1. februāris 1977 Otrd.
Pagājušā gadā šai dienā es devos uz kuģi! Arī – lija mazliet, tur, kā te šodien. Es ilgojos būt te. Te – ir skaisti. Bet es labprāt dotos uz kuģi atkal šodien.
Šie zari, šie zari, manā logā Vai šie zari paņems, šie zari apraks zem savām saknēm un noslēps Manu tāli ietu, grūti meklētu ceļu? Vai izrauties prom no asfalta tuvuma – Ko, man ļaus? –––––––––––––––––––––––––- Pastaigā noklausīts Vārna, vārna krakrakra Ko tā zaros saka Ziemas rītā sarmotā? Vai varbūt ka saka tā – Ka lazdai jau garas top skaras Darinot pavasari?
2. februāris, trešdiena
Briesmīga ilga migla, migla. Nav nekur vairs manām domām vietas…
Nav nekur vairs manam domām vietas Visā pasaulē – svešinieks, gājējs dzīts – Tomēr atgriezties un nomirt – netīk. Tik vēl stūrgalvīgi ticēt. Kam? Dzīves pulsam mainīgam un jaunam. Vecam sapnim kas reiz sapņots Ceļam tik vēl ticēt, apmainīties meklēšanā. Kādreiz vēl kā tauriņš nolaižas kāds mirklis pasērst – Saulē, smaidā, lietu lāsē, Putna sauciens zilā gaisā Lidmašīna ceļas pāri jūrai. Domām nav nekur vairs vietas Atpakaļ viss atnāk, krīt Un nevar norimt, miglā naktī vēl ceļu meklēt iet.
5. februāris, sestdiena
Logā nakts opālu zilums Logā dzintara gaisma Nakts zemes tumšas ēnas... Atrodies, kur esi, – Logs tavs gaismās Silti elpo caur dārziem. Zvaigzne pusaizmiglota Rotā vakara zvaigzne... Logs tavs pretī sildams Tuvu pulsē caur dārziem.
7. februāris.
Silts. Bija saule no rīta, tagad (4 pm) viegli aizmācas.
Bites lido ārā. Bet laikam – ne tālu. Lazdām jau putekļi skarās. Līdz lazdām, bites jau aiziet. Bet – apmācas – varbūt uz lietu. Pavasars rūgst lēni, kā maize. Staigāju pa ‘meža ceļu’ uz Mission pusi. Bez vēja maigs siltums.
Nevaru pieķerties atkal nekam – vakar sāku kaut ko rakstīt – ‘Pie mums, Kanādā’.
Vai tiešām tas ir G. iespaids – ka es nevaru koncentrēties – nav un nav savrupības izjūtas, ka viņš mājās.
Šodien jābrauc uz grāmatu discussion. Vakar Karena [left] te ieradās – negribēju viņu uz vakariņām. Bija jāgrib. Tas spiež, ka es – muļķīgi izturos, iemaisos, kaut pavisam nedaudz, bet tomēr, citu dzīvē.
10. februāris 77 Pavasars?
Šo gaišo misiņdzelteno, Šo spožo, kausēto Metālu horizontā, Debess nebij rādījusi tādu nekad vēl Aiz zaļmelno egļu zariem Bariem putni atceļo Zelta putekļi birst lazdas zariem Mazurkās soļi ieskanējās un Beidzās kavalkādē Kur aizsniedzās šī ķēde debess malā? Kā vecu lielgabalu šauti – Par godu kam – Apaļi mākonīši veļas Ārā iz maigas miglas Ziemas mākoņu segas, plānas, iznēsātas. Uz kalnu malas Koku galotnēs tālās Visnotaļ apliekas šīs misiņspožās rotas.
11. februāris, 1977.
Šīs zaru straumes Zaru straumes – Tev jāuzmanās – Tās nāk no saknēm, Bet saknes aug caur sirdi Un zari tad dzer no tās It kā tā avots būtu Bet tu – Tad neeksistē vairs.
12. februāris 1977
Aizvakar vēstule no Dzidras. Vakar – atbilde nosūtīta.
Šodien nosūtīju vēstuli Almai, Toronto.
Vakar – Gailīša kundzei – Austrālijā.
Dzidras vēstules atbildēšana – nāk bez atgādinājuma. Citiem – divreiz trīsreiz jāmudina to darīt. Saņemt vēstuli – kaut visnenozīmīgāko – tas tomēr atnes kaut ko, svešu gaisa dvesmu, citu dzīvību uz konverta.
13. februāris svētdiena
Ļoti silts. Vakar un šodien daudz staigāju. Laiks skaidrs – saule – un es jūtos daudz labāk. Guļu labāk un viss – tā tad – saule, skaidrs gaiss vajadzīgs. Bet…
Šodienā pārdomājot, atceroties man gandrīz 100 procentīgi skaidrs ka Uldis Ģermanis ir tas pats jaunībā pazītais (tas – ir tikai vēstulēs pazītais…) Ģermanis un Austrālijā – viņš mani pazina! Jo – viņš smaidīja, vai viņš nesmaidīja uz mani vairāk? It kā – gribēju runāt vairāk, es pat samulsu pirmo reiz to satiekot un otrreiz es pat netiku runājusi, tikai pastāvēju aiz Gailīša kdzes un apmainījāmies smaidiem. Un es izlasīju savu stāstu par to – un tas ir tā uzrakstīts, kā es tagad vairs nespēju rakstīt. Es nerakstu tādēļ, ka kaut kā esmu zaudējusi to veidu – koncentrēti mierīgi rakstīt, kāds man bija tad. Jāmācās pašai no sevis – jāraksta vienkārši mierīgi, es par daudz raustos un ieskrienu garos teikumos. Toreiz es apzinīgi turējos īsos teikumos, tas ir skaidri teiktā to, ko domā, bez atkārtošanas – un jutos labi.
Dzeja, dzejiskā pieeja vielai – mani tagad traucē – es it kā laižos tik tādās izjūtās un prāta kontrole zūd un es pinos.
Jāturas noteikti un īsāk. Vai ja gari – tad – gribēti tā.
Jā, un viņa roka, Ģermaņa roka – tā bija viņa roka – ass, ciešs, mazliet kokains bet tomēr maigs rokas spiediens. Es to pazinu uz reiz, bet – nevarēju pamosties, apzināties. Un varbūt, tā bija labāk. Es būtu zaudējusi galvu kaut kādā veidā. Mans pašas uzrakstītais stāst un atmiņas tagad, arī Ģermaņa redzēšana tagad Austrālijā (vesels, skaists cilvēks!) – mani šodien tā satraukuši, ka man visas iekšas sarautas sāp. Kaut kas tik sāpīgs un varbūt muļķīgs tas bijis – nespēja runāt, ņemt lietas nopietni, prātīgi – viss jūtu varā. Mana parastā lieta. Es ar varu gribētu aizsniegties, caur telpu, caur laiku varbūt – redzēt, pārjautāt, atrast. Ko?
14. febr. 1977. Pirmdiena.
Valentine day – neizdevusies. Nopirku šokolādes turziņu (pie kemista kur ņēmu tabletes) – just for fun – Gordonam. Inese teica – labi pēc vakariņām tad būs maza celebration visiem kopā. Gord. piezvanīja Jeanei [left] taisni tad, kad pēc salātiem ēdienu lika uz šķīvjiem – un turpina sarunu visu laiku – es aizrādīju, ka nav jau mūsu vakariņas tādēļ jānonicina, ja vakar tam bij smalkas vakariņas – sāka brēkt – un viss izjuka.
Klavieres atveda – šurp. Būtu lieliski, ja man tas viens pirksts nesāpētu, bet tas ir diezgan nelāgs un rakstīšana uz smagās rakstāmmašīnas tam nemaz nenāk par labu.
Kartiņa no Freijas. Indulis esot prom no Esera kundzes mājas.
Trešdiena.
Vakar un šodien Gord. nav uz vakariņām. Tas incidents, kur es nevajadzīgi izteicu savu neapmierinātību ar viņa rīcību (piezvanīt Jeanai tieši vakariņu, ēdiena reizes vidū, kad mēs gribējām svinēt) laikam ir mani spiedis un spiedis. Tagad G zvanīja kā parasti un prasīja pēc pasta. Kļuva vieglāk. Nekas nav smagāk, kā nest naidu, kas nav īsti naids bet tāda apslēpta pretestība un nepieņemšana, un kad to atklāj, kaut kā atrauj vaļā – tad tas kļūst lielāks un nozīmīgāks un ir nelaba vainas apziņa. Jā tā – es esmu netaisna. Kādēļ – vai esmu netaisna, ja es nedievinu to, kas moka manu bērnu? Nesaprotu? O.K. Vai – izjūtas ir netaisnas? Ir – ja tās balstās uz nepareiziem prāta spriedumiem, uz nepareiziem novērojumiem. Vispār – katrs spriedums par cita dzīves veidu – ir jau sākumā ļoti nepareizs.
Labāk – mēģināt nedomāt.
Noslinkota diena.
Skaista. Silts, mazliet mācas. Mazliet saule, mazliet vējš. Ieliku bitēm atkal sīrupu – izēdušas. Kas viņas varēs piebarot 2 mēneši??
Kādēļ es nevaru rakstīt???
19. febr.
Nosūtīju (vakar no rīta) Dēliņam rakstu (4 lapas puses tikai) par Quebekas lietu iezīmēm te.
Tur maza lieta – bet man bij viegli ap sirdi, ka kaut kas darīts. Vakar un šodien – atkal tikai sīkumos. Vakar taisīju vakariņas, šodien braucām ar Inesi šopīt un bankā.
Vakar noskaņoja klavieres.
Vakar saņēmu ANZA – Austrālijas*Jaunzēlandes kluba biedru karti.
Tagad tūlīt vakarā brauksim pie Appleby’iem (slaidītes skatīties arī ).
Te šodien bija Brians un viņa kolēga Malcolms, anglis. Tik labi bija parunāt par šo un to – par ‘kultūru’ un ‘nekultūru.’
Silts. Staigāju. Bites niknas. Ēd sīrupu kā vilki.
What to send next – to Dēliņš? Rītu agri jāķeras klāt – tik daudz lietas, 3 mazākais, nē 4 – ir iesāktas jāsaņem tik dūša tāpat kā vakarrīt.
Ir iesākti vairāki stāsti – Brālēns Arnolds, Stevens, Dyl. Thomas padoms, Miss Carr!!
Tā tad pieci iesākti un diezgan izdomāti un pastrādāti darbi! Tomēr sajūta – ka nedaru neko.
21 febr. Pirmdiena.
Apmācies. Smalks lietus.
Vakar Brian plus Karen, plus kid [right] bija for supper. Atnācu agri uz savu māju. Viņi palika spriežot par – Studiju. Kad jāpavada laiks ar Kar. kopā tad nāk prātā Skalbes rindas (gaļas bodes ziņas arvien!)
„Mēs gaļas bodē smalki bijām,
Sev daiļus vārdus izmeklējām (Vai citādi mazliet??)
Bet miesnieks cirta šņiks un šņaks
Tam rokā bija cirvis ass.”
Spēlēju pārāk mežonīgi, jāmācās delikāti, lēni uzmanīgi lai rokas nebojā un – lai labi iemācās – bet te mācās, te sāk spert zemes gaisā un laižās nes vai nenes.
Mākoņus plecos uzsegusies Debess zilumu zaros spraudusi Pumpuriem spēlējot Dzer marta sauli apse.
Spožums reibina aci Redzot šo svinību dienu.
Trešdiena 23. febr.
Šorīt bij viegla salna. Dienā – saule. Aizgāju staigāt gandrīz līdz tiltam. Rakstīju – tas pārrakstu un mēģinu ‘sataisīt’ – stāstu par Stevenu. Nav tik viegli. Domās vien nevar visu izstrādāt. Gribētu iet kādā īsti labā ‘rakstnieku skolā’. Kur runā par stiliem utt. Pat par grāmatām spriest vien daudz palīdzētu – ja būtu biežāk tā ‘discussion’ un ja ņemtu modernistus arī un būtu labi profesori.
Rakstīšana ir – kā kāds darbs darīts tumsā, te emigrācijā, nav līdzdarbinieku tuvu, nav iespēju rādīt padarīto, nezini arī kam tas ir ja ko rādi, kādi ir tie, kas to redz, lasa tas ir – jo nav kritiķu. Mazākais tā tas ir man kad esmu prom arī no tā mazā pulciņa cilvēku, kas ir Austrālijas rakstītāju un kritiķu kopa. Nekad neredzēt pašam savu seju. Beidzot izsīkst grasās viss kas bijis skaidrs, un drošs. Bet – tā nedrīkst būt. Savas domas var salīdzināt ar citiem, tas vienmēr notiek lasot (sveštautiešu, cik ir cita ko lasīt?) bet paša izteikšanās spējas, pats ne vienmēr var novērtēt. Bet – cita nav. Pats cīnies, palīdz domā sver un spried… Jeb, lai atskaņas nesajauktu – pats… spried un sver…
Pats vien pinies. Tik ļoti nepatīk ‘ķerties klāt’. Kad sāk – tad jau tā neriebjas. Bet uzsākt – mokas.



