11. novembris, 1976.
Lāčplēšu diena. Varoņu svētki.
Vai tu esi varonis, Hugo Skrastiņš? (Raudāju šorīt par to šausmīgas asaras, nevarībā pret šo varoni!)
Bet – bija naktī skaists sapnis. (lai arī – nevarīgs!)
Gāju kaut kur. Sabiedrība vai nometne. Biju nokavējusi ‘izņemt’ vakariņas. Tur vēl esot vēlu nācējiem sviestmaizes, vai ‘aukstais galds’. Tur citi ņēma čupām. Es arī salocīju sev kopā kādu sviestmaizi ar kaut ko, kā lasi krējumā, virsū. Bet kaut kā – netiku to ēdusi. Gāju kaut kur prom, it kā uz mājām. Domāju – kā es izskatos? Vai viss kārtībā? Pārbaudīju frizūru – tā man bija laba. Un mati ļoti mīksti, veseli, kupli.
Gāju. Tad kāds mani no muguras sauca mūsu ģimnāzijas meiteņu vārdā, „Barušiņ”, un vēl kādu vārdu, ko nevaru atcerēties. Abi vārdi bija kādu citu meiteņu, it kā manu biedreņu vārdi no Akadēmijas. (Lai gan Barušiņ – ir no Baruš Marijas Madonā, ģimnāzijas laikā. Viņa dzīvoja tai pašā ielā – staigāja gar manas krustmātes mājas logiem, kur es dzīvoju, šis Baruš Marijas vārds, meitens ar divām ļoti skaistām gaišām bizēm, bet seja ko mēs domājām ne visai skaistu – man sapnī darīja labu. Laba, mīlēta meitene.)
Es atgriezos. Jauns cilvēks sēdēja kaut kur un skatījās uz mani. Seja it kā labi pazīstama, varbūt kombinācija no vairākiem akadēmijas puišiem, bet tāpat kā viņa sauktie vārdi, tāpat viņš – nebija man tuvāko draugu barā. Tomēr – no Akadēmijas! Viņš bija jauks. Es piegāju, pieliecos pie viņa sejas ar saviem matiem, lai viņu iepriecinātu, lai rādītu – to kas vēl palicis dzīvs.
Bet viņš teica – „Nē, es neatceros Jūs.”
„Jūs atceraties.”
„Nē.”
„Bet Jūs saucāt tos vārdus. Jūs atceraties mani – tikai citādu toreiz.”
Viņš domāja, teica, „Nav labi runāt daudz. Kad runā tad – neizdodas.”
„Jā, tā ir. Bet tomēr.”
Es nevarēju likt viņam atcerēties mani. Mēs kaut ko tomēr runājām. Viņš bija pasēdies tālāk un es gāju prom. Un domāju – žēl, ka nevarēju viņu pārliecināt, ka viņš mani atcerās. Citādi jau viņš nebūtu saucis akadēmijas meiteņu vārdus, ja es viņam nebūtu atgādinājusi akadēmiju un tās redzētās meitenes.
Rakstot tas iznāk gari un nenozīmīgi. Sapnis bija īss un kodolīgs, un kaut kādā ziņā skaists.
Es atcerējos to mūsu akadēmijas laika
Es atcerējos mūsu Akadēmijas laika draudzību – mīlestību kas valdīja audzēkņu vidū – pus kā brāļi un māsas, pus kā mīlētāji dažreiz tā, dažreiz otrādi. „Barušiņ”, „Bonza”, „Ernucīt!” (Krastiņš teica)
Pēcpusdiena.
Vakar es ‘kliedzu un brēcu’, kad migla stāvēja līdz vieniem pēcpusdienā, šodien ir jau pār 4 p.m. un migla kļūst tikai biezāka un tumšāka, bez viena brīža citāda, un es to pieņemu mierīgi. Rakstu (ļoti lēnām) ‘mans brālēns Arnolds’. Katrs cilvēka (kāda?) tuvums mani traucē, katrs negaidīts sīkums, un kad tā nav es skrienu tā meklēt.
(Vakar Gordonu gaidīja atbraucam – nemiers! Šodien Gordonu aizveda uz lidlauku – miers! Nekas netraucē dienas plūdumu. Tik ja es pati spētu labāk strādāt. Nu – ja mani atstātu pilnīgi pie sevis un mierā. Varbūt. Tas man tomēr trūkst – pilnīga savrupība. Wollongongā tā bija. Vai strādāju? Dažreiz. Un dažreiz, un bieži, bij jāskrien pa ielu trakās mīlestības dēļ uz D.)
13. novembris.
Migla un migla un migla.
Vakar biju pie daktera – ar rokām (pēkšņi nāk prātā sen mājās dzirdēts joks: pie daktera ienāk zemnieks: „Mēs kungs ar vēderiem?” „Cik tad jūs esiet?” „Nu es viens pats, kungs, es viens pats”…)
Pirkstos artrītis. Sevišķi tanī, ko sagrūdu uz kāpnēm Milsons Pointā un atstāju bez ievērības sāpēšanu un satūkumu. O.K.
Nu man beidzot šķiet – viņš raud Ceriņkrūms aiz loga Nu pār viņa melniem zariem Nav tā rīta rasa maiga Rudens lietus smagās lāses Rit un rit tā kalsnā vaigā Nu man beidzot šķiet, viņš sniedz Lūgšanā caur miglu zarus Lūdz par pumpuriem Par saknēm Lūdz par balto bišu stropu Zelta saimi, kur tā kļūs – Lai tā pacietīgi dus Kad tas lūdz Garu lūgšanu caur rudens lietiem... Nē, tik cilvēks vien to zin Rudens lietus dienu grūtu, Lūgšanu tik viens vien burto – Lūgšanu un zūdīšanos... Spokojās tam raudāšana... Ceriņkrūms aiz loga peldas Garā rudens lietus lāsēs Atpūšas un glabā, briedē Tālu savu pavasari – Lapas, pumpuros un ziedos. ................................................. Ak, cik gari, slapji, smagi līst.
Nu ir novembris un slapjums un vējš Tādu ceļu zinu labāk kā migla Savu sapņu ceļu ko eju un eju Ar ēnām dzīvoju? Varbūt. Labāk ar ēnām, kā celmu Kādu vienu trūdošu uz vietas Tam tikai pāri iet, garām, Ar ēnām visur pa ceļam. Nu novembra vējš, slapjums Mazgā krūmus, ceļus Dienu un mani.
27. novembris.
Šai kailsala rītā, priedīšu jaunaudzes zaļums Viegli nosarmots, uz bālzilas debess Tāds bij tavs prieks kailsala rītos Ar soļiem skanošiem Tāda bija nāve tava, kā asmens nevaldā kritis Bērnos un bērnu bērnos, laiks atmiņu dzēsis visu aizvērdams Priedīšu jaunaudzes zaļums vien atstaro Tavu dienu zudušo gaitu Tavā laukā ar medņa dziesmu. (Tēva atcerei kailsala rītā)
… Cīnos pa tumsu var teikt, ar neziņu, uztraukumu, dusmām un nevarību, savu gļēvulību nespējot strādāt un strādāt, ka man vajaga kādu ‘inspiration’, ka man vajaga (arī man kā visiem citiem) vajag kādu ‘stimulationa’ un tās nav un nav. Un vēl arvienu Skrastiņš ir kā briesmīgs spoks kas aizsedz manu man resonējošo pasauli.
Zeme šodien sasalst. Saule. Arī gara stāvoklis skaidrojas. Gulēju ilgi.
Vakara labestība – rāmi salstošs rudens miers Mājas silto stūri, aiz logu stikliem slēptu istabas klusumu Atrast zin Vērtēt zin: Ikdienas drošumu, patvērumu ar durvīm, logiem aizvērtiem Aizsargātību mīlēt zin Igli, pieticīgi svinēt zin ................. Sāpīgi sārta dziest debess Asi ieduras pirmā zvaigzne.