Jūnijs 1977 (Ķikure/Kikure)

5. jūnijs.

Viņš atnāca kā uguns silts
Sarkanā kreklā, sarkanu bārzdu
Dzeltenā salmu cepurē.
Viņa skats vērās
Kā zilu bezdelīgactiņu zieds
Rūdos dzegužlinos,
Gurnos apjozies, sasprādzējies
Ar pašdarinātu jostu.
Es smaidu, smaidu visu dienu
Un nakti, jau pusmiegā
Lieku roku pie sejas:
Kas tur tā tik savādi, sen nejusti, svešādi
Tuvi un labi ietvēries – 
Smaids iegūlies
Kā uz palikšanu.

10. jūnijs, piektdiena.

Biju līdz ezeram. Vasara. Visur vasara.
Dzelzceļa pusē, pie ceļa tur seklais (?) ūdens, pilns ar lielām zivīm, gandrīz kā laši, lašu kanālos. Bet zvejnieki zvejo (spiningo, velcē…) otrā pusē ceļa, lielajā ezerā. Šīs zivis par ‘prastām’ – tās kārpas, rūgtas. Es būtu gribējusi tādu zivi. Lašu gaļa vien nemaz tik neaizstājama nav. Ar malas tīklu agros pavasaros vilka visādas zivis – raudas, asarus, līdakas, vēdzeles un vēl nezin kādas citas – te piemin tikai – lasi.

Smaguma, kā svina,
Pilni locekļi, domas,
Apstājies viss, rāms
Kā attekas ūdeņi
Kur lēni kustās kārpas
Lielas, skaistas zivis, rūgtas
Siena laika krastos
Kur pļauta zāle vīst
Un zied vēl nepļautā ar 
Ar baltiem, dzelteniem
Ziediem kā mazām saulēm.
Siena vītums, smagums gaisā
Līp sveķi priežu dzinumos
Vējš zaros gulstas, ceļas
Ko teikt jums – runāju ar kokiem
Gaismu pāri klāju, vai tumsu
No sāpēm slēpjoties.

–––––––––––––––-

Vasaras vējiņš, vasaras vējiņš sērmūkšā, rozēs un priedēs
Kāpostu tauriņš aizlidinās, pāri uz sakņu dārzu.
Vasaras tauriņš aizlidinās pār rozēm uz kāpostu lapām
Un man miestiņa iegribās, raudzēta darināta
No pagraba krūzē atnesta pār mauru basām kājām.
Ar pēdām kas visu vasaru zin,
Diendienā izstaigātu
Ar pēdām kas visu vasaru min
Zemi zaļu un ziedu klātu.

20 jūnijs, pirmdiena

Biju 3 dienas (2 naktis) Bellinghamā, Washingtonas universitātē pie Mrs. Appleby uz Great Book Club’a grāmatu apspriedi – tirzāšanu – discussion. Bijām 5 dāmas. Daži no šīs apkārtnes, daži no Vancouveras, lielākā daļa dalībnieku no Sietlas, USA.
Apspriešana centra grāmatas:
The Lives of a Cell ……………………Lewis Thomas
The Castle………………………………..Kafka
Ecotopia…………………………………..What’s the name?
The Loneliness of a Longdistance Runner……….Sillito

Visumā – mediocre minds. Mierīga, puspasīva, bezkaislīga attiecība pret grāmatas pasauli. Apskata tikai grāmatas saturu – ne autora stilu, mākslas vērtību grāmatai, autora varēšanu radīt raksturus, ne mākslu. Ka tas nav jāapšauba pieņemts ar to – ka tas ir ‘Great Book Club’, tā tad grāmatas ar mākslas vērtību. Nebija ko iebilst šoreiz. Varbūt un ja gan – par Ekotopia’s tādu vērtību.

Interesanti bija redzēt un dzirdēt – lasītāju. Dažs saprot ačgārni, pilnīgi pretēji autora domām, tas gan gadījās tikai reizi Sillitoe Runneri apspriežot. Lielākā daļa pieiet racioneli, bez sevišķām jūtām, mērot ar sevi. Tā tas protams arī ir, ‘ja pieiet ar jūtām’…
Skaisti bija būt universitātes vidē. Būtu labi bijis palikt tur arī naktīs, kā Elsi – 3 diennaktis – lēti un ērti. Es pārnakšņoju pie Applby kundzes. Nākošā gadā palikšu universitātes telpās, studentu vasaru brīvajās istabās, tagad mums nebija iespējams piedalīties vakaru sabiedriskā dzīvē un privātākās pārrunās.

Es – gāzos sarunās, kad ‘vairs nevarēju izturēt’.
Atradu, ka spēju domāt arī runājot – doma veidojas jaunā drošā loģiskā ceļā pavisam neparedzēta savu uzskatu izteikšanā un aizstāvēšanā, par ko agrāk nebiju domājusi, gandrīz nezināju, ka man tādas domas par šo grāmatu, šo situāciju viņā, ir.
Tas labi. Bet man jāvalda mans temperaments, citādi tas kļūs agresīvs. Tas ir – es sākšu uztiept savus uzskatus. Vienīgais glābiņš vēl tādā situācijā ir – redzams entuziasms, kas to var pa daļai attaisnot. Jāmācās – izteikties mierīgāk.

Par Longdistance Runneru, man izdevās izgāzt savu mazliet pret citu domām, labi un gari! Ha! (Mazliet negaidīts balss asums un akcents beigās). Debašu vadītāja sieva, un pati vadītāja, pienāca un pateicās, izteica atzinību. Un Šeila, mūsu grupas ‘brain’ – es ienesusi ‘more feeling about it all’. O.K.
Kaut tikai tas nāktu mazākais 2 reiz gadā, labi būtu 2-3-4 reizes! Kaut ko līdzīgu! Jāstājas koledžas nodarbībās nākošā gadā.

Ekotopijas jautājienā pirmais bija – „Ko jūs apsvērtu kā pirmo faktoru izvēloties iet vai neiet dzīvot – Ekotopijā?” „Brīvība”, es saucu pirmā un droši. Tas arī palika vairāk apsvērtais faktors, visās sarunās. Daži teica bērnu nākotni, izdzīvot iespējas, darba iespējas, seksa dzīves noteikumi (sabiedrības īpatnības šai ziņā). Mans apsvērums bija arī debašu vadītāja apsvērums un tas mūs satuvināja. Vai varbūt tomēr kaut kas cits? Savādi, ka daža iepriekšējā vēsts, kādi vārdi, spriedums par personu, ko vēl neesi pazinis, var noskaņot pret to dziļi labvēlīgi, it kā tas tad paliktu dziļāka sakne vēlākai tuvībai. Var būt arī pretējs noskaņojums – pirmā vēsts par kādu, var to atstumt jau pirms to satiek. Tas tā ir – bet kur tas sakņojas? Mr. N. paliek man nozīmīgs. Vēlāk to uz mirkli redzot es droši ‘pārmetu tiltu’ un mēs sanācām mirklī bezdibenīgi tuvu.

Es ar sarunu biju uzminējusi vadītāja un tā sievas domas (tie abi bija vadītāji). Otrreiz (vakar tas bija) iznākot no citas telpas, citas grāmatas un citiem vadītājiem – es redzēju šo pirmo pāri ielenktu no savam klausītājām – galvenokārt ap vīru. Tā kā tur bija tā apbrīnotājas arī no mūsu pulka – es arī piestājos un kaut kā pašai nedomājot – izgraizīju ar acīm viņa seju. Iebruku viņa sejā – pētot, meklējot, apsverot, izsverot – viņš to juta un runājot atbildot citiem – viņa seja izkārtojās, atvīstījās, atvērās, ļāvās manam skatam – atplaiksnīja kaut kādā pa pusei iekšējā smaidā, kļuva mīkstāka, daiļāka, acīm turoties pretī pie mana skata – it kā to iegūstot un to pieņemot – un varbūt tam padodoties es nogriezu acis uz viņa sievu un nopētīju to – jaunu, ļoti glītu, šoreiz īsā kleitiņā, kailām kājiņām sandalēs – sievišķīgām, jaukām, stiprām kājiņām zem sievišķīgā, jaukā, paapaļā, nelielā augumā. Viņa esot – gudra – viņa skaista sieva, ko dzirdēju jau agrāk, nezinot vēl viņus.

Viņu ievēroju, pirmās grām. (Cell) discusionā – ievēroju viņa – inteliģenci. Arī viņa sievas mazliet skolotājas veida inteliģenci. Nezinu kādēļ? Mierīga, droši teikta doma. Tas ir – pēc kā es teicos censties? Viņam bija siltāk izteikta, noteikta, inteliģenta doma. Tie bija – spilgtākie intelektuāli. Bija – kāds – mazliet ass, mazliet temperamentīgs – vīrs – dažreiz pareiza – dažreiz greiza doma. Kāds – vecāks ‘over temperamentīgs’ vīrs – milzīga atmiņa (uz vārdiem) visa meklēšana – prāts. Bet, es nezinu kas – ne visai saistošs. Kāds vecāks – (laikam pāris, tie visi ar vīriešiem – bija ‘pārī’, izņemot varbūt šo veco un kādu jaunu) vīrs – izteicās inteliģenti par Kafku. Citreiz nebiju ar to kopā. Kāda jauna dāma – māksliniece sapratu – sprieda O.K. Mūsu Šeila O.K. Appleby – par temperamentīgu un uztiepīgu – no kā man jāsargās. Katija kā par brīnumu, neko laba nepateica (Cell).

Ekotopijā (it kā) esot paradums brīvāk tuvināties, touch’īt – aizskārt citam citu fiziski, būt kopā, tuvināties cilvēcīgi ar to, ar vienu otru laba fiziska tuvuma žestu – kā tas domāts tur – nav daudz izskaidrots. Mums ‘mūsu kultūrā’ arī vairāk saskares – rokas sniegšana, kas Austrālijā pavisam nebija pieņemts, pamazām, laikam ar emigrantu pieaugumu tas paradums sāk ieviesties, un vecāka gājuma austrālietis pavisam neprot roku sniegt, tā iznāk tad ilga, neveikla savāda procedūra. Un skūpstīt roku dāmai, uzlikt roku uz pleca, vai rokas paziņām etc. Šī fiziskā saskare – bija dažiem par apdomāšanās iemeslu – iet vai neiet uz Ekotopiju. Pa daļai – man arī. Teorētiski tas baida – pierastās, mazās porcijās – kā minētos agrākos paradumos – tas pieņemams. Manuprāt – tā ir sabiedriska forma, ko ieaudzina un tad tā nedara ne daudz laba ne ļauna. Maz ticams, ka tas var grozīt cilvēku attiecības. Varbūt tomēr – ar rokas sniegšanas veidu sasveicinoties var labāk atrast vai noraidīt tuvumu cilvēku vidū, kā tikai galvu paklanot un paliekot stāvot pa gabalu. Bet katrs žests – kas ieiet sabiedrībā – kļūst formāls – nenozīmē neko.

Man nāca prātā par to te parunāt, tādēļ ka tas kā es iekritu tā svešinieka sejā – bija tāds pats touching – tikai nefiziskā ceļā. Ar to es gribu teikt – ka aizskarot fiziski – varbūt tāpat varētu meklēt ceļu uz otru – cik to vēlas uz fizisko vai garīgo – vai visu kopā – kā tas bieži notiek. Te es gribēju par manu gadījienu domāt un izteikties to atceroties mazliet poētiski. Es paļaujos uz to – garīgo pieskāršanos – touching – kas nāk neapzināti, ātri un nenovēršami. ‘Mīla uz pirmo acumirkli’ ir klišeja tam bet tikai apmēram. Ir saskarsme par ko mums nav īsti apziņas, prāta kontroles.

Ir lietas, notikumi, mirkļi, cilvēki (viss tas kopā arī), ar ko mēs saskaramies tuvi, bet tikai uz īsu momentu. Mēs sasveicināmies – kā tuvi, atrodam cits citu un ejam tālāk savā vientulībā, savā dzīvē, kurā nekad ikdienā nevar ietilpināt visu – kas mums ir tuvs. Lai tas būtu lieta, notikums, cilvēks, ar kādu dabas parādību, vai dabas būtību mēs saskaramies arī daudzreiz uz brīdi tikai. Kādu varavīksnu, kādu saullēktu, vai saulrietu, vai vētras vai klusuma mirkli – mēs nevaram turpināt – tas skar mūs uz mirkli. Jūru mēs arī visu laiku nevaram raut plaušās, slapināties tanī un svērt to acīs – ne mežu ne debesis – vienu ielu mēs zinām diendienā.

Ar mūzikā, gleznā, teātra ietvertu cilvēka dvēseli – mēs saskaramies uz brīdi. Ar cilvēku pašu tāpat. Tikai ar nedaudz cilvēkiem mēs esam saistīti uz mūžu, paliekam vairāk vai mazāk kopā ik dienas. Un tad arī – mēs esam kopā dziļākā būtībā ar tiem – tikai brīžam. Bet tas ir bijis varbūt ļoti vērtīgs, rets mirklis. Un mums būtu jāmācās ātrāk tādus uztvert un vairāk to raksturu – īso existences veidu – cienīt. Mūsu paradums – ir prasīt pēc ilguma, pēc mūžības katrā mīlētā lietā. Bet dzīves likums ir ka tā – neexistē. Tā tam jābūt.

Varbūt daudz nelaimes (protams arī laimes…) nāk no tā, ka mēs negribam šķirties no acumirkļa. Es piemēram varētu – iekārot to vīrieti, iemīlēties, ilgoties viņa, ja man būtu pietiekami spēka – izjaukt viņa patreizējo ikdienu. Varbūt vairāk mums vajadzētu prast izjust, izmantot cienīt, turēt godā īsu brīžu saskaršanās. Ņemt vairāk no tā un dot (protams) vairāk ar to un saprast – no visa šķiršanās likumu.
Tas izklausās, ko cilvēki sauc – par uzdzīvošanu. Un tas ir domāts gluži un absolūti – pretējais.

Vilks mežā apstāj skrējiena
Gaisu ievelk karstās zvēra krūtīs
Dziļi: pārbaudot
„Te šodien cilvēks bijis...”
Viss savāds zvēra sirdij šķiet:
„Te cilvēks šodien bijis...”
Mēness savāds guļ aiz mākoņa
Tālu zvīļo logs,
Pusnakts logs –
Te šodien cilvēks bijis,
Mūziku svelpj zaros
Iesizdamies rīta vējš.
Skarlati
Pusnakts logā 
Skan.
Gurdens liek uz ķepām galvu
Tumsā ieguldamies vilks.



Nākts – jūnija, gandrīz jau pēdējā jūnija nakts.
Pilns mēness. Skaidra nakts. Pavēss. Bet bezvēja, tomēr maiga nakts.
Un ārā, valriekstu kokā karājas bišu spiets. U.t.t (stāsts uzrakstīts, nosūtīts Dēliņa kungam, iespiests Austrālijas Latvietī.) [Also included in Ceļa akmeņu raksts — Spiets]