2. marts 1977.
Gordona dzimšanas diena.
Man – aizsmacis kakls no vakardienas staigāšanas – augstu, kalnā. Bet kļūst labāk. Tikai vispār – pēkšņi tāds noilgojies gars! Grūti tomēr pavadīt pēdējās stiprās dienas tādā vientulībā. Un – kur vairs kas tagad? Un nevar to saprast… Spēlēju džezu! Pirksti pierod pie savādajiem akordiem, arī auss mazliet. Ko ar to darīs? Ja vēl reiz būtu uz kuģa – kā toreiz, bet tad es nevarēju nekā no galvas spēlēt. Tagad pūlos paturēt galvā mazos džeza gabalus – nezin cik ilgi turēsies. Ja spēlēs katru dienu – tad varbūt. Inese arī brauc šodien prom kur Gordons ir. Būšu viena. Rītu arī. Bet rītu jāzvana Gurtiņ kdzei – šī tā nedēļa, kad es tur nu esmu solījusies ‘padzīvot’. Bet iznāk tieši tad – kad nevajadzētu. Does not matter. Gribētu Nobby beach un Dz. un laimi un sauli un visi priecīgi un In. laimīga. Vai tā ir? Kas tā par laimi?
Cauri dzeltenbrūnai kūlai Zāle dīgst, lēni salnu pērta Tomēr droša, nešaubīga – Zaros pelēkos sīks zaļums metas Pumpur sprogās maziņ mazās Visu krūmu, mežu, koku zaru pulks Vienā kopā stājies ciešā gājienā Izspiesties un izaugt cauri salnām Tiem cīņa mūžīga, kas zin cik grūta Katram sava tā klusi izcīnāma – Cik daudz rūpju elpo mežs Laužoties caur tumsu, salu Atpūšoties saules brīdī.
6. marts
Pilna brīnumu ir atkal debess Bites lido Apsē augstu, maigā saulē Zelts birst, kūp uz bišu spārniem Pilna brīnumu ir tava roka Viegli atver Vienā satvērienā visu kosmu. Diena apstājas zem siltas elpas Diena uzšūpojas apsē augstu Maigā saulē Piesauli rod zaros, lejā. –––––––––––––––- Smaidos, smieklos sapinās brīdis Noslēpās, neatradās Tuvībā tomēr kavējās Tavas rokas.
14. marts 1977
Nosūtīju E. Dēliņa kungam 3 dzejoļus, 1 stāstu.
No rīta bija uzsnidzis sniegs uz ziediem, uz lapām. Vēl nav pavasara bet agras, siltas dienas izvilinājušas pumpurus par agru ārā. Nepareiza atmošanās? Nonīkuši, sarāvušies pumpuri. Krokuss košs un krāsains stingrs un nenoliecies stāv arī pēc sniega. Pēcpusdienā, kad viss atkal tīrs no sniega, no ziemas atmiņas, pat bites iznāk ārā.
Sīkas zaļas lapiņas krūma zaros rausta vēss vējš. Debess apmācas. Mākoņi nes lietu. Vētra jau šķiet bija gatava, bruka pāri un atkal izklīda, izdalījās pelēki vienādi visapkārt. Apdomājās. Šķiet tomēr visiem šiem sīku pumpuri pilniem zariem ir grūti, grūti gaidot. Dreb vējā. Dreb tie. Kaut kur klintīs sviežas viļņi, auksti un asi sit un sit. Bet nenovēršami gaidīšana izspraukušies cauri – pavasarī. Un man? Diena bez krāsas, mūzika, lai ko arī atšķirtu, bez skaņas, bez jēgas. Kaut kas iet nepareizi.
Bet vajaga izspiesties cauri. Vajag izaugt cauri, kādā siltā, zaļā pavasara dienā.
Vēss ledains pelēkums, rūsganums aizvēsturisks stāv, neizklīst ap krūmu, dārzos, laukumā.
Ar to jāsavienojas, tas jāizkausē.
Ledos debess skan Ūdeņi salst, Zemi tēraudā kaļ, iecementē Jož dzelžiem dzīvību Diendienā ievainojot – Pie tavas rokas tverties brīdi, Dārzā atplaukt... Ledos debess Ūdeņi sastingst Iecementē mūs Tad speciāli spēlējoties Ar vieglumu grūtum atvieto. –––––––––––––––––––– Pumpuru bari stīdz Ielā rati slīd, Slīd, ūdeņi viz zem Helikopteru ceļa Putnu ceļa Lidmašīnas lavās Gar kalna malu Mežotu ceļu Vilciens iet Līmeņi plūst Līdz acīm, pār galvu Mašīnu, bišu bari – Roku pasniedz Īsā reibuma brīdī Te stāvēšanas nav. ––––––––––––– Pirmais pērkons. Pērkons! Debess nāk uz zemi!
24. marts 1977
Šausmīga elle manī. Dauzu klavieres, kaucu. Riebums pret uzrakstīto kas – jāpārraksta, jāpārraksta, mūžīgi jāpārraksta, kā skolniekam lai skolotājs var saprast. Jāpārraksta līdz tur – nav ko saprast. Nekā vairs, ko es gribu saprast, ko es gribu likt saprast un dalīties. Viss sacūkots – ja raksta loģiskāk, kungiem ko lasīt. Cietums. Absolūts – cilvēku bads.
Saule atspīd uz brīdi un iemirdzas sīkzaļās lapiņas, lapiņu pulks – sīku zaļu punktiņu pulks, krūmā aiz loga.
Vējš tos šūpo līdz ar lietusasarām un manī jānoremdina kāds bezjēgas trakums, protests, veltīga sacelšanās.
Mazā, neizmantotā dzīve iet uz galu. Griez zobus.
Cik brīnišķīgi (šausmīgais vārds) iemirdzas krūms – pilnā saulē gar lietus mākoņa malu. Atsviež manī bērnības pieredzes, neformulētas, vārdos nedefinētas, saules siltas.
Sīki zari dreb un dreb vējā ar zaļajiem punktiem un to drebēšana gulstas manī kā kāda kretona drēbe no mātes apģērba vai mana reiz kaut kur sākumā. Tā stīdz, sienas, vijas ap mani, ap kaut ko manī nomierinot, pa pusei nomierinot, veltīgo pusārprāta raustīšanos protestā.
Es sāku staigāt pa zariem kā putns lēkāt no zara uz zaru sildoties.
Pianista, laba pianista (ha) klavieru skaņa ne mani piesitieni birst pret debesīm ar zaļiem punktiem zarā.
Zars ieaug caur visām manām dzīslām – es to jūtu, iziet caur mani un celdamies augstu, šūpodamies stiepjas pret debesīm, pret sauli, siltumu aizmidzis sevī.
Es novaldos, novaldos, nostājos pamazām skaidroties kā saskalināts duļķains ūdens traukā

