust, izmantot cienīt, turēt godā īsu brīžu saskaršanās. Ņemt vairāk no tā un dot (protams) vairāk ar to un saprast – no visa šķiršanās likumu.
Tas izklausās, ko cilvēki sauc – par uzdzīvošanu. Un tas ir domāts gluži un absolūti – pretējais.

Vilks mežā apstāj skrējiena
Gaisu ievelk karstās zvēra krūtīs
Dziļi: pārbaudot
„Te šodien cilvēks bijis...”
Viss savāds zvēra sirdij šķiet:
„Te cilvēks šodien bijis...”
Mēness savāds guļ aiz mākoņa
Tālu zvīļo logs,
Pusnakts logs –
Te šodien cilvēks bijis,
Mūziku svelpj zaros
Iesizdamies rīta vējš.
Skarlati
Pusnakts logā 
Skan.
Gurdens liek uz ķepām galvu
Tumsā ieguldamies vilks.



Nākts – jūnija, gandrīz jau pēdējā jūnija nakts.
Pilns mēness. Skaidra nakts. Pavēss. Bet bezvēja, tomēr maiga nakts.
Un ārā, valriekstu kokā karājas bišu spiets. U.t.t (stāsts uzrakstīts, nosūtīts Dēliņa kungam, iespiests Austrālijas Latvietī.) [Also included in Ceļa akmeņu raksts — Spiets]

Maijs 1977 (Ķikure/Kikure)

2. maijs. 1977

Dārzi zied. Plūmes, ķirši, ābeles – viss reizē. Zied, ātri pārzied. Plaukst kastanis, ceriņi, dogwoodi uz zaļa meža, viss zied, pārzied ātri, bet tos brīžus, kad tie zied, tie zied ar tādu cēlumu, svētumu, godību – jāklanās, jānoliecas viņu priekšā.
Šorīt līst, ļoti smalki, viegli, bez vēja, tikko manāmi debess raso un visi koki zied, krūmi zied, zeme zied.
Ceriņzari ar pusplaukušiem ziediem līkst no rasas svara.
Reiz Ilūkstē K.B. nesa man pielijušus ceriņzarus mašīnā, ņēma manu mazo pirkstiņu, bet es biju tik puritāniski audzināta, nesapratu neko no tā.

.

Maija lietainā, ziedainā rītā
Miegaini laimīgā sajūtā modos
Ar Tavu roku uz sirds.
Ābelei birst jau ziedi kā sniegs,
Kastanim zeltaini pumpuri
Raisās ar baltu gaismu.
Rīta avīzes, radio ziņas...
Pēkšņi segās atpakaļ metos
Bailēs no cilvēku dienas,
Ar prasībām lielām, ar komfortu lielu
Bez ziedoņa vēsts, bez sirds.

––––––––––––––-

Visgarām nomākusies diena aust
Ar dzīvu valgmi zaļai zemei
Visgarām nomākusies debess sirgst
Pār bruņotām zemes tautām
Kā teļi valgos, sētās dzīti, sieti
Mūj, grūstās, taustās ievēlētie...

––––––––––––––––

Kā varētu gulēt aiziet – delnas pilnas rasainu, smagu ziedu,
Mežu purvu, pļavu.

–––––––––––––––––

Zaļos, lietos zaļos ūdeņos,
Zaļos mežu koku kroņos
Pavasars mazgā
Rūsu, sodrējus, kaltušu, mirušu garu
Atdzīvina, izloka vējš zarus
Iestīgušus cilvēku sirds ceļu nodomus

––––––––––––––-

Šis pirmo maija dienu vēsums
No smagiem krusas mākoņiem
No krusas rājieniem
Kas aukstos satvērienos ceriņziedus liec un šūpo,
Šis pirmo maija dienu skaudrums
Caur mežiem pļavām iedams
Ielas un pilsētas izpurinādams
Man sabirst locekļos
Kā savāds laimes ledus
Un sāpes izsaldē no domām
Izsaldē, kā kāpurus grauzējus no ābeļdārziem
Tīrai vasarai.

––––––––––––––––––

Man līdzjūtības nav ar tiem
Kas gļēvi vaimanā šai laikā
Par savu labklājību Kvebekā:
„Kas gan nu būs
Nu – asimilēs mūs!
Mēs nebūsim vairs pirmie
Pie teikšanas, runāšanas
No krasta līdz krastam
Viss mūsu pašu
No krasta līdz krastam
How are you ‘Sēr’
Nu viņi teiks mums ‘pardon mesjē’.
Mums jābēg uz Ameriku!
Ja nē, mums citā mēlē darbā runāt liks.
Otru valodu mācoties
Bērni – atpakaļ paliks.
Kā viņu draudzību pieņemt
Veidot mūsu virskundzības piesiešanu.
Mums jābēg uz ienīsto Ameriku!”

8. maijs. Rīts.

Ātri pārtīru māju. Un – apsēstos. Viss puslīdz kārtībā.
Vakar bij saule. Šodien viss piemācies. Man tas patīk – nekaltē stādus. Bites gan vakar strādāja ar neredzētu jaudu. Tagad lēnas. Bet labi ja ziedi turas ilgāk, stipra saule tos nodzen vienā dienā un viss pāri. Derētu pat ja naktī būtu mazliet uzlijis. Bet – ir O.K. tikai krustziedaiņu stādiņi dārzā sāk atkal iznīkt. Kaut kas uz saknēm. Žēl.

Dārzs apkārt – ‘līkst ziedos’. Ceriņi, daudzie mazo sniegābolu krūmi (lielie sniegāboli nāks vēlāk) un – kastanis!! Tas no augšstāva logiem izskatās pasakains – liels, liels, viss maigi balto ziedu mežģīnēs, svecēs?
Jā arī sveces, var teikt. Kaut Ida jau būtu te! Ziedus viņa redzēs tikai rītu. Bet tie vēl tepat būs, vēl galotnes dažiem ceriņkrūmiem tumšas, tāpat kastaņziedi pazarēs nav pilnīgi atvērušies – „Pašā skaistumā”, māmiņa teiktu. Vai viņa par mani tagad teiktu: „…arī tu, jau balta kā ābele.” Šodien mātes diena. Gordons vakar uzdāvināja pudeli creamsherrija, lai turu te, savā mājā pie galerijas un – iedzeru šad tad… Būs ko pacienāt dāmas kad atnāks…

Sapnī redzēju Jašu. Gatavojāmies braukt uz godībām. Gribēju pievienoties viņa pajūgam, viņš gāja pirmais, tam sekoja 2-3 sievieši. Bet iznāca tā, ka man bija jāpaliek braukt ar citiem. Viņš aizbrauca pirmais. Jā, viņš ir jau prom. Redzēju Rožeru arī, kaut kā labvēlīgi.

Cik krāšņs ir dārzs. Kaut vēl gadi desmit agrāk tas būtu, ka es te sēdu ziedos – Kaut tā sūda grāmata beidzot iznāktu! You, fourletter word!! Kaut varētu vēl izdot Sarmas vēstules (un manas) un vēl kādu grāmatu. Bet – ja šādā tempo, kā to piedzīvot! Ar tādiem izdevējiem! Kapi!
Svina smagi es kustos.
Uz galda ceriņi smaržo.

Apse sakuploj’si jau tumsā stāv
Izlējusi savu zaļa vara rotu
Visai vasarai.
Ceriņziedos pār galvai brienu
Brīnoties:
Aiviekstes ūdeņi krastos sāk ieslīgt
Zem zaļām zilām spārēm.
Nogrimušais laiks
Kāds ir tavs vaigs tagad,
Saules dienu brīdī?
Kā, kur esi?
Tā neviens nejautā.
Par to nerunā.
Savos krastos turies sirds,
Savos krastos!

Lidmašīnu streiks Austrālijā – Ida, cik zinām no lidostas, šodien te nebūs. Haha. Visi ziedi bij, tā sakot, špalerā nolikti, gatavi.
Atbrauca ciemos Grace ([right] bez Mikela, tas nakts maiņā strādā.) Bija smieklu pilna, ziedu, saules pilna svētdiena. Bites strādā ar pilnu un lielu jaudu.
Tārpi metās uz kāļu, brussel sproutu un redīsu saknēm. Peh. Citi stādi aug, sevišķi labi augstās sarkanziedu pupas. Un – pamkinu dzimta!


12. maijs 1977

Salna nokoda zuchinis! Būtu zinājusi – aizietu ar aukstu ūdeni.
Landlords jau divi nedēļas atpakaļ teica: „Nu nē, ne tagad vairs…” kad es teicu – varbūt vēl salna. Te nu bija. Neklausies ne uz vienu. Kā es šorīt varēju iedomāties – Kastanis un ceriņi jau pārzied – un salna! Fui!

„Filma beidzās ar diviem jauniem pāriem pie altāra.” Sirmā sieva pasmaidīja un novērsa skatu pie sava adīkļa. Tad viņa pacēla atkal galvu un aizdomājās. Tā ir pirmā reize, kad es sevi neidentificēju ar šiem jaunajiem, viņu mežģīņu putās. Jaunības putās. Es esmu ar tiem kas nomira. Tie kam nebija izejas, kas kāpa pa trepēm augstāk, augstāk un likuma vārdā, taisnības vārdā tiem sekoja izpildītāji vīri – kam bija jānolec zemē vai bēniņos jāpakaras. Ar tiem kas atriebībā par atņemto nāca tik vēlu, ka tikai smiekli par viņu ļaundaru nelaimi bija vienīgā atmaksa. Atmaksa bez prieka. Es esmu ar tiem, viņa domāja un filmas cietēju nepievilcīgās sejas bija viņai tuvas un viņa redzēja tanīs savādu spēku kas deva kaut ko līdzīgu priekam. Un tie pie īstā prieka altāra savās ziedošās putās aizslīdēja garām kā, jā kā putas. Viņu skūpstīšanās neatsaucās vairs viņas asinīs. Dzīve viņu bija pievīlusi. Viņa nebija laikā atjēgusies cik zūdošas ir šīs altāra mežģīnes. Viņa sakoda zobus un izteica lāstu bet ne sevišķi spēcīgi, un labprātīgi bez kopības ar filmas laimīgajiem pievienojās tās nelaimīgo ņirdzīgam savāda spēka pilnajam pulkam. Viņa bij, viņa būs tālāk – viena no tiem.

Kad tulpes zied
Es domās eju
Pa mazu parku Anglijā
Un tulpēs redzu
Kāda angļa seju.

Man nav pret angļiem
Dziļu simpātiju,
Bet pret to vienu
Man toreiz bij,
Man dziļi bij.

No visam tulpēm parkā
Visvairāk tīka 
Man gaiši dzeltenās
Man šķita,
Gulēja pa naktīm saule viņās
Un rītos modās tās 
Ar mana angļa seju.

Līdz pleciem gremdēju
Es savas rokas viņās
Tais bāli dzeltenās (lai neredz to neviens)
Tai dienā kad es teicu
Tam jaunam anglim – nenāc!
Kādēļ es teicu tā,
To nezināju tad,
Ne zinu tagad...
Kā saules šķēps
Cērt mīlestība
Tai pretī spītība
Ass bula vējš –

Un ziemai ir viss viens.
Kad tulpes zied
Tais dzeltenās 
Es dažreiz redzu
Kādu jaunu seju.

22. maijs, 1977 svētdiena.

Ida aizbrauca šodien – ar pelēko suni, kā latvietis saka, tālāk uz Edmontonu, Montreālu un – Eiropu.
No otrdienas mums te bija labas dienas – draudzīgas. Citādi – laiks piemācies. Bet – ne lietus. Šodien pirmo reiz var redzēt Mnt. Bakeru, jo ir skaidrs.
Ar visu luksus ēšanu – mazliet (2-3 mārc.) zaudēju svarā, ieguvu mentāli. Tomēr atspēros kā persona. Iekrāsoju arī atkal mazliet matus. Vai krāsa laba vai nē, vai tā izbalojot kļūs nejauka? (Man bija skaisti sudraba…) bet – par grūtu nest to vecuma karogu! Kaut kā – aizslēpjoties viss norit normālāk, labvēlīgāk priekš manis. Esmu – arī drošāka.
Dārzs tāds apnīcis – bet aug. Un tagad appļauts un iztīrīts. Dārzs apkopts, bites sakārtotas un – strādā.

23. maijs. Apmācies.

Brians gribētu kādus rāmīšus – bišu. Viņš apsēts ar – ‘to build a big family’, un viņš tikai šogad nopirka saimi, kas sākumā kā parasti ir maza bišu skaitā. Par vēlu jau – bet, kādēļ nē. Būs jādod, tas viņam liels ieguvums, viņš man palīdz, un – what does it matter, cik man tā medus būs? Inese maz tam pieskarās, Gordons mazliet, es pati būšu prom seši mēneši pa ziemu.

29. maijs, vai apmēram tā. Svētdiena.

Apmācies. Vēss. Dienu pēc dienas.
Šie prom jau no trešdienas. Bet miera nav. Biju netraucēti viena tikai pirmās divi dienās. Tad Grace un Mikels bij te, šorīt aizbrauca, un Brians [left] nāk katru dienu. Viņi domā – lai es nebūtu viena. Es – kāroju būt viena.
Samaitāja man labi uzsākto dietēšanu. Tā tas iet. Kaujos ar cilvēkiem kā ar odiem. Lai arī – tik reti viņi nāk.

Nu – Brians piemēram – vieglāk sarunāties ar kokiem, putniem – jo par to, {kas} kādu patiesi spiež – neviens nerunā. Saka: „Un kā aug dārzs?” un domā „Jūsu sievai nepatīk ravēt dārzu. Viņa taupa savas rokas. Ne – jums. Kam viņa taupa savas rokas?”… Arī jautātais domā to pašu: …”Kam viņa taupa savas rokas? Es gribētu lai viņas rokas ir tādas pat, kā manas—ravētu dārzu, koptu bites, būtu vienmēr apkārt, mājas…” „Hm? Vai Jūs to gribētu? Jūs gribat baltas, daiļas rokas. Jūs gribat lai arī citi redz, cik jūsu sievai skaistas rokas, bet uztraucaties par domu kam mana sieva glabā savas rokas? Un daudz darba, viss darbs vienam pašam. Bet tas ir tas, ko Jūs gribat, vai ne? Jūs mīlat savu lelli. Arī savas bailes par savu lelli. Vēlāk Jūs visu to vairs tā nemīlēsit. Bet – kas doma par to, kā būs vēlāk…” Tā tad –
„Jā, dārzs aug labi. Un zāles aug…”
„Haha.”
„Skaista diena.”
„Jā. No rīta te vēl bija apmācies.”
„Jā, varētu būt vairāk saules.”
„Pārāk nevar žēloties.”
„Nē, pārāk nevar. Var iztikt. Vēl nav īsta vasara…”
„Oh, redzat – robinam-sarkankrūtim jau bērni!”
„Tiešām. Vai kāķis nenoķers.”
„Cerams nē. Ja jau no ligzdas ārā – tie prot jau mazliet lidot.”

Tā tas var iet stundām, no dārza lietām uz laika ziņām, tad varbūt par to – cik ātri saceļ mājas abpus ceļam, par to, ka kāda lidmašīna atkal nogāzusies. Tad beidzot varbūt par kādu paziņu. Par sevi? Par sevi ir tik klusie starpbrīži starp runāto. Jo tie ir garāki, jo tās ziņas ir skumjas. Kādreiz, kad kāds starpbrīdis kļūst ļoti ilgs – var nākt vārdos ārā kaut kas par sevi. Bet – vai tas labi? Liekas ne bieži tā. Tad šķiet sāk saglābt izteikto. Otrs nezina kā to uzņemt. Runāšana ar cilvēkiem nav viegla lieta. Un tomēr, tomēr – daži vārdi ir zelta vērts.

{Stāds zemē jāliek maigi…
**** continuation of previous from April} [Published in Mana ceļa akmeņu raksts as Stādi]

31 maijs.

Līst lēni, nepārtraukti visu dienu. Bites izbāzušas degunus pie stropa ieejas – gaida.
Es nezinu – cik es gaidu. Es negaidu. Es zinu, ka nenāks nekas. Un tā es vēlējos. Lai nekas mani netraucē. Tagad ir tāds klusums, tāda netraucētības turpināšanās, ka tā apstulbina. Pie tam – es lasu Kafkas kādu stāstu. Tas varētu būt kurmis, nē, kāds lielāks alu dzīvnieks, kas visu laiku runā par savu alu un savu dzīvošanu tur. Un – es tik ļoti sāku līdzināties viņam, ka man jāsapurinās, jāpamostas. Bet es to vēlējos – šo netraucētību un tās turpināšanos. Mazumazliet man sāk gribēties, strādāt. Bet – tik ļoti maz. Es nezinu, neredzu nevienu kam runāt un tā – nejūtu jēgu runāt.
Kādēļ es te to atzīmēju? Tikai lai visu vairāk apzinātos? Nē, arī lai ar to dalītos. Bet ja es ‘strādāju’ – rakstu, stāstu, tad tas arī ir – lai ar to dalītos. Bet ja nav ar ko dalīties. Darbs, strādāšana ir anulēta.

Aprīlis 1977 (Ķikure/Kikure)

8. aprīlis
Lieldienu sestdiena.

Absolūti tukšs pastā. Tiem, kas būtu rakstījuši – neesmu atbildējusi. Varbūt tādēļ.

Šodien sākas tā lielā sēšana!
Aprīļa zaļais vēsums
Dzidrums lepns...

––––––––––-

Dzeja ir kas vairāk 
Kā naids un mīlestība
Lai arī
Dzejā ir naids un mīlestība.

Dzeja ir kas vairāk 
Kā vārdi un doma
Lai arī
Dzejā ir vārdi un doma.

Dzeja ir kas cits
Kā krāsa un skaņa
Lai arī
Dzejā ir krāsa un skaņa.

Dzeja ir vēl kas vairāk
Kā vien tas
Ko kāds teikt gribēdams
Vārdos ietvēris (satvēris)

Dzeja ir tas
Kas pats vārdos atklājies
Kā putns no zaļtumša zara
Uz pleca nolaidies
Līdzi runājis.

Negribot gribot, rakstīts H. Skr. kungam

... Naids mani posta
Manu stundu gaismu izlok
Kā negausīgs suns.
Tā ļaundara, jokdara rīcība
Mani naidā dzen,
Tas sīkmanības audzējs
Svešinieka vaibstā
Kā kropļa kārpa
Kas visās sejās un rādās
Nu – visa jābēg un jānovēršas
No drauga un līdz – no sevis
Tu kapsētas kalps,
Monumentu cēlējs!

––––––––––––––––––-

Liec man vēl reiz pamosties –
Pavasara sarkans zieds,
Dārza uguns dzeloņzieds.
Ūdens līdams mirkst caur stumbriem
Mitri mirdzot zari slēdzas
– Zilām acīm skatās mežs zaļi apsedzies līdz acīm
Apsedzies līdz acīm zilām
Sulu zāli sedzies mežs,
Zāle savijas ap soļiem
Aptver, sapin dzīvi sīksti
Notur cilpās.

Dzidras portretai, ko viņa man dāvināja, kad braucām prom:

Tava ģīmetne pie sienas – 
Tava jaunība –
Vamzis melns
Un mati melni Gaisma sarkana visapkārt, Ķieģeļsarkana, kā silta uguns Tava seja vidū klusa Baltzeltaina jauna roze Jauna roze viena Satinusies ziedlapiņās Savas nopietnības labestībā. Tava ģīmetne pie sienas Laiku zvana – Tavu laiku, manu laiku Tonī sarkanā kā siltā gunī Ziemas dienu cauri degot.

…Uz palodzes, pret gaismu, pret dārzu un vecā ceriņkrūma galotnēm, un eglēm tālāk, pretī visu to smalko, glezno pavasara sirmo zaļumu aiz liela loga stikla, uz palodzes māla trauciņos ir sadīguši stādi: pupas, tomāti, puķu kāposti un kādi ķirbju dzimtas stādiņi. Viņi visi ir kādu trešdaļ sprīža gari, izņemot divas pupas, kas ir mazliet garākas un viņi visi ir tik glezni, ka gaisma tiem spīd cauri, tāpat kā tas ir ar pavisam mazām mazām jaunām zivtiņām.

Viņi visi kopā ir ļoti daiļi. Pret āru aiz stikla, pret pavasara palsi zaļo gaismu paši gaismas pilni, viņi ir neizteicami skaisti. Katra grupiņa stādu savā trauciņā savādāka, kā citi stādi citos trauciņos, katra vienādu stādu grupiņa ar savu formu zīmējumu un arī ar zaļuma toni ir citāda, katra – papildina visu kopējo skatu uz palodzes.

Pupas ir divos trauciņos, abās pusēs trim citiem stādiem. Tās ir visgarākās – slaidā kātiņā pacelta savādi aplocīta lapa. Tās mazliet atgādina kokus – pīnijas.

Tomāti ir pavisam sīki un mazliet zilgani, pelēkzilgani, puķu kāposti zaļi, kā virza. Visaizkustinošāk visu vidū ir trīs ovālie ķirbju mazuļi. Resnos gaismas pilnos kātiņos divas ovālas lapiņas vēl ir sakļāvušās kopā, nav vēl pilnīgi atvērušās, stāv augšup, kā zaļas mīlītes, nē, varbūt kā kaktusi, lieli kaktusi pie pīnijām. Visa mazo stādu sabiedrība pret gaismu, pret āra koku galotnēm rada fantastisku pasauli, ietver sevī lielu dažādu koku, visas floras pasauli, ja skatās uz tiem ļaujot vaļu atraisītai iedomai. Tad pieejot tuvāk tiem, noliecoties tuvu pie tiem var redzēt viņu sīkumu, viņu kuslumu, trauslumu un viņu ārkārtīgo dzīvot spēku, dzīvot gribu.

Kā tie cīnās ārā no zemes, kā tie stiepjas pret gaismu, ja mūsu acs spētu, varētu redzēt viņu kustību – to var jau dažreiz arī redzēt, kā pirmās divi lapas atveras, kā atbrīvojas no sēklas, kas izcelta no zemes tālu gaisā kļūst aizmesta prom. Liekas, ja mūsu auss to uztvertu, varētu tos arī dzirdēt, šī lielā cīņas pilnā stiepšanās pret gaismu un sauli – varbūt nenotiek gluži bez kāds skaņas.

Un liekas – arī ne bez sāpēm. Viņi šķiet esam tikpat jūtīgi kā visi dzīvie. Viņi ir dzīvi.
Kādēļ kāds ir dzīvs? Lai dzīvotu? Vai – lai justu, lai baudītu dzīvi? Šīs divi lietas ir cieši kopā.
Liekas – pilnīgi pareizi ka viņi jūt un viņu dzīvot ir arī baudīt dzīvi. Vai varētu būt, ka viņi ir pasargāti no sāpēm?

Viņi jāliek pa nakti jau ārā, lai tie pierastu pie nakts aukstuma, nocietināties, norūdīties. Viņiem drīz būs jāiet jākļūst iestādītiem ārā laukā sakņu dārzā jācieš aukstums un karstums, slapjums un sausums.

Pārstādīšana ir mazliet bīstama, bet, ja apietas ar tiem maigi, ja izņem tos no zemes in ieliek zemē tā it kā tie būtu dzīvi un trausli, kādi visi mazuļi, – viņi no pārstādīšanas necieš. Viņu saknes atraisās, izplēšas, jaunā, plašā, brīvā vietā. Ja pārstādīšanai ir savs mirstības procents, tas ir no citiem apstākļiem, no izgarošanas vējā un saulē, no zemes sacietēšanas karstumā, vai no nakts gaisa aukstuma un zemes auksta slapjuma.
Par to jādomā.

{continued end of May}

24. aprīlis, 1977.

Vakar Skrastiņš atsūtījis novilkumu no saliktās manas grāmatas trešās daļas – 5-6 lapas puses, ne vairāk. Tās pēdējās daļas dzejā rakstītas, bez noteikta sadalījuma pa lapas pusēm – atsūtījis, lai es salieku lapas pusēs – kā vēlos. Vai – viņš būs salicis to grāmatu? Un tā grāmata – nāks ārā? Pēc divi gadi!
Divi gadi zem zemes.

Izgāju staigāt, domāt (arī pēc ilga laika – 2 mēneši slinkošanas ar coldu un kaklu) un – bija uz brīdi tā pati sajūta kas divi gadi atpakaļ, kad viņš solīja – grāmata tūlīt būs! Sajūta, ka esi pilntiesīgs cilvēks! Jau tad tas bija – vēlu, vēlu, par daudz vēlu – nokavēts! Tagad – vēl daudz vēlāk. Un tomēr – es domāju, es vēl mazliet dzīvošu, izjutīšu dzīvi kā citi to jūt, ar savu daļu apmierinājuma, piepildījuma. Ar paļāvību, pašapziņu. To neviens nekad nezinās un nesapratīs, kā man ir bijis jādzīvo. (Un – cik vairs ir ko – labāk dzīvot?!) Es pati to jūtu tikai kad uz īsu brīdi it kā noņem šos akmeņus, šo velēnu no manis. Šos apstākļus mūžīgos apstākļus, kas man neļauj rādīt, darīt, to – ko es varu, būtu varējusi.

Palasīju šo savas grāmatas trešo gr. daļu, vakar – un man tā liekas laba. Tā nav – novecojusi par daudz. Es, mana dzīve – ir novecojusi, bet manis teiktais – vēl ir dārgs man pašai – un tā tad tas ir izturējis, kaut kas ir O.K. Baidījos – tas man ‘kāps kaklā’ kā nelāgs, bet bija daudz vietās otrādi – es labāk to arī tagad nevarētu pateikt, un tur ir kaut kas pateikts. Tas runā man no jauna, varbūt – runās arī uz lasītāju.
Ak, šis monumentu vecis ar savu kavēšanos!!

Gordons brauc uz Viktoriju (Inese Vancouverā) – aizgāju un taisīju lielu – conversation ar Gordonu [right] – tādēļ vien – ka kaut kur jāizliek (sabiedriskāk, kā vienai vien) dzīves spēks, kas uzmutuļojis līdz ar izredzi – ka grāmata būs!

Līdz pleciem, līdz elkoņiem
Zaļos mīkstos zaros, galotnēs
Sviežu savas rokas zemi apmīļojot
– Kūst gaismās vasaras diena...

Nākot no pastaigas nopirku 2 mazas šokolādes tāfelītes (te citādu nav, mazajā veikalā) ko dzert ar kafiju. Gordons ir mazliet kārs uz to. Gribas mazliet parunāties, padalīties – jo viņa palīdzība ir tā, ja Skrastiņš nu ir tiktāl dabūts. Nu liekas – viņš izvedīs to grāmatu galā.

Un vienā dienā nu gandrīz
Jau vasara klāt
Maigas zaļas lapas 
Līgojas vēsmās.
Gaisos lidmašīna
Maigi aizducina
Saulaini aizpeldēdama
Vasarā aizšūpodamies.
Lejā lai ziedi silti verās
Zied ceļmalas dārzi
Un mežs.

{pages missing}

30 aprīlis.

…Svarīgi tagad liekas, (raugoties diendienā) cik biezas vai cik caurspīdīgas ir apšu lapotās galotnes, bet nav vēlēšanās tās zīmēt uz papīra. Kā Akadēmijas laikos. Tomēr – mierā atstāt tās nevar – apses un viņu šī gada pirmās lapas. Pirmās un pēdējās šai vasarai. Tagad svaigas, mīkstas, sulīgas, dārgas lapas. Lejā pieneņu bruģētas ejas, pļavas, dārzi, noras ganības. Tā tas ir bijis un bijis un bijis kopš Ēģiptes Faraonu laikiem. Ceļi izlokās un dzīvie gaida pa tiem atnācējus.

Marts 1977 (Ķikure/Kikure)

2. marts 1977.

Gordona dzimšanas diena.
Man – aizsmacis kakls no vakardienas staigāšanas – augstu, kalnā. Bet kļūst labāk. Tikai vispār – pēkšņi tāds noilgojies gars! Grūti tomēr pavadīt pēdējās stiprās dienas tādā vientulībā. Un – kur vairs kas tagad? Un nevar to saprast… Spēlēju džezu! Pirksti pierod pie savādajiem akordiem, arī auss mazliet. Ko ar to darīs? Ja vēl reiz būtu uz kuģa – kā toreiz, bet tad es nevarēju nekā no galvas spēlēt. Tagad pūlos paturēt galvā mazos džeza gabalus – nezin cik ilgi turēsies. Ja spēlēs katru dienu – tad varbūt. Inese arī brauc šodien prom kur Gordons ir. Būšu viena. Rītu arī. Bet rītu jāzvana Gurtiņ kdzei – šī tā nedēļa, kad es tur nu esmu solījusies ‘padzīvot’. Bet iznāk tieši tad – kad nevajadzētu. Does not matter. Gribētu Nobby beach un Dz. un laimi un sauli un visi priecīgi un In. laimīga. Vai tā ir? Kas tā par laimi?

Cauri dzeltenbrūnai kūlai
Zāle dīgst, lēni salnu pērta
Tomēr droša, nešaubīga –
Zaros pelēkos sīks zaļums metas
Pumpur sprogās maziņ mazās
Visu krūmu, mežu, koku zaru pulks
Vienā kopā stājies ciešā gājienā
Izspiesties un izaugt cauri salnām
Tiem cīņa mūžīga, kas zin cik grūta
Katram sava tā klusi izcīnāma –
Cik daudz rūpju elpo mežs
Laužoties caur tumsu, salu
Atpūšoties saules brīdī.

6. marts

Pilna brīnumu ir atkal debess
Bites lido
Apsē augstu, maigā saulē
Zelts birst, kūp uz bišu spārniem
Pilna brīnumu ir tava roka
Viegli atver
Vienā satvērienā visu kosmu.
Diena apstājas zem siltas elpas
Diena uzšūpojas apsē augstu
Maigā saulē
Piesauli rod zaros, lejā.

–––––––––––––––-

Smaidos, smieklos sapinās brīdis
Noslēpās, neatradās
Tuvībā tomēr kavējās
Tavas rokas.

14. marts 1977

Nosūtīju E. Dēliņa kungam 3 dzejoļus, 1 stāstu.
No rīta bija uzsnidzis sniegs uz ziediem, uz lapām. Vēl nav pavasara bet agras, siltas dienas izvilinājušas pumpurus par agru ārā. Nepareiza atmošanās? Nonīkuši, sarāvušies pumpuri. Krokuss košs un krāsains stingrs un nenoliecies stāv arī pēc sniega. Pēcpusdienā, kad viss atkal tīrs no sniega, no ziemas atmiņas, pat bites iznāk ārā.

Sīkas zaļas lapiņas krūma zaros rausta vēss vējš. Debess apmācas. Mākoņi nes lietu. Vētra jau šķiet bija gatava, bruka pāri un atkal izklīda, izdalījās pelēki vienādi visapkārt. Apdomājās. Šķiet tomēr visiem šiem sīku pumpuri pilniem zariem ir grūti, grūti gaidot. Dreb vējā. Dreb tie. Kaut kur klintīs sviežas viļņi, auksti un asi sit un sit. Bet nenovēršami gaidīšana izspraukušies cauri – pavasarī. Un man? Diena bez krāsas, mūzika, lai ko arī atšķirtu, bez skaņas, bez jēgas. Kaut kas iet nepareizi.
Bet vajaga izspiesties cauri. Vajag izaugt cauri, kādā siltā, zaļā pavasara dienā.
Vēss ledains pelēkums, rūsganums aizvēsturisks stāv, neizklīst ap krūmu, dārzos, laukumā.
Ar to jāsavienojas, tas jāizkausē.

Ledos debess skan
Ūdeņi salst,
Zemi tēraudā kaļ, iecementē
Jož dzelžiem dzīvību
Diendienā ievainojot –
Pie tavas rokas tverties brīdi,
Dārzā atplaukt...
              Ledos debess
              Ūdeņi sastingst
              Iecementē mūs
              Tad speciāli spēlējoties
              Ar vieglumu grūtum atvieto.

––––––––––––––––––––

Pumpuru bari stīdz
Ielā rati slīd,
Slīd, ūdeņi viz zem
Helikopteru ceļa
Putnu ceļa
Lidmašīnas lavās
Gar kalna malu
Mežotu ceļu 
Vilciens iet
Līmeņi plūst 
Līdz acīm, pār galvu
Mašīnu, bišu bari –
Roku pasniedz
Īsā reibuma brīdī
Te stāvēšanas nav.

–––––––––––––

Pirmais pērkons.
Pērkons!
Debess nāk uz zemi!

24. marts 1977

Šausmīga elle manī. Dauzu klavieres, kaucu. Riebums pret uzrakstīto kas – jāpārraksta, jāpārraksta, mūžīgi jāpārraksta, kā skolniekam lai skolotājs var saprast. Jāpārraksta līdz tur – nav ko saprast. Nekā vairs, ko es gribu saprast, ko es gribu likt saprast un dalīties. Viss sacūkots – ja raksta loģiskāk, kungiem ko lasīt. Cietums. Absolūts – cilvēku bads.

Saule atspīd uz brīdi un iemirdzas sīkzaļās lapiņas, lapiņu pulks – sīku zaļu punktiņu pulks, krūmā aiz loga.
Vējš tos šūpo līdz ar lietusasarām un manī jānoremdina kāds bezjēgas trakums, protests, veltīga sacelšanās.
Mazā, neizmantotā dzīve iet uz galu. Griez zobus.
Cik brīnišķīgi (šausmīgais vārds) iemirdzas krūms – pilnā saulē gar lietus mākoņa malu. Atsviež manī bērnības pieredzes, neformulētas, vārdos nedefinētas, saules siltas.

Sīki zari dreb un dreb vējā ar zaļajiem punktiem un to drebēšana gulstas manī kā kāda kretona drēbe no mātes apģērba vai mana reiz kaut kur sākumā. Tā stīdz, sienas, vijas ap mani, ap kaut ko manī nomierinot, pa pusei nomierinot, veltīgo pusārprāta raustīšanos protestā.
Es sāku staigāt pa zariem kā putns lēkāt no zara uz zaru sildoties.
Pianista, laba pianista (ha) klavieru skaņa ne mani piesitieni birst pret debesīm ar zaļiem punktiem zarā.
Zars ieaug caur visām manām dzīslām – es to jūtu, iziet caur mani un celdamies augstu, šūpodamies stiepjas pret debesīm, pret sauli, siltumu aizmidzis sevī.
Es novaldos, novaldos, nostājos pamazām skaidroties kā saskalināts duļķains ūdens traukā

Februāris 1977 (Ķikure/Kikure)

1. februāris 1977 Otrd.

Pagājušā gadā šai dienā es devos uz kuģi! Arī – lija mazliet, tur, kā te šodien. Es ilgojos būt te. Te – ir skaisti. Bet es labprāt dotos uz kuģi atkal šodien.

Šie zari, šie zari, manā logā
Vai šie zari paņems, šie zari apraks zem savām saknēm un noslēps
Manu tāli ietu, grūti meklētu ceļu? Vai izrauties prom no asfalta tuvuma
– Ko, man ļaus?

–––––––––––––––––––––––––-
Pastaigā noklausīts

Vārna, vārna krakrakra
Ko tā zaros saka
Ziemas rītā sarmotā?

Vai varbūt ka saka tā –
Ka lazdai jau garas top skaras
Darinot pavasari?

2. februāris, trešdiena

Briesmīga ilga migla, migla. Nav nekur vairs manām domām vietas…

Nav nekur vairs manam domām vietas
Visā pasaulē – svešinieks, gājējs dzīts –
Tomēr atgriezties un nomirt – netīk.
Tik vēl stūrgalvīgi ticēt. Kam?
Dzīves pulsam mainīgam un jaunam. Vecam sapnim kas reiz sapņots
Ceļam tik vēl ticēt, apmainīties meklēšanā.
Kādreiz vēl kā tauriņš nolaižas kāds mirklis pasērst –
Saulē, smaidā, lietu lāsē,
Putna sauciens zilā gaisā
Lidmašīna ceļas pāri jūrai. 
Domām nav nekur vairs vietas
Atpakaļ viss atnāk, krīt
Un nevar norimt, miglā naktī vēl ceļu meklēt iet.

5. februāris, sestdiena

Logā nakts opālu zilums
Logā dzintara gaisma
Nakts zemes tumšas ēnas...
Atrodies, kur esi,
– Logs tavs gaismās
Silti elpo caur dārziem.
Zvaigzne pusaizmiglota
Rotā vakara zvaigzne...
Logs tavs pretī sildams
Tuvu pulsē caur dārziem.

7. februāris.

Silts. Bija saule no rīta, tagad (4 pm) viegli aizmācas.
Bites lido ārā. Bet laikam – ne tālu. Lazdām jau putekļi skarās. Līdz lazdām, bites jau aiziet. Bet – apmācas – varbūt uz lietu. Pavasars rūgst lēni, kā maize. Staigāju pa ‘meža ceļu’ uz Mission pusi. Bez vēja maigs siltums.
Nevaru pieķerties atkal nekam – vakar sāku kaut ko rakstīt – ‘Pie mums, Kanādā’.
Vai tiešām tas ir G. iespaids – ka es nevaru koncentrēties – nav un nav savrupības izjūtas, ka viņš mājās.



Šodien jābrauc uz grāmatu discussion. Vakar Karena [left] te ieradās – negribēju viņu uz vakariņām. Bija jāgrib. Tas spiež, ka es – muļķīgi izturos, iemaisos, kaut pavisam nedaudz, bet tomēr, citu dzīvē.


10. februāris 77 Pavasars?

Šo gaišo misiņdzelteno,
Šo spožo, kausēto
Metālu horizontā,
Debess nebij rādījusi tādu nekad vēl
Aiz zaļmelno egļu zariem
Bariem putni atceļo
Zelta putekļi birst lazdas zariem
Mazurkās soļi ieskanējās un
Beidzās kavalkādē
Kur aizsniedzās šī ķēde debess malā?
Kā vecu lielgabalu šauti
– Par godu kam –
Apaļi mākonīši veļas
Ārā iz maigas miglas
Ziemas mākoņu segas, plānas, iznēsātas.
Uz kalnu malas
Koku galotnēs tālās
Visnotaļ apliekas šīs misiņspožās rotas.

11. februāris, 1977.

Šīs zaru straumes
Zaru straumes – 
Tev jāuzmanās –
Tās nāk no saknēm,
Bet saknes aug caur sirdi
Un zari tad dzer no tās
It kā tā avots būtu
Bet tu –
Tad neeksistē vairs.

12. februāris 1977

Aizvakar vēstule no Dzidras. Vakar – atbilde nosūtīta.
Šodien nosūtīju vēstuli Almai, Toronto.
Vakar – Gailīša kundzei – Austrālijā.
Dzidras vēstules atbildēšana – nāk bez atgādinājuma. Citiem – divreiz trīsreiz jāmudina to darīt. Saņemt vēstuli – kaut visnenozīmīgāko – tas tomēr atnes kaut ko, svešu gaisa dvesmu, citu dzīvību uz konverta.

13. februāris svētdiena

Ļoti silts. Vakar un šodien daudz staigāju. Laiks skaidrs – saule – un es jūtos daudz labāk. Guļu labāk un viss – tā tad – saule, skaidrs gaiss vajadzīgs. Bet…
Šodienā pārdomājot, atceroties man gandrīz 100 procentīgi skaidrs ka Uldis Ģermanis ir tas pats jaunībā pazītais (tas – ir tikai vēstulēs pazītais…) Ģermanis un Austrālijā – viņš mani pazina! Jo – viņš smaidīja, vai viņš nesmaidīja uz mani vairāk? It kā – gribēju runāt vairāk, es pat samulsu pirmo reiz to satiekot un otrreiz es pat netiku runājusi, tikai pastāvēju aiz Gailīša kdzes un apmainījāmies smaidiem. Un es izlasīju savu stāstu par to – un tas ir tā uzrakstīts, kā es tagad vairs nespēju rakstīt. Es nerakstu tādēļ, ka kaut kā esmu zaudējusi to veidu – koncentrēti mierīgi rakstīt, kāds man bija tad. Jāmācās pašai no sevis – jāraksta vienkārši mierīgi, es par daudz raustos un ieskrienu garos teikumos. Toreiz es apzinīgi turējos īsos teikumos, tas ir skaidri teiktā to, ko domā, bez atkārtošanas – un jutos labi.

Dzeja, dzejiskā pieeja vielai – mani tagad traucē – es it kā laižos tik tādās izjūtās un prāta kontrole zūd un es pinos.
Jāturas noteikti un īsāk. Vai ja gari – tad – gribēti tā.
Jā, un viņa roka, Ģermaņa roka – tā bija viņa roka – ass, ciešs, mazliet kokains bet tomēr maigs rokas spiediens. Es to pazinu uz reiz, bet – nevarēju pamosties, apzināties. Un varbūt, tā bija labāk. Es būtu zaudējusi galvu kaut kādā veidā. Mans pašas uzrakstītais stāst un atmiņas tagad, arī Ģermaņa redzēšana tagad Austrālijā (vesels, skaists cilvēks!) – mani šodien tā satraukuši, ka man visas iekšas sarautas sāp. Kaut kas tik sāpīgs un varbūt muļķīgs tas bijis – nespēja runāt, ņemt lietas nopietni, prātīgi – viss jūtu varā. Mana parastā lieta. Es ar varu gribētu aizsniegties, caur telpu, caur laiku varbūt – redzēt, pārjautāt, atrast. Ko?

14. febr. 1977. Pirmdiena.

Valentine day – neizdevusies. Nopirku šokolādes turziņu (pie kemista kur ņēmu tabletes) – just for fun – Gordonam. Inese teica – labi pēc vakariņām tad būs maza celebration visiem kopā. Gord. piezvanīja Jeanei [left] taisni tad, kad pēc salātiem ēdienu lika uz šķīvjiem – un turpina sarunu visu laiku – es aizrādīju, ka nav jau mūsu vakariņas tādēļ jānonicina, ja vakar tam bij smalkas vakariņas – sāka brēkt – un viss izjuka.
Klavieres atveda – šurp. Būtu lieliski, ja man tas viens pirksts nesāpētu, bet tas ir diezgan nelāgs un rakstīšana uz smagās rakstāmmašīnas tam nemaz nenāk par labu.
Kartiņa no Freijas. Indulis esot prom no Esera kundzes mājas.

Trešdiena.

Vakar un šodien Gord. nav uz vakariņām. Tas incidents, kur es nevajadzīgi izteicu savu neapmierinātību ar viņa rīcību (piezvanīt Jeanai tieši vakariņu, ēdiena reizes vidū, kad mēs gribējām svinēt) laikam ir mani spiedis un spiedis. Tagad G zvanīja kā parasti un prasīja pēc pasta. Kļuva vieglāk. Nekas nav smagāk, kā nest naidu, kas nav īsti naids bet tāda apslēpta pretestība un nepieņemšana, un kad to atklāj, kaut kā atrauj vaļā – tad tas kļūst lielāks un nozīmīgāks un ir nelaba vainas apziņa. Jā tā – es esmu netaisna. Kādēļ – vai esmu netaisna, ja es nedievinu to, kas moka manu bērnu? Nesaprotu? O.K. Vai – izjūtas ir netaisnas? Ir – ja tās balstās uz nepareiziem prāta spriedumiem, uz nepareiziem novērojumiem. Vispār – katrs spriedums par cita dzīves veidu – ir jau sākumā ļoti nepareizs.
Labāk – mēģināt nedomāt.
Noslinkota diena.
Skaista. Silts, mazliet mācas. Mazliet saule, mazliet vējš. Ieliku bitēm atkal sīrupu – izēdušas. Kas viņas varēs piebarot 2 mēneši??
Kādēļ es nevaru rakstīt???

19. febr.

Nosūtīju (vakar no rīta) Dēliņam rakstu (4 lapas puses tikai) par Quebekas lietu iezīmēm te.
Tur maza lieta – bet man bij viegli ap sirdi, ka kaut kas darīts. Vakar un šodien – atkal tikai sīkumos. Vakar taisīju vakariņas, šodien braucām ar Inesi šopīt un bankā.
Vakar noskaņoja klavieres.
Vakar saņēmu
ANZA – Austrālijas*Jaunzēlandes kluba biedru karti.
Tagad tūlīt vakarā brauksim pie Appleby’iem (slaidītes skatīties arī ).
Te šodien bija Brians un viņa kolēga Malcolms, anglis. Tik labi bija parunāt par šo un to – par ‘kultūru’ un ‘nekultūru.’
Silts. Staigāju. Bites niknas. Ēd sīrupu kā vilki.
What to send next – to Dēliņš? Rītu agri jāķeras klāt – tik daudz lietas, 3 mazākais, nē 4 – ir iesāktas jāsaņem tik dūša tāpat kā vakarrīt.
Ir iesākti vairāki stāsti – Brālēns Arnolds, Stevens, Dyl. Thomas padoms, Miss Carr!!
Tā tad pieci iesākti un diezgan izdomāti un pastrādāti darbi! Tomēr sajūta – ka nedaru neko.

21 febr. Pirmdiena.

Apmācies. Smalks lietus.
Vakar Brian plus Karen, plus kid [right] bija for supper. Atnācu agri uz savu māju. Viņi palika spriežot par – Studiju. Kad jāpavada laiks ar Kar. kopā tad nāk prātā Skalbes rindas (gaļas bodes ziņas arvien!)
„Mēs gaļas bodē smalki bijām,
Sev daiļus vārdus izmeklējām (Vai citādi mazliet??)
Bet miesnieks cirta šņiks un šņaks
Tam rokā bija cirvis ass.”
Spēlēju pārāk mežonīgi, jāmācās delikāti, lēni uzmanīgi lai rokas nebojā un – lai labi iemācās – bet te mācās, te sāk spert zemes gaisā un laižās nes vai nenes.

Mākoņus plecos uzsegusies
Debess zilumu zaros spraudusi
Pumpuriem spēlējot 
Dzer marta sauli apse.
Spožums reibina aci
Redzot šo svinību dienu.

 Trešdiena 23. febr.

Šorīt bij viegla salna. Dienā – saule. Aizgāju staigāt gandrīz līdz tiltam. Rakstīju – tas pārrakstu un mēģinu ‘sataisīt’ – stāstu par Stevenu. Nav tik viegli. Domās vien nevar visu izstrādāt. Gribētu iet kādā īsti labā ‘rakstnieku skolā’. Kur runā par stiliem utt. Pat par grāmatām spriest vien daudz palīdzētu – ja būtu biežāk tā ‘discussion’ un ja ņemtu modernistus arī un būtu labi profesori.

Rakstīšana ir – kā kāds darbs darīts tumsā, te emigrācijā, nav līdzdarbinieku tuvu, nav iespēju rādīt padarīto, nezini arī kam tas ir ja ko rādi, kādi ir tie, kas to redz, lasa tas ir – jo nav kritiķu. Mazākais tā tas ir man kad esmu prom arī no tā mazā pulciņa cilvēku, kas ir Austrālijas rakstītāju un kritiķu kopa. Nekad neredzēt pašam savu seju. Beidzot izsīkst grasās viss kas bijis skaidrs, un drošs. Bet – tā nedrīkst būt. Savas domas var salīdzināt ar citiem, tas vienmēr notiek lasot (sveštautiešu, cik ir cita ko lasīt?) bet paša izteikšanās spējas, pats ne vienmēr var novērtēt. Bet – cita nav. Pats cīnies, palīdz domā sver un spried… Jeb, lai atskaņas nesajauktu – pats… spried un sver…
Pats vien pinies. Tik ļoti nepatīk ‘ķerties klāt’. Kad sāk – tad jau tā neriebjas. Bet uzsākt – mokas.

Janvāris 1977 (Ķikure/Kikure)

1977. Kanādā – Mission

2. janvāris, 1977.

[Photo: gingerbread Minotaur by Brian for the New Year]

Šorīt, naktī – ir snidzis. Zeme nokaisīta viegli ar baltu, kā svētku kukulītis ar pūdercukuru. Un – sāk snigt atkal, viegli, klusi, smalki. Nāk sniedziņš, un krūmi un zari piesnieg.
Velku ziemas zābakus un sniegs gurkst zem maniem soļiem.
Pārsliņas nāk tik sīkas, šķiet nezin – vai nolaisties kā sniegs uz manas piedurknes, vai kā sīksīkas ūdens lāsītes? Un asaras man nezin īsti – nākt, vai palikt? Eju no vienas jaunas egles pie otras. Pielieku degunu viņu man pretī pastieptiem piesnigušiem zariem – it kā es būtu putns.


Snieg. Pārslas kļūst lielākas.
Snieg.
Bet mājā iekšā, aiz durvīm, kur siltums plūst pretī tīkams – smaržo rudzu maize. Krāsnī cepas rudzu maize – mana svētku maize.
Ceriņkrūms, vai tā ir atgriešanās? Vai tā ir aizsapņošanās?
Čūskulēns kailsalā bij sastindzis, saritinājies ceļmalas lapās, galvu uz astes uzlicis maigi aizmiegot, kad vasaras ceļojums galā.

3. janvāris, 1977.

Tagad – jāstrādā. Bet man bija jāiziet pie krūma, ārā, jāpaskatās vai tās ūdens lāsītes, kas ir sarindotas viņa zaros, ir sasalušas? Pa pusei. Uzsnigušais sniegs vēl mazliet turas. Uz nulles. Varbūt kādu sīkumu – zem nulles. Nezina – kust, vai palikt? Kavējas. Un meži pāri kalnā, un egļu zari te dārza malā ir kā apcukuroti.

Ko saka man šīs zaru rokas
Kas klusā dejā gaisos sniedzas?
Kā ekstāzē, kā slavinājot?
Tās mani līdzi ņem šai klusā dejā
Šai ekstāzē, ko slavinājot?

5. janvāris, trešdiena.

Vakar man bija lielākās galvas sāpes (un vemšas – saindēšanās?) kādas jebkad bijušas. Sapratu, ka ar tādu ko, var pēkšņi nokrist otrā pusē visam. Beigts. Šodien tikai vairs sinus sāpes galvas kreisā pusē un viegls reibums. Varbūt – saaukstēšanās. Apātija pret visu. Kāda nozīme – visam manam darbam, atteikšanās un viss. Par visu mūžīgo ‘domāšanu un cenšanos’ – piemuļķots no izdevēja. Bez naudas. Protams – es te esmu iekrājusi atkal, cik varēdama. Bet kas tas ir! Bez drauga, bez mājas – ieskrējis vecumā ar visiem ideāliem! Vainoju debesis – vai tad nevarēja man atmest manu daļu?

Bet kad skatos citos, kam ir tas viss – māja un draugs, kā te Brianam. Mēsli arī tur. Cilvēki ir rijīgi, nesātīgi, patmīlīgi, neattīstīti. Kaut kur cilvēku dzīve pazūd zem mašīnu riteņiem. Skrien un brauc. Sēd pie pilniem galdiem, steidz un grābj – un nav ne māju, ne dzīves, ne laimes – viens vienmēr otru izposta. Nabaga (laimīgais) Brians.
Inesei bija pie daktera – jāiet pārbaudīt vai krūtī nav kāds ‘lumps’? Frightening all those things. Mūsu ģimenē nav – māte teica un ticēja. Un – viņai droši vien taisnība, kā daudzās citās lietās.
Lasu Bashevis Singeru – par ‘veciem žīdiem’…

7. janvāris, 1977 piektdiena vakars.

Vakar te bija Brians ar ģimeni. Brianam māte mirusi (Austrālijā) Karena atveda Gordonu no lidlauka. Šodien esmu viena mājās – citi pie Ken [left] un Wanda. (In. jāiet kaut ko griezt no krūts – lai zinātu vai nav ļauns audzējs. Ha. Droši, ka nav. Bet, kam vairs var ticēt?) Vai pasaulē cita vairs nav – tik griešana?

Karena vakar uzvedās neticami, neaprakstāmi un viss – jāņem par nevainīgu joku. (Iedomāšanās – ir septītais lielākais grēks.) Man jāraksta stāsts par to. Bet… Jā, nekādu bet. Kā sieviete var iet uz visi četri kā govs visu acu priekšā un neviens to itkā lai nesaprot – to es nekad nekādā fantāzijā nebūtu iedomājusies. Uzaujot bērnam zeķes – sweet play, sweet play. Tad likties uz četri – ņemties cik var ar lielu ābolu pret to, kas jākārdina. Un piecelšanās sagrābjot citu ceļus, atspiežoties, labi ilgi uz tā ceļa un paspiest arī vēl. Bet neatjēdz taisīt parasto jokošanos – stāv izbulbis. Tas skats bij ko vērts, viņa laikam ir badā.

Man jāraksta stāsts par to.
„What can I do for you?” viņa teica uz B. pēc tam. Likās nezina īsti ko runā. Brians paskatījās reiz uz mani, kad viņa rāpoja. Es paskatījos pretī – un aizgriezu galvu. Jāaizklāj.
Kā man uzrakstīt stāstu?

8. janvāris 1977

Nosūtīju Dēliņam 7 dzejoļus. Iedevu Gordonam nosūtīt – ceru viņš neaizmirsīs!
Pastā – nekā. Skr. klusē. Norij asaras un – ej uz mežu. Mežs bij tiešām ļoti skaists šodien. Tāda saule un sniega atliekas kā Latvijā marta mēnesī.

Visgarām čiekuriem izgreznojusies
Slaida egle bērzu galotnēm pāri
Brīvā debesī iesniegusies
Šīs pasaules krāšņuma pilna –
Trīssimti gadu, četru, pieci simti
Ja ļautu tai augt,
Kā viņas sencei,
Kuras celmu slēpj tās zari, varenu aizmūžu celmu
              Bet neļaus, bet neļaus, neļaus
              Motorzāģis ir ass, ir ass...
             Šis laiks ir ātrs, ir ātrs
              Jau šūpulī – ir zudis
Steidzas, izplāno, izmēra, dara
Dara darbus, varenus darbus
Darbus, varas darbus.
Pasaules krāšņuma pilna
Ar vēju īsi parunājusies
Klusa savu daļu gaida egle. (savu tiesu gaida egle)

––––––––––

Šeit mēs izmēģinājām
Ledus lāča triku
Jaunā gadā iesviedām
Jūrā veci pliku...

Jaunā gada sacensības – skriet ledainā ūdenī, Vancouverā.

12. janvāris 1977

Vakar vēstule no Dzidras! Rakstīta jau 23. dec. – gaidu atkal.
In + G. – bij Victorijā, tagad Harisonā.
Noskatījos TV Amerikas baletu. Balles zāles veidā. Uz mirkli kāda seja, stāvs, kustības dejā – atgādināja, iedzīvināja Chelmsfordas brīnumu. Viss šis balets bija dzīve un kļuva – arī mana dzīve. Beidzās viss ar to – ka jaunie, ugunīgie pāri – uznāk lēni, tāli, dzīve galā. Dāmas apsēžas, kungi tām stāv aiz muguras, klusi. Viss apklust, arī lieli piepildījumi. Kā Sarmas rinda apmēram „Kas nebijis, ir tomēr bijis”. Tā ir viņa rinda, kas man šķitusi arvien oriģināla, liela. Kad tas kas bijis – apklust, tam līdz nostājas tāds pat tagad – tas kas nav bijis.
Viss Chelmsfordas piedzīvojums bija šai dejā – nē otrādi – un – tas bija – piepildījums bijis.
Vajadzētu varēt uzrakstīt bez vietas un īstas apkārtnes visu – tāpat kā šī deja bij. Būtu tas – jāvar.

Cepu rupjmaizi šodien (pēc Gurtiņkundzes padoma) uz 2 daļām, vakar 1 kukulīti šodien otru. Pirmā mīkla man likās par skābu – tādēļ cepu atsevišķi – un iznākums otrāds – skābās mīklas kukulītis saldāks – un otras saldākās mīklās – skābāks. Jādomā saskāba pēdējā brīdī. Bet kā pirmais varēja iznākt salds? – to es nezinu.
Šodien viena. Inese atbrauks uz brīdi no Harison.

Maizes smarža, kad cep – piepilda visu māju. Sēdēju tā – pie loga virtuvē un ‘peldēju’ šai smaržā. Agrāk nekādu lielu brīnumu es netaisīju no rupjmaizes. Es necepu viņu, tikai ēdām katru dienu. Tā bij ikdienišķā maize galdā. Un dažāda viņa bija – kāda kuro reizi skābena garša padevusies, tad cik smaga vai viegla un kā tā nobriedusi vēlāk – vai pat ‘saziedējusi’, iepelējusi kādā vietā – man garšoja šī nobriedusī, vecā maize vislabāk, izņemot saldskābo, kas garšoja arī ļoti svaiga. Tomēr – arī tā labāka otrā, trešā dienā. Rupjmaize, labāka vēl vēlāk – pēc nedēļas, varbūt. Mammai garšoja silta maize, kā no krāsns vilkta, ar sviestu. Viņa uzmanījās – nesaēsties par daudz. Man arī garšoja. Daži bij tik prātīgi – nemaz neēda siltu, svaigu maizi – nelabi vēderam. Bet tomēr – šis paradums, cienīt siltu maizi ir bijis plašāks – par sniegu kas kūst vai citu ko, kas ātri kūst – bij teiciens – „kūst kā sviests uz karstas maizes.”

Rudzu maize vispār nav viegla barība. Bet tā bija visu ziemeļ tautu ikdienas maize un galvenais pamats barībā. Nu – ēda ar sātu. Nerija par daudz. Man te manis pašas dēstā rupjmaize ir tāds jaunums ka es to ēdu par daudz. Garšoju un garšoju un garšoju – kāda tā ir? Tāda ikdienas barība, gads gadā, gadu simtos, diendienā, katrā māja – tai tomēr ir varens spēks, tā kļuvusi kā debess elements – kā zeme, ūdens, gaiss – un mūsu daļa. Austrālijā Bērziņa ceptuves – Rīgas maize, Igauņu Elmas rupjā un saldskābā – abas smagas, valgas. „Rudzu maize, rudzu maize valganā” teica Skalbe. Dzidra par Elmas melno maizi reiz teica – „Tāda ir viss, tā zirgam un cilvēkam stāv klāt”… mana apetīte bija nevaldāma pret saldskābmaizi – maigo, bezsāls veidu. Rupjmaize likās bez sevišķas izcilas garšas. Dažreiz – igauņu – šķita kārojama.
Vēstule no Idas un Ainas. Abas varbūt – brauks ceļojumā šurp. Varbūt.

Kūla
Zaļganbrūna, dzeltenbrūna,
Pelēkzaļa kūla
Maigi savēlusies guļ
Zem eglēm, alkšņiem
Rasā, rudens, ziemas lietū, ledū
Nes vēl vasaras un saules sapni.
Kūla,
Stirnu zaķi žēlo salā
Atkusnī kad sniegu vidū
Patvērumam atvērusies
Kūla
Gadalaikus kopā sasien
Iesniedzas no rudens tumsas
Uzdīgstošā pavasarī
Maigus asnus izglabātus
Saulei atdod
Uztverot vēl savas (sausas?) saujas
Pavasara asās salnās.
Cik man acij laba dara
Ilgi neredzēta laba
Bērnu dienu kūla.

–––––––––––-

...Redz, kur pusnakts tumsā logs
Tik maigs kā roze uzziedējis
Aiz ābeļdārziem – pusnakts logs.

Tas citu ļaužu māju logs
– Vai pārnācis kāds izlksmojies
Vai viens tur naktī aizsapņojies...

––––––––––

Vakars glezno akvareļus loga rūtīs
Mana lielā loga rūtīs
Izklāj sešu akvareļu
Cauri ziliem tumšiem ziliem
Miglas ziliem egļu ziliem
Piesviež maigu vaigu sārtu
Caurspīdīgu miesas krāsu
Izdur dzīva ceriņkrūma zarus cauri
Cauri – ak kā jāiekliedzas
Jāiesaucas pārlīstošām ūdens lāsēm
Kad ap melnu ceriņkrūmu
Citi koki iesāk deju
Smalku zaru miglas deju
Zilgos, ilgos akvareļos.

19. janvāris, trešdiena.

Pēc lietiem, miglām (2 nedēļas jau) pēkšņi izšķīlās šī pēcpusdiena dzintarskaidra rāma saule. Silts. Lazdu skaras sāk atritināties. Vēl dzeltenie putekļi nebirst, bet varbūt tikai tādēļ, ka vēl pilni ūdens. Un bites nāk ārā no stropa. Bīstami. Jau ap ziemsvētkiem bij šādas siltas dienas. Un jaunais dzeltenais krūms, tikai viens jauns augsts zars, ko saimnieks ir iestādījis pie mājas stūra, atsējis pie koka režģa, pie mājas sienas – bij uzziedējis. Un sasalis, kad jaunā gadā uznāca ziemīgāks laiks – un viņš atgādināja Pieta, ar saviem sasalušiem ziediem un pāris glezniem zariem atsietiem pie koka režģa.
Saule tuvojas mežu galiem. Un – ir jānosvēta šī pusstunda. Tagad tikai saules spožums. Kad tā ieies aiz galotnēm aiz kalna – būs krāsains.

Ceturtdiena, 20. janv. 1977.

Pēcpusdienas debesis
Īsts piena opāls šodien
Ziemas logā te
Ziemā bez sniega
It kā uz pavasara pusi jau.
Bet laiks apstājies
Vēl jāgaida plaukšana
Bet ne vēl briešana
Pumpuri jāvalda
Ziemas pasaka vēl jāstāsta
Laiku kavējot
Gaidot, un debess to
Dara zvīļojot
Maigā piena opālā.

23. janv. 1977.

Kritu uz deguna uz ielas ar savām klogām, kas nav Dr. Scholl’a klogas. Šīs, tikko sāk iet brīvi un nedomājot ļoģās. Nevajadzēja skatīties apkārt. Dieva sods – agrāk teiktu – skatījos uz sportistiem – aiz sētas. Ne jau visu laiku, bet ar šīm klogām vajaga tikai vienu neapsvērtu soļu – un daudzreiz ir jāizvēlas – izmežģīt potītes, vai likties uz deguna. Šoreiz izvēlējos pēdējo. Biju izmežģījusi kāju daudz reizes, gandrīz ikreiz staigājot – šoreiz nolaidos gar zemi – abas kurpes nost un instinktīvi kā arvien es sargāju savas rokas – tā es atsitos ar seju ielā – smagāk kā domāju. Deguns sadrāzts un uzpampis – bet varbūt būs O.K. turēju aukstu klāt, masēju – labi ka tā. Zobi varēja būt ārā etc.
Miglas diena. Mazliet sarma. Brīdi saules gaisma sildīja caur miglu – kokiem viena puse, dienvidu puse, tumša, otra puse balta ar sarmu.

Izlasīju D.H. Lorence Sons and Lovers – otru reizi. Gadus 15 atpakaļ lasīju to. Tagad patika daudz labāk. Patika, varu teikt. Labs darbs. Pirms tā lasīju divas grāmatas no kanādieša Robertson Davies – Fifth Business un The Manticore – mocījos nepatikā un nesaprašanā – ka es nevaru atzīt, baudīt par labu atzītu darbu. Mans spriedums bija – nevaru to ņemt par pilnu. Tūlīt pēc tam lasot Lorencu – biju kā mājās. Citos darbos Lorencs man nav visai cieņā, viņa Kangaroo – nav nekas. Bet – viņam tomēr izpratne, stils. Par Roberstson Davies man gribās teikt – viņš nav mākslinieks. Starpība man lasot vienu pēc otra, bija ļoti skaidra, es vēl noteikti redzu, zinu to, bet tomēr es to nevarētu īsti definēt ja man par šo grāmatu (Fifth Business) būs jāizsakās Great Book kluba apspriedēs. Labi jāapdomā, ko es iepriekš jutu un ko es atklāju salīdzinājumā. Es baidos no sava asuma, kas var nākt izsakoties, nepatika, pat pretīgums viņa rakstiem, man neļaus loģiski, mierīgi izteikties. Jāizdomā – kā teikt, ja gribu izteikties.

Vakars miglā ietinas
Kā zīdtārpiņa kūniņā
Visapkārt zaļumu vidū.

Pirmd. 24. janv. 1977.

Vakar kritu ar klogām – un krietni sadauzīju degunu – labi ka sveikā tiku cauri. Varēja iet vēl trakāk.

25. janv. 1977

Vakar atgriezās Dz. zīmējumi, ilustrācijas un šodien vēstule no – editora. Viņš nevar un laikam nevarēs – neko.

Ceturtdiena

Miglā te mērkti koki
Pelēkā drēgnumā...
Saules zeme dun tavi krasti
Jūras skāvienā.

30. janvāris, svētdiena

Pārlasu vēl citas D.H. Lorence grāmatas. Ieskatījos otrreiz Chaterlejā (to dabūju sen no Ineses, kad viņa studēja, un šo grāmatu citur nevarēja dabūt.) Otrreiz to nevēlos lasīt – bet viņa valoda krāšņa diezgan, tikai ar savu (?) sexu viņš kaujas kā ar slinku zirgu. Tas ir – domā, ka visiem citiem tas ir tik slinks. Tā kā tā viņš šai lietā brauc greizi. Un viņa Kangaroo – ir bēdīgs. Kādā lapas pusē saskaitīju 17 – dark – vārdu. Kas tur tik tumšs? Viņš redz visu Austrāliju iekrāsotu tumšu. Brīnums? Un tas pavasara tēlojums – to es vairāk reizes sviedu nost – beidzot domāju – man jāizlasa. Tas varbūt atgādina kādu Eiropas, arī Latvijas, varbūt, pavasari – bet ne Austrālijas. Austrālijā tas tā nav kad patīkami saulē izguruši, pilnām rokām vīstošu maigu ziedu – mēs nākam no pastaigām. No saules. Un vējiem, mēs esam ne tikai noguruši – bet caur un cauri pārstrādāti un ziedi – tos neviens neplūc un nedrīkst plūkt saujām, bez tam tie ir sīki un asi un kaujās pretī tāpat kā daudz kas Austrālijas dabā. Ar to ir – jāsadzīvo, jāiemācās to saprast un mīlēt.

Runājot par Lorencu es to, mazākais mierīgi, lai gan man tas vārās iekšā, pateicu Annai Freijai un citiem, kas tur bija apkārt – ka tā tas nav, tāds tas nav Austrālijas pavasars, un viņš raksta it kā viņš to nebūtu redzējis… Anna teica, ko es nezināju – pēdējo grāmatas daļu, par pavasari, viņš rakstījis, kad viņš bijis prom, viņš te nekad pavasarī nav bijis. Tā tas… Arī Anna atkārtoja tos pašus vārdus – „Tā tas nav te”. Esmu pavadījusi vairāk gadus Wollongongā un Laima, ko tik bieži turpat blakus Austinmerē, apciemoju, un Aina Fairmeadovā – vispār to krastu, ko viņš apraksta es diendienā esmu apdzīvojusi. Ar visu lielu gribēšanu es vēlējos – redzēt, dalīties ar to, ko viņš tur par to runā. Bet – viņš runā sveši. Bērziņa kundze reiz (referātā) pieminēja – cik viņš labi pateicis – cik Austrālijas debess ir zila. Protams – viņš ir mākslinieks ar acīm un ausīm – un šīs debesis viņš varbūt ir ieraudzījis un par tām pateicis, labāk kā neviens cits (kas varbūt to pieņem par tik saprotamu, ka par to nav nemaz jārunā – cik šī debess ir zila) bet pāris mēnešos ko viņš te pavadījis, viņš nav tuvu piekļuvis visam par ko viņš runā. Un – viņš ir piefantazējis – pavasari, no citas operas.

Par D.H. Lorencu man nebūs jāizsakās. Par Davies Robertsonu es nevarētu atrast tik viegli ko teikt – viņa darbu kvalitāte mākslas vērtības ziņā ir zemāka, dažās vietās pat īsti zema – to es varētu teikt. Bet tur, cik redzu neizspriež grāmatu māksliniecisko vērtību, to – kā tas rakstīts, tikai to – par ko tur rakstīts, kādi ir raksturi un – ko tie dara, vai apmēram tā, un kāpēc tie to dara, un vai tie citreiz varētu darīt citādi etc. etc. Runā par grāmatu – kā par sabiedrību. Nav ko iebilst. Nonāk jau arī tā pie tā – kā rakstnieks to spējis radīt, šo sabiedrību.

Sarmotā rītā pretī iznāk
Trauslas (baltas) pasaku puķes
Ziedi, zari veidi neredzēti
Atklāj slēptas bagātības
Augušas tapušas vasara nemaitās
Pusmirstot pusdzīvojot un rādās tās
Kā (garas) ziemas sapņos –
Dzīvības, nāves cīņas,
Dzīvības nāves dejas
Esmes ejas, gaitas:
Rakstu, līniju dzīvu ornamentu bari
Baltā mierā kristalizēti zari
Lepnas egles skuju visspēcīgums
Spožas dzīvības pilns sala,
Papardes krūma sirds – zaļa vēl
Mirušu, kaltušu lapu rotāts
Pelašķa sniega zieds gara kāta galā
Vāri šūpojas ledainās dvašās
– Vasaras mirušais zieds
Vai tu vēl dzīvo savu pēcnāves mūžību
Meža debesīs sarmotās.

„Nothing is more different from love than the idea we have of it.” Proust.
„Still, the development and continuity of that Idea, depends on the person with which we suppose to be in love, and on ourselves.” Me.

Nakts nāk un nedarītais darbs 
spiež grūti. 
Tukšums? Tuksnesis? 
Kas ir kas mani tur un sien? 
Vai cilpas pašas sietas? 
Laipas pāri liktas – 
Kāds debess stūris, kāds zieds – 
Tur brīdi
un tad brūk pār mani 
atkal tukšums?
              Tuksnesis?

Kādēļ cilvēks tik reti pienāk un vai viņš aiziet, vai es to aizdzenu, jeb tas ir viens un tas pats? Brians [right] teica – „Jūsu tuvums man vienmēr dara labu.” Kad es skatījos kalna augšu, kur kādā ielejā gulēja mazliet sniega, kad mēs visi staigājām pa ziediem, un teicu – ka es gribu iet, kāpt tur. Viņš nopietni paskatījās augšup, vērtējot cik ilgi un tāli – un bija gatavs nākt līdz. It kā tas būtu iespējams un tas būtu labi. Tas īsti nebija iespējams. Bet kādēļ – nē. Mēs varējām tur palikt cik ilgi kāpšana to prasītu. Bet – tas būtu bijis – ārpus mazās takas. Un es nezināju – vai es to gribu. Un vai tas viņam nāktu par labu. Ar to beidzās lielākā daļa no tām reizēm – ka es satieku kādu cilvēku – kur es Tevi aizvedīšu?

31. janv. Pirmdiena.

Nosūtīju vēstuli Esera kdzei.

Decembris 1976 (Ķikure/Kikure)

5. decembris, 1976

Pusnaktī es pieceļos
Un atnāku uz – ķēķi:
Un redzu
Cik viss ir nepareizi:
Ir viss kā vajag –
Balts pavārds. Balts!
Balts ledusskapis. Ledus, balts.
Pogas elektriskās rindās
Apaļas ciparnīcas –
Kā kādā zemūdenē, vai lidmašīnā.
Nav nekāds elles ķēķis. Nē, ne man.
Cik viss ir nepareizi, ne ķēķī šai, bet manī:
Kā kādā braucienā kur streņģes trūkst
Un riteņi iet greizi,
Bet brauciens turpinājas
Tas brīnumpilnā kārtā iet un iet
Iet, šķiet pa gludiem ceļiem,
Bet ceļu sen vairs nav
Brauciens lidinājas no dzīves atrāvies
Kaut gan te – ābolmizas, spožs katla vāciņš, krūzītes
Tam visam nav nekādas daļas ar dzīvi
Viss ir vai ķēķī. Pat sapņi ir.
Tik dzīves nav.
Nekādas nozīmes vairs visam nav
Nekāda visa vairs nav
Kā pārsistam riekstam kodols izkritis
Kā ķirbim sēklas izņemtas,
No āboliem mizas atlikušas 
Un neviens, neviens to nav
Pamanījis.

––––––––––––––––––––––––-

Savā meldiņā...

Ļaudis nu jau gadiem tā,
Kur vien ved man ceļi
Runā svešā valodā
Svešādi klāj galdus

Tikai palsais rīts tas pats
Pāri mežu galiem
Nesdams smagos mākoņos
Senu dienu smaržu

Rudens vējos šūpojas
Pāri lido lapas
Lietus lāses logos sit
Novembra diena

Domas līdzi aizraujas
Kailu zaru dejā
Brīdi gaismas uzsmaida
Tavā tālā sejā.

–––––––––––––––––––

Ass cirvja iecirtiens
Tumsā iesāpējies
Kokam novembra naktī
Vējš skaudri vainu
Slapjām saitēm apņem, sien
Un mierina
Un atkal vaļā rauj
Jau apaugušu mizas vāti.

11. decembris, 1976

Mans krūms aiz loga, kā viņš to prot?
Nu, kad tam visas rotas ņemtas.
Sen ziedi, sen sen jau ziedi ņemti
Un tagad arī lapas visas nost rautas
Kaut gan tās sārtos rubīnos bij pārdarinātas
Ko iepriecināt, taisnoties, aizstāvēties
Nu viss jau prom.
Mans krūms, kā viņš to prot?
Nu greznojies ar lietu lāsēm –
Kā indiānis pērlēm nošuvies, 
Vai kāds no karaļnama
Kam gan par prieku tu uzlicies šīs rotas?
Vai man? Vai – nē?
Es tomēr tavos zaros
Atkal apbrīnā maldos
Kā Venēcijas saktā smalki darinātā.
Tu manā logā tuvs skatam pieskārienam
Bet neaizsniedzams savā daiļumā staro. Dzīvo.

–––––––––––––-

Sīkas lapas drebot dzied
Rudenim un lietum
Nozied karaliski vienas
Pat bez putna spārnu
              Ziemas ceļu diena iet –
              Atvadoties smaida
              Maigi krāsas pēdējās 
              Rožu krūma vaigā.

–––––––– 

Plecu skar man
Ar slapjām zaru rokām,
Liek mazus sārtu lapu skūpstus uz vaiga
Mans vasaras mežs
Atvadoties.

Aizmaldīties vēl
Caur mitriem stumbriem,
Pa lapām zemē
Kā rokām kas pieskārties sniedzas
Dzīvas vēl pēdējo reiz
Pirms pārmainoties

28. decembris. 1976.

Ceturtie svētki. Vakar te svētki – dinner for Olsons. Bija tikai divi – Grace un Maikels [right]. Es uzvilku tautisko tērpu. Par godu Gracei – viņa zviedriete. Jutos labi. Galds klāts skaisti, te galerijas lielajā istabā. Kamīnā iekurināja uguni. Sveces galdā. Citāda, lielāka svētku sajūta, kā parasti. Ar mūsu – Eiropas krāsu.

Šodien Susanne, Denis un Robina lūgti. Vēl nevar sazvanīt. Ēdiens palicis vakar pāri – meklējam viesus.
Apsēdos pie loga te, virtuvē – labi, atkal mierā paskatīties ārā, koku, zaru, gaismu valoda, pēc cilvēku valodas vienpusības, vulgārās šaurības – te kūko valodas nenotveramais smalkums, ņemas pasaules bagātā valoda kas apgaismo.

Biju pie Gurtiņiem 26. dec. Ļoti labi. Pārāk daudz un labi ēdieni. Sarunas par Latviju. Šādas tādas atmiņas – pieminot vietas, senus vārdus. Uzdāvināju Gurtiņa kundzei savu grāmatu. Izlasījusi vienā dienā + naktī. Sajūsmināta. Grib ‘vadāt mani apkārt’. Būtu jāļauj šis tas, pabraukt šur tur. Bet tas iestiepjas gari un savažo.
Šorīt liela salna, pēc visiem gariem slapjiem svētkiem.
Aizstaigāju pa tālākiem ceļiem. Čūskulēns saritinājies, sasalis ceļmalas lapās. Vai viņš atdzīvosies?

Ziluma miers piemācas maigi vakarpusē
Atstājot vēl caurspīdību pret debesi šur tur
Mākoņdūmu pūkas klājas klusi pār mežu.
Melnas egles
Miers.
Tikai vēl daži sārti lapu pilieni iešūpojas krūmā
Un priecīgs, pasaku pilns raksts ir ceriņzariem –
Mežģīnes maigas.
Kur domā vēl, sapņos kādos vēl dodies sirds?