4 septembris.

{pages missing?}

… ledus, kam nevar uzticēties.

Vakar bij medus izņemšana. Sakoda mani diezgan bites – rokā un kājās. (Bikses vajadzēja likt zābakos). Jutos gluži sagurusi vakarā. Izņēmu 4 rāmīšus. Bij te Rosmarija – kāda studente kam, vai tās draudzenei, pa vasaru stāvēja mašīna. Lai to paņemtu Rose bij te.
Tā ir glīta, skaista varbūt, jauna meita. Patiesi tāda – pievilcīga, inteliģenta – nebaidās īstenības, palīdz visur, pie vilnas tīšanas, pie medus.

Sadalīju 1 rāmīti, tumšāko, ar vairāk bišu maizes. Ēdām – lai cilvēki redz – ka medus nāk no bitēm arī – kā īsti viņš garšo. Nekad izsviests medus vairs negaršo tā, kā šūnās.
Jutu itkā – kāda uzdevuma izpildīšanu, atbrīvojos tā laimīgi no šī uzņemtā pienākuma ar bitēm.

Pavasarī uzsāktie mani darbi – dārzs un bites, prasījuši no manis diezgan piepūles, no bērniem varbūt arī mazliet pacietības – bet nu rudenī – jūtu atmaksu. Vakar pēc medus laizīšanas, kas ja ne arī tā novērtēta, kā tas bija mājās (bet varbūt – tāpat) vakariņās pie vistas bija korni un pupiņas, kas tagad ir sākti dot kā atsevišķi ēdieni – nāk cits pēc cita. Tas tā jau vairāk reizes – ar viesiem kopā. Un tas tad – lai atmaksa arī bērniem par pacietību ar mani.

Slinkoju…
Bijām pēc vilnas + adāmmašīnas (kas jāpērk līdz) pie kādas vecas dāmas. Tepat pāri ceļam. Tur pag. gadā es lasīju blackberijas un domāju – pamesta, gandrīz, jauka mājiņa. Kas tur dzīvo? Cik labi tur dzīvot. Tā ir vairākās šādās vietās bijis jādomā.

Te – kā pasakā, iekšā un ap mājiņu – ļoti skaisti. Lejā Frazera ūdeņus var redzēt, apkārt zaļo koki, krūmi, iekšā istabas mīļas un jaukas – pilnas antīku vērtību. Visa dzīvošana šai vecai kundzei norit tur kā rituāls, starp šīm vērtīgām, skaistām, vēsturiskām lietiņām.
Kapara katli, bļodas – milzīgas, sīki trauciņi. Izšuvumi etc. Un virtuve + ēdamistaba, uz galdiņa pie loga bija – klāts ēdienu reizei – zilbaltais (Ķīnas) šķīvis etc.

Un es domāju – viņa cīnās tāpat kā tās par kurām domāju un rakstīju te, un gribu pabeigt, viņa ar savu dzīves veidu turpina nesabrukt, iet pareizi, skaisti. Grūti. Zināms grūti. Bet arī skaisti – respektējami. Skaista, necerēti skaista šīs mājiņas būtība aiz blackberiju krūma.
Man arī jāturas vēl stingrāk. Daudz stingrāk. Tās servjetes – placemats, es sen jau gribētu lietot arī manā un mūsu visu galdā – bet tā vien ir, ka tikai tās prastās hešena kādreiz lietoju. Jāiztaisa mājai – un jālieto.

Šorīt te, virtuvē, kur esmu arī tagad, uzklāju galdā baltu linu sedziņu, (izšūtu baltiem rakstiem) cik labi tā iederas te tās seja – izskats bārkstis un viss, atsaucās apkārtnei un manai domāšanai, jušanai, sapņošanai – tas ir – rudens, dārzs, medus utt…utt. Pār sētu, lieveņa malā, aiz loga, to vakar vēroju jau un agrāk, un priecājos – tik graciozi, smalki, līkst, ceļas, kāpj, stiepjas kāds vienkāršs krūms ar saviem smalkiem zariem un lapām kas sāk rādīt rudens rudumu. Cik tas viss dzīvs, graciozs un dažāds, ne sastindzis, kā cilvēku zīmētos ornamentos. Bet tāds viņš izskatās tādēļ, ka mana acs – to zīmē, atbrīvo no viņa īstās realitātes.

Trīs medus rāmīši te blakus stāv uz galda – pilni, aizvākoti, noslēgti balti, noklāti kā ledus – viens mazliet iedragāts vienā vietā un no tā rit dzidra medus rasa lāsēm uz leju.
Tik skaists medus.
Un es vakar ieliku sev burciņā ar visām šūniņām ko laizīties. Gordons tecina pārējo caur sietu sev uz loga.
Labs, labākais medus. Bet modernie jaunie cilvēki vaska tuvumu ar medu – tas ir – īsto medu vaskos pildītu – nav redzējuši un nezina ko ar to darīt. Ieņem mutē un darās izspļaut, vasku garša, mīkstums, kad to patur pasūkā mutē, tiem svešs, nesaprotams. Savā ziņā tāču līdzīgs košļājamai gumijai. – Pasūkāt medu ir vecs nolietojies vārds un veca izbijusi darbība.
Bet šie medus rāmīši, aizvākoti ar dažām medus pērlītēm? Tie ir man, mani ar veco laiku.

14. septembris 1976

Skrastiņš – vēl neraksta!?
Rītu būs Gordons mājās – pēc 10 dienām. Bij labi būt vienai. Mazliet atguvu ‘stāju’.

Mēs te nākam un ejam šai mājā patreiz un runājam tādu klišeju valodu tā notrulina domas un visu personību: pastāvīga it kā izlikšanās – nenozīmīgie laipnības apliecinājumi: „Here comes the apple lady”. The green lady. “What did you achieve (was it the word) today?” – Bez kā, tas patiesi būtu jautāts. “Wishy washy” Inese teica, un tā es jūtos ar visu to. Jāturas – bet kā? Jādara absolūti tā, kā grib, kā katrā mazā situācijā, kas citiem nav svarīga – man ir svarīga. Ja man patīk sēdēt ārā – sēdi. Ja virtuvē – sēdi. Patīk paskatīties TV, skaties, tik paprasi vienkārši, noteikti – vai tas citus netraucē. Es jau mēģinu – bet pietrūkst spēka, ieslīd tai izlikšanās paraugā. Kādreiz jau Gordons prasa – „What is it. What are you thinking?” – kad es patiesi ko domāju. Tad būtu arī tas jāsaka. Nu – to arī dažreiz saku. Un tomēr – visai personībai pāri sev es jūtu tādu just wash out – ‘izmiekšķējumu’. Tu nevari iet un neteikt neko satiekot ārā piem. Un šīs nenozīmīgās must-kindnesses – nokauj. Pat ar Inesi jāuzmanās būt īstai.

Bet – cita ceļa nav. Katrs sargā savu un baidās no domstarpībām. No domstarpībām visvieglāk protams ir izvairīties – nedomājot, neizsakot domas. Ja domas neizsaka – tad viņas apstājas tuvoties. Izsīkst un viņu vairs nav. Cilvēki tad meklē izklaidēšanos (tā saka) izpriecu, piedzīvojumus, meklē nodarbības. Bet tas nav tas pats – kas meklē darbu.

Iesāku un uzrakstīju pāris lappuses par bitēm. Gribu ‘stāstīt’ – par visu, kā Inese prasa.
Jaunsudrabiņš rakstīja „Es stāstu savai sievai.”
Ko es lai saku? Kam es stāstu? Šis mans raksts – ļoti vāji sākts. Vispār izplūdis, bezformīgs. Jāpārlabo, jāpārraksta, varbūt tas tomēr vairāk – kā mans absolūtais klusēšanas laiks.

Biju vakar 2 reiz mežā. No rīta ar Inesi nobraucu līdz ezera stūrim, viņa tālāk uz Vanc. Es – sēnēs. Pēcpusdienā uz Christas ceļa – ogās, labi ka aizgāju – pielasīju diezgan daudz – Šodien lija! Atkal!
Noņēmu tomātus, ieliku kastē. Izvārīju 2 maz burciņas plūmju ievārījumu. Izmēģināju cept zuchini pankūkas – labas.

Lasu te kādu mazu grāmatiņu – ‘Ways of Seeing’ John Berger. Viņš saka: „When in love, the sight of the beloved has a completeness which no words and no embrace can match: a completeness which only the act of making love can temporarily accommodate.”
Stipri un droši un ļoti patiesi pateikts. Daudz patiesības priekš manis šai teikumā (pirmā tā pusē…)
Skatīšana man bijusi kādreiz tik pilnīga laime, ka nav iespējams pakustināt ne mazo pirkstiņu, lai darītu kaut ko aktīvu tālākai norisei. Esmu bijusi paralizēta no šīs skatīšanās laimes.
Skatīšana – arī dabā man svarīga. Šī mežā iešana – arī ir absolūta nodošanās skatīšanai, pasaules uzņemšanai ar acīm. Nu – te klāt arī mazliet smaržas, tauste. Bet galvenais ir un paliek – redze, redze…

Vakara debesu zeltā,
Tik maigā ka pāršķelts ābols
Vai medus
Zīmējas egļu galotnes
Smalkas un melnas
Kā mežģīnes
Nākdama rudens nakts.
Zelts virmo, dziest ilgi un daiļi
Izlīdams logos un sejās
Kas paveras debesu spožumam pretī
Satumstot naktī.
Nav nekā cita – tikai būt ir labi.

Kelowna?  Domāju – kur tāda Kelowna? Uz G. vēstules adreses. O.K. kaut kur jau ir.

17. sept. Rīts.

Migla. Varbūt vēlāk nāks saule. Gord. otru dienu mājā. Labi ka es vakar bitēm ieliku sīrupu – šodien piemācies. Vakar bites pulkiem dzīvoja zālē, mauriņā pie nokritušajiem un mauriņa pļāvēja pārgrieztajiem bumbēriem.
Vakar biju sēnēs, ogās. Atkal! Un atkal! Ogas šķita negaršīgas. Mežā atradu gailenes. Turpat zem egles kur kādreiz vairāk kā pirms mēneša tās arī bija. Labi ir satikt viņas citu pēc citas ar visiem viņu vārdiem – gailenes, eglenes, alksnenes… Gailenes. Vakardiena. Tas ir – es dzīvoju pagātnē. Bet – es domāju vēl izrauties!

Vakar televīzijā vajadzēja būt Young Vick’as uzvedumam. Nebija. Atceros Young Vick’u un – atdzīvojos. Cik labi bija tur iet uz teātri. Pāri visai sāpīgai, vētrainai romantikai tirgus namā. Tos mazliet drausmos gājienus naktī pa tumšām Londonas ielām uz apakšzemes dzelzceļu. Kādā mazā laukumā tur puskrēslā tumši tēli tirgojas ar noslēpumainām lietām, stāv, tuvojas, pārmaina kādu vārdu. Ausās, uzmanās, izliekas. Tur tumsā arī vairs tā neizliekas. Kūpina kaut ko sakņupuši solos. Kāds nokritis guļ uz cementa ceļa uz apakšzemes tuneli. Bet tie no teātra nākdami – triec un smejas un ātriem soļiem iet tam visam garām.

Katru rītu un vakaru un vienmēr es skatos pa lielo virtuves logu skaistajā apkārtnē, kokos, krūmos, kalnā pretī, debesīs, dārzā etc etc.
Es ļoti mīlu šo pasauli. Mīlu tā, ka tā strāvo caur mani, spiežas caur mani ar visiem saviem zvirgzdiem un akmeņiem.

Es klāju šīs pasaules zaļumu, un krāsainumu kā vilni sev pāri līdz lūpām, līdz acīm vēl un vēl un vēl. Un man liekas, kaut kam lielam, varenam, vērtīgam, paliekošam, pastāvīgam un mūžīgam (ja šis vārds ko saka) vajadzētu no tā izmilzt, kā auglim nogatavojoties, izšķīsties, bet laikam – nenotiek nekas? Liekas – es piesūcos šīs varenības. Liekas es dzeru no tās un savienojos ar to… Ja varbūt es tikai izšķīstu viņā? Šīs apses divas, trīs, četras, pāri lazdām un suņu kokam (dogwood) kas pavasarī ziedēja ietvēries pāri citu koku zaļumam kā vēja pārsviests balts plīvurs, līgavas, kāzu šķidrauts, brūtes šleijeris – vispareizāk. Brūtes šleijers. Tas ir no pagātnes. Es dzīvoju pagātnē? Bet mums jādzīvo, mums jānes sevī, mēs nesam sevī visu – vēsturi. Šīs apses, cēlas augstas, slaidas (mirkšķina nupat savas lapas uz mani) – kā no Mazerella kokgriezumiem Tilla Pūces Spiegeļa – ceļos. Tā ari ir pagātne. Tā ir arī mana pagātne. Vai tā nav tagadne? Māksla ir mūžīga.

Tikko lasīju, ka publikācija (kas īsti ir tā tulkojumā – prese? Prese un sludinājum. Sludinātāja prese.) ir mūsdienu māksla. Pūlis, tas ir mūsu laika cilvēks, dzīvo no šīs publikācijas mākslas. Ka pasaules iekārta, kapitālisms sabruktu bez tās. Bet vai cilvēks, šīs masas, šī ‘mūsdienu cilvēka’ šūniņa, vai tas arī sabruktu? Nē. Tas nesabruktu. Tas pārdzīvo visu.

Īsteni ņemot kā tārps un tauriņš – mūžam turpinās. Tāpat kā zāle, tepat zem apsēm, ko nopļauj 12 un vairāk reizes gadā, jo tas ir mauriņš – un tas zaļo un zaļo, kā zīds.

Indivīds tikai – zūd. Un pūlas atstāt kādu daļu no sevis nezūdamu. Tādēļ, vai tādēļ es klāju šo zaļo zemes krāšņumu pār sevi līdz lūpām, līdz acīm atkal un atkal? Kāds zars, no zaļā krūma te palieveņa malā, sniedzas aukstāk un augstāk, neizsakāmi vienkāršs savā zīmējumā un neizsakāmi graciozs. Diendienā šūpojas, liecas, stiepjas arvien mazliet mazliet augstāk, tanī pat savā smalkā, dzīvā, kustīgā un tomēr nemainīgā veidā – katra lapiņa citāds mazs plankums, un tomēr ritmiski iekļauts zara kopējā zīmējumā. Viņš ir tik daiļš (es domāju tas ir īstais vārds viņam, dzīvam, vieglam, īstam) ka to uzlūkojot pirkstgali tirpst kā baletu domājot kā baletu dejojam redzot, kā vēloties baletu dejot, kā baletu dejojot…

Bet apses stāv augstas augstas, ļoti augstas un taisnas, tik lapas to galotnēs ņirb, virmo. Tāpat kā toreiz kad raganas zem viņām veda dedzināt.

Raganas dedzina visu laiku. Un velnus un cilvēkus. Un lazdas zem apsēm kļūst rūsganas. Tālāk laikam arī kādi bērzi. Sākas lapu biršanas laiks. Pamazām. Birst zelts caur zaļām lapotnēm, caur lapu kroņiem, caur biezokņiem. Mirdz zelts, un lēnām lēnām caur ilgām rudens dienām birst lejup, pie zemes.

Bet iela lejā, aiz bērziem un eglēm un ābelēm un visādiem krūmiem – šņāc un dun un pasaule dzīvo no publikācijas. Tā teic kāda grāmata, kas nav nekāda publikācija. Viņā ir daudz lielu skaistu patiesību. Un viena kas ir tik vienkārša un laba
„When in love, the sight of the beloved has a completeness which no words and no embrace can match…”
Es mīlu šo pasauli.

Sest. 18. sept. 1976.

Savādas lietas te notiek. Atbraukušas bija tās skolotājas kas te atstāja mašīnu – jaunās girls. (Es domāju, ka Lorele.) Izgāju – viena uz vāna ņem ābolus, sviež otrai, kliedz – tas O.K. Bet Gordons – nobijās no manis!? Teica – „Nu diezgan, pietiek ņemts”. Tas savādi – vai es tas pūķis? Tie āboli nav mani. Un viņš teica iedevis squash un pumpkin. OK.

Un tad es redzu – piepildījis vienu burciņu medus! Izlējis no 2 burkām. Ēduši vai – nu meitenēm medu, ko es krāju un sapildīju viņām, (Inesei protams arī ) un viesiem, vai – nu labi – Landlordam, viņš teica reiz – jāiedod. Tas O.K. bet meitenēm! Viņš jau drīz maksās jaunām sievietēm par iepriecinājumu. Cits ok – no dārza – lai ņem un dod – nevaram apēst. Bet medu kā ir tik maz un tas dots, tomēr no manis dots viņam mājai – viņš atdod par amizieri!

Nu – gan es atkal domāju – Inesei nekas pie viņa nav labs sagaidāms. Viņš jau var atdot visu viņas krājumu sievietēm, vēlāk, kad vairs tā ‘neķersies’… Dzēruši alu, dučiem pudeles. Tiešām kamēr viņš šīs dienas mājās – viss kā ar dirt apmests. Inese nikna, kas viņai ticis atkal no viņa, who knows. To jau nevar iedomāties, ko viņš darās. Šodien iesim uz Vandu. Tad nu atkal būs ko redzēt. Ja Inese gudra – viņai jākļūst pilnīgi patstāvīgai – to jau viņa dara – un jāiet savi ceļi. Bet kā? Citādi tas nevar notikt – kā šķiroties. Un to nevar – jo cerē un cerē un cerē – ka būs labi…

Griež zāli visu laiku. OK. Saulains. Man nekas neveicās darīt. Jau biju sākusi rakstīt – un, kamēr G. te – viss kā uz plosta.
Šorīt ar In. aizbraucu līdz ezera stūrim – mierīgāk staigāju pa mežu. Maz vairs sēņu. Bet skaisti mežā! Skaisti!

Svētdienas vēls vakars.

Ļoti nogurusi. Ābolus griezu, spiedu – vēl aizgāju uz mežu. Taisīju vakariņas. (sēnes etc) Mežs bij ļoti tukšs. Pa vienai bērzlapītei, pa sīkai gailenītei, 1 beciņa. Vilnīši pazuduši – izbeiguši augt. Man nu tik pierasts tur staigāt. Bez sēnēm – ne tas. Kaut kāda iemesla vajaga iet un tur vajaga kontakta ar katru vietu. Sēnes tiešām arī labi garšo. Arī Gord. ēd.
Nogurums, bet it kā nevar gulēt aiziet – jā šodien nemaz nav ‘garīgi dzīvots’ ne lasīts, ne spēlēts ne rakstīts.
Rakstīšana nu sāk atgriezties.
Rītu jāiet pie bitēm…

Mežs mani nobūris
Satinis zirnekļu tīkliem
Lapu raibumā apžilbinājis
Rūgtākas sēņu smaržas uzdvesis
Vēsām sūniņām skāris
Pie saulsiltiem stumbriem
Tad atspiesties ļāvis.
Mežs mani aizvedis
Atpakaļ atvedis
Miegu uzšūpodams aizmigt neļauj
Pa savām takām vēl naktī saukdams.

Pirmdienas rīts.

Vakar noguru no pašai sev uzspiestiem rudens darbiem: ābolu sulu spiešanas, bišu skatīšanas, pastāvīgās mežā sēņot, nezin ko meklēt iešanas. Šīs rudens sēnes tomēr garšīgas, vērtīgas līdz beigām vēl pēc to krāšņās medīšanas. Pat Gordons tās ēd tagad, vairs nebīstas noindēties.

Nogurums vakar un vēl šorīt – stāvēju kājās ilgi ābolus griežot, tad gāju uz mežu (sēnes), atpakaļ, tūlīt stāvēju ābolus izspiežot sulā, tad gatavoju (ātri) vakariņas un virtuvē bij ļoti silts un trauku pilns, tā kā nevar orientēties. Biju ļoti nogurusi – negribēju iet gulēt jo nekas ‘garīgs’ nebija darīts. Tā – vēl šorīt – nogurums, sirds tāda nespirgta.

Labi ka mazliet sāku atgriezties pie rakstīšanas – kaut vai tā vārgi, bet – sāku just vajadzību to darīt un nemieru, ja to nedaru.
Bēdas, dusmas un tādas nelietas ir pirmās kas laužas vārdos ārā un tās ir visnederīgākās. Varbūt retos gadījienos uzsit taisnības, patiesības akmenim un izšķil kādu dzirksti.

Tikko izskatīju te kādu (modernas) mākslas žurnālu (labs) atkal – notikumi tur, jaunumi, tā teikt – izvaļīgi, mīksti, kā tik grib, kas tik nāk prātā, ar gliemeža slinkumu, maigumu, ar tādu miesīgu plikumu un izgudrotu gudrību.

Piemēram Wombs and Tombs – apklāt zemenes ar vasku, tad izdurstīt tās naglām – tāda vienas mākslinieces atklāsme par dzīvi: zemenes krāsa satumsdama labi pieskaņojoties naglas rūsai. Mākslas darbs ir – ne vārdos, kas nemaz tik nelabi neizklausās, bet reālā izdarībā: savainotās zemenes, aplietas ar vasku – ne kādu īstu bišu vasku, bet kādu maisījumu, sulu satecējumi, izļodzītas, rūsējošas naglas. Heavens! Bet – jāsaprot. Nē, vārdi neievaino, bet tā skats – ievaino, savaino, aizdzen noslēpties, prom.
Tomēr – lasīšana, tikai pāris minūtes šai žurnālā – deva jaunu drosmi runāt brīvāk manā rakstā kas sākts par veco māju + sievu.

Trešdienas rīts.

Cepu zuchini maizītes (vēl krāsnī), šīs tādas ikdienas izdarības, kas aizvada tīkamos atklājumos, atalgo ar ‘jaukiem brītiņiem’, priecina, piepilda, nogurdina līdz diena galā un atjēdzies – nekas nav padarīts.
Vakar biju uz Bišu biedrības sanāksmi. Tomēr – cilvēki. Būtu jāziedo laiks un jāpiedalās. Noteikti – ja palieku te (cik ilgi?).
Migla šorīt. Vakar bija karsta diena. Inese sauļojās, es ārā lasīju.
Lasu Nabakova Lolita. Daudz arī ko brīnīties.

Pēcpusdiena. Pelēka maiga rudenīga diena. Gribētu staigāt – kur? Tikai – uz mežu, kas īsti ņemot ir zirgu dārzs, kur jālied caur sētu, un tur tagad būs tumšs zem lielajām eglēm bezsaules dienā, rudens klusā pelēkumā, tumšs, lapu zeltainā raibuma blāzmošana apdzisusi. Bet – jābūt ir visā savu reizi.
Inese aizveda savus audumus uz Vancouvers audēju ģildes izstādi – (Happy.)

Ceturtdiena. Rīts.

Gordons – aizbrauca agri (tumsiņā) it kā uz lidlauku – darbā 2 dienas – un nupat pēc 1 ½ st. atgriezās? Mašīna atbrauca – tak, ne viena. Varbūt Inese viņu tomēr – aizveda un atbrauca. Anyway – viņš varbūt ir prom. Man labāk veicas dzīvot – kad viņš prom.