Piektdiena 1.okt. 1976. Vakars (pēc vakariņām)
Gord. atbrauca šodien. Taisīju vakariņas. Iznāca labas (meatloaf + veget.). Tik Inese – bij kreņķīga, tas ir asāk uzbruka par nepareizu ‘dressing’ uz viņas salātiem. Tas vēlāk izrādījās – tas pareizs un viņa nožēloja. Bet – es laikam kļūstu pārāk nervoza. Tas mani tā ievainoja – ka es nosviedu uz galda paklāju (koka) ar troksni. Dusmās. Es kaut kā vairs nevaru tikt galā ar savu stāvokli te – dari visu ko vari vai nevari – un tik daudz uzbrukumu liekas vai – naids? Jau asaras ir sprukušas. Un tas tā – nemaz it kā nevarētu būt. Bet kā var būt tik ass, nejust nemaz kā var ievainot. Nē – es laikam viņu ‘upsetiju’. Bet … Jā bet – es nezinu – kā uzvesties.
Bet par to – es negribēju rakstīt.
Tik izlaužas – šīs bēdas, šis grūtums ka nezini ko darīt.
Un Skrastiņš neraksta. Un ko Gordons nu darīs ar tiesāšanos? Šausmas…
Bet par to es te negribēju runāt. Tā tad:
Es šķiros no sava lielākā šīs vasaras dārza augļa – no lielā ķirbja. Man laikam ir sava pasaule par ko nevienam nav ne jausmas un – ne man pašai īsta izpratne par to. Absolūta vientulība. Tā jūtu un saku. Lai gan – tas tā nav – cilvēki ir apkārt.
Jā par to ķirbi. Gordons teica Treisijai (te ir Brians un Treisija šodien [left]) ka viņai uz rudens festivālu jāņem lielais ķirbis par laternu. Brians izgriezīšot tam seju un likšot spuldzi vidū. Un vai tas ir tās zemeņu mākslinieces darba iespaids – man tas likās brutāli, atbaidoši. Vai kāds zina ko man tas ķirbis nozīmē? Vai es pati zinu. Visi šie augļi, kas nāk no mana dārza tādā krāšņumā, ka man it kā neērti, jo visvairāk un lielāki tie saaug, jo sīkstāk es tos sargāju, katrs viens man no tiem kaut kā mistiski, apbrīnojami mīļi. (Es nekad viegli nevaru izmeklēt – kuru ņemt un griezt kādai maltītei, it kā tie būtu tikai skaistumam. Un tomēr – arī ne tā.) No katra es šķiros ar žēlumu. Un šis lielais… Es teicu – varbūt, ka būtu jāņem tas otrs lielākais, kas vēl aug – tam būtu mīkstāka miza… Un es atnācu uz savu māju. Lasīt, un domāt un noskaidroties.
Jā, kā ar to ķirbi. Es paņēmu viņu rokās. Tik liels un smags. Tik skaists kā kāda puķe, apaļš, krāsains gluds ar uzspiesto zīmogu, kāta vietu, kas ir kā cieta zīmoglakas uzspiesta zīme, pelēkeiža krāsa, dažās vietās uzpilējusi arī uz ķirbja sāna. Tiešām, it kā kāds būtu rīkojies ar šī ķirbja apzīmogošanu, kā vecos laikos – ar vēstuļu laku.
Visu vasaru viņš auga tur, atstiepās no dārza gala uz vidu, uzkāpa augšā zirņu maikstēs un iekārās tur. Auga un auga, svērās lejā līdz zemei. Pašās beigās kad tas viss jau kļuva brūnu un dzeltensvītrots, es paliku koka dēlīti zem tā, lai zemes mitrums to nesamaitātu. Par visiem tiem es gluži tik uzmanīgi nevarēju izrūpēties. To daudz, katrs citāds, viens par otru skaistāks. Un tad es pārnesu to mājās. Un tagad – izgriezt tam acis, muti ar zobiem, ielikt gaismu vidū, nēsāt apkārt un aizmest. Varbūt šī paraža skaista. Bet pie tās būtu jāpieaug, kā pie tās – kad līdzīgu ķirbi es redzēju kalpu istabā uz Marijas skapja un viņa teica – lai stāv līdz ziemassvētkiem, un man bija savāda divkosīga jušana pret to, mana māte nemīlēja ķirbjus.
Šī paraža bērniem – katrā ziņā te skaista. Tikai man sāp domāt, par to auksto svešo tuvošanos šim lielajam, visas vasaras auglim, par nazi kas griež to jokam. (Ak, manī nav humora laikam…)
Es atvadījos no sava ķirbja, visas vasaras ķirbja, tik skaista kā puķe, kā saules puķe, tik smaga un gluda, un apaļa kā izkalta un izmērīta, tik samērīga kā gliemežvāka skaistuma, kā Barbaras Hepworth skulptūra.
Es atvadījos, apmīļoju to un aiznesu, noliku, atdevu. Kādēļ viņi nepriecājās? Brians teica Treisijai – „nenomet, nesaskrāpē”… Varbūt viņš juta, cik man tas ķirbis dārgs? Smieklīgi, viņiem tas likās smieklīgi. Varbūt ne tik ļoti tā Brianam, viņš arī rokas kaut kur dzīvē un nevar izrakteies ne ierakties…
2. oktobris, sestdiena. Rīts. 9 a.m.
Rīts, viegli līst, kā parasti tagad, gandrīz tikai migla līst. Inese aizbrauca uz Vancouveru – dod ‘workshopu’.
Es tomēr neesmu viņu sapratusi, tas ir – es viņas acīs esmu citāda – nejauka, ēdēja vecene, kas teic lai viņa kļūst tievāka – nedzer alu un kas pati ēd un kas viņai „mūžīgi bāž ēdienu” iekšā…. Jā. Bet es teicu lai viņa kļūst tieva, tas ir lai nekļūst resna – nedzerot alu. Es domāju, ka alus dzeršana, ne resnums viņai draud, tas ir – resnums, kas nāktu no alus dzeršanas būtu viņai ļauns. Bez tam ar to ēšanas būšanu – ja man jāgādā par ēdienu – tad man tas jātaisa un ēdienu reizēs ‘jābāžas’ ar to virsū – un ja kaut kādu iemeslu dēļ, tas netiek izdarīts ēdienu reizēs kaut cik kārtīgi – man jābāžas citreiz. Un kad redz kā Gordons sevi uztur ar siera gabaliņiem, ar plūmītēm – ar visu kas labs šad un tad – tad dabīgi – es bāžos Inesei virsū. Ak man jāturas prom, bet kur un kā? Es tomēr esmu – nejauka vecene dažreiz. Izsaku izdaru, neredzu kā vajaga kā nevajaga…
Katrs tuvums dzīvē ved pie sarežģījumiem pārpratumiem, ar tiem jātiek galā. Katrs tiek ievainots no tā paša pārpratuma citādā veidā…
3. okt. Svētdiena.
Vakar – telegramma no Eserkdzes un Freijiem. Tā mani (jāatzīstas) ļoti ‘nostādīja uz kājām’. Jāļauj, lai Skrastiņš (ar visu manu naudu un manuskriptiem!!!) iet savu ceļu. Man jāceļ galva augšā (lai cik zemu tā nokarājusies… Hehe!) un jāizdara kas jauns. Stāsti. Dzeja. Vienalga. Lai cik smagi, ir jākustas.
Rīts. Caur mākoņiem spiežas viegla gaisma. Koki rūsgani. Rudens.
Pēcpusdiena. Gordons aizbrauc (uz Bela Coola) līdz piektdienai. Inese Vancouverā. Mani traucē (vakar un šodien) Treisija. To paredzot, ka viņa nāks, aizgāju uz mežu no rīta. Dažas sēnes. Lapas jau brūnas zemē. Mitrs. Vēl kāda tumša rudens sēne. Klusums, aprimšana.
Un tur ganās dzeltens zirgs, Dzeltens zirgs, dzeltens kumeliņš Piemiedz ausi, galvu klana Vientuļš liekas, ceļam tuvāk nāk Stāv zem eglēm atkal viens. Egles tumšas, tumšas lielas Pusdienlaikā zem tām krēslains Visu vasaru bij tumšs un baismīgs. Tagad – lapas krīt Lapas dzeltenas un rūsas Lejā gaismu nones Sūnas klāj, kā acis žilbst Brūna alksnene un vilnis rožains Skatam atrodas un – zūd Lapu krāsas saules apļos Bērzs un lazda, bērzs un lazda Roka sniedzas aizskārt, just Maigo mizu senām zīmēm. Katru dienu eju, eju Tālu mēģinu es aiziet Līdz tam laikam kad zem eglēm Bērns es gāju Siltās skujas takās.
4. oktobris, 1976.
70! Dažas asaras. Daža pateicība. Nemiers. Neapmierinātība ar darīto, nedarīto. Ieslēgtība. Vientulība. Dažreiz nezin – kā izturēties pret lielajiem bērniem. Pirmo reiz šī problēma – ko tu drīksti, ko nē? Kas labi darīts, kas nē? Kā izvairīties – nepareizas iemaisīšanās viņu dzīvē. Kā siena priekšā vientulība otrā pusē. Vēstules? Jāraksta vēl vēstules. Kas bija tur pie Esera kundzes, Freija kunga, Freija kundzes, Sidorenko kundzes? Nekas. Bet bija liela aizmugure – ziņa, cerība – ka man ir patvērums – bērni! Man ir patvērums. Bet bērniem manis nevajaga. To es agrāk nezināju. Viņi ņem mani savā vidū – bet vai es (kā visi vecie) gribu iemaisīties, valdīt (!?) ieteikt, revidēt (ha!). Bet es jūtu to vēl arvien gandrīz kā pienākumu. Kā es varu neteikt, ja es ko domāju, saprotu (??), redzu, kā visu mūžu ar viņiem dzīvojot es par tiem domāju – sakot, palīdzot, pārrunājot. Tomēr – tagad redzams, ka pareizākais ir klusēt, dzīvot ar klišejām – vārdiem kas neko nenonzīmē – kā lai to var? Un viņiem – tiešām viņiem nevajaga padoma devēja. Mani bērni – ir arī atnākušie – svešie bērni, un man labāk ir klusēt. Man ir jāuzmanās pirms nav par vēlu. Ir jāmācās – norimt. What to do? Jārakasta.
Kā lai es rakstu, ja man jābūt tik beigtai? Bez savu domu, spriedumu izteikšanas? Mana gara dzīve – atrofējas.
Biju pie citiem – veciem, pārrunās par dienas notikumiem. Labi. Bet man nav laika ko ziedot avīzēm, televīzijai, grāmatām par pasaules stāvokli – varbūt tik daudz cik man tas interesē – bet – rakstīt esejas par to?… taisīt posterus?…
Ja tie būtu mani draugi – Eseri, Freiji – tad vēl. Bet ar svešiem.
{page(s) missing}
Varbūt saprotot to, pieņemot to – šo akmens stāvokli – es varētu rakstīt un atstāt tad to.
Inese tā domā. Pareizas, racionālas domas. Es jau drīz miršu. Ja es ko atstātu – tas kaut kas būtu.
Kas? Vai to kāds, tas ir viņa – lasīs? No fašistu – domāšanas. –
Ak – šausmas, kur es aizeju. Jāraksta.
Vēlāk.
Gara laba vēstule no Dzidras. Viņa mīļa, kā vienmēr. Cīnās, kā mācēdama. Kā lai es izdaros ar savām neizdarāmām lietām. Ak, esmu gan es mixed up. Jāsaņemas. Un man nav ko iet – tēju dzert pie apkārtējām dāmām, kaimiņienēm, sveša tauta, svešas dzīves.
Vai jau ir – ceturtdiena? {7.10.76}
Nevaru – ‘nosēsties pie darba’. Varbūt – jāraksta par mīlestību. Teiksim – mans brālēns Arnolds?
12. oktobris, otrdiena.
Ak tu migla, ak tu rasa Ak tu lēna rudens diena Rūsgan rūsu lapu bira Sarkans ābols zara galā Tīrā debesī.
Piektdiena 15. okt. 1976. Rīts.
Rīts. Pirmā salna un – liela. Daži zuchini vēl ļoti taisījās dzīvot – zarus stiepa līdz Landlorda dārzam, pilnus ziediem. Nekas. Pietiek. Diezgan.
Cik maigs ir zelts ko Saule atsijā šai rudens novakarē Kur rūsas lapas zilgā dūmakainā svin Vasaras aiziešanu. Vēl zaļa krāsa Visam elpo cauri Vēl dejo dzīvība, pirms ziemas sastingšanas, Lai, kad tā nāks Viss saņemts tiek It lielā, karaliskā mierā.
27. oktobris, trešdiena.
Dziedu, dziedu Ko es dziedu zilam zelta rudenim? Migla viegli izbirst bronzā Izbirst brūnā, izbirst zaļā Izbirst lapās rudens diena – Mākons vakarā grib iedegties Sīku liesmu debess malā Vienā mazā sīkā stūrī Lielai, smagai miglas segai Slepus atsegt otru pusi Zilisārtu oderpusi Dodot zīmi egļu stūrim Ko lai sapņo rītdienai.
Nosūtīju vēstules Zimam uz Wollongongu, un Cherylnei uz Sussex.

