1977. Kanādā – Mission
2. janvāris, 1977.
[Photo: gingerbread Minotaur by Brian for the New Year]
Šorīt, naktī – ir snidzis. Zeme nokaisīta viegli ar baltu, kā svētku kukulītis ar pūdercukuru. Un – sāk snigt atkal, viegli, klusi, smalki. Nāk sniedziņš, un krūmi un zari piesnieg.
Velku ziemas zābakus un sniegs gurkst zem maniem soļiem.
Pārsliņas nāk tik sīkas, šķiet nezin – vai nolaisties kā sniegs uz manas piedurknes, vai kā sīksīkas ūdens lāsītes? Un asaras man nezin īsti – nākt, vai palikt? Eju no vienas jaunas egles pie otras. Pielieku degunu viņu man pretī pastieptiem piesnigušiem zariem – it kā es būtu putns.
Snieg. Pārslas kļūst lielākas.
Snieg.
Bet mājā iekšā, aiz durvīm, kur siltums plūst pretī tīkams – smaržo rudzu maize. Krāsnī cepas rudzu maize – mana svētku maize.
Ceriņkrūms, vai tā ir atgriešanās? Vai tā ir aizsapņošanās?
Čūskulēns kailsalā bij sastindzis, saritinājies ceļmalas lapās, galvu uz astes uzlicis maigi aizmiegot, kad vasaras ceļojums galā.
3. janvāris, 1977.
Tagad – jāstrādā. Bet man bija jāiziet pie krūma, ārā, jāpaskatās vai tās ūdens lāsītes, kas ir sarindotas viņa zaros, ir sasalušas? Pa pusei. Uzsnigušais sniegs vēl mazliet turas. Uz nulles. Varbūt kādu sīkumu – zem nulles. Nezina – kust, vai palikt? Kavējas. Un meži pāri kalnā, un egļu zari te dārza malā ir kā apcukuroti.
Ko saka man šīs zaru rokas
Kas klusā dejā gaisos sniedzas?
Kā ekstāzē, kā slavinājot?
Tās mani līdzi ņem šai klusā dejā
Šai ekstāzē, ko slavinājot?
5. janvāris, trešdiena.
Vakar man bija lielākās galvas sāpes (un vemšas – saindēšanās?) kādas jebkad bijušas. Sapratu, ka ar tādu ko, var pēkšņi nokrist otrā pusē visam. Beigts. Šodien tikai vairs sinus sāpes galvas kreisā pusē un viegls reibums. Varbūt – saaukstēšanās. Apātija pret visu. Kāda nozīme – visam manam darbam, atteikšanās un viss. Par visu mūžīgo ‘domāšanu un cenšanos’ – piemuļķots no izdevēja. Bez naudas. Protams – es te esmu iekrājusi atkal, cik varēdama. Bet kas tas ir! Bez drauga, bez mājas – ieskrējis vecumā ar visiem ideāliem! Vainoju debesis – vai tad nevarēja man atmest manu daļu?
Bet kad skatos citos, kam ir tas viss – māja un draugs, kā te Brianam. Mēsli arī tur. Cilvēki ir rijīgi, nesātīgi, patmīlīgi, neattīstīti. Kaut kur cilvēku dzīve pazūd zem mašīnu riteņiem. Skrien un brauc. Sēd pie pilniem galdiem, steidz un grābj – un nav ne māju, ne dzīves, ne laimes – viens vienmēr otru izposta. Nabaga (laimīgais) Brians.
Inesei bija pie daktera – jāiet pārbaudīt vai krūtī nav kāds ‘lumps’? Frightening all those things. Mūsu ģimenē nav – māte teica un ticēja. Un – viņai droši vien taisnība, kā daudzās citās lietās.
Lasu Bashevis Singeru – par ‘veciem žīdiem’…
7. janvāris, 1977 piektdiena vakars.
Vakar te bija Brians ar ģimeni. Brianam māte mirusi (Austrālijā) Karena atveda Gordonu no lidlauka. Šodien esmu viena mājās – citi pie Ken [left] un Wanda. (In. jāiet kaut ko griezt no krūts – lai zinātu vai nav ļauns audzējs. Ha. Droši, ka nav. Bet, kam vairs var ticēt?) Vai pasaulē cita vairs nav – tik griešana?
Karena vakar uzvedās neticami, neaprakstāmi un viss – jāņem par nevainīgu joku. (Iedomāšanās – ir septītais lielākais grēks.) Man jāraksta stāsts par to. Bet… Jā, nekādu bet. Kā sieviete var iet uz visi četri kā govs visu acu priekšā un neviens to itkā lai nesaprot – to es nekad nekādā fantāzijā nebūtu iedomājusies. Uzaujot bērnam zeķes – sweet play, sweet play. Tad likties uz četri – ņemties cik var ar lielu ābolu pret to, kas jākārdina. Un piecelšanās sagrābjot citu ceļus, atspiežoties, labi ilgi uz tā ceļa un paspiest arī vēl. Bet neatjēdz taisīt parasto jokošanos – stāv izbulbis. Tas skats bij ko vērts, viņa laikam ir badā.
Man jāraksta stāsts par to.
„What can I do for you?” viņa teica uz B. pēc tam. Likās nezina īsti ko runā. Brians paskatījās reiz uz mani, kad viņa rāpoja. Es paskatījos pretī – un aizgriezu galvu. Jāaizklāj.
Kā man uzrakstīt stāstu?
8. janvāris 1977
Nosūtīju Dēliņam 7 dzejoļus. Iedevu Gordonam nosūtīt – ceru viņš neaizmirsīs!
Pastā – nekā. Skr. klusē. Norij asaras un – ej uz mežu. Mežs bij tiešām ļoti skaists šodien. Tāda saule un sniega atliekas kā Latvijā marta mēnesī.
Visgarām čiekuriem izgreznojusies
Slaida egle bērzu galotnēm pāri
Brīvā debesī iesniegusies
Šīs pasaules krāšņuma pilna –
Trīssimti gadu, četru, pieci simti
Ja ļautu tai augt,
Kā viņas sencei,
Kuras celmu slēpj tās zari, varenu aizmūžu celmu
Bet neļaus, bet neļaus, neļaus
Motorzāģis ir ass, ir ass...
Šis laiks ir ātrs, ir ātrs
Jau šūpulī – ir zudis
Steidzas, izplāno, izmēra, dara
Dara darbus, varenus darbus
Darbus, varas darbus.
Pasaules krāšņuma pilna
Ar vēju īsi parunājusies
Klusa savu daļu gaida egle. (savu tiesu gaida egle)
––––––––––
Šeit mēs izmēģinājām
Ledus lāča triku
Jaunā gadā iesviedām
Jūrā veci pliku...
Jaunā gada sacensības – skriet ledainā ūdenī, Vancouverā.
12. janvāris 1977
Vakar vēstule no Dzidras! Rakstīta jau 23. dec. – gaidu atkal.
In + G. – bij Victorijā, tagad Harisonā.
Noskatījos TV Amerikas baletu. Balles zāles veidā. Uz mirkli kāda seja, stāvs, kustības dejā – atgādināja, iedzīvināja Chelmsfordas brīnumu. Viss šis balets bija dzīve un kļuva – arī mana dzīve. Beidzās viss ar to – ka jaunie, ugunīgie pāri – uznāk lēni, tāli, dzīve galā. Dāmas apsēžas, kungi tām stāv aiz muguras, klusi. Viss apklust, arī lieli piepildījumi. Kā Sarmas rinda apmēram „Kas nebijis, ir tomēr bijis”. Tā ir viņa rinda, kas man šķitusi arvien oriģināla, liela. Kad tas kas bijis – apklust, tam līdz nostājas tāds pat tagad – tas kas nav bijis.
Viss Chelmsfordas piedzīvojums bija šai dejā – nē otrādi – un – tas bija – piepildījums bijis.
Vajadzētu varēt uzrakstīt bez vietas un īstas apkārtnes visu – tāpat kā šī deja bij. Būtu tas – jāvar.
Cepu rupjmaizi šodien (pēc Gurtiņkundzes padoma) uz 2 daļām, vakar 1 kukulīti šodien otru. Pirmā mīkla man likās par skābu – tādēļ cepu atsevišķi – un iznākums otrāds – skābās mīklas kukulītis saldāks – un otras saldākās mīklās – skābāks. Jādomā saskāba pēdējā brīdī. Bet kā pirmais varēja iznākt salds? – to es nezinu.
Šodien viena. Inese atbrauks uz brīdi no Harison.
Maizes smarža, kad cep – piepilda visu māju. Sēdēju tā – pie loga virtuvē un ‘peldēju’ šai smaržā. Agrāk nekādu lielu brīnumu es netaisīju no rupjmaizes. Es necepu viņu, tikai ēdām katru dienu. Tā bij ikdienišķā maize galdā. Un dažāda viņa bija – kāda kuro reizi skābena garša padevusies, tad cik smaga vai viegla un kā tā nobriedusi vēlāk – vai pat ‘saziedējusi’, iepelējusi kādā vietā – man garšoja šī nobriedusī, vecā maize vislabāk, izņemot saldskābo, kas garšoja arī ļoti svaiga. Tomēr – arī tā labāka otrā, trešā dienā. Rupjmaize, labāka vēl vēlāk – pēc nedēļas, varbūt. Mammai garšoja silta maize, kā no krāsns vilkta, ar sviestu. Viņa uzmanījās – nesaēsties par daudz. Man arī garšoja. Daži bij tik prātīgi – nemaz neēda siltu, svaigu maizi – nelabi vēderam. Bet tomēr – šis paradums, cienīt siltu maizi ir bijis plašāks – par sniegu kas kūst vai citu ko, kas ātri kūst – bij teiciens – „kūst kā sviests uz karstas maizes.”
Rudzu maize vispār nav viegla barība. Bet tā bija visu ziemeļ tautu ikdienas maize un galvenais pamats barībā. Nu – ēda ar sātu. Nerija par daudz. Man te manis pašas dēstā rupjmaize ir tāds jaunums ka es to ēdu par daudz. Garšoju un garšoju un garšoju – kāda tā ir? Tāda ikdienas barība, gads gadā, gadu simtos, diendienā, katrā māja – tai tomēr ir varens spēks, tā kļuvusi kā debess elements – kā zeme, ūdens, gaiss – un mūsu daļa. Austrālijā Bērziņa ceptuves – Rīgas maize, Igauņu Elmas rupjā un saldskābā – abas smagas, valgas. „Rudzu maize, rudzu maize valganā” teica Skalbe. Dzidra par Elmas melno maizi reiz teica – „Tāda ir viss, tā zirgam un cilvēkam stāv klāt”… mana apetīte bija nevaldāma pret saldskābmaizi – maigo, bezsāls veidu. Rupjmaize likās bez sevišķas izcilas garšas. Dažreiz – igauņu – šķita kārojama.
Vēstule no Idas un Ainas. Abas varbūt – brauks ceļojumā šurp. Varbūt.
Kūla
Zaļganbrūna, dzeltenbrūna,
Pelēkzaļa kūla
Maigi savēlusies guļ
Zem eglēm, alkšņiem
Rasā, rudens, ziemas lietū, ledū
Nes vēl vasaras un saules sapni.
Kūla,
Stirnu zaķi žēlo salā
Atkusnī kad sniegu vidū
Patvērumam atvērusies
Kūla
Gadalaikus kopā sasien
Iesniedzas no rudens tumsas
Uzdīgstošā pavasarī
Maigus asnus izglabātus
Saulei atdod
Uztverot vēl savas (sausas?) saujas
Pavasara asās salnās.
Cik man acij laba dara
Ilgi neredzēta laba
Bērnu dienu kūla.
–––––––––––-
...Redz, kur pusnakts tumsā logs
Tik maigs kā roze uzziedējis
Aiz ābeļdārziem – pusnakts logs.
Tas citu ļaužu māju logs
– Vai pārnācis kāds izlksmojies
Vai viens tur naktī aizsapņojies...
––––––––––
Vakars glezno akvareļus loga rūtīs
Mana lielā loga rūtīs
Izklāj sešu akvareļu
Cauri ziliem tumšiem ziliem
Miglas ziliem egļu ziliem
Piesviež maigu vaigu sārtu
Caurspīdīgu miesas krāsu
Izdur dzīva ceriņkrūma zarus cauri
Cauri – ak kā jāiekliedzas
Jāiesaucas pārlīstošām ūdens lāsēm
Kad ap melnu ceriņkrūmu
Citi koki iesāk deju
Smalku zaru miglas deju
Zilgos, ilgos akvareļos.
19. janvāris, trešdiena.
Pēc lietiem, miglām (2 nedēļas jau) pēkšņi izšķīlās šī pēcpusdiena dzintarskaidra rāma saule. Silts. Lazdu skaras sāk atritināties. Vēl dzeltenie putekļi nebirst, bet varbūt tikai tādēļ, ka vēl pilni ūdens. Un bites nāk ārā no stropa. Bīstami. Jau ap ziemsvētkiem bij šādas siltas dienas. Un jaunais dzeltenais krūms, tikai viens jauns augsts zars, ko saimnieks ir iestādījis pie mājas stūra, atsējis pie koka režģa, pie mājas sienas – bij uzziedējis. Un sasalis, kad jaunā gadā uznāca ziemīgāks laiks – un viņš atgādināja Pieta, ar saviem sasalušiem ziediem un pāris glezniem zariem atsietiem pie koka režģa.
Saule tuvojas mežu galiem. Un – ir jānosvēta šī pusstunda. Tagad tikai saules spožums. Kad tā ieies aiz galotnēm aiz kalna – būs krāsains.
Ceturtdiena, 20. janv. 1977.
Pēcpusdienas debesis
Īsts piena opāls šodien
Ziemas logā te
Ziemā bez sniega
It kā uz pavasara pusi jau.
Bet laiks apstājies
Vēl jāgaida plaukšana
Bet ne vēl briešana
Pumpuri jāvalda
Ziemas pasaka vēl jāstāsta
Laiku kavējot
Gaidot, un debess to
Dara zvīļojot
Maigā piena opālā.
23. janv. 1977.
Kritu uz deguna uz ielas ar savām klogām, kas nav Dr. Scholl’a klogas. Šīs, tikko sāk iet brīvi un nedomājot ļoģās. Nevajadzēja skatīties apkārt. Dieva sods – agrāk teiktu – skatījos uz sportistiem – aiz sētas. Ne jau visu laiku, bet ar šīm klogām vajaga tikai vienu neapsvērtu soļu – un daudzreiz ir jāizvēlas – izmežģīt potītes, vai likties uz deguna. Šoreiz izvēlējos pēdējo. Biju izmežģījusi kāju daudz reizes, gandrīz ikreiz staigājot – šoreiz nolaidos gar zemi – abas kurpes nost un instinktīvi kā arvien es sargāju savas rokas – tā es atsitos ar seju ielā – smagāk kā domāju. Deguns sadrāzts un uzpampis – bet varbūt būs O.K. turēju aukstu klāt, masēju – labi ka tā. Zobi varēja būt ārā etc.
Miglas diena. Mazliet sarma. Brīdi saules gaisma sildīja caur miglu – kokiem viena puse, dienvidu puse, tumša, otra puse balta ar sarmu.
Izlasīju D.H. Lorence Sons and Lovers – otru reizi. Gadus 15 atpakaļ lasīju to. Tagad patika daudz labāk. Patika, varu teikt. Labs darbs. Pirms tā lasīju divas grāmatas no kanādieša Robertson Davies – Fifth Business un The Manticore – mocījos nepatikā un nesaprašanā – ka es nevaru atzīt, baudīt par labu atzītu darbu. Mans spriedums bija – nevaru to ņemt par pilnu. Tūlīt pēc tam lasot Lorencu – biju kā mājās. Citos darbos Lorencs man nav visai cieņā, viņa Kangaroo – nav nekas. Bet – viņam tomēr izpratne, stils. Par Roberstson Davies man gribās teikt – viņš nav mākslinieks. Starpība man lasot vienu pēc otra, bija ļoti skaidra, es vēl noteikti redzu, zinu to, bet tomēr es to nevarētu īsti definēt ja man par šo grāmatu (Fifth Business) būs jāizsakās Great Book kluba apspriedēs. Labi jāapdomā, ko es iepriekš jutu un ko es atklāju salīdzinājumā. Es baidos no sava asuma, kas var nākt izsakoties, nepatika, pat pretīgums viņa rakstiem, man neļaus loģiski, mierīgi izteikties. Jāizdomā – kā teikt, ja gribu izteikties.
Vakars miglā ietinas
Kā zīdtārpiņa kūniņā
Visapkārt zaļumu vidū.
Pirmd. 24. janv. 1977.
Vakar kritu ar klogām – un krietni sadauzīju degunu – labi ka sveikā tiku cauri. Varēja iet vēl trakāk.
25. janv. 1977
Vakar atgriezās Dz. zīmējumi, ilustrācijas un šodien vēstule no – editora. Viņš nevar un laikam nevarēs – neko.
Ceturtdiena
Miglā te mērkti koki
Pelēkā drēgnumā...
Saules zeme dun tavi krasti
Jūras skāvienā.
30. janvāris, svētdiena
Pārlasu vēl citas D.H. Lorence grāmatas. Ieskatījos otrreiz Chaterlejā (to dabūju sen no Ineses, kad viņa studēja, un šo grāmatu citur nevarēja dabūt.) Otrreiz to nevēlos lasīt – bet viņa valoda krāšņa diezgan, tikai ar savu (?) sexu viņš kaujas kā ar slinku zirgu. Tas ir – domā, ka visiem citiem tas ir tik slinks. Tā kā tā viņš šai lietā brauc greizi. Un viņa Kangaroo – ir bēdīgs. Kādā lapas pusē saskaitīju 17 – dark – vārdu. Kas tur tik tumšs? Viņš redz visu Austrāliju iekrāsotu tumšu. Brīnums? Un tas pavasara tēlojums – to es vairāk reizes sviedu nost – beidzot domāju – man jāizlasa. Tas varbūt atgādina kādu Eiropas, arī Latvijas, varbūt, pavasari – bet ne Austrālijas. Austrālijā tas tā nav kad patīkami saulē izguruši, pilnām rokām vīstošu maigu ziedu – mēs nākam no pastaigām. No saules. Un vējiem, mēs esam ne tikai noguruši – bet caur un cauri pārstrādāti un ziedi – tos neviens neplūc un nedrīkst plūkt saujām, bez tam tie ir sīki un asi un kaujās pretī tāpat kā daudz kas Austrālijas dabā. Ar to ir – jāsadzīvo, jāiemācās to saprast un mīlēt.
Runājot par Lorencu es to, mazākais mierīgi, lai gan man tas vārās iekšā, pateicu Annai Freijai un citiem, kas tur bija apkārt – ka tā tas nav, tāds tas nav Austrālijas pavasars, un viņš raksta it kā viņš to nebūtu redzējis… Anna teica, ko es nezināju – pēdējo grāmatas daļu, par pavasari, viņš rakstījis, kad viņš bijis prom, viņš te nekad pavasarī nav bijis. Tā tas… Arī Anna atkārtoja tos pašus vārdus – „Tā tas nav te”. Esmu pavadījusi vairāk gadus Wollongongā un Laima, ko tik bieži turpat blakus Austinmerē, apciemoju, un Aina Fairmeadovā – vispār to krastu, ko viņš apraksta es diendienā esmu apdzīvojusi. Ar visu lielu gribēšanu es vēlējos – redzēt, dalīties ar to, ko viņš tur par to runā. Bet – viņš runā sveši. Bērziņa kundze reiz (referātā) pieminēja – cik viņš labi pateicis – cik Austrālijas debess ir zila. Protams – viņš ir mākslinieks ar acīm un ausīm – un šīs debesis viņš varbūt ir ieraudzījis un par tām pateicis, labāk kā neviens cits (kas varbūt to pieņem par tik saprotamu, ka par to nav nemaz jārunā – cik šī debess ir zila) bet pāris mēnešos ko viņš te pavadījis, viņš nav tuvu piekļuvis visam par ko viņš runā. Un – viņš ir piefantazējis – pavasari, no citas operas.
Par D.H. Lorencu man nebūs jāizsakās. Par Davies Robertsonu es nevarētu atrast tik viegli ko teikt – viņa darbu kvalitāte mākslas vērtības ziņā ir zemāka, dažās vietās pat īsti zema – to es varētu teikt. Bet tur, cik redzu neizspriež grāmatu māksliniecisko vērtību, to – kā tas rakstīts, tikai to – par ko tur rakstīts, kādi ir raksturi un – ko tie dara, vai apmēram tā, un kāpēc tie to dara, un vai tie citreiz varētu darīt citādi etc. etc. Runā par grāmatu – kā par sabiedrību. Nav ko iebilst. Nonāk jau arī tā pie tā – kā rakstnieks to spējis radīt, šo sabiedrību.
Sarmotā rītā pretī iznāk
Trauslas (baltas) pasaku puķes
Ziedi, zari veidi neredzēti
Atklāj slēptas bagātības
Augušas tapušas vasara nemaitās
Pusmirstot pusdzīvojot un rādās tās
Kā (garas) ziemas sapņos –
Dzīvības, nāves cīņas,
Dzīvības nāves dejas
Esmes ejas, gaitas:
Rakstu, līniju dzīvu ornamentu bari
Baltā mierā kristalizēti zari
Lepnas egles skuju visspēcīgums
Spožas dzīvības pilns sala,
Papardes krūma sirds – zaļa vēl
Mirušu, kaltušu lapu rotāts
Pelašķa sniega zieds gara kāta galā
Vāri šūpojas ledainās dvašās
– Vasaras mirušais zieds
Vai tu vēl dzīvo savu pēcnāves mūžību
Meža debesīs sarmotās.
„Nothing is more different from love than the idea we have of it.” Proust.
„Still, the development and continuity of that Idea, depends on the person with which we suppose to be in love, and on ourselves.” Me.
Nakts nāk un nedarītais darbs
spiež grūti.
Tukšums? Tuksnesis?
Kas ir kas mani tur un sien?
Vai cilpas pašas sietas?
Laipas pāri liktas –
Kāds debess stūris, kāds zieds –
Tur brīdi
un tad brūk pār mani
atkal tukšums?
Tuksnesis?
Kādēļ cilvēks tik reti pienāk un vai viņš aiziet, vai es to aizdzenu, jeb tas ir viens un tas pats? Brians [right] teica – „Jūsu tuvums man vienmēr dara labu.” Kad es skatījos kalna augšu, kur kādā ielejā gulēja mazliet sniega, kad mēs visi staigājām pa ziediem, un teicu – ka es gribu iet, kāpt tur. Viņš nopietni paskatījās augšup, vērtējot cik ilgi un tāli – un bija gatavs nākt līdz. It kā tas būtu iespējams un tas būtu labi. Tas īsti nebija iespējams. Bet kādēļ – nē. Mēs varējām tur palikt cik ilgi kāpšana to prasītu. Bet – tas būtu bijis – ārpus mazās takas. Un es nezināju – vai es to gribu. Un vai tas viņam nāktu par labu. Ar to beidzās lielākā daļa no tām reizēm – ka es satieku kādu cilvēku – kur es Tevi aizvedīšu?
31. janv. Pirmdiena.
Nosūtīju vēstuli Esera kdzei.