5. decembris, 1976

Pusnaktī es pieceļos
Un atnāku uz – ķēķi:
Un redzu
Cik viss ir nepareizi:
Ir viss kā vajag –
Balts pavārds. Balts!
Balts ledusskapis. Ledus, balts.
Pogas elektriskās rindās
Apaļas ciparnīcas –
Kā kādā zemūdenē, vai lidmašīnā.
Nav nekāds elles ķēķis. Nē, ne man.
Cik viss ir nepareizi, ne ķēķī šai, bet manī:
Kā kādā braucienā kur streņģes trūkst
Un riteņi iet greizi,
Bet brauciens turpinājas
Tas brīnumpilnā kārtā iet un iet
Iet, šķiet pa gludiem ceļiem,
Bet ceļu sen vairs nav
Brauciens lidinājas no dzīves atrāvies
Kaut gan te – ābolmizas, spožs katla vāciņš, krūzītes
Tam visam nav nekādas daļas ar dzīvi
Viss ir vai ķēķī. Pat sapņi ir.
Tik dzīves nav.
Nekādas nozīmes vairs visam nav
Nekāda visa vairs nav
Kā pārsistam riekstam kodols izkritis
Kā ķirbim sēklas izņemtas,
No āboliem mizas atlikušas 
Un neviens, neviens to nav
Pamanījis.

––––––––––––––––––––––––-

Savā meldiņā...

Ļaudis nu jau gadiem tā,
Kur vien ved man ceļi
Runā svešā valodā
Svešādi klāj galdus

Tikai palsais rīts tas pats
Pāri mežu galiem
Nesdams smagos mākoņos
Senu dienu smaržu

Rudens vējos šūpojas
Pāri lido lapas
Lietus lāses logos sit
Novembra diena

Domas līdzi aizraujas
Kailu zaru dejā
Brīdi gaismas uzsmaida
Tavā tālā sejā.

–––––––––––––––––––

Ass cirvja iecirtiens
Tumsā iesāpējies
Kokam novembra naktī
Vējš skaudri vainu
Slapjām saitēm apņem, sien
Un mierina
Un atkal vaļā rauj
Jau apaugušu mizas vāti.

11. decembris, 1976

Mans krūms aiz loga, kā viņš to prot?
Nu, kad tam visas rotas ņemtas.
Sen ziedi, sen sen jau ziedi ņemti
Un tagad arī lapas visas nost rautas
Kaut gan tās sārtos rubīnos bij pārdarinātas
Ko iepriecināt, taisnoties, aizstāvēties
Nu viss jau prom.
Mans krūms, kā viņš to prot?
Nu greznojies ar lietu lāsēm –
Kā indiānis pērlēm nošuvies, 
Vai kāds no karaļnama
Kam gan par prieku tu uzlicies šīs rotas?
Vai man? Vai – nē?
Es tomēr tavos zaros
Atkal apbrīnā maldos
Kā Venēcijas saktā smalki darinātā.
Tu manā logā tuvs skatam pieskārienam
Bet neaizsniedzams savā daiļumā staro. Dzīvo.

–––––––––––––-

Sīkas lapas drebot dzied
Rudenim un lietum
Nozied karaliski vienas
Pat bez putna spārnu
              Ziemas ceļu diena iet –
              Atvadoties smaida
              Maigi krāsas pēdējās 
              Rožu krūma vaigā.

–––––––– 

Plecu skar man
Ar slapjām zaru rokām,
Liek mazus sārtu lapu skūpstus uz vaiga
Mans vasaras mežs
Atvadoties.

Aizmaldīties vēl
Caur mitriem stumbriem,
Pa lapām zemē
Kā rokām kas pieskārties sniedzas
Dzīvas vēl pēdējo reiz
Pirms pārmainoties

28. decembris. 1976.

Ceturtie svētki. Vakar te svētki – dinner for Olsons. Bija tikai divi – Grace un Maikels [right]. Es uzvilku tautisko tērpu. Par godu Gracei – viņa zviedriete. Jutos labi. Galds klāts skaisti, te galerijas lielajā istabā. Kamīnā iekurināja uguni. Sveces galdā. Citāda, lielāka svētku sajūta, kā parasti. Ar mūsu – Eiropas krāsu.

Šodien Susanne, Denis un Robina lūgti. Vēl nevar sazvanīt. Ēdiens palicis vakar pāri – meklējam viesus.
Apsēdos pie loga te, virtuvē – labi, atkal mierā paskatīties ārā, koku, zaru, gaismu valoda, pēc cilvēku valodas vienpusības, vulgārās šaurības – te kūko valodas nenotveramais smalkums, ņemas pasaules bagātā valoda kas apgaismo.

Biju pie Gurtiņiem 26. dec. Ļoti labi. Pārāk daudz un labi ēdieni. Sarunas par Latviju. Šādas tādas atmiņas – pieminot vietas, senus vārdus. Uzdāvināju Gurtiņa kundzei savu grāmatu. Izlasījusi vienā dienā + naktī. Sajūsmināta. Grib ‘vadāt mani apkārt’. Būtu jāļauj šis tas, pabraukt šur tur. Bet tas iestiepjas gari un savažo.
Šorīt liela salna, pēc visiem gariem slapjiem svētkiem.
Aizstaigāju pa tālākiem ceļiem. Čūskulēns saritinājies, sasalis ceļmalas lapās. Vai viņš atdzīvosies?

Ziluma miers piemācas maigi vakarpusē
Atstājot vēl caurspīdību pret debesi šur tur
Mākoņdūmu pūkas klājas klusi pār mežu.
Melnas egles
Miers.
Tikai vēl daži sārti lapu pilieni iešūpojas krūmā
Un priecīgs, pasaku pilns raksts ir ceriņzariem –
Mežģīnes maigas.
Kur domā vēl, sapņos kādos vēl dodies sirds?