Jūlijs 1977 (Ķikure/Kikure)

6 jūlijs 1977 trešdiena.

Dienu iepriekš kartiņa no Freijas.
Vēstule no Dzidra. Beidzot! Citādi – O.K. tikai – ar Clivu [right] owful. Stupid, unmanly man. Pleasure hunter all his life. Small and easy things, ways, achievements.

8. jūlijs

Aizvakar vēstule no Freijas, vakar no Dzidras. Šodien no Cheryline. Pēkšņi vēstules nāk.
Šodien Brianam bija operācija. Tas ir – viņi atvēra Briana galvu un neoperēja, vai pusoperēja, „dodot vēl apmēram 18 mēneši ko dzīvot”. Sākumā, tālrunī, domāju, ka Inese teica – seši mēneši tikai. Gads un seši mēneši ir tomēr vairāk. Liekas – varbūt kaut kas varētu salaboties pats no sevis. Lai gan lieta laikam ļoti nopietna. Bet – tomēr. Jā. Cik vārīgi mēs esam, to mēs vienmēr aizmirstam. Dzīvojam tā, kā nebūtu jādzīvo. Bet lai dzīvo šā vai tā…
Cik labi just vakara sauli, paiet tepat ap puķu dobi pa grantēto ceļu. Cik labi būt dzīvam un puslīdz veselam.

15. jūlijs 1977

Ar zirņu pāksti kabatā
Pa vasaru es eju
Un margrietas un dadži zied

Bet dažreiz zaros pamanu
It sātanīgu seju...
Jods, kas man te var kaitēt
Kad margrietas un dadži zied
Balts kāposttauriņš lidinās
Un bites vēlreiz spieto
Zem soļiem maigi oļi dzied.

Ar zirņu pāksti kabatā
Pret sauli vērstu seju
Tik acis mazliet piemiedzot
Šai vasarā es eju.

––––––––––-

Vasara, vasara, vasara
Visnotaļ visgarām nu līst
Ar dzidru zilumu, zaļu,
Pilna bišu un atmiņu slēptu.

Nakts.

Brians piezvanīja, ka viņš jau pārbraucis mājās no slimnīcas. Man tikko bij sācies ‘Poldarks’ uz TV, negribēju to kavēt un biju samērā īsa sarunā.
„Cik labi runāt ar Jums atkal…” viņš teica. Tas man šķita savādi. Varbūt viņš jūt to tagad, ko es tagad jūtu par viņu, ka viņš nu tuvāks man savā attiecībā pret dzīvi, kā citiem te… Un viņa vārdi savādā kārtā pamodināja mazliet tās citas vasaras izjūtas, mazliet ar mīlestības pieskaņu. Mazliet. Tas bija iznīcis, absolūti, pavisam.
Dzinu bites ārā no palieveņa grīdas apakšas. Ko man bija darīt. Beidzot viņas ir – aizgājušas. Un varbūt viņas būtu gājušas bez manas dzīšanas. Bet kādēļ vakar viņas negāja, kad bija tik silts? Nebija sagatavojušās. Nabaga bites!

16. jūlijs. Sestdienas rīts.

Ļoti maz gulēju.
Šorīt domāju par Brianu, es zinu, ka es labprātīgi negribētu viņam neko ziedot – teiksim laiku, ja viņam būtu vajadzīga kopēja, ne tur, viņa mājā. Es tur nespētu būt laba.
„I cannot go,” viņš teica. Ko tas nozīmē? Un viņš teica, ka Silvija un draugi esot atnākuši aprūpēt viņa bites. „How nice of them,” viņš teica. Un – vai es būšot viena, kad šie nākošnedēļ būs prom. Man neienāca prātā, ka viņš varētu nākt te atpūsties, veseļoties, dienām. Un – es nezinu vai es to varētu un gribētu. Esmu noilgojusies absolūtas vienpatības. Un pie Briana – es vairs it kā nekādā veidā nevaru pietuvoties. Kaut kas ciets un neatsaucīgs ir manī. Es negribētu ne vārda mainīt ar viņa ģimenes tagadējās ģimenes ļaudīm.

Un es lieku kopā visu runāto un domāju – ja viņam būtu vajadzīga kopēja – un tie bagātie ļaudis tur apkārt – izdomātu – ka es to ‘veselības vārdā’ varētu darīt – tad jā – tad es negribētu dzirdēt par to ne vārda.
Nāk diena tālāk. Nedaru neko. Nosea. Nosea…
Domāju atkal, ja jāuzņemas kaut ko darīt Briana labā, varbūt es tomēr spētu kaut kā to varēt? Varbūt – atrastu ko rakstīt? Es jau nevaru kārtīgi rakstīt ar visu savu brīvību. Tikai nākošo nedēļu, kad šie būs prom – es gribētu vēl sev vien.

21. jūlijs. 1977. Ceturtdiena.

[Photo: Dennis and his cartoon sketch of Gordon]


Vakar pie manis te bija vakariņās Denis un Robin un bērni. (Latv. viegli cauri tikšanas tradicionālais – kāposti ar desiņām, rosols, melone ar citronu. Viņiem – viss tas jaunums.) Pēc vakariņām aizbraucām uz zivju farmu. Gribējām pirkt zivis. Vairs tur nepārdod.
Šorīt vēstule no Dzid. Liekas – Happy.
Skaista diena. Noslinkota.
Jau 9 p.m. Jauns mēness. Ļoti skaidrs viss. Noskaidrojās pēcpusdienā. No rīta bij maigi puspiemācies.
Pienācu te virtuvē (galerijas daļā) pie lielā loga atvēru to un teicu – šī ir mana diena. Šī diena ir mana! Biju laimīga par šo dienu. Skaidra kā ūdens, kad slāpst, šī diena.

Karena iebrauca te ar Traciju uz mirkli. Pateikt ko? Ka viņa brauc no šopīšanas – būtu varējusi paņemt arī mani (!) – Un tad – viņai jāsteidzoties mājās – ‘kompānija’ nākšot uz vakariņām. Divi reizes viņa izteica par šo kompāniju (?). Bija jāsaka, ka man arī bija ‘kompānija’ vakar. Viņa ieplēta acis. Savādi. Nesaprotu viņu ar savu kompāniju. Droši vien Rodžers. Viņai būšot dzimšanas dienas svinības Vancouverā, lai G un I. gatavojoties iet. O.K.
Iesaldēju 4 ‘maisiņus’ pupiņu un zirņu.
Iesaldēju bietes.
Puķu zirnīši zied ļoti krāšņi un aug lieli, kupli…
Viss labi. Tikai – nomāc – pārrakstīšana. Peh. Bet jādara, ja grib sūtīt iespiešanai. Un – pietiekami attāluma rindām jābūt etc. etc. Mēs neesam nekādi franči kas savu autoru darbus lasīja ar vairojamo stiklu pirkstos trīs vīri dienā vienu lapas pusi…

24 jūlijs. 1977. Svētdiena.

Kā dienas iet! Plaukst saulainas siltas, kā puķes, cita pēc citas.

Zaļš un zils un gaismas pilns viss
Smagumu noraisīt mēdzu
Rītos, kad acīm tas uzguļas,
Sapņus aizmirstot naktī
Smagumu noraisīt steidzu
Un diena atver logus.

Šie mājās no Belacoola’s. Bijis labi. Būs 2 ned. mājās. Tikai nākošā ned. nogalē – atkal brauks kaut kur ciemoties. Es varētu arī. Bet labāk palikšu te. Ceļš vānā diezgan grūts un tur sveši ļaudis. Diezgan būts tādā vidē. Uz īsāku laiku – uz pusdienu, dienu – kaut kur tepat varētu iet.
Bija labi – būt pilnīgi vienai. Biju sauļoties 3 dien. pēc kārtas. Krāsas nav, bet mugura sūrst.

No tā Nollendorfa, – latv. rakstn. ‘priekšnieka’ (?), kam jautāju kaut ko par grāmatu izdošanu – nav atbildes. Droši vien pārpratis un apvainojies. Ieliku divus USA airletteres, ko viņam atbildēt, pieminot, ka latviešu iestādes neatbild, laikam tādēļ, ka nevēlas izdot naudu par markām, kas ir gluži saprotami un pareizi. Latviešu būšana – lēnām un ar pīpēšanu, ja vispār…

Cik daudz vietās civilizācija iznīcina veselīgu dzīves idilli, dzīvi. Šodien Inese pļāva mauriņu (te ļoti daudz ko pļaut, ap abām mājām pa dārzu, līdz ceļam lejā). Ap bišu stropu viņa teica – atstās man to nopļaut, es apstājos saaugušajā, dzelteni noziedējušā laukum malā – viss pilns pusdienas saules, gaismas, siltuma, smaržu, dzīvības un – bišu. Ik pa pussoli – kāda bite paceļas un iegulst atkal ziedā – mierīgi, laimīgi. Jā – laimīgi. „Es pļaušu vakarā” – es teicu Inesei. Nāca Gordons un nopļāva tūlīt. Nedomāju, ka viņš dzirdēja manu teicienu. Viņš pļāva – lai nopļautu. Viņš ne redzēja, ne apzinājās, ja redzēja, to, ko es tur redzēju un gribēju sargāt. Labi. Ir viss nopļauts, man nav jādomā, jācinās kā to izdarīt. Bet skaistā laimīgā, saulainā mazā piesaules pasaule ir barbariski iznīcināta. Liels bišu zaudējums tur tomēr nav bijis. Un tagad viss tiešām ir – labi un glīti. Maigā zāle jau gandrīz savītusi saulē pēc dažām minūtēm, viss gluds.

{31. jūlijs?}

Jūlijs pēdējais ir klāt
Karsts un stiprs savā gatavībā
Medus kāres smags kā ledus
Balti aizvākots un segts.
Bites aprīlī bij maigas
Tagad kaitinātas niknas
Strādīgas un čaklas sievas
Pat bez vārda matos krīt.
Bezdelīgas bērni sēž
Sen jau jumtu šķorēs
Mežos pļavās projām tos
Vecie aizved vēl pirms saules
Lidošanas apmācībām katru rīt
Un pa zaru zariem izšūpojies
Miesās atpakaļ nāk gars:
Sakņu dārzs ir pilns
Ziemai gatavojies –
Jādomā par klētīm, šķūņiem,
Pagrabiem un pieliekamiem...
Tikai naktīs vēl
Mēness negants staigā:
Dārzs viss ēnās lās
Kā ezers vilņos
Kā raibs milzīgs zvērs
Gulēt neļauj.
Ak, kāds vēlīns siens vīst
Un vilina un sola
Augusts stāv pie durvīm!

–––––––––––––––––––

Uz (mūžīgi) zilas debess, kā zīda
Ābele sārtus āboļus iemadarojusi
Lapas zaļi sudrabotas.
Acs dzer un neatdzeras
Mūžveca prieka.
Raugies kā gobelēnā...